Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

1. nodaļa BILŽU TĪKLS

Sonija Bono sagatavošanas skolā Palmspringsā Kalifornijā, kur jaunieši mācījās pirms iestāšanās augst­skolā, pulkstenis rādīja septiņi no rīta. Kā parasti, sēt­nieks Astora kungs izmazgāja un nospodrināja grīdu un tad aizvāca plastmasas maisu ar Sarkisjanas jaun­kundzes atkritumiem no papīrgroza blakus viņas darba galdam. Maisa augšpusē, tukšas gāzēta ūdens skārdenes iekšienē Dibaks Zahertorts sajuta, ka Astors paceļ maisu, un aši piesprādzējās reaktīvās lidmašīnas sēdeklī, ko viņš skārdenē bija ierīkojis īpaši šim nolūkam. Tad viņš uzlika galvā ķiveri un aplika kakla stiprinājumu, lai novērstu jebkādu iespējamo ievainojumu no trie­ciena, kas, pēc divpadsmit gadus vecā džina domām, bija nenovēršams.

Džiniem reti kad tiek nodarītas sāpes pudeles vai lampas iekšienē, vai, kā šai gadījumā, ūdens skārdenē, bet savainojumi viņiem tomēr nav nekas svešs: Dibaka vecmāmiņa reiz bija dabūjusi smadzeņu satricinājumu, kad stikla viskija pudele, kurā viņa bija ceļojusi, negai­dīti saplīsa. Un Dibaks bija rīkojies īstajā brīdī. Nāka­majā mirklī sētnieks atvēra logu un iesvieda atkritumu maisu skolas pagalma tvertnē.

Ar Dibaka piesardzības pasākumiem pietika, lai no­drošinātu viņam ērtu piezemēšanos. Kārbas iekšienē viņš kādu laiku palika nekustīgs, līdz bija pārliecināts, ka Astors ir aizgājis, un tad beidzot sāka transubstanciāciju. Dūmus ar saviem atomiem un molekulām viņš virzīja ārā no skārdenes, cauri maisa vaļīgi aizsietajam mezglam un tad laukā no tvertnes un zemē, kur viņš no jauna atguva savu laicīgā cilvēka veidolu. Klusi smie­damies par savas misijas panākumiem, viņš taisnā ceļā devās uz sava drauga Breda māju un pieklaudzināja pie zēna guļamistabas loga.

- Atver. Tas esmu es, Baks. Dibaks nevarēja ciest savu vārdu, tāpēc vēlējās, lai viņu uzrunātu par Baku, kas bija varonīgs suns kādā lieliskā Džeka Londona grā­matā un Dibaka iemīļotais tēls literatūrā.

Pagāja dažas sekundes, logs atvērās, un Dibaks iekāpa iekšā, kur viņu sagaidīja aptuveni tāda paša ve­cuma zēns. Tas bija gara auguma, tomēr ne tik garš kā Dibaks, un tievs kā maikste, toties džinu zēns bija plecīgāks.

- Tu to neizdarīji, Breds teica.

- Izdarīju gan, Dibaks iebilda un atlocīja vairākas papīra lapas, lai draugs tās varētu apskatīt.

- Bez jokiem? Šie ir īstie pārbaudes darba jautā­jumi?

- Ne tikai jautājumi, Dibaks lepni pārlaboja. Es dabūju arī atbildes.

- Nevar būt, Breds izdvesa, nespēdams tam ticēt. Bet kā? Pie Sarkisjanas jaunkundzes biroja ir kabeļ­televīzijas novērošana un trauksmes signāls. Un jautā­jumi atradās seifā. Kas tu esi, Bak? Izveicīgs ložņa un zaglis?

