Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

6. nodaļa zaĻais DERVIŠS

Sekodami Deviņu kobru kultam un no Londonas iera­dušies Kalkutā, Nimrods un Rakšasasa kungs iznāca no vēsās lidostas un priecīgi pasmaidīja, kad viņus apņēma Indijas karstums un asais, sausais vējš. Vēl nebija pus­dienlaiks, bet temperatūra jau bija sasniegusi 116 grā­dus pēc Fārenheita [1] ideāli, ja esi džins, bet gandrīz neciešami lielākajai daļai laicīgo būtņu. Pat mušas viņus netraucēja tā vienkāršā iemesla dēļ, ka kukaiņiem ne­patīk džinu asiņu spēcīgā sēra smaka. Tomēr Kalkutas daudzie ubagi bija kas cits, un ik reizi, kad mašīna, kas veda Nimrodu un Rakšasasa kungu uz viesnīcu, apstājās pie luksofora, bērni klaudzināja pie logiem, lai dabūtu dažas monētas, vai kāda hindu kulta vai reli­ģiskas grupas piekritēji mēģināja pasniegt lapiņu, kas izskaidroja meditācijas, jogas vai ājurvēdas labumus.

Abi džini pavadīja nakti Grand Hotel apartamentos un virpuļviesulī devās prom nākamajā rītā, kamēr visi vēl gulēja. (Virpuļviesulis ir džinu dabiskais pārvieto­šanās veids, nevis burvju paklājs. Neviens sevi cienošs džins negribētu tikt pieķerts lidojam ar kaut ko tik parastu kā burvju paklājs.) Viņi devās uz netālo Sagaras salu pie svētās upes Gangas grīvas, kur atrodas Deviņdesmit piecu kupolu templis.

- Allaž esmu vēlējies zināt, kāpēc to tā sauc, Nim­rods teica, virzīdams virpuļviesuli uz liela ezera malu aiz tempļa. Vairākas reizes esmu saskaitījis kupolus, un īstenībā to ir simt vienpadsmit.

- Viņi ir pieticīgi cilvēki, tie laicīgie, kas cēla šo templi, Rakšasasa kungs atbildēja. Protams, viņi negribēja, lai par viņiem domātu, ka viņi ir lielīgi. Sa­cīt, ka ir deviņdesmit pieci kupoli, kad īstenībā ir simt vienpadsmit, apliecina viņu pieticību. Tas un vēl fakts, ka skaitīšana šai pasaules daļā nekad nav bijusi uzska­tīta par svarīgu. Viena rūpija godīgi tiek atzīta tūkstoti vērta, kaut arī tā nemaz nav.

Tiklīdz viņi bija piezemējušies ezera krastā, Nimrods un Rakšasasa kungs savāca vairākas lielas ūdens liliju lapas un novietoja uz tām aizdegtas sveces, kā arī pāris sauju želejas pupiņu, kuras Rakšasasa kungs īpaši bija iegādājies saldumu veikalā Londonā. Tad viņi iestūma mazo flotili skaistajā, mierīgajā ezerā un gaidīja.

Tikmēr Nimrods apēda dažas želejas pupiņas. Biju piemirsis, cik tās ir garšīgas, viņš Rakšasasa kungam atzinās.

- Tev tik tiešām ir kāre uz saldumiem, Nimrod. Bet vairāk neēd, citādi man vairs nebūs ko piedāvāt, ja viņš būs apēdis visas želejas pupiņas, ko jau esam nosūtī­juši.

- Vai Zaļajam dervišam tik ļoti garšo želejas pupi­ņas?

- Jā, tā gan. īpaši zaļās. Manuprāt, viņam vislabāk patīk to vienkāršība.

