Lidmašīnas krīt okeānā

6

— Tas ir bezcerīgi! — teica lidmašīnas komandieris tai bezierunas tonī, kādā militāras personas parasti sa­runājas ar privātajiem. Strādādams pie Bredoka, viņš bija tikai apmainījis gaisa karaspēka emblēmu pret zelta bultu. Iedoma lidot uz gaisa katastrofas vietu vi­ņam likās neprātīga, jo vairāk tāpēc, ka cietušos jau

meklēja angļu minu kuģis «Enterprise». Karadienestā pavadītais laiks bija pieradinājis «Zibens» komandieri izpildīt pavēles pat tad, ja tās runāja pretī skaidram saprātam. Taču neviens viņam nevarēja liegt izteikt savu viedokli, jo vairāk tāpēc, ka Mūns nebija nekāds ģenerālis, pat ne pulkvedis.

Mūns neatbildēja. Viņš skatījās iluminatorā. Līdz pa­šam apvārsnim stiepās zaigojošs, pūkains sniegs. Bet zem mānīgā mīkstuma atradās desmit tūkstoši pēdu gaisa plus daži tūkstoši pēdu ūdens. Baltā plēve sa­ira. Debeszilajā plaisā laiski šūpojās Indijas okeāns.

Mūns pacēla pie acīm tālskati. Iekāms plēve paguva atkal savilkties, viņš pamanīja melnu adatu uri baltu diegu, kas stiepās aiz tās. Dūmi virs tvaikoņa.

— Sazinieties ar viņiem! — Mūns palūdza koman­dieri.

— Viņi paši ziņotu, ja būtu ko atraduši, — komandie­ris paskaidroja tonī, kādā skolotājs runā ar neapķērīgu skolnieku.

— Jā, jā . . . Vienalga, uzņemiet sakarus! — Mūns nomurmināja.

— Japāņu zvejas kuģis «Sake-Maru», — pēc dažām » minūtēm komandieris ziņoja. — Neko, atskaitot tunzi- vis, no jūras nav izzvejojuši. .. Tikai veltīgi tērējam laiku. Jālido uz Singapūru. Ja kāds būtu izglābies, viņu jau sen būtu atraduši, — komandieris kategoriski no­teica.

— Jūs domājat? — Mūns izklaidīgi vaicāja.

— Protams! Klusajā okeānā meklējumos piedalījās vesela eskadra, bet rezultāti?

— Tur līdz tuvākajai sauszemei milzīgs atstatums, — Mūns iebilda. Viņam nebija nekādas vēlēšanās strīdē­ties ar komandieri. Viņš runāja, lai kaut kā apklusinātu mokošai niezei līdzīgo nepacietību. — Bet te ir salas, līdz kurām var aizpeldēt.

— Aizpeldēt? Tikai tādā gadījumā, ja lidmašīnu izde­vies nosēdināt uz ūdens, bet tas gandrīz nav iespējams. Pa visu laiku, kamēr karojām Korejā, atceros tikai da­žus tādus gadījumus .. . Bet līķi, kā zināms, peldēt ne­prot.

— Bet ja nu šoreiz ir tieši tāds ārkārtējs gadījums? —

Mūns sacīja. — Varēja taču kāds palikt dzīvs? Nu, kaut vai viens cilvēks! Viens vienīgs cilvēks, kurš pastāstītu, kas īsti noticis! Viņš man vajadzīgs kā ēst!

— Misteram Bredokam ne mazāk, — komandieris piezīmēja. — Bet jārēķinās ar reāliem faktiem. Pieņem­sim, ka jums vajadzīgais liecinieks patiešām palicis dzīvs pēc katastrofas — nav noslīcis, nav sadedzis, nav pārlauzis sprandu, paguvis uzvilkt glābšanas vesti. Simt procenti pret vienu, ka viņš ies bojā, iekāms aizkļūs līdz sauszemei.. . Paskatieties kartē!

