Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

20. nodaļa pĒdĒjĀs PĀRDOMAS

Bija pienācis laiks atstāt sārto cietoksni un pamesto ašramu un lidot uz mājām.

Bet uz kuru pusi? Uz austrumiem vai rietumiem? Ja lido uz austrumiem, nevis uz rietumiem, tad Lakava ir mazliet tuvāk Palmspringsai nekā Ņujorkai. Bet, ja no Lakavas lido uz rietumiem, Londona ir pa ceļam uz Ņujorku. Izšķirīgais faktors šajā dilemmā izrādījās Dibaka māte doktore Zahertorte. Nimrods bija šaus­mās, uzzinot, ka viņai aizvien nav ne jausmas par to, kur ir viņas dēls, un vai viņš vēl ir dzīvs. Tāpēc tika nolemts, ka Nimrods, Rakšasasa kungs un Grounins dosies atpakaļ uz Londonu, bet trīs bērni izveidos atse­višķu virpuļviesuli un Dibaka dēļ lidos uz austrumiem, uz Palmspringsu.

- Tava māte būs noraizējusies par tevi līdz nāvei, Dibak, Nimrods stingri noteica. Nabaga sieviete. Un pēc visa tā, ko viņai nācies piedzīvot. Tas, ko izda­rīja Džons un Filipa, jau bija diezgan slikti, bet vismaz viņu mātei bija mierīgs prāts, kamēr bērni bija projām. Pateicoties tām divām Citurienēm.

- Jā, bet Palmspringsā nav daudz eņģeļu, kas grozī­tos apkārt, Dibaks iebilda. Vismaz tos nevar manīt.

Un man neviens nav pazīstams, kas varētu uzmeistarot manu dubultnieku. Viņš rūgti pasmaidīja. Pieņemot, ka eksistē reālais. Es vairs neesmu drošs ne par ko. Turklāt tā nabaga sieviete, kā jūs teicāt, iespējams, to ir pelnījusi. Par to, ko viņa izdarīja.

Nimroda izteiksme kļuva domīgāka. Ā, es saprotu, viņš neveikli ieteicās. Par to. Viņš izrunāja vārdu "to" tā, ka tas lika dvīņiem domāt, ka "tas" lai kas "tas" būtu bija kas tāds, par ko viņš visu zināja. Un tāpēc viņi jutās vairāk nekā ieintriģēti, kas šis "tas" varētu būt. Tu vaino viņu, vai ne?

- Nedomāju, ka es esmu pirmais, Dibaks atbildēja, kas viņu vaino. Un jūs?

- Varbūt, Dibak, mums par to vajadzētu brīdi pa­runāt divatā, Nimrods ierosināja un ieveda Dibaku, ko pavadīja koijots, atpakaļ apsardzes kantorī, aizverot durvis.

- Interesanti, ko nozīmē "tas", Filipa lauzīja galvu.

- Tu taču pazīsti Dibaku, Džons teica, paraustīdams plecus.

- Īstenībā, nē, Filipa atzinās. Manuprāt, nepa­zīstu, par spīti visam, ko esam pieredzējuši. Kaut kas ar Dibaku nav īsti kārtībā. Kaut kas tāds, ko nevaru nosaukt vārdā.

- Tu pārspīlē, Džons sacīja. Bet sirds dziļumos viņš zināja, ka Filipai ir taisnība. Dibakam tiešām piemita kas tāds, pēc viņa izjūtām, ne tik godīgs, kā bija licies.

- Vai tiešām? Kāds tad ir viņa un Nimroda lielais noslēpums?

Kad abi pēc gandrīz piecpadsmit minūtēm iznāca no kantora, nekādi paskaidrojumi netika doti un arī pra­sīti. Lai kas bija teikts, tas bija dziļi personisks, un, par spīti dedzīgajai ziņkārei, dvīņi centās respektēt sava drauga noslēgtību. Ja Dibaks tiešām gribēs runāt, tad būs vairākas stundas laika, kad viņi ar virpuļviesuli dosies uz austrumiem.

Tiklīdz Nimrods bija nosūtījis ūdens elementāli lejā uz pazemes laboratorijām, lai uguni kārtīgi nodzēstu, viņi devās uz cietokšņa augstāko punktu uz torni virs virvju lifta iekārtas, lai iekustinātu katrs savu virpuļ­viesuli.

- Kas notiks ar to dzīvnieku? Filipa jautāja, do­mājot ēzeli, kas parasti vilka grozu augšup pa klinti. Tagad, kad bēgošie ašrama locekļi virvi bija pārcirtusi, dzīvnieks mierīgi stāvēja savā stallī, ēzdams sienu un izbaudīdams atpūtu. Visi ir aizbēguši, un nebūs ne­viena, kas viņu pabaro un padzirda.

- Filipai taisnība, Dibaks piebalsoja. Viņš tagad bija nešķirams no koijota un neslēpa savu nodomu ņemt to līdzi virpuļviesuli un vest uz Palmspringsu. Mēs nevaram to pamest šeit.

- Protams, Korkā ir ēzeļu rezervāts, Rakšasasa kungs ieminējās. Tur tam neviens pāri nedarīs. Mēs varētu ēzeli paņemt līdzi un tad nosūtīt tālāk.

- Ēzelis, Nimrods nosmīkņāja. Un ierodas ar vir­puļviesuli.

- Viss kaut kad notiek pirmo reizi, Rakšasasa kungs secināja. Pat Korkā. īru Pēgass. Tā ēzeli droši vien nodēvēs, ja vien kāds to pamanīs.

- Loti labi, Nimrods atzina. Lai būtu īru Pēgass.

Viņi atvadījās, un Filipa, kurai bija lemts pilotēt lidojuma sākumā, jau gatavojās iekustināt savu virpuļ­viesuli, kad Grounins viņu apturēja.

