Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

7. nodaļa daŽiem PATĪK KARSTUMS

Sniga sniegs, kad Džons, Filipa un Dibaks no Ņujor­kas ieradās Londonā, lai uzmeklētu Rakšasasa kungu. No Hltrovas lidostas melns taksometrs viņus aizveda uz Nimroda omulīgo māju netālu no Kensingtonas dār­ziem. Filipa piezvanīja pie durvīm, kamēr Džons sa­maksāja šoferim un Dibaks pa galvenās ieejas kāpnēm uznesa viņu nelielo bagāžu. Kad neviens nenāca pie durvīm, Džons satvēra dūres formas klauvēkli, vairākas reizes skaļi piesita un tad pieliecies ieskatījās pa Nim­roda pastkastes spraugu. Pagāja vēl viena minūte bez jebkādas atbildes; Dibaks apsēdās uz savas ceļasomas un sāka žēloties.

- Tas nu gan ir lieliski, viņš teica. Ko lai tagad darām?

Filipa aizpogāja savu mēteli un uzvilka cepuri pār ausīm. Mēs gaidīsim, viņa stingri paziņoja. Grou­nins, iespējams, aizgājis nopirkt avīzi vai ko citu. Viņš ir kā lācis ar sāpošu galvu, ja nedabū savu ikdienas laikrakstu. Manuprāt, viņš drīz ieradīsies.

- Ja vien arī viņš nav devies brīvdienās, Dibaks ieminējās. Paies vairākas dienas, iekams viņš vai kāds cits atgriezīsies un atradīs mūsu sastingušos ķermeņus uz durvju sliekšņa.

- Varētu būt ļaunāk, Džons sacīja.

- Kur nu vēl ļaunāk? noprasīja Dibaks, kas nemaz nejutās tik dzīvespriecīgs kā Džons vai Filipa. Mums vairs nav naudas. Ir pārāk auksts, lai lietotu džina spēku, un mums šonakt nav kur gulēt. Kas tad varētu būt vēl ļaunāk?

- Atceries savu draugu Bredu un viņa tēvu, Džons atbildēja. Nemaz nerunājot par sulaini Maksu vai Strāsberga kungu, juvelieri no Ņujorkas. Visi viņi ir miruši, vai ne?

Dibaks brīdi padomāja, apzinoties, ka Džona vārdiem ir dziļa jēga, un tad pamāja ar galvu.

- Turklāt, Džons piebilda, esmu pārliecināts, ka Filai ir taisnība. Kuru katru brīdi Grounins nāks pa ielu, atradīs mūs visus te sēžam un teiks…

- Ko gan jūs te darāt? Klausieties, kā jūs, mazie, vispār šeit nokļuvāt?

Dibaks pacēla acis un ieraudzīja garu, druknu vīrieti ar pliku pauri un vienu roku. Viņam galvā bija kat­liņš, kājās smalki svītrotas bikses, mugurā garš, melns mētelis un rokā laikraksts Daily Telegraph. Tas bija Grounins.

Dvīņi pielēca kājās un mīļi apkampa viņu.

- Bet ko jūs te darāt? Grounins atkārtoja. Man šķiet, es jums teicu, ka viņa augstība un Rakšasasa kungs ir aizbraukuši.

- Mēs tomēr cerējām, ka pa to laiku, kamēr nokļūsim šeit, viņš būs atgriezies, Filipa paskaidroja.

- Nē, nav gan, Grounins stingri noskaldīja. Arī Nimrods nav atgriezies. Ne no viena, ne otra neesmu dzirdējis ne pīkstiena, kopš abi ir projām. Viņš pamāja ar galvu uz Dibaka pusi. Kas ir viņš?

- Tas ir Dibaks, Džons iepazīstināja.

Dibaks izbolīja acis un nopūtās kā fagots. Viņam ne­patika savs vārds. Baks, vienkārši Baks. Labi?

- Viņš ir iekūlies lielā ķezā, Filipa turpināja. Viņš ielauzās kādā Savienoto Valstu kara bāzē, nozaga vienu Leonardo da Vinči darbu, un daži cilvēki ar indīgām čūskām, iespējams, grib viņu nogalināt.

- Vai tas ir viss? Grounins jautāja. Tad labāk nāciet iekšā, iekams no aukstuma neesat nomiruši. Un tādā nežēlīgā aprīļa dienā kā šī tas šķiet daudz ticamāks iznākums nekā nāve no čūskas koduma. Viņš pasniedza Filipai savu avīzi. Se, paturi uz brīdi. Viņš ielika atslēgu durvju slēdzenē, pagrieza un atvēra durvis. Iegaumējiet, es neko daudz nezinu par čūskām. Tīģeri! Tas ir pavisam cits stāsts. Grounins steigšus ielaida viņus namā, aizveda uz virtuvi un, kamēr gatavoja tiem karstu dzērienu, pastāstīja, kā bija zaudējis roku tīģera rīklē Britu muzeja bibliotēkā. Dvīņi šo stāstu bija dzir­dējuši iepriekš, bet tagad tas šķita ne mazāk šausminošs un aizraujošs.

- Runājot par bibliotēkām, Filipa ierunājās, man ienāca prātā kāda doma. Rakšasasa kungs nav vēl at­griezies, tāpēc varbūt mēs varētu izmantot viņa biblio­tēku. To, kas ir lampā. Manuprāt, jūs teicāt, ka viņš esot atstājis lampu šeit, kad kopā ar Nimrodu devās prom.

- Tiesa, atstāja gan, Grounins apstiprināja. Un tas pilnīgi nav viņa dabā. Bibliotēka ir viņa lepnums un prieks. Nav tā, ka es to būtu redzējis, iegaumējiet to. Bet Nimrods teica, ka tajā ietilpstot vairāk par desmit tūkstošiem grāmatu.

- Vai mēs kaut ko neaizmirstam? Dibaks atgādināja.

