Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

11. nodaļa neapdomĪgie ČUKSTI

Stāvēdams četru ceļinieku priekšā, šķietami vienal­dzīgs pret sniega vētru, jetijs izskatījās pēc lielas spalvu sienas. Džons novērtēja, ka radījumam vajadzētu būt gandrīz deviņas pēdas garam. Tomēr sniega cilvēks ne­šķita īpaši pretīgs un nepatīkams. Jetijs nevis atieza ilkņus, sita sev pa krūtīm un skaļi rēca, ko visi, sa­spiedušies kopā uz Anapurnas leduslauka, sagaidīja, bet nopūtās un norādīja, ka viņiem vajadzētu tam sekot le­jup pa nogāzi. Neviens nekustējās. Tad, pamanījis viņu izbīli, jetijs ierunājās.

- Komm, tas teica. Komm, komm, wir mūssen uns beeilen!

- Viņš grib, lai mēs tam ejam līdzi, paskaidroja Džons, kas lieliski runāja vāciski pēc kādas vēlēšanās, ko reiz bija izteicis. Un iesaka mums pasteigties.

- Tipisks vācietis, Grounins novaidējās, stīvs aiz aukstuma nostādamies uz savām pārsalušajām kājām. Vienmēr steidzas.

- Tas, protams, neizskatās pēc tipiska vācieša, Fi­lipa ironiski iebilda.

- Man gluži vienalga, no kurienes tas ir, Dibaks sacīja un jau soļoja pakaļ jetijam, ja vien tas aizved mūs uz kādu siltu vietu.

Viņi sekoja jetijam lejup pa Anapurnas nogāzi, līdz no­nāca pie aptuveni desmit pēdu augstas durvju ailas, kas glīti bija izcirsta lielā ledus bluķī. Durvis slēpa lielāks ledus gabals, ko jetijs gatavojās atbīdīt atpakaļ vietā, kad visi būs drošībā. Iekšā, ātri, viņš mudināja, ta­gad runādams angliski. Ātri. Iekams neesat nosaluši līdz nāvei.

Iegājuši pa durvīm, viņi atradās garā, no ledus veidotā gaitenī, kas, šķiet, veda kalna iekšienē. Tomēr gaiteni apgaismoja elektriskās lampas, un pēc pāris minūšu gā­jiena tas viņus aizveda pie durvīm, kas bija gatavotas no bieza dūmstikla un izskatījās tā, it kā drīzāk iederētos kādā Ņujorkas bankā, nevis Himalaju kalnu nogāzē.

Uztvērušas cilvēku klātbūtni, durvis ar klusu šņākoņu atvērās, un ceļinieku kaulus apņēma silta gaisa vilnis.

- Lūdzu, jetijs aicināja. Ejiet iekšā.

Jetija mājas iekšpuse bija tikpat pieticīgi un moderni iekārtota kā ieejas durvis. Sienas bija veidotas no stikla un vienkārša, balta apmetuma; nospodrināta, melna grīda šķita plūstam visapkārt kā ūdens. Garā, zemā kamīnā rāmi kurējās uguns, padarot citādi klīnisko dzī­ves telpu tīkamāku.

- Laipni lūdzu manās Himalaju mājās, jetijs teica, kad durvis aiz viņa klusi aizvērās. Lūdzu, iekārtojieties ērtāk.

To bija vieglāk pateikt nekā izdarīt, jo apakšzemes dzīvoklī nemanīja gandrīz nekādu mēbeļu. Tā nu viņi apsēdās uz grīdas, saspiedās ap uguni, gaidīdami, kad viņu pinkainais mājastēvs kļūs viesmīlīgāks.

- Jūs gribētu kaut ko karstu iedzert, ja? jetijs jau­tāja.

- Ja tas nesagādātu grūtības, Grounins atbildēja. 186

- Nekādas, jetijs attrauca. Nākamais vārds, ko viņš izrunāja, bija "TOHUVABOHU", kas šķita fokusa vārds, jo, tiklīdz tas bija izskanējis, blakus mazajam kvartetam parādījās prāva paplāte ar karstu kafiju, šokolādi, tēju, sviestmaizēm, plāceņiem un virtuļiem.

- Tad jūs esat džins, Filipa piebilda. Tāpat kā mēs. Vismaz trīs no mums. Šis te, Grounina kungs, ir cilvēks.

- Priecājos ar jums iepazīties, Grounins teica, pa­ņemdams tasi tējas. Mēs domājām, ka jūs esat bries­mīgais sniega cilvēks.

Jetijs pasmaidīja. Es esmu sniega cilvēks, viņš ap­stiprināja. Redziet, jau daudzus gadu desmitus ierodos Himalajos pavadīt atvaļinājumu, lai tiktu prom no visa. Jūs saprotat, tas ir kā patvērums no modernās pasaules. Man patīk staigāt un kāpt kalnos un izbaudīt svaigo gaisu. Nemaz nerunājot par vientulību. Vientulība man ir ļoti svarīga, kad esmu brīvdienās. Viņš iesmējās. Baidos, ka esmu tas, ko jūs angļi saucat par vientuļ­nieku, vai ne?