Bengāļu jūras līča karte aizņēma visu galdu. Vispre­cīzākā, visjaunākā navigācijas karte. Uz tās bija atzī­mēts katrs gabaliņš zemes, pat visniecīgākais. No Sin- gapūras Bombejas virzienā stiepās ar zīmuli ievilkta trekna svītra — «Oranžās bultas» kurss. Punktā, no ku­rienes bija nosūtīta pēdējā radiogramma, svītra pārgāja punktētā līnijā. Tā aprāvās vietā, no kurienes vajadzēja pienākt nākamajai, tā arī nenosūtītajai radiogrammai. Kaut kur starp šiem diviem punktiem bija notikusi ka­tastrofa. Tuvākās salas likās pavisam blakām. Taču šis «blakām», pārrēķināts no kartes mēroga īstajā, nozī­mēja simtiem jūdžu.

— Re nu! — komandieris noteica.

— Neesmu akls! — Mūns atrūca. — Bet kā jūs būtu rīkojies, ja kaut kas līdzīgs atgadītos ar «Zibeni»?

— Lai dievs nedod! — būdams māņticīgs kā vairums lidotāju, komandieris pieklauvēja pie galda, lai pieskar­šanās kokam novērstu nelaimi. Atcerējies, ka galds ir plastmasas, viņš sāka raudzīties apkārt, vai neatradīsies kāds koka priekšmets.

— Piesitiet sev pie paura! — nāca talkā Deilijs. Par laimi, komandieris nesadzirdēja pusbalsī teiktos vārdus.

— Kā es būtu rīkojies? — viņš pārjautāja. Mūna jau­tājums likās viņam augstākā mērā bezjēdzīgs.

— Būtu uzaicinājis komandas locekļus ievērot dis­ciplīnu un slīkt visiem reizē! — viņa vietā atbildēja Deilijs.

Komandieris paraudzījās uz viņu, kā darbā nogrimis cilvēks skatās uz uzmācīgu mušu, un pievērsās Mūnam.

— Kā es būtu rīkojies? — viņš atkārtoja. — Jocīgs jautājums! Avārijas gadījumam pastāv attiecīgas instrukcijas… — Pēkšņi, it kā ar nokavēšanos seko­dams Deilija padomam, viņš iesita sev pa pieri. — Nu, protams! … Kā es tūlīt neaptvēru, ko jūs domājāt… Ja motori turpinātu strādāt, es tūdaļ mainītu kursu . ..

— Lai izdarītu piespiedu nolaišanos pēc iespējas tu­vāk sauszemei, — Mūns papildināja un, pārliecies pāri kartei, asā leņķī ievilka punktēto līniju līdz tuvākajai salai. — Tieši to ceru .. . Tātad izredzes jau palielinā­jušās. Bez tam te ir spēcīga jūras straume. — Mūns no­rādīja uz karti. Noapaļotas bultiņas, kas apzīmēja straumi, virzījās gandrīz paralēli punktētajai līnijai.

— To izmantodams, labs peldētājs …

— Straume neaiziet līdz pašai salai, — komandieris iebilda. — īsts algebras uzdevums! — Deilijs piezīmēja.

— Nav pat zināms, cik tajā nezināmo… Tā kā mūsu vidū nav profesora Einšteina vai vismaz jūsu drauga profesora Holmena …

— Toties ir skaitļojamā mašīna! — atskanēja nepa­zīstama balss.

Mūns atskatījās. No starpejas iznāca cilvēks ar tipiski nemilitāru ārieni. Krunkaina piere, četrstūrainas acenes melnā ietvarā, sagumzīts smilšu krāsas virsvalks, stīvināta balta apkakle, melna kaklasaite.

— Mūsu bortinženieris, elektronikas speciālists, — komandieris iepazīstināja.

Mūns un Deilijs, protams, bija ievērojuši elektronisko aparatūru, kas aizņēma ceturto daļu no lidmašīnas korpusa, bet nebija paguvuši painteresēties, kādam mērķim tā kalpo. Pie brokastu galda komandieris bija paguvis pastāstīt tikai to, ka «Zibens» ir universāla tipa lidmašīna amfībija, uz kuras bāzes radīts aviācijas ko­mandpunkts. Pie galda vienības komandieris ar savu štābu izstrādā kaujas taktiku, kojas domātas virsnieku un komandas locekļu atpūtai ilgstošu lidojumu gadīju­mos. «Zibeņi» varēja uzņemt degvielu tieši gaisā, kas stipri palielināja lidojuma rādiusu.