- Bez džina spēka mums nav iespējas izdarīt transubstanciāciju un iekļūt viņa lampā. Anglija nav siltāka par Ņujorku. Viņš nodrebinājās. Šī māja arī ne.

- Tā man patīk, Grounins paziņoja.

- Neredzu citu iespēju, kā mēs varētu transubstanciēties, ja vien šai namā nav saunas vai tvaika pirts.

- Kā tev liekas, kas te ir, dēliņ? Grounins noprasīja.

- Ūdens dziednīca?

- Tad mums nāksies uzsliet vēl vienu sviedrēšanās vigvamu, Džons teica. Dārzā. Protams, vajadzēs no­cirst mazākos kokus un noklāt telti ar dažām vecām grīdsegām…

- To jūs nedarīsiet, Grounins protestēja. Paklau­sieties, neko tādu noteikti ne. Izpostīt kunga kokus? Un izmantot viņa vērtīgos persiešu paklājus kā tu teici? Sviedrēšanās vigvamam? Es to nepieļaušu. Kā Nimroda sulainim man jāuzrauga viņa māja un dārzs, nevis jā­piedalās neprātīgā postīšanā.

- Vai Nimrods lika nojaust, kad viņš varētu atgriez­ties? Filipa pajautāja, nodomādama, ka labāk mai­nīt sarunas tematu. Viņa kādu brīdi nogaidīja un, kad Grounins neatbildēja, turpināja: Vai neesat saņēmis no vina kādu zinu?

Sulaiņa sejas izteiksme kļuva drūmāka un nemierī­gāka, un viņš paberzēja savu rokas stumbeni, kas Grouninam allaž sagādāja sāpes, kad viņš uztraucās. Ne vārda, mis. Viņš papurināja galvu. Nimrods neteica, kad viņš un Rakšasasa kungs atgriezīsies. Tas nekādi neizskatās pēc viņiem, varat nešaubīties.

- Un jums nav ne jausmas, uz kurieni viņi devušies? Džons jautāja.

- Viss, ko es zinu, ir tas, ka Nimrods atgriezās no zobārsta, bija diezgan noraizējies par kaut ko un pēc neilga laiciņa paziņoja: viņš un Rakšasasa kungs došo­ties ceļojumā un diemžēl nevarot man teikt, uz kurieni, lai pasargātu mani un dažus citus, kas varētu būt tik muļķīgi un viņiem sekot. No tā es secināju, ka viņš domāja tevi un Džonu, mis.

- Liels paldies, Džons nomurmināja.

Nav par ko.

- Vai jūs vēl kaut ko nevarat atcerēties? Filipa ne­atlaidās. Mēģiniet iztēloties, kā viņš jums to stāstīja.

- Pamanījusi Grounina sejā nepatiku, viņa piebilda:

- Grounina kungs, viņi varbūt ir nonākuši grūtībās, tāpēc tas varētu būt svarīgi.

- Labi, mis. Grounins uz brīdi aizvēra acis. Ja tu domā, ka tas palīdzēs.

- Vai jūs vēl varat viņu redzēt? meitene jautāja.

- Ar savām gara acīm.

- Jāatzīstas, ka manas gara acis ir kļuvušas mazliet tuvredzīgas, Grounins teica. Pag, viņš kaut ko tu­rēja pirkstos, kad teica man, ka dodas prom. Kaut kādu akmentiņu. Ar attēlu vai rakstu uz tā.

- Vai tas izskatījās tā? Džons paņēma zīmuli un uz papīra lapas aši uzzīmēja akmens medaljonu, ko viņa māte bija norijusi. Grounins atvēra acis, uzlika brilles un apskatīja zīmējumu.

- Jā, tas ir īstais, viņš apstiprināja. Tieši tāds. Ko tas viss nozīmē?

Džons izstāstīja par ielaušanos un to, ka Gonta kun­dze Nimrodam nosūtījusi medaljonu, izmantojot džinu iekšējo pastu. Manuprāt, droši var apgalvot, viņš secināja, ka Nimroda un Rakšasasa kunga ceļojumam noteikti ir kāds sakars ar šo medaljonu.

- Tāpēc vēl jo svarīgāk, Filipa piebilda, lai mēs tiktu iekšā Rakšasasa kunga lampā un izmantotu viņa bibliotēku. Ja varēsim atrast kaut ko par to medaljonu, mums radīsies skaidrāks priekšstats par viņu ceļa mērķi. Un tad mēs dosimies viņiem pakaļ.

Grounins sarauca pieri. Neesmu pārliecināts, vai tas ir prāta darbs, viņš teica. Galu galā kungs taču neteica, uz kurieni dodas, lai pasargātu mani. Un reizē arī jūs.

- Jā, bet viņš nezina par mēģinājumu noslepka­vot Dibaku, Džons iebilda. Vai visus sīkumus par ielaušanos mūsu mājā. Mums nav citas izvēles, kā vien bez kavēšanās viņam sekot. Kamēr nebūsim panākuši Nimrodu un Rakšasasa kungu, Dibaka dzīvība ir bries­mās. Varbūt arī mūsu.

Dibaks nodrebēja nevis aiz aukstuma, bet šausmām. Viņš gandrīz bija pieradis pie domas, ka viņa dzīvība ir apdraudēta, bet, kad to pieminēja kāds cits, viņu atkal pārņēma bailes. Un lika no jauna pārdzīvot tās šaus­mas, ko viņš bija pieredzējis Kalifornijā. Iespēja beigt savas gaitas kā Maksam vai Bredam nebija pievilcīga. Breds un Blenerhasita kungs viņam jau vairākkārt bija rādījušies murgos.

Tikmēr Grounins bija aptvēris Džona un Filipas lo­ģiku. Viņiem noteikti bija jātiek iekšā Rakšasasa kunga lampā. Bet kā lai viņš tiem palīdz?

- Pag, viņš ierunājās. Kur būtu tik karsts, lai jūs visi trīs varētu atgūt savu džina spēku un veikt transubstanciāciju, vai tā? Viņš pamāja ar galvu. Ja labi padomā, es varētu zināt īsto vietu.