Beidzot pie apvāršņa parādījās kāds stāvs. Sēžot ar sakrustotām kājām uz delfīna kaut gan nemaz nav viegli tā noturēties uz šā jūras dzīvnieka viņš tuvojās, vadīdams delfīnu ar garu, melnu spieķi. Viņa ķermeni sedza tikai neliels, oranžs gurnu auts un saskaņota oranžu puķu virtene, tāpēc Zaļais dervišs atbilda sa­vam vārdam, jo viņa āda bija iezaļgani tumši brūna. Ar spēcīgo miesas būvi, gludi skūts, glīts un ar iespaidīgiem gariem, melniem matiem klēpī Zaļais dervišs, kas īste­nībā bija eņģelis, drīzāk izskatījās pēc cīkstoņa. Viņš piestāja pie krasta, kur stāvēja abi džini, taču no delfīna nenokāpa.

Rakšasasa kungs salika rokas sirds priekšā un pakla­nījās. Namaste, viņš teica, lietojot populāru indiešu sveicienu. Nimrods darīja to pašu.

- Namaste, atbildēja Zaļais dervišs. Ar savu mazo pirkstiņu viņš pieskārās nelielam, zaļam smaragdam, kas bija piestiprināts viņam uz pieres, un pavērsa pirk­stu pret abiem džiniem. Silta, zaļa gaisma uz dažiem brīžiem apņēma viņus, sasildot viņu kaulu smadzenes un slepeno uguni dvēselē.

- Paldies, Rakšasasa kungs sacīja. Tā bija ārkār­tīgi patīkama sajūta.

- Un paldies par želejas pupiņām. Vai jums ir vēl?

Rakšasasa kungs pasniedza pēdējo turziņu un at­kal paklanījās. Šis ir mans draugs Nimrods, viņš iepazīstināja.

Nimrods atkal paklanījās.

- Laipni lūdzu, Zaļais dervišs teica un iemeta mutē vēl vienu pupiņu.

- Mēs meklējam informāciju, Rakšasasa kungs pa­skaidroja.

- Par Deviņu kobru Nāgas kultu? dervišs vaicāja, jo atšķirībā no džiniem eņģeļi prot lasīt domas. Jā, to var manīt. Un tā ir, kā jau esat uzminējuši. Deviņas kobras ir pirms daudziem gadiem pastāvējušo Astoņu kobru pēcteces.

- Jūs kā vienmēr visu saprotat, Rakšasasa kungs teica, laipni uzsmaidot Zaļajam dervišam. Bet bija sva­rīgs ne tikai Zaļā derviša viedoklis. Bija arī kāda pār­dabiska diplomātija, ko nācās ievērot. Indija ir sena valsts, ar tradīcijām un vietējām paražām, kas jāņem vērā pat džiniem. Tāpat kā Zaļā derviša padomu, Rak­šasasa kungs un Nimrods smalki lūdza atļauju lietot džina spēku Indijas subkontinentā.

- Man nepatīk šie ļaunie kulti gluži tāpat kā tev, Rakšasas, vecais draugs, Zaļais dervišs teica. Bet to iznīcināšana ir kas cits. Pat tik vecam un pieredzējušam džinam kā tev nāksies būt ļoti piesardzīgam. Šīs zemes cilvēki čūskas uzskata par svētām, jo tic, ka tās atnes lietu un ka tie, kas mirst no čūskas koduma, atdzims. Šādi kulti piesaista plānprātīgos un lētticīgos, kuru šai brīnišķīgajā zemē ir lielais vairums.

Rakšasasa kungs pamāja ar galvu. Ierocis, ko tu neturi rokā, nenogalinās čūsku, viņš sacīja. Turklāt mēs nemeklējam čūskas, bet gan tos velnus, kas ar tām rīkojas.

- Es jums palīdzēšu, cik vien spēšu, Zaļais dervišs apsolīja. Bet vispirms man jālūdz jums kāds pakalpo­jums, džini, jo zvērests neļauj man šo vietu atstāt. Es gribētu jūs lūgt tikt vaļā no diviem bagho bhutiem, jo tie šai apkaimē ir nogalinājuši daudzus cilvēkus. Runā, ka vairākus simtus. Tas, protams, nav labi. Skaidrs ir tas, ka tie ir īpaši agresīvi, un, šķiet, tiem drīzāk patīk cilvēkus nogalināt nekā tos apēst.

