Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

8. nodaļa ledainais AUKSTUMS KALKUTĀ

Maidans, milzīgs laukums ar izkaltušu zāli Viktorijas memoriālā dārza priekšā, ir viena no vispopulārākajām sabiedriskajām vietām Indijas pilsētā Kalkutā. īpaši va­karos, kad tūkstošiem indiešu nāk uz šejieni pastaigā­ties, doties izbraukumos ar ratiem, apēst līdzpaņemtās uzkodas, izbaudīt vieglo vējiņu vai vērot tuvējās mu­zikālās strūklakas. Govis ganās, cilvēki diskutē, un faķīri demonstrē savu neparasto izturības spēku vai fizisko lokanību. Tā ir skaļi pukstoša modernās Kalkutas sirds.

Nimrods un Rakšasasa kungs klejoja pa Maidanu, meklējot kādas Aasth Naag kobru kulta pēdas, jo pa­teicībā par Sanderbensas iedzīvotāju atbrīvošanu no di­viem džinu tīģeriem Zaļais dervišs viņiem bija ieteicis sākt meklējumus tieši šeit. Jums nav vajadzības ļoti tālu ceļot, lai atrastu šā briesmīgā kulta locekļus, viņš bija teicis. Jūs atradīsiet tā sekotājus tepat netālu Kalkutā. Maidanā. Tur pārjums nāks apskaidrība, kuru jūs meklējat, mani draugi. Tieši deguna priekšā. Bet, ja jūs aizceļosiet tikai mazliet tālāk uz rietumiem un ja jums veiksies, tad tā jūs uzmeklēs pati. Tomēr brī­dinājums jums abiem, cienījamie džini. Sargieties no aukstuma, kamēr būsiet Kalkutā. Silti ietinieties, īpaši naktīs. Manuprāt, jums pat jātur logi aizvērti un durvis aizslēgtas, citādi jūs briesmīgi saaukstēsieties.

Vakara temperatūra bija deviņdesmit deviņi grādi pēc Fārenheita [2] , tāpēc iespējamība, ka nakts varētu izvērs­ties auksta, šķita diezgan neticama iespēja, un Nimrods to pateica Rakšasasa kungam. Tā ir nelaime ar tiem eņģeļiem, viņš sacīja, juzdamies visai aizkaitināts pēc sarunas ar Zaļo dervišu. Reizēm ir gandrīz neiespē­jami saprast viņu pareģojumus.

Rakšasasa kungs papurināja savu veco, turbānā ievīs­tīto galvu. Protams, tie neizklausītos pēc eņģeļiem,

- viņš piezīmēja, ja tie būtu pateikuši, kas ir trīsdes­mit trešo hipodroma sacīkšu uzvarētājs. Eņģeļi rīkojas smalkāk. Viņi tiešām ir mīkla, kas paslēpta noslēpu­mainā mistērijā. Ja gribi skaidru patiesību, tad tev va­jag svarus, nevis eņģeli.

- Varbūt, Nimrods teica. Bet reizēm tas ir diez­gan mulsinoši, tā man šķiet. Piemēram, doma, ka mūs varētu gaidīt auksta nakts. Un vēl tas, ko mēs pašlaik šeit darām.

- Viņu dabā nav izteikties skaidri, Rakšasasa kungs neatlaidās. Mēs sapratīsim, ko viņš saka, kad pienāks īstais brīdis, un ne agrāk.

Bet vecākais džins nekādi nevarēja Nimrodu pārlie­cināt. Aizdedziet manu lampu, bet es sāku domāt, ka mēs cenšamies panākt neiespējamo, viņš sacīja. Mēs te esam jau stundu un neko neesam atklājuši.

- Tu smagi liec soļus, Rakšasasa kungs iebilda.

- Bet nevaru vainot tevi par to, kā tu aplūko faktus.