- Es nebrīnos, Dibaks sacīja, piestūķējis muti ar sviestmaizi. Ar tādu izskatu nevaru iedomāties, ka jums būtu daudz ciemiņu.

Filipa zēnam uzmeta nosodošu skatienu. Dibak, neesi tik rupjš.

- Nē, nē, jetijs iejaucās. Jūsu draugam ir pilnīga taisnība. Viens no iemesliem, kāpēc es izvēlos šo vei­dolu: lai atbaidītu cilvēkus. Lai gan tas nav vienīgais iemesls, kāpēc tā izskatos. Ir arī citi, daudz praktiskāki iemesli. Redziet, šī ir pēc manas ieceres radīta. Viņš tiem parādīja savu milzīgo baso, ādas klāto pēdu. Pēda ir īpaši laba kāpšanai. Tāpat kājas, protams. Un spalvu kažoks nodrošina man siltumu jebkuros laika apstākļos. Tas, protams, ir tikai āram. Kad esmu telpās, es pie­ņemu savu parasto izskatu.

To pateicis, jetijs pārvērtās par vīrieti, kas viņiem eleganti paklanījās. Ļaujiet man stādīties priekšā. Es esmu barons Reinholds fon Reinerasigs. No džanu džinu cilts.

Barons bija gara auguma gaišmatis ar platu, drais­kulīga izskata seju. Šķita, ka viņa koši zilās acis mirdz pat spilgtāk par mazo briljantu, ko viņš nēsāja vienas auss ļipiņā.

- Tad jau visi tie mīti un leģendas par sniega cilvēku, Džons sacīja, kad viņi bija beiguši iepazīties, īstenībā ir par jums?

- Jā, šķiet, ka tā. Viņš paraustīja plecus. Sākumā tas darbojās veiksmīgi. Vietējie cilvēki turējās pa gabalu un lika mani mierā. Bet tad sāka parādīties atnācēji, kas rīkoja ekspedīcijas, lai mani noķertu. Protams, šeit esmu tikai dažas nedēļas ziemā, tāpēc atrast mani nav tik viegli. Atlikušo gada daļu es pavadu savās ģimenes mājās Bavārijā, Hoenšvangavā.

- Bet kāpēc doties uz šejieni? Grounins jautāja. Manuprāt, jūs varētu izvēlēties kādu siltāku vietu, jo esat džins un tā tālāk. Un jums ir karstas asinis un tamlīdzīgi.

- Nelaime ar vairumu karsto zemju un skaisto vietu, barons paskaidroja, ir tā, ka tās visas ir pilnas ar tū­ristiem. Pirms piecdesmit gadiem es mēdzu braukt uz Maljorku, Maldīvu un Havaju salām, Jamaiku, Virdžīnu salām. Viņš papurināja galvu un savieba seju. Bet ne tagad. Šīs vietas kļuvušas tik komerciālas, galīgi samai­tātas. Tā nu es dodos uz šejieni. Protams, te ir tūristi.

Un pa kādai grupai kalnākāpēju. Bet uzkāpt Anapurnā nav tik viegli. īpaši ne šajā gadalaikā. Viņš silti pa­smaidīja. Tāds ir mans stāsts. Kāds ir jūsu? Pamanīju virpuļviesuli un uzminēju, kas būtu varējis notikt.

- Mēs lidojām no Katmandu uz Lakavu, Filipa teica, kad vējš aizpūta mūs nepareizā virzienā.

- Aukstais gaiss atņēma man spēku, Džons turpi­nāja, un nācās izšķirties par piespiedu nolaišanos.

Barons pamāja ar galvu. Tā ir parasta problēma, kad pirmoreiz mācies lidot, viņš sacīja. Ķermeņa siltuma zudums ir profesionāls drauds džiniem.

- Kā tad nākas, ka jums tas nebeidzas? Dibaks jau­tāja. Uz šā kalna salst pēc traka.

- Pirmkārt, te iekšā ir ļoti silti, barons teica.

- Tā tas ir, Grounins piekrita, novilkdams žaketi un palaizdams vaļīgāk kaklasaiti. Te ir kā krāsnī.

- Un, otrkārt, ir ļoti silti arī tad, kad es esmu jetijs. Mani tauki un kažoks nozīmē, ka mana ķermeņa tempe­ratūra paliek nemainīga. Viņš saņēma Džona T kreklu un paberzēja drēbi pirkstos. Nākamreiz, kad lidosi, es tev ieteiktu uzvilkt ko siltāku. Varbūt lidotāja aitādas tērpu.

- Es viņam vienmēr piekodinu, lai uzvelk mēteli, Filipa sūdzējās, bet viņš to nekad nedara.

Džons paraustīja plecus. Man nepatīk mēteļi, tas arī viss.

- Man arī ne, Dibaks piekrita.

