Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi

Trīsdesmitā nodaļa Atkal mājās

Drīz ceļotāji pārvērtās par tikko samanā­miem punktiņiem, bet pēc tam pavisam nozuda ceļa līkumā. Knīpas izklīda pa mājām. Visām bija skumji.

Daudz dienu Zinītis un viņa biedri gāja pa laukiem un me­žiem un pēdīgi nokļuva dzimtajā pusē. Viņi apstājās uz augsta paugura, un priekšā jau bija redzama Ziedu pilsēta visā savā krāšņumā. Vasara gāja uz beigām, un ielās ziedēja pašas košā­kās puķes: baltas krizantēmas, sarkanas dālijas, daždažādu

krāsu asteres. Visos pagalmos raibi mirgoja atraitnītes, skais­tas kā tauriņi. Liesmainās kreses vijās gar žogiem, gar ēku sie­nām un ziedēja pat uz jumtiem. Vējiņš atnesa maigu rezēdu un kumelīšu smaržu.

Aiz prieka Zinītis un viņa biedri krita cits citam ap kaklu.

Nebija ilgi, kad viņi jau soļoja pa dzimtās pilsētas ielām. No visām mājām bira ārā iedzīvotāji un vērās mūsu ceļotājos. Zinītis un viņa draugi ilgos klaiņojumos bija tā iedeguši, ka sākumā neviens viņus nepazina.

Piepeši kāds iesaucās:

— Ļautiņi, tas taču ir Zinītis! Skatieties, lūk, kur viņš nāk visiem pa priekšu!

Te no visām malām atskanēja saucieni:

— Un re, kur ir arī doktors Tabletiņš! Un mednieks Skro­tiņš, un Aizmārša, un Apalītis!

Pilsētas iedzīvotāji priecājās un kliedza:

— Urā!

Un kas notika, kad Zinītis un viņa biedri iegriezās Pulkste­nīšu ielā! Te viņiem visi bija kaimiņi un labi paziņas. Knēveļi

aizsprostoja visu ielu. Knauķi apkampa un skūpstīja slavenos ceļotājus, bet knīpas nokaisīja visu ceļu ar mārpuķīšu zied­lapiņām.

Pēkšņi nez no kurienes attecēja mazs šunelītis. Tas ņēmās riet un lēkāt medniekam Skrotiņam apkārt, un laizīt tam rokas.

— Brālīši, tas taču ir mans Totiņš! — mednieks Skrotiņš iesaucās.

Kaimiņi pastāstīja, ka dažas dienas pēc tam, kad knauķi aizlidojuši ar gaisa balonu, Totiņš atgriezies mājās. Tāpēc visi domājuši, ka Skrotiņš un viņa biedri gājuši bojā, un neviens necerējis tos atkal ieraudzīt dzīvus.

Skrotiņš paķēra Totiņu klēpī un ņēmās skūpstīt.

— Ak, tu manu uzticīgo, labo sunīt! — viņš runāja. — Tā­tad tu neesi vis pagalam? Un es tevis dēļ tā bēdājos.

Te ielas galā parādījās jauns knēveļu bars. Visiem pa priekšu skrēja dzejnieks Ziediņš.

— Panti! — visi sauca. — Tūliņ būs panti!

Knīpas skaļi sita plaukstas, bet daži knauķi — nez kur sadabūjuši — atvēla tukšu mucu un nostatīja to ielas vidū ar dibenu uz augšu.

Kāds iesaucās:

— Kāp, Ziediņ, uz mucas un lasi pantus!

Ziediņu satvēra zem rokām un palīdzēja tam uztrausties uz mucas. Ziediņš brītiņu padomāja, mazliet nokāsējās, tad izstiepa roku pret Zinīti un viņa biedriem un jūsmīgi nolasīja pantu, ko nu­pat, uz mucas stāvēdams, bija sacerējis:

Mēs drošos ceļotājus sveicam kvēli, Tie aizlidoja gaisa balonā tik cēli, Bet mājās atgriezās — urā! — Bez kāda balona.

— Urā-ā-ā! — knēveļi kliedza visās malās. Ziediņu vienā mirklī novilka zemē no mucas. Knauķi pacēla viņu uz rokām un nesa mājup, bet knīpas skrēja nopakaļ un apmētāja ar mārpuķīšu ziedlapiņām.

Ar šiem pantiem Ziediņš kļuva tik slavens, it kā pats būtu veicis tādu brīnišķīgu ceļojumu.

