Lidmašīnas krīt okeānā

9

Singapūras centrs žilbināja ar savu izšķērdīgo bal­tumu. Policistu baltās korķa ķiveres, garāmgājēju baltie uzvalki, karavīru un jūrnieku baltie ķiteļi, tirdzniecības firmu un banku baltās augstceltnes uz palmām apstādītā Viktorijas bulvāra. Klejojošo tirgotāju aizsmakušie kliedzieni tricināja gaisu. Visā ielas platumā drūzmējās satiksmes līdzekļi. Riteņbraucēji ar piekrautiem gro­ziem mugurā vai uz divriteņu rāmjiem. Velorikšas — pa vienam vai pārinieki. Visādu marku un konstrukciju automobiļi. Limuzīni ar kondicionētā gaisa ierīcēm, kabrioleti ar nolaižamu jumtu. Plūdu laiku un vismo­dernākie. Amerikāņu, Eiropas firmu, visvairāk lētās ja­pāņu mašīnas.

Pāri šim skaļajam Bābeles jūklim vibrēja svelmainās saules piestrāvotais gaiss. Palmas klāja putekļi, tāpēc lapas likās nevis zaļas, bet bālganas. Vietām ielu tīrī­tāji rīkojās ar ūdens šļūtenēm. Garāmgājēji nevairījās, gluži otrādi, mēģināja nokļūt zem strūklas. Jau pēc da­žām minūtēm baltie uzvalki un puķainie sarongi nosu­sēja un pārklājās sviedru traipiem.

Cilvēkam, kas nebija apradis ar ekvatoriālo klimatu, Singapūra varēja likties milzīga sutas pirts. Tikai ledus ūdens, ko pārdeva uz stūra, un daudzās ielās iekārtotās dušu kabīnes sniedza īslaicīgu glābiņu no valgās un tā­dēļ divkārt nepanesamās tropiskās svelmes.

Mūnam un Deilijam, kuri sēdēja pārinieku velorikšu ratos, nebija vieglu tropisku uzvalku. Arī Svens, kam bortinženieris bija aizdevis savu virsvalku, cieta no kar­stuma ne mazāk. Bet tas bija nieks salīdzinājumā ar mo­kām, kuras reportieris izcieta, būdams spiests slēpt no pasaules satricinošu un pie tam tikai viņa rīcībā esošu avīžmateriālu. Ik reizi, kad viņi brauca garām iz­kārtnei «Telegrāfs», viņš mēģināja bēgt. Mūnam un Deilijam nācās viņu ar varu atturēt.

Šī cīņa, kas atkārtojās laiku pa laikam, Mūnu galīgi nokausēja. Viņš centās nedomāt par karstumu, bet ūdenskritumi, kas plūda pa rikšu brūnajām sejām un kakliem, nemitīgi atgādināja to. Zilās katūna blūzes, kas arvien vairāk piesātinājās ar sviedriem, parādīja veikto attālumu daudz uzskatāmāk par kilometru skai­tītāju.

Lai kaut kā aizmirstu karstumu, Mūns sāka aplūkot garāmgājējus. Nedaudzie eiropieši un amerikāņi pilnīgi pazuda starp ķīniešiem, malajiešiem, indiešiem, siamie- šiem.

— Pietiek! — Deilijs pēkšņi iebļāvās. — Vēl piecas minūtes — un es pārvērtīšos pārceptā bifštekā. Viens no diviem — vai nu mēs nekavējoties pērkam tropu uzvalkus… vai arī es izmetīšos Ādama kostīmā.

— Un samaksāsiet sodu par sabiedriskā miera trau­cēšanu! — Svens piezīmēja.

— Tas nav tik briesmīgi! Neaizmirstiet, ka visus iz­devumus sedz misters Bredoks, — Deilijs iebilda.