- Vai jūs kaut ko neaizmirsāt? viņš jautāja. Visi trīs bērni ir indieši. Un, kas vēl svarīgāk, arī es vēlētos atkal atgūt savu agrāko sejas krāsu. Jāatzīst, ka es un mana māga labi iejutās indieša lomā. Tā bija pieredze, ko nekad neaizmirsīšu, un deva man jaunus, spilgtus piedzīvojumus. Varbūt pat mazliet par vēlu. Bet es esmu tas, kas esmu, tukls, plikpaurains zēns ar sārtu ādu no Mosaidas.

- Man likās, ka jūs esat no Mančestras, Grounina kungs, Džons teica.

- Mosaida ir Mančestra, dēls. Iegaumē to.

Tā nu trīs bērni sadevās rokās un, izteikuši fokusa vārdus, atguva Grouninam un sev dabisko ādas krāsu. Bet zināšanas nevar zaudēt, pat ar džinu spēku ne, tāpēc viņi joprojām spēja runāt hindi, kas bija ļoti no­derīgi, ņemot vērā, ka šai valodā runā vairāk nekā mil­jards cilvēku.

Trīs bērni vēlreiz teica atvadas pieaugušajiem, un tad Filipa sāka griezt virpuļviesuli.

- Nelido pārāk ātri, Nimrods nokliedzās. īpaši virs Oklahomas. Bet vējš aiznesa viņa vārdus, iekams bērni tos paspēja saklausīt, un pēc brīža viņi jau lidoja uz austrumiem, pamājot ardievas trim palicējiem tornī.

- Es skumšu pēc tiem bērniem, Grounins atzinās.

Rakšasasa kungs attina savu turbānu un, izņēmis

Kobru karali, kas tur bija ievietots drošai uzglabāšanai, domīgi paskatījās uz to. Es viņiem esmu pārādā visu, -

viņš klusi teica.

- Ko jūs ar to darīsiet? Nimrods jautāja.

Saule atmirdzēja talismana smaragda galvā, kad Rak­šasasa kungs to pavicināja un tad pasniedza Grouninam.

Ņem, viņš teica. Tu esi stiprs. Lūdzu, nolauz sma­ragdu un asti!

- Vai esat par to pārliecināts? Grounins jautāja.

- Pilnīgi droši.

Grounins izdarīja, kā bija lūgts, un, salauzis trijos gabalos Kobru karali, no kura palika zelta ķermenis, smaragda galva un aste ar gudrības zobiem, atdeva at­pakaļ Rakšasasa kungam.

- Indijā ir daudz nabadzīgu cilvēku, Rakšasasa kungs sacīja. Viņš pamētāja smaragdu rokā kā olu un ielika to kabatā. Smaragdu likšu sagriezt vairākos mazākos akmeņos. Zelts un dārgakmeņi tiks pārdoti, lai trūcīgajiem palīdzētu. Un vēl mani zobi. Viņš papu­rināja galvu. Labāk tos izmest kaut kur pa ceļam uz mājām. Vidusjūra varētu būt laba vieta. Vai Lamanšs. Nevienam tie nekad vairs nepiederēs. Nekad.

Filipa aizlidināja viņus līdz Hakone, karsto avotu kūrortam netālu no Fudži kalna, kas ir augstākais Ja­pānā. Viņi būtu palikuši Japānā ilgāk, jo tā bija vieta, ko trīs bērni vienmēr bija gribējuši apmeklēt, bet dvīņi ļoti vēlējās atkal sastapt savus vecākus. No Japānas Džons viņus veda tālāk uz Havaju salu Maui, kas atro­das aptuveni pusceļā, lidojot pāri Klusajam okeānam. Te Dibaks pārņēma lidojuma vadību līdz Savienoto Valstu rietumu krastam un Palmspringsai.

- Dīvaina sajūta atgriezties, viņš teica. Tāds kā atslābums.

Filipa pamāja ar galvu, kas, kā viņa cerēja, izskatījās pēc līdzjūtības. Meitene nebija aizmirsusi, ka Dibaka labākais draugs Breds un viņa tēvs tika noslepkavoti Palmspringsā.

- Kā ar policiju? Džons jautāja.

- Atstājiet to manā ziņā, Dibaks vēsi paziņoja. Es taču esmu džins, vai ne? Viņš iesmējās. Ja policisti uzdos pārāk daudz neērtu jautājumu, likšu, lai viņi pa­zūd.

Filipa un Džons saskatījās. Reizēm bija grūti saprast, vai Dibaks joko vai ne.

- Tava māte būs tik laimīga, Filipa ierunājās, ār­kārtīgi gribēdama uzzināt ko vairāk par Dibaka neseno sarunu ar Nimrodu.

- Jā, Dibaks likās ne visai pārliecināts par to un tikai pasmaidīja, kad koijots mīlīgi nolaizīja viņam roku. Es to saukšu par Kolinu, viņš teica. Un turēšu kā klēpja sunīti. Viņš paplikšķināja dzīvniekam pa galvu un rotaļīgi apmīļoja tam ausis. Nabaga zēns. Visus šos gadus pavadījis kā kažoks. Tu noteikti esi izbadē­jies. Bet tā nebija taisnība. Kopš Dibaks bija iznesis dzīvnieku no sārtā cietokšņa lifta šahtas, viņš to bija pabarojis ar vismaz trim lieliem, sulīgiem steikiem, ko bija pagādājis ar džina spēku.

Koijots diez vai bija tradicionāls mājas mīlulis, un Filipa gribēja zināt, kāda būs Dibaka mātes reakcija. Vai tik Dibaks neveda šo dzīvnieku uz mājām, lai kaut kā viņai iespītētu. Viņa vienmēr bija domājusi, ka dok­tore Zahertorte ir ļoti jauka sieviete. Ko gan viņa būtu varējusi izdarīt, ka Dibaks bija tik dusmīgs? Kad beidzot viņi nolaidās golfa laukumā aiz Dibaka mājas, viņa vairs nevarēja novaldīties un pajautāja viņam bez aplinkiem.

- Vai tu nekad neesi nikna uz saviem vecākiem? viņš atbildes vietā atjautāja. Viņi gāja pāri grīnam, un Dibaks aizspēra golfa bumbiņu, kas mētājās zālē, un tad vēl vienu.