Dibaks nekad nebija stāstījis Bredam, ka viņš ir džins, ja nu gadījumā draugs lūgtu izpildīt trīs vēlēša­nās. Pat Dibaks zināja, ka cilvēkam ne vienmēr labākais ir piepildīt viņa karstākās vēlēšanās. Vēlēšanās ietekmē Haosa efekts, un tas nozīmē, ka reizēm tām piemīt no­sliece izvērsties tā, kā neviens nebūtu varējis paredzēt. Tāpēc viņš tikai izvairīgi paskatījās un teica: Izveicīgs zaglis? Jā, protams, kaut kas uz to pusi.

- Vai tiešām? Breda apbrīns par savu draugu aiz­vien pieauga. Kā filmā?

- Lai nu tas tagad paliek, Dibaks sacīja, vicinādams kontroldarba jautājumus un atbildes. Mums vēl pāris stundu jāmācās, ja vispār reiz gribam tikt galā ar šo kontroldarbu.

Dienu pēc kontroldarba, kuru abi zēni nokārtoja ar augstākajām atzīmēm klasē, Breda Blenerhasita tēvs Harijs abus ielūdza uz svinīgām pusdienām kādā centra restorānā netālu no sava grāmatu antikvariāta. Breda māte bija mirusi, un viņam ar tēvu bija ļoti tuvas at­tiecības. Šķiet, tik tuvas, ka zēns bija izstāstījis tēvam, kā viņam izdevās sasniegt tik teicamus rezultātus kon­troldarbā. Taču Blenerhasita kungs nevis nolasīja bargu lekciju par blēdīšanos, ko Dibaks sagaidīja un noteikti bija pelnījis, bet pasmaidīja un izteica Dibakam patei­cību.

- Ko jūs sacījāt? Dibaks jautāja, gandrīz aizrīdamies ar hamburgeru.

- Es domāju, ka tava rīcība liecina par milzu atjautību un attapību, Harijs Blenerhasits paskaidroja. Nav daudz tādu zēnu, kas varētu paiet garām kabeļtelevī­zijas novērošanai, apiet trauksmes signālu un uzlauzt seifa kombināciju. Tu izdarīji diezgan iespaidīgu mazu ielaušanās zādzību, mans jaunais draugs. Tik tiešām, nelielu, perfektu laupīšanu.

Dibaks paraustīja plecus, diez vai gribēdams bez­bailīgi atzīties noziegumā, ja tā būtu kāda viltība, lai

ievilinātu vinu atzīšanās slazdā. »

Breda tēvs iedzēra kafiju un kādu brīdi klusēja. Ar nemierpilno pieri, plato, nervozo smaidu un ķiršveida degunu Harija Blenerhasita ģīmis izskatījās pēc klauna sejas bez grima. Vai tu domā, ka varētu paveikt ko tādu vēlreiz? Es domāju, kādu ielaušanās zādzību.

Dibaks piesardzīgi paskatījās uz Bredu. Tavs tēvs joko, vai ne? viņš dusmīgi jautāja. Ja viņš joko, tad, pirmkārt, man nepatīk, ka tu viņam esi to izstāstījis. Un, otrkārt, es atsakos jebko par to runāt tā iemesla dēļ, ka tas varētu mani iegāzt. Ja mana māte to uzzi­nās, man gals klāt. Mūsu attiecības jau tā ir diezgan sliktas.

- Bak, viss ir kārtībā, Breds neatlaidās. Goda vārds. Lūdzu, tikai uzklausi manu tēvu, labi? Viņš tev grib izteikt lietišķu piedāvājumu.

- Labi, Dibaks piekrita, es klausos.

- Pirms kāda laika, Blenerhasita kungs iesāka, es biju Minhenē Vācijā. Saistībā ar manu nodarbošanos esmu retu grāmatu un gravīru tirgotājs. Un kādā vecā veikalā atradu mapi ar tehniskiem zīmējumiem, kurus bija darinājis Pauls Futerneids, dārglietu modelētājs, kas bija strādājis kopā ar slaveno Kārlu Faberžē. Es nopirku šos zīmējumus un atklāju, ka viens no tiem bija rasējums Vācijas feldmaršala zizlim, kurš būtu aptuveni pusotras pēdas garš, gatavots no ziloņkaula, inkrustēts ar briljantu kniedēm un zelta ērgļiem.

