Lidmašīnas krīt okeānā

16

Smēķētavas durvis bija slepenas. Mūns paguva ievē­rot vietu sienā, kurai Hai Kuangs pieskārās ar vieglu kustību. Durvis atvērās bez trokšņa. Pēc apgaismotā gaiteņa opija smēķētava likās pilnīgi tumša. Hai Kuangs atkal pieskārās sienai. Durvis tikpat klusu aizvērās. Šo­reiz Hai Kuangu novēroja ne tikai Mūns. Viens no opija smēķētājiem atbalstījās uz elkoņa — ienācēji, šķiet, iztraucēja viņa nogrimšanu nirvānā — un atkal atgūlās. Pēc dažiem soļiem Mūns jau spēja atšķirt later­nas sarkanās atblāzmas apgaismotos cilvēkus un priekš­metus. Sienas sedza melns drapējums. Uz mīkstiem ādas dīvāniem bija izstiepušies smēķētāji. Vīrieši un sievietes. Meitene austrumu tērpā ar geišas frizūru stai­gāja no viena pie otra un noslaucīja ar lielu zīda lakatu sviedru lāses no krūtīm un sejām. Cita, noslīgusi uz ce­ļiem, aizdedzināja pīpi. Opija melnā lodīte uzliesmoja ar zilu uguntiņu. Meitene vispirms pati ievilka dūmu, tad pasniedza garo iemuti smēķētājam un nostājās bla­kus. Ar rīsa pūderi klātā nereāli skaistā seja palīdzēja iegrimt sapņu pasaulē. Smēķētāja acis pievērās. Mei­tene satvēra izkritušo iemuti. Vīrieša sejā parādījās svētlaimes izteiksme. It kā no pleciem būtu nokritusi dzīves rūpju nasta un ķermenis bezsvara stāvoklī aiz­peldētu mirstīgajam nepieejamā vīziju valstī.

Kamēr Mūns vēroja šo ainu, Hai Kuangs klusēja. Tā klusē cilvēks, kas uzskata par zaimošanu sarunāties dievkalpojuma laikā. Kad meitene piecēlās, viņš paai­cināja to ar žestu un kaut ko iečukstēja ausī. Meitene zemu paklanījās Mūnam un, notupusies uz ceļiem pie brīva dīvāna, sāka sagatavot pīpi. Hai Kuangs ar aici­nošu žestu norādīja uz guļamvietu. Mūns pakratīja galvu.

Hai Kuangs nepareizi iztulkoja šo kustību.

— Es vēl neaizeju, — viņš teica čukstus. — Uzskatīšu par laimi pavadīt jūs līdz pašiem debess valstības vār­tiem.

«Dzeltenā pūķa» saimnieka laipnie čuksti skanēja kā baisma buršana. Mūns paskatījās uz dīvānu. Viņš skaidri iztēlojās uz tā nekustīgi gulošu ķermeni. Pār to noliecies Hai Kuangs. Aizturējis elpu, Hai Kuangs seko Mūna pakāpeniskai pārejai nesamaņas stāvoklī. Gaidī­tais brīdis pienācis. Hai Kuangs noliecas arvien zemāk, kā burvju mākslinieks izņem no piedurknes dunci un paceļ to nāvējošam dūrienam . . . Mūns vēlreiz pakra­tīja galvu. Viņam bija jāiegūst laiks.

— Esmu pārdomājis, — viņš čukstus teica. — Kaut kā bail tā uzreiz .. . Vajadzētu vispirms drošības labad iedzert. . . Ejam uz restorānu.

Restorāns bija noformēts kā svētnams. Oficianti val­kāja budistu mūku tērpus. Acīm redzot, Hai Kuangs bija gatavs ziedot biznesam pat reliģiskās tradīcijas. Lai iepazītos ar ēdienu karti, bija jāpagriež lūgšanu dzirnaviņas, no kurām iznāca garš pergaments ar ēdienu un dzērienu nosaukumiem. Pēc uzvešanās sprie­žot, apmeklētāji lielākoties bija tūristi. Taču netrūka arī pastāvīgu viesu. Dzīrojošo dienderu ultramodernās drēbes krasi kontrastēja ar zāles grezno un vienlaikus svinīgo noformējumu, kas mazliet groteski atveidoja tūkstošgadīgus arhitektūras un dekoratīvās mākslas ele­mentus.