Mūns pavēlēja rikšam piebraukt pie tuvākā gatavo apģērbu veikala. Veikli manevrēdami starp autobusiem, mašīnām un riteņbraucējiem, rikšas iegriezās blakus ielā. Viktorijas bulvāra žilbinošo baltumu tūdaļ nomai­nīja vienstāvu nameļi, gandrīz melni zem daudzus ga­dus krātās putekļu un dubļu kārtas. Visa iela bija viens vienīgs veikals. Uzvalkus pārdeva resns ķīnietis. Ap­ģērbi karājās uz ielas. Pielaikošanas kabīņu nebija. Pir­

cēji iztika bez tām. Pārmērīgi kautrīgs apmeklētājs va­rēja pārģērbties pašā veikaliņā, kur īpašnieks pa nakti ieslēdza savu preci. Izmeklējis uzvalku ar japāņu firr mas preču zīmi, Mūns nekaulēdamies samaksāja pie­prasīto cenu, par ko īpašnieks ļoti brīnījās. Nemitīgi klanīdamies un starojoši smaidīdams, viņš rūpīgi iesai­ņoja sviedriem piesūkušos apģērbus. Uz iesaiņojuma bija uzraksti četrās valodās: «Pērciet pie Min Lai-īse!» Šis pats aicinājums izdaiļoja zobu bakstāmos, kas tika pasniegti kā bezmaksas suvenīri.

— Redzat, ko nozīmē reklāma, — filozofiski piezī­mēja Deilijs, iesēzdamies ratos. — Ik reizi, kad jums zobos iestrēgs rīsa grauds, jūs tūdaļ skriesiet iepirkties pie Min Lai-Tse! … Velti jūs atsakāties reklamēt mūsu firmu…

— Kā to saprast? — vaicāja Mūns.

— Redzēsiet! — Deilijs pasmīnēja.

Mūnam nebija laika atšifrēt šo divdomīgo frāzi. Rik­šas apstājās pie policijas pārvaldes baltās ēkas.

Policijas priekšniekam, seram Viljamam Brokam, bija tipisks britu koloniju virsnieka izskats — ķieģeļu krāsas seja, īsi apcirpti, sirmi mati, gaišas ūsas. Jauns leitnants būdams, viņš ieradās šeit Interpola — starptautiskās po­licijas organizācijas uzdevumā un tā arī palika uz visu mūžu Singapūrā.

— Kas tie bija par laikiem! — sers Broks ņēmās jūs­mot. — Jebkuras krāsas sievietes! Jebkurā daudzumā! Jebkurai gaumei. Līdz karam tikai Saigona un Hon- konga varēja konkurēt ar Singapūru . .. Un tagad? — sers Broks rūgti nopūtās. — Vai tad mēs šodien spējam iedzīt Ameriku un Rietumeiropu? Ko viņi tik neiz­gudro! … Jā, mēs atpaliekam, bezcerīgi atpaliekam! Ar ko šodien varam iepriecināt asu izjūtu mīļotājus? Ar spēļu namiem? Ar opija smēķētavām! Bērnudārzs!

Sers Broks bēdīgi pamāja ar roku. Likās, viņš no­slauka no vaiga neredzamu asaru.

Izmantodams pauzi, Mūns izklāstīja sava nāciena iemeslus. Lai dzītu pēdas noziedzniekiem Singapūras te­ritorijā, bija nepieciešama vietējās policijas atļauja un atbalsts.

— Domājat, elles mašīnu noslēpis lidmašīnā kāds no lidlauka kalpotājiem? — Sers Broks domīgi pārlaida roku pāri galvai, izrāva īsu, sirmu matu un uzmanīgi to aplūkoja, it kā gaidīdams no tā kādu atklāsmi. Tā ir nesagaidījis, aizpūta matu un atkal pievērsās Mūnam. — Vietējie ir briesmīgi vazaņķi, tik vien sapņo, kā no- mušīt kādu vai uzspridzināt kaut ko. Ko tur runāt par lidmašīnu, ja viņi pat manu suni noindējuši! Tas tik bija suns! Kad spēlēju kroketu, viņš man visas bumbas pienesa zobos… — Sers Broks apklusa un domīgi pa­glaudīja galvu. Šoreiz viņš neizrāva matu, laikam no­lēma pietaupīt svarīgākam gadījumam.

— Mēs ceram, ka jūs palīdzēsiet mums, ser Brok! — Mūns pārtrauca viņa pārdomas.