- Tomēr, barons sacīja, kad jūs lidojat ar džina spēku, es to no sirds iesaku. Patiesi, ja domājat sasniegt Lakavu, manuprāt, tā būs nepieciešamība. Viņš pa­purināja galvu. Es gan uz turieni negribētu doties. Uz turieni vai uz jebkuru citu vietu Indijā. Saprotiet, ir vēl kāds iemesls, kāpēc es izvairos no siltām zemēm. Es gluži vienkārši nevaru ciest čūskas. Un Indijā tās čum un mudž. Protams, Nepālā arī ir čūskas. Bet ne šeit, augšā. Un ziemā. Viņš kaunīgi pasmaidīja. Jā, es zinu, tas ir smieklīgi, ja džins baidās no čūskām, jo mēs, džini, esam imūni pret čūsku indi, turpretī es nemaz nebaidos no zirnekļveidīgiem skorpioniem un zirnekļiem, kaut gan viņu inde mūs ietekmē. Muļķīgi, bet tā nu tas ir.

- Mēs esam imūni pret čūsku, bet ne pret zirnekļu un skorpionu indi? Filipa pārjautāja. Es to nezināju.

- Es gan, Dibaks teica. Esmu pārsteigts, ka tu to nezināji.

- Tad kāpēc tu aizbēgi no tiem puišiem Palmspringsā? Džons jautāja. No tiem, kas nogalināja Bredu un viņa tēvu?

- Tāpēc, ka iedomājos, ka viņiem varētu būt arī šau­jamie, ne tikai čūskas, Dibaks atbildēja. Nezinu ne­vienu, kas būtu imūns pret lodi.

- Man gribētos to noskaidrot līdz galam, Džons uz­stāja. Vai visi džini ir imūni pret čūsku indi?

Barons piekrītoši pamāja. Jā, šie senie čūsku kulti. Saproti, tie aizguva ideju no mums drosmi ņemt rokās indīgas čūskas kā zīmi savam svētumam un varai pār nāvi. Tas viss, protams, ir muļķības. Neviens laicīgais nekad nav palicis dzīvs pēc lielas kobras koduma, vis­maz ne bez ārstu palīdzības. Tikai džini.

- Bet tā nevar būt taisnība, Džons neatlaidās. Pēr­nvasar kopā ar manu tēvoci mēs braucām uz Ēģipti. Un ifrīti uzlika kobru uz manas bagāžas. Un tēvocis teica, ka mani varēja nogalināt.

- Ā, barons iesaucās. Ja ifrīti uzliek kobru, tad tas ir citādi. Ifrīti labi prot rīkoties ar čūskām. Tas ir viņu izraudzītais dzīvnieks. Vienmēr pārvēršas par čūskām. Ļoti iespējams, ka tas bija ifrīts čūskas iekšpusē. Džina kobra atšķirībā no parastās kobras ir pilnīgi kas cits. Džina kobra noteikti būtu tevi nogalinājusi.

- Bet kā tās var atšķirt? Džons jautāja. Vienkāršu čūsku no džina čūskas.

- Nevar. Kamēr tā tev nav iekodusi. Bet lielākā daļa čūsku ir gluži vienkāršas. Tāpēc tiešām nav ko baidīties. Vairumā gadījumu.

- Herr Baron, jūs pieminējāt čūsku kultus, Filipa ierunājās. Vai esat dzirdējis par Aasth Naag?

- Par Astoņām kobrām? Jā, protams. Man šķiet, tas bija vietējais džinu pielūgšanas kults no Katmandu. Bet tas apsīka pēc 1857. gada Lielā dumpja.

- Mēs domājam, ka tas atkal ir aktīvs, Dibaks teica. Īstenībā mēs par to esam pārliecināti.

- Tad jums vajadzētu būt ļoti piesardzīgiem, barons ieteica. Mums visiem vajadzētu būt piesardzīgiem. Jo nav iespējams pareģot, kas varētu notikt ar pasauli, ja viņiem atkal izdotos iegūt varu pār kādu džinu. Cilvēki ir viegli vadāmi, un kāds vīrietis, kas varētu pierādīt savu nemirstību, izdzīvojot pēc čūskas koduma, varētu viņus pārliecināt darīt ļaunu.

- Tieši to es domāju, Filipa sacīja.

- Es jums palīdzēšu, barons apsolīja. Palīdzēšu jums atkal pacelties gaisā un pat piešķiršu trīs vēlēša­nās Grounina kungam, lai jūs būtu drošībā, kad paši nevarēsiet sev līdzēt.

- Tas, protams, ir loti laipni no jūsu puses, ser, -

Grounins teica. Sājos apstākļos viņš nekādi nespēja

atraidīt barona karalisko piedāvājumu. Un viņš nešau­bījās, ka šīs vēlēšanās varētu būt ļoti noderīgas ceļo­jumā, kas viņus sagaidīja. Tomēr viņš jutās piesardzīgs par atbildību, saņemot trīs vēlēšanās, turklāt no tik varena džina. Viņam bija piešķirtas trīs vēlēšanās jau iepriekš, un viņš ļoti labi zināja, kā izvēle un atbildība varēja paralizēt to personu, kas vēlēšanās bija saņē­musi. Viņš bija juties neiedomājami atvieglots, kad pēc gandrīz desmit neizlēmības gadiem viņa trešā vēlēšanās tika izlietota. Vēl ļaunāk bija tas, ka visai bieži nebija iespējams paredzēt, kā vēlēšanās varētu izvērsties. Kā Rakšasasa kungam patika teikt: Izteikt vēlēšanos ir tāpat kā aizdedzināt uguni. Jāņem vērā, ka dūmi kādam varētu likt klepot.

