Inženiera Garina hiperboloīds

87

Aleksandrs Ivanovičs Volšins ieradās Padomju Savienībā ar pasi uz Artūra Levī vārda un Francijas ģeogrāfu biedrības izsniegtajiem dokumentiem. Visi dokumenti bija kārtībā (savā laikā Gariņam tas prasīja daudz pūlu), safabricēts bija vienīgi mandāts un apliecība no pārstāvniecības. Bet šos papīrus Volšins uz- rādija vienīgi Taraškinam. Oficiāli Artūrs Levī bija ieradies pētīt Kamčatkas gigantisko uguns kalnu jeb — pēc vietējā nosaukuma — sopku vulkānisko darbību.

Septembra vidū viņš kopā ar Ivanu iebrauca Vladi- vostokā. Kastes ar ekspedīcijas instrumentiem un mantām jau bija atvestas tur pa jūru no Sanfrancisko. Artūrs Levī steidzās. Dažās dienās nolīga cilvēkus, un divdesmit astotajā septembrī ekspedīcija padomju tvaikonī izbrauca no Vladivostokas uz Petropavlovsku. Brauciens bija grūts. Ziemelis dzina tumšus mākoņus, kas izsēja sniega pārslas svina pelēkajos Ohotskas jūras viļņos. Tvaikonis smagi brakšķēja, nirdams bargajā ūdens tuksnesī. Petropavlovsku sasniedza tikai vienpadsmitajā dienā. Izkrāva kastes, zirgus un jau nākamajā dienā uzsāka gājienu caur mežiem un kalniem, pa takām, strautu gultnēm, caur purviem un meža biezokņiem.

Ekspedīciju veda Ivans: zēnam bija laba atmiņa un suņa oža. Artūrs Levī steidzās: ceļā devās mazā gais

mo

miņā un gāja, kamēr satumsa, bez atpūtas. Zirgi pagalam sagura, cilvēki kurnēja; Artūrs Levī bija nepielūdzams — viņš nesaudzēja nevienu, bet labi maksāja.

Laiks kļuva aizvien draņķīgāks. Drūmi šalca ciedru galotnes, reizumis varēja dzirdēt ar smagu krakšķi nogāžamies simtgadīgu koku vai akmens lavīnas dārdoņu. Akmeņi nosita divus zirgus, divi citi ar visām nastām noslīka purva staignājā.

Ivans parasti gāja pa priekšu, rāpdamies sopkās, kāpdams kokos, lai saskatītu vienigi viņam zināmās pazīmes. Reiz viņš iesaucās, šūpodamies ciedra zarā:

— Tas ir viņš! Artūr Artūrovič, tas ir viņš! …

Uz kraujas klints, kas bija pārkārusies pār kalnu upīti, varēja redzēt senu, akmenī izcirstu, laika zoba saēstu karavīra tēlu konusveidīgā cepurē, ar bultu un loku rokās …

— No šejienes tagad uz austrumiem, tieši bultas virzienā lidz Šaitana akmenim, turpat būs arī nometne! — kliedza Ivans.

Šai vietā apmetās uz naktsguļu. Pārsaiņoja nastas. Sakūra lielu ugunskuru. Nogurušie cilvēki iemiga. Tumsā ciedru šalkoņu pārskanēja tāli, dobji grāvieni, sadrebēja zeme. Kad ugunskurs jau sāka izplēnēt, austrumos zem padebešiem iekvēlojās blāzma, it kā tur kāds milzis starp kalniem pūstu ogles ēzē un to drūmā atblāzma plaiksnītos zem padebešiem …

Vēl puskrēslā Artūrs Levī, neatņemdams roku no mauzera maksts, ar dunkām modināja cilvēkus. Viņš ne|āva iekurt uguni, uzvārīt tēju. «Uz priekšu, uz priekšu!. .» Novārguši cilvēki aizvilkās pa akmens bluķiem pieblīvēto, neizbrienamo mežu. Koki te bija neparasti augsti. Papardēs zirgi pazuda ar visu galvu. Ļaudīm kājas bija asinīs. Vēl divus zirgus nācās pamest ceļā. Artūrs Levi so|oja nopakaļ, turēdams roku uz mauzera. Likās, vēl daži soļi un, sit vai nost, neviens vairs neizkustēsies no vietas..

Vējš atnesa Ivana skaņo balsi:

— Šurp, šurp, biedri, lūk, Šaitana akmens…

Tas bija milzīgs blāķis, pēc formas līdzigs cilvēka galvai, ietīts tvaika mutuļos. Tā pakājē no zemes pulsēdama šļāca karsta ūdens strūkla. Kopš neatminamiem laikiem cilvēki, kas bija atstājuši ceļa zīmes uz klintīm, peldejas šai avotā, lai atgūtu spēkus. Tas bija tas pats «dzīvais ūdens», kuru pasakās atnes krauklis, — ūdens, piesātināts ar radioaktīviem sāļiem.