- Protams, Filipa piekrita. Bet ir niknums un arī izlīgums, kā tu liki manīt, runājot ar Nimrodu. Par to, ko viņa tev nodarījusi.

- Klausies, Fila, Dibaks teica, viņiem ejot pa zā­lienu. Mēs visi trīs daudz ko esam pieredzējuši kopā. Mēs esam draugi, vai ne?

Dvīņi pamāja ar galvu.

- Tad nebojāsim šo draudzību, uzdodot jautājumus, par kuriem neesmu gatavs runāt. Ašramā es izdarīju svarīgu atklājumu. Par kādu saistību. Par kaut ko tādu, kas notika pirms ilga laika un kas ir personiski nozīmīgs man un manai ģimenei. Kādreiz jums to pastāstīšu, es apsolu. Bet ne tagad, labi?

- Labi, dvīņi bija ar mieru un sekoja Dibakam mājā, kas bija celta meksikāņu stilā.

Tiklīdz doktore Zahertorte ieraudzīja Dibaku, viņa aiz prieka un pārsteiguma iesaucās un cieši viņu ap­kampa. Kur gan tu biji? viņa jautāja, asarām plūstot pa vaigiem. Nodomāju, ka esmu tevi zaudējusi, Dibak. Tevis dēļ es biju uztraukusies līdz nāvei.

Dibaks pacieta mātes apkampienu tikai dažus mir­kļus, tad maigi atstūma viņu un reizē ar Džona un Filipas starpsaucieniem paskaidroja, kas bija noticis. Kamēr viņš runāja, doktore Zahertorte samulsusi no­pētīja koijotu un dvīņus. Un, kad Dibaks bija beidzis, doktore Zahertorte pat neieminējās par dēla sodīšanu. Viņa drīzāk šķita noraizējusies par situāciju, kas dvī­ņiem bija izveidojusies Ņujorkā.

- Tātad visu šo laiku Ņujorkas mājā jūsu vietā bija divas Citurienes? viņa jautāja.

- Baidos, ka tā, Filipa atbildēja.

- Nu, tas izskaidro daudz ko, doktore Zahertorte nomurmināja.

- Piemēram, ko? Džons jautāja, pirmo reizi nojauz­dams, ka varbūt kaut kas nav kārtībā.

- Neko. Es tikai domāju, ka jums, bērni, laiks doties uz mājām. Vai jums tā neliekas? Ja atceros pareizi, tad Citurienes nepastāv ilgāk par eonu. Vienpadsmit die­nas, vai ne?

- Precīzāk 11,57407407407407407407407407407 die­nās, Džons teica un ieskatījās pulkstenī. Pēc mana aprēķina, mums vēl ir atlikusi viena diena.

- Jūs nebūsiet dusmīga uz Baku, vai ne, doktore Za­hertorte? Filipa palūdza. Viņš taču nebūtu devies uz Londonu vai Indiju, ja nebūtu Džona un manis.

- Nē, mīļā. Doktore Zahertorte papurināja savu glīto galvu. Es nebūšu dusmīga uz viņu. Esmu prie­cīga, ka viņš atkal ir mājās. Un arī jums tur vajadzētu būt. Norunāts? Un viņa pasmaidīja tik skumji, ka dvīņi samulsa. Abiem likās, ka viņa kaut ko nepasaka, ne par sevi vai Dibaku, bet par Džonu un Filipu.

- Viņai ir taisnība, Džons teica. Mums vajadzētu doties ceļā. Viņš pagriezās, lai atsveicinātos no Di­baka. Bet no zēna nebija ne miņas. Uz kurieni viņš aizgāja?

- Viņš varbūt ir savā istabā, doktore Zahertorte teica, ar galvu pamādama uz kāpnēm.

Viņi atrada Dibaku cieši raugāmies savā dvēseles spogulī. Un dvīņi nekad nebija redzējuši viņu tik no­skumušu un vīlušos.

- Kas ir? Džons jautāja.

Ieraudzījis dvīņus savas istabas durvīs, Dibaks steig­šus pārvilka palagu spogulim un papurināja galvu.

Nekas, Dibaks teica un, maigi izstūmis viņus laukā no istabas, aizvēra durvis. Tad jūs dodaties ceļā, viņš teica un, uzlicis smaidu sev uz sejas, paspieda Džonam roku un Filipu viegli noskūpstīja uz vaiga.

- Jā, Džons teica.

- Paldies, Dibaks sacīja. Paldies par visu. Gāja jautri, vai ne? Par spīti visam.

- Jā, Filipa piekrita. Viņai vairs nemaz negribējās doties projām. Bija patiešām jautri.

Viņi lidoja uz austrumiem pāri Arizonai, Ņūmeksikai un Teksasai. Bet kaut kur virs Oklahomas Filipa sāka lidot pārāk ātri, un, iekams viņi to apzinājās, virpuļvie­sulis bija radījis viesuļvētru. Šajā Savienoto Valstu daļā viesuļvētras nav nekas neparasts, kaut gan šai gada­laikā tās, par laimi, atgadās retāk. Tomēr temperatūra Vidējos Rietumos bija pieturējusies nepieredzēti augsta, un Oklahomas gaisā bija daudz mitruma, tāpēc Filipas virpuļviesulis radīja augšupejošu vilkmi. Piecpadsmit minūtes vēlāk gaisa telpā virs pavalsts dvīņi nosēdās uz īsta, pamatīga tornado liela, melna vēja konusa, kas izbrāzās cauri pāris kukurūzas laukiem un saplosīja

šķūni, iekams viņiem izdevās to savaldīt.

- Mēs drāžamies pārāk ātri, Džons piezīmēja.

- Es neko nevarēju līdzēt, Filipa atzina. Esmu noraizējusies par to, kas mūs sagaida mājās. Esmu pār­liecināta, ka ir kas tāds, ko doktore Zahertorte mums nepateica.

- Viņa tiešām izturējās mazliet savādi, Džons pie­bilda. Bet laikam ir jābūt mazliet dīvainai, ja ir tāds dēls kā Dibaks. Kad viņš skatījās savā dvēseles spogulī, likās, it kā viņš būtu ieraudzījis spoku vai ko tamlī­dzīgu.