Ar barona palīdzību, tērpušies siltākās drēbēs, viņi atsāka ceļojumu uz Lakavu un ieradās tur sveiki un veseli tūlīt pēc tumsas iestāšanās, tāpēc no gaisa nebija iespējas saskatīt sārto cietoksni.

Dibaks jau jutās pietiekami labi, lai lidotu, un nosē­dināja virpuļviesuli kādu gabalu ārpus pilsētas, Gomti dienvidu krastā, pie lēni tekošas, zālēm aizaugušas upes. Viņu klātbūtne Lakavā nepiesaistīja īpašu uzmanību, jo Dibaks bija izvēlējies klusu vietu, kur nolaisties, turklāt, pēc barona padoma, viņi visi bija kļuvuši par indiešiem. Ne jau tikai tāpēc, ka Filipa valkāja sari indiešu sie­viešu tērpu, un arī ne tāpēc, ka Grounins un abi zēni bija apvilkuši kurtu līdz ceļiem garu kreklu, ko valkā indiešu vīrieši un zēni. Tā nebija vienīgi apģērba maiņa. Lietojot džina spēku, viņi bija padarījuši savus matus melnus un ādu par dažiem toņiem tumšāku. Tāpat viņi tagad spēja runāt un saprast hindi, kas ir Indijas oficiālā valoda. Grounina kungs kļuva par Guptas kungu, Džons par Džanešu, Filipa par Pančali, un Dibaks par Dīpaku. Viņu raksturi būtībā palika tādi paši, lai gan bija dažas smalkas atšķirības.

Kādu laiku būt par indiešiem šķita mazliet savādi, bet viņi ātri vien pierada un, kad bija sasnieguši savu viesnīcu Cuna Laga Dija, jutās piederīgi indiešiem tik­pat kā zirņu karijs. Tiešām, drīz vien viņi apjauta, ka tā ir priekšrocība būt indiešiem, īpaši tad, kad atklāja, ka vietējie necentās viņiem neko pārdot kā bagātiem tūristiem, kā barons bija solījis, bet lika viņus mierā.

- Man nudien patīk mani mati šādā krāsā, Filipa sa­cīja, vērodama savu jauno ārieni vannasistabas spogulī viesnīcas numurā, kuru viņa apdzīvoja kopā ar Džonu.

- Un es nekad nevarētu panākt tādu iedegumu. Pat miljons gados ne. Vienmēr kļūstu sarkana kā biete, kad izeju pludmalē. Viņa kritiski paskatījās uz savu brāli.

- Un tu. Mazliet krāsainības tev piestāv, Džon. Tas tevi padara daudz glītāku.

- Tu tā domā? Džons pievienojās viņai vannasistabā un kritiski nopētīja sevi. Varbūt. Es nezinu. Kamēr vien cilvēki nepievērš mums uzmanību, man vienalga, kā mēs izskatāmies. Tomēr tā gluži vis nebija. Justies kā indietim viņu satrauca tāpat kā māsu.

Bet džinu prieks nekādi nevarēja sacensties ar Grou­nina kungu, kurš pirmo reizi mūžā spēja ēst vietējo ēdienu, jo viņš bija kļuvis par indieti ne tikai no ār­puses, bet arī iekšēji, it īpaši viņa tuklais vēders. Viņš pat pamanījās nobaudīt ielas pārdevēja kebabu, kas bija cepts uz mēslu uguns; kā īsts angļu sulainis ko tādu viņš nebūtu darījis nemūžam.

- Nezinu, kāpēc vienmēr esmu tik traki baidījies no ārzemju ēdiena, Grounins atzinās. Turklāt ja tas garšo tik labi kā šis. Ja tā padomā, cik daudz man gājis secen visus šos gadus.

- Vai esat pārliecināts, ka nevaru jūs iekārdināt ar vēl vienu bērnu ēdiena burciņu? Dibaks apjautājās.

- Ar bērnu ēdienu? Grounins iesaucās, pasūtīdams otru kukurūzas vālīti. Nemūžam vairs negribu redzēt to bērneļu draņķi, kamēr vien būšu dzīvs.

Vīrietis, no kura viņi pirka ceļmalas uzkodu, sniedza vēl vienu ļoti derīgu pakalpojumu: viņš spēja noteikt Ostindijas Kompānijas gleznā redzamā sārtā cietokšņa atrašanās vietu.

- Tas ir slavenais Džajaršo ašrams, viņš paskaid­roja. To dibināja Sadguru Masamdžasara. Tā ir viena no slavenākajām meditāciju svētnīcām un jogas cen­triem visā Indijā. Jūs to atradīsiet tieši ārpus pilsētas, uz dienvidiem no Carbagas dzelzceļa stacijas pie Kanpuras ceļa. To nevar nepamanīt. Un ne jau tikai tāpēc, ka tas ir sārts. Nē, jums tikai jāseko visiem angļiem un amerikāņiem, kas dodas uz turieni meklēt atbildes. Vī­rietis iesmējās un ķērās pie vēl vienas kukurūzas vālītes cepināšanas uz degošā mēslu gabala. Un, protams, tikt vaļā no savas naudas. Guru ir ļoti bagāts.