Bet sevišķi interesanti likās tas, ka zizlim bija tukšs vidus, kurā atradās slepens nodalījums, ko varēja at­vērt, nospiežot pareizo kniedīšu un ērgļu kombināciju. Kļuva skaidrs, ka slepenais nodalījums veidots, lai pa­slēptu kaut ko ļoti vērtīgu; tad atklāju, ka zizlis bija piederējis Hermanim Gēringam.

- Kas ir Hermanis Gērings? paraustījis, plecus, Di­baks pajautāja, jo pēc tā, kā Harijs Blenerhasits bija izrunājis šo vārdu, likās nepārprotami, ka tas bija kāds, par ko viņam būtu vajadzējis zināt.

- Viņš bija Hitlera vietnieks un arī nacistu bruņoto spēku komandieris Otrajā pasaules karā, Breds pa­skaidroja.

- Un kas ar to notika? Dibaks jautāja. Ar īsto zizli?

- Es tev izstāstīšu, Blenerhasita kungs turpināja. 1945. gadā, mēnesi pēc sabiedroto uzvaras Eiropā, kad Savienoto Valstu armija atradās Vācijā un vāca kara trofejas, ģenerālis Pečs, ASV 7. armijas komandieris, sagūstīja Gēringu un zizli nodeva prezidentam Harijam Trūmenam.

- Kopš tā laika, Breds sacīja, tas ir izstādīts kara muzejā Fortbeningā Džordžijas pavalstī. Es gribu teikt, tas vienkārši atrodas tur, Bak. Daudzi cilvēki to ir tu­rējuši rokās, bet līdz šim, šķiet, neviens nav atklājis mehānisma noslēpumu un, vēl svarīgāk, nav atradis to, ko Gērings pirms sagūstīšanas būtu varējis tur paslēpt. Varbūt briljantus. Tētis apgalvo, ka Gērings esot bijis apsēsts ar briljantiem.

Dibaks bija kā apburts. Viņam patika stāsti par Otro pasaules karu un arī nostāsti par pazudušiem dārgu­miem, un šis nu bija par abiem. Oho! viņš iesaucās.

- Nez, cik daudz briljantu varētu ievietot Vācijas feld­maršala zizli?

- Mēģināsim to noskaidrot, labi? Blenerhasita kungs nolika uz galda burbuļplastmasā ievīstītu priekšmetu.

- Redzi, Bak, pēc oriģinālā rasējuma esmu licis izga­tavot kopiju. Šis zizlis ir no sveķu masas, un briljanti ir imitācija, bet tas izskatās un rada iespaidu, ka ir īstais. Viņš atbīdīja iepakojumu, atsedzot viltoto zizli. Pacēlis to, viņš sāka spaidīt kniedes un tad ērgļus. Mehānisms, protams, darbojas kā pulkstenis.

Kamēr viņš runāja, viens no briljantiem nosētajiem gala vākiem atvērās, un, apgriežot zizli otrādi, Harijs Blenerhasits izbēra uz galda vairākas riekšavas Bra­zīlijas riekstu. Te ir trīsdesmit pieci rieksti, viņš teica. Ja katrs no šiem riekstiem būtu briljants, Bak, vai vari iedomāties, cik daudz tie būtu vērti?

- Miljoniem, Baks, plati smaidot, noteica.

- Trešdaļa no tā, ko mēs atrastu, ir tava, Bak, Breds sacīja. Vienīgais, kas tev jāizdara, draudziņ, izmanto­jot savu īpašo kramplauža prasmi: Fortbeningas kara muzejā ir jāsamaina šis zizlis pret īsto.

