Lidmašīnas krīt okeānā

14

Ātruma sajūtu nosaka nevis transporta līdzekļi, ar kuriem mēs pārvietojamies, bet gan tas, cik strauji mai­nās pārdzīvojumi un notikumi. Varbūt tādēļ Mūna at­miņā nākamās nedēļas hronika iespiedās nevis kā mie­rīgai apskatei pieejami fotouzņēmumi, bet kā drudžaini skrejoša kinolenta, kuras kadri uzplūst cits citam.

Honolulu lidostā viņi nolaidās pusotras stundas pēc reisa lidmašīnas Singapūra-Sanarisko. Izrādījās, ka tā šoreiz nav nolaidusies Taivanā. Līdz Havaju salām bija lidojuši sešpadsmit cilvēki. Nevienam no tiem nav bijis līdzi papagailis, nevienu no tiem nepazina pēc Nguena fotogrāfijas. Tātad, ja vien Nguens atradies starp pasa­žieriem, viņam vajadzēja izkāpt Sanarisko.

Sanarisko sagaidīja Mūnu un Deiliju kā uzvarētājus. Mērija Danua — ar starojošu smaidu, kura lielākā tiesa tika Deilijam, un ar milzīgu ziedu klēpi, ko viņa taisnīgi sadalīja uz pusēm. Bredoks — ar pretī atsūtītu gluži jaunu konvēr markas mašīnu un laipnu aicinājumu pus­dienās. Prese, radio un televīzija — ar reportieru baru. Pati pilsēta — ar vēsu, spirdzinošu gaisu, kas gan tūdaļ sakarsa, tiklīdz žurnālisti metās kaujā.

Reisa lidmašīna Singapūra-Sanarisko bija nolaidusies jau pirms laba laika. Paguva aizbraukt ne tikai pasa- žiēri, bet arī komandas locekļi. Mūns nolēma nekavēties. Ļaudams Deilijam pilnīgu iespēju flirtēt ar Mēriju un atkauties no reportieriem, viņš devās uz policiju.

Pirmajās piecpadsmit minūtēs viņš divas reizes tikko necieta avāriju. Nebija laika vērot ceļu, visu uzmanību saistīja mašīna. Tik greznā automobilī Mūnam vēl ne­bija gadījies braukt. Konvērs sastāvēja no jaunināju­miem un uzlabojumiem — sākot ar durvīm, kas aizcir­tās pilnīgi bez trokšņa, līdz mazam, dzērieniem domātam ledusskapim. Tajā bija tik daudz dažādu ierīču, kas snie­dza patīkamu temperatūru, patīkamu mūziku, patīkamu iespēju mīksti un ērti sēdēt vai arī, atkarīgi no vēlēša­nās, gulēt, ka likās gandrīz neticami, kur vēl atradusies vieta motoram. Tiesa, pilnīgai ilūzijai, ka esi savās mā­jās, vēl pietrūka televizora un mazgājamās mašīnas, taču Mūns nebūt nešaubījās, ka vienā no turpmākajiem

modeļiem arī šie nelielie trūkumi tiks novērsti. Un tāpat viņš nešaubījās, ka šajā mašīnā jau iemontētas vai arī tiks iemontētas dažas citas ierīces, kas domātas nevis pasažieru, bet to cilvēku ērtībām, kuri izrāda pastipri­nātu interesi par citu sarunām.

Inspektors Olšeids sagaidīja Mūnu ar slikti notēlotu izbrīnu.

— Priecājos redzēt, veco zēn! Kāds vējš jūs atpūtis? Kaut gan varu uzminēt. Dzirdēju pa radio, jums esot sava hipotēze par aviācijas katastrofām.

— Nesaprotu, ko jūs tēlojat? Jums taču bija jāsaņem telegramma un fotogrāfija?

— Nekā neesmu saņēmis. — Olšeids paraustīja ple­cus un nervozi sakustējās krēslā. Varēja redzēt, ka viņš melo bez sevišķas patikas.

