Lidmašīnas krīt okeānā

7

Komandieris tūdaļ kļuva vismaz divreiz īsāks. Dodot rīkojumu nosēsties uz ūdens, viņš skatījās uz Mūnu kā uz milzīgu būtni no nepazīstamas planētas.

Pat Deilijs, kuram ne vienu reizi vien bija izdevība pārliecināties par šefa tālredzību, šoreiz apmulsa.

— Kā jūs to zinājāt? — viņš painteresējās.

— Vai nevarat iedomāties?

— Droši vien esat stājies spiritiskos sakaros ar mis­teru Pulsomonīdu. Minerva jums nepiedos šo uzbru­kumu viņas monopoltiesībām.

— Jūsu cienījamai sievai nav ko baidīties no manas konkurences. Man ir gluži cita, daudz modernāka me­tode. Man pat nevajag iegrimt transā. Ņemot talkā me­diju, kura lomu šoreiz izpildīja telefoniste, es izsaucu profesora Holmena balsi. Kad pastāstīju par katastrofu, balss man pavēstīja, ka šajā Indijas okeāna daļā krievu ekspedīcijas kuģis «Vitjaz» nesen atklājis vulkāniskās darbības pēdas — jūras dibena pacēlumu un jaunas sa­las rašanos. Tā kā sala ir vistuvākā sauszeme no «Oran­žās bultas» krišanas vietas, dabiski, varēja cerēt, ka pēc katastrofas kāds atkļuvis šurp. Skaitļojamās mašīnas aprēķini apstiprināja manas domas. Bet…

Mūns neizrunāja līdz galam. īsais uzvaras prieks deva vietu mokošām šaubām. Nav izslēgts, ka cilvēks, kas joprojām gulēja pilnīgi nekustīgi, ir Stīvs Vāgners no jahtas «Septiņi vēji». Bet, ja tas tomēr ir «Oranžās bul­tas» pasažieris vai komandas loceklis, tad vēl nav zi­nāms, vai viņš ir dzīvs. Mūnam bija vajadzīgs dzīvs liecinieks, nevis vētras izskalots līķis.

Lidmašīna, slīdot pa ūdeni, pieskārās krastam. Ko­mandieris pagrieza stūres ratam līdzīgu mehānismu. Lidmašīnas priekša sāka atdalīties no korpusa un celties uz augšu. Ļaudis metās lūkā, kas izskatījās kā briesmī­gas haizivs rīkle.

Pirmais pieskrēja Deilijs. Cilvēks gulēja uz vēdera. Viņu apjoza glābšanas veste. Pa pakausi rāpoja sīciņš jūras vēzītis. Biksītes un krekls bija haki krāsā. Vējš bija paguvis apkaisīt ķermeni un galvu ar smiltīm. Acīm redzot, cilvēks jau ilgu laiku gulēja bez samaņas.

Deilijs apgrieza viņu uz muguras. Cilvēks nepakus­tējās. Tas bija vīrietis gaišiem matiem — eiropietis vai amerikānis. «Oranžās bultas» komanda sastāvēja no indiešiem, pasažieri bija vjetnamieši. Tiesa, kopā ar vi­ņiem lidoja žurnālisti — francūzis un zviedrs. Tomēr maz ticams, ka atrastais cilvēks būs viens no abiem. Droši vien tas bija Stīvs Vāgners.

Taču pašlaik visu pārējo atbīdīja sānis galvenais jau­tājums — dzīvs vai miris? Deilijs sapurināja nekustīgi guļošo cilvēku. Nekādās reakcijas. Tikai birstošu smilšu graudu sausā skaņa.

— Manuprāt, atliek tikai pasūtīt zārku, — viņš no­mākts paziņoja, vairīdamies uzlūkot Mūnu.

— Nesteidzieties ar slēdzieniem! — atskanēja ārsta balss.

Ar varēm uzmodinātajam ārstam joprojām bija sa­miegojies izskats. Taču savu darbu viņš darīja ar pro­fesionālu māku. Sekundes, kamēr viņš izklaušināja elpu, taustīja pulsu, pacēla plakstus, Mūnam likās vesela mū­žība.

Beidzot ārsts piecēlās.

