Nāve zem lietussarga

15

Visu to atcerējos, kad aiz mums aizvērās Jonatana Krjudešanka drūmās savrupmājas durvis. Lietus bija mazliet pierimis. Eņģeli un krustu uz Jāņa Kristītāja baznīcas jumta apmirdzēja bikla varavīksne.

Gregors neuzticīgi paraudzījās uz to, paskatījās vēlreiz un tikai tad lēnītēm salocīja savu lietussargu.

— Te mēs šķirsimies! — viņš ierosināja. — Luisam droši vien jāsteidzas uz redakciju, man ar seržanta Alek­sandera palīdzību jāfiksē uz papīra viss, ko nupat uzzi­nājām. Kas attiecas uz jums, Latorp, tad ieteiktu kādu stundu nosnausties …

— Man — uz redakciju? — Luiss dzēlīgi pārjautāja. — Jūs, Gregor, laikam iedomājaties, ka tūlīt pat piesēdī- šos pie rakstāmmašīnas un nepiecelšos, iekām katrs

Jonatana Krjudešanka vārds nebūs iemūžināts? Veltīgas

cerības!

— Ko jūs gribat ar to teikt? — Gregors Abušs savieb bās.

— Es? — Luiss izvairīgi nomurmināja. — Pēc būtības vēlējos tikai paziņot, ka mans raksts rītdienas numuram jau salikts, nekādus grozījumus un papildinājumus burt­liči "vairs neņems pretī.

— Kādu versiju jūs izvirzāt, Luis? — Gregors Abušs rādījās norūpējies.

— Nomierinieties! Pēc būtības — nekādu. Aprobežojos ar kailu faktu izklāstījumu. Raksts sauksies «Gangsteru viesizrāde Aleksandrijā turpina satraukt prātus». Kā redzat, pilnīgi neitrāls nosaukums… Patiesībā cits va­riants būtu daudz piemērotāks.

— Proti? — es vaicāju.

— Kā jums patiktu «Tas ir tikai iesākums»?

— Es to nosauktu par nealeksandrieša neveiklu mēģi­nājumu pielāgoties mūsu humora izjūtai, — Gregors Abušs sacīja un ar skubu atvadījās.

Arī es grasījos pateikt Luisam ardievas, jo vairāk tā­pēc, ka viņa sabiedrība radīja manī tādu kā nemieru. Varbūt tāpēc, ka nojautu viņa replikās zināmu zemtekstu, ko nespēju atšifrēt.

Pilnīgi negaidot Luiss uzaicināja mani iegriezties dis­kotēkā «Arhimeds».

— Un kas man tur būtu darāms? — Es sākumā iespī­tējos.

— Man jums kaut kas sakāms, — viņš īsi noteica un, pamanījis manu vilcināšanos, ar uzsvaru piemetināja: — Par uzbrukumu bankai!

Kamēr mēs, pārlēkdami peļķes un spraukdamies caur neskaitāmiem lietussargiem, nokļuvām līdz diskotēkai «Arhimeds», lietus jau atkal gāza aumaļām. Ja līdz šim Aleksandrijas klimatam vēl varēja pielāgot meteoprog- nožu terminoloģiju — «stiprs lietus», «spēcīgas lietus gā­zes», tad tagad salīdzinājumam derēja vienīgi kāda ilus­trācija manas vecmāmiņas senlaicīgajā bībelē, kas attē­loja Noasa šķirstu peldam sabangotā, nepārskatāmā ūdens tuksnesī.

Luisu lietavas nekādi neiespaidoja. Ar neapsegtu galvu un paceltu apkakli, no kuras šļakstēdamas tecēja strau­mītes, viņš atgādināja strūklakas tritonu. Jebkurš mē­ģinājums pierunāt viņu lietot lietussargu vai Iegādāties cepuri noteikti ciestu kaunpilnu neveiksmi.

Beidzot sasniedzām diskotēkas nojumi. Es atskatījos. No šejienes teorētiski vajadzētu saredzēt eņģeli uz Jāņa Kristītāja baznīcas. Taču tagad, noslēpts aiz ūdens sie­nas, kas, atsizdamās pret jumtu, saira putainās bārkstīs, tas pārvērtās neskaidrā veidolā. Nebija grūti iedomāties eņģeļa vietā sātanu, kas uzrāpies uz baznīcas, lai no tu­rienes ļaunā priekā noskatītos uz aplaupīto banku.

Eka, kurā atradās diskotēka, vēl pirms dažiem mēne­šiem bija kalpojusi «Poseidona» fabrikai par noliktavu konservu krājumiem. Jaunais īpašnieks aiz taupības bija aprobežojies ar vienu vienīgu jauninājumu — Dīna Pan­čeka veidoto Arhimeda skulptūru.

Teorētiskos prātojumos nogrimušais zinātnieks sēdēja uz nojumes, pilnīgi ignorēdams romiešu leģionāra zo­benu, kas iegriezās rīklē. Gan Arhimeds, gan kareivis pārstāvēja pusabstrakto manieri, kādu tēlnieks pieļāva kā kompromisu savos pūbliskās vietās uzstādītajos dar­bos. Vienīgi zobens apliecināja Dīna Pančeka īsto seju. No bieza, tēraudam līdzīga skārda darināts, ierocis ne­piekāpīgi pauda «priekšmetisko abstrakcionismu», ko Dīns Pančeks bija aizguvis no sava dižā skolotāja Lu- azjē.

Diskotēkas matētos logu stiklus joprojām greznoja «Po­seidona» produkcijas simbols, ko jau pazinu no konservu etiķetēm, — sengrieķu jūras dievs ar trijžuburī uzdurtu zivi. Šī nejaušā paralēle starp abiem veidoliem radīja manī tādu kā neērtības sajūtu. Tā vien šķita, ka trijžu­buris ironizē par zobenu vai arī otrādi.

Tikko ienācām, mums virsū gāzās neiedomājams trok­snis. Sākumā neapjēdzu, ka tā ir mūzika. Vēlāk gan pa­zinu kādu Ralfa Geršteina sacerējumu, kura skanējumu neskaitāmie pastiprinātāji tik tālu deformēja, ka sakso­foni izklausījās pēc Jerikas bazūnēm.

— Vai taЈ nevarējām aprunāties citur? — es sašutu, pūlēdamies pārkliegt troksni. — Te jau var pārplēst bung­ādiņas!

— Ko? — Luiss atkliedza, nopurinādamies kā no peld­baseina izniris pūdelis.

— Nekā nedzird! — es kliedzu.

—• Tieši tāpēc devu priekšroku šai vietai, —• Luiss pa­skaidroja mazliet vēlāk, kad apsēdāmies kādā nišā zāles attālākajā stūri, kur troksnis nebija tik drausmīgs. •— Te mūs nevarēs noklausīties.