— Gadās arī tā! — Mūns piekrita. — Pasts ne vien­mēr strādā, kā pienākas. Zinu kādu gadījumu: kamēr ielūgums uz kristībām nonāca līdz adresātam, jaunpie- dzimušais jau bija paguvis nomirt. . . trīsdesmit gadu vecumā.

Olšeids pasmaidīja.

— Atcerieties, Mūn, jūs taču pats ne vienmēr bijāt brīvs cilvēks. Arī jums bija priekšnieki.

— Bet tas netraucēja mani aizstāvēt savu viedokli…

— Par ko jūs godam izvadīja … Neesmu tāda slave­nība kā jūs. Uz privātu praksi man nav ko cerēt. .. Nā­kas turēties pie šī krēsla. — Olšeids daudznozīmīgi uz­sita pa metāla atbalstni.

— Jūtu līdzi! — Muns pamāja. — Ducis bērnu, māja uz nomaksu, sieva traka uz dārgiem apģērbiem, vec­māmuļa izšķērdē veselu bagātību alkoholiskiem dzērie­niem, sievasmāte kolekcionē ēģiptiešu sarkofagus, turklāt visādi sīki izdevumi flirtam ar kinozvaigznēm, ceļojumiem apkārt pasaulei, Rokfellera un Dipona uzņē­mumu kontrolakciju uzpirkšanai.. .

— Sacenšaties ar Marku Tvenu?… Veltīgas pūles! Sen esmu zaudējis humora izjūtu. Ko jūs no manis vē­laties?

— Lai jūs viņu apcietinātu. Viņš atrodas kaut kur šajā pilsētā …

— Uz kāda pamata?

— Uz tāda, ka oficiālā izmeklēšana uzticēta jums. Esmu gatavs nodot jūsu rīcībā visus pierādījumus — teorētiskos un lietiskos.

— Parādiet vispirms lietiskos.

— Tikai pēc tam, kad būšu pārliēcināts, ka izmanto­siet tos tiesā, nevis kā eksponātus kriminālistikas mu­zejam.

Mūns saprata, ka šeit, senatora Felano nometnē, jābūt piesardzīgam. Stāstīdams Olšeidam par visiem meklē­juma posmiem, viņš noklusēja gan Stīvensona atzīša­nos, gan Nguenam adresēto vēstuli.

— Labi! — Olšeids teica. — Par «Oranžo bultu» paš­reiz nestrīdēšos. Iespējams, ka jums taisnība. Bet pastāv kāds vājš punkts — nozieguma motīvi. Šis Nguens — pieļausim, ka viņš tiešām ielicis bumbu šasijā . . .

— Kāpēc pieļausim?

— Tāpēc, ka ekspertīzei vispirms jānoskaidro, vai viņa mājās atrastais metāls ir tiešām tas pats, no kura pagatavots elles mašīnas korpuss.

— Rīt to noskaidrosim. Nešaubos, ka eksperti ap­stiprinās manas domas.

Olšeids atzīmēja kaut ko piezīmju grāmatiņā.

— Labi, — viņš turpināja. — Līdz rītdienai vēl div­desmit četras stundas, bet, neraugoties uz to, jau tagad esmu gatavs pieņemt jusu hipotēzi. Bet pierādiet man, ka noziegumam bijis politisks raksturs. Tā varēja būt personīga atriebība. Nguens ir vjetnamietis, delegācijas locekļi viņa tautieši. Vai tad mēs zinām, kādi viņam bi­juši personīgie rēķini?

— Pierādīt? Lūdzu! Misters Bredoks savā laikā sa­ņēma draudu vēstuli. Sakarā ar izcilajiem vjetnamiešu zinātniekiem, kuri gatavojās atgriezties Hanojā.

— Varat nestāstīt. Vai jums šī vēstule ir?

— Bredoka sekretāre diemžēl to iznīcinājusi.

— Kāpēc diemžēl? Varu jums parādīt!

