Inženiera Garina hiperboloīds

1

Šai sezonā Parīzes komersantu aprindas uz brokastīm pulcējās viesnīcā «Majestic». Tur varēja sastapt visu nāciju pārstāvjus, izņemot frančus. Tur, orķestrim spēlējot, korķiem paukšķot un sievietēm čivinot, pie galdiņiem tika risinātas lietišķas sarunas un noslēgti darījumi.

Viesnīcas greznajā, ar dārgām grīdsegām izklātajā hallē gar stikla virpuļdurvīm cienīgi pastaigājās stalts vīrs ar sirmu galvu un enerģisku, skūtu seju, kas atgādināja Francijas heroisko pagātni. Viņš bija tērpies melnā, platā frakā, zīda zeķēs un lakādas kurpēs ar sprādzēm. Uz krūtīm viņam gulēja sudraba ķēde. Tas bija virsšveicars, viesnīcas «Majestic» ekspluatētājas akciju sabiedrības garīgais vietnieks.

Salicis uz muguras podagras izķēmotās rokas, viņš apstājās iepretim stikla sienai, aiz kuras starp zaļos toveros ziedošiem kokiem un palmu lapām pusdienoja apmeklētāji. Sai brīdī viņš bija līdzīgs profesoram, kas novēro augu un kukaiņu dzīvi aiz akvārija sienas.

Sievietes bija dai|as, nav vārdam vietas. Jaunās valdzināja ar jaunību, mirdzošām acīm: zilām — anglosakšu, tumšām kā nakts-dienvidamerikāņu, violetām — franču. Padzīvojušu dāmu vīstošo skaistumu kā asa mērce uzsvaidzināja neparastas tualetes.

Jā, kas attiecas uz sievietēm, viss bija labākajā kārtībā. Taču virsšveicars nevarēja to pašu teikt par vīriešiem, kas sēdēja restorānā.

No kurienes, no kādām mēslainēm pēc kara izlīduši šie tuklie zeļļi, maza auguma, ar spalvainiem, gredzenotiem pirkstiem, ar iekaisušiem vaigiem, kas grūti pakļaujas bāidas nazim?

Viņi no rīta līdz rītam steidzīgi rija dažnedažādus dzērienus. Viņu spalvainie pirksti vērpa no gaisa naudu, naudu, naudu … Viņi rāpoja šurp visvairāk no Amerikas, no nolādētās zemes, kur līdz ceļgaliem brien pa zeltu, kur par lētu naudu taisās nopirkt visu veco, labo pasauli.