Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

5. nodaļa benermena SALA

Bija krietni pāri pusnaktij, kad Džons un Filipa iera­dās pie Ņūburgas airēšanas kluba, un, kā Afriels bija solījis, viņus gaidīja kanoe laiva, aprīkota nakts braucie­nam ar lukturiem un kempinga piederumiem. Padzī­vojušais laivinieks pie kluba nemaz nešķita pārsteigts, ieraugot divus bērnus tik vēlā stundā. Tāpat viņš neīgņojās par to, cik muļķīgi ir tumsā braukt ar kanoe pa Hudzonas upi, kā vairums pieaugušo būtu darījuši. Dvīņiem uzreiz radās iespaids, ka tas bija vēl viens no Afriela zemes misijas aspektiem: pārsteigt cilvēkus un likt tiem ticēt kam citam, nevis tikai pašiem sev.

- Jūs esat tik jauks pret mums, Filipa laiviniekam teica, kad tas pieturēja kanoe, lai viņa varētu iekāpt. Tas pat nav brīnums. Tas ir vairāk nekā pārsteidzoši, tik tiešām. Un kas tāds, pie kā mēs nemaz neesam pie­raduši.

- Mēs cenšamies izpatikt, laivinieks sacīja. Uz kurieni jūs abi dosieties? Ja jums nav nekas pretī, ka es jautāju.

- Uz Benermena salu, Džons atbildēja, apsēzdamies kanoe pakaļgalā.

- Kaut kad ap 1920. gadu uz šīs salas bija ugunsgrēks un sprādziens, laivinieks atminējās. Un zem pašas ūdens līnijas atrodas drupas. Kad sasniegsiet veco ostu, airējiet lēni un uzmanīgi, lai nesadragātu kanoe dibenu. Tas ir gatavots no bērza tāss pēc tradicionālā irokēzu paņēmiena, tāpēc nevajag daudz, lai to sabojātu.

- Paldies par padomu, Džons teica un, iekārtodamies vietā, paņēma airi. Filipa, apsēdusies priekšgalā, ieslēdza lielo lukturi, lai apgaismotu ceļu pa upi.

- Un vēl kas, laivinieks turpināja. Benermena sala ir spoku apsēsta. Es uz turieni nedotos pat dienas gaismā, kur nu vēl nakts vidū. Bet redzu, ka jūs, mazie, esat apņēmušies uz turieni braukt, tāpēc, manuprāt, jums ir kāds pamatots iemesls. Lai kā arī būtu, ja tiešām nolemsiet šonakt atgriezties šeit, un, pie joda, es jūs nevainotu ne mazdrusciņ, ja jūs atgrieztos, tad tikai pieklaudziniet pie peldošā nama durvīm. Kopš mans kaķis Magnuss nomira, reizēm kļūst mazliet vientulīgi, un es labprāt uzņemu viesus. Jebkurā dienas vai nakts laikā.

- Mēs katrā ziņā to paturēsim prātā, Džons teica. Viņš ar airi atgrūdās no mazās piestātnes un tad klusi iemērca to tumšajos ūdeņos. Dažas minūtes vēlāk pel­došais nams tumsā bija pazudis, un indiāņu kanoe gludi slīdēja platās un varenās Hudzonas rāmajos ūdeņos.

Viņi paturēja acīs upes rietumu krastu. No mēnes­nīcas apspīdētajiem kokiem skanēja baisi putnu klie­dzieni, kas atbalsojoties atgādināja naidīgu mežoņu balsis, tāpēc Džonam bija visai viegli iztēloties sevi kā personāžu no kāda Džeimsa Fenimora Kūpera romāna, piemēram, Pēdējais mohikānis. Viņš šo grāmatu nemaz nebija lasījis, bet bija redzējis filmu. Tā bija diezgan laba filma. Filipa, kas bija lasījusi vairāk, kā jau īsta pilsētas meitene, nemierīgi grozījās laivas priekšgalā un domāja par gobliniem, Ikabodu Kreinu un briesmīgo jātnieku bez galvas.

- Šis ir gandrīz vai šaušalīgākais notikums, kādu jeb­kad esmu piedzīvojusi, viņa piebilda, kad kaut kas liels sakustējās koka zaros, kas liecās pāri upei, gandrīz vai sagaidot, ka viņu kanoe laivā iekritīs Rips van Vinkls.

- Uzņem to ar vēsu prātu, Džons deva padomu.

- Vēsu prātu? Filipa noskurinājās, kad drebulis pār­skrēja viņai pār pleciem. Es jau tāpat salstu.

Džons airēja ātrāk. Māsai bija taisnība. Tik tiešām bija auksts, un viņš priecājās par fizisko piepūli, zinot, ka tā palīdzēs viņam justies siltāk.

Gandrīz pēc stundas lukturis beidzot apspīdēja ar krūmiem biezi apaugušu gandrīz simt pēdu augstu pau­guru, kas tieši priekšā pacēlās no ūdens. Džons ļāva kanoe izslīdēt cauri tādiem kā vārtiem un tad piestāja malā. Ielēkuši seklajā ūdenī, viņi uzmanīgi izvilka laivu krastā starp krūmiem. Pūces kliedzieni it kā sveicināja viņus, un pamazām tumsā viņi saskatīja siluetu, kas izskatījās kā īsta skotu pils. Stūra augstākā torņa logā blāvi spīdēja gaisma.

