Lidmašīnas krīt okeānā

32

No «Divdesmitā gadsimta» ēkas Mūns iznāca pa ma­zām durtiņām, kuras parasti 'ietoja preču piegādātāji. Apgājis apkārt celtnei, viņš jau iztālēm pamanīja, ka viņa mašīnu ielenkuši žurnālisti. Tiesas sēde nevienu, vairs neinteresēja. Visus interesēja vienīgi Mūns un viņa sensacionālais paziņojums. Mūns nolēma, ka prātīgāk ļaut saplosīt savu mašīnu nekā sevi, jo vairāk tāpēc, ka tā pieder misteram Bredokam . . . Šorīt Mekhilerijs bija piezvanījis un oficiālā tonī palūdzis atdot mašīnu. Ta­gad Mūns piezvanīs viņam un tikpat oficiālā tonī pazi­ņos, ka mašīna stāv pie ieejas tiesas zālē … Tā viņš arī izdarīja . . . Balsī, par kuru viņu būtu apskaudis paša tēvs — mācītājs, Mekhilerijs glaimīgi teica:

— Ko jūs, mister Mūn, mēs tikai gribējām apmainīt jūsu konvēru pret jaunāku un labāku-modeli. . . Bet ta­gad misters Bredoks pārdomājis . . .

— Un nolēmis tomēr paņemt konvēru? — Mūns no­meta klausuli.

Atgriezies viesnīcā, viņš atrāva vaļā logus. Viss bija" izdomāts līdz galam. Pielikts punkts. Tabakas dūmi, kas pēc Mūna ciešās pārliecības veicināja loģisko domā­šanu, vairs nebija vajadzīgi. Viņš piegāja pie sienas ka­lendāra un norāva uzreiz septiņas lapiņas. Trakās nedē­ļas septiņas dienas, kad notikumi, apdzīdami cits citu, iz­veidoja kaut ko līdzīgu Bābeles tornim. Tagad šis tornis nogāzies. Par laimi — tikai tagad Mūns īsti aptvēra, kas tā par laimi, — zem gruvešiem gulēja nevis viņa vai Deilija līķis, bet Čarlijs Grimšo.

Pie durvīm klauvēja. Trīs noslēpumaini, īsi sitieni. Tad vēl trīs.

— Kas tur? —- Mūns vaicāja.

— Neredzamā nāve! — atbildēja dobja balss.

— Tas esmu es, — Pulsomonīda, — piebilda otra. — No savas tālās planētas ieraudzīju, ka misters Mūns atrodas sērā vientulībā, bez jebkādas cerības saņemt honorāru par saviem pūliņiem.

Svens un Deilijs stāvēja jau šaipus durvīm. Deilijs ru­nāja, turēdams pie lūpām Čarlija garāžā atrasto cau­ruli.

— Vispirms man jāatvainojas jūsu priekšā, — Mūns teica. — Jums, Sven, nedrīkstēju uzticēties jūsu žurnā­lista sirdsapziņas dēļ, kas neļauj noslēpt lasītājiem kaut cik interesantu faktu. Kas attiecas uz jums, Deilij, tad ar jums stāvoklis bija citāds. Nedomājiet, ka uzskatu sevi par Šerloku Holmsu, bet jūs par Vatsonu, kuram atklāj patiesību tikai priekšpēdējā rindkopā. Bet, ņemot vērā neveselīgo atmosfēru, kas valdīja pat šajās sienās, biju spiests klusēt. Atcerieties kaut vai krēslu, kurā sēdēja mūsu mīļais Hartijs un kurā patlaban sēžat jūs!

Deilijs ar mehānisku kustību aptaustīja krēsla apakšu. Visi trīs iesmējās.

— Tagad mums nekādas ausis vairs nav bīstamas, — Mūns teica. — Negribas pat ticēt, ka pielikts punkts . . . Nokļūt Čarlijam uz pēdām bija neticami grūti. Katru savu soli viņš mēdza nodrošināt divkārt un pat trīskārt. Šai ziņā Čarlijs ir diezgan neikdienišķa personība. Un tomēr tipisks mūsu laikmeta paraugs. Pilnīga vienal­dzība pret līdzekļiem, ar kādiem tiek sasniegts mērķis, un tai pašā laikā precīzs grāmatveža aprēķins.