- Bagho ? Nimrods pārjautāja. Tā bengāļu valodā sauc tīģeri, vai ne? Skaidrs, ka jums vajadzīgs tīģeru mednieks, ser.

- Tie nav vienkārši tīģeri, Zaļais dervišs apgalvoja.

- Tie medī pārī. Esmu runājis ar Bonobibi, rtieža eņģeli, un viņa man stāsta, ka īstenībā tie ir džini, kas izvēlē­jušies dzīvot šo divu cilvēkēdāju ādā. Varbūt tāpēc vie­tējie cilvēki tos sauc par bhutiem. Par spokiem. Viņš paraustīja plecus un apēda vēl vienu želejas pupiņu.

- Tīģeru pāris, jūs sakāt, Rakšasasa kungs sprieda.

- Protams, es reiz dzirdēju par krokodilu pāri, kuros bija iemiesojušies ļauni džini, kam garšoja cilvēku gaļa. Kādā ciematā ne visai tālu no šejienes. Viņš domīgi nobraucīja bārdu. Šie divi krokodili nekad netika no­ķerti. Vismaz cik man zināms. Var gadīties, ka šie divi džini mainījuši savu veidolu. Un tas nudien ir tikpat labi kā atpūta.

- Es jau redzu, ka jūs šim uzdevumam esat sevišķi piemēroti, Zaļais dervišs nosprieda. Vienmēr esmu teicis: sūti džinu noķert džinu.

- Paskatīsimies, ko varam darīt, Rakšasasa kungs apsolīja.

- Atgriezieties, kad tīģeri būs sagūstīti, un tad paru­nāsimies atkal. Bet paturiet prātā, ka šejienes cilvēkiem tīģeri nav mazāk svēti par čūskām. Zaļais dervišs sa­sita rokas, atsaukdams trīs priesterus no Deviņdesmit piecu kupolu tempļa. Sie priesteri jums pateiks, kur meklēt. Dervišs uzsita delfīnam pa galvu ar spieķi un, vēl aizvien košļādams pupiņas, atkal aizpeldēja.

Nimrods pacēla uzacis. Vai jāsaprot tā, ka mums jāmedī tīģeri, tos nenogalinot, un pašiem jāpaliek dzī­viem?

- Ir vairāki veidi, kā tikt pie kaķa ādas, Rakšasasa kungs teica un, apsēdies zālē, sāka domāt, kā nodīrāt kaķi, to nenogalinot.

Trīs priesteri no Deviņdesmit piecu kupolu tempļa bija Caterdžī kungs, Mukerdžī kungs un Banerdžī kungs, un visi valkāja baltās drēbes sadhu, kas piedienas indiešu svētam cilvēkam. Viņi pacietīgi sēdēja ap Rakšasasa kungu un gaidīja, kad viņš beigs domāt.

- Sie spoku tīģeri bagho bhuti, viņš beidzot vērsās pie trim priesteriem. Kur un kad notika pēdējais uz­brukums?

- Šorīt, Caterdžī kungs atbildēja.

- Pulksten septiņos, Mukerdžī kungs piebilda.

- Tas bija ciema iedzīvotājs, kas vāca medu kādas trīs jūdzes no šejienes, Banerdžī kungs paskaidroja.

- Tad mums tālu nebūs jāiet, Rakšasasa kungs se­cināja. Tā ir laba zīme, jo neviens, izņemot muļķi, ne­dodas tālā ceļā, lai sastaptu izsalkušu tīģeri. Kur medus vācējs tika nogalināts?

- Tas ir zvejnieku ciems, Caterdžī kungs atbil­dēja.

- Mangroves purvā, Mukerdžī kungs turpināja. Viņš nekad nevēra vaļā muti, līdz Caterdžī kungs ne­bija runājis pirmais.

- Tā ir slikta vieta cilvēkiem, teica Banerdžī kungs, kurš vienmēr runāja pēdējais. Bet ļoti laba tīģeriem.

- Mums būs vajadzīga laiva, Rakšasasa kungs sa­cīja.

- Mums ir laiva.