Džons paņēma otru lukturi un cauri krūmiem devās augšup pa stāvo taku. Filipa sekoja. Vismaz līdz pa­ceļamajam tiltam. Tur viņa apstājās un izdvesa klusu satraukuma nopūtu. Es atsakos iet tālāk bez ķiploka daivas un sudraba krucifiksa, vina nošnāca. Nemaz nerunājot par nūju un dažiem asiem mietiem. Laivi­niekam bija taisnība. Šai vietā it kā ar trīs pēdu augs­tiem neona burtiem viscaur lasāms uzraksts: "Spoku apsēsts". Kāpēc šeit atrodas šaušalīga skotu pils? Hudzonas upes vidū. Tas šķiet savādi.

- Kur citur tu ieteiktu mums meklēt? viņš mazliet aizkaitināts jautāja. Ja Dibaks ir uz šīs salas, tad skaidrs, ka viņš varētu būt pilī, jo tā ir vienīgā, kas šeit ir.

- Un ja nu viņa tur nav? Ko tad? Neesmu pārlieci­nāta, ka gribu satikt kādu, kas ir gatavs uz visu. Esmu redzējusi pievilcīgākas kapsētas par Benermena salu.

- Neņem tik ļoti pie sirds, Džons mierināja, lai gan īstenībā bija ne mazāk nobijies par savu māsu, tikai la­bāk prata to noslēpt. Zini, ko es tev teikšu? Tu paliec šeit, bet es palūkošos apkārt un pameklēšu, vai Dibaks te ir, un tad mēs dosimies mājās. Norunāts?

- Un atstāsi mani vienu? Filipa paspīdināja luktu­rīti augšup gar pils sienu sev priekšā. Nekā nebija. Es eju tev līdzi.

- Labi, Džons piekrita, jo viņam nebija īpašas vē­lēšanās iet iekšā pilī vienam.

Viņi šķērsoja paceļamo tiltu un pagāja zem nolaižamā durvju režģa un ģerboņa. Pie koka durvīm, kas bija tik lielas kā metrotunelis, Džons pacēla dūri, lai pieklau­dzinātu, bet tad, šķiet, pārdomāja.

- Kas noticis? Filipa jautāja.

- Tās ir vaļā, Džons atbildēja, pagrūzdams durvis, kas atvērās ar tik skaļu dunoņu kā lielgabala šāviens.

Iekšpusē lielā vestibilā bija novietots bruņinieka ietērps ar milzīgu cirvi. Aiz tā atradās vecas baznīcas ērģeles, kuras pašas no sevis diezgan biedējoši bez mi­tas spēlēja vienu augstu skaņu. Džons norija siekalas. Vai te kāds ir? viņš jautāja, uzlūkodams solu ērģeļu priekšā.

Filipa piegāja tuvāk ērģelēm un uzreiz aptvēra, kas notiek. Vējš pūš vienā no stabulēm, viņa secināja, tas arī viss. Pagriezusies viņa atklāja, ka Džona aiz muguras vairs nav. Viņš stāvēja pie lielas dzīvojamās istabas sliekšņa un ar tādām šausmām cieši kaut ko vēroja, ka Filipa juta asinis sastingstam dzīslās.

- Paskaties uz to, viņš nočukstēja.

Viņa diez ko negribēja, bet ziņkāre vilka kājas uz priekšu, līdz viņa varēja saskatīt, ko Džons bija ieraudzījis. Uz tādas kā kušetes milzīga, tukša kamīna priekšā gulēja radījums, kas atgādināja ļoti vecu vīru. Tas bija ģērbies frakā, svītrainās biksēs, vestē, getrās, kreklā, ar kravati ap kaklu un izskatījās, ka viņš guļ vai ir miris. Bet dvīņus visvairāk satrauca viņa apmatojums, un pagāja vairākas sekundes, iekams Filipa atskārta, ka tas nav vīrieša, bet gan ir liela pērtiķa ķermenis.

- Vai viņš ir miris? meitene nočukstēja.

- Es no tiesas ceru, Džons atbildēja. Man bries­mīgi nepatiktu paskaidrot gorillam, ko mēs šai nakts stundā neaicināti darām viņa mājā. Viņš jautājoši pa­skatījās uz māsu. Tas taču ir gorilla, vai ne?

- Nezinu. Es nekad tuvumā neesmu gorillu redzējusi. Noteikti ne tādu, kas ģērbies frakā.

Viņi abi izgrūda baiļu saucienu, kad kaut kas skaļi noklaudzēja aiz muguras, un, pieskrējuši pie ārdurvīm, viņi atklāja, ka tās ir slēgtas. Vai tu domā, ka tas bija vējš? Džons aizelsies jautāja un norādīja uz ērģelēm, no kurām vēl aizvien nāca viena augsta, vibrējoša skaņa, gluži kā no svilpjošas tējkannas. Vai tā ir stabule?

- No sirds ceru. Filipa nodrebinājās. Viņu pārņēma biedējoša izjūta, likās, it kā kaut kas paietu garām, skarot viņu tik viegli kā zirnekļa tīmeklis, un it kā dzir­dētu neredzamas meitenes balsi čukstam viņai ausī.

Tobrīd ērģeles sāka spēlēt īstu skaņdarbu, un abi dvīņi saprata: pat ja vējš būtu varējis aizcirst durvis vai pūtis vienu vienīgu skaņu, tas nekādi nebūtu varējis atskaņot visu Baha re minora Tokātu un fūgu.

- Ejam, Filipa aicināja, satverdama durvju rokturi. Muksim prom no šejienes, iekams tas dīvainais pēr­tiķis nav pamodies.

Bet durvis bija cieši aizslēgtas.

