Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi

Devītā nodaļa Virs mākoņiem

Mūsu drosmīgie ceļotāji pat nemanīja, kā balons pacēlās gaisā, tik līgani tas atraisījās no zemes. Tikai pēc brītiņa viņi palūkojās pār groza malu un ierau­dzīja lejā draugu pulku; rokas vēcinādami, tie māja viņiem atvadas un svieda cepures gaisā. No lejas ska­nēja «urā» kliedzieni,

— Uz redzēšanos! — Zinītis un viņa biedri savukārt sauca pretim.

Arī viņi māja ar cepurēm. Aizmārša sniedzās ar roku pie galvas, lai noņemtu cepuri, un tikai tad atklāja, ka cepures viņam nemaz nav.

— Paga, brālīši! — viņš iesaucās. — Apturiet balonu! Esmu cepuri aizmirsis mājās.

— Mūžīgi tu kaut ko aizmirsti! — nopukojās Rūcenis.

— Tagad vairs nevar balonu apturēt, — sacīja Zinītis. — Tas lidos, līdz gaiss tajā atdzisīs, un tikai tad nolaidīsies lejā.

— Kā — tad es bez cepures lai lidoju, vai? — apvainoti no- vaicāja Aizmārša.

— Tu taču atradi savu cepuri pagultē, — atgādināja Apalītis.

— Atrast jau atradu, bet man ar to bija karsti, un tad es to noliku uz galda un pēc tam pašā pēdējā brīdī aizmirsu uzlikt galvā.

— Tu vienmēr pašā pēdējā brīdī kaut ko aizmirsti, — no­rūca Rūcenis.

— Skatieties, ļautiņi, — pēkšņi iesaucās Nezinītis, — mūsu mājiņa palika lejā!

Visi sāka smieties, bet Rūcenis sacīja:

— Tu gan laikam domāji, ka arī mājiņa lidos mums līdzi?

— Atkal jau strīdaties! — iejaucas Zinītis. — Vajadzēs jūs nolaist zemē.

Rūcenis un Nezinītis nobijās un pārtrauca strīdu.

Tobrīd gaisa balons iekļuva tādā kā dūmakā vai miglā. Zeme lejā izgai­sa. Apkārt klājās it kā balts aizsegs.

— Kas tas? — visi sāka klaigāt.

— No kurienes šeit gadījušies dūmi?

— Tie nav dūmi, — teica Zinītis.

— Tas ir mākonis. Mēs esam pacēlu­šies līdz padebešiem un pašreiz lido­jam cauri mākonim.

— Nu, to nu gan tu melsies, — iebilda Nezinītis. — Mākonis ir šķidrs kā auzu ķīselis, bet šī ir sazin kas par miglu.

— Un no kā gan, pēc tavām domām, sastāv mākonis? — Zinītis jautāja. — Mākonis taču sastāv no miglas. Tā tikai iz­tālēm liekas, ka tas ir blīvs.

Taču Nezinītis tam nenoticēja un palika pie sava:

— Neklausieties viņā, brālīši! To visu viņš izdomā, lai pa­rādītu, it kā šis daudz zinot, bet patiesībā nezina nekā. Tā jau nu es šim ticēšu, ka mākonis ir migla! Mākonis ir ķīselis. It kā es nebūtu ķīseli ēdis, ko domā!

Drīz vien gaisa balons pacēlās vēl augstāk, izkļuva no mā­koņiem un lidoja virs tiem. Nezinītis palūkojās no groza lejup un ieraudzīja apakšā mākoņus. Tie plētās uz visām pusēm un pilnīgi aizsedza zemi.

— Ļautiņi mīļie! — Nezinītis iekliedzās. — Debesis ir apakšā! Mēs lidojam ar kājām gaisā!

— Kāpēc tad ar kājām gaisā? — visi brīnījās.

— Nu, lūk, paskatieties paši: mums zem kājām ir debesis, tātad mēs esam ar kājām gaisā.