Olšeids izņēma no atvilktnes un nevīžīgi nometa uz galda mašīnraksta loksni, ko greznoja dzeltens stilizēts pūķis. Mūns ātri izlasīja. Nekādu šaubu. Tās pašas vēs­tules oriģināls, kuras kopija bija nonākusi pie Mērijas. Nodrukāts uz 1950. gadā ražota undervuda. Tieši tāda rakstāmmašīna piederēja Nguenam. Paraksts — «Dzel­tenais pūķis».

— Kā šis papīrs nokļuva pie jums? — Mūns nobrī­nījās.

— Ļoti vienkārši. Pa pastu. — Olšeids ar smīnu pa­rādīja aploksni, kuru tāpat rotāja dzeltens pūķis.

— Adresēts Sanarisko policijas priekšniekam! — Mūns vēl vairāk apstulba.

— Kā redzat! … Ko nu teiksiet? Iznāk, ka dienvid- vjetnamiešu patrioti, kas pēc jūsu domām šo zinātnieku dēļ uzspridzinājuši «Zelta bultu», ir nevis patrioti, bet īsti idioti? Ja noziedznieki allaž brīdinātu policiju, lai tā varētu spert attiecīgus soļus, tad pasaulē vispār vairs nebūtu noziegumu. Mums abiem tad nāktos pārkvalifi­cēties par sludinātājiem.

— Tā gan … — Mūns nomurmināja. — Tā vien rā­dās, ka ar šo vēstuli esmu iekļuvis pamatīgā peļķē!

— Jūtu līdzi. .. Vēl dažas tādas peļķes, un jūs nevis ieliksiet kabatā solīto honorāru, bet uzvilksiet galošas, lai nenoslīktu . . . Jums, protams, nav tik lieli izdevumi kā man, taču tāpat ģimene un tā tālāk. Un, pats galve­nais, izdevumi savas firmas reklamēšanai! . .. Starp citu, cik jums izmaksajis reklāmas raidījums, kurā tik veik­smīgi uzstājās jūsu kompanjona sieva?

— Kā redzu, neesat vēl gluži zaudējis humora izjūtu.

— Lai dievs dod! — Olšeids smagi nopūtās un, gluži negaidot, turpināja miermīlīgā tonī. — Jūs vēlaties, lai apcietinu Nguenu? Apsolu … Protams, tikai tādā gadī­jumā, ja viņš tiešām ir šeit un ja man izdosies viņu iz­sekot.

— Nepiemānīsiet?

— Mūn, mēs taču kādreiz esam kopā strādājuši… — OJšeids apvainojās. — Vai tiešām domājat, ka esmu spē­jīgs jūs piekrāpt? Es darīšu visu, kas atkarīgs no ma­nis … Bet jūsu Nguens, kā liekas, ir Dienvidvjetnamas pavalstnieks . .. Jūs zināt, cik mums draudzīgas attie­cības ar Saigonu .. . Baidos, ka šefs nepiekritīs apcieti­nāšanai bez attiecīga diplomātiska pieprasījuma . . . Pa­runājiet ar viņu!

Policijas priekšnieka kabineta priekšā sēdēja ap des­mit cilvēku. Ar ziņojumiem atnākušie inspektori, daži slepeni aģenti, lūdzēji. Saniknotais Mūns nenogaidīja savu kārtu. Pagājis garām sekretārei, kura velti mēģi­nāja viņu aizturēt, atrāva durvis.

Ieraudzījis apmeklētāju, priekšnieks ātri noslēpa at­vilktnē kaut kādus papīrus. Mūnam radās lielas aizdo­mas, ka tā ir telegramma ar Nguena fotogrāfiju. Pēc tam priekšnieks piezvanīja kādam un tikai tad pievērsās Mūnam.

Mūns nosauca savu vārdu.

— Pazīstu. Tā sakot, aizmuguriski, pēc attēliem avī­zēs. Jūs pašlaik esat vispopulārākais cilvēks mūsu pil­sētā. Vai jūsu viesnīcu vēl neielenc autogrāfu tīkotāji?

— Neesmu tur bijis. Tieši no lidlauka devos pie jums.

— Jūs man izrādāt pārāk lielu godu. Vai nevēlaties ko iebaudīt?