— Pats par sevi saprotams! Ar vislielāko prieku! Baltajam cilvēkam vienmēr jāatbalsta baltais, citādi visa pasaule aizies pie velna. Jo vairāk šoreiz… Cik saprotu, sprādzienu organizējuši komunisti? Mans svē­tais pienākums cīnīties ar . ..

— Ne gluži, ser Brok! Nacionālisti! Ultralabie!

— Nav svarīgi. Visi viņi ir nelieši… Vispirms iz­liekas par antikomunistiem, lai izlūgtos no mums vai­rāk, bet pēc tam kliedz: «Arā!» … Jā, bet piedodiet, kāpēc jūs nolēmāt, ka lidmašīna gājusi bojā sprādziena rezultātā? «Enterprise» komandieris … Starp citu, viņš ir mans brālēns no mātes puses, tas ir grāfu Vorviku sānatzarojums, trešais grāfs Vorviks bija Indijas vice- karalis, bet viņa krustmeita vēlāk apprecējās ar her­cogu Glosteru … Piedodiet, liekas, esmu sapinies … Ar ko es iesāku?

— Ar brālēnu, — Deilijs pateica priekšā.

— Paldies! Nu, mans brālēns ziņoja, ka neviens ka­tastrofas liecinieks nav palicis starp dzīvajiem.

— Liecinieks sēž jūsu priekšā! — Mūns dusmīgi no­rādīja uz smejošo Svenu. — Es jau stāstīju …

— Tā? — sers Broks izbrīnījās. — Nekādi nevaru at­cerēties.

Vajadzēja izstāstīt visu no gala.

Sers Broks uzmanīgi noklausījās. Tad noglauda ma­tus, iegrima domās, beidzot pamāja.

— Paldies … Tagad man viss skaidrs… — Viņš ar interesi aplūkoja Svenu. — Tātad esat nopeldējis ve­

selas desmit stundas? Lielisks sportisks sasniegums… Mans brālēns no tēva puses, marķīzs Gotenhems, arī bija labs peldētājs, pat karaliskā kluba čempions, kaut gan, nē, toreiz viņš bija tikai baronets, par marķīzu viņš kļuva vēlāk, kad viņa onkulis… — sers Broks sastomījās un izklaidīgi paskatījās klātesošajos. — Lie­kas, atkal sapinos . .. Par ko es gribēju runāt?

— Nezinu, par ko jūs gribējāt, — aizmirsdams visas ceremonijas, Mūns noskaldīja. — Es personīgi runāju par to, ka man vajadzīga jūsu sankcija un at­balsts …

— Pilnīgi pareizi! — sers Broks apstiprināja. — Tas ir mans svētais pienākums. Bet jums nāksies paciesties vēl dažas dienas. Tikmēr varat iepazīties ar Singapūras interesantākajām vietām. Protams, laiki nav vairs tie, bet, piemēram, Šerī kundzes iestāde… Visaugstākā starptautiska klase .. . Tur ir pat bijusī Siamas prin­cese, laikam dzirdējāt, viena no maršala Tana sievām, pēc viņa nāves mantinieki par lētu naudu izūtrupēja visu harēmu… Princese tādā iestādē! — sers Broks smagi nopūtās. — Atdota tikpat kā par velti! Jā, bēdīgi laiki aristokrātijai! …

— Liekas, jūs atkal esat sapinies,,, ser Brok, — Dei­lijs laipni atgādināja. Pamanījis, ka nokausētais Mūns gatavs nolikt ieročus, viņš metās tieši ugunī. — Jūs teicāt, ka nāksies gaidīt. Kādēļ? Mums dārga katra mi­nūte.

— Jūtu jums līdzi. Bet viss lidlauka personāls, at­skaitot priekšnieku, viņš ir anglis, Čarlzs Androps, bet zināt, ne no tiem Andropiem, kuri karalienes Elizabetes laikā saņēma …

— Bez ģenealoģiskiem sīkumiem! — Mūns ierēcās.

