Lidmašīnas krīt okeānā

11

— Melo! — Deilijs teica. Viņš varēja nekautrēties. Malajietis nesaprata angliski. Šahgirejevam vajadzēja vārdu pa vārdam pārtulkot juceklīgo stāstu, kas tādēļ nekļuva ne skaidrāks, ne ticamāks.

Sākumā viņi saprata tikai vienu. Malajietis domā, ka vajātāji ir no vietējās policijas, un baidās, ka tik viņu nenošautu. Acīm redzot, sera Broka baltie padotie ar krāsainajiem neapgājās pārāk maigi. Pamazām noskaid­rojās, ka malajietis strādā lidlaukā. Ar Nguenu iepazi­nies tuvāk, kad tas viņam reiz sadabūjis opiju. Šodien viņi kopā pusdienojuši aerodroma personāla ēdnīcā. Pēkšņi Nguens satrūcies. Paziņojis malajietim, ka poli­cija meklējot viņu par tirgošanos ar opiju un ka tādēļ viņam jābēgot, viņš palūdzis atvest papagaili. Tas viss ātgādināja uz ātru roku sacerētu pasaciņu.

— Esmu tomēr gatavs viņam noticēt, — Mūns domīgi teica. — Atcerieties, ko dežurants stāstīja par Nguena pieķeršanos putnam?

— Loģiski, bet, neraugoties uz to, neticami, — Dei­lijs iebilda.

— Varam tūlīt pārbaudīt. Pajautājiet viņam, kurp vajadzēja nogādāt būri? — Mūns griezās pie Šahgire- jeva.

Malajietis neatbildēja. Drūmā seja un cieši saknieb­tās lūpas ļāva secināt, ka viņš nolēmis klusēt.

— Negrib nodot savu biedru. Visi viņi neieredz po­liciju, — Šahgirejevs paskaidroja.

— Ir arī par ko, — Mūns piezīmēja. — Kā piespiest viņu runāt?

— Zināt ko, es izstāstīšu viņam visu patiesību, — Šahgirejevs ierosināja. — Jāpasaka, ka Nguena vainas dēļ gājuši bojā vjetnamieši…

— Pārāk liels risks, — Deilijs iebilda. — Es neticu viņam. Mēs, vientiesīši, atklāsim viņam savas kārtis, bet vēlāk izrādīsies, ka viņš ir Nguena līdzzinātājs.

— Domājiet, tas līdzēs? — Mūns jautāja Šahgireje- vam.

Šahgirejevs kaut ko skaidroja malajietim. Tas pāris reižu pamāja ar galvu.

— Man bija taisnība, — Šahgirejevs paziņoja. — Te katrs otrais jūt līdzi komunistiem … Tātad stāstīt?

— Lai iet! Riskēsim. — Mūns noslēpa revolveri ka­batā. — Pie viena paskaidrojiet viņam, kā nākas, ka zaudējumi tiks atlīdzināti.

Mūns un Deilijs iesēdās mašīnā. Gaidīt nācās diezgan- ilgi. Acīm redzot, malajietis ne uzreiz bija noticējis Šah­girejevam.

— Saderu, ka paliksim muļķos, — Deilijs sirdījās. — Nenolaidiet acu no viņa. Citādi aizlaidīsies.

Taču bažas izrādījās veltīgas. Malajietis kopā ar tulku • piegāja pie mašīnas.

— Nu? — Mūns vaicāja.

— Viss kārtībā. .. Nguens gaida viņu Botāniskajā dārzā pie milzu bambusu birzs.

— Un jūs viņam ticat? — Deilijs piktojās. — Ko viņš tur muld?

— Lūdz atlaist. Saka — labprāt brauktu kopā ar mums, ja nebūtu motocikla.

— Pajautājiet viņam, vai viņš nevēlas labāk pavi­zināties ar bēru ratiem? — Deilijs norūca.

— Uzgaidiet, — Mūns apsauca. — Sakiet, ka viņam ' jābrauc mums līdzi. Par motociklu samaksāšu.

Malajietis divi lāgiem pārskaitīja naudu. Viņš jau sē­dēja mašīnā, bet negaidot izlēca un metās pie moto­cikla.

— Stāt! — Deilijs kliedza. — Šaušu!

Arī šoreiz trauksme izrādījās veltīga. Malajietis pat nedomāja par bēgšanu. Apstādinājis pirmo pretimnā­cēju, viņš uzdāvināja tam motociklu. Karaliskās dāvanas nodošanas svinīgā ceremonija, ko pavadīja abpusēja klanīšanās un tradicionālās austrumu laipnības frā­zes, ilga turpat piecas minūtes.

Be.idzot viņi varēja doties ceļā. Mūns nepacietīgi ska­tījās pulkstenī. Nesagaidījis malajieti, Nguens varētu nojaust, ka kaut kas nav kārtībā, un aizbēgt. Mūna ne­miers pieauga, kad viņš uzzināja, ka Nguenam ir ma­šīna. Bet tas viss bija nieks salīdzinājumā ar šaubām, kuras nekādi neizdevās izgaisināt: «Ja nu Deilijam tais­nība un viņi brauc pa Viltus pēdām?»