— Ceru, ka atradīsiet ar Džimu kopēju valodu, — komandieris pasmīnēja. Ķermeņa augšdaļa nozuda lūkā. — Tikai nesagroziet viņam galvu ar idiotiskiem jautājumiem, — vēl atskanēja no augšas.

— Jūs sauc par Džimu? — jautāja Mūns.

— Komandieris runāja par manu vārdabrāli! — Inže­nieris ar smaidu norādīja uz skaitļojamo mašīnu.

— Vai tā varēs mums palīdzēt?

— Džimam tas ir tīrais nieks — tas pats, kas mate­mātiķim saskaitīt, cik stundu viņš ik gadus tērē ģimenes strīdiem. Viņa blakus nodarbošanās — navigācijas ap­lēses.

— Bet galvenā?

— Dot komandas.

— Kam? '

— Lidmašīnām. Mūsu laikos reaktīvie iznīcinātāji at­tīsta tādu ātrumu, ka lidotājam, nonākot saskarē ar pre­tinieku, nav vairs laika novērtēt situāciju un pieņemt lēmumu. Cilvēka smadzenes ir pārāk gausas un neizda- rīgas, tās nākas aizvietot ar elektroniskām. Tādas ir katrā iznīcinātājā. No turienes informācija nokļūst tieši pie Džima. Viņš to koordinē, acumirklī izstrādā kaujas taktiku visai eskadriļai un noraida savas pavēles katras lidmašīnas elektronu smadzenēm.

— Ģenerālis ar savu štābu pa to laiku droši vien rīko galda tenisa čempionātu? — Deilijs ironizēja.

— Ne gluži. Taču vienīgi mūsu godājamais koman­dieris domā, ka ģenerāļi ir gudrāki par Džimu . . . Piedo­diet, es pārāk aizraujos .. . Tūlīt došu uzdevumu.

Izrādījās, ka Džimam pilnīgai informācijai vēl jāzina, cik ilgi cilvēks var noturēties uz ūdens. Nācās piecelt no gultas ārstu. Savā laikā viņš bija strādājis ūdens glābšanas stacijā Santa Tonikā. Ļaunas mēles apgalvoja, ka uzmodināt doktoru palīdzības sniegšanai bijis vēl grūtāk nekā izvilkt slīcējus no ūdens.

— No sešām līdz astoņām stundām, — viņš paziņoja. — Bet tikai tādā gadījumā, ja cilvēks prot labi peldēt un ja jūra ir mierīga. — Un doktors devās noskatīties pārtraukto sapni līdz galam.

Pieprasīja meteoziņas. Tās nebija visai iepriecinošas. Dažas stundas pēc gaisa katastrofas šajā Indijas okeāna daļā bija plosījusies vētra. Tiesa, īslaicīga un ne visai stipra, taču vējš bija pūtis prom no tuvākās salas.

Elektroniķis ķērās pie darba. Lai Džims varētu sagre­mot pusfabrikātu, kas sastāvēja no koordinātēm, jūras straumēm, vēja stipruma un virziena, peldētāja ātruma, šo ēdienu bija nepieciešams sagatavot perfolentē atzī­mētu skaitļu simbolu veidā.

— Vai iums nav ienācis prātā, ka mūsu profesija no­lemta iznīcībai? — Mūns pēc brīža griezās pie Deiliia. — Iedomājieties, policijas priekšnieka vietā — resna kibernētiskā mašīna, bet mīīsu vietā — elektroniskie detektīvi, kuriem piemīt pārcilvēciskas novērošanas spējas un ideāli loģiska domāšana.

— Esmu jau iedomāiies! — Deilijs atsaucās. — «Iera­dies nozieguma vietā, slavenais detektīvs Šerloks Holmss 128, 1990. gada sērijveida izlaidums, triju mi­nūšu laikā savāca pārliecinošus pierādījumus un, no­grimis dziļās pārdomās, kuras pārtrauca tikai kontakt- dzirksteļu sprakstoņa, pēc sešpadsmit sekunžu koncen­trētas domāšanas nāca pie neapgāžama slēdziena, ka slepkava ir amerikānis, tumšmatis, 36 gadus vecs, lasa tikai komiksus, krāpj sievu. Uz šo pazīmju pamata ap­cietināti 3 700 000 cilvēku. Visi pilnīgi noliedz savu vainu, izņemot vienu, kurš atzinies slepkavībā, taču spī­tīgi apgalvo, ka sievu nekrāpjot.»