Gaidīju, ka viņš iesāks runāt par uzbrukumu baiikai? Taču Luiss nesteidzās. Pasūtījis viesmīlim trīs kausus alus, viņš ņēmās stāstīt par diskotēku apmēram tādā tonī, kādā gids demonstrē ārzemju tūristiem slepenu spēļu namu:

— Šī iestāde pieder pašam Vincentam Basāni, kaut gan oficiālais īpašnieks skaitās cits.

Savu viscaur samirkušo lietusmēteli Luiss bija pār­sviedis pār zemo koka sienu, kas atdalīja mūsējo no kaimiņu nišas. Kabatās sakrājies ūdens skaļi šļakstēja, līdanis lejup.

— Viņš ir arī vietējās vīnu darītavas un alus brūža saimnieks. Starp citu, par viņa ražoto «Aleksandrijas nektāru» runā, ka tas esot visblēdīgākais alkoholiskais dzēriens, ar ko var sacensties vienīgi Basāni «Ponta nek­tārs». Vārdu sakot, te viss notiek pilnīgi likumīgi — Vincentam Basāni piederošajā uzņēmumā pārdod viņa produkciju. Oficiāli te neko citu, atskaitot alu, neiz­sniedz … Bet palūkojieties vērīgāk!

Es paskatījos apkārt. Gar sienām cita pie citas rindo­jās nišas, ieslēgdamas dejas grīdu, kas, cieši sablīvēta, ritmiski lēkājošā dejotāju bara okupēta, atgādināja uz­vandītu skudru pūzni. Pāri biezēja tabakas dūmu māku- lis, slēpdams skatieniem tos, kas sēdēja pie pretējās sie­nas.

Apmeklētāji lielākoties bija gados jauni. Gluži citai pasaulei piederošs rādījās vecītis, kura pienākumos ietilpa mainīt skaņuplates. Luiss pastāstīja, ka tas esot viens no cītīgākajiem Trešās atnākšanas sektas locekļiem.

Dejās iestājās īslaicīga pauze. Turpinādami kūpināt ci­garetes, pārīši atgriezās pie saviem galdiņiem. Līdz ar to dūmu mākuļi koncentrējās gar zāles malām, ļaudami mest tai pāri skatienu.

Luiss ar acīm norādīja uz izspūrušu meiteni, kura nu­pat iebēra alus krūzē kādu pulveri. Pamanīju arī trīs pusaudžus, kas laida riņķī vienu cigareti, kā tas jau pieņemts marihuānas smēķētājiem.

Visbeidzot es saskatīju arī galdiņu, pie kura, nepie- skardamies pilnajiem alus kausiem, stīvi sēdēja divi so­līda vecuma vīrieši. Viņu neizteiksmīgās, sejas atdžīvo- jās tikai tad, kad galdiņam tuvojās pircējs.

— Tie ir Vincenta Basāni aģenti, — Luiss turpināja stāstīt. — Tirgojas ar narkotikām, pie tam, kā redzat, pilnīgi atklāti. Basāni nevienu nebīstas… Kas attiecas uz jauniešiem, tad tie galvenokārt ir bijušie «Poseidona» strādnieki. Ar šo diskotēku Basāni sniedz viņiem iespēju par nieka naudu padejot, iedzert savu kausiņu, izpīpēt ci­gareti ar marihuānu. Varu saderēt, ka nākamās vēlēša­nās tie balsos tieši par viņu un nevienu citu.

— Jūs te klāstāt noslēpumus, kas Aleksandrijā droši vien zināmi katram garāmgājējam, — es ironiski aprāvu viņu. — Vai nebūtu tā kā laiks ķerties vērsim pie ra­giem? Kā tur bija ar to banku?

— Labi. — Luiss pamāja. — Es zinu kaut ko tādu,..

Pabeigt teikumu Luiss nepaguva. Viņu pārtrauca spa­rīgi sitieni pret sienu, kas atdalīja kaimiņu nišu no mū­sējās.

— Jūs tur, pievāciet savu mēteli! — atskanēja pazīs­tama balss. — It kā nepietiktu ar plūdiem uz ielas!

Runātājs jau stāvēja pie mūsu galdiņa. Tas bija Al­berts Geršteins.

— Tu, Luis! — viņš smejoties apsveica žurnālistu. — Tā jau domāju. Tu laikam speciāli atsakies no lietus­sarga, lai sakrātu kabatās pēc iespējas vairāk ūdens. No jūsu nišas tik daudz satecējis, ka Daniela jau grasījās aizsūtīt mani uz veikalu pēc zelta zivtiņām.

— Cik zinu, viņa jau sen kārojusi iegādāties akvā­riju, — tādā pat tonī atcirta Luiss.

Manu acu priekšā noritēja aleksandriešiem raksturīga divkauja, kur rapieru cirtienus aizstāj vairāk vai mazāk trāpīgas zobgalības.v Arī Luiss jau bija piesavinājies še­jieniešiem piemītošo manieri — jokot ar uzsvērti no­pietnu sejas izteiksmi.

Uzmanīgi vēroju abus. Žurnālista jautrībā saskatīju at­kal tādu kā zemtekstu. Viņa skatiens zem puspievērtiem plakstiem šķita slepus aptaustām sarunas biedru.

Turpretī Alberts Geršteins izstrāvoja bramanīgu bez­bēdību. Varbūt tā bija mazliet pārspīlēta, bet mākslota — ne. Viņš izskatījās kā cilvēks, kas, nokratījis no pleciem prāvu smagumu, uz vēl iespējamām sīkām nepatikšanām raugās gandrīz vai optimistiski.

Mani viņš tīšuprāt nelikās redzam. Tikai sastapies ar manām pētošajām acīm, tā kā saduga, bet tūdaļ saņē­mās un, augstprātīgā vaikstienā savilcis seju, izmeta:

— Ā, Latorpa kungs! Goda vārds, nemaz nepazinu. Kā klājas jūsu draugam Gregoram Abušam? Pasveiciniet no manis un pasakiet — ja viņam karjeras labad vajadzīgs kāds objekts apcietināšanai, esmu allaž viņa rīcībā!

Nenogaidījis manu atbildi, Alberts Geršteins jau at­kal pievērsās Luisam:

-— Vai esi dzirdējis? Menestrels sarijies tādu porciju, ka esot pie miršanas.

— Apsveicu! — Luiss svinīgi teica. — Esi atbrīvojies no bīstama konkurenta. Ja nezinātu viņa vājību, nodo­mātu, ka viņu noindējis lielais Alberts Geršteins.