Ar Nimroda rolsroisu Grounins trīs džinu bērnus aiz­veda uz Kjū dārzu, kurš, nebūdams lielākais, noteikti bija vecākais botāniskais dārzs pasaulē un ļoti popu­lāra apmeklējuma vieta Londonas viesiem, īpaši vasaras mēnešos. Netālu no dārza centra atradās palmu māja, Viktorijas laikmetā celta siltumnīca, kura bija tik liela kā trīs lidmašīnu bāzeskuģi. Gaiss iekšienē bija līdzīgs tropu meža klimatam. Palmu māja bija piemērota vieta milzu bambusu, kafijas krūmu, kaučuka koku, banānkoku un mango koku džungļiem, un gaiss vienmēr patī­kami smaržoja pēc sarkanajiem jasmīniem un baltajām lilijām. Protams, te nebija tik karsts kā saunā, Ameri­kas indiāņu sviedrēšanās vigvamā vai tuksnesī, tāpēc Grounins un bērni palmu mājā pavadīja gandrīz stundu, iekams trīs jaunie džini juta spēku atgriežamies kaulu smadzenēs.

Manuprāt, mēs esam gatavi, lai dotos iekšā, Grou­nina kungs, Dibaks sulainim teica.

Grounins pamāja ar galvu un nolika Rakšasasa kunga lampu starp Āfrikas eļļas un betelriekstu palmām un pa baltām vītņu kāpnēm uzkāpa novērot apkārtni. Laimīgā kārtā šai dzedrajā dienā Kjū dārzā bija maz apmeklētāju, un trīs džini transubstanciējās un ātri nonāca lampas iekšienē, pasakot: "FABULONGOŠŪGAUŽIBRĪNUMPIPIKALS!" (Filipa), "ABECEDARIANS" (Džons) un "ZIGOBRANČIEITS!" (Dibaks).

Džina lampas vai pudeles iekšiene eksistē ārpus laika un telpas, tāpēc normāla triju dimensiju telpa uz to ne­attiecas. Daži džini, kas izvēlas pavadīt ilgu laiku lampā, piemēram, Rakšasasa kungs, rada sev ērtu dzīvojamo telpu, kas ir tik liela kā māja, tāpēc, izņemot logu trū­kumu, ir neiespējami vispār iedomāties sevi atrodamies kādā priekšmetā. Un tas noteikti bija pirmais iespaids, kāds Džonam, Filipai un Dibakam radās par Rakšasasa kunga lampas iekšieni. Interjers bija grandiozs.

- Nezinu, kāpēc, Džons atzinās, bet man vienmēr bija žēl vecā Rakšasasa, ka viņam tik daudz laika jāpa­vada lampā. Man likās, ka tā ir tikai kāda sasmakusi, veca istaba. Bet paskat šī telpa ir milzīga.

Dibaks noņurdēja un papurināja galvu. Es gan ne­teiktu, ka te var justies ērti, viņš sacīja. Tā ir tikai bibliotēka.

- Jā, bibliotēka, Filipa piekrita, bijības pārņemta par telpas izmēru. Viņa paskatījās uz augšu, tad uz leju, pavērās uz visām pusēm un visur redzēja grāmatu plauktus. Kaltas dzelzs kāpnes veda augšā uz plauk­tiem. Bet kas par bibliotēku! Te jābūt tūkstošiem grā­matu.

- Labi, kādu grāmatu mēs meklējam? Dibaks jau­tāja, norīdams ogles tableti, lai novērstu klaustrofobijas sajūtu, kas viņu jau sāka pārņemt. Džiniem tas nebija nekas neparasts. Grāmatas visapkārt viņam lika justies gandrīz tikpat neomulīgi, jo tās saistījās ar mācībām skolā, kas viņam galīgi nepatika.

- Laikam jau itin visu par čūskām, Filipa ieminējās. Un čūsku kultiem. Atcerējusies gleznu, ko Dibaks bija atradis Gēringa zizlī, viņa piebilda: Un varbūt arī par indiešu sabiedrību un likumiem.

- Tas nebūs viegli, Džons atzina, papētīdams pirmās grāmatas, kas gadījās pa rokai. Šķiet, sējumi sakārtoti pa roku galam.

- Nevar būt, Filipa iesaucās un metās aplūkot tu­vāko plauktu. Tur blakus grāmatai par astronomiju bija apraksti par dārzniecību, kas savukārt atradās līdzās ceļvedim par Soltleiksitiju. Uzskrējusi pa kāpnēm augs­tāk, viņa apskatīja citu plauktu, kas, šķiet, bija mājvieta visam sākot ar Čārlza Dikensa romāniem un beidzot ar grāmatu par Rodēna skulptūrām.

- Tas ir smieklīgi, viņa žēlojās, nokāpusi lejā. Kas tā par bibliotēku, kur nav nekādas kārtības? Kā viņš vispār kaut ko var atrast?

Dibaks iesmējās. Un kā tad mēs atradīsim to, ko meklējam?

- Varbūt pastāv kāda kārtība, ko mēs gluži vienkārši vēl neesam sapratuši, Filipa sprieda. Lai vai kā, mums būs jāmeklē dažādās vietās. Džon, tu kāp lejā. Bak, tu augšā, bet es palikšu šeit.

Dibaks izbolīja acis un novaidējās. Es nevaru ciest bibliotēkas, viņš teica, saīdzis iedams uz kāpņu pusi. Jā, starp citu. To jums, iespējams, vajadzētu atcerē­ties, meklējot grāmatu par čūskām, reptiļu pētniecību sauc par herpetoloģiju.

- Paturēšu to prātā, Džons sacīja un nokāpa lejā.