— Atteikties bija neērti. Kamēr viņi dzēra viskiju, runāts tika galvenokārt par Singapūras un Sanarisko klimatu atšķirību, par Felano un Bredoka izredzēm vēlē­šanās, par to, kas garšo labāk, — viskijs ar ledu vai vis­kijs ar sodas ūdeni. Tiklīdz viens temats izsīka, policijas priekšnieks tūdaļ aizsāka citu.

Pēkšņi priekšnieks, pusvārdā aprāvies, piecēlās. Mūns atskatījās. Durvīs stāvēja smaidošais Felano.

— Atstāšu jūs uz īsu brīdi, — priekšnieks atvainojās. — Man ir steidzamas darīšanas.

Mūns palika divatā ar Felano.

— Patīkama sagadīšanās, —- Mūns teica ar smīnu.

Felano smaids kļuva vēl platāks.

— Teiksim labāk, patīkama satikšanās! Tā nav ne­kāda sagadīšanās. Biju drošs, ka atnāksiet, un lūdzu po­licijas priekšnieku paziņot man. Varētu, protams, atnākt ciemos pie jums. Bet ērtāk satikties uz neitrālas terito­rijas.

— Spriežot pēc tā, cik labprāt policijas priekšnieks sniedz jums draudzīgus pakalpojumus, šī teritorija diez vai nosaucama par neitrālu.

— Nemaz neslēpju, viņš ir mans draugs … Bet nebū­sim sīkumaini… Labvēlīga neitralitāte vai vienkārši neitralitāte, tam taču nav sevišķas nozīmes. Kāpēc tērēt laiku formulējuma precizēšanai? Esmu lietišķs cilvēks.

— Bet es nē.

— To jau pamanīju, kad jūs tik varonīgi atteicāties no liekiem desmit tūkstošiem. Starp citu, ne tikai pienā­cīgi novērtēju šo cēlo žestu, bet pat pastāstīju par to avīžniekiem.

— Tas savukārt bija ļoti skaists žests no jūsu puses.

— Mister Mūn, man jūsu žēl! Jūs nekad nekļūsiet liels politiķis . . . Vai tiešām nesaprotat, kāpēc to da­rīju? Jūsu reputācijas nostiprināšanai.

— Liekas, jūs neesat vēl zaudējis cerības pārvilkt mani savā pusē?

— Beidzot esam atraduši kopēju veikalniecisku toni. Kādi ir jūsu noteikumi? . .. Pagaidiet! Vispirms uzma­nīgi noklausieties mani! Negribu, lai savas vientiesības dēļ jūs ciestu materiālu zaudējumu … Vai vēlaties, lai godīgi pasaku, ko par jums domāju?

— Godīgums pāri visam! Ne tikai pirms vēlēšanām, bet arī starplaikā, — Mūns citēja.

— Lieliska atmiņa! Vēl viens pierādījums, ka nede­rat politikai. Mums ir tāda paruna — solījumi pastāv, lai tos aizmirstu . . .Tātad jūs esat pirmšķirīgs spēlētājs, bet, par nelaimi, spēlējat komandā, kurai nolemts zaudēt… Mister Mūn, tas, ko paveicāt šai laikā, ir lielisks sasnie­gums! Sakarā ar to jusu cena mūsu acīs pieaugusi par …

— Divdesmit pieciem procentiem.

— Apbrīnoju jūsu telepātiskās spējas! Un, tā kā šajā ziņā esam līdzīgi, sapratis, ka šis piedāvājums jūs neap­mierinās, noapaļoju uz piecdesmit.

— Es dodu priekšroku nullei.

— Pielikt nulli pie divdesmit tūkstošiem? Jūs to no­pietni?

— Jūs mani pārpratāt. Man no jums nekas nav vaja­dzīgs. Pilnīgi apmierināšos ar tiem desmit tūkstošiem, ko saņemšu no Bredoka.

No Felano sejas nozuda smaids. Viņš kļuva domīgs. Pagāja dažus soļus, izņēma no bāra glāzīti, piepildīja un izdzēra. Sejā atgriezās smaids.

