Lidmašīnas krīt okeānā

26

Stīvensons pusguļus zvilnēja krēslā. Tajā pašā krēslā ar izbīdāmo pelnu trauku, kas reiz bija izjokojis Mūnu. Tajā pašā istabā, kur daudzās pogas radīja iespaidu, ka atrodies nevis dzīvojamā telpā, bet automatizētā ražo­šanas procesa kontrolpunktā.

Viņš gulēja pilnīgi dabiskā pozā. Ja nebūtu niecīgā cauruma kreklā, varētu domāt, ka viņš vēl dzīvs. Likās, vajag tikai piespiest vienu no neskaitāmām pogām un krēsls tūdaļ ieņems vertikālu stāvokli, bet Stīvensons piecelsies un, it kā nekas nebūtu noticis, pateiks, griez­damies pie sievas: «Lūdzu, nokāp lejā! Pie mums atnā­kuši viesi.»

Dārzā šalkoja strūklakas maura laistīšanai — tās bija atstātas neizslēgtas. Blakusistabā bija dzirdami misis Stīvensones šņuksti un Čarlija klusā, mierinošā balss. Bet šeit Mūns, Deilijs, inspektors Olšeids, policijas ārsts, fotogrāfs un daži detektīvi gandrīz absolūtā klusumā, ko pārtrauca vienīgi īsas, lietišķas piezīmes, centās iz­tēloties pašnāvības ainu.

Stīvensona labā roka atdusējās uz atbalstņa. Šķita, tā tūdaļ nopurinās atbalstnim piestiprinātajā pelnu traukā izdegušās tabakas šķipsnu. Taču sekundi pirms nāves šī roka bija turējusi nevis cigareti, bet revolveri. Tagad tas gulēja trīs pēdas no krēsla.

Olšeids uzmanīgi pacēla Stīvensona ķermeni. Krēsla ādas apšuvumā rēgojās caurums. Olšeids iebāza pirkstus un izvilka lodi.

— Tā ir. Viņš nošāvies ar šo revolveri! — inspektors teica, it kā šis fakts prasītu īpašu apstiprinājumu.

— Nošāvās pusguļus stāvoklī? — Deilijs jautāja.

— Nē, — ārsts atbildēja. — Tādā gadījumā lode būtu ieturējusi mazliet citādu, slīpu virzienu. Kad viņš izšāva, ķermenis atradās vertikālā stāvoklī.

— Nesaprotu, — Olšeids teica. — Iznāk, ka nāves brīdī krēsls stāvējis taisni? Misis Stīvenšone apgalvo, ka nekam nav pieskārusies.

— Es gan saprotu, — Mūns norūca. — Man bijusi tā laime sēdēt šajā krēslā. — Viņš pacēla Stīvensona roku.

— Vai redzat pogu? Pirmsnāves agonijā roka nokrita uz atbalstņa, poga iedarbojās, pelnu trauks izlēca, un krēsls atgāzās … Tā kā nekādas mīklas te nav.

— Viss skaidrs, — Olšeids apmierināti konstatēja. — Tātad nav šaubu, ka tā bijuši pašnāvība. Atliek no­skaidrot motīvus.

— Jūs gribējāt teikt, slepkavības motīvus? — Mūns vaicāja bez jebkādas intonācijas.

Olšeids izbrīnā palūkojās uz viņu. Ārsts, fotogrāfs un detektīvi saskatījās.

— Jūtu jums līdzi! — Olšeids beidzot atjēdzās. — Nu, protams, degošas lidmašīnas, bumbas, politiskas sazvē­restības, līķi vairumā … Tas atstāj pēdas. Arī man pēc tam visur rādītos slepkavības.

— Bet man, Olšeid, rādās, ka šai darbā esat pazau­dējuši ne vien humora izjūtu, bet arīdzan spēju analizēt faktus . .. Lūdzu, izskaidrojiet man, kā revolveris varēja nokļūt vietā, kur tas pašlaik atrodas?

— Dabiski… Pēc šāviena izkrita no Stīvensona ro­kas.

Deilijs pavīpsnāja.

— Jus maldāties, to tur nolicis slepkava, — Mūns teica.

— Kas par muļķībām!