Dibaks kādu brīdi padomāja. Naudai nebija nekādas nozīmes: tā kā viņš bija džins, tad varēja iegūt naudu, kad vien vēlējās. Bet piedzīvojumi un izpriecas bija daudz grūtāk pieejamas tādā vietā kā Palmspringsa, kur dzīvo tik daudz vecu cilvēku, un Breda tēva ierosinājums likās kā satraucoša dēka. Tas pat nebūs noziegums, viņš sprieda, noteikti ne, ja kaut kad vēlāk viņš īsto zizli atkal atliktu atpakaļ. Runājot par to, kas tajā atradās iekšā, diez vai tā būtu zagšana. Dibaks tiešām neva­rēja saprast, kā var nozagt to, par ko muzejā nevienam nav ne jausmas. Bet vai Baks varēs šo darbu paveikt, neatklājot Blenerhasitiem savu mazo noslēpumu, ka viņš ir džins? Jo tas samaitātu visu: viņus vairāk interesētu saņemt trīs vēlēšanās nekā to, kas apslēpts Gēringa zizlī. Paturēt slepenībā, ka viņš ir džins, varētu izrādīties sarežģītāk nekā samainīt zižļus.

Sarežģīti, bet neiespējami ne. Dibaks sāka māt ar galvu.

- Vai gribi teikt, ka piedalies? Breds satraukti jau­tāja. Tu to izdarīsi?

- Protams, izdarīšu, Dibaks apliecināja un pasmai­dīja. Tā, viņš nodomāja, būs lieliska izprieca.

Visi trīs aizlidoja uz Atlantu Džordžijas pavalstī. Tur viņi iznomāja mašīnu, aizbrauca sešdesmit jūdzes dien­vidu virzienā uz Fortbeningu un apmetās tuvējā viesu namā. No turienes viņi aizgāja dažus kvartālus uz aus­trumiem līdz Kājnieku muzejam, kur bija izstādīti dažādi ieroči, uniformas, ķiveres, braucamrīki un citi priekšmeti. Starp tiem bija feldmaršala Hermaņa Gē­ringa zizlis.

- Grūti tam noticēt, vai ne? Blenerhasita kungs piezīmēja. Visus šos gadus tas ir atradies šeit, un nevienam nav ienācis prātā, ka tam ir tukšs vidus. Nu ko, zēni?

Bet Dibaks klausījās tikai pa ausu galam. Viņš jau mēģināja izdomāt plānu. Ieraugot pārnēsājamu dzē­rienu skapīti, kas reiz bija piederējis ģenerālim Ulisam Grantam, viņam iešāvās prātā kāda ideja. Viņš varētu transubstanciēties un paslēpties vienā no dzintarkrāsas stikla pudelēm līdz tam laikam, kad muzejs būs slēgts. Tas būtu pavisam viegli. Bet veikt otru transubstanciāciju ar īsto zizli rokā nebūtu iespējams tā vienkāršā iemesla dēļ, ka džina spēks neiedarbojas uz briljantiem. Bija skaidrs, ka zizli nāksies kaut kur paslēpt un va­jadzēs iznest to laukā kādā citā veidā. Bet kā? Dibaks atrada atbildi muzeja veikalā. Un tā bija tik skaidra, ka viņš sāka skaļi smieties pats par savu atjautību. Viņš paslēps īsto zizli kāda plakāta futrālī un, kad nākamajā rītā muzeju atvērs, mierīgi to nopirks.

- Vai tu domā, ka vari to izdarīt? Breds jautāja, dzirdot Dibaka smieklus.

- Protams.

Dibaks ieskatījās rokas pulkstenī. Muzeju slēgs pēc dažām minūtēm, un, nojauzdams, ka Blenerhasita kunga mugursomā atradās viltotais zizlis, Dibaks lika, lai Harijs to atdod viņam. Nekas nevar līdzināties ta­gadnei, viņš teica. Es to izdarīšu šonakt. Bet neceriet redzēt mani ātrāk kā rīt no rīta. Pēc tam kad muzejs būs atvērts. Labi?

Harijs Blenerhasits noņēma mugursomu un pasnie­dza to zēnam, taču Dibaks juta, ka viņš par kaut ko ir uztraucies.