Filipa lēnām gāja pa blāvi apgaismotu, šauru gaiteni,

kura abās pusēs rindojās grāmatplaukti, lūkodamās uz dažādiem, savstarpēji nesaistītiem nosaukumiem un mē­ģinādama izlikties, ka bibliotēkai nepiemīt nekas šauša­līgs, taču savā dziļākajā būtībā apzinādamās, ka tomēr ir. Vispirms, slēdži darbojās automātiski, tāpēc, lai kurā gaiteņa daļā viņa stāvēja, tā bija apgaismota, kamēr telpa priekšā vai aiz muguras slīga pilnīgā tumsā. Tas viņai lika justies izolētai un vientuļai, kaut gan mei­tene viegli varēja dzirdēt Džonu pļāpājam pašam ar sevi un Dibaku skaļi svilpojam. Tad vēl bija dzirdama liela pulksteņa svārsta tikšķēšana, kaut gan no paša pulksteņa nebija ne miņas. Un viss čīkstēja kā veca kuģa iekšpusē.

Tomēr visšaušalīgākā bija neatvairāmā sajūta, ka viņu kāds novēro, par spīti faktam, ka Rakšasasa kungs lampā dzīvoja viens. Sajūta, ka viņa tiek novē­rota, kļuva par pārliecību, kad, izņemot grāmatu no plaukta, viņa pamanīja kaut ko ātri pazūdam tumsā plaukta otrā pusē.

- Kas tur ir? vina uzsauca. Nesaņēmusi atbildi, viņa dusmīgi piebilda: Ja tu atkal āksties, Bak, tad tev nāksies to nožēlot.

Viņa juta aukstas tirpas noskrienam pa muguru, kad tālu bibliotēkas dziļumā Baks sāka svilpot to pašu vienmuļo, gandrīz neskanīgo melodiju, ko viņš svilpoja vienmēr.

Kaut kas tumsā atkal sakustējās. Džon? viņa iejautājās, tagad gandrīz čukstus. Vai tas esi tu? Bet viņa jau zināja, ka tas nevar būt brālis. Droši vien tāpēc, ka viņi bija dvīņi, Džons nebija tāds brālis, kas atļaujas baidīt māsu. Tas būtu tā, it kā baidīt pašam sevi.

Vēl kāda skaņa. Šoreiz lapas nočaukstēja piķa melnajā tumsā viņai aiz muguras, tā ka tagad nebija iespējams tikt atpakaļ pie Džona un Dibaka, nesaduroties ar to, lai kas tas arī būtu. Uz brīdi Filipai ienāca prātā, ka tas varētu būt pats Rakšasasa kungs, jo varbūt nemaz nebija devies ceļojumā kopā ar Nimrodu. Viņa nosauca džina vārdu, bet atbildes nebija. Bailes pamazām pār­vērtās par dusmām.

- Klausieties, viņa teica. Es nezinu, kas jūs esat, bet esmu draugos ar Rakšasasa kungu. Turklāt ļoti la­bos draugos. Viņam nepatiktu, ka jūs mani biedējat. Nekādā ziņā nepatiktu. Vai dzirdat?

- Mazā muļķe, kāda reptiļa balss nošņācās. Vai tu nezini, ka nekad nedrīkst ieiet cita džina lampā vai pudelē bez viņa atļaujas? Jūs varētu nogalināt. Visus.

Nākamajā gaiteņa daļā iedegās gaisma, un Filipa stā­vēja vaigu vaigā ar pretīgu, bet cilvēkam mazliet līdzīgu ķirzaku. Ja neņem vērā, ka būtne jau bija runājusi un tai mugurā bija glīts, pelēks uzvalks, meitene diez vai būtu uzdrīkstējusies pavērt muti.

- Kas… kas jūs tāds esat? viņa stomījās.

- Es esmu pudeles velnēns, radījums nošņācās. Viņš izvilka no plaukta kādu grāmatu, atvēra to un ātri pār­šķīra lapas ar garu, asu nagu, tad iegrūda atvērto sē­jumu Filipai rokās. Šeit, viņš teica. Lasi!

Filipa dziļi ievilka elpu, uzmeta acis grāmatas nosau­kumam Oksfordas velnēnu grāmata un tad ieskatījās atvērtajā lappusē.

- Šo daļu, velnēns teica, ar savu garo nagu nepa­cietīgi uzsitot pa vienu īpašu rindkopu. Tur. Izlasi skaļi. Lūdzu.

- Ir dažāda veida velnēni, Filipa lasīja skaļā balsī, cerēdama, ka Džons un Dibaks sadzirdēs viņu un steig­sies palīgā. Ir elles bērni. Ir Belcebula radījumi. Ir neīstie velnēni, un ir maznozīmīgi velni. Ir vējgrābšļi, par kuriem jo mazāk runā, jo labāk. Ir draiskie velnēni, un ir velnēni, kas reiz bija bērni. Ir mazi dēmoni un ļaunie gari. Un ir pudeļu velnēni, ko džini nolīgst, lai apsargātu lampas un pudeles, kurās tie reizēm dzīvo. Filipa uz brīdi apklusa un pacēla acis.

- Lasi tālāk, pudeles velnēns uzstāja.

- Velnēni, no kuriem daži iepriekšējā dzīvē bija burvji vai to mācekļi, bieži tiek uzskatīti par indīgiem, bet tā nav taisnība. Velnēniem piemīt nejauka kāre uz pūstošu dzīvnieku gaļu, tāpēc baktērijas viņu mutē ir ārkārtīgi bīstamas un nereti kļuvušas par iemeslu cilvēku un pat džinu nāvei, ja tie neveiksmīgi vai muļķīgi savainoju­šies ar šo seno radījumu zobiem vai nagiem. Pat mazs kodiens vai skramba, ko radījis velnēns, var būt nāvīgs, ja netiek pienācīgi ārstēts.

- Mans vārds bija Liskērds Kārs vels Djū Krolijs, pudeles gars teica. Un reiz es biju varens burvis, un jums ir ļoti paveicies, ka neuzbruku, kā man vajadzētu darīt.

- Man ļoti žēl, Filipa atvainojās. Bet Rakšasasa kungs man nekad nav teicis, ka viņam lampā ir pudeles velnēns.