— Pilnīgi piekrītu… Jūs diezgan trāpīgi raksturojāt savu viedokli.

— Bet jūs, kā parasti, uzskatāt, ka ironija spēj aiz­vietot pierādījumus. Gaidu . ..

— Ko?

— Lai jūs atkal iesēstos peļķē kā toreiz ar «Dzeltenā pūķa» vēstuli.

— Deilij, paskaidrojiet inspektoram.

— Labprāt! — Deilijs atsaucās. — Kaut gan te patie­sībā nav ko skaidrot. .. Ierocis varētu aizslīdēt tik tālu vienīgi tai gadījumā, ja roka, no kuras tas izslīdēja, pirmsnāves agonijā būtu kustējusies tai pašā virzienā. Kā redzam, tā atsitās pret atbalstni. Revolveris varēja nokrist tikai taisni uz leju.

— Un tam vajadzētu atrasties cieši blakus krēslam, — Mūns papildināja. — Tā! Bet tagad meklēsim slepkavu!

Kad Mūns iesāka pratināt misis Stīvensoni, viņš jau zināja divus zīmīgus faktus. Pirmkārt, kalpone bija pa­stāstījusi, ka Stīvensonam ar sievu šodien izcēlies nikns strīds. Otrkārt, uz revolvera atrasti divu cilvēku pirkstu nospiedumi — paša Stīvensona un misis Stīvensones.

— Pastāstiet, lūdzu, misis Stīvenšone, kā viss norisi­nājies, — Mūns palūdza.

— Esmu jau stāstījusi.

— Vēlreiz.

— Kalpone aizgāja iepirkties. Es gāju izpeldēties. Pludmalē satiku paziņas un aizkavējos. Pārnāku mā­jās … Redzu … — Misis Stīvenšone sāka raudāt.

— Kalpone apgalvo, ka neesot bijis sevišķas vajadzī­bas izdarīt iepirkumus.

— Jā. Es tīšām aizsūtīju viņu … Viņa reizēm krīt Eduardam uz nerviem. Šodien viņš bija sevišķi sa­traukts.

— No paša rīta?

— Jā. Bet no darba viņš pārnāca vēl vairāk uzbudi­nāts … Nevajadzēja man iet peldēties! Tad varbūt ne­kas nebūtu noticis, viņš nebūtu nošāvies!

— Jūs esat pārliecināta, ka tā ir pašnāvība?

— Eduardam visu pēdējo laiku bjja ļoti nomākts ga­rastāvoklis, — misis Stīvenšone pazemināja balsi. — Kopš tās pašas dienas, kad atnācāt… un viņš pa­stāstīja jums … Tas viss nav tā, jūs paši par to pārlie­cinājāties, bet viņš jutās vainīgs. Šodien, kad viņš uz­zināja par senāta komisiju …

— Vai tikai to? Manuprāt, viņš uzzināja kaut ko vēl.

— Laikam kalpone jums stāstījusi? — Viņa pietvīka aiz dusmām. — Kāda nekaunība — noklausīties aiz dur­vīm! Es viņu nekavējoši padzīšu! Tātad — jūs zināt visu?

— Par strīdu? Domāju, ka zinu. Runa bija par opiju.

— Jā. Jūs man toreiz solījāt nekā nestāstīt. Kāpēc neturējāt vārdu?

— Es nekā neesmu stāstījis, ticiet man!

— Varbūt. Bet viņš tomēr uzzināja … Man nācās ap­zvērēt, ka nekad vairs nesmēķēšu opiju … Bet tas bija pāri maniem spēkiem. Liekas, vieglāk nomirt nekā at­sacīties no . . . Šodien kāds viņam paziņoja, ka tur­pinu …

— Kas?

— Nezinu . . . Viņš pārnāca no darba ļoti satraukts … Un tieši tad kāds viņam piezvanīja … Mums ir para­lēli telefoni . .. Nejauši paņēmu klausuli. . . Tas bija vī­rietis . .. Aizsmakusi balss, kāda reizēm mēdz būt ilg­gadīgiem opija smēķētājiem… Vīrietis nenosauca savu vārdu . .. Bet Eduards tomēr noticēja viņam .. . un … teica, ka nogādās mani dziedniecības iestādē . . . Zināt, ir tāda speciāla klīnika, kur ārstē narkotiķus .. . Man kāds paziņa pastāstīja . .. Briesmīgas mokas . .. Katrs nervs prasa pēc opija … Gribas kost sienā … — misis Stīvenšone histēriski iekliedzās. — Tas ir ļaunāk par nāvi. . . Kad Eduards to pateica man, es pat nolēmu padarīt sev galu . . .

