Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

4. nodaļa dvĪŅi

Dvīņiem bija vajadzīgas vairākas stundas, lai veiktu savu jauno klēpjdatoru instalāciju. Ražotāja palīdzības telefona līnija, kas atradās tūkstošiem jūdžu attālumā Indijā, nesniedza nekādu palīdzību. Tā vien šķita, ka cilvēks līnijas otrā galā nesatricināmas balss īpašnieks amerikānis, kas teica, ka viņu saucot par Džoju un viņš esot cēlies no Klīvlendas Ohaijo pavalstī, ļoti maz zina par datoriem. Tiešām, Džonam izklausījās, ka Džojs bieži vien dod tieši pretējo padomu, kas tiešām vajadzīgs, lai klēpjdatori sāktu kārtīgi darboties. Pēc gandrīz stundu ilgiem nederīgiem un pretrunīgiem ieteikumiem Džons pārtrauca sarunu ar Džoju, nospriedis, ka labāk vien­kārši izlasīt datora rokasgrāmatu. Un beidzot viņam izdevās panākt, lai viņu klēpjdatori darbojas. Tiklīdz tas bija noticis, Džons saņēma e-pastu no Dibaka.

Svarīgi, lai tu satiktu mani pie Benermena salas Hudzonas upē. Tas ir dzīvības un nāves jautājums, tāpēc, lūdzu, nevienam nestāsti. īpaši savai mammai, jo viņa ziņos manējai. Mana mamma mēģinās man palīdzēt un pakļaus savu dzīvību briesmām. Nāc viens. Un, lūdzu, esi piesardzīgs, lai tev neviens neseko. Tie, kas mani vajā, ir nogalinājuši divus cilvēkus. Viņi nesvārstīsies, lai nogalinātu atkal. Ar sveicienu, bailēs par savu dzī­vību, Baks Z.

Džons parādīja e-pastu Filipai un pajautāja, ko viņa domā. Nosūti viņam e-pastu un pajautā, kas par lietu, Filipa ieteica. Saproti, šo ziņu varētu atsūtīt jebkurš.

- Nē, tā ir viņa e-pasta adrese, viss kārtībā, Džons sacīja. Un rakstības stils arī liekas pazīstams. Turklāt es viņam jau aizsūtīju atbildi. Bet tā tika noraidīta. Un es nodomāju: ja viņš tiešām ir apdraudēts, varbūt vairs nevar saņemt e-pastu. Ziņa, ko viņš mums nosūtīja, bija datēta mūsu dzimšanas dienā. Un kopš tā laika varēja notikt jebkas.

Filipa sadabūja vietējo ceļvedi, lai noteiktu, kur ir Benermena sala. Tā atrodas septiņas jūdzes no Ņu­jorkas uz augšu pa Hudzonas upi, viņa paziņoja. Divu stundu brauciens ar vilcienu līdz Ņūburgai. Un ieklausies vēl. Sala ir slēgta publikai. Vienīgais veids, kā nokļūt līdz salai, ir kanoe laiva. Viņš diez vai būtu varējis izvēlēties vēl grūtāk sasniedzamu vietu.

- Varbūt tur ir visa jēga, Džons ieminējās. Ja tur grūti nokļūt, tas nozīmē, ka tā ir droša vieta, kur viņam paslēpties.

- Grūtā nokļūšana tur ir tikai daļa no maniem iebildumiem, lai mēs turp nebrauktu, Filipa sacīja. Ziemeļu galā ir aukstāks. Vēl aukstāks nekā pilsētā. Mēs dosimies uz turieni bez džinu spēka, nepastāvot nekādai iespējai, ka mums tas būs, kad tur nonāksim.

- Tas katrā ziņā palīdz izskaidrot, kāpēc Dibaks bai­dās par savu dzīvību, Džons teica. Un, manuprāt, vēl jo vairāk ir iemesls, lai dotos uz turieni.

Filipa pakratīja galvu, jo brālis bija viņu izvedis no pacietības. Pēc viņas domām, Džonam reizēm piemita vairāk drosmes, nekā vajadzētu. Ja situācija būtu pre­tēja un mēs nosūtītu viņam tādu e-pastu, viņa teica,

- varu saderēt, ka Dibaks nenāktu un mums nepalī­dzētu. Viņa apklusa un piebilda: Man nav ne mazākā priekšstata, cik ilgs varētu būt brauciens no Ņūburgas līdz tai salai. Bet nevaru iedomāties, ka mamma mums ļautu pazust uz visu dienu vai varbūt vēl ilgāk. Vai esi pamanījis, kā viņa sākusi mūs vērot? Viņa pat pasākusi ieslēgt manu matu suku, ja kāds to mēģinātu nozagt, lai izgatavotu talismanu.