Es gan nedomāju, ka tā, ko mēs abi meklējam, šeit nav. Tikai mēs to nespējam ieraudzīt. Vismaz ne šovakar. Varbūt ja mēs atgrieztos rītvakar. Turklāt, kopš mēs šeit ieradāmies, man pie pakauša ir niezējis, ziņojot, ka mūs novēro. Un, protams, nav jēgas izlikt slazdu lapsai, ja lapsa tevi novēro pār laikraksta malu.

- Pagaidiet brīdi, Nimrods ierunājās. Paskatieties turp. Viņš norādīja uz jaunu cilvēku, kas dažus jardus tālāk sēdēja zemē, izklaidēdams pūli ar čūskas dīdīšanu. Milzīga karaliskā kobra, lielākā, kādu Nimrods jebkad bija redzējis, lēnām cēlās no groza un šūpojās ritmā ar čūsku dīdītāja flautu. Vēl pārsteidzošāk bija tas, ka laiku pa laikam dīdītājs pasniedzās un pieskārās čūs­kas galvai. Kamēr viņi skatījās, čūska uzslīdēja augšup pa jaunekļa roku un apvijās viņam ap kaklu, joprojām agresīvi šņākdama uz pūli.

- Interesanti, Nimrods teica. Vai viņš varētu būt tas, ko mēs meklējam? Skaidrs, ka tikai īsts Aasth Naag loceklis uzdrīkstētos riskēt ar kodumu no tik lielas čūs­kas. Viņš uz brīdi apklusa. Vai arī viņš varētu būt džins.

- Lai to uzzinātu, Rakšasasa kungs sacīja, mums nāktos izpētīt čūsku un apskatīt, vai tās indes zobi nav izrauti. Un, protams, grūti iedomāties, kā to varētu iz­darīt visu šo cilvēku priekšā.

- Tik tiešām, Nimrods piekrita. Domāju, ka mēs jau tā esam piesaistījuši sev pietiekami daudz uzmanī­bas, kopš ieradāmies šeit. Droši vien Caterdžī, Muker­džī un Banerdžī kungs trīs priesteri no Deviņdesmit piecu kupolu tempļa bija uzminējuši Zaļā derviša divu viesu patieso identitāti, un ziņa par džiniem, kas uzveikuši spoku tīģerus, tagad bija izplatījusies pa visu

Rietumbengāliju. Mums turpmāk nāksies būt piesar­dzīgākiem. Es pilnīgi aizmirsu par sargtorni. Man va­jadzēja no tā tikt vaļā, iekams trīs priesteri atgriezās ar laivu.

- Jā, vienmēr ir grūti darīt brīnumu un sagaidīt, ka cilvēki tevi neuzskatīs par dīvainu. Rakšasasa kungs pavēroja čūsku dīdītāju vēl dažas minūtes un tad pa­purināja galvu. Nē. Nedomāju vis, ka viņš varētu piederēt pie kulta. Ieskaties ciešāk. Viņš nevalkā Nāga akmeni to medaljonu, ko māsa tev atsūtīja. Šaubos, vai viņš riskētu pieskarties čūskai bez tāda medaljona ap kaklu.

- Jā, es sapratu jūsu domu, Nimrods piekrita un iemeta dažas rūpijas čūsku dīdītāja grozā. Aiziet, viņš mudināja. Iesim vakariņās. Esmu pamatīgi iz­badējies.

Abi džini devās prom no Maidana uz savas viesnīcas pusi. Pa ceļam vairāki vietējie mēģināja viņiem šo to pārdot: paklāju, pāris kokā grieztu ziloņu, puķes, mai­siņu ar pani puri. Mazliet tālāk kāds guru Masamdžasaras māceklis piedāvāja viņiem kompaktdisku, kurā guru pārstāstīja paņēmienus, kā viņš gūst dvēseles apskaid­rību, bet kāds cits vīrietis piesolīja gida pakalpojumus. Trešais vīrietis viņus nofotografēja. Indija nebija nekas cits kā rosīga un darbīga zeme, un tik daudzi cilvēki centās viņiem kaut ko pārdot, tāpēc abi džini nepama­nīja, ka tiek fotografēti ar termisko kameru. Vairumam cilvēku tas diez vai būtu svarīgi, bet džini ir veidoti no uguns un to ķermenis izstaro ļoti skaidru tumšsar­kanu karstuma signālu, tāpēc tam ir ļoti liela nozīme, un Nimrods un Rakšasasa kungs to drīz vien sapratīs. Turklāt tā, kā Zaļais dervišs jau bija paredzējis. Bet, kā Rakšasasa kungs būtu teicis, ar pareģojumiem neko nevar zināt: reizēm tiem jāpiepildās, lai tos saprastu pa īstam.

