Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi

Trīspadsmitā nodaja Saruna pie galda

Nezinītis veikli apģērbās un devās pa čīkstošām koka kāp­nēm augšā. Viņš nokļuva istabā, kas bija nedaudz mazāka par apakšējo, bet daudz mājīgāka. Divi pusapaļi logi ar skaistiem aizkariem atradās ielas pusē. Starp logiem veda durvis uz bal­konu. Istabas vidū stāvēja galds, no vienas vietas apkrauts vā- zītēm, bļodiņām un šķīvīšiem ar dažādiem ievārījumiem, cepu­miem, pīrādziņiem, kliņģerīšiem, magoņmaizītēm, radziņiem un citiem gardumiem. Varēja redzēt, ka knīpas nolēmušas Nezinīti godam pacienāt. Nezinītis acis vien ieplēta, ieraudzījis uz galda tik bagātīgu mielastu.

Knīpa ar lentes pušķi un tā ar bizītēm jau lēja tēju. Spro­gainā ņēma ārā no bufetes ābolu pastilu.

Zilacīte iepazīstināja Nezinīti ar savām draudzenēm. Knīpu ar bizītēm sauca par Vāverīti, knīpu ar pušķi — par Zaķīti, bet knīpu ar sprodziņām — par Spārīti. Nezinītim gribējās drīzāk

sēsties pie galda, bet tobrīd atvērās durvis un istabā ienāca vēl četras knīpas. Zilacīte pēc kārtas iepazīstināja ar tām Nezinīti:

— Un tās ir mūsu kaimiņienes: Krauķīte, Eglīte, Mārpuķīte, Tīnīte.

Knīpas apstāja Nezinīti no visām pusēm.

— Jūs pie mums ar gaisa balonu atlidojāt? — vaicāja meln- mate Krauķīte.

— Jā, es ar gaisa balonu, — svarīgi atbildēja Nezinītis, uz galdu lūkodamies.

— Laikam gan ir bail tā lidot ar gaisa balonu? — Pētīja resnā Tīnīte.

— Taisni šausmas, cik bail! .. . Tas ir, ne drusciņas! — Ne­zinītis apķērās.

— Cik jūs esat drosmīgs! Es gan neparko nelidotu ar gaisa balonu, — sacīja Eglīte.

— Un no kurienes jūs atlidojāt? — interesējās Mārpuķīte.

— No Ziedu pilsētas.

— Kur šī pilsēta atrodas?

— Tur. — Nezinītis nenoteikti pameta ar roku. — Pie Gurķ- upes.

— Ne reizi neesmu dzirdējusi par tādu upi, — iebilda Krau­ķīte. — Jādomā, tālu.

— Ļoti tālu, — Nezinītis apstiprināja.

— Nu, sēstieties pie galda, citādi tēja atdzisīs, — Zilacīte aicināja viesus.

Nezinītis nelikās ilgi lūgties. Viņš ar skubu sēdās pie galda un ņēmās stūķēt mutē pīrādziņus, kliņģerīšus, pastilu un ievārī­jumu. Knīpas gandrīz nemaz neēda, jo viņām ļoti gribējās iz­taujāt Nezinīti par gaisa balonu. Beidzot Spārīte nenocietās un iejautājās:

— Sakiet, lūdzu, — kas to tā izdomāja — lidot ar gaisa ba­lonu?

— Es, — Nezinītis atbildēja, no visa spēka strādādams ar žokļiem un pūlēdamies ašāk sakošļāt pīrāga kumosu.

— Ko jūs sakāt! Vai tiešām jūs? — no visām pusēm atska­nēja apbrīna saucieni.

— Goda vārds, es. Kā te stāvu! — dievojās Nezinītis un tikko neaizrijās ar pīrāga gabalu.

— Cik interesanti! Lūdzu, pastāstiet par to! — lūdza Tīnīte.

— Nu, kas tur ko stāstīt… — Nezinītis noplātīja rokas. — Mūsu knauķi sen jau mani lūdza kaut ko izgudrot: «Izgudro, brālīt, kaut ko, nu, izgudro!» Es saku: «Man, brālīši, jau apni­cis gudrot. Gudrojiet paši!» Viņi saka: «Kur nu mēs! Mēs taču esam neprašas, bet tu esi gudrs. Kas tev tur liels! Izgudro gan!» — «Nu, lai notiek,» es saku. «Ko ar jums lai dara! Izgud­rošu arī.» Un sāku gudrot.

Nezinītis domīgu seju turpināja gremot pīrāgu. Knīpas ne­pacietīgi vērās viņā. Pēdīgi Vāverīte sadūšojās pārtraukt iestā­jušos klusumu un, ieraudzījusi, ka Nezinītis sniedzas pēc jauna pīrāga, ieteicās:

— Jūs apstājāties pie tā, ka sākāt gudrot.