Šausmu pārņemti, dvīņi no visa spēka raustīja durvju rokturi, līdz, tikpat pēkšņi kā sākusi skanēt, gotisko ērģeļu mūzika apklusa un viņi izdzirda kāda zēna ņir­dzīgos smieklus. Brīdi vēlāk aizkars aiz ērģelēm tika pa­rauts vaļā un iznāca Dibaks, joprojām ļauni zvaigādams un purinādams galvu par iespaidu, ko viņa nerātnības bija atstājušas uz Džonu un Filipu.

- Jūsu sejas, viņš teica, nevarēdams rimties. Kaut man būtu fotoaparāts! Es zvēru, jūs abi izskatījāties tā, it kā nupat būtu satikuši vilkaci. Tas bija tik bezgalīgi jautri.

- Priecājos, ka tev tas šķita uzjautrinoši, Filipa sausi noteica. Viņa bija savilkusi rokas dūrēs, un, ja Dibaks stāvētu tuvāk, meitene, iespējams, būtu viņu iedunkājusi. Mēs tiešām neuzņemtos šo riskanto ceļu, ja būtu zinājuši, kā tu biji iecerējis mūs sagaidīt.

- Piedodiet, bet es nespēju noturēties. Šī vieta ir kā radīta izjokošanai. Vai tā nav lieliska?

- Un mēs domājām, ka tu tiešām baidies par savu dzīvību, Džons sacīja. Tā vismaz bija rakstīts tavā e-pastā.

- Es patiešām baidos. Tā bija taisnība. Katrs vārds. Godīgi.

- Jā, protams, Džons rūgti noteica. Varu manīt, ka tā bija taisnība, no platā smaida tavā stulbajā sejā.

- Nē, tiešām, Dibaks neatlaidās. Esmu ļoti patei­cīgs, ka jūs esat šeit.

- Aiziet, Džon, Filipa aicināja, brauksim mājās!

- Nē, pagaidiet! Dibaks iesaucās. Uzklausiet mani, lūdzu.

- Labi, Džons piekrita, bet papūlies, lai tas ir ticami.

Viņi atgriezās milzīgajā dzīvojamā istabā.

- Kas ir tavs draugs? Džons jautāja, samulsis ska­tīdamies uz pērtiķi.

- Tas ir Makss. Viņš bija manas krustmātes Felisijas sulainis vairāk nekā trīsdesmit gadu.

- Vai tā ir viņa? Filipa jautāja, cieši vērodama skais­tās un uzkrītoši jaunās, aptuveni desmit gadu vecās meitenes portretu, kas karājās virs kamīna. Tava krustmāte, kad viņa bija bērns?

- Nē. Tā ir mana māsa Faustīna.

- Biju aizmirsusi, ka tev ir māsa, Filipa teica.

- Bija, Dibaks pārlaboja. Viņas vairs nav.

Sekoja neveikls klusums.

- Kā tas nākas, ka tavai krustmātei par sulaini bija pērtiķis? Džons iejautājās, mainot tematu.

- Viņai laicīgie nekad īpaši nepatika, Dibaks pa­skaidroja. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņa no­pirka Benermena salu. Cilvēkiem ir tendence vairīties no šīs vietas. Acīmredzamu iemeslu dēl. Lai vai kā, viņa dabūja Maksu no zooloģiskā dārza, kad viņš bija vēl jauns un apveltīts ar dažām cilvēciskām īpašībām runas spēju un citām augstākajām smadzeņu funkcijām. Acīmredzot viņš bija tīri labs ērģelnieks. Manuprāt, viņi satika labi. Vismaz tā bija līdz vakardienai, kad nabaga Makss atstiepa kājas un nomira. Viņam bija sešdesmit viens gads, kas gorillam ir ļoti liels vecums. Bet tik un tā man tas bija nepatīkams pārsteigums, varat man ti­cēt. Viņš skumji papurināja galvu. Nabaga Felisijas tante par to būs tiešām sarūgtināta, kad atgriezīsies mājās.

- Kur viņa ir tagad?

- Kopā ar manu māti. Meklē mani.

- Meklē tevi?

- Makss tai ziņā bija lielisks. Vai zināt? Viņam tas uzreiz pielēca. Viņš saprata: ja es atgrieztos mājās kopā ar māti, tad pakļautu viņas dzīvību riskam.

- Vai tu nevarētu mums sīkāk paskaidrot, par ko ir runa? Filipa palūdza. No paša sākuma.

- Pēc tam kad mēs trīs atgriezāmies Palmspringsā no Fortbeningas, Dibaks stāstīja, turpinādams savu paskaidrojumu, Blenerhasita kungs zīmējumus, ko mēs bijām atraduši Gēringa zizlī, parādīja kādam vīram no Malibu muzeja. Viņš teica, ka divi esot Leonardo da Vinči, viens Rafaela, viens Mikelandželo un viens Botičelli darbs. Bet akvarelis esot no daudz vēlāka pe­rioda un mazāk vērtīgs. Viņš teica, ka īsti nezinot, bet domājot, ka tas ir kas tāds, ko sauc par "Kompānijas gleznu". Lai vai kā, man tā patika vairāk par visām, un, tā kā tās vērtība nepārsniedza tūkstoš piecsimt do­lāru, Blenerhasita kungs piekrita, ka es to paturu kā suvenīru.