— Tā! Ne velti saka, ka mazliet alkohola paplašina asinsvadus un palīdz domāt. . . Jā, kļūstu vecs . .. Un zaudēju spējas acumirklī aptvert, ko vēlas mans part­neris.

— Un tagad beidzot esat aptvēris?

— Liekas gan. Jums neērti atteikties no savas hipo­tēzes . .. Pilnīgi saprotu. Einšteins pārstātu būt Einšteins, ja būtu atteicies no relativitātes teorijas. Detektīvam diemžēl nav tādas iespējas manevrēt.. .

— Kā j ums?

— Uzminējāt, kā parasti! Lieku priekšā "kādu ma­nevru, starp citu, ne tikai jūsu interesēs . .. Jūsu repu­tācija man tikpat dārga kā jums pašam. Klausieties uzmanīgi! «Oranžās bultas» bojā ejas pamatā bijusi poli­tika, jūsu Nguens tiks apcietināts un . .. — Felano pa­rādīja ar attiecīgu žestu Nguena turpmāko likteni. — Varam to atļauties. Atsevišķs gadījums nerunā pretī vispārējam likumam. Uzmanības centrā šā vai tā būs «Zelta bulta» . . . Nu un šīs katastrofas iemesls labi zi" nāms: vibrācijas līmenis, nepietiekama izturība, vārdu sakot, Bredoks tīšu prātu izlaidis brāķi. Kā jūs to pie­rādīsiet, tā ir jūsu darīšana … Ar mieru?

— Nē.

Felano ar izbrīnu paskatījās Mūnā.

— Jūs esat pirmais cilvēks, kuru nevaru nekādi sa­prast. Varbūt jums ar jūsu vecmodīgajiem uzskatiem derdzas ņemt no mums vairāk nekā no Bredoka? Varam dot to pašu summu. Mums nav žēl! Protams, tas nebūtu gluži godīgi no mūsu puses, bet tirgotājs taču neatteik­sies no darījuma vienīgi tāpēc, ka par Ziloņkaulu pie­prasa nevis šauteni, bet stikla krelles.

— Mister Felano, jūs esat lietišķs cilvēks, kāpēc velti tērējat laiku?

Felano pasmaidīja. Šoreiz tas bija gluži cits smaids. Pat seja šķita izmainījusies. Pēkšņi izzuda vaigu apaļī- gums, āda, it kā cieši apvilkdama bungas, saspringa starp zodu un vaigu kauliem, vaibsti kļuva cieti.

— Tātad karš, mister Mūn? Jūsu spīts būs jāsa­lauž! . .. Tikai neiedomājieties, ka mēs no jums atsakā­mies. Atcerieties otro pasaules karu? Itālija sākumā kapitulēja, bet pēc tam kļuva par mūsu sabiedroto. Pro­tams, jo vēlāk tas notiks, jo neizdevīgāk mums un se­višķi jums. Publiski atzīt savas kļūdas nav sevišķi patī­kama nodarbošanās.

— Kā jūs to zināt? Pats droši vien nekad neesat at­zinis savas kļūdas?

— Jums ir ačgārns priekšstats par mani… Kaut vai pašlaik … Labprāt atzīšu savu kļūdu … Pirmīt maldī­jos — mums tas ir pat ļoti izdevīgi. Ļaudis teiks: misters Mūns sākumā pieslējies netaisnajai partijai, bet caur maldiem nonācis beidzot pie patiesības. Tiesā tas skanēs ļoti pārliecinoši.

Felano ielēja sev un Mūnam.

— Paceļu šo glāzi uz mūsu bruņniecisko divkauju, kurā visi paņēmieni atļauti! — viņš jautri teica. — Bet ar vienu norunu, — un Felano pilnīgi negaidot nodzie­dāja: — Jel nesaki «Mēs šķiramies, mans draugs!», bet saki man «Uz drīzu redzēšanos!». — Viņam bija patī­kams baritons.