Dziedonis ar iesauku Apsēstais Menestrels bija televī­zijas kompānijas «Ei-Pī-Tī-Sī» mīlulis. Katru otro nedēlu viņam tika ierādīta vesela stunda : — par lielu apbēdinā- jumu manai sievai, kura uzskatīja, ka tādā veidā viņai nozog vienu aizraujošas filmas sēriju. Menestrels sace­rēja savas dziesmas hašiša iespaidā un izpildīja tās, bū­dams tādā narkotiskā reibuma stadijā, ka, stundu ilgajai programmai beidzoties, atgādināja vājprātīgu. Stāstīja, ka vairākas reizes nācies aizgādāt viņu no televīzijas studijas tieši uz slimnīcu. Tas, dabiski, grāva viņa ve­selību, toties Vairoja popularitāti.

— Tā nav mana specialitāte. Tad drīzāk būtu aizgādā­jis uz viņpasauli slaveno kriminālreportieri Aleksandru Luisu. Bet tu pat tādu uzmanību neesi izpelnījies, — Al­berts Geršteins nepalika parādā.

Luiss un Geršteins turpināja apmētāties asprātībām. Nācu pie secinājuma, ka šī visiem aleksandriešiem pie­mītošā slieksme uz humoru un ironiju ir savdabīga te­rapija, ar kuras palīdzību viņi apkaro provinciālo gar­laicību.

— Alberts izturas ar cieņu tikai pret trim lietām, — Luiss sacīja. — Tas ir: viņa balss, viņa onkulis un citu mīļākās. Savā laikā, kad Alberts vēl nezināja, ka būs Teas partneris, viņš .līda vai no ādas ārā, lai iepazītos. Padzirdējis, ka Tea viena pati ieradusies bārā «Skaistā Helēna», viņš bez vilcināšanās aizjoza uz turieni. Visu vakaru dziedāja viņai vien.

— Kāpēc viņai vien? — Alberts Geršteins izlikās sa­šutis. Tur taču bija arī citi apmeklētāji, piemēram, Vincents Basāni un tu pats.

— Tas vēl nenozīmē, ka mēs tevī klausījāmies, — Luiss atcirta. — Varbūt risinājām tik svarīgas sarunas, ka tava dziedāšana mūs tikai traucēja… Lai vai kā, administrā­cija tev tovakar nemaksāja par uzstāšanos, tātad iznāk tomēr, ka darīji to Teas dēļ. Varbūt jūs tieši toreiz nolē­māt kopīgi aptīrīt banku?

— Humors uz Trešās atnākšanas līmeņa! — Alberts Geršteins šoreiz pa īstam noskaitās. — Starp citu, ja jau runājam par banku… Daniela ieminējās, it kā redzē­jusi tevi brīdī, kad vēl neviens nenojauta, kas īsti noti­cis. Kad viņa noliekusies, lai paceltu no somiņas izkritu­šās banknotes, tu esot aizšāvies garām… Iedomājies, savā naivitātē Daniela dzīrusies atdot šo naudu Ričardam Beidevanam, bet es viņai iestāstīju, ka tā ir viņas liku­mīgā tiesa par piedalīšanos laupīšanā.

— Ko nu mels! — Luiss pavīpsnāja. — Šodien ne­jauši noklausījos Danielas telefona sarunu ar režisoru. Viņa patiešām apvaicājās, ko lai dara ar to tūkstoti. Ri­čards Beidevans aiz dusmām iesāka vai trakot. Teica, lai iebāžot sev šo naudu… Vārdu sakot, zināmā vietā. Mirklī, kad visa filma apdraudēta un paredzami milzīgi zaudējumi, esot taisni smieklīgi uzbāzties viņam ar tādu nieku.

— Godīgi sakot, mana līdzdalība aprobežojas ar to, ka palīdzu Danielai šo summiņu notriekt, — Alberts Ger­šteins negribīgi apstiprināja. — Cik labi, ka atšķirībā no manis tu gan nekad nemelo… Bet kā ar banku? Tu taču neapgalvosi, ka Daniela redzējusi nevis tevi, bet kādu par tevi nomaskējušos bandas locekli?

— Par ko tu runā? — izvairīgi atteica Luiss.

— Tu nokāpi pagrabstāvā, kur atrodas naudas krā­tuve. Pēc brīža tu atgriezies un, ne vārda nebildis, aiz­gāji projām. Ja tu tiešām esi bijis lejā, tad tev taču va­jadzēja redzēt, ka …

— Parunāsim par to vēlāk, Luiss viņu strupi aprāva. — Šovakar tiksimies Geršteina mājā, tur tev visu izstās­tīšu. Bet Danielai atgādini kādu labi pazīstamu aleksan­driešu parunu…

— Piekar pie mutes atslēgu un lūdz dievu! — smieda­mies nocitēja Alberts Geršteins. — Tu saki, šovakar Geršteina mājā? Kāpēc Tea man nekā nav teikusi? No viņas vārdiem nopratu, ka būsim trijatā — viņa, Ričards Beidevans un es. Tiesa, Tea minēja, ka varbūt ieradīsies vēl kāds ciemiņš, ko viņa nenosauca vārdāižg

— Albert, par ko jūs ar Luisu tik ilgi spriedelējat? — viņpus starpsienas atskanēja kaprīza sievietes balss. — Ja par akvārija ierīkošanu, tad tas vairs neatmaksājas. Labāk aizskrien uz veikalu pēc peldkostīma! Te jau izveidojies īsts peldbaseins!

— Eju! — Alberts Geršteins atsaucās. — Tikai pie­skati, ka tikmēr nenoslīksti! Varbūt paķert glābšanas vesti? Nu, tad uz redzēšanos šovakar Geršteina mājā! — atvadām teica Alberts Geršteins. — Parole — «Maskas krīt»., pazīšanās zīme — no kreisās bjkšu kabatās rēgojas pistole, nomaskēta kā zivju konservu bundža.

Viņa skaļo balsi spēja dzirdēt ikviens, kas atradās tu­vumā, jo vairāk tāpēc, ka tieši tobrīd, skaņuplatei mai­noties, apklusa mūzika.

Bez šaubām, pēdējie teikumi nepagāja secen arī Pravie­tim, kurš pēkšņi iznira no dūmu mākoņa, — nereāla figūra ar iekritušu seju un degošām acīm.

Hipiju kolonijas idejiskais vadītājs un neatzītais kom­ponists Rejs Krosvins šajā vietā patiesi izskatījās kā bī- beles pravietis dzīrojošu grēcinieku pūlī. Ar savu tīšprā- tīgi netīro, neizskatīgo apģērbu, no kura varētu izgriezt spaini ūdens, ar dubļainajām, basajām kājām viņš atstāja drīzāk slimīga lietuvēna nekā normāla cilvēka iespaidu.

Spilgti apgaismotajā zālē, kur daudzo lampu mirdzumu tikai nedaudz blāvināja dūmu plīvurs, Pravietis man izli­kās vēl fantastiskāks nekā vakar. Negaidot izniris no tum­sas un atkal izkusis tajā, kad piebraucām pie moteļa, viņš bija palicis man atmiņā ne kā vizuāls tēls, drīzāk kā skaņu raksts, veidots no viņa sacerētās dziesmas mežonīgā ritma un asinskārē mutuļojošiem vārdiem.