— Jā! — it kā atmodies iesaucās Nezinī­tis un trieca ar pīrāgu pa galdu. — Gudroju trīs dienas un trīs naktis un — ko domājat! — izgudroju gan! «Āre,» saku, «brālīši, dabūsiet balonu!» Un uztaisījām balonu. Par mani pat

dzejnieks Ziediņš . . . mums ir tāds dzejnieks .. . pantus sace­rēja: «Mūsu Nezinītis izgudroja balonu .. .» Vai arī tā: «Izgud­roja balonu mūsu Nezinītis . . .» Vai tā: «Mūsu balonu Nezinī­tis izgudroja …» Nē, esmu aizmirsis! Par mani, ziniet, daudz pantu sacerē, kas tos visus var paturēt prātā!

Nezinītis atkal sāka tiesāt pīrāgu.

— Kā tad jūs to balonu izgatavojāt? — Zilacīte jautāja.

— O, tas bija liels darbs! Visi mūsu knauķi strādāja dienām un naktīm. Dažs triepj gumiju, dažs sūknē, bet es tik staigāju un svilpoju… tas ir, nevis svilpoju, bet katram norādu kas jādara. Bez manis neviens nekā nesaprot. Visiem jā­paskaidro, visiem jāierāda. Darbs ļoti atbildīgs, jo kuri katru brīdi balons var plīst. Man ir divi palīgi — Skrūvītis un Ķīlītis, vareni meistari. Visu ko var iztaisīt, tikai galvž vāji strādā. Viss viņiem jāizstāsta un jāierāda. Tad es nu viņiem ieskaidroju, kā iztaisīt katlu. Un tad tikai gāja vaļā: katls vārās, ūdens bul-bul, tvaiks šņāc, taisni šausmas, kaj notiek!

Knīpas klausījās Nezinītī, elpu aizturējušas.

— Un tālāk? Kā tad tālāk? — sāka bērt visas reizē līdzko Nezinītis apklusa.

— Pēdīgi pienāca aizlidošanas diena, — Nezinītis tur­pināja. — Knēveļu salasījās — tūkstošiem! Vieni saka, ke balons lidos, otri — ka nelidos. Sāka plūkties. Tie, kuri saka ka balons lidos, dauza tos, kuri tiepjas, ka balons nelidos bet tie, kuri saka — nelidos, dauza tos, kuri saka — lidos Vai arī nē.. . liekas, ka otrādi: tie, kuri lidos, tos, kuri ne­lidos .. . Vai nē, otrādi… Vārdu sakot, nevar izšķirt, kuri kurus dauza. Visi dauza cits citu.

— Nu labi, — iejaucās Zilacīte. — Nestāstiet par plūk- šanos, bet par gaisa balonu.

— Labs ir, — Nezinītis bija ar mieru. — Viņi tātad sa- kāvās, bet mēs iekāpām grozā, es teicu runu, sak, lidojam,

brālīši, palieciet sveiki! Un sākām lidot uz augšu. Uzlidojām augšā, skatāmies — zeme lejā, nu, ne lielāka par šo pīrāgu.

— Nevar būt! — knīpas nodvesās.

— Lai tad es sastingstu, ja meloju! — Nezinītis dievojās.

— Nepārtrauciet taču! — Zilacīte nepatikā apsauca. — Ne­traucējiet viņu. Viņš taču neies melot.

— Tiesa, netraucējiet man melot… tas ir — tfu — ne­traucējiet stāstīt patiesību, — Nezinītis sacīja.

— Stāstiet, stāstiet! — visas knīpas vienā balsī mudi­nāja.

— Nu tad tā, — Nezinītis turpināja. — Lidojam tātad augstāk. Te uzreiz — bum! Vairs nelidojam. Skatāmies —• uzgrūdušies virsū mākonim. Ko nu? Ņēmām cirvi, izcirtām mākonī caurumu. Lidojām atkal augstāk. Skatāmies — li­dojam ar kājām gaisā: debesis apakšā, bet zeme augšā.

— Kāpēc tad tā? — Knīpas brīnījās.

— Dabas likums, — Nezinītis paskaidroja. — Augšpus mākoņiem vienmēr lido ar kājām gaisā. Uzlidojām pašā augšā, bet tur sals tūkstoš grādu un viena desmitdaļa. Visi sasalām. Balons atdzisa un sāka krist. Bet es, attapīgs bū­dams, jau iepriekš biju licis iekraut grozā maisus ar smil­tīm. Sākām mest maisus ārā. Metām, metām, kamēr maisu vairs nebija. Ko darīt? Bet mums bija viens knauķis, vārdā Zinītis. Zaķapastala tāds! Viņš pamana, ka balons krīt, sāk ņuņņāt, bet tad uzreiz ar izpletni pār malu pāri — un prom uz mājām. Balons kļuva vieglāks un atkal sāka celties uz augšu. Un tad atkal kā laižas lejā un kā triecas pret zemi, un kā palecas, un kā vēlreiz triecas … Es izvēlos no gro­za — trrrah! — ar galvu pret zemi! . ..