Mūns aizgāja, tā arī neaprunājies ar policijas priekš­nieku. Bija skaidrs, ka pēc kara pieteikuma uz viņa at­balstu nav ko cerēt.

Viesnīcā Mūns atbrauca noguris un saniknots. Deilija istabā bija dzirdama klusināta sievietes balss. Mūns ne­šaubījās, ka tā ir Mērija. Negribējās traucēt. Taču vēlē­šanos parunāt ar savu palīgu un, galvenais, uzzināt, vai nav jaunas ziņas par Nguenu, guva virsroku. Mūns de­likāti pieklauvēja.

— Iekšā!

Mūns iegāja un apstulba.

Uz gultas sēdēja pilnīgi nepazīstama sieviete. Viņš jau paspēra soli atpakaļ, lai aizvērtu durvis no ārpuses, bet Deilija balss apturēja viņu.

— Nebaidieties, tā ir lidmašīnas Singapūra-Sanarisko stjuarte. Sameklēju viņu Burlesku teātrī un nolēmu, ka par darīšanām ērtāk aprunāties mājās.

— Un kā viņam izdevās jūs pierunāt? — Mūns grie­zās pie sievietes. — Apbrīnojams talants!

— Misteram Deilijam nemaz nenācās mani pieru­nāt, — viņa teica. — Tur ir pārāk garlaicīgi…

Tiklīdz stjuarte aizgāja, Deilijs sāka klāstīt jaunumus. Viņš bija runājis ne vien ar stjuarti, bet arī ar lidostas darbiniekiem. Nguenu neviens nebija redzējis. Nevie­nam no pasažieriem nav bijis būra ar papagaili.

— Pamazām sliecos uz domām, ka bija aplami pie­šķirt tik lielu nozīmi papagailim, — Mūns teica. Viņš at­radās noskaņā, kad cilvēks sāk apšaubīt paša uzstādītās hipotēzes.

— Būri varēja iebāzt kādā somā.

— Runa ir nevis par būri, bet par Nguenu. Pilnīgi pieļauju, ka viņš palicis Singapūrā un pašlaik atrodas pie Siamas princeses.

— Man ir tāda nojauta, ka tas noskaidrosies pēc pir­mās vizītes Smaržojošo ķiršu ielā, — Deilijs teica.

— Lai jau jūsu sieva nodarbojas ar nojautām, viņai tas iznāk labāk!

— Viņa to sauc par pareģošanu.

— Domājat, kotletes garša mainās atkarībā no tā, vai to nosauc par kapātu bifšteku vai kapātu šniceli?

—- Es personīgi uzskatu, ka mainās gan. Ne jau velti pie mums tērē miljardus reklāmai.

— Nu vai zināt! Ejiet ar savu reklāmu … — Mūns norija stiprāku vārdu, — … gulēt! Es arī iešu. Esmu no­guris kā bokseris pēc desmitā raunda, kas turklāt saņē­mis krietnu nokautu.

— Proti?

Mūns pastāstīja par policijas priekšniekam adreseto vēstules oriģinālu.

Deilijs iesvilpās.

— Tas nu gan ir joks . .. Bet uzminiet, kā sauc mis­tera Hai Kuanga iestādi? .. . Esmu ievācis ziņas. Viņš ir vjetnamietis, bet kopš dzimšanas dzīvo pie mums. Vjet­namiešu valodu neprot. Neraugoties uz to, pazīstams kā ultranacionālists. Diezgan bagāts, viņam pieder liels austrumu restorāns. Bet ķīniešu kvartālā katrs bērns zina, ka aiz restorāna izkārtnes slēpjas spēļu nams un opija smēķētava …

Mūns nožāvājās.

— Ar labu nakti. Es eju gulēt.

— Pagaidiet! Vispirms jums jāuzmin, kā sauc Hai Ku­anga iestādi.

— Spriežot pēc tur iegūstamām baudām, droši vien, «Alkoholiķu, spēlmaņu un opija smēķētāju smaržojošā paradīze».

— Neuzminējāt. Oficiālais nosaukums ir «Dzeltenais pūķis».

Šoreiz iesvilpās Mūns.