- Varbūt viņš tikai domāja par savu draugu Bredu, Filipa ieminējās. Dibakam nav daudz draugu. Viņš pēc tā ilgosies. Varbūt tas viņu satrauc. Viņa paraustīja plecus. Kas gan cits varētu būt?

Bet pat Filipa nebija pārliecināta par saviem vārdiem un klusēja, līdz dvīņi sasniedza Ņujorku, kur tumsas, aizsegā viņa piezemēja virpuļviesuli Centrālparkā tieši blakus statujai "Alise Brīnumzemē". No šejienes, šķēr­sojot Parka un Medisona avēniju, līdz mājām 77. ielā nebija tālu jāiet.

Džons atrada savu atslēgu un abi klusām iegāja iekšā gadījumā, ja viņu vecāki vai Trampa kundze būtu kopā ar abām Citurienēm. Māja šķita nedabiski mierīga, un tikai grīdas pulksteņa tikšķēšana vestibilā pārtrauca savādo klusumu. Viņi uzlavījās augšā pa kāpnēm. Sa­snieguši septītā stāva kāpņu laukumiņu, viņi uz brīdi apstājās un pārliecās pāri margām. Pa guļamistabu at­vērtajām durvīm viņi ieraudzīja savus dubultniekus. Džons-2 sēdēja Džona iemīļotajā krēslā, lasīdams grā­matu, bet Filipa-2 bija iegrimusi dzejoļa sacerēšanā. Abi izskatījās nevainojami tīri un kārtīgi, it kā nupat būtu izņemti no iesaiņojuma kastes. Dvīņi dažas minūtes kā apburti vēroja paši sevi, līdz Džonam apnika vērot sevi tik labi uzvedamies un viņš iegāja guļamistabā.

- Sveiks, viņš teica.

Džons-2 pacēla acis no grāmatas. Džonam par šaus­mām, viņš redzēja, ka Džons-2 lasa Bībeli. Lūdzu, pasaki man, ka tu to neesi lasījis, kopš es aizgāju, viņš sacīja.

- Tikai vakaros, Džons-2 atbildēja.

Džons sakaitināts izdvesa nopūtu. Bet es nekad to nedaru, viņš teica. Protams, nav jau tā, ka būtu kas slikts lasīt Bībeli. Gluži vienkārši es neesmu tik labs.

Arī Filipa ar šausmām ieskatījās pulkstenī. Un es tāpat, viņa teica Filipai-2. Patlaban es būtu skatī­jusies televīziju, nevis rakstījusi to, ko tu.

- Tas ir dzejolis, Filipa-2 paskaidroja. Vai, parei­zāk sakot, haiku. Japāņu dzejolis. Viņa to pasniedza Filipai. Tieši septiņpadsmit zilbes. Piecas, septiņas un piecas.

Filipa nolasīja haiku skali. "Zivs satiek džinu. Zivij ir tikai viena vēlme. Sī vēlme ir zivs." Viņa paraustīja plecus. Tas ir jauks, viņa pieklājīgi teica. Bet Džo­nam ir taisnība. Mēs parasti neuzvedamies tik labi kā jūs. Brīnos, ka māte nav ataicinājusi Dženiju Zahertorti, mūsu džinu ārsti.

- Jūsu mātes šeit nav, Filipa-2 sacīja. Viņa ir aiz­gājusi.

- Aizgājusi? Kā tu to domā "aizgājusi"? Filipa savai dubultniecei jautāja. Aizgājusi uz kurieni?

- Prom no mājām.

- Tas nav iespējams, Džons iebilda. Viņa nemū­žam neaizietu, nepateikuši mums.

- Viņa pateica mums, Džons-2 sacīja.

- Šķiet, viņa domāja, ka ir pateikusi jums, Filipa-2 piebilda.

- A, man likās, ka dzirdu balsis, teica kāds, kuru viņi uzreiz pazina, un atskatījušies dvīņi ieraudzīja kāpjam augšā savu tēvoci Nimrodu. Baidos, ka tavai Citurienei ir taisnība, Filipa. Jūsu māte tiešām domāja, ka viņa pateica jums.

- Pateica mums ko? Džons jautāja. Kas notiek, Nimrod?

- Baidos, ka es pats to nezināju, līdz nebiju ticis līdz Londonai, viņš klusi sacīja. Un, tiklīdz es to pa­dzirdēju, taisnā ceļā steidzos šurp ar citu virpuļviesuli. Aješa, Babilonas Zilā džine ir mirusi, un jūsu māte ir devusies ieņemt viņas vietu.

Dvīņi ilgi klusēja. Pēkšņi daudz kas no tā, kas pirms dažiem mēnešiem bija noticis Irākā, ieguva jēgu. Kā gan citādi Filipa bija varējusi tik viegli pamest Iravotumu?

Nimrods pamāja ar galvu. Redzu, jūs jau esat uz­minējuši, ka tas ir vienīgais iespējamais izskaidrojums. Tava māte piekrita ieņemt tavu vietu, Filipa. Kļūt par nākamo Zilo džini. Tāpēc viņa ir aizgājusi. Cik esmu paspējis noskaidrot, viņa ir jau tur, Iravotumā.

- Mēs dosimies viņai pakaļ, Filipa teica. Mēs do­simies mātei pakaļ un atvedīsim viņu mājās.

- Nē, Nimrods sacīja.

- Kāpēc ne? Džons taču atnāca man pakaļ. Viņš pie­rādīja, ka to var izdarīt. Un vēl ir laiks. Saprotiet, es par to zinu visu. Trīsdesmit dienas. Tik ilgs laiks ir vajadzīgs, lai, pietiekami nocietinoties sirdij, kļūtu par Zilo džini. Filipa paskatījās uz Džonu. Mēs to varam izdarīt, Džon? Vai ne?

Džons, kas zināja, cik grūts bijis ceļojums, apsēdās un drūmi pamāja ar galvu. Tas būs smagi, viņš teica. Neticami smagi. Bet es esmu pārliecināts, ka mēs to varam izdarīt, jā. Mēs varam atvest viņu atpakaļ.