Indija ir karija mājvieta, un asāko kariju sauc par phal. Karijam asumu piešķir čili jeb sarkanie pipari. Jo vairāk čili lietoti, jo karijs ir asāks. Džiniem, kas veidoti no uguns, garšo ļoti asi kariji īpaši phal -, un viņi spēj izturēt vairāk čili kādā phal nekā jebkurš laicīgais.

Daudzus gadus Rakšasasa kungs bija gājis uz ģime­nes restorānu blakus Kalkutas galvenajam pasta kanto­rim Siraj-ud-Daula Curry House. Tā īpašnieks Hindudža kungs labi pazina Rakšasasa kungu un, zinādams viņa aizrautību ar ļoti asu phal, parasti pasniedza vi­ņam īpašu divdesmit viena čili phal, kuru viņš sauca par uasuki. Šis vasuki tika uzskatīts par tik asu, ka tikai viens laicīgais, restorāna galvenais oficiants Mitala kungs, varēja ieēst vairāk par vienu kumosu. Tas vien­mēr ļoti noderēja tādam džinam kā Rakšasasa kungs, jo tā Mitala kungs spēja pārbaudīt, vai vasuki bija pie­tiekami ass. Tomēr šoreiz abi džini uzzināja, ka Mitala kungs guļ mājās slims un nespēj atnākt, lai nogaršotu vasuki, kas pagatavots Siraj-ud-Daula virtuvē.

- Mitala kungs saslima šopēcpusdien, Hindudža kungs paskaidroja. Visai negaidīti. Jā, diemžēl viņš tagad ir nevesels. Ne galīgi slims vai pilnīgi savārdzis, saprotiet, bet pamatīgi sasirdzis.

- Ceru, ka viņš nav ieēdis ko sliktu, Nimrods iemi­nējās.

- Ļoti cienījamais viesi, nē, Hindudža kungs apgal­voja. Katrā ziņā ne šeit.

- Varbūt mums vajadzētu atnākt kādu citu reizi, Nimrods ieminējās Rakšasasa kungam. Kad varēsim paļauties uz Mitala kunga pakalpojumiem. Es ļoti ne­gribētu riskēt un ēst kariju, kas nav pietiekami ass, jo nespētu paciest vilšanos.

Taču runādams Nimrods izsalcis ostīja gaisu kā suns gaļas veikalā un manāmi vilcinājās restorānu pamest.

- Jā, tev varbūt ir taisnība, Rakšasasa kungs sacīja. •»■ Bet, protams, reizēm neēst, baidoties riskēt, nozīmē palikt izsalkušam.

Nimrods plati pasmaidīja. Labi teikts, Rakšasasa kungs.

Un ar šiem vārdiem abi džini apsēdās pie Hindudža kunga piedāvātā galdiņa, kas bija labākais restorānā, un baudīja vasuki, kāds jebkad ticis pagatavots ne­vis ar divdesmit vienu, bet divdesmit pieciem čili. Tas bija tik ass, ka pavārs un pārējie darbinieki iznāca no virtuves pavērot, kā abi džini to ēd, kaut gan vienīgi Hindudža kungs zināja, ka viņi ir džini, un apbrīnot, ka kāds var ieēst tik asu kariju.