Pastāvīgos apmeklētājus Hai Kuangs apveltīja ar

laipnu smaidu, dažus, droši vien visbagātākos, — ar pa- klanīšanos.

Pie viena galdiņa kaut kas bija noticis. Mūns ierau­dzīja histēriski kliedzošu jaunu meiteni ar izaicinoši krāsotu seju un garu puisi svītrainā sporta kreklā, kas bija pacēlis pudeli, lai iesistu izbiedētam pusmūža vī­rietim.

Apmeklētāji nepiegrieza tiem vērību. Acīm redzot, tādas ainas te bija diezgan parastas. Oficiants, pīdamies savā garajā tērpā, metās pie galdiņa. Hai Kuangs pa­guva aizsteigties priekšā. Ātrums, ar kādu šis šķietami neveiklais cilvēks iznira blakus kauslim, šķita neticams. Iekāms pudele paguva nolaisties sitienam, Hai Kuangs ar zibenīgu kustību izgrieza puisim roku. Tas bija džiu- džitsu paņēmiens. Puisis iekliedzās sāpēs. Pudele izkrita no viņa atslābušajiem pirkstiem un aizripoja pa grīdu, apliedama paklāju ar zaļu šķidrumu. Puisis atjēdzās. Viņa acīs bija lasāms traks niknums. Ar vienu roku viņš pieturēja izmežģīto roku, bet kājas bija brīvas. Sasprindzinātais ķermenis liecināja, ka viņš sagatavo­jies iespert Hai Kuangam ar kāju vēderā. Hai Kuangs stāvēja pilnīgi nekustīgi. Mūns neredzēja viņa seju, bet uzminēja, ka Hai Kuangs pielietojis savu visbriesmī­gāko ieroci — skatienu. Garais puisis padevīgi atlaidās krēslā.

Šis incidents ilga dažas minūtes. Mūns paskatījās pulkstenī un ieklepojās. Gandrīz vienlaicīgi daži jauni cilvēki, kas sēdēja pie kaimiņu galdiņiem, pielēca no savām vietām un draudīgi -ielenca Hai Kuangu. Viņi pārmeta «Dzeltenā pūķa» saimniekam, ka tas iedroši­nājies pieskarties baltajam. Strīdā iejaucās vēl daži viesi.

Ieraudzījuši, ka Hai Kuangs pūlas izrauties no viņu ielenkuma, oficianti metās savam saimniekam palīgā. Mūns uzskatīja par lietderīgu pievienoties viņiem. At­vēzējies varenam zvēlienam, viņš zaudēja līdzsvaru un kritienā aizvilka sev līdzi Hai Kuangu. Sākās vispārējs kautiņš. Policija parādījās samērā ātri. Acīm redzot, «Dzeltenā pūķa» Saimniekam bija labas attiecības ar to. Taču pagāja vēl vismaz desmit minūtes, kamēr tika no­dibināts miers. Tikpat laika Mūns patērēja, aizgūtnēm

atvainodamies par savu neveiklību. Pēc tam nācās ilgi gaidīt, kamēr dalailamam līdzīgs bārmenis izgatavoja Māna pasūtīto sarežģīto kokteili. Mūns iedeva viņam piecus dolārus. Vajadzēja taču uzturēt bagāta cilvēka reputāciju.

Visu šo traucējumu rezultātā Hai Kuangs sev par lielu sarūgtinājumu nespēja vairs būt personīgi klāt brīdī, kad viņa klients dosies uz svētlaimīgo sapņu val­stību. Pasaucis oficiantu, viņš kaut ko pačukstēja tam. Mūns cerēja, ka tas ir vienīgi rīkojums pavadīt viņu līdz smēķētavai.