— Jums, acīm redzot, bija nodoms nošauties? — Mūns uzskatīja, ka veikli izlicis slazdus. Ja misis Stī­venšone dos piekrītošu atbildi, viss-nostāsies savā vietā.

— Nē . .. — viņa pašūpoja galvu. — Jebkurš nāves veids … morfijs … cita inde … tikai ne lode … Ne­ciešu asinis…

— Uz revolvera atrasti pirkstu nospiedumi… Jūsē­jie! — Mūns asi pateica.

— Es jums tūlīt paskaidrošu. Viņam bija tik šausmīga noskaņa … Divi tik smagi triecieni uzreiz . . . Senāta komisija un vēl šis telefona zvans… Baidījos par viņu … Es piezvanīju Čarlijam. Par opiju, protams, ne­stāstīju. Čarlijs nekā nezina. Viņš deva man padomu katram gadījumam noslēpt revolveri savā istabā . .. Ne­saprotu, kā Eduards uzminēja, kur to meklēt… Iespē­jams, viņš noklausījies mūsu telefona sarunu …

Kad Mūns un Deilijs brauca mājās, jau metās vakars. Virs senlaicīgas prāmju pārceltuves dega milzīgi burti «Sanarisko». Viņi uzbrauca Gaisa ceļā. Dažu stāvu aug­stumā virs zemes, pa slīpiem atzarojumiem sadalīda­mās, joņoja nepārtraukta mašīnu straume. Tāda pati ugunīga upe plūda lejā.

— Visu laiku domāju, — Deilijs pēc brīža ierunājās. — Man neiznāk tas pats, kas jums.

— Vainīga tikai jūsu spītība, Deilij. Aina taču pil­nīgi skaidra. Stīvensons gribēja piespiest sievu atteik­ties no opija. Viņa pati atzīst, ka tas ir briesmīgāk par nāvi.

— Nebija nekādas nepieciešamības nogalināt vīru. Varēja vienkārši aiziet, šķirties.

— Šai brīdī viņa diez vai bija spējīga skaidri domāt. — Jūs, acīm redzot, nesaprotat, ko nozīmē opijs. Vai tad līdz izmisumam novests cilvēks, cilvēks ar pilnīgi sairušu nervu sistēmu spēj vēsu prātu novērtēt situā­ciju, it sevišķi tādā momentā?

— Kāpēc tad viņa nav iznīcinājusi savus pirkstu no­spiedumus? Viņai taču bija jāsaprot, ka tie tūdaļ viņu nodos.

— Redzu, neesat daudz apķērīgāks par inspektoru Olšeidu, arī jums viss jāsakošļā. Padomājiet! Vai tad nedevu viņai lielisku iespēju, pieļaudams varbūtību, ka viņa paņēmusi revolveri ar nodomu nošauties? .. . Kā­pēc viņa neizmantoja šo iespēju? . . . Tāpēc, ka Stīven­sona pašnāvībai bija jāizskatās ticami. Šim nolūkam kalpo stāsts, ka viņa baidījusies par vīru, pasaciņas par noslēpto ieroci, arī telefona saruna ar Čarliju. Kā re­dzat, viņa pat,liecinieku bija sagatavojusi jau iepriekš.

— Olšeidu jums tomēr nav izdevies pārliecināt.

— Vienīgi tādēļ, ka viņš ir tikpat, stūrgalvīgs kā jūs. Viņš balstās uz pulvera pēdām ap lodes caurumu — tas it kā pierādot pašnāvības faktu . . . Tas neko nepierāda, izņemot viņa stulbumu … Skaidri redzu tādu ainu. Mi­sis Stīvenšone pienāk pie vīra, kas neko nenojauš . . . aiz muguras paslēpts revolveris . .. viena kustība un stobrs pielikts pie krūtīm. Šāviens.