- Vai tiešām? Džons jautāja. Neesmu manījis, ka viņa ņemtu manu suku.

- Kāda tam būtu jēga? Filipa smaidot noprasīja.

- Tu tik un tā nekad nesukā matus. Es tikai saku: ja mēs dosimies uz Benermena salu, kā Dibaks to vēlas, tad viņa, iespējams, domās, ka mēs arī esam pazuduši.

- Tie visi ir ļoti labi iegansti, lai paliktu mājās un nedarītu neko, Džons sacīja. Bet es tomēr došos turp. Ja Dibaks mums nav bijis nekāds lielais draugs, tas nenozīmē, ka mums nevajadzētu izturēties pret viņu kā draugiem. Viņš paraustīja plecus. Paklau, ir jābūt kādai iespējai, kā mēs to varētu izdarīt, neiedarbinot mammas trauksmes signālu.

- Protams, tāda ir, Filipa apstiprināja. To sauc par džina spēku. Bet nelaimīgā kārtā mums tā nav. Vismaz šobrīd. Kamēr laiks nekļūs mazliet siltāks.

- Tad atradīsim kādu, kam ir šis spēks.

- Nimrodu?

- Tieši tā. Varbūt viņš ieradīsies un palīdzēs mums. Dibaks neko nerakstīja, lai mēs viņam neteiktu.

Filipa sazvanīja Nimroda māju Londonā un runāja ar Grounina kungu.

- Diemžēl sers ir aizbraucis, Filipas jaunkundz, Grounins stīvi paziņoja. Viņš un Rakšasasa kungs.

- Vai viņš teica, uz kurieni abi dodas? Kādu kontaktadresi? Vai mobilā telefona numuru?

- Viņš nolēma man neuzticēties, Grounins sacīja.

Klausieties, viņš izšķīrās man neuzticēties. Iedomājieties, savam sulainim. Protams, pašlaik ir Samums, džinu svētki.

- Ak jā, Filipa atteica. Biju to piemirsusi. Vai viņš minēja, kad atgriezīsies?

- Nē, mis. Bet nedomāju, ka tas varētu būt uz ilgu laiku. Nimrods pat nelūdza sakravāt ceļasomu. Un Rak­šasasa kungs ir atstājis savu lampu šeit, velvē.

- Tas nu gan viņam nav raksturīgi, Filipa sacīja.

- Nē, tiešām ne, mis. Vai tas būtu viss?

- Jā, Grounina kungs. Un paldies!

Kā nākamiem Džons zvanīja Vodjanoja kungam, sa­vam džinu draugam, kas dzīvoja Dakotas namā Centrālparka pretējā pusē, un Gviljona kungam, kam piederēja Aizzīmogotā grāmata Rietumu 57. ielā, bet arī viņi ne­atbildēja. Viņš pat mēģināja zvanīt Agatai Denonai un Džonatanam Mannijam, viņu jaunajiem draugiem no dzimšanas dienas svinībām, bet neveiksmīgi.

- Mēs droši vien esam vienīgā džinu ģimene Ņujorkā, kas neievēro šo svētku dienu, Džons žēlojās un sadrūmis papurināja galvu. Tā visa, protams, ir tēta vaina. Viņš pat nesvin visas laicīgo svētku dienas, kā pienākas, kur nu vēl džinu svētkus.

- Izskatās, ka nav neviena, kas varētu mums palīdzēt, Filipa secināja. Šķiet, mums būs jāaizmirst viss šis pasākums.

Bet Džons vēl aizvien nebija gatavs atteikties no ide­jas Dibakam palīdzēt. Viņš kādu brīdi cītīgi domāja un tad teica: Šai pilsētā ir kāds, kas varētu zināt, ko mums darīt, Uma Karuna Aijere.

- Vai tā, kura teica, ka gatavojas kļūt par eremītu?

- Tieši tā. Maz ticams, ka viņa būtu paņēmusi brīv­dienu.

- Jā, bet kā mēs viņu atradīsim, ja viņa dzīvo uz ielas kā bezpajumtniece? Filipa jautāja. Turklāt viņa nav diez ko vecāka par mums un, iespējams, pašlaik ir tikpat bezspēcīga kā mēs.