— Būtu vēl jāpiebilst, «jo ģimenes skandāla draudi viņam liekas briesmīgāki par elektrisko krēslu», — Mūns pasmaidīja. — Bez tam — kāda necienība pret firmas galvu! Kāpēc jūsu slavenais detektīvs saucas Serloks Holmss 128, nevis Mūns 129?

— Tas ir viens un tas pats.

— Kopš kura laika?

— Kopš . esat sācis viņu atdarināt. Domājat, mani ietekmē šerlokholmiskais noslēpumainības oreols, ko esat aplicis ap savu galvu? It nemaz. Neesmu doktors Vatsons. Ja jūs beidzot nepaskaidrosiet, kāpēc esat at­teicies no senatora Felano piedāvātajiem divdesmit tūk­stošiem, es jūs uzskatīšu par mazliet jukušu.

Mūns izbrīnījies pakasīja degungalu.

— Vai tad es neesmu paskaidrojis? Cik atceros, vakar vakarā pēc izlidošanas sāku stāstīt…

— Un beidzāt ar to, ka aizmigāt.

Mūns ar neko neredzošu skatienu raudzījās uz skait­ļojamās mašīnas spuldzītēm, kas gan iedegās, gan dzisa.

— Tad .klausieties! — Mūns beidzot pievērsās Dei- lijam. — Stīvensons vakar atradās psihiskā šoka stā­voklī, tāpēc velns viņam rādījās briesmīgāks, nekā taš izskatās īstenībā. Tiesa, «Bultām» ir paaugstināts vibrā­cijas līmenis un nepietiekama izturība. Taču avārijas briesmas var rasties tikai pēc ilgstošas ekspluatācijas. Kā zināms, «Bultas» lido tikai divus mēnešus. Protams, konstruktīvie defekti var izraisīt katastrofu īpašos ap­stākļos — pie pārslodzēm, ātruma pārsniegšanas, cik­lona laikā. Tieši tādam cēlonim Stīvensons piedēvēja «Oranžās bultas» avāriju. Pēc telefona sarunas ar Sin- gapūru šī versija galīgi atkrita. Slodze un ātrums bija normāli, reiss noritēja sevišķi labvēlīgos atmosfēras apstākļos, pat labākos nekā «Zelta bultas» lidojums.

— Kāpēc jūs teicāt — galīgi atkrita?

— Vēl pirms tam man bija radusies cita hipotēze.

— Kad ieraudzījāt vēlēšanu plakātu? — Deilijs uz­minēja.

— Jā. Pievērsu uzmanību diviem blakus stāvošiem «Zelta bultas» pasažieru vārdiem — misters Lefjets, misters Vandongs. Franču piedēklis «le» un holandiešu «van» it kā norādīja uz eiropeisko izcelšanos. Taču citu uzvārdu priekšā stāvēja iniciāļi. Te tādu nebija.

— Varbūt vainīgs klerks, kas noformēja biļetes? — Deilijs ieminējās.

— Arī tas nebija izslēgts. Taču zemapziņā uzdzirk­stīja cits izskaidrojums. Āzija! Daudzām Āzijas tautām iniciāļi nav pieņemti. Ja tas tiešām tā, tad vārdi jālasa nevis kopā, bet katrs balsiens atsevišķi. Iznāca Le Fjets un Van Dongs . . . Vai tas jums kaut ko neatgādina?

— Tik tiešām! — Deilijs iesaucās. — Koresponden­ces par notikumiem Dienvidvjetnamā! Ar «van» sākās budista uzvārds, kas aplēja sevi ar benzīnu un sadedzi­nājās garāmgājēju acu priekšā. Nu, protams, vjetna­mieši! … Plakātam bija jāizraisa antipātijas pret Bre- doku un līdzjūtību viņa upuriem. Tā kā dzeltenādainos pie mums nemēdz žēlot, viņus pasniedza eiropeiskā mērcē … Pagaidiet! Sāku kaut ko saprast.