Šis jaukais jaunais cilvēks, ne acu nepamirkšķinā­dams, nogādāja uz viņpasauli savu māti un pie viena vēl piecdesmit četrus «Zelta bultas» pasažierus un ko-' mandas locekļus. Vēl mazāk sirdsapziņas pārmetumu viņam bija, kad taisījās nosūtīt uz to pašu adresi savu sievu kopā ar astoņdesmit deviņiem cilvēkiem, kuri at­radās «Sarkanajā bultā». Ja šī savdabīgā nāves veikala operācijas būtu noritējušas ciešā saskaņā ar grafiku, tad ailē «Izdevumi» būtu vairāk par simt četrdesmit dzīvī­bām, bet ailē «Ienākumi» — četrdesmit tūkstoši. Tīrā peļņa —• trīssimt dolāru par katru līķi… Ļoti iespējams, ka ierosinājums radās brīdī, kad Mērija pastāstīja vi­ņam par Bredokam adresēto draudu vēstuli. No tās viņš uzzināja, ka šo lidmašīnu izmantos vjetnamiešu zi­nātnieki.

— Vēl pirms tam! — Svens iestarpināja.

— Kāpēc tā domājat?

— Viņš iestājās minitmenu organizācijā divus mē­nešus pirms «Zelta bultas» katastrofas. Kā jums zināms, biju pārliecināts, ka tieši viņi uzspridzinājuši «Sarkano bultu», lai izrēķinātos ar nēģeru kustības darbinieku. Nejauši uzdūros biedru sarakstā uzvārdam Grimšo. Man izdevās iegūt minitmenu vadoņa Renta uzticību. Izrādī­jās, ka Čarlijs ir viens no visspējīgākajiem spridzinā­tāju kursu klausītājiem.

— No Čarlija puses tā bija liela aplamība, — Dei­lijs piezīmēja.

— Patiesību sakot, tā nav viņa vaina, — Svens pa­skaidroja. — Čarlijs nevarēja paredzēt, ka, ieguvusi iespaidīgus labvēļus, šī slepenā organizācija neuzskatīs par vajadzīgu pārāk konspirēties.

— Paldies, Sven! Tas ir tieši tas ķēdes posms, kura man pietrūka .. . Čarlijs uzzina par spridzekli, kam var piedot jebkuru garšu. Tūdaļ rodas ideja nomaskēt to par greipfrūta želeju. Es tomēr neatsakos no sava viedokļa. Vēstule ar parakstu «Dzeltenais pūķis» bija grūdiens, kas iedarbināja jau agrāk sagatavotu mehānismu. Čar­lijs varēja būt pārliecināts, ka «Zelta bultas» bojā ejā vainos vjetnamiešus.

Kā jau teicu, viņš nekā nedarīja, neapdrošinājies vai­rākkārt. Otra apdrošinājuma lomu spēlēja tas apstāklis, kā Universālā apdrošināšanas sabiedrība klusu ciešot izmaksātu atlīdzību — pat tai gadījumā, ja nojaustu patiesību. Bredoka pretinieku pozīcija mums labi zi­nāma: par katastrofu cēloni tika pasludināti konstruk­cijas trūkumi. Tātad pilnīgi drošs aprēķins. Turklāt pa­stāvēja vēl rezerves apdrošinājums •— bija darīts itin viss, lai aizdomas, ja tās tomēr rastos, kristu uz Mēriju.

Viņš aizsūta to pēc biļetes tieši tajā dienā, kad brīvas vietas ir tikai «Zelta bultā». Izņem burciņas ar želeju no mātes somas, lai tieši Mērija aizvestu tās uz lid­lauku. Un galvenais: ar viltīgu paņēmienu piespiež māti izrakstīt apdrošināšanas polisi nevis uz sava, bet uz Mē­rijas vārda. Tas, protams, bija visgrūtāk, bet arī te viņš atrod vienīgo drošo ceļu. Zinādams, kā tas iespaidos dievbijīgo misis Grimšo, Čarlijs notēlo komēdiju, ka kļuvis ateists. Īstenībā viņš bija un palika reliģiozs, slimnīcā cītīgi lasīja bībeli. Čarlijs nosūta mātei apsvei­kumu dzimšanas dienā. Telegrammai jāpierāda, ka vi­ņam nav bijis ne jausmas par sprādzienu.