Turklāt šoferis pēkšņi paziņoja, ka beidzas benzīns.

— Aitasgalva! Vai tad agrāk nevarēja padomāt par to?! — Mūns bija galīgi pārskaities. Līdz Botāniskajam dārzam atlika vēl daži kilometri.

— Nebija naudas! — vadītājs taisnojas. Tieši pirms Mūna un Deilija iekāpšanas taksometrā viņš bija nokār­tojis lietotu automobiļu veikalā kārtējo iemaksu par fordu. Šim nolūkam vajadzējis apgriezt otrādi visas ka­batas un bez tam aizņemties no paziņām. Benzīnu viņš bija cerējis nopirkt par pirmo no braucējiem saņemto naudu.

Aizbraukt līdz benzīna tankam nozīmēja zaudēt lieku pusstundu. Mūns atskatījās. Tuvumā nevienas mašīnas. Šoseja šķita pilnīgi izmirusi.

— Braucam! — Mūns beidzot izspieda caur zobiem.

— Varbūt aizvilksimies. Kaut gan ļoti šaubos … Kļūstu par pesimistu. — Pēc dažām minūtēm mašīna apstājās.

— Re nu! — Mūns paziņoja. — Piepildās mani visdrū­mākie pareģojumi.

— Bet mēs taču esam tikpat kā atbraukuši! — Vadī­tājs norādīja ar roku uz vēdekļa palmām, kuru galot­nēs draiskojās mērkaķi. Nedz žoga, nedz biļešu kontro­lieru. Un tomēr tas bija Botāniskais dārzs.

Šoferis palika mašīnā. Pārējie devās uz dārzu. Kad viņi pienāca pavisam tuvu, aiz palmām kļuva redzama ieeja. Līdzās, džutas koka paēnā, stāvēja mazs, divvie­tīgs fiats.

— Viņš ir vēl šeit! Tā ir viņa mašīna! — malajietis iesaucās.

Mūns dziļi ievilka elpu. Apkārtējā pasaule, kas vēl pirms sekundes likās nedzīva un pelēcīga, atguva savas košās krāsas.

— Ko jūs gribat darīt? — Mūns teica, ieraudzījis Dei­lija rokā revolveri.

— Ietriekt dažas lodes riepās, lai neaizbēgtu…

— Jūs domājat, ka viņš ir kurls? — Mūns dusmīgi čukstēja. — Nekādas šaušanas! Iespējams, ka viņš ir kaut kur netālu. Atgrieziet ventiļus!

Botāniskais dārzs sagaidīja viņus ar ausis plosošu mērkaķu kņadu, kurai piebalsoja raibie papagaiļi. Par laimi, tie nebija civilizēti un sarunājās vienīgi viņiem saprotamā mežonīgā valodā. Neviens cilvēks nebija

redzams. Tas gan nenozīmēja, ka, izņemot zvērus un putnus, te neviena nebūtu. Singapūras botāniskais dārzs, viens no vislielākajiem pasaulē, bija tik plašs, ka apmeklētāji un sargi varēja viegli pazust tā neap­tveramajos biezokņos.

Tā bija brīnumaina valstība — vienuviet visas pasau­les malas. No kaut kurienes atplūda Brazīlijas orhideju reibinoši kairā smarža. No kokosa palmas nokrita pār- briedis auglis un aizripoja pa celiņu. Aiz iežoga ar uz­rakstu «Uzmanīgi!» bija redzams dzelkšņains krūmāj.s, no kura sulas centrālās Āfrikas pigmeji izgatavo indi savām bultām.

Mūns aizmirsa karstumu. Te tas vispār bija mazāk sajūtams. Gandrīz visu laiku viņi , turējās koku ēnā, tikai paretam nācās šķērsot atklātu klajumu. Laiku pa - laikam no biezokņa izlēca kaut kādi zvēriņi un atkal pazuda biezajos zaļumos. Reiz malajietis dobji ieklie­dzās — viņam likās, ka aiz varena maizes koka zariem pavīdētu panteras melnā ēna.

Pēkšņi viņi apstājās. Bija dzirdama neizprotama šau­šalīga skaņa. Malajietis čukstus paskaidroja, ka tur dūc atmiruši bambusa stumbri.

Mūns pabīdīja sānis agaves gaļīgās lapas. Pret de­besīm slējās milzu bambusi. Tie atgādināja sen izmirušu nezvēru saulē izbalinātus un vertikāli nostādītus mugur­kaulus.

Nguenu nekur nemanīja. Acīm redzot, viņš slēpās pašā biezoknī. Mūns čukstus norīkoja ļaudis. Malajie­tim bija jāpieiet pie birzs un jāpasauc Nguens, pārējiem jāpaliek slēpnī.

Paslēpies aiz milzīga izmēra meksikāņu kaktusa, Dei­lijs sasprindzinātu skatienu vēroja malajieti. Revolvera stobrs, kas visu laiku atradās vienā līnijā ar nesteidzīgi soļojošo figūru, pierādīja, ka Deilijs joprojām nav at- y brīvojies no savām šaubām.