Viņi vēl joprojām atradās lielajā dzīvojamā istabā bla­kus kravas mašīnas lieluma kamīnam. Kušete, uz kuras viņi bija saspiedušies, izskatījās it kā nākusi no Ķīnas imperatora guļamistabas. Virs galvām karājās misiņa lustra, kas bija tik liela kā bērnu rotaļlaukums. Tur bija arī Dibaka māsas Faustīnas portrets. Tagad, kad viņš to bija pieminējis, Filipa varēja saskatīt līdzību: tie paši tumšie mati un tumšās acis, tā pati bālā sejas krāsa, tie paši slaidie pianista pirksti un augstie vaigu kauli. Tas pats stūrgalvīgais, draiskulīgais skatiens. Vai Faustīna bija mirusi? Filipa gribēja zināt, bet iedomājās, ka viņai nāksies pagaidīt, līdz to varēs pajautāt mātei. Šķita, ka Dibaks bija izvairīgs, runājot par Faustīnu.

Un tā, runājot par vīru no muzeja, Dibaks tur­pināja. Viņš bija mazliet svārstīgs par īstu cenu labai mantai. Viņš tikai runāja par vēsturisko nozīmīgumu un to, cik ļoti vērtīgi ir tie zīmējumi. Un "ļoti vērtīgs" man nenozīmē neko. Pēc tam kad viņš aizgāja, es sa­meklēju interneta izsoles lapu, lai mēģinātu to noskaid­rot, un atklāju, ka pārdošanai tika piedāvāta Hermana Gēringa Feldmaršala zižļa kopija. Saprotiet, precīza ko­pija tai, ko es biju atstājis kara muzejā Fortbeningā. Kad to izstāstīju Blenerhasita kungam, viņš ne pa jokam iekarsa. Bija nikns. Un zvanīja juvelierim, kas to bija izgatavojis, kādam vecim, vārdā Haimens Strāsbergs, Ņujorkā, jo bija skaidrs, ka Strāsbergs noteikti izgata­vojis nevis vienu, bet divas kopijas. Un vienu paturējis sev, lai vēlāk to pārdotu.

Taču Harijs Blenerhasits sazvanīja nevis Strāsbergu, bet runāja ar kādu Ņujorkas policistu, kas viņam pazi­ņoja, ka Haimens Strāsbergs esot miris. Un, iegaumē­jiet, viņu esot sakodusi indīga čūska. Harijs policistam apliecināja, ka viņam esot ļoti žēl to dzirdēt, bet viņš nezinot neko tādu, kas policijai varētu palīdzēt. Un viņš arī nezināja. Saprotiet, tas izskatījās pēc nelaimes ga­dījuma. Nav gluži tā, ka Ņujorkā nebūtu indīgo čūsku. Ir klaburčūskas, masasaugāras un varapieres. Labi, es atzīstu, ka tās nav visai izplatītas, un tomēr ir. Kopš esmu šeit, es tiešām uz salas esmu redzējis-vienu varapieri. Vismaz domāju, ka tā bija varapiere.

Filipa satraukti paskatījās apkārt. Viņai nepatika čūs­kas gandrīz tāpat kā sikspārņi un zirnekļi. Izklausās, ka tu daudz zini par čūskām, viņa Dibakam teica.

- Par čūskām? Protams. Man mājās ir maza suslikčūska, vārdā Džordžs. Man kādreiz bija klaburčūska, vārdā Raiens, tikai tā izbēga caur tualeti.

- Tā ir laba ziņa, Filipa piebilda.

- Man vienmēr ir patikušas čūskas, Dibaks tur­pināja. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc gribēju to "Kompānijas gleznu". Jo tajā bija čūska. Bet biju to piemirsis, līdz atkal atgriezos mājās. Un man ienāca prātā, ka varbūt ir kāda sakarība starp gleznu un čūsku, kas nogalināja Strāsberga kungu. Un pēc vakariņām es aizgāju uz Breda, es gribēju teikt, Blenerhasita kunga māju. Tiklīdz tur ierados, sapratu, ka kaut kas nav kār­tībā.

Dibaks grūti nopūtās un kādu brīdi izskatījās drūms. Kad zēns ierunājās, viņam acīs saskrēja asaras. Viņu mantas bija izmētātas, it kā kāds būtu viņus aplaupījis. Zizlis bija pazudis, bet dīvainā kārtā atstāti attēli, kas tajā bija paslēpti. Un tad es viņus atradu. Dibaks ar mokām norija siekalas. Bredu un viņa tēvu Hariju. Viņi bija miruši, abi divi. Viņu sejas bija viscaur zilas un acis sarkanas. Ņemot vērā to, kas bija noticis ar

Haimenu Strāsbergu, man radās aizdomas par čūskas kodumu. Dibaka balss ar katru mirkli kļuva nedro­šāka. Kad abus apskatīju tuvāk, uz viņu rokām un kājām atradu indes zobu pēdas. To bija daudz. It kā viņi būtu sakosti vairākkārt. Viņš papurināja galvu un notrausa asaru. Tā nu es pagrābu visus zīmējumus un aizlaidos no turienes, ko nagi nes. Aizgāju mājās. Aizsūtīju jums ziņu un tad ar virpuļviesuli nonācu Benermena salā. Krustmāte ciemojās pie manas mātes, un tāpēc nospriedu, ka nevienam neienāks prātā mani šeit meklēt. Viņš paraustīja plecus. Un tas ir viss. Tad ieradāties jūs.

- Nez, vai tā varētu būt taisnība, Filipa ieminējās.

- Katrs vārds, es zvēru.

- Nē, nē, Filipa iebilda. Es gribu teikt: vai neviens vispār neiedomāsies tevi šeit meklēt.

- Tevi meklē policisti, Džons teica. Viņi grib tev uzdot dažus jautājumus.

- Tur es neko nevaru līdzēt, Dibaks sacīja. Vai jums liekas, ka viņi vispār noticēs? Ka es ielauzos kara muzejā? Viņi noteikti mani arestēs.