Mūsu drosmīgie ceļotāji atvēra vārtiņus un devās uz savu mājiņu, kas daudz dienu bija stāvējusi tukša. Uz ielas palika vienīgi Nezinītis. Viņš bēdīgi noskatījās, kā pūlis attālinājās, tad pavērās apkārt, it kā meklēdams kādu. Iela bija gluži tukša. It kā vējš būtu visus aizpūtis. Acis Nezinītim kļuva vēl bēdīgā­kas, taču tobrīd viņš ielas pretējā pusē pamanīja sīku knēveli, kas stāvēja žoga ēnā un, muti ieplētis, raudzījās viņā platām acīm.

— Panckariņš! — Nezinītis iesaucās, sazīmējis draugu, un pastiepa rokas uz priekšu.

Panckariņš iespiedzās aiz prieka un drāzās pie Nezinīša, kas pats skrēja viņam pretim. Draugi gandrīz sasitās ar pierēm kopā un palika stāvam ielas vidū. Panckariņš ar lepnumu un mīlestību vēroja savu draugu, kas bija kļuvis par slavenu ceļo­tāju, bet Nezinītis raudzījās uz draugu ar vainīgu smaidu. Tā viņi ilgi stāvēja, aplūkodami viens otru, un aiz satraukuma ne­

varēja izteikt ne varda. Tad viņi cieši apkampās, un asaras sāka birt tiem no acīm.

Tā tik bija satikšanās!

Ar to Zinlša un viņa draugu slavenais ceļojums bija bei­dzies. Ziedu pilsētā dzīve atkal ritēja pa vecam … kaut gan nē, nevar sacīt, ka gluži pa vecam.

Kopš mūsu drosmīgie ceļotāji bija atgriezušies mājās, pil­sētā tik vien dzirdēja valodu kā par viņiem. Visi knēveļi, gan knauķi, gan knīpas, sanāca vakaros pie Zinīša mājiņas un klau­sījās ceļotāju nostāstus par viņu dzīvi Zaļajā pilsētā.

Apalītis allaž mēdza atcerēties, ar kādiem garšīgiem pīrā­giem knīpas viņu cienājušas, bet Sīrupiņš lielījās, cik viņš iz­dzēris gāzētā ūdens ar sīrupu. Zinītis stāstīja par ūdensvadu no niedru caurulēm un par strūklakām, un par to, kādu brī­nišķīgu tiltu knīpas uzcēlušas pār upi, kā arī par to, cik milzī­gus arbūzus viņas audzējušas. Šādās reizēs Sīrupiņš aizvien vilka no kabatas ārā arbūzu sēkliņu un sacīja:

— Kas to būtu domājis, ka no šās sēkliņas var rasties vai­rākas mucas sīrupa!

Varbūtiņš un Skubiņš vismīļāk stāstīja, kā viņi kopā ar knī­pām vākuši augļu ražu. Skrūvītis un Ķīlītis stāstīja par meha­nizāciju, par savu draugu šoferi Baranciņu un par mehāniķi izgudrotāju Sprūdiņu, kuram viss ierīkots uz podziņām. Skro­tiņš ar sevišķu patiku cilāja atmiņas par to, kā viņu ārstējuši slimnīcā un kas par ievērojamu ārsti ir Medene, kura viņam izārstējusi izmežģīto kāju tik labi, ka tagad viņš var ne tikai staigāt, bet arī skriet un pat lēkt. Lai to pierādītu,Skrotiņš lēkāja uz vienas kājas — tieši uz tās kajas, kas bijusi izmežģīta.

Visi stāstīja par savu draudzību ar knī­pām. Pat Nerunītis, no kura reti kad varēja dzirdēt kaut vārdiņu, sacīja:

— Goda vārds, brāļi, es agrāk pat ne­domāju, ka ar knīpām var tikpat labi sadzī­vot kā ar knauķiem.

— Tu nu labāk būtu klusējis! — iebilda Nezinītis. — Es pat netiku pamanījis, ka tu tur būtu ar kādu iedraudzējies.

— Bet vai tu iedraudzējies? — knauķi viņam vaicāja.

— Es iedraudzējos ar Zilacīti! — Nezi­nītis lepni atbildēja.

— Tā jau nu mēs tev ticēsim! — Podziņa apšaubīja. — Tu jau pat ar savu draugu Panckariņu saķildojies par to, ka viņš draudzējās ar knīpām.

— Nekā tamlīdzīga! Ar Panckariņu es jau esmu salabis un turpmāk pats vienmēr būšu ar knīpām pa draugam.