— Vai ilgi būs jāgaida? — Mūns pasmaidīja. — Labi, netraucēšu, domājiet. Jums uz to ir nags . .. «Kristofers Deilijs 1, 1927. gada individuālais izlaidums, iegrima dziļās pārdomās, kuras pārtrauca vienīgi viņa ierūsē­jušo smadzeņu vieglā čirkstoņa. — Kas noticis? Vai viņš bojājies? — painteresējās Serloks Holmss 168, kas beidza tukšot jau otro mašīneļļas glāzīti. — Nē jau, tas ir tikai vecs modelis, — paskaidroja Serloks Holmss 53. — Toreiz vēl neražoja rezerves daļas. Tāpēc nabadziņš tā mokās!»

— Pilnīgs individualitātes zaudējums! Jūs pat mani sākat atdarināt… — Deilijs iesaucās.

— Un tas ir viss, ko sapratāt? Pamaz. Jūtos vīlies.

— Ne jau viss. Vai atceraties «Dzeltenā pūķa» drau­dus uzspridzināt lidmašīnu? Acīm redzot, vēstulē bija runa tieši par šiem abiem tipiem.

— Bravo, Deilij! Jāatzīstas, man tas neienāca prātā. Pieķēros citam pavedienam. Vārdi Le Fjets un Van Dongs man šķita pazīstami.

— No televīzijas pārraides «Lielā vjetnamiešu demo­krātija»? — Deilijs nosmīkņāja.

— No populārzinātniskā raksta par izplatījuma teo­riju, kuru profesors Holmens iedeva man izlasīt. Es tajā gan nekā nesapratu, bet, kā redzat, reizēm lietde­rīgi lasīt pat to, ko nesaprot. . . Telefoniskā konsultācija ar profesoru manu minējumu apstiprināja. Izrādījās, ka plašai publikai maz pazīstamie profesori Le Fjets un Van Dongs izvirzījuši kādu ģeniālu hipotēzi, kas satri­cinājusi visu zinātnisko pasauli. Viņi ir vjetnamieši pēc tautības, bet vecāki jau sen naturalizējušies pie mums. Un šie zinātnieki ar pasaules vārdu pēkšņi paziņo, ka atsakās no mūsu pavalstniecības un nolēmuši doties uz Vjetnamu, pie tam uz komunistisko.

— Bet augstu patriotisko jūtu vadītie DienvidVjetna­mas nacionālisti nosūta viņus uz viņpasauli!

— Pagaidām tas ir tikai minējums. Bet, ja izrādīsies, ka «Oranžās bultas» un komunistiskās Vjetnamas dele­gācijas bojā ejā vainīgi Dienvidvjetnamas aģenti, tad loģiski viņiem piedēvēt arī «Zelta bultas» katastrofu.

— Apsveicu, inspektori Lai jau iet, viņš sauksies jūsu vārdā!

— Kas viņš?

— Nākotnes ideālais detektīvs. Ideālās loģikas īpaš­nieks. Jūsu elektroniskais dubultnieks.

— Nesteidzieties celt man pieminekli! .. . Loģika nav nekas, ja nebalstās uz lietišķiem pierādījumiem… Pa­gaidām tā ir tikai hipotēze. To pamatot izdosies tikai tai gadījumā, ja atradīsim kaut vienu gaisa katastrofas liecinieku …

— Sākam nolaišanos! — skaļrunī atskanēja koman­diera militārā balss.

Gar iluminatoriem pavīdēja pelēka mākoņu masa, sa­dalījās atsevišķās driskās un pazuda. Lidmašīna strauji tuvojās okeāna virsmai. Kaut kur zem viņiem trīsdes­mit jūdžu rādiusā atradās gaisa lainera bojā ejas vieta.

— Nu, kas jums tur iznāk? — Mūns griezās pie elek- troniķa.

— Programmēšana pabeigta! Pēc minūtes Džims dos savu slēdzienu.

— Pie tam kļūdainu! — uz kāpnēm parādījās koman­dieris. — Jūs taču noslēpāt no viņa vissvarīgāko infor­māciju!

— Proti?

— Haizivju skaitu uz kvadrātmetra! Indijas okeānā to ir vairāk nekā automobiļu Ņujorkā.

Ņemot vērā «Oranžās bultas» bojā ejas neprecīzās koordinātes, Džims deva uzreiz vairākus variantus. Elektroniķis atzīmēja tos kartē ar trim smalkām līnijām.