— Tas viss izklausās pārāk pārdomāti. Jūs taču pats apgalvojāt, ka misis Stīvenšone izdarījusi to afekta stā­voklī.

Mūns paraustīja plecus. Viņš klusēja līdz pašai vies­nīcai. Uzkāpis numurā, vispirms devās zem dušas. Caur aizvērtajām durvīm viņš sadzirdēja kādu balsi — sie­vietes balsi. Deilijs kaut ko teica, sieviete kaut ko at­bildēja. Tad atkal iestājās klusums. Bet nepagāja ne mi­nūte, kad Deilijs iedrāzās vannas istabā.

— Skatieties! — viņš uztraukti kliedza. <.

Rokā viņš turēja dažas ar mašīnu aprakstītas lapiņas. Tās bija telefonistes rūpīgi pierakstītās sarunas ar cil- vākiem, kas Mūna un Deilija prombūtnes laikā viņiem zvanījuši. Tā kā Mūns bija universālā abonementa īpaš­nieks, katra telefona saruna tika reģistrēta un pierak­stīta. Vēl mitriem pirkstiem Mūns pārlapoja papīrus.

Džons Silvermens, «Sanarisko Chronical» galvenais reportieris: «Gribētu pēc iespējas ātrāk satikties ar jums. Mūsu lasītājus interesē jūsu domas par senāta ko­misiju …» Misters Bredoks: «Lūdzu, atnāciet pie ma­nis. Mums jāparunājas par senāta komisiju …» Vēl da­žas nenozīmīgas sarunas. Tikai trešajā lappusē Mūns beidzot atrada ierakstu, kas bija tā satraucis Deiliju.

Misters Stīvensons: «Mister Mūn! Tiklīdz pārnāksiet, nekavējoties atbrauciet pie manis. Tas ir ārkārtīgi sva­rīgi. Liekas, šodien uzzināju, kas darbojas Felano labā.»

— Nu, ko jūs teiksiet? — Deilijs jautāja.

— Tikai to, ka reizēm der parakstīties uz universālo abonementu.

— Vai tad nesaprotat? Tas ir vislabākais pierādījums, ka esat kļūdījies. Stīvensonu nogalinājusi nevis viņa sieva, bet viens no Felano aģentiem.

Mūns klusu ciešot noslaucījās un saģērbās. Tikai pēc tam viņš pretīgi skolmeistariskā tonī sacīja:

— Apbrīnojami! Tik samērā jauns cilvēks un tik slikta atmiņa. Jums laikam kopš bērnības piemīt vecuma skleroze? Vai tiešām esat aizmirsis savus paša vārdus, ka misis Stīvensoni, iespējams, savervējis Fe­lano … Ja tas tā, tad viņai divkāršs iemesls slepkavī­bai … Pārdomājiet to, bet es tikmēr aizbraukšu pie Bredoka.

Neraugoties uz parasto aukstasinību, Bredoks likās ārkārtīgi satraukts par sava galvenā konstruktora nāvi. Kad Mūns pastāstīja viņam par Stīvensona atklājumu, viņš kļuva vai traks aiz dusmām.

— Kāpēc viņš nepaziņoja man! . . . Cik nejēdzīga nāve! … Aizgājis, tā ir nepateicis pašu galveno! Mak­sāju Hartijam karalisku algu, katru dienu rūpnīca tika pārmeklēta, klusēju pats un iemācīju savus padotos klu­sēt! .,. Tagad nu izrādās, ka spiegs sēdējis pašā centrā! Nekad nepiedošu Stīvensonam .. . Viņam nebija tiesību nošauties tādā brīdī, kad viņš vienīgais zināja noslē­pumu!

— Jūs esat netaisns pret viņu, mister Bredok. Viņu nošāva.

— Kas?

— Tas taču skaidrs. Tas, kurš nav vēlējies, lai no­slēpums tiktu atklāts.

Viesnīcā Mūns atgriezās vēlu vakarā. Deilijs jau gu­lēja. Uz cigāru kārbas Mūns atrada zīmīti.