Ļoti asam karijam tomēr piemīt kāds liels ļaunums: stiprais ēdiens var viegli slēpt miega zāļu rūgto garšu. Tā bija izdevība, ko izmantoja Aasth Naag, kura spiegi bija vērojuši Nimrodu un Rakšasasa kungu, kopš viņi bija pametuši Sanderbensas mangrovju purvus. Un bija gaužām vienkārši kādam no kulta locekļiem ieiet pa atvērtajām restorāna virtuves durvīm un asajam vasuki pievienot spēcīgas, bet lēnas iedarbības miega zāles. Un, kad Nimrods un Rakšasasa kungs palūdza papildpor­ciju, kā viņi parasti mēdza darīt, abi džini apēda vairāk, nekā spiegi bija gaidījuši.

- Tas tik bija phal, labākais, kādu jelkad agrāk esmu ēdis, Nimrods paziņoja Hindudža kungam, kad bija beidzis maltīti. Atzinīgi novērtēdams restorāna apbrī­nas pilno darbinieku aplausus ar pieticīgu rokas mā­jienu, viņš nolika vairākas lielas banknotes uz galda un piecēlās. Kvēles ziņā tas tiešām bija Vezuva cienīgs, Hindudža kungs. īstas garšas liesmojums un visai gardi ugunīgs.

- Desertu? Hindudža kungs apjautājās, piedāvā­dams abiem džiniem ēdienkarti.

Rakšasasa kungs papurināja galvu. Es vairs neko nevaru ieēst, viņš teica. Pat tad ne, ja no tā būtu atkarīga mana dzīvība. Turklāt šī ir bijusi gara diena, un es jūtos noguris. No rīta uzmeklē mani, Nimrod, jo šonakt gulēšu kā nosists.

Viņi abi jau žāvājās, pirms bija atgriezušies viesnīcā, un jau bija aizmiguši, iekams paguva uzvilkt pidžamu. Viņi pat nepalika nomodā pietiekami ilgi, lai aizslēgtu sava luksusa numura durvis un aizvērtu augstos logus ar izeju uz balkonu, kā Zaļais dervišs bija ieteicis. Tas ļāva Aasth Naag nolīgtajiem slepkavām pavisam viegli iekļūt viņu istabās un iekraut divus guļošos džinus ve­ļas grozā.

No luksusa numura Nimrodu un Rakšasasa kungu nonesa lejup pa kāpnēm un tumsas aizsegā iekrāva kravas refrižeratora saldētavā. Tā bija diezgan prātīga piesardzība gadījumā, ja kāds no džiniem pamostos garā brauciena laikā, kas viņus tagad gaidīja, jo sasaldēti džini ir gluži bezspēcīgi.

Kad viņi bija izbraukuši uz ceļa, galvenais slepkava piezvanīja kulta vadonim un pavēstīja labo ziņu. Vairāk nekā pēc 150 gadiem Aasth Naag kulta vara atkal bija nevis tikai viens, bet divi džini.

Pēc notikuma ar Sanderbensas spoku tīģeriem ne ti­kai Aasth Naag kults vien bija sācis izspiegot Nimrodu un Rakšasasa kungu. Ifrītam Iblisam arī bija spiegs Kalkutā. Viņu sauca Upendra Daunmidherijs, un, tik­līdz viņš uzzināja, ka abi džini atrodas šai apkaimē, ievāca dažas ziņas par Nimrodu un Rakšasasa kungu viesnīcā, kur tie bija apmetušies. Tad viņš sazvanīja Oleadžinu, kurš ar nākamo lidmašīnu no Lasvegasas ieradās Kalkutā.

Tomēr ne viens, ne otrs no šiem vīriešiem nebija liet­pratēji spiegošanā, un neviens no viņiem pat neievēroja, ka abi džini tiek nolaupīti, lai gan novēroja Grand Hotel augu diennakti. Nākamajā dienā, kad džini neieradās nedz uz brokastīm, nedz pusdienām un vakariņām, Oleadžinam sāka rasties aizdomas, ka kaut kas ir sagājis grīstē. Mēs redzējām, kā viņi vakar vakarā ieiet vies­nīcā, viņš teica, skali domādams. Tātad vini vai nu vēl joprojām ir savā luksusa numurā, vai ir transubstanciējušies un, mums nemanot, devušies kaut kur citur.