— Kāpēc gan ne? — Svens iejaucās. Šī saruna viņu uzjautrināja. Tagad viņam bija izdevība atspēlēties par viņa reportāžai uzlikto aizliegumu. — Turpiniet, ser Brok! Tas ir ārkārtīgi interesanti. Tātad karalienes Elizabetes Otrās laikā …

— Pirmās! — dusmīgi pārlaboja policijas priekš­nieks. — Un, lūdzu, mani nesamulsināt. Viss aerodroma personāls sastāv no vietējiem iedzīvotājiem. Viņi ne­runā angliski. Tātad nopratināšanai vajadzīgs tulks …

Bet visi policijas darbinieki, kuri prot vietējās valodas, iesaistīti operācijā «Papagailis».

— Vai tas gadījumā nav šifrēts nosaukums kaujas operācijai pret malajiešu partizāņiem? — Svens painte­resējās. — Esmu tā kā lasījis, ka viņi likvidēti.

— Es arī esmu lasījis, — sers Broks nikni pateica. — Angļu laikrakstos. Bet, tā kā šie velni angļu avīzes nelasa, viņi vēl nekā nezina par savu likvidāciju un jo­projām šauj … Bet lai ar viņiem noņemas armija. Man uzdots nodarboties ar papagaiļiem. Pārbaudu viņu po­litisko uzticamību.

— Jūs jokojat!

— Ha! Labi joki. Kad aģenti ziņoja, ka vietējiem ķīniešiem piederošie papagaiļi izkliedz pretvalstiskus lozungus, es arī mēģināju atpirkties ar joku. Teicu, tur nekā nevar darīt, viņi jau tā sēž aiz restēm… Mans pienākums izklīdināt demonstrācijas, nevis nopratināt krokodilus. Kas es galu galā esmu — policijas priekš­nieks vai zooloģiskā dārza direktors? Nekas neiznāca! Kāds patriotiski noskaņots kretīns aizrakstīja vēstuli uz «Times». Nākamā dienā pavēle no Londonas! Parakstī­jis pats ministrs lords Breverijs. Visi Breveriji bija muļķi. Protams, atskaitot trīsdesmit pirmo lordu; tas bija pārāk gudrs un tādēļ nokļuva trako mājā… Šķiet, atkal sapinos … Zināt, cik Singapūrā papagaiļu? Des­mitiem tūkstošu! Labprāt aizsūtītu tos visus ministram, lai pats pratina … Elles darbiņš! Varat paši pārliecinā­ties.

Telpa, kur atradās spārnotie aģitatori, atgādināja iz­stāžu paviljonu. Patiesībā tas bija amerikāņu miljonā­res dibinātās teosofu sektas modernā stilā būvēts svētnams. Svētnama cēlāji cerēja piesaistīt plašas vie­tējo iedzīvotāju aprindas, taču nO tā nekas neiznāca. Dievnams pārgāja kaučuka sabiedrības īpašumā, kura to izmantoja par noliktavu, kamēr sintētiskā kaučuka konkurence nepiespieda sašaurināt ražošanu. Tagad svētnīca piederēja pilsētas valdei. Lietus periodā to iz­mantoja gadatirgiem un sporta sacīkstēm.

Uz mistiskiem simboliem izrakstītās grīdas stāvēja ne­skaitāmi bambusa būri. Dažus rotāja mākslinieciski gre­bumi, citus smaili pagodu jumtiņi. Tajos lēca, tupēja, skraidīja, vēcināja spārnus tūkstoši daždažāda lieluma un nokrāsas papagaiļi.

Nezinātājam sākumā varēja likties, ka viņš nokļuvis putnu izstādē, kur uzvarētājiem pasniedz prēmijas par visspilgtākajām spalvām vai vislielāko izrunāto vārdu skaitu. Taču policijas darbiniekus, kas staigāja apkārt, interesēja nevis vārdu skaits, bet tikai saturs. Pieķē­ruši kārtējo papagaili nepiedodamā necienībā pret britu impērijas svētajiem pamatiem, viņi piestiprināja būrim attiecīgu zīmi un devās pie nākamā. Pašiem papagai­ļiem laikam likās, ka viņi uzaicināti daiļrunības kon­kursā. Pakļaudamies vispārējai psihozei, krāšņie putni kladzināja bez pārtraukuma. Troksni vēl pastiprināja papagaiļu īpašnieku skaļie protesti un policistu lamā­šanās.