- Baidos, ka nevarat, Nimrods iebilda. Ne šoreiz. Viņa ir gudra sieviete, jūsu māte. Ļoti gudra.

- Ko jūs ar to gribat teikt? Ko viņa ir izdarījusi?

- Viņa ir nodrošinājusi, ka jūs nevarat pamest Ņu­jorku, Nimrods atbildēja. Trīsdesmit dienas. Viņš nopūtās. Tikmēr, protams, būs jau par vēlu.

- Viņa nevar mūs apturēt, Filipa neatlaidās. Ne­var, ja mēs tiešām gribam doties turp.

- Nāciet man līdzi, Nimrods teica, iedams uz kāp­nēm. Manuprāt, jums vajadzētu sagatavoties vēl vie­nam triecienam.

Nimrods atgrūda vaļā Gonta kunga kabineta durvis un iegāja iekšā. Viņam pa pēdām sekoja Džons un Fi­lipa. Viņu acīm pavērās dīvains skats. Ādas atzveltnes krēslā pie rakstāmgalda sēdēja kāds vecs vīrs, ģērbies zīda rītasvārkos. Džons nodomāja, ka šim vīram vaja­dzētu būt ap astoņdesmit gadus vecam, bet Filipa no­vērtēja viņu vēl vecāku. Neviens no bērniem nepazina veco vīru, lai gan tas, šķiet, viņus pazina, un pagāja pāris minūšu, līdz beidzot viņiem atausa patiesība.

- Tēt? Filipa noelsās.

Vecais vīrs vārgi pasmaidīja, bet neko neteica, it kā būtu zaudējis spēju runāt. Šausmu pārņemti, dvīņi lē­nām piegāja viņam klāt. Vairs nebija nekādu šaubu. Vecais vīrs bija viņu tēvs Edvards Gonts.

- Kas tev notika, tēt? Džons jautāja un, asarām sariešoties acīs, saņēma tēva kaulaino, plankumaino roku.

Edvards Gonts noņurdēja un ērmoti nosiekalojās.

- Pirms jūsu māte aizgāja, viņa uzlika savam vīram Metuzāla saistību, Nimrods paskaidroja. Kaut ko tādu, kas paātrina vielmaiņu un liek viņam straujāk novecot. Tāpat viņa jūsu abiem dubultniekiem paskaid­roja, ka katru dienu, kad jūs nebūtu šeit, viņš novecotu par divdesmit gadiem. Protams, viņa nezināja, ka ru­nāja ar divām Citurienēm, nevis ar saviem bērniem. Tāpēc jūsu tēvs ir tā novecojis.

- Vai jūs nevarat ko darīt? Filipa jautāja.

- Baidos, ka ne. Tā ir Leilas saistība, un es tajā ne­varu iejaukties.

- Ko lai mēs darām? Filipa vaimanāja.

- Tā ir mūsu vaina, Džons apgalvoja. Ja mēs ne­būtu devušies uz Indiju, tad tētis vēl aizvien būtu tāds, kāds viņš bija agrāk.

- Uzklausiet mani, Nimrods bargi teica. Ja jūs nebūtu devušies uz Indiju, tad Rakšasasa kungs un es vēl aizvien būtu sasaldēti. Ļoti ticams, ka mēs tur būtu palikuši ļoti ilgu laiku. Protams, tik ilgi, cik guru Masamdžasaram būtu vajadzējis, lai atrastu Kobru karali no Katmandu.

Nimrods sirsnīgi paplikšķināja pa Edvarda Gonta skeletam līdzīgo roku.

- Tomēr esmu cieši pārliecināts, ka šis paātrinātās novecošanas process var būt atgriezenisks. Citiem vār­diem sakot, jūsu tēvs galu galā atkal kļūs jaunāks un atgūs savu parasto izskatu. Tikai ar nosacījumu, ka neviens no jums abiem nepametīs mājas, lai meklētu māti. Jums gluži vienkārši nāksies būt pacietīgiem. Nimrods brīdi klusēja, it kā kaut kas viņu būtu sarūg­tinājis.

Filipa uzminēja, kas tas ir. Piedodiet, tēvoci Nim­rod, viņa teica. Jūs droši vien domājat, ka mēs, nudien, esam egoistiski bērni un neprotam uzvesties, kā pieklājas. Aješa taču bija jūsu māte.

- Es arī izsaku līdzjūtību, Džons piebalsoja.

- Paldies tev, Filipa, viņš teica. Paldies, Džon. No sava mēteļa kabatas viņš izņēma milzīgu cigāru un aizsmēķēja. Tā, viņš noelsās, izpūzdams lielu dūmu mākoni. Tātad ir skaidrs. Nevar būt ne runas par to, ka jūs sekotu Leilai uz Iravotumu. Šoreiz ne. Jums abiem jāpaliek šeit trīsdesmit dienas un jārūpē­jas par savu tēvu. Jūs nedrīkstat pieļaut, ka viņš kļūst vecāks.

- Kas ar viņu notiks, tēvoci Nimrod? Džons nosku­mis jautāja. Viņš jau tagad ilgojās pēc mātes. Bez viņas mājas vairs nelikās kā mājas.

- Viņa pakļausies savam liktenim, Džon. Tā tas no­tiks. Ceru, ka mēs visi to darīsim.

Filipa papurināja galvu. Es nespēju samierināties ar domu, ka viņa ir tur. Tajā šaušalīgajā mājā. Viena pati.

- Viņa tur būs tikai trīsdesmit dienas, Nimrods mierināja. Pēc tam viņa būs Berlīnē. Savā oficiālajā re­zidencē. Jūs varēsiet viņu satikt, kaut gan es brīdinu viņa nebūs tāda kā agrāk. Turklāt viņa nav viena. Viņai kāds ir līdzi.

- Glamdžobas jaunkundze?

- Manuprāt, Glamdžobas jaunkundze ir atgriezusies Savienotajās Valstīs. Pareizāk sakot, Ziemeļkarolīnā. Nē, es biju domājis kādu citu.

