Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi

Divdesmit septītā nodaļa Negaidīta satikšanās

Balles priekšdarbi ritēja pilnā sparā. Estrāde orķestrim un teltis ap dejas laukumu jau bija uzceltas. Tūbiņš izdaiļoja es­trādi ar vismākslīgākajiem rakstiem, bet pārējie knauķi krāsoja teltis visās varavīksnes krāsās. Knīpas rotāja laukumu ar zie­diem, dažādu krāsu lukturīšiem un karodziņiem. Nezinītis šau­dījās šurpu turpu un rīkoja, cik jaudas. Viņam šķita, ka darbs rit ļoti gausi. Viņš klaigāja, rosījās un tikai traucēja citus. Par laimi, ikviens arī bez viņa zināja, kas darāms.

Kāds bija izdomājis visapkārt laukumam ierīkot soliņus, bet Irūka dēļu. Nezinītis bija gatavs vai matus plēst aiz dusmām.

— Ē, — viņš kliedza, — neva­rība nu atvest liekus dēļus, tagad nu visas mašīnas aizbraukušas uz Pū­ķienu! Kas ir, plēšam nost kādu būdu! No tās sataisīsim solu vai cik!

— Pareizi! — atkliedza Varbūtiņš un jau metās ar cirvi uz tuvāko būdu.

— Ko tu dari! — aprāja Tūbiņš. — Cēlām, cēlām, krāso­jām, krāsojām, bet nu plēsīs nost!

— Nav tava darīšana! — bļāva Nezinītis. — Solu arī vajag.

— Bet nevar taču vienu taisīt un citu plēst nost!

— Un ko tu te rīko? — Nezinītis uzbrēca. — Kurš mums ir pats galvenais — tu vai es? Sacīts plēst — tātad plēst nost!

Nevar zināt, ar ko šis strīds beigtos, bet te tālumā parādījās mašīna.

— Baranciņš brauc atpakaļ! — visi iegavilējās. — Nu varēs atvest dēļus un nevajadzēs plēst nost būdu.

Mašīna piebrauca. No kabīnes izkāpa Baranciņš. Viņam se­koja vēl kāds knēvelis. Visi izbrīnā raudzījās uz to.

— Ļautiņi, tas taču mūsu Zinītis! — iesaucās doktors Tab­letiņš.

— Zinītis atbraucis! — iegaudojās Aizmārša.

Acumirklī knauķi apstāja Zinīti, ņēmās viņu apkampt un skūpstīt.

— Beidzot mēs tevi atradām! — viņi runāja.

— Kā tā — jūs mani atradāt? — Zinītis brīnījās. — Manu­prāt, es atradu jūs!

— Jā, jā, pareizi, tu atradi mūs, bet mēs domājām, ka tu esi mūs pavisam atstājis!

— Es jūs atstājis? — Zinītis no jauna brīnījās. — Manu­prāt, jūs atstājāt mani!

— Tu taču nolēci ar izpletni, bet mēs palikām, — iebilda Apalītis.

— Un kādēļ tad jūs palikāt? Es taču devu komandu visiem lēkt. Vajadzēja lēkt man pakaļ, tāpēc ka balons tik un tā ilgi vairs nevarēja lidot, bet jums droši vien pietrūka dūšas, nobi- jāties.

— Jā, jā, nobijāmies … — Visi māja ar galvām.

— Nu jā, ka nobijāmies! — iejaucās Nezinītis. — Bail bija lēkt. Interesanti būtu noskaidrot, kurš pirmais nobijās!

— Kurš? — Nebūtiņš novaicāja. — Tu taču pats, šķiet, pir­mais arī nobijies.

— Es? — brīnījās Nezinītis.

— Kā tad, ka tu! — visi cits par citu sauca. — Kurš tad sa­cīja, ka nevajagot lēkt? Vai tas nebiji tu?

— Nu, es, — Nezinītis atzinās. — Bet kāpēc jūs mani klau­sījāt?

— Pareizi! — Zinītis iesmējās. — Atraduši arī, kam paklau­sīt! It kā nezinātu, ka Nezinītis ir ēzelis!

— Nu, re nu. — Nezinītis noplātīja rokas. — Tagad nu iz­nāk, ka es esmu ēzelis!