— Diezgan! Man pietiek! — kaut kur aiz muguras at­skanēja histērisks kliedziens. Mūns pagriezās. Kalsens, gara auguma cilvēks ar rusganu bārdiņu nikni iespēra ar kāju papagaiļa būrim un, aizspiedis ar rokām abas ausis, devās uz izeju. Sers Broks aizšķērsoja viņam ceļu.

— Kas jums lēcies, kņaz? … Tas ir krievu kņazs Šah- girejevs, strādā pie manis par tulku, — policijas priekš­nieks paskaidroja. — Nolaidiet taču rokas! Vai jūs esat prātā jukuši!

Tulks nolaida rokas, bet tūdaļ atkal aizbāza ausis ar pirkstiem.

— Vēl ne, bet pamazām tuvojos šim stāvoklim … Divsimt piecdesmit papagaiļu trīs stundās … Daudz ne­trūka, un es pats būtu pārvērties papagailī. Dievs žēlī­gais, tādu spīdzināšanu nav izdomājis pat lielais inkvizi- tors Torkvemāda.

— Kņazs — un tik vāji nervi! — sers Broks skumji nopūtās. — Jā, aristokrātija deģenerējas. Nav vairs tas, kas senajos laikos. Kad pie lorda Četema, viņš toreiz bija Īrijas vicekaralis, nemieru laikos ielauzās brēcošs pūlis, viņš pat acis nepamirkšķināja, tikai pavēlēja kambarsulainim noslēpt zelta karotes… Liekas, es at­kal … Vai gadījumā neatceraties, par ko bija runa?

— Par to, ka misters Šahgirejevs brauks mums līdzi, — Mūns mēģināja atgriezt policijas priekšnieku reālajā pasaulē. — Lai parādītu mums Singapūras in­teresantākās vietas, — viņš dzēlīgi piemetināja.

— Protams! — sers Broks pamāja. — Tas ir mans svē­tais pienākums. Kņaz, noteikti aizvediet ciemiņus pie Šerī kundzes. Tikai nedodiet Siamas princesei pārāk daudz dzert! … Nabaga princese! — Sers Broks pavi­cināja roku, it kā noslaucīdams neredzamu asaru.

— Lielisks eksemplārs! — Deilijs smējās, pavadīdams ar skatieniem policijas priekšnieku, kas turpināja in­spekcijas apgaitu. — Ko jūs par to domājat, Sven?… Sven … Sven, kur jūs esat!

Bet Svens nekā nedzirdēja. Un nevarēja nekā dzirdēt. Viņš vispār vairs nebija blakus. Izmantojis apstākli, ka operācija «Papagailis» piesaistīja viņa sargu uzmanību, viņš bija aizlaidies.

Droši vien Svens tagad atradās kādā pasta nodaļā un nosūtīja uz redakcijas rēķina rekorda garuma tele­grammu. Meklēt viņu miljonu pilsētā nebija nekādas jēgas. Tas nozīmētu velti šķiest vērtīgo laiku. Tagad tas kļuva divkārt dārgs.

Tajā brīdī, kad Svens bija pasniedzis telegrāfistam pirmo lapiņu, it ka sākas savdabīgas sacīkstes. Pirmais teletaipa izsistais burls aizvietoja starta signālu. Ātru­mam, ar kuru strādā telegrāfs un radio, tagad vajadzēja likt pretī vēl lielāku ātrumu. Citādi — drošs zaudējums.

«Oranžās bultas» bojā ejas vaininieki jāatrod, pirms Svena noraidītā informācija aplidos pasauli un ar pēdē­jām radioziņām atgriezīsies Singapūrā. Vēsts par uz­ieto elles mašīnu viņu ausīs skanēs kā brīdinājuma sig­nāls «Glābiet savas ādas!». Noziedznieki jāapcietina, pirms tie paguvuši aizbēgt. Jāsteidzas!