— Stiepiet savu mironi uz lidmašīnu! — viņš mundrā balsī paziņoja. — Ātrāk!

— Nav jau vairs nekādas vajadzības steigties.

— Kāpēc? Man personīgi ir. Jo ātrāk viņu atdzīvi­nāšu, jo drīzāk varēšu iet gulēt.

Atdzīvināšanas procedūra vilkās mokoši ilgi. Beidzot cilvēks sāka elpot. Sasprindzinātajā klusumā šī ilgi gai­dītā skaņa šķita skaļāka par motora rūkoņu. Tikai tagad Mūnam un Deilijam ienāca prātā apsēsties. Visu šo laiku viņi bija stāvējuši, baidīdamies pakustēties, it kā no tā būtu atkarīgs laimīgs iznākums.

Ārsts nolika injekcijas adatu.

— Tūlīt nāks pie samaņas! — viņš paziņoja. — Sa­gatavojiet glāzīti spirta, kārbu sulas un tasīti buljona. Nekādā ziņā nedodiet viņam uzreiz daudz ēst un dzert. Tas ir viss … Ar labu nakti!

Cilvēks atguva samaņu. Pāri sejai pārskrēja vieglas trīsas, plaksti lēnām pacēlās. Mūns ar visu ķermeni tiecās viņām pretī. Tūlīt šis cilvēks ierunāsies, un viss kļūs skaidrs. Pamata cerībām bija maz. Haki krāsas kreklā Mūns bija uzgājis Ņujorkas preču zīmi. Tieši no Ņujorkas jahta «Septiņi vēji» bija devusies ceļojumā apkārt pasaulei.

Cilvēks pakustināja lūpas. Deilijs attaisīja viņam zo­bus un ielēja mutē dažus malkus spirta. Cilvēks plati atvēra acis un tūdaļ piemiedza.

— Dzert!

Deilijs pacēla viņa galvu un padzirdīja ar mango sulu. Cilvēks dzēra kāri, aizgūtnēm. Pelēkajās acīs pa­rādījās dabiska izteiksme.

— Kur atrodos? Kas jūs tādi esat?

— Atradām jūs salā. Jūs esat Stīvs Vāgners?

Atbildes vietā sekoja jautājums.

— Vai fotoaparātu atradāt?

— Kādu fotoaparātu?

— Manējo. Vai blakus man nebija fotoaparāta?

— Nē! Jūs esat Stīvs Vāgners?

— Nebija?! — cilvēks atkal neatbildēja. — Tas ir šausmīgi! … Tik ilgi stiepu to līdzi! .. . Kad piepeldēju pie salas, man apmiglojās prāts, laikam tad arī pazau­dēju.

— Jūs esat Stīvs Vāgners, vai ne?

— Lieciet mani mierā! Es pārdzīvoju traģēdiju, bet jūs uzbāžaties ar kaut kādu Stīvu Vāgneru! … Ja jūs zinātu, kādus satriecošus kadrus paguvu uzņemt! .. . Stjuarte palīdz pasažieriem aplikt glābšanas vestes! … Degošais spārns izkūst un atlūst pa gabaliem! … Aiz bojā ejai nolemtās lidmašīnas stiepjas liesmu un dūmu grīste! … Jebkura avīze būtu apzeltījusi par tādiem attēliem! Un tas viss aizgājis pie velna! Neveicas gail!

Mūns gandrīz būtu viņu apskāvis aiz priekiem.

— Toties mums veicies, — teica viņš. — Jūs esat vienīgais, kuru izdevies izglābt.

— Bet pārējie?

— Gājuši bojā. Tagad to var uzskatīt par neapgā­žamu faktu.

— 2ēl… Jauki zēni… Paspēju viņiem pieķerties, īpaši vjetnamiešiem.

Pēkšņi žurnālists ar rāvienu piecēlās.

— Jūs sakāt — visi gājuši bojā? Iznāk, ka es vienī­gais esmu palicis dzīvs? Kāpēc uzreiz neteicāt? Tā taču nedzirdēta veiksme! Tāda gadās tikai reizi mūžā! Gad­simta reportāža! Mūsu korespondents Svens Krāgers, vienīgais cilvēks, kas izglābies gaisa katastrofā, atklāj «Oranžās bultas» bojā ejas noslēpumu! .. . Kur te raid­stacija? Dodiet Šurp radistu!