- Kur tu biji, kad Makss nomira? Filipa jautāja.

- Es gulēju.

- Vai augšstāvā?

- Nē, aiz ērģelēm ir slepena istaba, kur tās var ieslēgt un automātiski var regulēt ārdurvis. Tajā atrodas arī gulta, un es vienmēr palieku tur, kad ierodos šeit. Kopš bērnības man prātā bija doma reiz uzturēties slepenajā istabā.

- Cik ilgi tu gulēji? Filipa jautāja.

Dibaks paraustīja plecus. Kādas desmit, divpadsmit stundas. Biju pārguris pēc lidojuma uz šejieni.

- Vai vēja troksnis ērģelēs tevi netraucē? Džons jautāja.

- Nē. Istabai ir laba skaņas izolācija. Tur neko nevar dzirdēt.

- Vai tiešām? Filipa noprasīja un, piecēlusies no kušetes, piegāja pie mirušā gorillas un sāka pētīt viņa rokas un kājas.

- Tu taču nedomā… Dibaks ierunājās, sekodams viņai pie Maksa līķa.

- Nekad agrāk neesmu redzējusi mirušu gorillu, Filipa teica. Un ir mazliet grūti saskatīt viņa ādas krāsu zem sudraboti melnās spalvas, bet… viņa pavēra gorillas milzīgo, ādaino roku un, papletuši lielos pirk­stus, juta, ka viņai aizraujas elpa, jo uz Maksa plaukstas gaļīgās daļas saskatīja divas melnas dūrienu pēdas. Saki man, Bak, viņa sacīja, vai tas neizskatās pēc čūskas koduma?

- Jā, Dibaks nočukstēja, tev taisnība.

- Tātad, Filipa secināja, lai kurš nogalināja Blenerhasitus un Strāsberga kungu, tas bija arī šeit. Meklēja tevi. Un tavā vietā nogalināja Maksu. Filipa noņēma brilles un cieši paskatījās uz Dibaku. Un tāpēc tev ir ļoti paveicies, Bak. Ārkārtīgi paveicies.

- Nabaga vecais Makss, Dibaks nopūtās. Viņš no­rija emociju kamolu, un vēl viena asara noritēja viņam pār vaigu. Nikni, it kā dusmodamies uz sevi, Dibaks to notrauca. Vai zināt, viņš allaž bija gatavs palīdzēt, zēns piebilda. Uz viņu visādā ziņā tiešām varēja pa­ļauties.

>

Dvīni aiz bailēm salēcās, kad liels, melns kakis nolēca > " * i

no grāmatu skapja uz Maksa milzīgajām, nekustīgajām krūtīm.

- Neraizējieties, Dibaks viņus mierināja un paņēma kaķi rokās, sirsnīgi piekļaudams to pie krūtīm, kā Filipai šķita, lai pats sevi mierinātu. Tas ir tikai Hendrikss. Viņš piederēja Blenerhasitiem.

- Tu paņēmi viņu kaķi? Džons jautāja.

- Drīzāk izglābu. Es nekādi nevarēju nabaga dzīv­nieku pamest, saprotat? Iespējams, policija to būtu ievietojusi dzīvnieku patversmē. Un kā lai zina, kas tādā vietā ar kaki var notikt?

- Jā, Filipa piekrita. Un tad: Protams! viņa iesaucās, atklāsmes pārņemta. Hendriksam noteikti uisos sīkumos jāzina, kas notika! Iespējams, viņš visu redzēja! Šeit un Palmspringsā! Tev vienīgi jāpajautā viņam.

- Tu domā, ka kādam no mums vajadzētu piešķirt viņam spēju runāt? Kā Maksam?

- Acīmredzot tie nebūsim mēs, Filipa teica. Mums vēl aizvien ir pārāk auksts, Bak. Varbūt tu varētu to izdarīt. Dibaks papurināja galvu. Vai nevarētu?

- Kopš ierados uz šīs salas, man pilnīgi nav spēka, viņš paskaidroja. Vai zināt, es gandrīz vispār neno­kļuvu šeit. Mans virpuļviesulis pazuda, iekams biju pie­zemējies. Te, Austrumkrastā, ir daudz aukstāks nekā rietumos. Biju to aizmirsis. Dibaks kādu brīdi maigi glāstīja kaķi. Bet arī tad, ja man būtu džina spēks, šaubos, vai varētu likt šim kaķim runāt. Man nav tādas pieredzes. Jābūt pilnīgi pieaugušam džinam kā Felisijas krustmātei, lai apveltītu dzīvnieku ar spēju runāt.

- Pagaidi, Filipa neatlaidās. Kā būtu ar iemiesošanos kaķī? Mēs visi esam reiz iemiesojušies dzīvniekos. Tas ir gandrīz pirmais, ko mēdz darīt, kad atklāj, ka esi džins. Ja es iemiesotos šajā kaķī, varbūt varētu nolasīt vina domas. Ielūkoties vina atmiņā. Tā mēs uzzinātu, kas īsti noticis.

- Kāpēc man tas neienāca prātā? Dibaks iejau­tājās.

- Tāpēc, ka tu neesi tik gudrs kā viņa, Džons at­bildēja.

- Vai šajā mājā ir sauna? Filipa jautāja. Vai kāda cita vieta, kur pietiekami sakarst, lai lietotu džina spēku?