Mērija, kaut pati par to nekā nezināja, bija avots, no kura viņš smēla informāciju par mūsu darbību. Ātrums, ar kādu mums izdevās izsekot Nguenu, pierādīja viņam, ka esam bīstami pretinieki. Tāpēc viņš iemontēja manā mašīnā magnetofonu, lai uzzinātu no mūsu sarunām, vai mums ir kādas aizdomas. Taču, jau iepriekš rēķinā­damies ar to, ka magnetofonu, iespējams, uzies, viņš ierakstīja lentā brīdinājumu.

Pirmais cēliens bija sekmīgs. Māte gāja bojā. Mērija saņēma apdrošināšanas summu. Noziegumu mēs vēlāk piedēvējām Hai Kuangam. Tagad varēja stāties pie uz­devuma otrās daļas — Mērijas likvidēšanas. Atkal tas pats noformējums — Čarlijs pārliecina viņu aizbraukt uz Pīrlbeju un paņemt ciema kukulim krusttēva iecie­nīto greipfrūtu želeju. Nav izslēgts, ka Čarlijs bija nodo­mājis apdrošināt arī Mērijas dzīvību. Bet divi apstākļi piespieda viņu rīkoties pēc iespējas ātrāk un izmantot savos nolūkos «Sarkanās bultas» reisu. Pirmais — tai laikā mēs jau zinājām, ka Hai Kuangs gan bija ieplā­nojis, bet nebija realizējis sprādzienu «Zelta bultā». Tā­tad, meklējot īstos vaininiekus, mēs agrāk vai vēlāk pievērstu uzmanību apdrošināšanas polisei. Otrais — lai dabūtu no Bredoka piekrišanu lidmašīnas pārbaudei, biju spiests samelot, ka Felano aģenti taisās noslēpt tajā elles mašīnu.

Te nu atgadās kaut kas neparedzēts — Mērija neaiz­lido. No tā brīža, kad viņa viesnīcā dzirdēja lentā ierak­stīto brīdinājumu, viņu pārņem neizprotamas bailes. Protams, viņa nebija pilnīgi droša, ka tā ir vīra balss, taču šo neskaidro aizdomu pietiek, lai turpmāk ar ne­uzticību sekotu katram viņa solim. Braucienam pie krusttēva Mērija piekrīt tieši tāpēc, ka tā ir iespēja kaut uz nedēļu atbrīvoties no pastāvīgām bailēm. Deilija mā­jiens, ka «Sarkanās bultas» pasažieriem draud briesmas, pastiprina viņā tuvās nelaimes nojautu. Viņa paliek.

Mans apciemojums pie Mērijas liek Čarlijam ausī­ties. Kā jau teicu, viņa sākotnējais plāns neparedzēja novelt aizdomas uz Mēriju. Tas bija tikai rezerves ap­drošinājums. Pēc Stīvensona nāves Čarlijs vēl mazāk nekā jebkad ieinteresēts Mērijas apcietināšanā. Tā pie­vērstu pārāk lielu uzmanību arī viņam pašam.

Tāpēc Čarlijs, nenojauzdams, cik svarīgi lietišķi pie­rādījumi mūsu rīcībā, sarunā ar mani cenšas nomazgāt Mēriju baltu. Ja šajā gadījumā lietotu salīdzinājumu no veikalnieku pasaules, tad Čarlijs taisās spēlēt uz akciju celšanos. Taču es pieļauju divas kļūdas — ieminos, ka spridzekļa noslēpums atklāts, un pasaku, ka Mērija pa­zinusi viņa lentā ierakstīto balsi. Un nu viņš strauji maina taktiku - sāk spēlēt uz akciju krišanos. Sarunai garāžā bija tieši tāds mērķis. Ja būtu noticējis viņam, Čarlijs būtu ne tikai nodrošinājies pret iespējamām aiz­domām, bet arī ticis vaļā no Mērijas.

Čarlijs teicami tēloja līdz nāvei pārbiedētu cilvēku. Bet, kā tas nereti gadās ar aktieri uz ātru roku iemācītā lomā, viņš divi lāgiem pārteicās.