- Tas tiesa, Džons atzina. Bet viņa varētu pazīt kādu džinu, kas var palīdzēt. Un, runājot par viņas atrašanu, kur gan labāk meklēt lapu, ja ne mežā?

- Tu jau sāc izteikties kā Rakšasasa kungs.

- Faktiski tie bija viņa vārdi, Džons paskaidroja. Bet es gribēju teikt, lūk, ko: mēs meklēsim Umu tur, kur ir daudz citu bezpajumtnieku. Vašingtona laukuma parkā. Galvenajā centrālstacijā. īstsaidas dienvidos. Spriežot pēc tā, ko es vindien lasīju avīzē, A vai C tunelis, kas ved no Cemberstrītas stacijas, varētu būt laba vieta, kur sākt. Tur lejā dzīvojot daudz bezpajumtnieku. Un vēl kas mums labāk iet naktī. Tieši tad ir vieglāk pamanīt bezpajumtniekus. Ja viņiem būtu mājas, tad viņi dzīvotu tur, nevis uz ielas, vai ne?

Viņi nogaidīja, līdz satumsa, un tad izslīdēja no mā­jas, vecāku nepamanīti, jo tie bija aizņemti, rīkojot vie­sības dažiem baņķieriem Gonta kunga draugiem. Viņi iekāpa A vilcienā, kas devās centra virzienā uz Cemberstrītu, un drīz vien atklāja, pirmkārt, ka teiktais par bezpajumtniekiem, kas dzīvo Ņujorkas metrotuneļos, nav taisnība, un, otrkārt, ka pastaigāties starp piec­desmit tūkstošiem bezpajumtnieku ir visai bīstami, it īpaši naktīs. Kāds vīrietis, kuru viņi satika pie kafejnī­cas Vašingtona laukumā, ilgu laiku viņiem sekoja, un, kaut gan vēlāk viņi to pazaudēja, tomēr gāja ļoti ātri un nervozi atskatījās pār plecu, līdz sasniedza Ūnijas laukumu vairākus kvartālus tālāk uz ziemeļiem.

- Tā bija stulba doma, Džons sacīja, kad beidzot bija atguvis elpu. Kāpēc tu mani no tās neatrunāji, Fil? Kā tu parasti dari, kad man ienāk prātā muļķīga doma.

- Tāpēc, ka tev bija taisnība, Filipa atbildēja, no­rādīdama uz bankas logu. Bankomāta priekštelpā uz grīdas sēdēja visnetīrākā paskata klaidonis, kādu vien viņa bija redzējusi. Un blakus viņam, ietinusies netīrā guļammaisā, gulēja gara, slaida gaišmataina meitene, ģērbusies drēbēs, kas bija tikai modes pēc izdilušas. Meiča neizskatījās tik nevīžīga kā viņas vīriešu kārtas draugs. Tā bija Uma Karuna Aijere. Ieraudzījusi dvī­ņus, Uma pielēca kājās, izlīda no guļammaisa un atvēra durvis.

- Ko tad jūs šeit darāt? viņa jautāja.

- Meklējam tevi, Džons atbildēja, nenovērsdams acis no vecā klaidoņa, kas stāvēja viņai aiz muguras.

- Vai jūs pierunāja mana māte? Uma noprasīja.

- Nē, nekādā ziņā, Filipa teica. Mēs cerējām, ka tu mums varētu palīdzēt. Kāds mūsu draugs ir iekūlies ķibelē. Bet līdz viņam pāris stundu jābrauc ar vilcienu, un mēs nevaram uz turieni tikt tā, lai māte neatklātu, ka neesam mājās.

- Es zinu, kā tas ir, Uma atzinās. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc esmu šeit. Lai kaut ko darītu pati. Viņa ar skumju izteiksmi nopūtās. Klausieties, es gribētu jums palīdzēt. Vienīgi ir auksts, un mans spēks ir ļoti niecīgs. Ja vien ārā nekļūs mazliet siltāks, es vienīgi varu sev sadabūt krūzīti kafijas.

- Ja tev nav iebildumu, atļauj pajautāt, Džons sa­cīja, kāda jēga būt par eremītu, ja tu pati sev nevari palīdzēt? Tas, ko tu dari, ir bīstami, Uma.