Ienācis smēķētavā, Mūns tramīgi paskatījās apkārt. Telpā, ko tik tikko apgaismoja sarkanā atblāzma, bija grūti kaut ko saredzēt. Pustumsā vijās pīpju dūmi. Tie atgādināja nupat no pudeles izlaistu džinu, kurš vēl nav paguvis iegūt reālus apveidus. Šajā asiņainajā miglā ne­skaidri vīdēja smēķētāju ķermeņi. Mūns paskatījās uz dīvānu, kas atradās vistālāk no ieejas durvīm. Jā, viņš nebija kļūdījies. Smēķētājs — tas pats, kas ar tādu ziņ­kāri bija vērojis, vai Hai Kuangs aizver gaiteņa dur­vis, — atradās savā vietā.

Mūns atviegloti uzelpoja. Tagad varētu mierīgi doties projām. Bet tas būtu izsaucis aizdomas. Vajadzēja tēlot lomu līdz galam. Nolēmis tāpat noticēt lielo austrumu gudro izteicieniem, Mūns tikai izlikās ieelpojam dūmus. Apmānīt meiteni, kas viņu apkalpoja, nebija grūti. Iebaudījusi pa druskai no daudzām pīpēm, viņa pati at­radās tādā stāvoklī, kurā zūd robeža starp īstenību un iedomu. Pārliecinājusies, ka klients iegrimis sapņos, viņa klusu piecēlās un devās sagatavot pīpi nākama­jam.

Mūns gulēja nekustīgi, aizvērtām acīm, tēlodams līdz nesamaņai noreibušu cilvēku. Ik reizi, kad atskanēja paklāja apslāpēti soļi, viņš satrūkās. Bet Hai Kuangs tā ir neparādījās.

Pakalpīgais šveicars palīdzēja Mūnam iesēsties ma­šīnā un pat iedarbināt motoru. Iespējams, ka Mūns pār­spīlēja. Cenzdamies uzskatāmi ilustrēt smagu apdul­lumu, viņš tikko neuzbrauca virsū šveicaram. Kamēr «Dzeltenais pūķis» nebija nozudis no redzesloka, mašīna līkumoja kā noreibuši.

Deilijs sagaidīja Mūnu tai pašā vietā, kur viņi pirms dažām stundām bija šķīrušies. Viņš nesteidzās uzsākt sarunu.

— Nu! — Mūns nepacietīgi noprasīja. — Vai redzē­jāt viņu?

— Par laimi, nē. Pretējā gadījumā nav zināms, vai jums tagad būtu iespēja ar mani tērzēt! Kā redzams, opija smēķēšana negatīvi iedarbojusies uz jūsu domā­šanas spējām.

— Lūdzu piedošanu. Atļaujiet vaicāt: vai jums izde­vies konstatēt, ka viņš uzturas tai mājā?

Deilijs pakratīja galvu.

Mūns ilgi klusēja. Nekādi negribējās samierināties ar domu, ka tik rūpīgi iecerētā un sagatavotā operācija izgāzusies. Tās pamatā bija likts fakts, ka «Dzeltenais pūķis atrodas vēsturiskā ēkā. Pirms divdesmit gadiem tur bijusi smēķētava, kas kļuva slavena, pateicoties ki­noaktiera Filipa Govara laulības šķiršanas prāvai. Viņa sieva, lielgabalu karaļa meita, izvirzīja apvainojumu, ka vīrs esot narkomāns. Sakarā ar šo prāvu kāds repor­tieris bija nopublicējis vietējā avīzē spilgtu un, kas šai gadījumā bija vissvarīgākais, sīku smēķētavas aprakstu, ar kuru Mūns iepazinās bibliotēkā. Pēc tam viņš apcie­moja ierēdni, kas pārzināja būvniecības darbus ķīniešu kvartālā. No viņa Mūns uzzināja, ka jaunais īpašnieks ēku nav pārbūvējis. Tātad telpu izvietojums droši vien palicis agrākais. Pēc tam Mūns devās uz Pinkertona privāto detektīvu aģentūru, kur nolīga desmit aģentus gaidāmajai operācijai. Tie bija viņi, kas tēloja kauslīgo puisi, histērisko meiteni, pārbiedēto pusmūža vīrieti un sašutušos restorāna viesus. Kamēr Mūns ar viņu palī­dzību aizturēja Hai Kuangu, Deilijs, kurš tēloja opija smēķētāju, paguva ielavīties saimnieka, personīgajos apartamentos.