Aizrāvies Nezinītis zvēla ar dūri pa galdu un trāpīja pīrāgam. Pildījums vien nošļakstēja uz visām pusēm. Knī­pas satrūkās un aiz izbīļa tikko nenogāzās no krēsliem.

— Kā tad bija tālāk? — viņas attapušās jautāja.

— Tālāk es neatceros.

Iestājās klusums. Knīpas apbrīnā rau­dzījās uz Nezinīti. Viņu acīs tas bija īsts varonis. Beidzot Zilacīte sacīja:

— Jūs mūs ļoti pārbaidījāt ar savu gaisa balonu. Vakar vakarā mēs uz balkona dzērām tēju. Te pēkšņi skatāmies — lido milzīga, apaļa bumba, pielido pie mūsu mā­jas, uzgrūžas žogam … Un uzreiz — ba- bah! — bumba pārplīsa, un, kad mēs pieskrējām klāt, tad ierau­dzījām tikai bērza tāšu grozu.

— Jūs gulējāt kā miris! — piebilda Zaķīte. — Kādas šaus­mas!

— Viens zābaks jums bija kājā, otrs pakāries uz žoga, bet platmale — kokā, — papildināja Vāverīte.

— Svārkiem bija notrūkusi piedurkne, to mēs atradām tikai šorīt, — stāstīja Spārīte. — Mums vajadzēja steidzamības kārtā šo piedurkni atkal piešūt atpakaļ pie svārkiem.

Kāpēc tad es nokļuvu šinī mājā? — Nezinītis jautāja.

— Mēs jūs paņēmām līdzi. Nevarējām taču atstāt jūs pa nakti ārā! — Zilacīte teica.

Jūs taču bijāt gluži tikpat kā miris, — atkal iesprauda Zaķīte. — Bet Medene teica, ka jūs vēl varot atdzīvoties, tāpēc ka jums esot spēcīgs tas, nu, kā viņu .. . or-ga-nisms.

Jā gan, organisms man ir spēcīgs, bet galva vēl spēcī­gāka, — Nezinītis palielījās. — Citam manā vietā noteikti būtu .smadzeņtrīce.

Jūs laikam gribējāt sacīt — smadzeņu satricinājums? — Zilacīte aizrādīja.

Jā, jā, smadzeņu satricinājums, — Nezinītis izlaboja. Bet jūs stāstījāt, ka ar gaisa balonu nelidojāt viens? — Zilacīte iejautājās.

— Protams, ne viens pats. Mēs bijām sešpadsmit gabalu. Tiesa, šis zaķapastala Zinītis izlēca ar izpletni, tā ka palikām piecpadsmit.

— Kur tad ir visi pārējie? — vaicāja Krauķīte.

— Nezinu. — Nezinītis paraustīja plecus. — Vai grozā bez manis neviena nebija?

— Grozā mēs atradām tikai krāsas gleznošanai un ceļa aptieciņu.

— Tās ir Tūbiņa krāsas, bet aptieciņa pieder Tabletiņam,— Nezinītis sacīja.

Tobrīd atvērās durvis un istabā iespurdza Pārsliņa.

— Vai esat dzirdējušas ko jaunu? — viņa sauca. — Visjau­nāko! Vēl viens gaisa balons atlaidies un sasities. Tajā atlido­juši četrpadsmit knauķi. Viņi vakar vakarā nokrituši ārpus pil­sētas. Tikai šorīt mazā gaismiņā mūsu knīpas tos atradušas un palīdzējušas tiem nokļūt līdz slimnīcai.

— Tātad viņi ir sasitušies! — ievaidējās Vāverīte.

— Tas nekas. — Pārsliņa atmeta ar roku. — Medene teica, ka viņus izārstēšot.

— Tie droši vien ir viņi, mani biedri, — sacīja Nezinītis. — Es tūliņ iešu uz slimnīcu un visu izdibināšu.

— Es jūs pavadīšu, — Zilacīte piedāvājās.

— Arī es iešu jums līdzi, — teica Pārsliņa.

Tikai tagad viņa ieraudzīja apaļo plāksteri Zilacītei uz pie­res un iesaucās: — Ai, mīļā, cik tev burvīgs ripulītis uz pieres! Tas tev ļoti piestāv. Vai tā ir jauna mode — nēsāt uz pieres ri- pulīšus? Es gan arī sev tādu pagatavošu.

— Nē, — atbildēja Zilacīte, — tas man ir plāksteris. Es ne­tīšām ieskrēju ar pieri durvīs.

— Ak tā tas ir . . . — Pārsliņa vīlusies novilka.

Piesteigusies pie spoguļa, viņa lika galvā cepuri.

Vienā mirklī istaba bija tukša. Visas knīpas izklīda pavēstī jauno ziņu kaimiņienēm.