- Ai, ar mani viss būs kārtībā. Paredzams, ka laiks pēc pāris dienām uzlabosies. Viņa atskatījās uz savu nevīžīgo biedru. Līdz tam laikam par mani parūpēsies mans draugs Afriels.

Filipa savieba seju. Un kas parūpēsies par Afrielu? Jūs abi izskatāties tā, it kā jums nenāktu par ļaunu sātīga maltīte. Viņa no sava maka pasniedza katram desmit dolārus. Lūdzu.

Afriels ielika naudu kabatā un ar netīru pirkstu un īkšķi izvilka uz pieres savēlušos dzeltenu matu sprogu. Viņš oda pēc sapelējušas siermaizes. Liels kājas īkšķis marinēta valrieksta krāsā rēgojās no sporta kurpes. Tik­līdz Filipa paskatījās uz viņu, meitene gribēja sameklēt kabatlakatu, lai aizsegtu degunu un muti. Ļoti jums pateicos, viņš teica balsī, kas izklausījās kā izskrāpēta no darvas mucas.

- Nav par ko, Filipa attrauca, domādama to bur­tiski, jo no Afriela smirdīgās elpas meitenei metās slikta dūša.

- Sakiet, Afriels iejautājās, vai tā ir visa nauda, kas jums ir?

Filipa juta, ka Afriels ir mazliet nepateicīgs. Ē… jā, viņa atbildēja. Tā šķiet. Kas par lietu? Vai ne­pietiek?

- Man ir vēl nauda, Džons teica. Laipni lūdzu, te tā ir.

Afriels paņēma Džona naudu un arī to ielika kabatā. Tad viņš pasmaidīja. Jūs esat bijuši tik laipni un pa­līdzējuši man un Urnai, tāpēc palīdzēšu jums.

- Ko gan jūs varat darīt mūsu labā? Filipa pasmai­dīja.

- Parasti es džiniem nepalīdzu, Afriels sacīja, ne­ņemdams viņas vārdus vērā. Mans uzdevums ir pa­līdzēt tikai cilvēkiem. Bet jūs abi esat pa pusei cilvēki, tāpēc, manuprāt, viss ir kārtībā.

- Kā jūs zināt, ka mēs esam džini? Filipa jautāja. Vai jūs arī esat eremīts?

- Nē. Afriels pasmaidīja. Eremīts ne.

- Afriels ir eņģelis, Uma paskaidroja. Viņš ir jau­nības eņģelis.

Džons mazliet skeptiski aplūkoja netīrā paskata vīru, kas stāvēja blakus Urnai. Viņš izskatījās taukaināks par picas kasti un vecāks par savu tēvu. Tu joko, viņš teica. Un ko tad jūs darāt? Palīdzat laicīgajiem, kas bijuši laipni pret jums, vai tā?

Afriels pamāja ar galvu un plati pasmaidīja. Uzreiz varēja redzēt, ka viņam steidzami būtu vajadzīgas vai­rākas stundas zobu tīrīšanas.

- Neaizmirstiet uzņemt svešiniekus, Filipa sacīja, atminēdamās, ko māte bija teikusi. Jo tā daži nejauši ir uzņēmuši eņģeļus. Viņasprāt, tai vajadzētu būt varonīgai personai, kas uzņemtu kādu tik smakojošu būtni kā Afriels. Bet meitenei bija jāatzīst, ka viņa caur­urbjošajās zilajās acīs slēpās kas tāds, kas viņam lika izskatīties mazliet neparastam.

- Jā, Afriels piekrita. Tikai tas nav gluži manā garā. Mūsdienās visnotaļ ir pārāk liela pārliecība par sevi un ticība, ka zinātne var dot visas atbildes. Mans uzdevums ir likt notikt tādiem savādiem gadījumiem, kas pārsteidz cilvēkus, lai parādītu, ka zinātniekiem uz visu nav atbildes. Tādiem pārsteidzošiem notiku­miem, kas palīdz cilvēkiem ticēt vēl kam citam, izņe­mot sevi.

- Jūs gribat teikt, darīt brīnumus, Džons ieminējās.

- Brīnumi ir tikai viens, ko varu veikt, Afriels pa­skaidroja. Tāpat es īstenoju pareģojumus, zīmīgus no­tikumus, pravietojumus, pārsteigumus, parādības un mīklas. Protams, izņemot svētdienas. Svētdienās es nekad nestrādāju.