- Atbildes? Dibaks pārjautāja. Kādas atbildes?

Vīrietis paraustīja plecus. Tas ir ļoti labs jautājums, - viņš teica. Ja uz turieni aiziesiet, varbūt varat viņiem to pajautāt paši.

Nākamajā rītā Grounins un trīs jaunie džini iekāpa autobusā, kas brauca dienvidu virzienā uz lidostu un tālāk. Tajā pašā virzienā brauca vairāki rietumnieki, kurus, par spīti viņu safrāna krāsas mūka tērpiem un svēto sandalēm, viegli varēja sazīmēt pēc gaišās ādas un apātiskā smaida. Džons sāka runāt ar vienu no jau­najiem mūkiem. Vai jūs braucat uz Džajaršo? viņš apvaicājās.

- Es tur dzīvoju, jo esmu sanjasins. Guru Masamdžasaras māceklis.

- Bet jūs esat no Savienotajām Valstīm, vai ne?

- Jā. No Klīvlendas Ohaio pavalstī.

- Kāpēc esat braucis tik tālu ceļu? Džons jautāja sanjasinam. Ja jums nav iebildumu, ka es par to in­teresējos. Kaut kas viņa balsī Džonam šķita pazīs­tams.

- Man nekas nav pretī, ka tu jautā. Joga, meditā­cija, izglītība. Viss ašrams ir kā enerģijas krātuve, tā izstaro no visiem tiem cilvēkiem, kuri iegrimuši dziļā meditācijā. Pat tie, kas neapjauš meditāciju, izjūt medi­tatīvu stāvokli, kad viņi tur atrodas. Viņš pasmaidīja laimīgu, tukšu smaidu. No kurienes esi tu, mazais? Tava angļu valoda ir lieliska.

Džons paraustīja plecus.

- Mēs esam no tuvējās apkārtnes, Dibaks sacīja. Angļu valodu mācāmies skolā. Un es skatos daudz amerikāņu filmu televīzijā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mans tēvs… viņš pamāja ar galvu uz Grounina pusi, Guptas kungs grib, lai mēs apskatām ašramu. Viņš ir nodomājis, ka mums visiem tur kādu laiku va­jadzētu padzīvot. Lai varētu ievirzīt savu enerģiju ga­rīgākā gultnē.

Tas bija iegansts, par kuru viņi bija vienojušies, pirms torīt atstāja viesnīcu, lai būtu lielāka iespēja iepazīt ašramu, un Dibaks zināja, ko teikt, labāk par citiem.

Viņa mātes ūdensdziedinātavā Palmspringsā nedēļas nogalēs allaž ieradās bagāti Holivudas cilvēki, un viņš labi atcerējās to, ko viņi teica par saviem guru un jogas skolotājiem. Viņš grib, lai mēs gozējamies īstā garīgā siltumā.

- Es labprāt jums visu izrādīšu, sanjasins piedāvāja. Mans amerikāņu vārds ir Džoijs Raiders.

- Vai jūs teicāt Džoijs? Džons jautāja.

- Jā, bet mans ašrama vārds ir Džaganata, Džoijs paskaidroja. Tas nozīmē "Džagernauts".

- Sakiet man… ē… Džaganata. Vai ašramā ir datoru atbalsta centrs? Kas dod cilvēkiem padomu pa telefonu, kā konfigurēt viņu datorus un tamlīdzīgi.

- Tā tas ir, Džaganata atbildēja. Datoru atbalsta centrs ir viens no veidiem, kā ašrams pelna naudu.

Džons pamāja ar galvu. Džoijs bija tā persona, kas bija devusi viņam tādu briesmīgu padomu, kā instalēt programmatūru klēpjdatorā, ko viņš bija saņēmis kā dā­vanu dzimšanas dienā. Džons viegli pasmaidīja. Prie­cājos iepazīties ar tevi, Džaganata, viņš teica. Mani sauc Džanešs. Sis ir mans brālis Dīpaks, un šī mana māsa Pančali.

- Es arī priecājos iepazīties ar jums.

- Būtu jauki, ja tu mums izrādītu ašramu, Dibaks sacīja. Ko tu darīji, pirms ieradies šeit? Kad dzīvoji Klīvlendā?

- Es biju slimnieku kopējs klīnikā.

Autobuss piebrauca cieši pie stāvas, aptuveni simt pēdu augstas smilšakmens klints. Filipa izkāpa no autobusa un, aizsegusi acis pret sauli, paskatījās augšup, kur pacēlās cietokšņa izrobotie vaļņi. Tam noteikti jābūt īstajam, viņa teica.

- Par to nav šaubu, Džons piekrita.

- Iedveš bijību, Dibaks nomurmināja. Nudien.