— Stāstiet! Kāpēc laineris aizgāja bojā? — Mūns drudžaini mudināja.

Svena stāsts bija pavisam īss. Nepacietība ātrāk no­kļūt pie raidītāja neļāva viņam iedziļināties sīkumos.

Tieši tai brīdī, kad Svens intervējis «Oranžās bultas» komandieri, pilotu kabīnē iespiedušies dūmi. Līdz tam lidojums noritējis sekmīgi. Motori, benzīna un eļļas pa­deves sistēma darbojusies bez traucējumiem. Degusi fizelāžas apakšējā daļa un kreisais spārns. Komandieris uzņēmis kursu uz tuvāko salu. Apdzēst ugunsgrēku nav izdevies. Pasažieriem pavēlēts aplikt glābšanas vestes. Kreisais spārns sācis sadrupt. Komandieris nolēmis no­sēsties uz ūdens. Svenu pārsteigusi komandas locekļu un it sevišķi pasažieru ārkārtējā aukstasinība un vīriš­ķība nāves briesmu brīdī. Ne vēsts no panikas. Vjetna­mieši klusu ciešot aplikuši vestes. Neviens neizkustējies no vietas pat tad, kad salonu sākuši pildīt kodīgi dūmi. Komandas locekļi līdz pēdējam brīdim pašaizliedzīgi pa­likuši savos posteņos. Pašam Svenam nav bijis laika nodoties pārdzīvojumiem. Viņš fotografējis kā apsēsts. Degošā lidmašīna gandrīz vertikāli laidusies lejā. Ko­mandierim palaimējies to nosēdināt uz ūdens. Pirms tam stjuarti atvēruši dažas rezerves izejas. Teorētiski ļau­dīm bijusi iespēja izglābties. Taču Svens domājot, ka tas izdevies tikai retam, jo pa rezerves izejām kopā ar gaisu iekļuvusi uguns. Par laimi Svens nolaišanās brīdī atradies pilotu kabīnē. Izkļuvis no pārplūdušās pilotu kabīnes, Svens ieraudzījis liesmainas benzīna strūkl­akas. Viņš aizpeldējis pēc iespējas tālāk. Kad atskatī­jies, lidmašīna jau bija pārvērtusies liesmu stabā. Tā­lumā virs ūdens šūpojušies melni punktiņi. Tie varējuši būt ļaudis vai lidmašīnas daļas. Stiprā straume nav ļāvusi tuvoties. Neesot ne jausmas, cik stundu peldē­jis, — jādomā — vairāk nekā desmit. Esot labs peldē­tājs. Sākumā jūra bijusi mierīga. Pēc kāda laika Svens ieraudzījis salu. Peldēt kļuvis grūtāk, jo vajadzējis cīnī­ties ar straumi. Atpūsties kā agrāk vairs nevarējis — straume būtu aiznesusi salai garām. Svens sācis pagurt. Vētras laikā viņš galīgi zaudējis spēkus. Viņš pat lāgā neatceroties, vai. pats izrāpies malā, vai arī viņu izska­lojuši viļņi.

— Kā tad ar haizivīm? — Deilijs painteresējās.

— Mūsu komandieris apgalvoja, ka jūsu vārds jau ierakstīts haizivju ēdienu kartē.

— Haizivis? Pat neredzēju. Sākumā peldēju ļoti ātri, stāsta, straujas kustības tās atbaidot; pēc tam bija tumšs, haizivis laikam nevarēja mani saskatīt, — žur­nālists pajokoja. — Starp citu, visu laiku par to vien domāju, kā nepazaudēt fotoaparātu ar filmu. Un tomēr pazaudēju! Neveicas gan! Būtu mani labāk haizivs ap­rijusi! Bet, tā kā tas nav noticis, man laiks izpildīt savu svēto pienākumu pret lasītājiem. — Un viņš piecēlās, lai uzmeklētu radistu.

— Lasītāji uzgaidīs, — Mūns viņu apturēja. — Mani interesē vēl dažas detaļas.