- Sauna? Šajā vecajā mājā? Dibaks rūgti iesmējās. Te nav pat dušas. Mājā ir milzum daudz vannu, bet nav karstā ūdens. Makss nebija nekāds izcilais sanitārtehni­ķis. Sanitārtehnika darbam gorillām nepietiek pacietī­bas. Un Felisijai diez ko nepatīk ziepes un ūdens. Viņa dod priekšroku džina spēkam, lai uzturētu sevi tīru. Viņa uzskata, ka tas liekot viņas ādai izskatīties jaunākai. Tāpēc viņa izstaro sevi: ļauj lielam karstuma apjomam izplūst no sava ķermeņa, lai iznīcinātu visus netīrumus un baktērijas uz savas ādas. Tas ir vēl kas tāds, ko var darīt, kad esi pilnīgi pieaudzis. Es reiz vēroju, kā viņa to dara. Tas ir it kā uz brīdi aizdegties. Apbrīnojami!

- Man ienāca prātā kāda doma, Džoils žāvādamies paziņoja, jo bija jau ļoti vēls. Rīt no rīta mēs vispirms dārzā uzcelsim sviedrēšanās vigvamu. Tas ir veids, kā Amerikas iedzimtie mēdza mazgāties. Un mēs varēsim sakarst. Pietiekami, lai atgūtu savu spēku.

- Kāpēc man tas neienāca prātā? Dibaks iejau­tājās.

- Tāpēc, Filipa atbildēja, ka tu neesi tik gudrs kā viņš.

sfc # %

No rīta bērni sakūra milzu ugunskuru un starp kar­stajām oglēm nolika dažus lielus akmeņus. Tad viņi dārzā apglabāja nabaga Maksu.

Tās bija vienkāršas bēres bez šķirsta un bez reliģis­kas ceremonijas, tikai sekls kaps, ko izraka Džons un Dibaks, un puķes, ko saplūca Filipa. Dibaks drebošā balsī teica dažus vārdus pie mirušā gorillas kapa.

- Gorillas var maldināt, kā mēdz darīt brīvā dabā, bet tie nekad nemelo, viņš sacīja. Pat tie, kas māk runāt. Viņi gluži vienkārši neprot melot. Tas viņus padara la­bākus par lielāko daļu cilvēku, ko es pazīstu. Nemaz ne­runājot par džiniem. Ja tu kādam gorillam patīc, tad uz visiem laikiem un bez jebkādiem nosacījumiem. Tāpēc tie ir ļoti uzticami. Ja mana krustmāte būtu šeit, tad, iespējams, viņa teiktu, ka Makss bija labākais draugs, kāds vispār var būt. Es lielā mērā jūtos tāpat. Viņš ļāva man šeit palikt, neuzbāžoties ar kādiem jautājumiem un nekad nemēģināja dot man padomus. Un tas gorillas padara par tik labiem sulaiņiem. Atšķirībā no cilvēkiem, kuri pēc dabas ir diezgan pļāpīgi, gorillas prot turēt muti un cienīt kāda cita vientulību.

Filipa piepeši aptvēra, ka Dibaks runājot skatījās uz viņu. Tāpēc meitene kāroja zināt, vai Dibaks nebija uz­minējis, cik ļoti viņa gribēja uzdot jautājumu par zēna māsu Faustīnu.

- Izsaku līdzjūtību par to, kas notika, Maks, viņš beigās piebilda. Man tiešām ļoti žēl. Man tevis pie­trūks, veco zēn. Tu biji īsts džentlmenis.

Tad, Filipai par pārsteigumu, Dibaks noslaucīja acis ar tīru kabatlakatu. Viņa nebija izbrīnīta, redzot viņu atkal raudam. Bet viņa jutās šokēta, atklājot, ka viņam ir tīrs kabatlakats.

Kad bēres bija beigušās, viņi nocirta dažus mazus kociņus un mauriņā uzslēja tādu kā vigvamu, kuru ap­klāja ar lupatām un vecām segām, līdz tas bija cieši izolēts no āra gaisa. Beigās viņi vigvamā izraka seklu bedri, kur salika karstos akmeņus un apšļakstīja tos ar aukstu ūdeni, kas tūlīt pārvērtās tvaikā. Temperatūra improvizētajā sviedrēšanās vigvamā ātri kāpa, līdz tā bija augstāka nekā tropu džungļos. Trīs jaunie džini noģērbās līdz apakšveļai un ielīda iekšā.

Pamazām spēcīgais karstums sasildīja viņu miesu, sasniedza viņu kaulus, iekļuva kaulu smadzenēs, un smalkā uguns, kas deg ikvienā džinā, nenodarot viņam pāri, tika iekurta un spēcināta, līdz viņi juta, ka spēks ir atjaunots.

- Tā ir labāk, Džons teica, uzliedams vēl ūdeni uz akmeņiem un paaugstinot temperatūru sviedrēšanās vigvamā. Tā, kā es jūtos tagad, šķiet, varētu izpildīt trīs vēlēšanās alkatīgākajam cilvēkam pasaulē.

- Tad kurš to darīs? Dibaks iejautājās. Kurš iemiesosies Hendriksā?

- Tagad viņš ir tavs kaķis, Filipa teica Dibakam.

- Varbūt to vajadzētu darīt tev.

- Jā, bet ierosinājums bija tavs, Dibaks iebilda.

- Turklāt, ja tev nekas nav pretī, es īsti negribu redzēt, kas notika ar Bredu un viņa tēvu. Nemaz nerunājot par Maksu. Viņi bija mani draugi.

Filipa pamāja ar galvu. Es saprotu. Viņa paraus­tīja plecus. Labi, es to izdarīšu.

- Iešu un atnesīšu kasti kaķa pārnēsāšanai, Dibaks sacīja, līzdams uz sviedrēšanās vigvama izeju. Dod man dažas minūtes, pirms sāc ko darīt. Labi?

- Norunāts.