Tikai tagad pa īstam sapratu — viņa izkāmējušās, vā­jajās miesās, ar matu džungļiem apaugušajā, kroplīgajā galvā slēpās kāda garīga atspere. Atskaitot neprātu, viņā mājoja kāds neizprotams un biedējošs spēks, kas, iespē­jams, balstījās tieši uz šo neprātu.

Pravietis noteikti bija ievērojis mani. Taču viņš klusu­ciešot aizsojoja garām, ar acīm meklēdams brīvu nišu. Sameklējis tādu, Pravietis nocēla ģitāru no pleca un no­lika uz galda, tad ņēmās pētīt griestus.

Blakus ar paplātēm abās rokās rosījās oficiants. Mūsē­jais nelikās ne zinis par viņam pasūtītajiem trim alus. kau­siem, bet tas tur šķita īsts viesmīļa paraugs. Taču Pravie­tis ir nedomāja viņu pasaukt, šis savukārt ignorēja jauno Viesi.

— Zina, ka Pravietis šā vai tā neko nepasūtīs, — Luiss pasmaidīja. — Viņš nāk šurp ne jau dzert alu, bet sludi­nāt. Pasēž kādu pusstundu un tad pēkšņi paķer savu ģi­tāru, it kā tā būtu krucifikss, un laiž vaļā, Pāris reižu viņu izdzinuši — apmeklētāji sūdzējās, ka šis viņiem sa­bojājot omu. Bet Vincents Basāni pavēlēja neaiztikt Pra­vieti. Un tā kā katrs Basāni vārds šajā pilsētā ir likums…

— Kāpēc tik ilgi neatnes alu? — es noņurdēju, vaicā­joši paveroties Luisā.

Kāda velna pēc viņš atvedis mani šurpu? Ko gribēja pateikt? Kādēļ izvairās no apsolītās informācijas par uz­brukumu bankai? Varbūt sarunā jāpiedalās vēl kādam citam? Tādā gadījumā kļūst saprotama oficianta aizdomīgi ilgā neizdarība. Droši vien stāv pie telefona, gaidīdams, kad klausuli paņems vajadzīgais cilvēks, vai arī, to sagai­dījis, noklausās instrukcijas.

Lieku reizi atcerējos, ka atrodamies Vincenta Basāni midzenī, kur pat dievbijīgais večuks, kas nomainīja ska­ņuplates, varēja būt viena no slepenā mehānisma skrū­vītēm.

— Alu? — Luiss iesmējās. — Vai zināt, kas mūs ap­kalpo? Bijušais «Poseidona» konservēšanas ceha meistars. Pieradis pie automātikas, kur pašam tikpat kā nav jākus­tas. Turklāt viņš slimo ar hronisku reimatismu — Ponta ezers atriebjas par tā saindēšanu. Lietus periodā visi ilg­gadīgie «Poseidona» strādnieki sāk pieklibot.. %

Negaidot Luiss pielēca kājās un, atbrīvojis sev ceļu dejojošo pārīšu gūzmā, devās pie večuka, kurš ar dziļdo­mīgu sejas izteiksmi pašlaik izvēlējās nākamo skaņu­plati.

— «Sapņu ieleju»! — Luiss pasūtīja, piešķirdams sa­vam lūgumam lielāku svaru ar krietnu dzeramnaudu. — Mans draugs grib dzirdēt Ralfu Geršteinu!

Ilgi spēlējošo plati, ko bija ieskaņojis galvaspilsētas ansamblis «Rēcošie bizoņi», apmeklētāji apsveica ar ska­ļiem piekrišanas saucieniem. Populārajai melodijai pie­balsoja visi — dejotāji, marihuānas smēķētāji, pat vies­mīļi.

— Kamēr viņi klausās, varam parunāt, — Luiss čuk­stus iesāka.

— Par banku?

— Jā. — Luiss pamāja. — Tiešām biju tur. Kaut gan Daniela mazliet kļūdās. Nokāpu lejā labu laiciņu pēc lau­pīšanas. Pirms manis tur pabija Kristiāns Arčinskis un bankas izsūtāmais… Bet visupirms acīmredzot der pa­skaidrot, kā tur gadījos filmēšanas laikā.

— Droši vien pildot dienesta pienākumus? — es teicu. — «Aleksandrijas Herolda» lasītāji, bez šaubām, cerēja atrast avīzes slejās sīksīku pārskatu par filmēšanas no­risi.

— Tas gan, bet jūs aizmirstat, ka strādāju par krimi- nālreportieri. Tobrīd nevienam vēl nebija ne mazākās jausmas, ka notiks noziegums.

— Jausma? Jāatzīstas, mani urdījusi savāda izjūta. Ja gribat, varat to nosaukt par miglainu priekšnojautu, — es domīgi noņurdēju.

— Gluži tas pats arī mani, — Luiss pasmaidīja. — Tūlīt visu izklāstīšu, tikai, lūdzami, nepārtrauciet.

— Papriekš apmieriniet manu ziņkāri. Jūs taču agrāk strādājāt studentu žurnālā, vai ne?

— Jā, «Diskusijā». — Luiss pētījoši noskatījās manī.

Es neatbildēju, atsaukdams atmiņā šī izdevuma ārējo

izskatu. Iespiests uz draņķīga avīžpapīra, ar visai ierobe­žotu tirāžu, žurnāls, lai gan nepieslējās nevienam kon­krētam politiskam novirzienam, savos rakstos parasti pauda izteikti radikālas, bet juceklīgas idejas.

— Saprotu jūsu izbrīnu, — Luiss smējās. — «Diskusi­jas» jājamzirdziņš ir politika. No tā varētu secināt, ka «Aleksandrijas Herolda» redakcija drīzāk būtu piedāvā­jusi man politiskā komentētāja posteni. Pats arī cerēju. Bet, rau, tādas štata vienības viņiem vispār nav, redak­cija abonē pārskatus, ko piegādā telegrāfa aģentūras. Vie­nīgi brīva bija kriminālreportiera vieta. Neatlika nekas cits kā piekrist.

— Neraugoties uz pieredzes trūkumu? — es skeptiski aizrādīju.

— Kas tiesa, tas tiesa. Bet man iestāstīja, ka Aleksan­drija noziegumu ziņā — viena no visvairāk atpalikušām pilsētām mūsu valstī. Līdz ar to biju drošs, ka tikšu galā. Vai tad spēju paredzēt, ka paies tikai daži mēneši kopš manas ierašanās Aleksandrijā un jau saduršos ar uzbru­kumu bankai, pie tam visai mīklainos apstākļos.