- Piecdesmit pēdu gara.

- Ar divdesmit zirgspēku motoru.

- Lieliski! Rakšasasa kungs teica, stīvi pieceldamies kājās. Tāpat mums būs vajadzīgi divi lieli metāla to­veri, divi galoni kazas piena, sešas pudeles tumšā ruma, sešas pudeles brendija un vairākas mārciņas cukura.

Trīs priesteri paskatījās cits uz citu, tad uz Rakšasasa kungu, un visi pēc kārtas paraustīja plecus.

- Ja atceraties, Nimrods ierunājās, mēs kādus krā­jumus atvedām no mūsu viesnīcas. Es teiktu, visu, kas vajadzīgs. Vai bijāt to piemirsis, Rakšasasa kungs?

- Jā, nudien, biju piemirsis, Rakšasasa kungs atbil­dēja, uzsmaidīdams Nimrodam. Mēs tiešām paņēmām līdzi krājumus, vai ne? Atgādini man, kur tu atstāji mūsu vedumu.

- Atļāvos to ielikt tempļa laivā. Nimrods uzsmaidīja trim priesteriem. Ceru, ka viss ir kārtībā.

Trīs priesteri paklanījās Nimrodam, it kā lai norā­dītu, ka no viņu puses nav nekādu iebildumu.

- Tad mums labāk aši doties ceļā, Rakšasasa kungs mudināja. Iekams šai karstumā piens nav saskābis.

Čaterdžī kungs uzņēmās laivas stūrēšanu. Mukerdžī kungs nenolaida acis no Sanderbensas kartes. Tā sauca milzīgo mangrovju purvu, uz kuru viņi brauca. Baner­džī kungs bija notupies laivas pakaļgalā, vērodams, vai tuvumā nav tīģeru, jo bija zināmi gadījumi, kad tie peldējuši pakaļ laivām un uzklupuši nepiesardzīgiem zvejniekiem.

Sanderbensa platības ziņā ir lielākā mangrovju audze pasaulē un mājvieta vairāk nekā tūkstoš tīģeriem, kas šķiet daudz, tomēr kādreiz to bija, iespējams, divdes­mit reižu vairāk. Daudzi no Sanderbensas tīģeriem ir cilvēkēdāji pēc dabas, nevis izsalkuma spiesti. Vīrietis vai sieviete, bet visbiežāk bērns mangrovju mežos ir viegli iegūstama un garda maltīte izsalkušam tīģerim, un vietējie par to nemaz īpaši neuztraucas.

Vieta, kur todien divi tīģeri bija nogalinājuši medus vācēju, to pierādīja pēdu nospiedumi dubļainajā krastā bija iezīmēta ar medus podu, ačgārni uzliktu uz garas kārts. To ieraudzījis, Caterdžī kungs izslēdza motoru un stūrēja garo, šauro laivu uz krastu, kur vī­rietis bija saplosīts. Tikmēr jau metās tumšs, un abiem džiniem bija skaidrs, ka trīs priesteri kļūst ļoti nervozi jo mangrovju mežā krēsla ir bīstams laiks. Tieši tad tīģeri dodas medībās. Tiklīdz visi krājumi bija izkrauti, Nimrods lika tiem atirties no krasta.

- Atgriezieties rītausmā, viņš tiem teica.

- Mēs nevaram jūs šeit atstāt, Caterdžī kungs iebilda.

- Tas ir ļoti bīstami, Mukerdžī kungs teica.

- Jūs abus nogalinās un apēdīs, Banerdžī kungs apgalvoja.

- Neuztraucieties par mums, Nimrods uzstāja.

- Bet jums nav šautenes.

- Jums nav nekāda ieroča.

- Kā jūs nogalināsiet spoku tīģerus ar toveri, kas pilns ar pienu?

- Es arī to gribētu zināt, Nimrods atzinās, pama­nījis Rakšasasa kunga mirdzošo acu skatienu.

Vecais džins iesmējās. Skaidrs, ka ne viena vien laba vista ir izņemta no noplīsuša maisa, viņš sacīja. Jūs tagad pazūdiet, iekams neesam pārdomājuši un lūguši palikt kopā ar mums.