Tiklīdz džini ir zaudējuši gudrības zobus un piedzī­vojuši Tammuzu iniciācijas ceremoniju, kas vēstī par viņu ieiešanu džinu pasaulē, iemiesošanās dzīvniekos un cilvēkos ir viena no pirmajām lietām, kas viņiem tiek mācīta. Filipai šai jomā jau bija zināma pieredze, jo viņa bija iemiesojusies kamielī, vāverē un ēģiptiešu policistā. Viņa nogaidīja, līdz atgriežas Dibaks, tad aizvēra acis, koncentrēdamās vienā punktā pieres centrā, un, kad viņa izrunāja savu fokusa vārdu, visa viņas būtne bija kā saules stari, kas sakopoti izliektā lēcā: FABULONGOŠŪGAUŽIBRĪNUMPIPIKALS!

Sviedrēšanās vigvamā bija tumšs, un, tiklīdz Džons izdzirda māsu izrunājam fokusa vārdu, viņš izlīda laukā, lai vērotu. Pāris mirkļu vēlāk viņš un Dibaks no kastes izdzirdēja skaļu ņaudienu. Filipa deva ziņu, ka tagad viņa iemiesojusies Hendriksā.

Viņa tur atradās vairākas minūtes, jo, lai gan kaķa atmiņa ir visai selektīva, tā ir gandrīz divsimt reižu no­turīgāka nekā sunim un saglabājas divas nedēļas, pār­spējot pat orangutana atmiņu. Kad Filipa beidzot izlīda no vigvama, atguvusi savu ķermeni, viņa nostājās pretī abiem zēniem ar plati ieplestām acīm un pārsteiguma svilpienu uz lūpām.

- Man nebija ne jausmas, ka kaķiem ir tik intere­santa dzīve, viņa sacīja. Visi tie stāsti par deviņām dzīvībām ir taisnība. Vienīgi šīs dzīves neseko cita citai, bet risinās vienlaikus.

- Lai nu tas paliek, Dibaks viņu pārtrauca. Ko tu uzzināji par Maksu?

- To, ka mums bija taisnība. Maksu nogalināja tie paši cilvēki, kas noslepkavoja Bredu un viņa tēvu. Tie ieradās slepeni ar čūsku pilnu grozu un palaida tās uz mājas grīdas. Tiklīdz Breds un viņa tēvs bija sakosti, tie iznāca atklātībā un piedāvāja pretindi apmaiņā pret to, ko tie meklēja. Tas pats notika ar Maksu.

- Un ko īsti viņi meklēja? Dibaks jautāja.

- Zizli ne, Filipa paskaidroja. Un Leonardo zīmē­jumus arī ne. Tie meklēja Kompānijas gleznu. To, kuru tu paņēmi kā suvenīru.

- Es jau tā nodomāju, Dibaks teica. Bet vai tu uzzināji, kāpēc?

- Nē. Vienīgi to, ka viņi gleznas dēļ ir gatavi noga­lināt. Blenerhasita kungs atzinās, ka tā ir pie tevis, Bak, un tomēr tie ļāva viņam un Bredam nomirt. Toties Makss nepateica neko.

- Labais vecais Makss, Dibaks nočukstēja.

- Bet kas ir šie cilvēki? Džons jautāja. Vai to tu uzzināji?

- Domāju, ka tu, Džon, iespējams, esi vienīgais, kas tos ir redzējis. Viņi izskatījās kā tie vīrieši, kurus tu ap­rakstīji pēc zādzības mēģinājuma mūsu mājās. Oranžas drēbes. Dzeltena krāsa uz sejas. Un viens no vīriešiem, ko es redzēju Hendriksā atmiņā, valkāja tieši tādu me­daljonu, ko mēs atradām uz bibliotēkas grīdas nākamajā dienā. To, kuru mamma nosūtīja Nimrodam pa džinu iekšējo pastu.

- Diezin, kas ar to notika? Džons prātoja. Mēs tā arī neuzzinājām, kas tas bija. Viņš mirkli iegrima domās. Zagļi nemeklēja gleznu, bet gribēja dabūt mūsu gudrības zobus. Viņš paraustīja plecus. Vis­maz mamma tā domāja.

- Vai kāds man pateiks, par ko jūs runājat? Dibaks iejautājās.

Dvīņi izstāstīja Dibakam par ielaušanos viņu mājā Austrumu 77. ielā un par medaljonu ar kobras attēlu.

- Ar kobru? Dibaks pārjautāja. Tā čūska Kom­pānijas gleznā ir kobra. Pareizāk sakot, karaliskā kobra.

- Paklau, Bak. Tā čūska, ko tu redzēji uz Benermena salas, Filipa sacīja. Nedomāju, ka tā bija varapiere. Manuprāt, tā arī bija kobra. Kad biju Hendriksā ķer­menī un prātā, es ievēroju, ka viena no čūskām izbēga, kad slepkavas devās projām, un viņiem nācās to pamest. Tāpēc Hendrikss uzrāpās uz grāmatu skapja.

- Manuprāt, pienācis laiks apskatīt to Kompānijas gleznu, Džons ierosināja. Vai jums tā neliekas?

Atgriezušies dzīvojamā istabā, viņi apsēdās pie rū­cošā kamīna, un glezna bija izklāta uz grīdas viņiem priekšā.

Tas bija akvarelis, kas attēloja ainavu, kura atgādi­nāja Indiju britu vietvalžu laikā. Fonā klints virsotnē iespaidīgi slējās liels sārtu akmeņu cietoksnis. Priekš­plānā vairāki nikna izskata indieši dejoja apkārt lielai, kapuci izplētušai kobrai, kura, saslējusies uz astes, šķita gandrīz tikpat gara kā viņi. Ilgu laiku trīs jaunie džini rūpīgi to pētīja, pārcilādami visādas teorijas.