- Kas noticis? Dibaks noņurdēja, izbolīdams acis uz augšu. Aukstas kājas?

- Varbūt. Saproti, tu esi tikai bērns, Blenerhasita kungs paskaidroja. Ja kas saies grīstē, tad cietumā ieliks mani, nevis tevi.

- Esiet mierīgs, Dibaks centās viņu pārliecināt. Viss būs kārtībā. Ticiet man. Ir kāds labais džins, kas uzrauga mani.

Tā, protams, bija taisnība. Dibaka māte arī bija džine, kaut gan viņa diez vai būtu atbalstījusi pasākumu, kurā dēls bija iesaistījies. Doktore Zahertorte domāja, ka Dibaks kopā ar Bredu un Blenerhasita kungu apceļo

Amerikas pilsoņu kara kauju vietas. Tā Dibaks viņai bija teicis. Zēns nebija īpaši apsvēris, ko viņa varētu nodomāt. Šobrīd viņam rūpēja vienīgi gaidāmā izprieca.

- Harij, es zinu, ko daru, viņš teica. Ticiet man, jūs būsiet pārsteigts par to, uz ko esmu spējīgs.

Dibaks turēja doto vārdu un nākamajā rītā pusvien­padsmitos, aptuveni pusstundu pēc tam, kad kara mu­zejs bija atvērts, viņš atgriezās Fortbeningas viesu na­mā ar platu smaidu sejā un lielu plakāta futrāli rokā.

- Paldies Dievam, Breda tēvs noelsās, tu esi sveiks un vesels.

- Protams, man nekas nekait, Baks atbildēja.

- Vai tev tas ir? Breds jautāja. Tas zizlis?

- Šī nav forta karte, Dibaks teica. Skaidrs, ka man tas ir. Viņš noņēma plakāta futrālim vāku un ļāva zizlim izslīdēt uz Breda gultas.

- Viņš to ir dabūjis! Blenerhasita kungs iesaucās un kādu laiku kopā ar Bredu lēkāja pa istabu. Kad prieki bija galā, viņš izdvesa skaļu atvieglojuma nopūtu un aizslēdza istabas durvis. Es sāku no tiesas uztraukties, vai tik ar tevi kaut kas nevarētu būt noticis, Bak. Tu biji projām tik ilgi.

- Tādā lietā vajadzīga pacietība, Dibaks skaidroja. Bet pacietība prasa laiku. Varbūt tāpēc kramplaužus mēdz salīdzināt ar kaķiem, nevis plušķiem. Viņš no­metās uz gultas blakus zizlim un atbīdīja matu šķipsnu no acīm. Ģērbies džinsos un T kreklā, ar motociklista zābakiem kājās viņš drīzāk izskatījās pēc jaunas rok­zvaigznes, nevis kaķim līdzīga kramplauža.

- Tu droši vien esi izbadējies, ieminējās Breds, kurš tagad juta milzīgu bijību pret savu klasesbiedru.

Dibaks jau gribēja teikt, ka nemaz nav izsalcis, jo bija sagādājis sev brokastis, atrazdamies vienā no Granta pudelēm, bet laikus aprāvās. Jūtos pārāk satraukts, lai būtu izsalcis, viņš aizbildinājās. Vecīt, tā tik ir izprieca.

Blenerhasita kungs godbijīgi paņēma zizli. Nespēju ticēt, ka tiešām to turu rokās, viņš teica. Tā ir kā vēsture manā acu priekšā.

Dibaks, kura interese par vēsturi aprobežojās ar ve­cām kara filmām, iecietīgi pasmaidīja. Jā, tā liekas, viņš piekrita un gaidīja, kad vīrietis ķersies pie intere­santās daļas.

- Man gandrīz bail to atvērt, Blenerhasita kungs atzinās un kļuva nervozs. Piere viņam sāka svīst. Viņš iekoda lūpā un saviebās. Ja nu galu galā tur iekšā nekā nav.