To izdzirduši, trīs priesteri ātri devās ceļā, acīm re­dzami nobijušies no domas, ka nakts būtu jāpavada purvā.

- Mums ir vajadzīgs sargtornis, Rakšasasa kungs Nimrodam teica, kad laivas troksnis bija izgaisis. Lai sadzirdētu un saredzētu tīģerus. Tam vajadzētu būt vismaz piecdesmit pēdu augstam un ideālā gadījumā nomaskētam. Varbūt ar prožektoru. Un ar pāris ērtiem atzveltnes krēsliem. Tajā vajadzētu būt piederumiem tējas gatavošanai un brillēm vai binoklim, ar ko var redzēt tumsā.

Nimrods ķērās pie Rakšasasa kunga vēlmju īstenoša­nas, jo tas, ņemot vērā lielo vecumu, savu spēku lietoja tikai ļoti reti. QWERTYUIOP! Nimrods iesaucās, kad beidzot bija apmierināts, ka ir iztēlojies drošāko, slepenāko un ērtāko sargtorni, kāds vien iespējams. Pēkšņi vietā, kur iepriekš bija tikai koki un krūmi, dubļi un ūdens, parādījās džina uzburtā būve, kas slējās virs galvas kā maza raķešu palaišanas iekārta. Kad viņu naktspajumte bija gatava, Nimrods ņēmās vērot, kā Rakšasasa kungs lej pienu, brendiju un rumu abos me­tāla toveros.

- Tīģeru piens, Rakšasasa kungs paskaidroja, mai­sījumam pievienodams gandrīz mārciņu cukura. Viņš uzmanīgi sajauca kokteili, mazliet iesmēla krūzē un aicināja Nimrodu nogaršot.

- Īstenībā tas ir gaužām labs, Nimrods atzina. Mazliet garšo pēc brendija Aleksandrs.

- Ceru, ka tīģeri tev piekritīs. Nevarēju izdomāt la­bāku veidu, kā nomierināt tos pietiekami ilgi, lai mēs varētu izrīkoties kā džini šā vārda īstajā nozīmē. Galu galā viņi arī ir džini. Manuprāt, ja tas izdosies un mums veiksies, tu varētu likt lietā transmutāciju. Viņš pa­rādīja Nimrodam tērauda termosu, ko bija paņēmis no laivas. Ūn iedzīt abus tur iekšā.

Tumsa bija apņēmusi mangrovju mežu kā liels, melns, lipīgs cimds, uzburot dažādus nakts trokšņus no kokiem, līčiem un krūmainā pameža. Augstu savā sargtornī tikai kopā ar sikspārņiem Rakšasasa kungs un Nimrods sēdēja verandas krēslos, vērojot zvaigznes un mēnesnīcu un izbaudot tveicīgo karstumu. Ne viens, ne otrs nerunāja, ja neskaita kādu čukstu, un, kad meža trokšņi pieklusa, Nimrods nojauta, ka kaut kas briest. Lūkodamies tumsā uz Rakšasasa kungu, viņš manīja, ka vecākais džins, piespiedis pirkstu pie lūpām, pamāja viņam ar galvu.

Nimrods mēģināja saglabāt pilnīgu mieru, bet neko nespēja līdzēt, jo ādu pārņēma savāda durstoša sajūta un mati saslējās stāvus. Uz viņu novērošanas vietu no apakšas pēkšņi sāka celties spēcīga nāves, gaļas un asins smaka. Tad kaut kas liels sakustējās pamežā, kas ietvēra sargtorņa pamatni. Pagāja vairākas minū­tes, iekams lipīgajā nakts melnumā kā maza motocikla motors atskanēja kluss rūciens. Tas noteikti bija tīģe­ris. Bet vai viens no džinu tīģeriem? Tumsā to nebija iespējams noteikt.