Luiss apklusa. Viesmīlis kā nenesa alu, tā nenesa. Luisa skatiens urbās cauri dūmu aizkaram, aiz kura ritmiski gorījās dejotāji. Vai viņš meklēja viesmīli? Varbūt cerēja saskatīt kādu citu personu? Ilgspēlējošā plate ar Ralfa Geršteina melodiju virkni joprojām pērkoņaini piepildīja telpu.

— Kāpēc jūs pēkšņi apklusāt? — es vaicāju.

Luiss apgriezās. Izlaidis pirkstus caur mitrajiem matiem, viņš sazvērnieka tonī iesāka:

— Bet jums jāsamierinās ar to, ka manam stāstam par apciemojumu bankā nepieciešams ievads. Es nomāju istabu Alberta Geršteina mājā.

— Vai jums gadījies sastapt pie viņa Teu Kilseimuru?

— Teu? Nē! Alberts aiz piesardzības acīmredzot sati­cies ar viņu tajās reizēs, kad nebiju mājās. Bet viņu in­tīmie sakari nepalika man apslēpti, kaut arī Alberts ne­kādās vaļsirdīgās sarunās neielaidās. Drīzāk izvairījās no manas sabiedrības, īpaši pēdējā laikā. Tālab biju krietni pārsteigts, kad viņš negaidot ienāca pie manis ar pu­deli …

— Dienā, kad notika bankas aplaupīšana? — es minēju

bez vilcināšanās.

— Pareizi. Man prāts nenesās uz iedzeršanu, taču neat­teicos, laikam sajutu, ka Albertam kaut-kas aiz ādas. Sē­žam, malkojam viskiju, tērgājam par šo un to. Alberts galvenokārt dižojās, apcerēdams spožo karjeru, kas viņu sagaidot. Ievēroju, ka viņš nervozē, palaikam slepus no­pētīdams rokas pulksteni. Jūsu zināšanai — pa manas istabas logu redzams kaimiņa nams ..,

— Krjudešanka nams, zinu, — es teicu.

— Faktiski tikai augšējais stāvs, apakšējo aizsedz pa­galma mūris. Vēl no mana loga var saskatīt daļu paša pagalma un vārtiņus, kas veras uz zālāju… Klausieties uzmanīgāk, tagad sāksies pats aizraujošākais! Aptuveni desmitos trīsdesmit piecās minūtēs sadzirdēju uz-ielas ma­šīnu. Tā iegriezās šķērsielā, pabrauca garām mūsu mājai un apstājās. Tobrīd sēdēju, pagriezis logam muguru, tā­dēļ atbraucējus neredzēju. Tikai pēc tam apjēdzu, kas tas par automobili, — lendrovers, ar ko vēlāk aizveda lau­pījumu. Tobrīd Alberts spēji pielēca kājās. Teica, ka dze­ramais iet uz beigām, laiks aizkāpt uz veikalu pēc otras pudeles. Aizrādīju, ka vēl atlikusi kārtīga trešā daļa,

tātad nav kur steigties, bez tam man drīzumā jādodas uz redakciju, tādēļ atsakos no savas tiesas viņa labā. Alberts i klausīties negribēja. Pēc brīža viņš, jau apvilcis lietus­mēteli un apbruņojies ar lietussargu, ieskrēja pie manis, lai piekodinātu: «Dieva dēļ, neejiet prom, citādi ne pa jokam apvainošos! Zibens ātrumā būšu atpakaļ, un mēs kārtīgi nosvinēsim manus nākamos laurus!» … — Luiss apklusa, tad griezās pie manis: — Esmu nodevis jūsu rīcībā kailos faktus. Slēdziens jātaisa jums pašam, — viņš nobeidza.

Es nogrimu pārdomās.

— Ja vien jūs stāstāt patiesību, rodas secinājums, ka … — es nedroši iesāku.

— Jums ir kāds pamats apšaubīt manu godīgumu? — Luiss smīkņāja.

— Sevišķa pamata nav. — Es paraustīju plecus. — Esmu pagaidām gatavs jūsu nostāstam ticēt simtpro­centīgi. Tādā gadījumā secinājums atrodas pa rokas tvē­rienam. Komēdija ar iedzeršanu un gājienu pēc papildu alkohola bija vajadzīgs Albertam, lai nodrošinātu sev alibi. Ja šo varbūtību uzskata par izejas punktu, iezīmējas noteikta shēma …

Es aprāvos, lai uzmestu skatienu nekustīgi sēdošajam Pravietim, tad turpināju:

— Ričarda Beidevana apciemojums Jonatana Krjude­šanka mājā tādā gadījumā kalpo vairākiem mērķiem. Viens no tiem — neuzkrītoši nogādāt melno lendroveru Alberta mājas tuvumā, dodot tam iespēju visīsākā laika sprīdī tikt līdz bankai, iztīrīt seifu, atgriezties atpakaļ…

— Un uzlikt galdā jau iepriekš sagatavotu pudeli, — Luiss papildināja. — Tas nodrošinātu Albertam lielisku liecinieku manā personā. Būtu es patiesi tāds vientiesis, par kādu viņš mani uzskata, noteikti apzvērētu, ka Al­berts Geršteins pametis māju uz dažām minūtēm, lai aiz­kāptu uz veikalu.

— Līdz ar to jājautā — kāpēc viņš nav atgriezies? — Es savukārt šķetināju tālāk loģisko pavedienu. — Jums laikam zināms, ka mēs uzgājām Albertu Geršteinu pēc vairākām stundām viņa krusttēva namā, kur viņš slēpās Teas Kilseimuras guļamistabā.

— Esmu dzirdējis pa ausu galam. Manuprāt, arī šis ap­stāklis atbild uz jūsu jautājumu. Proti, kaut kas sākotnējā

iecerē sagājis dēlī. Jāatzīstas, vienu brīdi nebiju pat drošs par Alberta tiešo līdzdalību .,,

— Tas mani pārsteidz! es teicu. — Pēc visa, ko stās­tījāt …

- Un tomēr. Apmēram minūti pēc Alberta aiziešanas ieraudzīju cilvēku, kas ķrūmu aizsegā virzījās uz to vietu, kur, kā vēlāk uzzināju, stāvēja lendrovers. Man radās iespaids, ka viņš iznāca nevis no šķērsielas, bet no vār­tiņiem Krjudešanka pagalmā.

— Jums radās iespaids, ka tas nav Alberts?

— Iespaids, intuīcija, sauciet to, kā tīk. Ja ņem vērā, ka melnais, platais apmetnis, sniedzoties līdz potītēm, ne­ļāva saskatīt figūru, bet pār galvu novilktā melnā kapuce \ slēpa seju ,,.

— Nemaz nerunājot par to, ka tādā gadījumā Alberta iepriekšējā izturēšanās grūti izskaidrojama!