- Ir tikai viens veids, kā to uzzināt, Dibaks sacīja. Aiziet, Blenerhasita kungs, veriet to vaļā. Neziņa mūs beidz vai nost.

Harijs Blenerhasits piespieda zižļa briljanta kniedes un zelta ērgļus tādā secībā, kā bija aprakstījis Futerneids oriģinālajā zīmējumā. Tiklīdz tas bija izdarīts, atskanēja kluss klik un viens no gala vākiem, uz kura bija attēlots briljanta ērglis ar nacistu kāškrustu nagos, viegli atvērās.

- Nudien iespaidīgi, Dibaks iesaucās, pielēcis no gultas cerībā, ka, apgriezis zizli otrādi, Blenerhasita kungs uz pārsega izbērs briljantus.

Smaidi sejās sastinga, jo no astoņpadsmit collu garā zižļa neizkrita itin nekas. Ne briljanti, ne viena vienīga zelta monēta. Blenerhasita kungs pacēla zizli pie acs kā teleskopu un norūpējies ieskatījās tukšumā.

- Pagaidiet mirkli, viņš teica. Tur iekšā kaut kas ir. Šķiet, sarullēti papīri. Viņš izvilka tīstokli, uzma­nīgi to attina un skaļi noelsās.

- Tikai nesakiet, ka esmu pievācis Gēringa plakātu futrāli, Dibaks ierunājās.

- Īstenībā, Bak, tieši to tu, manuprāt, esi nozadzis. Harijs Blenerhasits sāka smieties. Tikai" tie nav pla­kāti. Tās ir bilžu skices.

• Bilžu skices? Breds sarauca pieri. Man tās ne­atgādina nevienu bildi, ko jebkad būtu redzējis.

Tā bija taisnība. Šie bija zīmēti uz bieza, veca papīra un izskatījās pēc ainām no Bībeles.

- Tu mani pārproti, viņa tēvs sacīja, plati smai­dīdams. Tavuprāt, bilde ir tikai kāds kustīgs attēls televīzijā.

- Man arī šķiet tāpat, Dibaks atzinās.

- Bet skice ir īstais vārds zīmējumam, kas veidots kā uzmetums gleznai. Hermanis Gērings bija ievērojams mākslas kolekcionārs. Neesmu nekāds eksperts, bet šie te liekas vecmeistaru zīmēti. Sis izskatās, it kā to būtu skicējis Leonardo da Vinči. Un šo Mikelandželo. Tāpat šo. Un šis varētu būt Rafaēla zīmēts. Bet tas varētu būt vēl viens Leonardo da Vinči. Jādomā, ka šiem zī­mējumiem kaut kādā veidā bija lemts uzturēt veco Gēringu pēc kara. Tikai viens no tiem, iespējams, maksātu vismaz desmit vai piecpadsmit miljonus dolāru. Un te ir seši. Nē, pagaidiet. Pieci. Sestais nemaz nelīdzinās pārējiem. Neesmu drošs, kas tas ir. Tas izskatās daudz jaunāks. Patiesībā tam nav nozīmes. Pēc pavirša vēr­tējuma, pārējie pieci zīmējumi varētu būt vismaz sep­tiņdesmit piecus miljonus dolāru vērti.

- Labi! Dibaks iesaucās un uzsita pa Breda pastiepto plaukstu. Man vienmēr patikušas zīmētas bildītes.

- Man arī, otrs zēns piekrita. Ko mēs tagad da­rīsim, tēt?

- Brauksim atpakaļ uz Palmspringsu. Tiklīdz būšu atgriezies mājās, sazvanīšu kādu no lielajiem muze­jiem, kam ir daudz naudas, un noskaidrošu, vai tie nav ieinteresēti pirkt. Ja muzeji nebūs ieinteresēti, izmēģināsim izsoļu namus. Viņš pārliecinoši pamāja ar galvu. Varat man ticēt, zēni, pircēji būs. Pasaulē netrūkst cilvēku, kas spētu nogalināt, lai iegūtu vienu no šiem zīmējumiem.