Inženiera Garina hiperboloīds

97

— Kungi, mūsu darbā iestājies vissatraucošākais posms. Es gaidīju to un esmu sagatavojies, bet tas, protams, nemazina briesmas. Mēs tiekam bloķēti. Nupat saņēmu radiogramu: divus mūsu kuģus, kas veda veid- dzelzi šahtas nostiprināšanai, konservus un saldētu jēra gaļu, aizturējis amerikāņu kreiseris un uzlicis prīzi. Tas nozīmē — sācies karš. Kuru katru brīdi gaidāms oficiāls pieteikums. Viens no maniem tuvākajiem mērķiem ir karš. Taču tas sākas agrāk, nekā man vajadzīgs. Kontinentā pārāk nervozē. Es paredzu, kā viņi rīkosies: viņi baidās no mums, viņi centīsies mūs nomērdēt badā. Jūsu zināšanai: pārtikas salā pietiks divām nedēļām, nerēķinot ganāmpulkus. Sais četrpadsmit dienās mums vajadzēs pārraut blokādi un atvest konservus. Uzdevums ir grūts, bet izpildāms. Turklāt mani aģenti, kas uzrādīja Rollinga čekus, ir arestēti. Naudas kasē mums nav. Trīssimt piecdesmit miljoni dolāru iztērēti līdz pēdējam centam. Pēc nedēļas mums jāmaksā algas, ja norēķināsimies ar čekiem, strādnieki sadumposies un apstādinās hiperboloīdus. Tātad septiņu dienu laikā mums jāsadabū nauda.

Sēde notika mijkrēslī vēl nepabeigtajā Gariņa kabinetā. Piedalījās Cermaks, inženieris Sefers, Zoja. Seļga un Rollings. Garins, kā vienmēr briesmu un garīga sprieguma brižos, runāja ar sminu. šūpodamies uz papēžiem, sabāzis rokas kabatās. Zoja vadīja apspriedi, turēdama roka āmurīti. Cermaks, sīciņš, nervozs, ar iekaisušām acīm. nokrekšķinājies teica:

— Otrs Zelta salas likums skan: neviens nedrīkst ielūkoties hiperboloida konstrukcijas noslēpumā. Ikviens, kas pieskāries kaut vai hiperboloida ārējam apvalkam, sodāms ar nāvi.

— Jā, — Garins apstiprināja, — tāds ir likums.

— Lai sekmīgi tiktu galā ar jūsu aprādītajiem pasākumiem, būs vienlaicīgi jāizmanto vismaz tris hiperboloīdi: viens naudas sagādei, otrs blokādes pārraušanai, trešais salas aizsardzībai. Jums vajadzēs piešķirt diviem saviem palīgiem izņēmuma stāvokli.

Iestājās klusums. Vīrieši sekoja cigāru dūmiem. Rollings citigi ostīja pīpi. Zoja pagrieza galvu pret Gariņu. Viņš teica:

— Labi. (Vieglprātīgs žests.) Publicējiet. Otrais likums izņēmuma kārtā nav attiecināms uz diviem cilvēkiem šai salā: uz Lamola kundzi un …

Garins jautri pārliecās par galdu un uzsita Selgām uz pleca:

— Viņam, Selgām, kā otram uzticu aparāta noslēpumu …

— Jūs esat kļūdījies, biedri, — atbildēja Seļga, noņemdams roku no pleca, — es atsakos.

—' Iemesls?

— Man nav jādod paskaidrojumi. Padomājiet — pats uzminēsiet.

— Es uzdodu jums iznīcināt amerikāņu floti.

— Jauks darbiņš, nav ko teikt. Nevaru.

— Kāpēc, velns parāvis?

— Kāpēc?. . Tāpēc, ka ceļš slidens …

— Pielūkojiet, Seļga.

— Lūkojos …

Gariņam bārdiņa paslējās, pazibēja zobi. Viņš savaldījās. Klusi noprasīja:

— Jums ir kas aiz ādas?

— Mana līnija, Pjotr Petrovič, ir atklāta. Es neko neslēpju.

Šī īsā saruna norisa krieviski. Neviens, izņemot Zoju, to nesaprata.

Seļga atsāka vilkt ķeburus uz papīra lapas. Garins teica:

— Tātad pie hiperboloīdiem norīkoju vienu palīgu — Lamola kundzi. Ja jums nekas nav pretī, cienītā kundze, «Arizona» gatava braucienam, no rīta jūs varat doties okeānā …

— Kas man jādara okeānā? — Zoja pavaicāja.

— Jāaplaupa visi kuģi, kurus sastapsiet uz Trans- pacifika līnijām. Pēc nedēļas mums jāmaksā strādniekiem.