Sešpadsmitā gadsimta beigās celtās cietokšņa sārtās

sienas patiešām bija iespaidīgas. Tās neapšaubāmi bija neieņemamas. Maitu lijas riņķoja virs augstākā torņa, no kura pašlaik slīdēja lejup senatnīgs virvju lifts. Iz­ņemot Džaganatu, tas savāca pārējos sarījasinus, kas izkāpa no autobusa, un sāka savu lēno gaitu augšup gar klints malu. Džaganata teicās izmantot nākamo pacēlienu kopā ar bērniem un viņu tēvu Guptas kungu.

Grounins ar bažām vēroja, kā uz klints virsotni do­das celtnis. Tas bija vienkāršs grozs, ko var redzēt zem katra gaisa balona. Vienroča sulaiņa acīm ceļš augšup pa kraujo klinti izskatījās satraucošs. Pat bīstams. Ner­vozi viņš uzmeta acis sinjasinam, ar kuru Dibaks bija iedraudzējies. Kas ir tas hipijs? viņš jautāja Diba­kam, runādams hindi.

- Viņš teica, ka viņa ašrama vārds esot Džaganata, Dibaks atbildēja.

- Bet viņa īstais vārds ir Džoijs Raiders, un viņš mums izrādīs ašramu. Mēs ar Džonu teicām, ka domājam par pievienošanos, kā jau iepriekš norunājām. Viņš paska­tījās uz Džaganatu un tad papurināja galvu. Par viņu neraizējieties. Viņš nerunā hindi.

Kad celtnis atgriezās, Džaganata iekāpa grozā un ar rokas mājienu aicināja Grouninu un trīs bērnus viņam pievienoties.

- Vai tas ir vienīgais veids, kā nokļūt tur augšā? Grounins viņam jautāja, atkal runādams angliski.

- Baidos, ka jā, Džaganata atbildēja. Manuprāt, tas ir pietiekami drošs. Lai vai kā, jūs pie tā pieradīsiet.

Tikai mēģiniet saglabāt mieru. Un neskatieties uz leju.

Kad viņi visi bija grozā, Džaganata paskandināja zvaniņu, kas bija piestiprināts pie virves, un viņi sāka pacelšanos gar kraujas stāvo sienu. Grounins satraukti ieklausījās groza čīkstoņā un vēroja nostieptās virves un trīšus. Nolēmis, ka viņš nekad vairs nežēlosies par lidošanu ar virpuļviesuli, viņš paskatījās lejup uz cieto zemi apakšā un tad aizvēra acis, jo viņam pēkšņi uznāca augstuma reibonis. Ko gan es daru jūsu dēļ, bērni, viņš nomurmināja. Es vēlos…

- Nē, Filipa iesaucās. Nevajag! Bet bija jau par vēlu.

- …kaut es jau būtu augšā.

Protams, Grounins pilnīgi bija aizmirsis, ka barons fon Reinerasigs bija piešķīris viņam trīs vēlēšanās ār­kārtas gadījumiem. Tiklīdz vārdi bija izrunāti, viņš pa­zuda. Un laimīgi sagadījās, ka Džaganatas uzmanība bija pievērsta tālīnajam apvārsnim, nevis četriem pa­sažieriem, no kuriem tagad bija palikuši tikai trīs. Bet itin drīz arī viņš aptvēra šo faktu.

- Kas tad notika ar jūsu tēti? viņš Dibakam jau­tāja ar tādu satraukumu, kādu viņš spēja izrādīt, un tas nudien nebija diez ko liels. Šausmu pārņemts, viņš ātri paskatījās pāri groza malai, domādams ieraudzīt ķermeni guļam sadragātu lejā uz zemes.

Ilgi neviens no trim jaunajiem džiniem neteica neko. Viņiem bija viegli saprast, kas bija noticis, bet paskaid­rot to laicīgai būtnei, pat tik lētticīgai kā Džaganata, prasītu pieredzējuša stāstnieka atjautību un izdomas spējas.

- Kur viņš palika? sanjasins vaimanāja. Guptas kungs. Viņš vienkārši pazuda.

- Tieši tā, viņš pazuda, Dibaks atjautīgi teica. Pa­saciņu stāstīšana, ko pieklājīgākos vārdos varētu saukt par melošanu, bija viņa stiprā puse. Kad vien viņš ierauga virvi sev virs galvas, liekas, viņš tam nevar tu­rēties pretī. Mūsu tētis ir burvju mākslinieks, vai sapro­tat? Faķīrs. Un viņa specialitāte ir indiešu virves triks. Viņam atliek ieraudzīt virvi, kas paceļas pret debesīm, un viņš sāk kāpt pa to un pazūd. Dibaks ar pirkstiem uzsita knipi. Lūk, tā.

Džons un Filipa aiz apmulsuma saviebās. Dibaka pa­skaidrojumi neizklausījās diez ko ticami. Lai gan ne­bija citas versijas, lai izskaidrotu Grounina pazušanu no groza.

Džaganata paskatījās augšup gar virvi uz trīsi, kas vienmērīgi cēla viņus augstāk gar klints sienu. Tas ir pamatīgs kāpiens cilvēkam ar vienu roku, Dīpak, viņš aizdomu pilns teica.