- Kuru tad? dvīņi korī jautāja.

- Vai atceraties zēnu no Franču Gviānas, atkritumu savācēju, kam Ibliss bija uzlicis diminuendo saistību pēc tam, kad tika izlaists no smaržu pudelītes, kur mēs viņu bijām ieslodzījuši?

- Jā, Džons atsaucās. Viņa vārds bija Galibi Magana, un saistība viņu pārvērta līdzīgu dzīvai lellei.

- Māte glabāja viņu kastē sava skapja augšējā plauk­tā, Filipa atcerējās. Laiku pa laikam viņa to izņēma laukā un solīja, ka kādudien tas atkal kļūs par normālu cilvēku. Jūs gribat teikt, ka viņa to paņēma sev līdzi?

- Pēc tā, ko saka abas Citurienes, Nimrods teica, pamādams ar galvu uz kāpnēm, tieši tā arī notika. Man ir strikta nojauta, ka viņa ir nolēmusi lietot Zilās džines spēku, lai atceltu diminuendo un atjaunotu viņa zēnību.

- Vai viņa to spēj? Džons jautāja. Pārvarēt Iblisa spēku?

- Viņa ir Zilā džine. Katrā ziņā viņa var darīt jebko, kas vien ienāk prātā.

- Un Galibi kļūs par viņas pavadoni? Filipa jau­tāja. Kā Glamdžobas jaunkundze?! Filipa dusmīgi iesaucās. Saniknota purinādama galvu, viņa piebilda: Kas tad vainas man? Es būtu varējusi kļūt par viņas pavadoni.

- Es arī, Džons piebalsoja.

Nimrods pakratīja galvu. Jums tas nemaz nepa­tiktu. Un viņa noteikti nebūtu jums to vēlējusi. Bet tagad labāka dzīve būs Galibi. Katrā ziņā labāk nekā dzīvot skapja augšējā plauktā. Vai būt par atkritumu savācēju. Viņš iegūs izglītību un reālas izredzes dzīvē. Un, kad viņš būs vecāks, man šķiet, ka viņa tam kaut ko sameklēs. Varbūt kādu darbu. Vai trīs vēlēšanās. Kas zina?

- Viņa ir izpostījusi manu dzīvi, Filipa teica, saņem­dama tēva roku. Nebaidos jums to sacīt, Nimrod. Tas nudien ir pretīgi. Viņa noslaucīja asaras no vaigiem un pavērās laukā pa logu.

- Viss varēja būt vēl ļaunāk, Nimrods sacīja. Ma­nuprāt, tas jums jāpatur prātā, lai samierinātos ar šo faktu.

- Kas var būt ļaunāks par to, ka māte pamet mā­jas? Džons pavīpsnāja. Neko briesmīgāku nespēju iedomāties.

Nimrods nolēma kādu laiku likt viņus mierā. Džo­nam bija taisnība. Nevarēja būt nekā ļaunāka par to, ja māte aiziet prom no mājām. Viņš vēl aizvien atcerējās, kā viņa māte Aješa arī pameta mājas, un sāpes, ko viņš un Leila bija jutuši vēl mēnešiem ilgi. Un skumjas, ko viņš patlaban juta par Aješas nāvi, nebija nekas salīdzi­nājumā ar toreizējām sāpēm. Zaudējums bija viens, bet atraidījums gluži kas cits. Jo tieši tā viņš un Leila to bija izjutuši.

Viņš nolēma pie dvīņiem palikt pa nakti.

No rīta abas Citurienes bija pazudušas.

- Priecājos, ka tās ir prom, Džons atzinās. Man jau sāka skriet šermuļi pa muguru.

- Jūs būtu varējuši lūgt, lai tās aiziet agrāk, Nim­rods atgādināja.

- Mēs negribējām, Filipa teica. Vai jūs kādreiz esat lūdzis pats sevi pazust?

- Nē, Nimrods atzinās.

- Tas nav viegli, Džons piebilda.

- Lai vai kā, cik ilgi tās šeit bija? Nimrods jau­tāja.

- Vienu eonu, Džons atbildēja. 11,57407…

- Pietiks, Nimrods pārtrauca Džona uzskaitījumu. Es zinu, cik garš ir eons.

- Afriels teica, ka tās pastāvēšot tieši tik ilgi.

- Eņģeļi parasti runā nopietni, Nimrods teica. Tā­pēc allaž ir vērts ieklausīties, ja viņi parādās mūsu dzīvē. Tiesa, daži no viņiem mēdz būt mazliet nenopietni un pieglaimīgi. Taču ir prātīgi viņos ieklausīties. Viņi zina to, ko mēs, džini, nekad nevaram zināt. Noslēpumus. Visuma mistērijas. Man kaut kas ienāca prātā. Kāds šķita Dibaks, kad jūs viņu pēdējo reizi redzējāt?

- Savāds, Filipa atbildēja. Kā vienmēr.

- Nē, Džons iebilda. Ne gluži. Viņš bija dīvaināks nekā parasti. Mēs pamanījām, ka viņš skatās savā dvē­seles spogulī. Turklāt tā, it kā negribētu, lai kāds cits to redzētu.

- Vai jūs kaut ko saskatījāt? Nimrods jautāja. Proti, vai jūs ko pamanījāt zēna dvēseles spogulī?

Dvīņi papurināja galvu.

- Viņš to aši aizsedza, Džons atbildēja. Pirms mēs kaut ko varējām saskatīt.

- Tas ir ļoti svarīgi. Vai viņš jums pateica, ko tika redzējis?

- Nē, Džons sacīja. Bet, lai tas būtu kas būdams, nedomāju, ka tas darīja viņu laimīgu. Īstenībā viņš tik tikko spēja uz to skatīties.

- Es brīnos, Filipa nomurmināja.

- Par ko? Nimrods jautāja.

- Nesaprotu, kāpēc Dibaks tik tikko spēja paskatīties uz savu dvēseli, viņa teica. Viņš ir nerātns. Stūrgal­vīgs. Untumains. Reizēm pat mazliet ļauns. Bet viņš to­mēr ir tikai zēns. Manuprāt, viņam nepiemīt nekas īsti slikts. Nekas tāds, kas varētu parādīties viņa dvēselē.