— Nekā nevar darīt, — Deilijs teica. — Pat mans ģeniālais deguns nespēja uztvert marihuanas smaku, lai arī jūs reiz atļāvāties pateikt, ka to vajadzētu nogriezt, ielikt zelta ietvarā un ievietot kriminālistikas muzejā.

— Bet tagad sāku domāt, ka tas būtu pilnīgi lieki. Pietiek nogriezt un izmest.

— Mans deguns nav vainīgs. Tur viss piesātināts ar opiju … Bet vai ievērojāt papagaili? Nav šaubu, ka Nguens ir tur.

— Hai Kuangs apgalvo, ka papagaili viņš mantojis no tēva, — Mūns piezīmēja.

— Nesaprotu, kāpēc viņam vajadzīga tik idiotiska izdoma?

— Jūs viņu nenovērtējat, Deilij. Tas ir vienīgais tica­mais izskaidrojums, kāpēc papagailis runā valodā, ko nesaprot viņa saimnieks. Viņš ir apķērīgs kā velns. Ceru, jūs neatstājāt pēdas? Baidos, ka viņš kaut ko ne­nojauš.

— Es arī baidos. Tikai vārds «nojaust» nav visai pie­mērots šai situācijai.

— Jūs runājat mīklās.

— Manuprāt, izsakos pavisam skaidri. Atceraties anekdoti? Kāds cilvēks ierodas policijā un paziņo: «In- spektor, man ir aizdomas, ka manās mājās bijis zaglis» — «Kāpēc jums tās radušās?» — «Tāpēc, ka visas mēbe­les aiznestas» …

Deilijs izņēma no krūšu kabatas salocītu lapu un no­lika uz sēdekļa. Tas bija «Bultu» tipa lidmašīnas sīks plāns. Kādā vietā bija iezīmēts krustiņš. Nebija nekādu šaubu, ka tieši šajā vietā bijusi paslēpta elles mašīna, no kuras sprādziena gājusi bojā «Zelta bulta». Šis atra­dums apstiprināja aizdomas, ka Hai Kuangs organizējis diversiju, ko savā vēstulē Nguenam dēvējis par filmu «Bulta krīt».

— Kur to atradāt? — Mūns vaicāja.

— Dieva vēderā. Vai redzējāt lūgšanas kambari? Bū­das tēls likās man nepiemēroti liels mazajai telpai, tā­dēļ ņēmos to izpētīt. Tā kā ik mirkli varēja atgriezties saimnieks, tas bija diezgan riskanti. Taču, kā redzat, risks attaisnojās. Kad pakutināju Budu aiz auss, viņš pa­tīkami pasmaidīja un atklāja man savu noslēpumu. Hai Kuangs izlieto elku kā seifu. Lūk, ko vēl atradu, — Dei­lijs parādīja .kaula ripiņu, kādas lieto, spēlējot man- džongu.

Tajā mikroskopiskiem burtiem bija ierakstīts uz­vārds, īsas ziņas par uzvārda īpašnieku un piezīme «Opijs».

— Tur simtiem tādu ripiņu. Savdabīga kartotēka, kurā tiek atzīmētas apmeklētāju vājības. Acīm redzot, Hai Kuangs pie gadījuma izmanto šīs zināšanas.

— Iespējams, ne tikai viņš, — Mūns piezīmēja.

