Inženiera Garina hiperboloīds

46

Uz baltas miglas vēsmas šūpotas štoras ņirbēja lapotnes ēnas. Aiz štoras bija dzirdama nerimtīga urdzēšana. Tur slimnīcas dārza mauriņā no pārnesamām caurulēm izsmidzināja ūdeni, tas mirdzēja starp varavīksnēm, pilēja no platana lapām loga priekšā.

Seļga snauda baltā, augstā istabā, kurā gaisma lauzās iekšā caur štoru.

Iztālēm atplūda Parīzes troksnis. Tuvas bija skaņas — koku šalkoņa, putnu balsis un vienmuļā ūdens guldzoņa.

Tuvumā iesprauslājās automobilis vai atskanēja gaitenī soļi. Seļga ātri atvēra acis, asi, tramīgi skatījās uz durvīm. Pakustēties viņš nevarēja. Abas rokas viņam bija iemūrētas ģipsī, krūtis un galva sabindēti. Aizsardzībai — vienīgi acis. Un atkal saldas skaņas no dārza uzvēdīja miegu.

Uzmodināja māsa karmelite[15], visa baltā, uzmanīgi ar pilnigām rokām pielika pie Selgas lūpām porcelāna mērces trauciņu ar tēju. Kad aizgāja, palika lavandas smarža.

Miegā un satraukumā pagājaldiena. Tā bija jau septītā diennakts pēc tam, kad Seļgu bez samaņas, noasiņojušu atrada Fonteneblo mežā. Viņu jau divas reizes bija pratinājis izmeklētājs. Seļga deva šādu liecību:

— īsi pirms pusnakts man uzbruka divi. Es aizstāvējos ar spieķi un dūrēm. Saņēmu četras lodes, neko vairāk neatceros.

— Vai jūs ielāgojāt uzbrucēju sejas?

— Viņu sejas, visa apakšējā daļa, bija aizsegtas ar lakatiem.

— Jūs aizstāvējāties arī ar spieķi?

— Tas bija tikai zariņš, es pacēlu to mežā.

— Kāpēc tik vēlā stundā jūs atradāties Fonteneblo mežā?

— Pastaigājos, apskatīju pili, atpakaļ gāju caur mežu, apmaldījos.

— Kā jūs varat izskaidrot to, ka netālu no uzbrukuma vietas konstatētas svaigas automobiļa riepu sliedes?

— Tātad noziedznieki atbraukuši automobilī.

— Lai aplaupītu jūs? Vai arī lai nogalinātu?

— Manuprāt, ne viens, ne otrs nolūks viņiem nav bijis. Parizē mani neviens nepazīst. Vēstniecībā nestrādāju. Politisku misiju nepildu. Naudas līdz nav daudz.

— Iznāk, ka noziedznieki nav gaidījuši jūs, kad viņi stāvēja pļaviņā pie divstumbrainā ozola, kur viens smēķēja, otrs pazaudēja aproces pogu ar vērtīgu pērli?

— Visticamāk, ka tie bijuši augstāko aprindu jaunekļi, kas paspēlējuši jāšanas sacīkstēs vai kazino Viņi meklējuši izdevību glābt stāvokli. Fonteneblo mežā varējis gadīties cilvēks, kam kabatas piebāztas ar tūkstošfranku biļetēm.

Otrajā nopratināšanā, kad izmeklētājs parādīja kopiju no telegramas, kas nosūtīta Hlinovam uz Berlīni (izmeklētājam to bija nodevusi māsa karmelite), Seļga atbildēja:

— Tas ir šifrs. Runa ir par bīstamu noziedznieku, kas aizmucis no Krievijas.

— Jūs varētu būt ar mani atklātāks?

— Nē. Tas ir mans noslēpums.

Uz jautājumiem Seļga atbildēja precīzi un skaidri, raudzījās acīs godīgi un pat vientiesīgi. Izmeklētājam bija vien jānotic viņa vaļsirdībai.

Taču briesmas nebija garām. Briesmas slēpās laikrakstu slejās, kas bija pilnas ar sīkumiem par «baismīgo noziegumu Vildaurā», briesmas bija aiz durvīm, aiz baltās štoras, ko kustināja vējš, porcelāna mērces trauciņā, ko lika pie lūpām māsas karmelites pilnīgās rokas.

Glābt var tikai viens: iespējami ātrāk noņemt ģipsi un apsējus. Un Seļga sastinga, bez kustībām, pussnaudā.