- Es reiz jums teicu, ka ir sešas džinu ciltis, Nim­rods sacīja. Bet, stingri ņemot, ir septiņas, jo reizēm piedzimst džins, kas nav ne mārids, ne ifrīts, ne džins, ne guls, ne džanns, ne šaitāns. Bet divu cilšu hibrīds. Šai gadījumā māridu un ifrītu.

- Pagaidiet, Filipa protestēja. Zahertorta kungs noteikti ir mārids. Tāpat arī doktore Zahertorte.

- Jā, tā ir pilnīga taisnība, Nimrods apliecināja. Bet šai gadījumā ir problēma. Smaga problēma. īpaši Dibakam. Zahertorta kungs nav Dibaka tēvs. Viņš pats to atklāja tikai nesen. Un tas ir iemesls, kāpēc viņš un doktore Zahertorte vairs nedzīvo kopā.

- Vai jūs gribat teikt, ka Dibaks ir pa pusei mārids, pa pusei ifrīts? Džons jautāja.

Nimrods pamāja ar galvu. Baidos, ka tā ir, Džon. Dibakā ir labais. Bet arī ļaunais. Un to viņš redz, skatī­damies savā dvēseles spogulī. Aiz gaismas un skaistuma ir kas tumšs un riebīgs. Un Dibakā risinās cīņa, kurš no tiem labais vai ļaunais pārvaldīs viņa dvēseli. Tāpēc es priecājos, ka jūs ar viņu sadraudzējāties. Jo esmu pārliecināts, bērni, ka ar jūsu palīdzību labais ņems virsroku.

- Nabaga Dibaks, Filipa teica. Bet kā tas notika? Dženija Zahertorte šķiet tik jauka.

- Tāpēc, ka Ibliss uzlika saistību Zahertorta kungam un izlikās par viņu.

- Jūs taču negribat teikt, ka Ibliss ir Dibaka tēvs? Džons jautāja.

- Baidos, ka tā ir.

- Un vai Dibaks to zina?

- Jā, protams, Nimrods atbildēja. Tas ir dziļš, tumšs noslēpums. Neviens to nezina, izņemot ģimeni. Neesmu pat pārliecināts, vai Ibliss to zina.

- Tad kā jūs to zināt? Filipa jautāja. Ja tas ir tik liels noslēpums?

- Vai atceraties eksorcismu, kas iedvesmoja guru Masamdžasaru domāt, ka viņš pats varētu kļūt par džinu?

- Jā, Džons atbildēja. Jūs veicāt eksorcismu prem­jerministram. Viņš teica, ka premjerministru esot ap­sēdis džins. Kāda aptuveni divpadsmit gadus veca mei­tene, tā viņš teica.

- Tā meitene bija Faustīna, Nimrods teica. Dibaka māsa.

- Tā, kura pazuda? Filipa jautāja.

- Jūs to zināt? Nimrods atjautāja.

- Zināmā mērā, Filipa atbildēja. Mēs redzējām viņas portretu Dibaka krustmātes mājās. Benermena salā.

- Tad jūs esat tur bijuši, ja?

- Uz turieni Dibaks devās, lai paslēptos, Džons paskaidroja, kad guru sekotāji viņu meklēja. Acīmre­dzot viņš bija ļoti pieķēries Maksam, savas krustmātes gorillam.

- Jā, tāpat kā… Nimrods aprāvās un kādu brīdi izskatījās domīgs, it kā kaut ko atcerēdamies.

- Jūs grasījāties mums pastāstīt par Faustīnu, Fi­lipa viņam atgādināja.

- Jā, Nimrods atsaucās. Faustīnu uzskatīja par ļoti apdāvinātu bērnu. Par zelta bērnu. Piemēram, viņa bija pat labāka džinversoktoannulāra spēlētāja nekā tu, Filipa. Un džini visnotaļ par viņu bija ļoti augstās do­mās. Gudra. Loģiska. Tieši Faustīna eksorcisma laikā man pateica, ka Ibliss ir Dibaka tēvs. Tolaik Zahertortu ģimene dzīvoja Londonā un viņas māte Dženija, kurai nupat bija piedzimis Dibaks, bija premjerministra apbrī­notāja. Kaut gan no attāluma. Saprotiet, viņi īstenībā nekad nesatikās. Kad Faustīna uzzināja par Iblisu, viņa nolēma kaut ko darīt. Un, mēnešiem ilgi klausījusies, kā viņas māte cildina premjerministru, Faustīna nolēma, ka premjerministrs ir vienīgā persona, kas ir pietiekami varena, lai liktu Iblisu arestēt. Tāpēc viņa pirmām kār­tām apsēda premjerministru. Viņa bija ļoti stūrgalvīgs bērns. Vismaz šai ziņā ļoti līdzīga Dibakam.

Protams, viss sagāja greizi. Viņa nekad agrāk nebija izmēģinājusi apsēstību. Pārsteidzoši, ka viņai tas izde­vās tik ilgi. Bet viņa pieļāva kļūdu, runādama savā balsī, kas uzreiz ļāva atklāt noslēpumu. Un kontrole bija zau­dēta. Varas sajūta kļuva visai skurbinoša. Un, aptvērusi, ka premjerministrs viņai īstenībā nemaz nevar palīdzēt, meitene uz viņu sadusmojās. Un arī uz savu māti. Tā­pēc, ieradies tur un nenojauzdams, ka tā ir Faustīna, es viņu izdzinu no premjerministra ķermeņa.