- Protams, Dibaks piekrita. Tieši tāpēc viņš to dara. Lai pierādītu sev un it īpaši mums, ka viņš vēl aizvien to spēj. Izpildīt virves triku. Saprotiet, viņš cieta nelaimes gadījumā. Dibaks sāka iesilt, stāstot fan­tastisko stāstu. Agrāk, kad viņš mēdza rāpties līdz virves augšai, viņš sacirta sevi ar cirvi un sameta savas ķermeņa daļas grozā virves apakšgalā. Tas ir tradicio­nālais veids, kā izpildīt indiešu virves triku, vai ne? Tad viens no mums uzmeta audeklu uz groza, un viņš brīnumainā kārtā parādījās sveiks un vesels. Bet pēdējo reizi, kad viņš to darīja, kāds suns paķēra un aiznesa viņa roku, tāpēc tagad viņš iecienījis rāpšanos pa virvi un pazušanu.

Džons paskatījās uz Džaganatas izbrīnā pavērto muti, un viņam tik tikko izdevās apspiest nepārvaramu vēlē­šanos skaļi iesmieties.

- Protams, esmu dzirdējis par indiešu virves triku, Džaganata teica. Manuprāt, redzēju to kādā izrādē Lasvegasā, kad vēl biju bērns. Un pats es mēdzu maz­liet trenēties vēderrunāšanā. Tikai ne reizi neesmu to darījis, iepriekš nebrīdinot. Viņš palūkojās pāri groza malai, it kā joprojām cerētu ieraudzīt Grounina ķer­meni guļam zemē simt pēdu zemāk.

- Pajautājiet viņam par to visu, kad augšā viņu sa­tiksiet, Dibaks ierosināja. Jūs taču nedomājat, ka viņš izlēca laukā vai mēs viņu izgrūdām.

- Nē, nē, nē, protams, ne, Džaganata steigšus atbil­dēja, ja gadījumā viņi tiešām būtu izgrūduši Grouninu un tagad domātu, kā tikt vaļā no lieciniekiem.

- Ja labi padomā, Džons sacīja, nākdams Dibakam palīgā ar argumentu, ko viņš līdzīgos apstākļos bija li­cis lietā iepriekš, tad tas ir tieši tā, kā saka Serloks Holmss: "Kad esi izslēdzis neiespējamo, tam, kas paliek, lai cik neticams tas arī liktos, ir jābūt taisnībai." Jūs atceraties, kā viņš iekāpa grozā, vai ne?

- Jā, Džaganata piekrita.

Džons pamāja lejup. Te viņa nav. Un lejā nav. Tāpēc viņam jābūt augšā. Vai tā?

- Laikam gan.

Beidzot lifts sasniedza kraujas virsotni, kur cits san­jasins nostiprināja grozu pie ļodzīga paskata platformas un atvēra mazās durtiņas, lai ļautu četriem pasažieriem izkāpt uz torņa grīdas.

Tas bija mājiens Grouninam iznākt no vairāku tukšu šķidra slāpekļa cilindru aizsega, kur viņš bija slēpies, atklādams, ka vēlēšanās bija piepildījusies. Laimīgā kārtā vecais mūks, kurš apkalpoja liftu, ko darbināja tikpat vecs ēzelis, griežot ratu, nebija skatījies uz plat­formu brīdī, kad Grounins pēkšņi parādījās tornī, un tāpēc pat neievēroja, ka no pieciem, kas ieradās tornī, tikai četri bija atbraukuši grozā. Bet ne Džaganata, kas uzlūkoja Grouninu ar bijību.

- Tas ir apbrīnojami, Guptas kungs, viņš teica, kā jūs tikāt augšā pa virvi. Apbrīnojami!

Grounins nenoteikti pasmaidīja. Jā, viņš sacīja. Vai ne?

- Viss ir kārtībā, tēt, Dibaks teica. Es viņam iz­stāstīju par tavu slaveno indiešu virves triku.

- Vai jūs zinājāt?

- Jums tas jāparāda man vēl kādreiz, Guptas kungs, Džaganata lūdza. Tikai vispirms pārliecinieties, vai es skatos. Man negribētos neko palaist garām.

- Jā, protams, Grounins piekrita, brīnīdamies, ka jaunais amerikāņu mūks, šķiet, bija noticējis tik apla­mam izskaidrojumam, un meta zibšņus uz Dibaka pusi par tik nejēdzīgu stāstu. Jā, tur tiešām… ir ko redzēt, ja jau es pats tā saku. Vienīgi es būtu jums ļoti pateicīgs, ja jūs to nevienam neteiktu. Nevēlos, lai cilvēki domātu, ka mēģinu piesaistīt sev uzmanību.

- Protams, Džaganata plati pasmaidīja. Varat būt drošs. Bet nu ļaujiet man izvadāt jūs pa ašramu.