- Eņģeļi ir daudz spēcīgāki par džiniem, Uma izpa­līdzīgi piebilda. Nav daudz kā tāda, ko Afriels nevar izdarīt, ja viņš to vēlas.

- Jūtos aizkustināts par jūsu laipnību pret mani un Umu, un jūsu draugu Dibaku, Afriels teica. Jūs bijāt nodomājuši palīdzēt Dibakam, vai ne?

- Ē… jā, Džons atbildēja, aptverdams, ka eņģeļi, iespējams, zina daudz ko tādu, ko neviens viņiem nav stāstījis.

- Viņam būs vajadzīga jūsu palīdzība daudzkārt, Afriels sacīja. Vairāk es neko nevaru teikt. Tā būtu iejaukšanās liktenī. Bet varu nokārtot jūsu problēmas mājās. Katram no jums piešķirt alibi. Vai, pareizāk sa­kot, Citurieni. Divas Citurienes, jo jūs esat divi. Kas attiecas uz jūsu džina spēku, baidos, ka jums būs jāsa­gaida siltāks laiks. Es varu darīt brīnumus, bet diemžēl neiespējamais man nav pa spēkam.

Filipa piekrītot pamāja. Kas ir Cituriene? viņa jautāja Afrielam.

- Cituriene ir kāds, kas vienmēr nodrošina jūsu klāt­būtni, Afriels atbildēja. Un kurš gan cits to varētu iz­darīt labāk par jums pašiem? Ar netīru pirkstu Afriels pievērsa Džona un Filipas uzmanību divām figūrām, kas pēkšņi stāvēja viņiem tieši aiz muguras. Džon. Filipa. Es gribētu, lai jūs iepazīstaties ar Džonu un Filipu.

Džons juta, ka atkaras žoklis, jo viņš stāvēja vaigu vaigā… pats ar sevi. Tas esmu es, viņš pārsteigts teica. Kā gan jūs to izdarījāt, Afriel?

- Nemaz tik grūti tas nebija, Afriels atbildēja. Tā nu tas ir. Viņš paraustīja plecus un tad sāka kasīties. Kā es teicu, tas ir mans darbs. Tas, uz ko jūs skatāties, nav nekāds pārsteigums. Tas ir brīnums.

- Tas tiešām ir brīnums, sacīja Filipa, kas bija ne mazāk pārsteigta par savu brāli, ieraugot savu precīzu kopiju. Viņa apgāja apkārt Filipai otrajai, jo tādu viņa sevi nekad iepriekš nebija redzējusi. Vai es tiešām tā izskatos?

- Džons ir tikai tavs bioloģiskais dvīnis, Afriels pa­skaidroja. Bet šī ir tava identiskā dvīne. Viņa domās, runās un izturēsies tieši kā tu. Neviens nevarēs jūs at­šķirt, izņemot tevi pašu. Arī tava māte ne. Pat Džons.

- Viņa neko nav teikusi, Džons piebilda. Ja viņa tiešām būtu kā Filipa, tad jau sen būtu iejaukusies un uzdevusi kādu neveiklu jautājumu.

- Paldies, Džon, Filipa sacīja. Bet brālim ir tais­nība, Afriel. Viņa klusē.

- Viņi sāks izturēties kā jūs, līdzko aizsūtīsiet tos uz mājām, lai tie ieņemtu jūsu vietu. Saprotiet, katrs no tiem ir īsts jūsu paplašinājums. Tā ir vienkārša kvantu mehānika. Par spīti Einšteina uzskatiem, tie­šām ir iespējams vienam un tam pašam priekšmetam vai būtnei eksistēt divās vietās vienlaikus. To sauc par superpozīciju. Tai nav loģiska izskaidrojuma. Nekā tāda, ko zinātnieks varētu aptvert. Katrā ziņā vēl kādus simt gadus ne. Un tieši tāpēc tas ir tik brīnišķīgi.

- Tātad, tiklīdz mēs tos aizsūtīsim uz mājām, Filipa teica, šie abi ieņems mūsu vietu.

- Ar diviem izņēmumiem, Afriels paskaidroja. Pirmkārt, tiem nav dvēseles. Tas ir kas tāds, ko pat es nevaru izveidot. Tāpēc nelaidiet tos ne tuvumā saviem dvēseles spoguļiem, vai arī jūsu māte visu sapratīs, un spēle būs galā. Otrkārt, šie divi nevar ieņemt jūsu vietu bezgalīgi. Tam ir kāda sakarība ar subatomu sairšanu, kas prasītu pārāk daudz laika, lai visu paskaidrotu. Vienkārši iegaumējiet: jūsu Citurienes pastāvēs tikai vienu eonu, kas ir laika vienība ēteriskajā Visumā, nevis neizmērāms laika periods, kā pasaulīgie par to reizēm raksta.