— Visus sīkumus uzzināsiet no manas reportāžas!

— Nenāk ne prātā! Man vajadzīgs nevis sensacionāls apraksts, bet precīza informācija. Kāds bija avārijas cēlonis?

— Es jau stāstīju … Vainīgs ugunsgrēks.

— Tas ir tikpat kā pasacīt: atomsprādzienu izraisīja atombumba. Man ir svarīgi zināt, kur un kā izcēlies ugunsgrēks?

— Nezinu. Neesmu speciālists.

— Toties komandieris bija speciālists. Viņam gan va­jadzēja zināt vai vismaz nojaust, kāpēc lidmašīna aiz­degusies.

— Biju pārāk aizņemts, lai intervētu viņu šai saka­rībā, bet.. .

— Protams, aizņemts, fotografējot briesmīgo dūmu un liesmu grīsti, — Mūns noteica ar rūgtu ironiju.

— Ne tikai. Es, piemēram, nolēmu, ka lasītājus inte­resēs dramatiskais ieraksts borta žurnālā, un nofotogra­fēju to.

— Vai atceraties to?

— Protams. «Pilotu kabīnē iekļūst dūmi. Aizsūtu stūr­mani noskaidrot. Viņš ziņo, ka deg apakšējais sektors. Izzināt ugunsgrēka cēloni neizdodas.»

— Apburts loks! — Mūns norūca, aizpīpēdams jaunu cigāru. Ar sev piemītošo pacietību viņš sāka šķetināt pavedienu no otra gala.

— Spriežot pēc ieraksta, dūmi iekļuva vispirms pi­lotu kabīnē un tikai pēc tam pasažieru salonā?

— Jā.

— Tatad ugunsgrēka izcelšanas vieta atradas zem pilotu kabīnes.

— Ļoti iespējams.

Deilijs saspringa — beidzot Mūnam izdevies atrast pavedienu. To varēja saprast pēc tā, cik kāri viņš ievilka dūmu.

— Paldies! — Mūns noteica un atviegloti izpūta kuplu dūmu strūklu. — Bet tagad, Sven, esiet tik mīļš un atsvaidziniet savu atmiņu. Vai pirms dūmu parādī­šanās jūs nedzirdējāt kādu neparastu skaņu?

— Kad pieminējāt atombumbu, man tūdaļ radās aso­ciācija … Es atcerējos tieši šo skaņu . . .

— Ko tā atgādināja?

— It kā zem mums būtu kaut kas ar troksni lūzis vai sprādzis.

—- Varbūt saplīsa benzīna vads un ugunsgrēks izcēlās tieši tādēļ?

Deilijs pasmīnēja. Tas bija tipisks piemērs Mūna iz­meklēšanas metodei. Izvirzījis hipotēzi, viņš sākumā meklēja nevis apstiprinājumu, bet, tieši otrādi, — pūlē­jās atrast visas iespējas tas apgāšanai. Un tikai tad, kad negatīvie varianti atkrita c its pēc cita, hipotēze kļuva par pamatu tālākajiem slēdzieniem. Tā tas bija arī šo­reiz.

— Man jūs jāsarūgtina, — Svens teica. — Degviela plūda normāli, visi motori strādāja līdz pēdējam mo­mentam.

— Gluži otrādi. Jūs mani ārkārtīgi iepriecinājāt. Varu jums pateikt, ko tobrīd dzirdējāt. Tas bija sprā­dziens.

— Sprādziens?! — Svens jutās pārsteigts.

— Bez šaubām. Tieši tāpēc jums radās zemapziņas asociācija. «Bultai» tieši zem pilotu kabīnes atrodas bagāžas glabātuve. Kā zināms, tajā novieto' ceļasomas. Bet ceļasomā var ielikt ne tikai pikantu žurnālu ar seks- bumbas attēlu, bet arī īstu bumbu.

— Sprādziens! Tas taču grandiozi! Reportāža, kādas vēl nav bijis pasaulē! Tūlīt, nekavējoties … — No sa­traukuma Svens bija zaudējis spēju sakarīgi runāt. Ar viņu notika kaut kas neaprakstāms. Vicinādams rokas, Svens aizskrēja pie radista.