Bija pārāk karsta diena, lai vispār kustētos, bet klints virsotnē bija sajūta, it kā stāvētu uz saules laktas. Tā kveldēja sārto cietoksni ar tādu karstumu, ka pat indie­tim Grouninam pretstatā anglim Grouninam tas šķita gandrīz neizturams. Par spīti kurtai un mīkstajām filca čībām, Grounins elsa un pūta, kamēr Džaganata izvadāja viņus pa guļamkorpusu, kur citi sanjasini gulēja, pa bib­liotēku un lielo kupolu, kur guru Masamdžasara parasti uzrunāja savu sekotāju pulkus. Kad viņi nonāca pie datoru atbalsta centra, kur dučiem sanjasinu strādāja, atbildēdami uz telefona zvaniem no cilvēkiem, kas bija nopirkuši Dingle datoru Lielbritānijā vai Savienotajās Valstis, Grounins bija pamatīgi aizelsies.

- Vai viss ir kārtībā, Grounina kungs? Filipa viņam klusi pajautāja.

Sulainis vēdinājās ar ašrama laikrakstu un nopūtās.

- Man? Jā, tā šķiet, mis. Es tikai vēlos, kaut nebūtu tik karsts, tas arī viss.

Tiklīdz viņš to pateica, nez no kurienes parādījās kāds savrups, melns mākonis un virzījās pāri sārtajam cietoksnim kā milzīgs saulessargs, aizsedzot ašramu no nežēlīgās saules. Temperatūra tūlīt nokritās par vairā­kiem grādiem. Tas gan ir dīvaini, Džaganata teica, palūkojies augšup uz mākoni. Neko tādu agrāk ne­esmu redzējis.

Grounins saviebās. Ak vai, viņš teica hindi valodā. Es atkal to izdarīju, vai ne? Viņš papurināja galvu nemierā par savu rīcību. Cik briesmīgs divu vēlēšanos zaudējums.

- Neraizējieties par to, Džons viņu mierināja. Tas būtu varējis atgadīties jebkuram.

- Nē, bet tas atgadījās man, Grounins nerimās.

- Un ne jau pirmo reizi. Tieši tāpat bija tad, kad pir­moreiz satiku Nimrodu un viņš piešķīra man trīs vēlē­šanās par to, ka izglābu viņu no pudeles, kur viņš bija iesprostots.

- Džonam taisnība, Filipa sacīja. Nevajag sevi tā tirdīt.

- Vai viss kārtībā? Džaganata jautāja. Viņš nesa­prata neko no četru indiešu teiktā, bet no Grounina izturēšanās bija skaidrs, ka kaut kas viņu bija sarūgti­nājis. Džaneš? Pančali? Vai jūsu tēvam nekas nekait?

- Tas bija no karstuma, Džons angliski paskaid­roja. Bet, kopš parādījās tas mākonis, viņš jūtas daudz labāk.

- Es vēlos, kaut tā būtu taisnība, Grounins nelai­mīgi nomurmināja, kaut gan viņa nelāgā sajūta turpi­nājās vēl tikai sekundi, jo pēkšņi trešā vēlēšanās bija izpildīta, un viņš jutās daudz daudz labāk. Likās, ka Grounins ne mazākā mērā neiebilst. Viņš eiforijā dziļi ievilka elpu, izvingrināja krūšu un plecu muskuļus un pamāja ar galvu. Sasodīts, zini, tev ir taisnība, Džon. Es tiešām jūtos daudz labāk. It kā es būtu ieņēmis kādu tableti vai ko tamlīdzīgu. Viņš laimīgi piemiedza acis un apmierināts plati pasmaidīja. Neesmu juties tik labi, kopš Mančestras City pārspēja United ar pieci pret vienu 1989. gadā. Un toreiz man likās, ka nekad mūžā vairs nejutīšos tik labi.

- Izbaudiet to, kamēr vien varat, Dibaks piebilda. Bet man ir nelaba sajūta, ka mēs vēl nožēlosim šo triju vēlēšanos izšķiešanu, pieminiet manus vārdus. Tas, kas nupat notika, savā ziņā bija nelaime.

- Atvainojiet, Grounins teica, itin neko nenožēlo­dams un joprojām laimīgi smaidīdams.

- Kāpēc gan mēs nevarētu piešķirt viņam ārkārtas vēlēšanos? Filipa ierosināja. Diskrimenu. Gadīju­mam, ja notiktu kas negaidīts.

- Mēs nevaram, Džons atbildēja. Nevaram sa­skaņā ar Bagdādes likumiem. Gadu un vienu dienu. Ceturtā vēlēšanās tikai padarītu nebijušas iepriekšējās trīs. Piektā vēlēšanās nodara vēl ko ļaunāku. Tai līdzi nāk tāds kā lāsts to sauc par Enantodromiju, un, lai ko jūs vēlētos, galu galā saņemat gluži pretējo. Džons papurināja galvu. Vai negribat zināt, kas notiek, ja tiekat pie sestās vēlēšanās?

Nē, laikam negribu, Grounins piekrita. Šā vai tā, es neizteikšu vairs nevienu vēlēšanos. Vai pat vēl trīs. Netaisos riskēt, lai sabojātu to, kā jūtos pašlaik. Neparko.