Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi

Deviņpadsmitā nodaļa Viesos pie rakstnieka

Attapiņš stāvēja savā kabinetā pie atvērta loga un, rokas uz krūtīm sakrustojis, domīgi lūkojās tālumā. Mati viņam bija gludi sasukāti atpakaļ, biezās, melnās, virs deguna kopā saau­gušās uzacis sarauktas, kas piešķīra sejai dziļdomīgu izteiksmi. Viņš pat nepakustējās, kad istabā ienāca mūsu trīs draugi. Ba­ranciņš viņu skaļi sveicināja, iepazīstināja ar Skrūvīti un Ķī­līti un teica, ka viņi atbraukuši pēc lodāmura; bet Attapiņš joprojām raudzījās logā ar tik saspringtu izteiksmi, it kā lūkojis notvert aiz astes kādu ārkārtīgi asprātīgu, gudru domu, kas rosās viņam galvā un nekādi nedodas rokās. Baranciņš mulsi paraustīja plecus un zobgalīgi pavērās Skrūvītī un Ķīlītī, it kā gribēdams sacīt: «Redziet nu, es jau jums teicu!»

Pēdīgi Attapiņš it kā pamodās no miega, pagriezās pret ienācējiem un, svarīgi vārdus stiepdams, teica mīkstā, patīkamā balsī:

— Sve-eiki, sve-e-iki! Lūdzu piedošanu, draugi. Es, tā sa­kot, biju neredzamā prombūtnē, iztēlē pārcēlies citās sfērās . .. Attapiņš, — viņš nosauca savu vārdu un sniedza Skrūvītim roku.

Skrūvītis paspieda viņa mīksto roku, kas atgādināja kotleti, un arī nosauca savu vārdu.

— Attapiņš, — Attapiņš atkārtoja samtainā balsī un ar vijīgu, plašu žestu sniedza roku Ķīlītim.

— Ķīlītis, — atbildēja Ķīlītis un arī paspieda kotleti.

— Attapiņš, — Attapiņš atkār­toja trešo reizi un pastiepa roku Ba- ranciņam.

— Bet mēs taču esam jau pazīs­tami! — Baranciņš iebilda.

— Ā, tas taču Baranciņš! — sataisījis izbrīnījušos seju, ie­saucās Attapiņš. — Sve-eiki! Sve-eiki! Lūdzu, sēdieties, draugi!

Visi apsēdās.

— Tātad jūs jau esat iepazi­nušies ar šo Sprūdiņu? — vai­cāja Attapiņš, ar šo jautājumu pierādīdams, ka viņš, kaut arī kavēdamies neredzamā prombūtnē, pārcēlies uz citām sfērām, tomēr bija dzirdējis, ko runāja Baranciņš. — Viņš laikam gan rādīja jums savus atvāžamos galdus un krēslus? He-he-he!

Skrūvītis apstiprinot pamāja ar galvu. Attapiņam sejā pa­rādījās zobgalīgs vaibsts. It kā juzdams baudu, viņš paberzēja ar rokām ceļus un iesmējās:

— He-he! Šie izgudrotāji visi ir savādnieki. Nu, sakiet jel, lūdzami, kam vajadzīgi visi šie atvāžamie galdi, skapji, kas paši veras vaļā, šūpuļtīkli, kas paši nolaižas? Man, piemēram, daudz patīkamāk sēdēt uz ērta parastā krēsla, kas nelec augšā, tikko esi piecēlies, vai gulēt gultā, kas nebraukā ar mani aug­šup — lejup. Kam tas vajadzīgs, sakiet, lūdzami! Kas mani var piespiest gulēt tādā gultā? Ja nu es, tā sakot, negribu?

— Bet jūs taču neviens arī nespiež, — iebilda Baranciņš.

— Sprūdiņš ir izgudrotājs un pūlas uzlabot visu, kas vien ga­dās pa rokai. Ne ikreiz tas izdodas, bet viņam ir daudz derīgu izgudrojumu. Meistars viņš ir labs.

— Es jau ari nesaku, ka slikts, — Attapiņš atvairīja.

— Viņš, ja gribat zināt, ir ļoti labs meistars. Jā, jā, tas jāatzīst, teicams meistars! Man viņš izgudroja lielisku murminogrāfu.

— Kas tad tas par ērmu — murminogrāfs? — Skrūvītis pa­interesējās.

— Runājamā mašīna. Lūk, paskatieties! — Attapiņš pieveda savus viesus pie galda, uz kura atradās neliels aparāts.