- Protams, viņš tev nebūtu to teicis, pudeles vel­nēns pavīpsnāja. Tas nav nekas tāds, par ko garām­ejot stāsta citiem. Vai tavs tēvs lielās, ka jums mājās ir signalizācijas sistēma?

- Nē, Filipa atbildēja. Bet tā patiešām ir tais­nība. Mani draugi un es nekad nebūtu nākuši šurp, ja iedomātos, ka Rakšasasa kungs varētu iebilst. Pat ne mirkli. Bet viņš ir pazudis, saprotiet. Vai vismaz neviens nezina, kur viņš ir. Un mēs meklējam pavedienu, kas norādītu, uz kurieni viņš devies un kas ar vinu varētu notikt.

- Kādu pavedienu?

- Es nezinu. Filipa paraustīja plecus. Varbūt kādu grāmatu.

- Vai kādu īpašu grāmatu? Redzi, es esmu arī bib­liotekārs.

Viņa apvaldīja kārdinājumu pateikt Liskērdam Kārsvelam Djū Krolijam, ka viņš savu darbu nepilda visai labi, jo bibliotēkā valda lielāks juceklis nekā zemestrīces epicentrā. Es neesmu īsti droša, viņa atbildēja.

Tikmēr Filipas un pudeles velnēna sarunu bija izdzirduši Džons un Dibaks. Abi ieradās, katram gadījumam bruņojušies ar metāla papīra nazi un šķērēm, lai gan šie ieroči nekādi nespētu stāties pretī velnēna asajiem zobiem un nagiem. Uztvēris savas māsas skeptisko skatienu, Džons paraustīja plecus un teica: Tas bija vienīgais, ko varējām atrast. Šķiet, mūsu džina spēks šeit nedarbojas.

- Tas tāpēc, ka Rakšasasa kungs tā vēlas, velnēns paskaidroja. Gadījumā, ja jūsu spēks liktu kaut kam pazust vai atrasties nevietā.

Dibaks nicīgi iesmējās. Nesaprotu, kā tas būtu iespējams, viņš sacīja. Esmu redzējis atkritumu tvertnes, kas ir kārtīgākas par šo bibliotēku.

- Tas tāpēc, ka jūs nesaprotat sistēmu, pudeles vel­nēns paskaidroja. Rakšasasa kungs pats bieži mēdz žēloties, ka neko šeit nevarot atrast. Līdz tam laikam, kad Nimrods kā dzimšanas dienas dāvanu viņam iz­veidoja vēlēšanos katalogu. Jums tikai jāvēlas atrast grāmatu, un tā tiks atnesta uz lasītavu.

- Un kur tā atrodas?

- Blakus guļamistabai.

Velnēns rādīja ceļu pa citu garu gaiteni un tad augšup pa kaltas dzelzs kāpnēm, kas zem kājām skanēja kā zvani.

Lasītava bija tenisa laukuma lielumā un mēbelēta ar rakstāmgaldu, karšu galdu, laikrakstu statīvu, plauk­tiem un vairākiem glītiem, sarkaniem ādas krēsliem.

- Superīgi! Dibaks iesaucās. Gluži kā džentlmeņu klubs.

- Apsēdieties, velnēns viņus aicināja. Un izsa­kiet vēlēšanos. Jūsu grāmatas jums tiks atnestas. Bet mēģiniet būt konkrēti. Ja nezināt autoru, izvēlieties vispārējo tematu un vienā teikumā aprakstiet, par ko jūs gribētu lasīt.

- Temats herpetoloģija, Dibaks sacīja.

- Indijas subkontinenta čūsku kulti, Filipa piebilda.

- Dresēšana un pielūgšana.

- Un māksla, Džons piemetināja. Gleznas. Kom­pānijas gleznas. Arī no Indijas subkontinenta.

- Kodi un šifri, Filipa precizēja, lai cik vien skaidri iespējams aprakstītu šo tematu.

- Un nepiemirstiet Hermani Gēringu, Dibaks sacīja.

- Mākslas kolekcionāru un nacistu.

Trīs bērni apklusa, mēģinādami iedomāties vēl kaut ko, kas būtu svarīgs viņu pieprasījumam, un, kad ne­kas vairs nenāca prātā, atlaidās bibliotēkas krēslos un nepacietīgi bungāja ar pirkstiem pa roku balstiem.

Pagāja kāda minūte, iekams pirmā grāmata iepeldēja lasītavā un nogūlās uz galda. Filipa pacēla to, aplūkoja tās nosaukumu, kas šķita visai daudzsološs, un sāka lasīt. Citas grāmatas tūdaļ sekoja, un drīz vien visi trīs bērni bija iegrimuši lasīšanā.

Jūras kājnieku pulkveža Mauntstjuarta Veivela Kilikrenkija sarakstītajā grāmatā, kuru Filipa bija izvēlē­jusies, bija aprakstīta Aasth Naag izcelsme un vēsture. Tas bija čūsku kults, kas 1855. gadā dibināts Katmandu, mūsdienu Nepālas galvaspilsētā. Viņai par lielu pār­steigumu, pulkvedis Kilikrenkijs aprakstīja, kā kulta vadonis, vārdā Asts Nāga, bija ieguvis savā īpašumā četrus gudrības zobus, izzagtus no mutes jaunam džinu zēnam, kuru sauca Rakšasass. Āsts Nāga bija izlietojis šos zobus, lai pagatavotu talismanu čūsku no zelta un milzu smaragda ar nosaukumu Kohekafs, kas bija ārkārtīgi līdzīgs karaliskās kobras galvai.