Sekoja otrs rūciens no citas puses, un Rakšasasa kungs pacēla divus pirkstus. Lejā bija divi tīģeri. Tīģeri ir savrupi radījumi, un reti gadās, ka tie medī pāros. Šiem vajadzēja būt džinu tīģeriem.

Pagāja vēl dažas minūtes, un tad viņi izdzirda, kā liela mēle skaļi lok kādu šķidrumu. Tad vēl viena. Par to nevarēja būt šaubu. Tīģeri dzēra sagatavoto maisījumu! Rakšasasa kungs pasmaidīja. Viņa plāns bija izdevies.

- Nu vairs nebūs ilgi, viņš Nimrodam iečukstēja ausī.

Lakšana, abu tīģeru elpošana un apmierinātā ņurdē­šana, ko pastiprināja atbalss no toveriem"; kur tie bija iebāzuši galvu, kļuva skaļāka, līdz mangrovju mežā atbalsojās divu piedzērušu tīģeru rēkšana. Un tomēr tie nebeidza lakt pienu, jo abi tiešām bija aplam rijīgi un nerimās, kamēr nebija izlaizījuši pēdējo lāsi. Stipri noreibuši, tie kļuva agresīvi un dažas minūtes nikni cīnījās, līdz tos pārņēma nogurums, un, skaļi nožāvā­jušies, abi nolikās gulēt.

Izdzirdis krākšanu, Rakšasasa kungs ieslēdza prožek­toru un pagrieza to pret sargtorņa pamatni. Zemē gulēja divi milzīgi tīģeri, katrs deviņas vai desmit pēdas garš un piecsimt vai sešsimt mārciņu smags. Taču galvenais nebija tīģeru lielums, bet gan to krāsa apspalvojums bija nevis svītrains, bet gandrīz pilnīgi melns.

- Tā, Nimrods teica, kāpdams lejā no sargtorņa.

- Melnie tīģeri, ko? Tāpēc jau tos uzskatīja par spoku tīģeriem. Naktī tie tikpat kā nav pamanāmi.

Nokāpuši zemē, abi vērīgāk aplūkoja apdullušos džinu tīģerus.

- Tie ir atslēgušies, Nimrods secināja. Un abiem būs briesmīgas galvassāpes, kad tie pamodīsies. Es ne­gribētu būt tuvumā, kad tas notiks.

- Tik tiešām, Rakšasasa kungs piebalsoja, nome­ties ceļos un vienam no reibuma uzveiktajiem tīģeriem pētīdams zobus. Viņš pamāja ar galvu un tad ilgāku laiku aplūkoja otru tīģeri. Varu droši apgalvot, ka abi ir dvīņi, viņš beidzot sacīja.

- Tad tiem jābūt arī džinu dvīņiem.

Rakšasasa kungs piekrītoši pamāja. Tie divi krokodili, ko es minēju Zaļajam dervišam, viņš teica. Šķiet, atminos, ka tie bija džinu dvīņi no gūlu cilts, kas tajos bija iemiesojušies. Tāpēc sliecos domāt, ka šie ir tie paši dvīņi, jo kļuva par tīģeriem, visticamāk, citu izjūtu meklējumos. Viņš pakratīja galvu. Tas, pro­tams, bija ļoti sen, gandrīz pirms piecdesmit gadiem, tāpēc nevaru atcerēties viņu vārdus.

- Tas nav svarīgi, Nimrods sacīja un, kad bija bei­dzis transmutēt abus džinu tīģerus tērauda termosa iekšienē, piestiprināja tam uzlīmi: DŽINU DVĪŅI. AP­IETIES UZMANĪGI.

- Cerēsim, ka mēs to varam paturēt zem vāka, Rakšasasa kungs teica. Un es nedomāju termosu, kas tev rokā, Nimrod. Protams, purvos būs dejošana, kad izplatīsies ziņa, ka bagho buthi ir pazuduši no Sander­bensas. Tāpēc cerēsim, ka šie priesteri neuzminēs, kas mēs esam, un neizpļāpāsies saviem draugiem. Nebūtu labi, ja Deviņu kobru kults uzzinātu, ka esam bijuši viņu pagalmā.