— Pie labas gribas tāda iespēja tomēr pastāv, — Luiss domīgi atteica. Ruņāja viņš nesteidzīgi, brīžiem apklus­tot. Ja mani neurdītu aizdomas, ka šīs sarunas nolūks — nemanot man iepotēt Luisaņi vēlamu viedokli, varētu iz­tēloties, ka viņš, pa pusei aizmirsis manu sabiedrību, pats sev izklāsta pretrunīgus faktus, cenzdamies tikt pie kādas skaidrības.

— Pieņemsim, Alberts neienāca pie manis, lai sagādātu sev alibi, — Luiss turpināja. — Pieņemsim, viņam tiešām uznāca vēlēšanās patērzēt ar kādu, malkojot viskiju. Pie­ņemsim, ka viņš nervozēja aiz gluži cita iemesla — tālab, ka ikbrīd varēja ierasties Tea. Pieņemsim, Alberts iz­skrēja uz ielas, lai brīdinātu viņu ~ nākt iekšā nevar, jo es esmu mājās. Pats par sevi saprotams, abi bija norūpē­jušies, lai viņus neredzētu kopā.

— Pārāk daudz pieņēmumu, r- es iebildu. — Kaut gan negribu noliegt, arī tādam domu gājienam piemīt sava loģika.

— Mānīga loģika! — Luiss ar strauju rokas kustību it kā aizmeta sānis visu iepriekš teikto. — Visas šīs blēņas sabrūk kā no smiltīm celts cietoksnis, tikko iedomām pretī nostāda to, ko uzzināju vēlāk. Tas tomēr bija Al­berts. Kaut gan tobrīd ..,

— Atkal jūsu «tobrīd»! Jūs tā i neesat vēl īsti pateicis, kāpēc tobrīd domājāt citādi.

Luiss paraustīja plecus.

— Grūti miglainu izjūtu ietērpt precīzos vārdos. Gaita šim cilvēkam rādījās savādāka nekā Albertam.

— Rādījās — un tikai?

— Nūja. Iegaumējiet manu stāvokli! Neesmu pieradis dzert un it sevišķi šo nāvējošo dziru, ar kuru Vincents Basāni paklusām saindē aleksandriešus. Biju pamatīgi iereibis. Turklāt nervozēju — pūlēdamies apjaust, kāda velna pēc Alberts Geršteins izraudzījis mani par savu pudeles brāli. Ar to vien pietiktu, lai zaudētu redzes un domu asumu.

— Varu iztēloties, — es piekritu. — Un kad pēkšņi ieraudzījāt maskēto cilvēku …

— Pilnīgi pareizi. Skatos pa logu, minēdams, kas Al­bertam aiz ādas. Un, lūk, ko es redzu — kāds zogas aiz krūmiem, pie tam tādā izskatā … Es, dabiski, atcerējos filmēšanu, arī to, ka Albertam uzticēta galvenā gangstera loma … Bet viņš taču būtu man pateicis. Un bez tam, ja tas bija Alberts, kāpēc viņš iznāca nevis no šķērsielas, bet no Jonatana Krjudešanka vārtiņiem?

— Piedodiet! — es pārtraucu. — Pirmīt jūs teicāt, ka jums tikai radies tāds iespaids, it kā cilvēks iznācis no vārtiņiem. Turpretī tagad jūs tikpat kā apgalvojat.

— Jums taisnība, ņemu savus vārdus atpakaļ. Visi to­reizējie impulsi, sevišķi vizuālie, patiešām vairāk iederas ailē «rādījās». Piemēram, ja man tobrīd būtu vaicājuši, kādi apavi viņam kājās, droši vien teiktu — puszābaki. Turpretī Alberts, sēdēdams pie galda, visu laiku demon­strēja savas jaunās švītīgās itāļu laķenes.

— Tas neko nenozīmē, — es aizrādīju. — Pirms doša­nās ārā Alberta vietā., jebkurš būtu pārmainījis apavus. Nevaru iedomāties puslīdz normālu cilvēku, kas uzdrīk­stētos bradāt cauri Aleksandrijas dubļiem laka kurpēs…

— Tobrīd biju tālu no tādiem apsvērumiem. Kā jau stāstīju, tobrīd kļūdaini nospriedu, ka redzu nevis Al­bertu, bet… — Luiss aprāvās.

— Kādu citu jums pazīstamu personu? — es ieintere­sēti prašņāju.

Luisa acīs atplaiksnīja un tūdaļ arī pazuda uguntiņa. Manuprāt, viņš dzīrās pateikt kaut ko svarīgu, taču ātri savaldījās.

Smagi nopūties, viņš noburkšķēja:

— Vai tiešām tā ir nesagaidīsim alu? Oficiants ka akā iekritis.

— Ja nemaldos, jūs pirmīt teicāt, ka viņš strādājis Krjudešanka konservu fabrikā.

— Tā gan.

— Jādomā — Krjudešanks pievērsis viņu savai ticībai?

— Nav izslēgts.

— Tad skaidrs, kāpēc šis nenāk. Gaida Trešo atnāk­šanu!

Luiss sulīgi smējās, lai gan mans pliekanais joks ne­bija tā vērts. Iespējams, saskatīja manā apšaubāmajā as­prātībā slēptu zemtekstu, tāpat kā es — dažās Luisa frā­zēs. Izprātot līdz galam šo varbūtību neiznāca. Neļau­dams man attapties, Luiss noskaldīja:

— Tas tomēr bija Alberts Geršteins!

Turpmāko Aleksandra Luisa stāstījumu izklāstīšu sa­viem vārdiem.

Neskaidru aizdomu pamudināts, Luiss devās uz banku. Iekšā viņu nelaida policisti, kurus Karpenters bija norī­kojis ārpusē kā aizsarg valni pret ziņkārīgo pūli. Stāvē­dams viņpus iežogojuma, Luiss kļuva par aculiecinieku laupīšanas finālam.

Kā pirmais uz ielas iznāca filmas «Dollijas Krimsones privātā dzīve» galvenais operators Volters Karpenters. Luisam iespiedās atmiņā viņa seja ar dziļu bažu vai pat izbīļa nepārprotamām pēdām. Operatoram, kurš nupat bija pabeidzis filmas centrālās epizodes uzņemšanu, va­jadzētu izskatīties citādi — vismaz stipri gandarītam.

Karpenteram pa pēdām, nesot pāri plecam līdz malām piestūķētu brezenta maisu (līdzīgu tiem, kurus lieto, pār­vadājot pastu), iznāca laupītājs. Viņa acis uzmanīgi se­koja katrai Karpentera kustībai. Automāts gandrīz atdū­rās pret Karpentera muguru, cimdā ietērptās labās ro­kas pirksti saspringti aptvēra sprūdu.