Izmantojot šo talismanu, Āsts Nāga bija padarījis jauno Rakšasasu par savu vergu un centās šo varu pa­rādīt arī saviem fanātiskajiem sekotājiem", liekot lietā vēlēšanos, kas bija viņu padarījusi imūnu pret jebkuras indīgas čūskas kodumu. Pulkvedis apcerē, kā cilvēki mēdza nest kobras un klinšu čūskas no visas Nepālas un Indijas ziemeļu provinces Nagapuras, lai tās iekož Āstam Nāgam. Reiz Āsts Nāga bija ļāvis sevi sakost veselām astoņām karaliskajām kobrām, un tieši šis va­roņdarbs kļuva slavens tā kulta nosaukumā, kas vēlāk izveidojās ap viņu.

Divus gadus pēc kulta dibināšanas indieši sāka atbrī­vošanās karu pret britu koloniālo kundzību. Dabiski, pulkveža Kilikrenkija grāmatā bija plaši aprakstītas indiešu nežēlības, turpretī attaisnota viņa tautiešu ne­cilvēcība, apspiežot tā dēvēto dumpi. Starp britiem un Nepālas karali Rānu tika parakstīts līgums, saskaņā ar kuru Nepāla piekrita palīdzēt britiem. Tomēr Āsts Nāga pretojās līgumam, un, uzzinājis, ka viņš nodomā­jis vest savus daudzos un fanātiskos sekotājus jaunā dumpī pret britiem, pulkvedis Kilikrenkijs, kas koman­dēja nepāliešu ghurkus, rīkojās izlēmīgi, nogalinot Āstu Nāgu un nozogot kulta slaveno zelta talismanu Kobru karali.

Un šai vietā pulkveža pašslavinošais ziņojums par Katmandu kobru kultu beidzās. Filipai šķita pavisam pēkšņi, it kā viņam nebūtu bijis laika to pabeigt.

- Vai tu domā, ka šis ir tas pats Rakšasass? Dibaks jautāja Filipai, kad viņa bija beigusi pārstāstīt pulkveža žēlīgi īsās grāmatas saturu. Zinu, ka mēs, džini, dzī­vojam ilgi, taču viņam vajadzētu būt vairāk nekā simt sešdesmit gadu vecam, vai ne?

Filipa paraustīja plecus. Cik veca ir tava krustmāte?

- Simt trīsdesmit gadu.

- Mūsu vecmāmiņai ir gandrīz divsimt, Džons teica.

- Tāpēc tam noteikti jābūt Rakšasasam, par kuru pulk­vedis ir rakstījis. Kāpēc gan citādi Rakšasass un Nim­rods būtu tik ļoti noraizējušies par kobras medaljonu?

- Viņš iesita ar dūri sev pa plaukstu, jūtot, ka domas raisās arvien straujāk. Protams! Viņi droši vien ir uztraukušies, ka kults atjaunots. Jo tas, kura īpašumā ir Kobras karaļa talismans, iegūst varu pār Rakšasasa kungu.

- Piekrītu, Filipa sacīja. Tikai tam jābūt tam pašam Rakšasasam. Turklāt paskaties uz attēlu šai grā­matā. Tas vairāk vai mazāk ir tas pats raksts, kas bija uz medaljona. Vienīgi izliekums blakus čūskai izskatās citāds.

- Tas, ko nupat teicu, sakrīt ar to, kas ir šajā grā­matā, Džons satraukti paziņoja. Par gleznām. Kom­pānijas glezna ir attēls, ko pasūtināja Britu Ostindijas kompānija, kas bija daļa no britu pārvaldes Indijā līdz 1857. gada dumpim. Tāpat kā mūsdienu tūrists izmanto fotokameru, lai iemūžinātu interesantu vietu, kompāni­jas darbinieks maksāja vietējam māksliniekam, lai tas uzglezno kādu ainu, ko nosūtīt uz Angliju.

- Varu saderēt, ka gleznai ir kāds sakars ar Kobru karali, Dibaks apgalvoja. Ja talismans ir gatavots no zelta ar milzu smaragda galvu, tad tam jābūt iemeslam, kāpēc Hermanis Gērings domāja, ka tā glezna ir tikpat vērtīga kā Leonardo da Vinči zīmējums. Jo resnais, ve­cais riebeklis droši vien zināja, ka glezna ir pavediens, kā tikt pie patiesi nenovērtējama priekšmeta. Viņš papurināja galvu un pavicināja grāmatu, ko bija lasī­jis. Nemaz nerunājot par to, ka šeit nav nekā par Gēringu, tā ir visgarlaicīgākā grāmata, ko jebkad esmu lasījis. Dibaks aizlidināja grāmatu, par atbildi izpelnī­damies pārmetošu skatienu no Liskērda Kārsvela Djū Krolija un kliedzienu no Džona, jo grāmata bija trāpījusi viņam pa galvu.

- Paklau, piesardzīgāk, labi?! Džons iekliedzās. Berzēdams galvu, viņš pacēla grāmatu par Gēringu un nolika to atpakaļ uz galda. Tagad paskaties, ko tu esi izdarījis, viņš teica, pamanījis, ka viena no lapām izslīdējusi no sējuma. Tu esi sabojājis grāmatu.

Džons atvēra grāmatu, lai izplīsušo lapu kārtīgi at­liktu vietā, un atklāja, ka tā nemaz nav iztrūkusi lap­puse, bet rūpīgi salocīts piezīmju papīrs, ko klāja smalks, zils rokraksts, it kā to būtu rakstījis kāds elfs. Džons uzreiz pazina rokrakstu un juta, ka viņa sirds sāk dau­zīties.

Tas ir Rakšasasa kunga rokraksts, viņš teica, ātri aplūkodams pirmo rindkopu. To viņš rakstījis pats sev… par pulkveža Mauntstjuarta Veivela Kilikrenkija Ostindijas kompānijas gleznas iespējamo likteni!

Pēc tam kad trīs bērni bija transubstanciējušies Rak­šasasa lampā Kjū dārza palmu mājā, Grouninam nebija nekāda iemesla tur ilgāk uzkavēties. Saglabāt lampu pietiekami siltu, lai viņi atkal izkļūtu laukā, bija vieg­lāk, nekā siltumā uzturēt pašus bērnus. Tā nu viņš pacēla lampu no vietas zem betelriekstu palmas, iemeta to nelielā mugursomā, kas viņam bija līdzi, un devās ārā.