— Sai kastītei jeb čemodāniņam — sauciet to, kā gribat, — sānos ir neliela spraudziņa. Pietiek, ka jūs pie šās spraudziņas izrunājat dažus vārdus un pēc tam nospiežat podziņu, un mur­minogrāfs precīzi atkārtos jūsu vārdus. Lūk, izmēģiniet, — At­tapiņš piedāvāja Skrūvītim.

Skrūvītis noliecās pie aparāta spraugas un sacīja:

— Skrūvītis, Skrūvītis. Ķīlītis, Ķīlītis.

— Un Baranciņš, — piemetināja Baranciņš, noliecies pie aparāta.

Attapiņš nospieda podziņu, un murminogrāfs, visiem par brīnumu, nosvepstēja čērkstošā balsī:

«Skrūvītis, Skrūvītis. Ķīlītis, Ķīlītis. Un Baranciņš.»

— Kam jums šī runājamā mašīna noder? — Ķīlītis jautāja.

— Nu kā! — Attapiņš atsaucās. — Rakstnieks bez šāda apa­rāta tikpat kā bez rokām. Murminogrāfu es varu uzstādīt jeb­kurā dzīvoklī, un tas pierakstīs visu, ko tur runā. Man atliks tikai pārrakstīt — un stāsts vai pat romāns gatavs.

— Cik gan tas viss vienkārši! — iesaucās Ķīlītis. — Bet es kaut kur esmu lasījis, ka rakstniekam esot vajadzīga nez kāda izdoma, iecere .. .

— Ē, iecere! — Attapiņš viņu nepacietīgi pārtrauca. — To tikai grāmatās tā mēdz rakstīt, bet pamēģini vien un izdomā kaut ko, kad viss jau bez tevis izdomāts! Ķeries pie kā ķerda­mies, viss jau ir bijis. Bet te tu ņem, tā sakot, no dabas — un kaut kas arī iznāks, kā vēl nevienam rakstniekam nav.

— Bet kurš katrs taču nebūs ar mieru, ka jūs viņa istabā uzstādāt murminogrāfu, — Skrūvītis apšaubīja.

— Es to izdaru ar viltu, — Attapiņš paskaidroja. — Aizeju pie kāda viesos ar murminogrāfu, kas, kā jūs būsiet pārliecinā­jušies, izskatās pēc čemodāna.

Projām iedams, es šo čemodānu aizmirstu pagaldē vai zem krēs­la, un pēc tam man ir tas

prieks paklausīties, ko šinīs mājas runa, kad manis paša nav

klāt.

— Ko tad viņi runā? Tas ir ļoti interesanti, — Ķīlītis gri­bēja zināt.

— Ārkārtīgi interesanti, — Attapiņš apstiprināja. — Es pat nebiju gaidījis. Izrādās, viņi neko nerunā, bet smejas pilnā kaklā bez kāda iemesla, dzied kā gaiļi, rej kā suņi, rukšķ, ņaud.

— Apbrīnojami! — Skrūvītis iesaucās.

— Es jau arī saku, apbrīnojami! — Attapiņš piekrita. — Ka­mēr tu sēdi pie viņiem, visi sarunājas normāli un prātīgi, bet, līdzko esi projām, sākas kaut kāda varza. Lūk, paklausieties jel vakarējo ierakstu! Es biju pie kādiem paziņām un aiziedams atstāju murminogrāfu pagaldē.

Attapiņš pagrieza kādu disku zem čemodāna vāka un no­spieda podziņu. Atskanēja šņākšana, noklaudzēja, it kā aiz­cirstos durvis. Iestājās acumirkli klusums, tad pēkšņi pārskrēja sirsnīgu smieklu šalts. Kāds pateica: «Zem galda.» Bija dzir­dama kņada. Atkal atskanēja smiekli. Kāds iedziedājās kā gai­lis, kāds ieņaudējās un ierējās. Tad kāds cits ieblējās kā aita. Kāds teica: «Palaidiet mani, es nozviegšos kā ēzelis!» Un sāka brēkt: «I-o! I-o! . . .» Bet tagad kā kumeļš: «I-ho-ho-ho!» Atkal pāršalca smiekli.

— Lūk, redziet nu … tas ir, dzirdiet? — Attapiņš noplātīja rokas.

— Jā, tur nu romānam nekas liels neiznāks, — prātīgi no­teica Skrūvītis.

— Es jums atklāšu noslēpumu, — Baranciņš teica Attapi- ņam. — Pilsētā visi jau zina par šo murminogrāfu un, tiklīdz jūs esat aizgājis, tīšām sāk ierunāt šai mašīniņā visādas blēņas.

— Kālab tad jārunā blēņas?