Pienācis klāt pie lendrovera, Karpenters paminstījās, pārlaizdams drudžainu skatienu pūlim. Laupītājs pavēl- nieciski pavicināja automātu. Karpenters aši atvēra bagāžnieku/ Laupītājs iemeta maisu. Karpenters aizcirta bagāžnieku. Stāvēdams blakus mašīnai ar automātu šau­šanas gatavībā, laupītājs nogaidīja, kamēr Karpenters ieņēma vietu pie stūres, tikai pēc tarn pats apsēdās bla­kus. Luiss pamanīja zīmīgu detaļu: uz laupītāja ceļiem noliktais automāts ar stobru iespiedās Karpenteram sā­nos,

Tobrīd Luiss lūkoja izskaidrot šo rīcību ar spēles inerci — aktieris, ar visu būtību iejuties gangstera lomā, nejaudāja aptvert, ka filmēšana jau beigusies.

Tai mirklī kāds no statistiem apvaicājās, kad šie sa­ņemšot honorāra atlikumu. Karpenters klusēja. Tad laupī­tājs iečukstēja viņam kaut ko ausī. Tikai pēc tam Kar­penters, izliecies no mašīnas, uzsauca:

«Paņemiet autobusu un brauciet uz uzņemšanas pavil­jonu! Tur tiksimies!»

Pārtraucu Luisu, lai apvaicātos, vai viņš nav ievērojis, kādus apavus valkājis laupītājs. Skaidri atcerējos, ka Albertam Geršteinam, kad Gregors Abušs izvilka šo no aizdurves Teas Kilseimuras guļamistabā, kājās bija Luisa pieminētās švītīgās laķenes.

Luiss noraidoši purināja galvu. Visu viņa uzmanību aizņēmis mēģinājums uztvert dramatisko apakštoni laupī­tāja un Karpentera attiecībās. Tikai vēlāk viņš nācis pie slēdziena, ka vārdus aizstājusi šaušanai gatavā automāta daiļrunīgā valoda.

— Jūsuprāt, Karpenters rīkojās pret savu gribu, pa­klausot draudam? — es rezumēju viņa iespaidus.

— Tā man vismaz rādījās. Vēlreiz uzsveru — man nav zināms, kā izskatījās primārais plāns un kāda tiesa tajā tikusi iedalīta Volteram Karpenteram. Nav apšau­bāms, ka viņš tādā vai citādā veidā bija iesaistīts. Sa­vādāk neizskaidrot, kāpēc filmēšana noritēja bez Ričarda Beidevana, kuram būtu jāvada režija un …

— Un bez Teas Kilseimuras, kurai tai epizodē tikpat liela slodze, cik Albertam Geršteinam, — es papildināju.

— Jā, — Luiss pēc īsas pauzes piekrita. — Kaut gan …

— Kas jums padomā? — es vaicāju, sajutis viņa vilci­nāšanos.

— Manuprāt, noņemt viņus no svariem diez vai būtu pareizi. Arī viņiem abiem droši vien piešķirtas noteik­tas pozīcijās šaha partijā. Katrā ziņā pēdējā brīdī noti­kusi figūru izmaiņa. Rezultātā Karpenters no brīvprātīga palīga degradēts par svešas, viņam uztieptas gribas me­hānisko izpildītāju. Lieku reizi atgādinu — tā ir tikai mana personiskā hipotēze, pie tam, iespējams, parak sub­jektīva, lai dotu simtprocentīgu segumu tam, kas īste­nībā noticis…

Tālāk Luiss pārstāstīja to, kas man jau bija zināms. Proti, Kristiāns Arčinskis un bankas izsūtāmais zēns pēc kāda laiciņa nokāpa pagrabstāvā, lai paamizētos ar sargu. Uz attiecīgo humorīgo jautājumu šis smiedamies atbil­dēja: «Neko nav atstājuši. Viss pa tīro!»

— Kad es savukārt nokāpu lejā un nospieda zvanu, dzirdēju to pašu, — Luiss turpināja.

— Kā jums vispār iešāvās prātā? *— es ar zināmām aizdomām prašņāju.

— Nokāpt lejā? Pats nezinu. Tas irfi ? •— Luiss ap­klusa, izlikdamies pētījam dūmu mākonī grimstošo zāli. Aiz iezilganā, caurspīdīgā plīvura iezīmējās Pravieša figūra. Pilnīgi nekustīgs, it kā noburts par granīta veidolu, viņš šķita iegrimis transā.

Līdz mūsu nišai atlidoja kanonādei līdzīgais, daudz­kārt pastiprinātais sitamo instrumentu ritmiskais troksnis. Tā bija rokstilā sacerētā «Automobiļu serenāde» — vie­nīgais tīri instrumentālais gabals Ralfa Geršteina ilgi spē­lējošā platē.

Uz manu jautājumu Luiss tā ir neatbildēja. Pēc brīža viņš atsāka stāstījumu:

— Vārdu sakot, nospiedu zvanu, gaidīdams, kamēr pie durvīm pienāks sargs. Pateikt neko vēl nepaguvu, bet aiz durvīm jau atskanēja smiekli un balss: «Neko nav atstājuši! Viss pa tīro!» Pastāvēju pie durvīm vairākas minūtes, tad no jauna nospiedu zvanu. Šoreiz paskaid­roju, ka gribu tikt iekšā, lai šo to izņemtu no sava de­pozīta …

— Iznāk, jūs abonējat privātu seifu, — es viņu pār­traucu.

— Pieņemsim. Jums būtu kādi iebildumi? — Luiss iro­niski apvaicājās.

— Nekādu, manis pēc abonējiet kaut vai visus. — Es paraustīju plecus. — Ja tas nav noslēpums, vai drīkst uzzināt, ko jūs glabājat?

— Mīlestības vēstules. Sarakste ar mana redaktora sievu, ja tas jums pa prātam, — Luiss indīgi atcirta. — Ja nemaldos, mēs runājam ne jau par manām perso­niskām padarīšanām, bet gan par aplaupīšanu… Vārdu sakot, lūdzu sargam, lai šis mani ielaiž, bet dzirdu tos pašus idiotiskos smieklus …

— Un to pašu frāzi, — es papildināju. — Zinu. Atšķi­rībā no Arčinska un bankas izsūtāmā jūs laikam sapra­tāt, ka kaut kas nav kārtībā.

-— Jā, aptvēru, ka man darīšana ar magnetofona lentē ierakstītu autentisku sarga balsi. Vienīgais, ko vēl jo­projām nezinu, — kā izdevies sadabūt tādu ierakstu?

Es pakratīju galvu, bet tad negaidot kaut ko atcerējos.

— Droši vien repetīcijas laikā, — iesaucos priecīgs par savu apķērību.

—- Repetīcijas? Pirmā dzirdēšana, — Luiss šaubījās.

No kurienes jums tāda informācija?