Mūns pasmaidīja. Pēc minūtes Svens atskrēja atpa­kaļ. Viņš bija satricināts.

— Radists apgalvo, ka jūs esat aizliedzis viņam pie­ņemt no manis ziņojumus!

— Jā! Atcerieties tos cilvēkus, kas noslīkuši okeānā! Jūs arī varējāt būt starp tiem. Vjetnamiešus, kas de­gošajā lidmašīnā klusu ciešot aplika glābšanas vestes … Komandas locekļus, kas līdz pēdējam brīdim palika sa­vos posteņos! Visus šos cilvēkus, par kuru vīrišķību atsaucaties ar tādu cieņu . .. Vai gribat, lai tie, kas vai­nīgi viņu bojā ejā, saņemtu pēc nopelniem?

— Gribu! Bet nekādi nevaru saprast, kāds tam sakars ar manu reportāžu?

— Katastrofas vaininieki cer, ka okeāns noslēpa vi­sas pēdas. Ka nepaliks neviens liecinieks, tāpat kā tas bija ar «Zelta bultu». Ļaunākajā gadījumā uz to, ka katastrofu pārcietušie nespēs izskaidrot tās cēloni.. . Par to, ka viņu aprēķini ir pareizi, liecina kaut vai ieraksts borta žurnālā … Ja nebūtu manis, jūs tā arī nezinātu . ..

— Jūs uzskatāt, ka mana reportāža priekšlaicīgi at­klās jūsu kārtis?

— Kāda apķērība! .. . Viņi būs jūsu visuzmanīgākie, vispateicīgākie lasītāji! Izlasīs un sacīs: «Jāņem kājas pār pleciem, kamēr vēl šis nolādētais Mūns nav pataisī­jis mūs par galvas tiesu īsākus!»

— No jūsu viedokļa jums-varbūt arī ir taisnība. Bet jūs nevarat iedomāties, ko tas nozīmē žurnālistam! Tik­pat kā jums neapcietināt slepkavu, iekāms tas nav snie­dzis man interviju! Vēl ļaunāk! Manās rokās ir milzīgs kapitāls, bet es esmu spiests glabāt savu bagātību fir­mas «Mūns un Deilijs» ugunsdrošajā skapī un nevaru laist to apgrozībā! Tas ir vairāk nekā briesmīgi!

Svens vēl ilgi plosījās, taču Mūns palika nepielū­dzams. Katram gadījumam viņš vēlreiz iegriezās pie radista. No uztvērēja plūda klusinātas austrumu mūzi­kas skaņas.

— Atgādinu vēlreiz. Līdz turpmākajam rīkojumam jūs nepieņemsiet radiogrammas ne no viena, izņemot mani, — Mūns piekodināja.

— Ceru, ka tas neattiecas uz komandieri? Viņš lū­dza mani informēt misteru Bredoku.

— Vai nosūtījāt radiogrammu?

— Nē. Nule taisījos pārraidīt, — radists izņēma no kabatas lapiņu. Mūns saplēsa to sīkās driskās.

— Misters Bredoks uzgaidīs. Tas ir viņa paša inte­resēs.

Mūns jau grasījās aiziet, taču pusceļā apstājās un ieklausījās. Raidstacija, kura tikko translēja austrumu melodijas, pārraidīja pēdējo notikumu apskatu angļu valodā.

— Kāds vilnis? — Mūns pavaicāja.

— Hanoja, komunistiskā Vjetnama.

— Tā jau domāju.

Runa bija par «Oranžo bultu». Komentators kata­strofu uzskatīja par teroristisku diversiju, par vaininie­kiem — Dienvidvjetnamas aģentus, par iedvesmotāju — amerikāņu izlūkdienestu. Paziņojis, ka visi pasažieri un komandas locekļi, acīm redzot, gājuši bojā, komentators pieminēja, ka tas pats noticis ar «Zelta bultu». Taču nekādas sakarības starp abiem notikumiem viņš nesa­skatīja. Ne vārda par izcilajiem vjetnamiešu zinātnie­kiem, kuri lidoja ar «Zelta bultu», lai gan komunistiska­jai Vjetnamai viņu nāve bija sāpīgs zaudējums. Mūnam tas likās ļoti savādi.