Inženiera Garina hiperboloīds

6

Negaidot, kamēr atvedīs pēdu dzinēju suni, Šeļga sāka rūpīgi pārmeklēt vasarnīcu, vispirms bēniņus.

Visās malās mētājās gruži, saplēsti stikli, tapešu dris- kas, sarūsējušas konservu bundžas. Logi aizausti zirnekļu tīkliem, kaktos — pelējums, sēnes. Vasarnīca, kā redzams, pamesta jau kopš 1918. gada. Apdzīvota izrādījās vienīgi virtuve un istaba ar dzelzs gultu. Nekur nebija saskatāmas pat pazīmes, kas liecinātu par ērtībām, nekādu ēdiena palieku, izņemot nogalinātā kabatā atrasto franču maizīti un tējas desas gabalu.

Te nav dzīvots, šurp braukts darīt kaut ko slēpjamu. Tāds bija pirmais secinājums, kādu Seļga izdarīja pēc vasarnīcas pārmeklēšanas. Virtuves apskate parādīja, ka šeit strādāts ar kaut kādiem ķīmiskiem preparātiem.

Izpētot pelnu čupiņas uz plīts zem dūmtvera, kur acīm redzot tika izdarīti ķīmiskie mēģinājumi, pāršķirstot dažas brošūras ar uzlocītiem lapu stūriem, viņš konstatēja: nodurtais vīrs nodarbojies ar parasto pirotehniku[1].

Tāds prāta slēdziens iedzina Šelgu strupceļā. Viņš vēlreiz pārmeklēja nogalinātā drēbes, nekas jauns netika atrasts. Tad viņš tuvojās jautājumam no citas puses.

Pēdas pie loga rādīja, ka slepkavas bijuši divi, ka viņi iekļuvuši caur logu, nenovēršami riskēdami sastapt pretestību, jo cilvēks vasarnīcā nevarēja nedzirdēt brakšķam slēģi, kad to lauza vaļā.

Tas nozīmēja, ka slepkavām par katru cenu vajadzējis vai nu iegūt ko ārkārtīgi svarīgu, vai arī nonāvēt cilvēku vasarnīcā.

Tālāk: ja pieņem, ka slepkavas gribējuši viņu vienkārši nonāvēt, tad, pirmkārt, to varēja izdarīt vienkāršāk — teiksim, uzglūnēt viņam kaut kur pa ceļam uz vasarnīcu, un, otrkārt, nogalinātā stāvoklis uz gultas rādīja, ka viņš spīdzināts un tikai pēc tam nodurts. Slepkavas pūlējušies uzzināt no šī cilvēka kaut ko tādu, ko viņš nav gribējis teikt.

Ko spīdzinātāji varēja viņam prasīt? Naudu? Grūti iedomāties, ka cilvēks, dodamies naktī uz pamestu vasarnīcu nodarboties ar pirotehniku, ņemtu līdz lielu naudu. Ticamāk — slepkavas gribēja uzzināt kādu noslēpumu, kas saistīts ar nogalinātā nakts nodarbībām.

Tādā veidā domu gaita ierosināja Šelgu vēlreiz pārmeklēt virtuvi. Viņš atstūma no sienas kastes un atrada kvadrātveidīgu lūku uz pagrabu, kādus vasarnīcās bieži ierīko tieši zem virtuves grīdas. Taraškins aizdedzināja sveces galu un nogulās uz vēdera, apgaismodams miklo pagrīdi, kurā Seļga uzmanīgi nolaidās pa pussagruvu- šām, slidenām kāpnēm.

— Nāciet šurp ar sveci! — Šeļga sauca no tumsas. — Redz, kur viņam bijusi īstā laboratorija.

Pagrabs aizņēma visu platību zem vasarnīcas: pie ķieģeļu sienām stāvēja vairāki dēļu galdi uz steķiem, baloni ar gāzi, neliels motors un dinamo, stikla vannas, kuras parasti izdara elektrolizi, atslēdznieku darba rīki un uz visiem galdiem — pelnu čupiņas …

— Redz, ar ko viņš te nodarbojies, — mazliet apmulsis ierunājās Šeļga, aplūkodams pie pagraba sienām pieslietos biezos koka dēļus un dzelzs loksnes. Gan dēļi, gan loksnes daudzās vietās bija caururbti, daži pārgriezti uz pusēm, griezumu un urbumu apmales šķita apdegušas un apkusušas.

Ozola dēlī, kas rēgojās, uzsliets stāvus, šie caurumi diametrā bija mazāki par milimetru un izskatījās kā ar adatu izdurti. Dēļa vidū uzvilkts lieliem burtiem: «P. P. Garins». Seļga apgrieza dēli un otrajā pusē ieraudzīja tos pašus burtus, tikai ačgārniskus: kaut kādā neizprotamā veidā trīscollīgais dēlis ar šo uzrakstu bija izdedzināts cauri.

— Piķis un zēvele, — Šeļga noteica, — nē, tā nav pirotehnika, ar ko šeit nodarbojies P. P. Garins.

— Vasilij Vitaļjevič, bet kas tad tas? — vaicāja Taraškins, rādīdams piramīdveidīgu klucīti, collas pusotras augstu, apmēram collu pie pamatnes, sapresētu no kādas pelēkas vielas.

— Kur jūs to atradāt?

— Tādu tur vesela kaste.

Apgrozījis un paostījis klucīti, Seļga nolika to uz galda malas, iesprauda tam sānos degošu sērkociņu un atgāja pagraba tālākajā stūri. Sērkociņš izdega, piramīdveidīgais klucītis uzliesmoja ar žilbinošu, bāli zilganu gaismu. Dega piecas minūtes un dažas sekundes bez dūmiem, gandrīz bez smakas.

— Iesaku citreiz tādus mēģinājumus neizdarīt, — Seļga teica, — klucītis varēja būt gāzu svece. Tad mēs nebūtu tikuši laukā no pagraba. Ļoti labi, ko tad esam uzzinājuši? Mēģināsim konstatēt: vispirms, slepkavības nolūks nav bijis atriebība vai laupīšana. Otrkārt, nogalinātā uzvārds ir P. P. Garins. Pagaidām viss. Jūs gribat iebilst, Taraškin, ka P. P. Garins varbūt bija tas, kas aizbrauca ar laivu. Nedomāju vis. Uzvārdu uz dēļa uzrakstījis pats Garins. Tas ir psiholoģiski skaidri. Ja es būtu izgudrojis, teiksim, šādu lielisku lietu, tad, varat nešaubīties, aiz sajūsmas uzrakstītu savu uzvārdu, bet nekādā gadījumā ne jūsējo. Mēs zinām, ka nogalinātais strādājis laboratorijā; tātad viņš ir izgudrotājs, tas ir — Garins.

Šeļga un Taraškins izkāpa no pagraba un aizsmēķējuši apsēdās saulgozi uz lieveņa, gaidīdami aģentu ar suni.