— Mēs lidojam virs mākoņiem, — Zinītis paskaidroja. — Esam pacēlušies augstāk par mākoņiem, tāpēc mākoņi ta­gad nav vis virs mums, bet zem mums.

Tomēr Nezinītis arī tam neticēja. Viņš sēdēja savā vietā un ar rokām cieši tu­rēja cepuri uz galvas. Viņam likās, ka cepure var nokrist, ja jau viņš sēž ar kā­jām uz augšu.

Vējš ātri dzina balonu virs māko­ņiem, taču drīz vien visi pamanīja, ka balons sāk slīdēt lejup.

— Kāpēc mēs lidojam uz leju? — Knauķi kļuva bažīgi.

— Gaiss balonā sācis atdzist, — Zinītis paskaidroja.

— Tātad mēs tagad laidīsimies lejā? — vaicāja Skubiņš.

— Bet kādēļ tad mēs ņēmām līdzi maisus ar smiltīm? — teica Zinītis. — Jāizsviež no groza smiltis, un mēs atkal lidosim augšup.

Varbūtiņš aši paķēra smilšu maisu un nosvieda lejā.

— Ko tu dari? — iekliedzās Zinītis. — Vai tad drīkst sviest veselu maisu? Tas taču var uzkrist kādam uz galvas.

— Varbūt neuzkritīs, — noteica Varbūtiņš.

— «Varbūt neuzkritīs!» — Zinītis viņu pārmēdīja. — Maisu vajag atraisīt un smiltis ar bēršanu izbērt.

— Es tūliņ izbēršu, — piedāvājās Nebūtiņš.

Viņš atraisīja otru maisu un izbēra smiltis tieši grozā.

— Viens gudrāks par otru! — Zinītis nogrozīja galvu. — Kas tur par jēgu, ja smiltis paliek grozā? No tā balons vieglāks ne­kļūs.

— Nebūt ne, bet gan es smiltis izbēršu, — Nebūtiņš piekrita un ņēmās ar sauju bērt smiltis ārā no groza.

— Uzmanīgāk! — sauca Aizmārša. — Tā tu vari man acis pieputināt.

— Nebūt nepieputināšu, — atsaucās Nebūtiņš un tai pašā brīdī iebēra viņam smiltis acīs.

Visi ņēmās lamāt Nebūtiņu, bet Varbūtiņš paķēra nazīti un izgrieza groza dibenā lielu caurumu, lai smiltis birst ārā. Zinītis, to pamanījis, iekliedzās: — Pag! Ko tu dari? Tevis dēļ grozs izjuks un mēs visi izbirsim ārā.

— Varbūt neizjuks, — Varbūtiņš atbildēja.

— Jums abiem tik vien tās valodas kā «varbūt» un «ne­būt», — uzrājās Zinītis un atņēma Varbūtiņam nazi.

Smiltis pa caurumu izbira no groza, balons kļuva vieglāks un atkal traucās augšup. Knauķi apmierināti vērās pār groza malu. Visi bija priecīgi, ka balons atkal sācis lidot augšup. Tikai Rūcenis, kas allaž bija ar kaut ko nemierā, joprojām pukojās: — Kas tā par būšanu: te uz augšu, te uz leju! Vai tad baloni tā lido?

Nezinādams, ko vēl sacīt, viņš paraudzījās uz Apalīti, kas, ne vārda nerunādams, grauza cukuru.

— Un ko tu tur skrimšķini?

— Man kabatā ir cukuriņš, to tad es graužu.

— Atradis nu, kad cukuru grauzt! Nolaidīsimies zemē, tad arī grauz!

— Kādēļ gan man lieku smagumu valcīt līdzi? — Apalītis prātoja. — Apēdīšu cukuru, balons kļūs vieglāks un celsies vēl augstāk.

— Nu, grauz, grauz! Redzēsim, ciktāl tu aizgrauzīsies, — norūca Rūcenis.