- Viņi ir džini. Upendra paraustīja plecus. Tieši to džini dara, vai ne? Pazūd un parādās dūmu mākonī.

- Ne tad, ja viņiem tas nav jādara, Oleadžins iebilda.

- Faktiski viņi labprāt nelieto džina spēku, ja vien tas nav galīgi nepieciešams. Tam ir kāds sakars ar viņu enerģijas taupīšanu. Acīmredzot mēs droši vien esam viņus kaut kā palaiduši garām.

- Ja viņi ir projām uz visu dienu, Upendra ieminējās,

- tad mēs varbūt varētu pārmeklēt viņu istabu. Man ir universālā atslēga, ko nozagu kādai viesnīcas ista­benei.

Oleadžinam nepatika rīkoties tik krimināli. Galīgi ne­pazīdams Indiju un tās likumus, viņš kļūdaini domāja, ka viņš ir valstī, kur zagļus soda, tiem nocērtot roku. Tomēr tajā pašā laikā istabas pārmeklēšana nemaz ne­likās tik peļama doma. Tā viņš varētu iegūt matus no sukas vai varbūt pat nagu, kas ļautu uzlikt saistību abiem pieaugušajiem džiniem un, sekojot sava kunga instrukcijām, ieslodzīt viņus pudelē. Ibliss būtu varen apmierināts. Tas nebija tik labi kā sagūstīt dvīņus, bet svarīguma ziņā noteikti ieņēma otro vietu.

Viņš piezvanīja uz istabu no viesnīcas vestibila te­lefona, lai pēdējo reizi pārbaudītu, vai kāds tur ir, un, kamēr viņš gaidīja atbildi, ļāva savam alkatīgajam prā­tam palēkāt pa Montekarlo ielām. Pēc savu triju vēlē­šanos nestās peļņas viņš plānoja tur dzīvot kā grāfs Montekristo. Neatbild, viņš pēc brīža teica. Pakāris klausuli, viņš saberzēja rokas. Aiziet! Iesim un izda­rīsim kaut ko nejauku.

Izmantojot nozagto atslēgu, abi vīrieši iekļuva mil­zīgajā luksusa numurā ar divām lielām gultām, virs kurām uz četriem balstiem pletās baldahīni, ar zelta krāniem vannasistabā un trim balkoniem. Kā viņi bija gaidījuši, istaba bija tukša. Bet skapji vai plīsa no drē­bēm, galvenokārt Nimroda, un bija skaidrs, ka abi džini no viesnīcas nav izrakstījušies. Šie džini tiešām prot dzīvot, vai ne? Upendra noteica.

Protams, viņi prot, idiot. Vai tu kādreiz esi dzirdē­jis par džinu, kas būtu nabadzīgs? Nē? Protams, neesi. Tikai plānprātiņš varētu domāt, ka džins dzīvotu kaut kā citādi, nevis greznībā.

- Jā, ser, Upendra sacīja un iegāja vienā no milzī­gajām vannasistabām.

- Kāpēc tu tur ej?

- Sameklēt kādu matu suku vai kājas pirksta nagu, kā tu teici.

- Idiots. Cik noprotu, tad tu neko nezini par džiniem. Viņi nekad neatstāj matu suku mētājamies apkārt. Tās vienmēr tiek ieliktas seifā. Tāpat arī kāju pirkstu nagi. It kā lai pierādītu teikto, Oleadžins norādīja uz biezu rūpiju žūksni, kas bija atstāts uz naktsgaldiņa. Nauda? Tas ir cits stāsts. Viņiem galīgi nav nekādas cieņas pret naudu un pat sapņos nerādās turēt to drošībā. Nauda ir kas tāds, ko viņi var uzburt, kad vien tā vajadzīga. Bet matu suka? Tas gan ir kas vērtīgs.