— Kas tad vēl?

— Senators Džeks Felano . . . Starp citu, bibliotēkā pārlapoju ne tikai vecas avīzes. Pie viena palūdzu bib­liotekāri sameklēt visu, kas attiecas uz Felano, tai skaitā viņa runu atreferējumus.

— Felano justos glaimots, ja zinātu, ka pētāt viņa runas … Ceru, tas sagādāja jums milzīgu garīgu baudu?

— Nē, bet zināmu labumu gan. Senators ne tikai slu­dina nesamierināmu kareivīgu pozīciju attiecībā uz ko­munistisko Vjetnamu. Pavisam nesen viņš apmeklējis Saigonu, lai satiktos ar marionešu režīma vadītājiem. Tā kā nav izslēgts, ka Felano ir gaisa katastrofas līdz­autors.

— Pārāk sekli ūdeņi senatoram. Izraisīt karu un no­slepkavot simtus tūkstošus — to vēl varētu saprast, bet — nogādāt viņpasaulē pāris desmit delegātu un di­vus zinātniekus, — Deilijs iebilda.

Mūns atcerējās Hai Kuanga mīklainos vārdus «viņi vēl nav miruši». Deilijs ne visai uzmanīgi noklausījās Mūna stāstu.

— Visticamāk, ka tā ir tikai puķaina austrumnieciska frāze. Bet iespējams, ka viņš, katolis biidams, dvēseles dziļumos tomēr palicis budists un tic mūžīgai metamor- fozai. Saskaņā ar šo ticību cilvēks īsti nomirst tikai pēc tam, kad izgājis visus posmus no mušas līdz zilonim un pārvērties abstraktā visuma daļiņā.

— Jums ir lieliskas zināšanas šajā nozarē, — Mūns pasmaidīja.

— Vai tad velti uzturējos pusstundu Būdas sabied­rībā? .. . Pie viena, ja jau runājam par metamorfo- zām… Jūs laikam esat aizmirsis, ka Felano ir ne tikai politiķis, bet arī veikalnieks un pārstāv aviācijas sa­biedrības «Viskoms un dēls» intereses?

— Un kas par to?

— Jūs runājāt par viņu kā līdzautoru.

— Bet jūs iebildāt.

— Tikai pret motīviem. Vai atceraties manu hipotēzi,

ka aviācijas avārijas organizējuši cilvēki, kas visvairāk tajās ieinteresēti? — Deilijs atgādināja.

— Bredoka konkurenti?

— Jā. Nav izslēgts, ka Hai Kuangs un Nguens ir tikai roboti un rīkojušies pēc programmas, kuru izstrādājis Felano. Uzskatāma ilustrācija tam, ka aiz politikas slēp­jas ekonomika.

Mūns klusēja.

— Meklējiet argumentus, lai apgāztu manu hipo­tēzi? — Deilijs painteresējās.

— Nē, — Mūns izklaidīgi atbildēja. — Domāju par ko citu . ..

— Par ko?

— Par autoru .. . Kas rakstījis draudu vēstuli? Un, galvenais, kāpēc tā nosūtīta? Tā ir atslēga visam. Ja izdosies to izprast, sapratīsim arī pārējo . .. Vispirms derētu sameklēt cilvēku, kas zina vjetnamiešu valodu.

— Jūs gatavojaties nopratināt Nguenu? Pirmkārt, viņš vēl nav apcietināts, otrkārt, lieliski runā an­gliski . ..

— To nevar teikt par viņa papagaili… Pagaidām mums nav pierādījumu, ka Hai Kuanga kabinetā atro­das tieši šis, nevis kāds cits, līdzīgs papagailis. To cera noskaidrot ar tulka palīdzību.

— Jums vajadzēs aizvest tulku pie Hai Kuanga, bet tas izsauks aizdomas. Tad jau labāk izzagt papagaili.. .

— … ko esmu izdarījis, — Mūns atsaucās.

— Vai esat noslēpis viņu bagāžniekā?