— No Dertija. Režisors izmēģinājis ar Albertu attie­cīgo scēnu pagrabstāvā. Jādomā, sargs toreiz atļāvies pajokot, ka banka pamatīgi aptīrīta.

— Tā, tā… — Luiss domīgi paskatījās dūmos, kas pe­lēcīgai, dūņainai straumei līdzīgi peldēja cauri zālei. — Vai repetīcijas laikā vēl kāds bijis klāt?

— Liekas, Krjudešanks, — es pūlējos atcerēties;

— Jonatans Krjudešanks? — Luiss ar uzsvaru pārjau­tāja, taču tūdaļ, neļaudams man atbildēt, turpināja stās­tīt:

— Vārdu sakot, šie muļķīgie smiekli, šī humoristiskā frāze — atkal un atkal. Man visai stipri nervi, bet, jāat­zīstas, taisni šermuļi pārskrēja pār kauliem… Un pēk­šņi cauri šai šaušalīgajai smejoņai sadzirdu tik tikko uztveramu murmulēšanu: «Nenogaliniet mani, Geršteina kungs! Dieva dēļ, nenogaliniet!»

— Sargs murgoja?

— Murgoja, bet tie nebija vienkārši murgi. Sargs ne­maņā it kā turpināja uzrunāt Albertu Geršteinu. Iztē­lojos šo scēnu apmēram šādi… Alberts Geršteins pa ceļ automātu, lai ar laidi iebelztu sargam pa galvu. Sargs, iedomādamies visļaunāko, lūdz atstāt viņu pie dzīvības. Belziens. Sargs, zaudēdams samaņu, nokrīt… Kas pēc tam norisinājies starp Albertu Geršteinu un Karpen­teru? — Luiss paraustīja plecus un apklusa.

Arī es kādu brīdi klusēju. Tikai pēc krietnas pauzes nedroši ieminējos:

— Ja jūsu stāsts nav izdomāts, tad no tā secināms…

— Ka sargs, atskaitot Karpenteru, ir vienīgais, kas dzirdējis iebrucēja balsi un pēc balss nekļūdīgi pazinis maskētajā cilvēkā Albertu Geršteinu! — Luiss teica, tad ērcīgi piebilda; — Jūs jau vairākas reizes atļaujaties ap­šaubīt manu patiesīgumu! Uz kāda pamata?

— Iemeslu atliku likām, — es atcirtu. — Kaut vai jūsu neizprotamā rīcība. Jūs aizgājāt no bankas, nepateicis nevienam ne pušplēsta vārdiņa!

— Un tad? Jūs mani nosodāt?

— Jūsu dēļ nozieguma atklāšana, pareizāk sakot, pats fakts, ka filmēšana izmantota kā aizslietnis noziegu­mam … — Nez kādēļ negaidot uzvilnīja tāds uzbudinā­jums, ka nespēju izveidot sakarīgu teikumu.

— Pilnīgi pareizi. Fakts, ka filmēšanas laikā pastrā­dāts noziegums, manas vainas dēļ ilgāku laiku palicis nevienam nezināms, — Luiss vēsi apstiprināja.

— Tikmēr laupījumu paguva… — es joprojām ru­nāju juceklīgi.

— Paguva pamatīgi noslēpt? — Luiss pasmīkņāja.

— Iespējams, pat izvest no Aleksandrijas? Nenoliedzu. Triks ar lentē ierakstītu sarga repliku acīmredzot kalpo­jis tieši šim nolūkam. Tātad zināmā mērā esmu kļuvis par līdzdalībnieku, kas tiesa, tas tiesa… Jūs esat pir­mais, kuram visu izstāstīju.

— Kāpēc es? — neskaņi vaicāju, cenzdamies uzminēt šīs sarunas īsto mērķi.

— Esmu šo to dzirdējis par jums. Jūs savā laikā esat strādājis laikrakstā par kriminālās nodaļas fotoreportieri. Tā ir jūsu neapšaubāma priekšrocība. Ceru, ka jūs, bū­dams svešinieks, spēsiet apkopot un izanalizēt faktus bez aizspriedumainības, kurai diemžēl pakļauts pat Gre­gors Abušs.

Es nenoteikti paraustīju plecus.

— Tencinu par diez vai pelnīto komplimentu. Reiz jūs uzskatāt mani par uzticības cienīgu, pasakiet vismaz vienu — kāpēc tik ilgi klusējāt?

— Man ir savi iemesli. Pagaidām nav nekādas vaja­dzības atklāt kārtis līdz galam. — Un Luiss aizgriezās, it kā gribēdams pasvītrot, ka pielicis sarunai punktu un neko vairāk no viņa neizdosies izvilkt.

— Varat aiztaupīt sev pūles, — es kodīgi iesmējos.

— Tāpat jau viss pietiekami caurspīdīgs. Ne jau velti viens no aleksandriešu iecienītākajiem izteicieniem skan: «Turi mēli aiz atslēgas un lūdz dievu!» Šīs pilsētas dievs saucas Vincents Basāni. Jums no viņa bailes tāpat kā visiem pārējiem. Atzīstieties, Luis, — sirds dziļumos jūs arī esat pārliecināts, ka notikumi bankā saistīti ar Ba­sāni?

Luiss skaļi nosmējās.

— Iznāk, ari jums pielipusi vispārējā kaite. Tā jau ir pakļaušanās vietējiem aizspriedumiem, par ko runāju. Jūsu priekšā izjaukta pulksteņmehānisma atsevišķas sīk- detaļas. Pamēģiniet atrast atsperi… Seifu aptīrījis Al­berts Geršteins — tas ir neapgāžams fakts. Bet kas stāvē­jis aiz kulisēm? Kāpēc Alberts, dodamies pie lendrovera, izvēlējies aplinkus ceļu caur Jonatana pagalmu? Ko viņš tur meklējis?

— Bet jūs diktējat spēles noteikumus, — es pateicu. — Un, bez šaubām, sagaidāt, ka mani gājieni, precizēsim, domu gājieni risināsies atbilstoši tiem… Tātad, pieņe­mot, ka Alberts Geršteins patiešām iznācis no kaimiņu pagalma, vienīgais loģiskais secinājums — Jonatana Krjudešanka mājā viņš meklējis seifa atslēgas.

— Lieliski! — Luiss nicīgi nosprauslojās. — Cik no­protu, atslēgas, jūsuprāt, viņam piegādājis Ričards Bei­devans. Pa kuru laiku? Kamēr Jonatans Krjudešanks bla­kusistabā sarunājas pa telefonu, režisors, zinādams, ka saimnieks kuru katru brīdi var atgriezties viesistabā, uz­rāpjas uz krēsla, atbīda gleznu un atslēdz slēptuvi.. i Ar ko? Ar slēdzeni, kura, kā pats dzirdējāt, pastāvīgi gla­bājas Krjudešankam kātotā? Un jūs tam ticat?