- Spriežot pēc izskata, Džons piezīmēja, grūti saprast, kāpēc Hermani Gēringu un tos čūsku cilvēkus varēja interesēt viens un tas pats.

- Izņemot to, ka mēs jau zinām, kas interesēja Gē­ringu, Filipa sacīja. Dārgas gleznas. Briljanti. Zelts. Viss, kas maksā lielu naudu.

- Bet šī glezna nemaz nav dārga, Dibaks aizrādīja. Tūkstoš piecsimt dolāru. Tik daudz tā varētu būt vērta, kā teica eksperts no muzeja.

- Varētu būt, Džons atkārtoja. Pat eksperti reizēm kļūdās.

- Bet man šķiet neiespējami, ka šī glezna būtu vērta vairāk nekā Leonardo da Vinči zīmējums, Filipa iebilda. Vai jums tā neliekas?

- Nē. Džons pacēla gleznu kā laikrakstu un uzma­nīgi to apskatīja. Nav nekādas jēgas, viņš teica.

- Esi uzmanīgs, Filipa viņu brīdināja. Tu esi pā­rāk tuvu ugunij.

Bet Džons neklausījās. Viņš mēģināja saskatīt rakstu uz medaljoniem, ko indieši nēsāja ap kaklu. Viņš nemaz neievēroja, cik tuvu ugunij viņš atradās un cik ļoti bija sakarsis papīrs, uz kura vecais akvarelis bija uzgleznots.

- Džon! Piesardzīgāki Tu to sadedzināsi! Filipa tieši laikā izrāva gleznu no brāļa bezrūpīgā tvēriena. Viņa sāka Džonu rāt un tad aprāvās. Kaut kas ar gleznu notiek.

Viņi cieši ieskatījās un redzēja, ka Filipai bija tais­nība. Tiešām, ar gleznu kaut kas notika vai, pareizāk sakot, ar papīru, uz kura tā bija uzgleznota. Tieši virs sārtā cietokšņa sāka parādīties zīmju rinda neredzams vēstījums, ko karstums bija padarījis salasāmu.

- Oho! Džons iesaucās. Slepens uzraksts.

Filipa vēlreiz paturēja gleznu uguns tuvumā un ļoti uzmanīgi ļāva karstumam viscaur sasildīt papīru, lai nekas no vēstījuma nepaliktu neredzams. Beidzot, kad visa aina bija skaidra, viņi atkal nolika gleznu uz grīdas un cieši nopētīja uzrakstu.

- Tas nemaz nav raksts, Dibaks beidzot nosprieda.

- Tās ir rindas ar dejojošām čūskām. Katrai pie astes ir cipars.

- Izskatās pēc kricelējuma, Džons sacīja.

- Tikai neviens nebūtu nopūlējies zīmēt kricelējumu ar neredzamo tinti, Dibaks iebilda.

- Un neviens neizdarītu slepkavību vienkārša kri­celējuma dēļ, Filipa teica. Nē, nav šaubu: dejojošās čūskas kaut ko nozīmē.

- Varbūt tas ir kāds kods, Džons ieminējās.

- Tieši tā, Filipa piekrita. Un mums tas jāatri­sina, ja gribam uzzināt, kas tas ir. Viņa nopūtās. Ja vien Rakšasasa kungs nebūtu devies izbraukumā. Varu saderēt, ka viņš varētu ieviest kādu skaidrību par to, ko tas nozīmē un kas tie cilvēki ir.

- Nevar būt, ka viņš devies projām uz ilgu laiku, Džons sacīja. Vai Grounins neteica, ka viņš atstājis savu lampu Londonā?

- Pareizi, viņš to atstāja, vai ne?

- Tādā gadījumā, Džons secināja, viņš un Nimrods varētu būt jau atgriezušies mājās, kad mēs ieradīsimies Londonā.

- Londonā? Dibaks iesaucās. Kurš kaut ko teica par Londonu?

- Vai tu gribi palikt šeit? Džons jautāja. Tie cil­vēki, kas nogalināja Maksu, varētu atgriezties.

- Bet kā mēs tur nokļūsim? Virs Atlantijas ir auksts. Un es netaisos riskēt un lauzt sprandu, atkal lidojot ar virpuļviesuli.

- Ir arī citi veidi, kā lidot, Bak, Filipa aizrādīja.

- Pat džiniem.

- Tad mums būs vajadzīga nauda, pases, biļetes un tīras drēbes. Un kas notiks ar Hendriksu? Mēs vinu nevaram atstāt uz šīs čūsku apsēstās salas, tāpat arī ņemt līdzi lidmašīnā, Dibaks sprieda.

- Man ir kāda ideja, Džons ieteicās. Vai atminies to laivinieku? viņš pajautāja savai māsai.

- Protams, viņa atbildēja. Viņa kaķis esot nomiris. Un viņš teica, ka jūtoties vientuļš, vai ne?

Džons pamāja ar galvu. Tieši tā. Šķita, ka viņš ir labs cilvēks. Un esmu pārliecināts, ka viņam kaķis patiks.

Dibaks piekrītoši pamāja. Skaidrs, viņš teica. Izklausās labi.

- Tad atliek vēl tikai tādi sīkumi kā biļetes, nauda un drēbes. Džons pacēla akmeni un iemeta to karstājās oglēs. Šķiet, mums vēl kāds laiks būs jāpavada sviedrēšanās vigvamā.