Iedams uz austrumiem galveno vārtu un Kjū zāliena virzienā, kur viņš bija atstājis rolsroisu, vienrocis sulai­nis ātri aptvēra, ka viņam seko divi vīrieši un vēl divi tuvojas no sāniem. Bija nepārprotami, ka tie nodomā­juši aizturēt viņu, ļoti iespējams, nolūkā nozagt lampu, kurā atradās bērni. Grounins paātrināja gaitu, bet bija skaidrs, ka viņam nāksies aizsargāties, lai nezaudētu lampu.

Visi ir dzirdējuši par cīņām bez ieročiem. Bet retais ko zina par vienroča cīņu, turklāt Grouninam piederēja melnais cimds šaravagi japāņu karamākslā, kas bals­tīta uz cilvēka nepilnībām, lai jebkurus fiziskos defektus un trūkumus izmantotu kā slazdu nepiesardzīgajiem.

Viņš prasmīgi tika galā ar pirmajiem diviem uzbru­cējiem, atstādams tos sakņupušus un bez elpas zālienā. Trešais uzbrucējs satvēra Grouninu aiz plaukstas locīta­vas, taču viņa roka tika sagriezta kā atspere uzvelkamā rotaļlietā, un, lai izvairītos no nopietna savainojuma, viņam nebija citas izvēles kā vien apmest gaisā kūleni. Vīrietis smagi nokrita tulpju dobē ar tādu triecienu, ka no viņa bikšu staras izšāvās liela karaliskā kobra. Ieraudzījusi Grouninu, kobra saslējās uz astes un ag­resīvi nošņācās, izspļaudama indi, kas gandrīz trāpīja sulainim pa ausi.

Sasodīts! Grounins iekliedzās un pa galvenajiem vārtiem skrēja uz Nimroda rolsroisu, lai nokļūtu drošībā un patvērumā, taču viņam pa pēdām sekoja čūska un vēl divi slepkavas, kas iznāca no slēptuves aiz kokiem. Un pat tad, kad viņš sasniedza automobili, vēl viena liela karaliskā kobra parādījās no mašīnas apakšas, neļau­dama Grouninam satvert durvju rokturi. Saprazdams, ka tagad viņš tiešām iekūlies ķezā, Grounins piespieda melnu podziņu pie atslēgām piekarinātajā tālvadības pultī, iedarbinot diskrimenu ārkārtas vēlēšanos, ko Nimrods apdomīgi bija piestiprinājis mašīnai sava vien­roča šofera atbalstam un aizsardzībai. Tiklīdz mašīnu sasniedza signāls, šofera puses logs atvērās, ieslēdzās stereosistēma un no mašīnas skaļruņiem skaļi nodār­dēja diskrimena vārds, ko Nimrods bija ieskaņojis kom­paktdiskā: "TEOMORFOLOĢIJA!"

Gandrīz visu rolsroisu radiatorus rotā sudraba ta­lismans, kas pazīstams kā ekstāzes gars vai reizēm kā lidojošā dāma. Bet sudraba dāma uz Nimroda rolsroisa nebija tikai moderna greznumlietiņa, jo bija veidota pēc līdzības ar gorgonu Medūzu, ar kuras skatienu vien pietika, lai pārvērstu akmenī ikvienu, kas ielūkojās vi­ņai sejā. Tiklīdz diskrimena vārds bija atskanējis no mašīnas skaļruņu sistēmas, talismans nolēca no radia­tora un, strauji pieaugot līdz īstas sievietes lielumam, stājās pretī vairākiem Grounina uzbrucējiem, vispirms pārvēršot akmenī kobru pie mašīnas un tad vienu no tās dresētājiem.

Piesedzis acis no Medūzas briesmīgā skatiena, Grou­nins atvēra mašīnas durvis, ielēca šofera vietā un, iz­dvesis skaļu atvieglojuma nopūtu, aizbrauca. Paldies Dievam par teomorfoloģiju, viņš teica. Lai kas tā arī būtu.

Tomēr viņa prāts nebija gluži mierīgs, jo rolsroiss bez sava talismana ir kā Ņujorka bez Empire State Building debesskrāpja vai Futbola asociācijas kausa izcīņas fināls bez paša kausa, un Grounins jau prātoja, kā spēs aizstāt lidojošo dāmu uz 1955. gadā būvētās mašīnas. Taču viņa uztraukumam nebija pamata. Kaut kur starp Kensingtonu un Kjū talismans, tagad jau parastajā lie­lumā, panāca mašīnu un atgriezās savā likumīgajā vietā uz radiatora. Un nu Grounins varēja beigt braucienu sev raksturīgajā stilā, pie kura viņš, protams, sen bija pieradis, jo tā ir vispārzināma patiesība, ka daudzi su­laiņi ir lielāki snobi par saviem kungiem.

Neko nenojauzdami par drāmu, kas risinājās džina lampas ārpusē, jo Rakšasasa kungs bija gudri izdomājis savas bibliotēkas konstrukcijā iekļaut pasažieru kuģa stabilizatoru komplektu, Filipa un Dibaks uzmanīgi klausījās, kā Džons skaļi lasīja īso vēstulīti, kuru Rak­šasasa kungs bija rakstījis pats sev un kuru viņi bija atraduši grāmatā par Hermani Gēringu.