— Jo vairāk domāju, jo ciešāka kļūst mana pārlie­cība, ka jūs kļūdāties. Ja domāšu vēl stundu, gandrīz droši nākšu pie slēdziena, ka nākotnes ideālajam elek­tronu detektīvam nekādā ziņā nedrīkst dot jūsu vārdu. Tāpēc jūsu pašu interesēs eju gulēt.

P. S. Zvanīja Felano. Lūdza, lai jūs viņam noteikti vēl šodien piezvanītu. Acīm redzot, šis lielais pērtiķis uz­skata, ka mūs līdz nāvei pārbiedējusi Stīvensona nāve. Pasakiet viņam, ka kareivji mirst, bet nepadodas. Bet, starp mums, ar ko Felano sliktāks par Bredoku? Atšķi­rība tikai devīzēs. Tātad izvēlieties starp «Uzvar tas, kurš klusē« un «Godīgums pāri visam»!

Mūns izņēma no kārbas cigāru un aizsmēķēja. Viņš tikko paguva ievilkt dažus dūmus, kad ieskanējās tāl­runis. Tas bija Felano.

— Mister Mūn? Beidzot esat ieradies… Nekādi ne­varēju sagaidīt. Esmu sagatavojis jums mazu pārstei­gumu. Jūs izteicāt domu, ka esmu iejaukts Stīvensona slepkavībā. Man negribētos, lai jums būtu tik ļauns iespaids par mani. Kā nekā jūs esat nākamais sabiedro­tais.

— Jums ir brīnišķīga informācija … Mani, protams, ļoti interesētu tās avots, bet baidos, ka negribēsiet man to atklāt.

— Ar prieku! — Felano iesmējās, — Diemžēl tas ir kara noslēpums. Proti — mēs maksājam vairāk nekā Bredoks …. Bet tagad klausieties uzmanīgi! .. Ezra, ieslēdz!

— Tūlīt, Džek! — atsaucās tālumā Ezra. Knikšķis — un Mūns sadzirdēja divas citas balsis. Viena piederēja Mekhilerij am, otra — Bredokam.

Mekhilerijs: Ko jūs sakāt par senāta komisiju, mis­ter Bredok? Felano cer nospiest mūs uz ceļiem.

Bredoks: Izturēsim! … Bet…

Mekhilerijs: Jums ir bažas par Stīvensonu?

Bredoks: Jā.

Mekhilerijs: Es arī esmu par to domājis. Ja viņš izpļā­pāsies, mēs esam pagalam. Ko iesākt ar viņu?

Bredoks: Būt uzticīgam manai devīzei.

Mekhilerijs: Nesaprotu, mister Bredok. . . Pagai­diet . .. Uzvar tas, kurš klusē .. . Aha, saprotu . .. Labi. Ap to laiku, kad viņam būs jāstājas komisijas priekšā, viņš būs mēms kā zivs.

Bredoks: Lieliski!

Magnetofons tika izslēgts. Klausulē bija dzirdami Fe­lano smiekli. Pēc tam telefons atvienojās. Dažas minūtes Mūns stāvēja nekustīgi. Atcerējās pusdienas pie Bre­doka. Atcerējās savu sarunu ar Stīvensonu bibliotēkā. Atcerējās no portjeras iznākušo Mekhileriju.

Mūns paņēma Deilija zīmīti un otrā pusē uzrakstīja: Stīvensona nāve

1. Viņu nogalinājusi misis Stīvenšone personīgu mo­tīvu dēļ.

2. Viņu nogalinājuši pēc Felano pavēles — misis Stī­venšone vai cits aģents.

3. Viņu nogalinājuši pēc Bredoka pavēles.

Mazliet padomājis, Mūns pierakstīja klāt:

4. Tomēr pašnāvība? Pieskriedama pie vīra, misis Stīvenšone nav pamanījusi, ka nejauši izkustinājusi re­volveri no sākotnējās vietas.

Mūns izģērbās un likās gultā ar ciešu nodomu tūlīt aizmigt. Bet no tā nekas neiznāca. Viņš ilgi grozījās no vieniem sāniem uz otriem. Kaut kas nedeva mieru. Mūns ienāca salonā, aizdedzināja gaismu un pēc īsas vilcināšanās nosvītroja pēdējo teikumu.