— Redz nu! Kam tad bija taisnība? — komandieris triumfēja.

Pat labākais variants izskatījās kā ļaunākais. Lai sa­sniegtu tuvāko salu, bija vajadzīgas divdesmit stundas, pie tam labu gabalu jāpeld pret straumi un vēju. Tas bija pa spēkam tikai rekordistam.

Deilijs sadrūma. Mūns savas izjūtas neizrādīja. Va­rēja pat likties, ka viņš ir apmierināts.

— Atliek tikai cerēt uz dieva brīnumu! — elektroni­ķis klusi noteica.

— Ja dievs un daba ir viens un tas pats, tad jums ir taisnība, — Mūns mīklaini paziņoja.

«Zibens» lidoja sešsimt pēdu virs jūras līmeņa. Ne tikai Deilijs, bet arī no sardzes brīvie komandas locekļi ar tālskatiem pētīja okeānu. Nekā, tikai ņirbošs, saules vizuļu klāts ūdens, no kura reizēm izlēca lidojošās zivis.

Vienīgi Mūns nepiedalījās meklēšanā. Nolaidis ze­māk krēsla atzveltni, viņš sēdēja pusaizvērtām acīm, pa retam ievilkdams dūmu. Varēja likties, ka viņš ir ģenerālis, kuram pašreiz jāizlemj svarīgi stratēģiski plāni. Taču Deilijs, nejauši paskatījies uz savu priekš­nieku, pēc sejas izteiksmes noprata, ka lēmums sen pieņemts. Tagad ģenerālis Mūns tikai gaidīja ziņas no kaujaslauka.

Pie apvāršņa parādījās virspirms mastu gali, tad dū­meņi, beidzot kuģa korpuss. Kuģis ātri tuvojās. Varēja jau saskatīt bruņu torņus, torpēdas, klājam piestipri­nātos helikopterus.

Tas bija angļu mīnu kuģis «Enterprise».

— Nu, kā viņiem veicies? — Mūns miegaini vaicāja, griezdamies pie komandiera.

Komandieris nebrīnījās. Jautājums tikai pastiprināja viņa uzskatu par Māna domāšanas spējām.

— Nekā. Pretējā gadījumā viņi paši būtu ziņojuši, — komandieris uzsvēra katru vārdu.

— Piedodiet. . . Pavisam aizmirsu … — Mūns atvai­nojās. — Kāds ir mūsu kurss?

Komandieris nepaguva atbildēt. Skaļrunis sāka vib­rēt. Atskanēja bortradista satrauktā balss:

— Ziņojums no «Enterprise».

Deilijs un Muns iemetās radiokabīnē, tiem sekoja komandieris un elektroniķis.

— Ko viņi ziņo?

— Dzirdēju tikai sākumu. Paklausieties paši! — Ra­dists nodeva radiotelefonu Mūnam.

— Atkārtoju. Izglābām divus — Henriju Mil- leru un Leo Levinksiju, — radiotelefons murmināja. — Trešais — Stīvs Vāgners - pazudis bez vēsts. Visi trīs veica ceļojumu apkart pasaulei privātā jahtā «Sep­tiņi vēji», kas pierakstīta Ņujorkas ostā. Naktī vētras laikā jahta uzdūrās zemūdens klintīm un nogrima. Vi­siem kuģiem, kas atrodas kvadrātā… Ja atradīsiet Stīvu Vāgneru, nekavējoties ziņojiet mīnu kuģim «En­terprise» .. . Lainera «Oranžā bulta» pasažieru un ko­mandas locekļu meklēšana pārtraukta. Dodamies uz Singapūru. Mūsu kurss .. . Izsaucam lidmašīnu. «Zibens FO-127»! Vai dzirdat mūs? «Oranžās bultas» pasažieru un komandas locekļu meklēšana pārtraukta . .. Ziņo­juma beigas . . . Visiem! Visiem! Izglābām divus — Hen­riju Milleru un .. .

Balss radiotelefonā kļuva vājāka un pamazām attāli­nājās. Iluminatorā varēja redzēt, ka vienlaicīgi attāli­nās un sarūk apmēros kuģis. Beidzot tas nozuda aiz apvāršņa. Kopā ar kuģi izgaisa pēdējais cerības stars. Deilijam likās — radiokabīnē iestājusies tumsa.