Tikai pēc eksorcisma uzzināju, kas īsti bija apsēdusi premjerministru, un devos meklēt Faustīnas ķermeni. Galu galā es to atradu paslēptu Tiso kundzes vaska figūru muzejā. Es ilgi gaidīju, taču Faustīnas gars tā arī neparādījās, lai atgūtu savu ķermeni. Vismaz tā es nodomāju. Un tad pēkšņi atcerējos, diemžēl krietni par vēlu, asins paraugus, ko doktors Varnakulasurija tā tolaik sevi dēvēja guru Masamdžasara bija paņēmis no premjerministra apskates laikā pirms eksorcisma. Tas ir ārkārtīgi bīstami jebkuram džinam, ja tas atrodas ārpus ķermeņa. Saprotiet, bērni, maza daļiņa no viņas dvēseles bija zudusi uz visiem laikiem. Tas nozīmēja, ka viņa nespēja savākties, lai atgrieztos savā ķermenī. Vismaz ne par simt procentiem. Nimrods ievilka dūmu no sava cigāra. Tieši to Dibaks atklāja, kad jūs bi­jāt Indijā. Viņš uzminēja, ka guru Masamdžasara bija runājis par viņa māsu. Māsu, kuru viņš tā arī nekad nesatika.

- Nabaga Dibaks, Džons teica.

- Nabaga Faustīna, Filipa uzstāja. Kas ar viņu notika?

- Viņas ķermeni aizveda uz privātkliniku slimiem džiniem, Nimrods atbildēja. Tur tas atrodas acīm­redzot komā līdz pat šai dienai. Kas attiecas uz viņas garu… Viņš paraustīja plecus. Ak, es daudzkārt esmu apjautājies Londonā. Dženija Zahertorte tāpat. Bet mēs nekad neko neesam manījuši. Atrast garu nav viegli. Pat džiniem ne. Viņa tā īsti nekur nebija piesaistīta. Kādai mājai vai vietai. Iespējams, viņa vēl aizvien kaut kur lidinās apkārt.

- Cik šausmīgi, Filipa sacīja.

- Jā, vai ne? Nimrods nomurmināja un kādu brīdi klusēja. Pēkšņi viņa sirds salēcās krūtīs kā pērtiķis krā­tiņā. Kāpēc viņš nebija iedomājies par Faustīnu agrāk? Protams, Faustīna! Viņa varētu būt atrisinājums visam. Viņam, protams, vajadzēs konsultēties ar Rakšasasa kungu. Un tad jāievāc ziņas privātklīnikā Londonā, kur vēl aizvien bezsamaņā gulēja Faustīnas ķermenis. Bet, ja vien viņš varētu izsekot un noķert viņas pazudušo garu, tad pastāvēja pati mazākā, klusākā, smalkākā, tālīnākā, netverama kā sikspārņa pīkstiens un neiespē­jama cerība, ka kādudien viņš tomēr varētu panākt, ka viņa māsa Leila, iespējams, atgrieztos savā jaukajā mājā pie mīļotās ģimenes. Viņš negribēja bērnos mo­dināt cerības. Vēl ne. Tas nebūtu godīgi. Ja nu viņam neizdotos? Labāk nesacīt neko, viņš sev teica. Vismaz šobrīd. Tikmēr Džonam un Filipai nāksies to paciest un nostiprināt savu raksturu.

- Dīvaini, vai ne? Nimrods teica. Kā viss ir sais­tīts. Kā viens noved pie cita, tad aizved vēl pie kāda un atved tevi atpakaļ sākumā. Nu, gandrīz vai. Īstenībā nekas nepastāv pats par sevi.

Dvīņi klusēja. Nimrods nosprieda, ka viņi joprojām domā par nabaga Faustīnu un Dibaku. Bet īstenībā viņi domāja par savu māti, kurai bija atņemti bērni, vīrs un draugi, un par drausmīgo vientulību, kas viņai bija uzspiesta, un to, ka, lai arī ko Nimrods teica, viņa tagad eksistēja pati par sevi kā spoks. Šī kliedzošā netaisnība šķita nepanesama.

Pēc kāda laiciņa viņi sāka prātot, ka kādudien panāks savu un atvedīs viņu atpakaļ uz visiem laikiem. Vai tik ilgi, cik varētu būt "uz visiem laikiem". Un, nekustinot lūpas, lampas bērni deva zvērestu telepātisku zvē­restu, ko spēj tikai dvīņi, vērst atkal visu par labu. Lai tas maksātu ko maksādams džinu ciltij un pasaulei.

- Laikam man tagad vajadzēs dzīvot kopā ar jums, Nimrods teica. Vismaz, kamēr viss atgriežas normālās sliedēs. Viņš kautrīgi paraustīja plecus, jo, sastapis viņu skarbos skatienus, saprata, ka tas nav iespējams. Nu, gandrīz normālās. Dvīņi turpināja klusēt. Ne jau normālās, nē, viņš turpināja. Tā tas nevarētu būt, vai ne? Nē, es šeit palikšu tikai kādu laiku. Un palīdzēšu jums pārvarēt šo zaudējumu. Arī Grounins, ja jums tā tīk. Un Rakšasasa kungs, ja vien gribat. Mēs darīsim visu jūsu dēļ, bērni. Ko tikai vēlaties, nudien.

Filipa ierunājās pirmā.

- Savādi, vai ne? viņa teica. Divi džini, kas ne­var vēlēties to, ko viņi patiešām grib. Kurš gan varētu iedomāties, ka tas vispār ir iespējams?

- Vēlos jums pastāstīt ko tādu, ko man reiz teica Rakšasasa kungs, viņš sacīja. Pirms daudziem gadiem. Es allaž esmu to uzskatījis par ļoti noderīgu, tiešām. Un, manuprāt, tas attiecas uz jebkuru, lai kas arī viņš būtu. Džins vai laicīgais. Un tas skan tā: nekad nesit ķīli tā, lai iedragātu savu mugurkaulu. Reizēm mums visam jāļauj ritēt savu gaitu. Un vajadzētu apzināties, ka fakts ir tikai fakts, jo nekādas mūsu vēlmes to nespēj grozīt. Ja mēs mēģinātu pasaulē visu grozīt pēc sava prāta, tad nebūtu daudz labāki par bērniem.

- Bet mēs esam bērni, Džons uzstāja.

Nimrods pasmaidīja un ar mīlestību noglāstīja galvu Džonam un Filipai. Nu vairs ne, Džon, viņš klusi teica. Nu vairs ne.