— Nē, kabatā.

Mūns noņēma labo roku no stūres un iebāza bikšu kabatā. Tūdaļ automobilī atskanēja spalgi kliedzieni.

— Kā redzu, pie viena esat iebāzuši savā kabatā arī Hai Kuangu, — Deilijs piezīmēja. Vienlaicīgi ar putna ķērcieniem bija dzirdama ari «Dzeltenā pūķa» balss:

— Tas ir Džo Festers, pazīstamais bokseris. Reiz viņš paspēlēja pie manis milzīgu naudu. Personīgi esmu pret boksu. Kāds mūsu gudrais teicis: «Iesist cilvēkam no­zīmē sagādāt viņam sāpes. Atņemt cilvēkam dzīvību nozīmē atņemt viņam sāpes.»

— Man nebija ne jausmas, ka austrumu gudrie sludi­na

nājuši tik mūsdienīgu filozofiju. Varētu domāt, ka Hai Kuangs citē mūsu ģenerāļus, — Deilijs teica.

— Manuprāt, viņš šoreiz citē sevi pašu, — Mūns no­rūca, izņemdams no kabatas maziņu magnetofonu.

— Vai zināt, kur sadabūju šo rotaļlietiņu? Atradu šorīt mašīnā zem priekšējā sēdekļa.

Atgriezies viesnīcā, Mūns devās uz vannas istabu. Pēkšņi viņš kā dzelts izlēca no vannas. No savas istabas izskrēja Deilijs. Izņemot viņus, salonā neviena nebija. Durvis aizslēgtas. Logi gan vaļā, bet diez vai kāds ris­kētu rāpties divdesmitā stāvā.

Un tomēr pirms minūtes kāds bija uzturējies salonā.

— Dzirdējāt? — Mūns jautāja un nervozi piebilda:

— Izslēdziet magnetofonu! — Deilijs bija to ieslēdzis, lai vaļas brīžos vēlreiz noklausītos ierakstu.

— Skaidri dzirdēju! Katru vārdu!

— Vai tas bija vīrietis?

— Šaubos.

— Kāpēc?

— Gariem nav dzimuma, — Deilijs pajokoja.

— Jums ir apskaužams raksturs. — Mūns pašūpoja galvu. — Tikko dzirdējāt, ka jūs sagaida nāve, bet uz- vedaties, it kā būtu noklausījies anekdoti par skopo skotu, kas meklējis lietotu zārku savai mirušajai sievai.

Lai cik viņi bija aukstasinīgi, tomēr humora pietika tikai īsam laikam. Bija baismi zināt, ka istabā tikko at­radies cilvēks, un nesaprast, kur viņš izgaisis. Apzinā­damies, ka uzvedas kā pēdējie idioti, Mūns un Deilijs tomēr pārmeklēja visu telpu. Atvēra .sienasskapjus, at­rāva portjeras, ieskatījās zem dīvāna. Mīkla palika ne­atminēta.

— Skaidrs! — Deilijs iesaucās. — Nu es zinu, kur tas suns aprakts! Radio! Cilvēks varēja runāt no citas istabas, pat no citas pilsētas malas. Jāpameklē skaņas avots.

— Varbūt no viņpasaules? — Mūns dzēlīgi vaicāja.

— Vai noklausījāties lentas sākumu?

— Nē. Ieslēdzu un tūdaļ devos uz guļamistabu no­vilkt svārkus.

— Pārtiniet un ieslēdziet no jauna.

Un tad viņi otrreiz sadzirdēja balsi. Tā skanēja, it kā runātu nevis cilvēks, bet robots:

«Brīdinu! Pārtrauciet izmeklēšanu! Ja ne — nāve!»

— Balss tīšām pārveidota, — Mūns teica. — Iespē­jams, ka tā ir sieviete.

Pie durvīm klauvēja.

Tā bija Mērija, atbraukusi viņiem pakaļ, lai aizvestu pie Bredoka. Viņas seju klāja nāves bālums.