— Tā! — Mūns enerģiski piecēlās. — Kā jau biju sa­gaidījis, «Enterprise» pārtraucis meklēšanu. Mums ne­atliek nekas cits kā uzņemt kursu .. .

— Uz Singapūru?! — komandieris pateica priekšā. — Priecājos dzirdēt no jums prātīgu vārdu!

— Vēl neesat paguvis … — Mūns piegāja pie kar­tes, — bet tagad tiešām dzirdēsiet. Mēs lidojam nevis uz Singapūru, bet šurpu! — Un Mūns apzīmēja ar lielu izsaukuma zīmi punktu pusceļā starp «Oranžās bultas» hipotētisko krišanas vietu un tuvāko salu. Džima ap­lēstajā otrajā variantā peldētāja ceļš veda tieši caur šo punktu.

— Un ko jūs cerat tur atrast? — Komandieris šai brīdī izskatījās vismaz divreiz lielāks par Mūnu.

— To, ko meklējam!

— Vai nebūtu prātīgāk šim ceļojumam noīrēt zvejas kuģi? — komandieris smīkņāja. — Izzvejojiet visas hai­zivis, uzšķērdiet tām vēderus, un jums varbūt palaimē­sies atrast kādu no «Oranžās bultas» .. . Tiesa, sagre­motā veidā.

— Baidos, ka pat kapraču žurnāls nenovērtēs jūsu humoru, — Mūns sausi piezīmēja. — Mainiet kursu! Nezaudēsim laiku.

Komandieris paraustīja plecus. Bredoks bija licis pa­klausīt Mūnam. Pavēle paliek pavēle, lai cik idiotiska tā arī būtu.

— Tuvojamies norādītajām koordinātēm! — pēc kāda laika ziņoja stūrmanis.

— Turieties pēc iespējas tuvāk virs ūdens! — Mūns griezās pie pilota. — Lidojiet pa apli. Apļa diametrs — trīs jūdzes. Apļa centrs — norādītās koordinātes.

Minūte pēc minūtes pagāja sasprindzinātā klusēšanā. No bezgalīgā, ņirbošā ūdens klajuma vienmuļības sāka sāpēt acis. Okeāna virsma slīdēja zem lidmašīnas spār­niem kā palēnināti uzņemta kinolenta uz ekrāna.

Bet tā bija neparasta kinolenta. Tūkstoš pēdu, un visu

laiku viens un tas pats kadrs. Tikai ūdens un ūdens. Neviena priekšmeta, neviena cilvēka.

— Sala! — Deilijs pēkšņi iesaucās.

— Halucinācija! — komandieris atcirta.

— Kartē šajā vietā sauszeme nav atzīmēta, — pie­balsoja stūrmanis, bet tūdaļ iekliedzās pats: — Sala!

— Sala? — pārsteigtais komandieris tikko neizmeta tālskati no rokām. — No kurienes te radusies sala?

— Es to radīju! — Mūns norūca. — Speciāli jums!

Sala jau atradās zem lidmašīnas spārniem. Mikro­skopiska saliņa. Iebrūns akmens un iedzeltena smilts gar malām. Sala bez jebkādām dzīvības pazīmēm .. . Mirklis — un sauszemes driska pārvērtās par sīku pun­ktiņu.

— Atpakaļ! — Mūns nokomandēja.

Vēl divas reizes lidmašīna straujā virāžā pārlidoja pāri salai.

— Tur neviena nav, — Deilijs teica.

— Atpakaļ! Vēl zemāk! Samazināt ātrumu! — Mūns izgrūda caur zobiem.

Tikko paguvusi iekļūt tālskata fokusā, sala tūdaļ no­zuda. Saskatīt detaļas nebija nekādas iespējas. Nācās veikt samērā sarežģītu manevru. «Zibens» sāka nosēs­ties. Tajā brīdī, kad pludiņi pieskārās ūdenim, pilots strauji nospieda augstuma stūri. Lidmašīna atrāvās no ūdens un pavisam zemu pārslīdēja pār salu. Tikai tad viņi ieraudzīja kaut ko smilšu kaudzei līdzīgu. Kaudze bija nekustīga un likās tikpat nedzīva kā apkārtējās smiltis.

Bet tas bija cilvēks.