Pirmo reizi, kad sagudroja pasaciņu par mikrofona pārbaudi un rindkopu, ko Mērija it kā likusi viņam no­lasīt no detektīvromāna. Programma bija — ne tikai mest ēnu uz Mēriju, bet arī radīt priekšstatu, ka mums darīšana ar bīstamu un viltīgu noziedznieku. Vārdu sa­kot, savu dabu Čarlijs piedēvēja sievai. Lai piedotu lie­lāku ticamību savai versijai, viņš teica, ka balss pār­veidošanai Mērija lietojusi no ūdensvada remonta pār- palikušu cauruli. To varēja zināt tikai īstais noziedz­nieks.

Otra, vēl rupjāka kļūda: Čarlijs pārteicās, apgalvo­dams, ka uz Mērijas sirdsapziņas sešdesmit divi upuri. Iznāca, ka sešdesmit otrais ir Stīvensons. Bet Mērijai nebija nekādas vajadzības nonāvēt Stīvensonu. Pateicu to Čarlijam. Piespiests pie sienas, viņš lūkoja izlocīties un pret savu gribu uzrādīja vienīgo ticamo motīvu — Mērija bijusi Felano aģente. Ar to viņš nostādīja sevi bīstamā situācijā.

Šajā mirklī Čarlijs sāk nojaust, ka neticu viņam, un pirmo reizi zaudē aukstasinību. Viņš spēlē uz labu laimi un nokļūst manis izliktajās lamatās. Izsaku no­žēlu, ka Čarlijs nevarēs uzstāties kā apsūdzības lieci­nieks. Viņš nekavējoties paziņo, ka grasās šķirties no Mērijas. Čarlijs arī šoreiz dzenas pakaļ diviem zaķiem. Pirmais mērķis ■— novest Mēriju ar savu liecību līdz karātavām. Otrais — parādīt, ka viņš nav materiāli iein­teresēts šai apstāklī, jo pēc laulības šķiršanas zaudē tie­sības uz mantojumu.

— Manuprāt, diezgan smalks un gudrs gājiens, — Svens teica.

— Smalks? Iespējams gan. Pavisam nesen bija nomi­rusi Mērijas krustmāte. Tā kā viņai nebija citu radi­nieku, Čarlijs tik un tā mantotu apdrošināšanas naudas atlikumu. Taču, ja Čarlijam pietiktu laika pārdomāt savus gājienus, viņš būtu apjēdzis, ka šis apstāklis, iespējams, zināms arī man . . . Otrreiz ievilināju viņu slazdos ar jautājumu, kur palikusi burciņa ar aizdomīgo želeju, tā pati, kurai Čarlijs it kā nejauši uzdūries pēc Mērijas aizbraukšanas uz lidlauku. Kā jau cerēju, Čarlijs noslēpa burciņu Mērijas darba istabā. Šo nepie­dodamo aplamību var izskaidrot vienīgi ar aizvien pie­augošu nedrošības sajūtu. Zinādams, ka telpas tiek siste­mātiski pārmeklētas, neviens neuzticētu tik svarīgu lie­tisko pierādījumu pat slēpnim. Mērijai bija pilnīga iespēja izmest to vai, sliktākajā gadījumā, aprakt dārzā, bet iznāca, ka viņa tieši pēc «Sarkanās bultas» katastro­fas aiznesusi to pie Bredoka.

— Un, lai galīgi pārliecinātu jūs, ka Mērija ir slep­kava, Čarlijs pats saindējās, — Svens piezīmēja. — Vai nē?

— Nē! Viņš to gan nav darījis, — pasmīnēja Deilijs.

Sarunu pārtrauca telefona zvans. Tā bija Mērija. Viņa

zvanīja, lai pateiktos Mūnam par savu atbrīvošanu.

— Vai jums nebija bail atzīties Stīvensona slepka­vībā? — Mūns jautāja.

— Gluži otrādi. Tikai cietumā tiku vaļā no bailēm . . . Pateicieties manā vārdā Deilijam . . . Pasakiet, ka izjūtu pret viņu nemainīgas simpātijas, kaut tūlīt nojautu, ka viņa kvēlajām jūtām ir tīri profesionāla daba.

— Nodošu ar prieku … It sevišķi pēdējo, — Mūns pasmaidīja. — Citādi viņš iedomājas, ka apvedis jūs ap stūri.

— Vēlreiz sirsnīgs paldies jums abiem! — Mērijas balss attālinājās, viņa ar kādu runāja. Balss atkal tuvo­jās: — Ieslēdziet ātrāk televizoru! Tikko sākusies jums veltīta pārraidei