— Nu, jūs gribējāt viņus apvest ap stūri, bet viņi izrādījās viltīgāki par jums. Jūs gribējāt slepus noklausīties, ko viņi

runā, kad jūs neesat klāt, bet viņi to apjēguši un tīšām pīkst un urkšķ, lai par jums pasmietos.

Attapiņš sadrūma.

— Ak tā? Nu, nekas, gan es viņus viltībā pārspēšu. Pabā­zīšu murminogrāfu zem logiem. Šī mašīniņa vēl sevi attaisnos. Bet, rau, te palūkojieties: kā jūs domājat, kas tas ir?

Attapiņš parādīja apmeklētājiem kādu neveiklu darinājumu, kas atgādināja ne īsti salocītu telteni, ne īsti milzīga apmēra lietussargu.

— Jādomā, lietussargs? — minēja Ķīlītis.

— Nē, nav vis lietussargs, bet saliekams portatīvs rakstām­galds ar krēslu, — Attapiņš paskaidroja. — Jums, piemēram, vajadzīgs meža apraksts. Jūs ejat uz mežu, atvāžat galdu, ap­sēžaties ar visām ērtībām un aprakstāt visu, ko redzat apkārt. Pamēģiniet jel, apsēdieties, — viņš piedāvāja Ķīlītim.

Attapiņš piespieda podziņu šķietamā lietussarga tvereklī, un tūdaļ lietussargs atvāzās, pārvērzdamies par nelielu galdiņu ar krēsliņu. Ķīlītis apsēdās pie galdiņa. Lai to varētu izdarīt, viņam nācās visai nedabiskā veidā salocīt kājas.

— Jūs jūtaties ērti, — Attapiņš pa to laiku skaidroja, —

uzreiz pār jums nāk iedvesma. Atzīstieties, ka tas ir daudz pa­tīkamāk nekā rakstīt, sēžot zālē vai uz kailas zemes.

Ķīlītis nejuta ne ērtību, nedz iedvesmu, gluži otrādi, viņš juta, ka tam neganti sāk sāpēt kājas. Tāpēc viņš nolēma drīzāk novērst valodu uz ko citu un, celdamies no galda, apjautājās:

— Sakiet jel, lūdzami, — kādu grāmatu jūs esat sarakstījis?

— Es vēl neesmu sarakstījis nevienas grāmatas, — Atta­piņš atzinās. — Būt par rakstnieku ir ļoti grūti. Iekām kļūstu par rakstnieku, man, kā redzat, vajadzēja šo to iegādāties, bet tas nav tik vienkārši. Vispirms man bija jāgaida, kad būs ga­tavs mans portatīvais rakstāmgalds. Tas ievilkās ilgus gadus. Tad es gaidīju, kamēr izgatavo murminogrāfu. Jūs zināt, kā amatnieki mēdz vilkt garumā un kavēties. Sevišķi ievērojams šinī ziņā ir Sprūdiņš. Iedomājieties jel, pustreša gada viņš tikai gudroja vien, kā šo aparātu taisīt. Viņam taču vienalga, vai es varu gaidīt vai nevaru. Viņš nesaprot, ka man ir radošs darbs. Protams, murminogrāfs ir sarežģīts aparāts, bet kāpēc gan va­jag jau tā sarežģītu lietu vēl vairāk sarežģīt?

— Vai tad viņš to lieki sarežģīja? — Skrūvītis līdzjūtīgi ievaicājās.

— Protams, sarežģīja! Sāka gatavot nevis vienkāršu mur­minogrāfu, bet nez kādu kombinētu murminogrāfu ar putekļu sūcēju. Sakiet jel, lūdzami, — kam man vajadzīgs putekļu sū-

cējs? Ar to aizgāja lieki pusotra gada. Nu, nekas! — Attapiņš atmeta ar roku. — Tagad man tas ir, trūkst vēl tīro nieku.

— Derētu izgudrot tādu mašīnu, kas rakstnieku vietā varētu arī domāt, — prātoja Ķīlītis.

— Jums taisnība, — Attapiņš piekrita.

Ieraudzījuši pa logu, ka saule slīd jau uz rietu, mūsu draugi sāka atvadīties. Dabūjuši lodāmuru, viņi izgāja uz ielas. Skrū­vītis teica:

— Mums laiks doties atpakaļ. Baidos, ka ceļā neuznāk nakts.

— Nekas, draugi, es jūs ar mašīnu viens divi aizvizināšu. Taču nebūtu par ļaunu vispirms mazliet iekost, — sacīja Ba­ranciņš un veda Skrūvīti un Ķīlīti pie sevis pusdienot.