— Nguen! — malajietis skaļi sauca. — Kur tu esi? — No birzs atskanēja atbildes sauciens. Tas bija mērkaķis. — Nguen! Tas esmu es! — malajietis vēlreiz kliedza, cik vien spēka.

Mūnam likās, ka birzī kaut kas sakustas, taču ne­viens neatsaucās.

Gaidīt nebija nekādas jēgas. Mūns pirmais izlēca no slēpņa, aiz viņa Deilijs un Šahgirejevs. Stratēģiskā plāna izstrādāšanai pietrūka laika, tam nebija arī ne­kādas nozīmes. Viņu bija pārāk maz, lai ielenktu birzi, — to varēja tikai izķemmēt. Deilijs uzsauca mala­jietim:

— Skrien uz priekšu! Soli sānis — un lode pa­kausī! — Viņš draudoši pavicināja revolveri. Šoreiz viņa vārdi tika saprasti bez tulkošanas. Malajietis skrēja pa priekšu. Deilijs tikko turēja viņam līdzi. Dzelok- šņaina zāle atsperaini noliecās zem kājām. Neviena cil­vēka pēdas. To arī nevarēja būt, jo pazoļu piemītā zāle tūdaļ iztaisnojās un ieņēma agrāko stāvokli. Kaut kur sānis ieskanējās sauss bambuss.

— Stāt! — Deilijs uzsauca.

Par laimi viņš nepaguva izšaut. No kokiem izlēca Mūns, kas bija skrējis caur birzi pretējā virzienā.

— Nekā! — Mūns izgrūda caur zobiem.

— Droši vien ieraudzīja mūs jau iztālēm, — Šahgire­jevs teica.

— Esmu gatavs likt galvu ķīlā, ka viņš te vispār nav bijis. Vai tad neteicu, ka mūs vazā aiz deguna? — Dei­lijs draudoši tuvojās malajietim. — Atzīsties, suns, kādā vietā jums bija norunāts tikties? Ja ne … — Deilijs no­tēmēja, bet viņa roka tūdaļ nolaidās. Nāsis iepletās kā dzinējsunim. — Viņš nav melojis! — Deilijs vainīgi murmināja. — Te nupat smēķēta marihuana …

— Rau! — Šahgirejevs pirmais pamanīja tikko sa­skatāmu dūmu strūkliņu.

Deilijs pacēla smēķa galu. Cigarete vēl dega.

— Viņš ir kaut kur tepat! . .. Vajadzētu … — Dei­lijs neizrunāja līdz galam.

Birzī uzzibsnīja liesma. Kaut kas apsvilināja viņam pirkstu galus. It kā neredzama naža nogriezta, pusciga- rete nokrita zālē.

— Gulties! — Mūns iekliedzās.

Aizsvilpa lodes. Tās ar spindzoņu iedzēlās zālē, ar sausu sprakšķi kapāja bambusu. Mūns un Deilijs uz labu laimi atklāja pretuguni. Pretinieks palika nere­dzams, tikai pēc tā, no kurienes lidoja lodes, varēja no­jaust, kādā virzienā tas pārvietojas. Virs galvām izmi­sīgi spiedza pārbiedētie mērkaķi. Pēc tam viss apklusa. Bambusu birzī iestājās klusums. Bija sadzirdamas tikai atmirušo stumbru baismās viņpasaules skaņas.

— Cauri! Izrāde beigusies! Varat piecelties! — Mūns paziņoja.

Cits pēc'cita viņi piecēlās. Apšaude bija ilgusi ne vai­rāk par minūti, par to liecināja neizdegusi cigarete.

— Visi tā kā būtu dzīvi? — Mūns apvaicājās.

— Tieši tā, ģenerāļa kungs! — Deilijs atkal bija ga­tavs jokot. — Kritušo nav, ievainoto nav, viens pazudis bez vēsts, bet tā kā tas ir ienaidnieks, varu apsveikt jūs ar spīdošu uzvaru! … Starp citu, viņam ir pistole ar klusinātāju.

— Esmu pārsteigts par jūsu novērošanas spējām, — Mūns nīgri pavīpsnāja. — Iznāca gluži kā Čikāgas anek­dotē: policijas parādīšanās izsauca gangsteros briesmīgu apjukumu, kura rezultātā tika nogalināti desmit un smagi ievainoti divdesmit pieci policisti.,.

— Uz izeju! — Mūns nokomandēja. — Viņš, bez šau­bām, devies pie savas mašīnas.

— Vienīgais mierinājums, ka viņam neizdosies to iz­lietot. Vajadzēs cilpot kājām.

Taču izrādījās, ka Deilijs nebija pietiekami novērtē­jis pretinieku. No Botāniskā dārza viņi izskrēja tieši laikā, lai pamanītu tālumā izzūdošo putekļu mākoni. Tā bija viņu mašīna, kurā Nguens bija pār lējis benzīnu no savējās. Viņa fiatā atrada šoferi — sasietu, ar lupatu mutē.

Kauja bija zaudēta.