- Cik ilgs ir viens eons? Džons jautāja. Zemes izteiksmē.

- Tieši viens miljons sekunžu. Vai, pārceļot to skait­liskās vienībās, kuras jums būtu vieglāk aptvert, 11,57407407407407407407407407407 dienas. Afriels iesmējās. Nu jūs zināt, kāpēc vienkāršāk ir sacīt: eons.

- Tas nemaz nav tik ilgi, kā man likās, Filipa pie­bilda. Es domāju, eons. Biju gaidījusi, ka tas būs ga­rāks. Kādus tūkstoš gadus vismaz.

- Laiks ir relatīvs, Afriels teica, un eons šeit no­zīmē kaut ko ļoti atšķirīgu no tā, ko tur augšā. Mēs to saucam par laika paradoksu, un tas ir pilnīgi cits stāsts. Bet, lai kur tas notiktu, eons ir nepieciešamais laiks, lai doma izietu caur Dieva prātu, un tas nav necik ilgs laiks Viņam, bet diezgan ilgs jums. Tas ir vēl viens paradokss.

Džons rotaļīgi pabužināja Otrā Džona matus. Un kas notiks ar šo puisi pēc viena eona? viņš jautāja.

- Viņi abi pazudīs. Pēc 999 999 sekundēm tie vēl joprojām būs šeit, bet nākamajā sekundē… Afriels no­klikšķināja pirkstus. Prom. Vienā acumirklī. Gluži kā Pelnrušķītes kariete un zirgi. Un, runājot par laiku, vai jūs nedomājat, ka jums labāk būtu iet? Ja pasteigsieties, pagūsiet uz pēdējo vilcienu no Pensilvānijas stacijas, lai dotos augšup gar Hudzonas upi. Viņš paraustīja plecus. Paklausiet mani, labi?

Filipa papurināja galvu. Mums vispirms jāaiziet mājās, viņa sacīja. Mums vajadzīga nauda vilciena biļetēm.

Afriels papurināja galvu. Nē, nav. Jums nauda ir. Arī biļetes.

Džons pārmeklēja kabatas un atklāja, ka Afrielam taisnība: viņam tiešām bija vilciena biļete, un kabatas portfelī tagad noteikti bija vairāk naudas nekā tad, kad viņš izgāja no mājām. Kā jums tas patīk, ko? zēns nomurmināja. Viņam ir taisnība.

- Un pie Ņūburgas airēšanas kluba jūs gaidīs kanoe laiva. Kā redzat, nav nekāda iemesla kavēties.

- Paldies, Afriel, Filipa teica un, uz brīdi piemirsdama, cik nejauki eņģelis ož, noskūpstīja viņu uz rugā­jiem klātā vaiga. Paldies par visu!

- Tev arī, Uma, Džons piebalsoja un noskūpstīja mei­teni, pret ko viņai, šķiet, nebija nekādu iebildumu.

Viņi apturēja taksometru un lika savām Citurienēm iekāpt iekšā.

- Atcerieties, Afriels atgādināja. No šā brīža vienu eonu viņi būs šeit, lai jūs piesegtu.

- Tik ilgi viņi nemaz nebūs vajadzīgi, Filipa ap­galvoja.

- Tad atgriezieties mājās un pavēliet tiem pazust. Afriels noklikšķināja pirkstus. Re, tā.

Džons un Filipa lika taksometra šoferim, glītam in­dietim ar lielu, oranžu turbānu galvā, vispirms aizvest viņus uz Austrumu 77. ielu un tad tālāk uz Pensilvānijas dzelzceļa staciju. Bet, kad dažas minūtes vēlāk viņi izkāpa un Džons sniedza naudu, lai samaksātu vīrietim, šoferis papurināja galvu. Man nauda nav vajadzīga, viņš teica.

- Kāpēc ne? Džons jautāja.

- Viens dvīņu pāris ir laba veiksme, šoferis paskaid­roja, atraidot Džona naudu, bet vest divus dvīņu pārus ir ļoti, ļoti liela laime.