— Kāpēc tad tu agrāk tā nedarīji? — iejautājās Kumelīte.

— Agrāk es biju liels muļķis. Es baidījos, ka mani ķircinās par to, ka draudzējos ar knīpām.

— Tu arī tagad baidīsies, — ieteicās Mušiņa.

— Nē. Tagad es jau esmu mācīts. Vai gribi, es draudzēšos ar tevi? Un tas, kurš smiesies, dabūs no manis pa pieri.

— Liela vajadzība, lai tu manis dēļ kaujies! — Mušiņa no­raidīja.

— Nu, es nekaušos. Vienkārši nelikšos par zobgalībām ne zinis.

Nezinītis sadraudzējās ar Mušiņu un kopš tā laika, tiklīdz pamanīja, ka knīpām kāds dara pāri, tūliņ gāja klāt un teica:

— Kāpēc tu knīpām pāri dari? Pielūko, ka es to vairs ne­redzētu! Knīpām pāri darīt pie mums nav pieņemts.

Par to knīpas sāka viņu cienīt un runāja, ka Nezinītis esot gluži lādzīgs knēvelis. Pārējiem knauķiem, protams, bija skau­dība, ka slavē Nezinīti, un arī viņi sāka knīpas aizstāvēt. Knī­pām pāri darīt Ziedu pilsētā vienkārši nebija vairs pieņemts. Ja kādu reizi arī atgadījās, ka viens vai otrs knauķis paļauj dūrēm vaļu vai pat pasaka knīpai kādu nelabu vārdu, tad tādu visi apsmēja un daudzināja par slikti audzinātu, neuzvedīgu un neaptēstu stulbeni, kam sveši paši vienkāršākie pieklājības likumi.

Nu neviens vairs nedzina knīpas projām, kad tās gribēja ar knauķiem parotaļāties, gluži otrādi, vienmēr pieņēma rotaļā.

Drīz vien Zinītis saprātoja ievilkt Ziedu pilsētā ūdensvadu no niedru caurulēm un ierīkot vairākas strūklakas, iesākumam kaut vai tikai pa vienai katrā ielā. Bez tam viņš ierosināja uz­celt pār Gurķupi tiltu, lai varētu kājām staigāt uz mežu. Līdz ar knauķiem darbā iesaistījās arī knīpas. No rīta līdz pusdienai visi strādāja pie tilta būves, pie ūdensvada ievilkšanas un arī pie strūklaku ierīkošanas. Pēcpusdienā visi devās rotaļāties — dažs ar bumbu, dažs vistiņas ķert, dažs spēlēt futbolu vai volej­bolu.

Vienīgi Nezinītis reti kad piedalījās rotaļās. Viņš teica:

— Man tagad rotaļāties nav vaļas. Pat lasīt es protu ar bēdu uz pusēm, bet rakstīt rakstu tikai ar drukātiem burtiem. Bet man katrā ziņā jāiemācās glīti rakstīt. Gan jau es pats zinu, kādēļ.

Un Nezinītis negāja vis puļķus sist vai futbolu spēlēt, bet sēdās pie galda un ķērās pie grāmatām. Viņš lasīja katru dienu pa lappusei, un, protams, ari no tā bija liels labums. Dažu dienu viņš lasīja pat pa divām lappusēm: šaidienai un rītdienai. Lasīšanu beidzis, viņš ņēma burtnīcu un sāka rakstīt. Viņš vairs nerakstīja ar drukātiem burtiem, bet rakstīja kā visi, taču sā­kumā tas viņam padevās ne visai glīti. Pirmajā laikā viņam burtnīcā burtu vietā iznāca šādi tādi nejēdzīgi ķeburi un kliņ­ģeri, tomēr Nezinītis ļoti centās un ar laiku iemanījās rakstīt skaistus burtus: gan lielos, tas ir, sākuma burtus, gan mazos. Daudz ļaunāks stāvoklis viņam bija ar tintes traipiem.

Nezinītim burtnīcā bieži mēdza gadīties tintes traipi. Tur­klāt, līdzko tāds traips uzkrīt, viņš uzreiz nolaiza to ar mēli. Tāpēc visi traipi viņam iznāca ar garām astēm. Šādus astainus traipus Nezinītis dēvēja par komētām. Šīs «komētas» viņam bija gandrīz vai katrā lappusē. Taču Nezinītis nenokāra degunu, jo zināja, ka pacietība un darbs palīdzēs viņam tikt vaļā arī no «komētām».