Oleadžins atvēra skapi un ar pamatīgu skrūvgriezi, ko viņš izņēma no diplomāta, kuru bija paņēmis līdzi, tikai pāris minūtēs atlauza istabas seifa durvis. Kā va­rēja gaidīt, seifā viņš atrada divas matu sukas, lietotu mutautu acīmredzot noderīgu vienīgi sliktas dūšas gadījumā -, mazu sīknaudas maciņu ar pāris nogriez­tiem pirkstu nagu gabaliņiem un pat divas zobu sukas, jo šai ziņā Nimrods un Rakšasasa kungs bija aplam piesardzīgi. Šīs lietas vien jau Iblisa kalpam būtu biju­šas visai aizraujošas. Bet seifā bija vēl kāds priekšmets, kuru viņš paņēma un uzlūkoja tā, it kā tas būtu Svētais Grāls, termoss, ko Rakšasasa kungs bija atvedis no Sanderbensas.

- Nespēju ticēt savām acīm, Oleadžins teica, bez el­pas rādīdams uz termosam piestiprināto etiķeti. Ska­ties, tur rakstīts "DVĪŅI". Viņš skaļi iesmējās. Tas, protams, būtu pārāk daudz cerēts. Pēdējo reizi, kad dzirdēju par abiem Gontu bērniem, Džons un Filipa bija

Ņujorkā. Mūsu cilvēki viņus pastāvīgi novēro. Viņš papurināja galvu, it kā mēģinot atvairīt kādas nevēla­mas domas no savām jau tā pārslogotajām smadzeņu šūnām. Bet, ja nu tas tiešām tā ir, tad kāpēc lai Nim­rods turētu šo termosu seifā? Dieva dēļ, cik daudz dvīņu viņš pazīst? Paklau, kur ir tas siltuma mērītājs, ko es atvedu no Savienotajām Valstīm?

Upendra pasniedza sava amerikāņu kolēģa diplo­mātu. Oleadžins atvēra to, izpakoja ierīci, ieslēdza un uzmanīgi novietoja termosu zem objektīva. Termosa iekšpusē divas tumši sarkanas figūras kustējās augšup un lejup pa savu stikla būri kā mazi, karsti protoplazmas pinkucīši, ko novēro elektronu mikroskopā. Par to nevarēja būt nekādu šaubu. Termosā tiešām atradās divi džini.

- Gatavs! Oleadžins iesaucās.

- Bet, ja tie ir Džons un Filipa, iebilda Upendra, kurš bija prātīgāks par amerikāni, tad kas ir tie dvīņi, ko novēro Ņujorkā? Vai nu jūsu cilvēki kārtīgi nedara savu darbu, vai arī…

- Ko "vai arī"? Oleadžins aizkaitināts noprasīja.

Upendra paraustīja plecus. Nē, es nevaru izdomāt

nekādu "vai arī", viņš atzinās.

- Bet es gan varu. Ņujorkā viņi droši vien novēro divas Citurienes. Vai zini? Dubultniekus, kas domāti, lai nodrošinātu alibi vai novērstu uzmanību. Protams, ir vajadzīgs eņģelis, lai izveidotu Citurieni. Bet, kā esmu dzirdējis, tie mazie spējot tīri labi pārliecināt. Viņš pamāja ar galvu, apliecinot, ka viņam patīk šī teorija. Jā. Tam ir liela jēga. Tas noteikti izskaidro, kā viņi var atrasties divās vietās vienlaikus. Ņujorkā un šajā termosā.

Oleadžins salocīja siltuma mērītāju, tad ielika to un termosu diplomātā.

- Aiziet, viņš mudināja. Iesim projām no šejie­nes.

- Bet kā ar matu sukām? Un nagiem?

- Ak, aizmirsti tos. Tā sakot, labāk zīle rokā. Turklāt Ibliss skaidri lika manīt, ka īstenībā viņš dzen pēdas dvīņiem. Oleadžina seja izplūda platā smaidā. Viņa trīs vēlēšanās bija nopelnītas! Tām vajadzēja būt nopel­nītām! Viņš papurināja galvu, it kā neticēdams, ko bija panācis. Ibliss būs tik ļoti pārsteigts, kad es viņam tos pasniegšu, viņš teica. Nevaru vien sagaidīt, kad ieraudzīšu viņa ģīmi.