Briti Indijā izrīkojās neģēlīgi gan pirms, gan pēc dumpja. Džons lasīja lēni, jo Rakšasasa kunga rok­raksts bija ļoti sīks un apgaismojums lasītavā ne īpaši labs, un tas viņam šķita savādi, jo lasītava taču atradās lampas iekšienē. Un, protams, neviens neizturējās riebīgāk par jūras kājnieku pulkvedi Mauntstjuartu Veivelu Kilikrenkiju. Pēc Kobru karaļa zādzības no Katmandu Kilikrenkijs ķērās pie šā kulta iznīcināšanas, kam par galveno upuri kritu es. Viņam prātā nebija nekas cits kā vien Kobru karaļa vērtība naudā brīnišķīgā smaragda galva svēra vairāk nekā-1300 karātu un bija vērta krietnu žūksni. Bet es atkārtoju vēlreiz: neviens britu virsnieks neizturējās riebīgāk par pulk­vedi Kilikrenkiju, jo, lai gan biju viņam pateicību parādā par savu atbrīvošanu no verdzības un kalpības Aasth Naag kultam, nekādi nespēju attaisnot visas tās ļaun­darības, ko viņš nodarīja Indijas un Nepālas vietējiem iedzīvotājiem, kas piederēja pie kulta. Un tāpēc nav brī­nums, ka, pirms vēl pulkvedis paspēja iedomāties par Kobru karaļa pārdošanu, viņš nonāca dzīvības briesmās un bija spiests slēpties. Veltīgi. Jo 1859. gadā, tieši gadu pēc viņa grāmatas izdošanas, pulkvedi sakoda un noga­lināja karaliskā kobra mīklainos apstākļos.

Tomēr skaidrs ir tas, ka Kobru karalis netika atrasts un pulkvedis Kilikrenkijs, saprazdams, ka ienaidnieki mācas virsū, pamanījās talismanu noslēpt. Tāpat ir skaidrs, ka pirms nāves viņam izdevās sazināties ar savu ģimeni un nosūtīt tiem dažus norādījumus, kā Kobru karali atrast. Neviens nezināja, kā šie norādījumi izskatījās, bet gadu gaitā pēc pulkveža nāves man kļuva skaidrs, ka ģimene guvusi tiešu labumu no šīm zinā­šanām, un es secināju, ka talismans zaudēts uz visiem laikiem.

Bet 1895. gadā pulkveža meita Milisenta apprecēja kādu bagātu vācu baņķieri, vārdā Oto Kringelains. Vi­ņiem bija ļoti skaista meita Fanija, kas pēc tēva nāves mantoja viņa plašo mākslas kolekciju. 1936. gadā šo kolekciju konfiscēja nacisti. Starp gleznām, kas nonāca Trešā reiha feldmaršala Hermaņa Gēringa īpašumā, bija vienkārša Ostindijas Kompānijas glezna, kurā redzama Indijas ainava no britu kundzības laika. Gērings vēr­tēja šo gleznu augstāk par visām citām, un pamatoti, jo viņš, šķiet, bija atklājis, ka šī glezna slēpa atslēgu uz lielu bagātību. Glezna pazuda 1945. gadā un, manuprāt, droši vien tika iznīcināta kara pēdējās dienās. Bet visu savu mūžu esmu baiļojies, ka kādu dienu tā vai pats Kobru karalis tiks atrasts un es nonākšu Aasth Naag tanatofīdijas kulta verdzībā.

Dibaks izdvesa fagotam līdzīgu skaņu un izbolīja acis. Tanatofīdija, viņš norūca. Ko gan tas nozīmē? Tad viņš vēlējās saņemt vārdnīcu, un, kad tā no biblio­tēkas ieplanēja viņam rokās, viņš uzmeklēja šo vārdu, atklādams, ka tas nozīmē indīgu čūsku pētīšanu.

- Ir kas tāds, ko es nesaprotu, Filipa sacīja. Teik­sim, kults tiešām meklē Kobru karali. Viņa paraustīja plecus. Kāda tam jēga? Visi zina, ka Rakšasasa kungs patlaban ir tik vecs, ka viņa džina spēks ir gandrīz iz­tukšots. Es viņu ļoti mīlu, bet kāda jēga paverdzināt džinu, kurš ir par vecu, lai izdarītu to, ko sauc par trīs vēlēšanos piepildīšanu? Viņa uz brīdi apklusa, jo prātā ienāca kāda doma. Ja nu vienīgi…

- Vienīgi kas? Dibaks jautāja, skubinādams Filipu, kad viņa apklusa.

- Ja nu vienīgi, viņa piesardzīgi turpināja, kults nemeklē tikai Kobru karali no Katmandu, bet arī kā­dus gudrības zobus, lai izveidotu jaunu talismanu. Lai paverdzinātu jaunākus, spēcīgākus džinus. Viņas ska­tiens pievērsās Džonam. Tādus kā mēs.

Džons piekrītoši pamāja. Būdams Filipas dvīņubrālis, viņš arī bija iedomājies tieši to pašu. Tas katrā ziņā izskaidro ielaušanos, viņš teica.

- Ko mēs tagad darīsim? Dibaks jautāja. Ja palik­sim Londonā bez džinu spēka, mūs droši vien nolaupīs vai vēl ļaunāk. Mums vajadzētu doties uz kādu siltu vietu, kur mēs varam sevi aizsargāt.

- Dibakam taisnība, Džons atzina. Tikai uz ku­rieni?

- Līdz nebūsim atraduši veidu, kā atšifrēt dejojošās čūskas Ostindijas Kompānijas gleznā, Filipa sacīja, manuprāt, ir tikai viena vieta, uz kurieni mēs varam doties. Uz Katmandu Nepālā.

- Varu saderēt, ka tieši uz turieni devušies Nimrods un Rakšasasa kungs, Dibaks teica.

- Tad mēs viņiem sekosim, Džons secināja. Viņš pasmaidīja un piebilda: Vienīgi Grouninam tur ne­patiks.

- Kas tev liek domāt, ka viņš gribēs turp doties? Dibaks jautāja.

- Viņš nemaz negribēs, Filipa paskaidroja. Bet viņš domās, ka viņam vajadzētu turp doties. Lai rūpētos par mums.

- Cilvēks ar vienu roku? Dibaks iesmējās, vēl jo­projām neko nenojauzdams par dramatiskajiem noti­kumiem, kas risinājās ārpus lampas, un par Grounina varonīgo cīņu.