— Un zaķapastala, — piebilda Sīrupiņš.

— Turklāt vēl nožēlojams melis, — uztvēra Apalītis.

— Kad tad es tā meloju? — Nezinītis brīnījās.

— Bet kurš stāstīja, ka tu balonu izgudrojis? — jautāja Apalītis.

— Ko tu, ko tu! — Nezinītis atvēcinājās. — Nekāda balona es neesmu izgudrojis. Balonu izgudroja Zinītis.

— Un kas teica, ka tu esot pats galvenais? — Sīrupiņš stāja virsū Nezinītim.

— Kas es par galveno! Es Ur ^

vienkārši tāpat vien. .. Nu, vienkārši gluži nekā, — Nezinī­tis taisnojās.

— Bet tagad mēs uz tevi vienkārši — phe! Tagad mums Zinītis ir galvenais! — Sīrupiņš aizvien vairāk pacēla balsi.

Knīpas, kas visu šo sarunu dzirdēja, sāka skaļi smieties. Vi­ņas saprata, ka Nezinītis ir vienkārši lielībnieks.

Krauķīte un Tīnīte uz pēdām aizmetās pastāstīt visām, ka Nezinītis izrādījies melis un ka balonu nemaz nav izgudrojis viņš, bet Zinītis.

Zilacīte piegāja pie Nezinīša un ar nicināšanu sacīja:

— Kādēļ jūs mūs krāpāt? Mēs jums ticējām, domājām, ka jūs tiešām esat gudrs, godīgs un drosmīgs, bet izrādījās, ka jūs esat nožēlojams krāpnieks, nicināms gļēvulis!

Viņa lepni novērsās no Nezinīša un tuvojās Zinītim, ap kuru bija salasījies knīpu bars. Visām bija interesanti palūkoties viņā un paklausīties, ko viņš stāsta.

— Sakiet — vai tas taisnība, ka, lidojot ar gaisa balonu, zeme apakšā izskatās tik liela kā pīrāgs? — Vāverīte jautāja Zinītim.

— Nē, tas nav tiesa, — Zinītis atbildēja. — Zeme ir ļoti liela, un, lai cik augstu paceļamies ar gaisa balonu, tā izskatās vēl lielāka, jo no augšas paveras plašāks skats.

— Bet sakiet, lūdzu, — vai taisnība, ka mākoņi ir ļoti cieti un jums lidojuma laikā vajadzējis tos skaldīt ar cirvi? — Zil­acīte vaicāja.

— Arī nav tiesa, — Zinītis atbildēja. — Mākoņi ir mīksti kā gaiss, jo sastāv no miglas, un nav nekādas vajadzības tos skal­dīt ar cirvi.

Knīpas sāka iztaujāt Zinīti, vai taisnība, ka gaisa balonus piepūšot ar tvaiku, vai taisnība, ka balons varot lidot ar kājām gaisā, vai taisnība, ka tad, kad viņi lidojuši, bijis sals tūkstoš grādu ar vienu desmitdaļu. Zinītis atbildēja, ka tas viss neesot tiesa, un jautāja:

— Kas jums tādas aplamības sastāstījis?

— Nezinītis, — atbildēja Zaķīte un iesmējās.

Visi pagriezās pret Nezinīti un sāka skaļi smieties. Nezinītis nosarka aiz kauna un bija gatavs vai zemē ielīst. Viņš deva kā­jām ziņu un paslēpās pieneņu biezoknī.

«Sēdēšu pienenēs, bet drīz viņi aizmirsīs šo notikumu, un tad es līdīšu laukā,» Nezinītis nolēma.

Zinītis ļoti kāroja apskatīt Zaļo pilsētu. Zilacīte, Pārsliņa un citas knīpas gāja kopā ar viņu, lai izrādītu tam visas ievēroja­mās vietas. Zinītis vērīgi aplūkoja tiltu pār upi, tad sāka pētīt no niedrēm taisīto ūdensvadu. Viņš ļoti ieinteresējās par ūdens­vada un strūklakas iekārtojumu. Knīpas viņam sīki izstāstīja, kā ierīkots ūdensvads un kā taisāmas strūklakas, lai ūdens šļā- cas uz augšu, nevis tek uz leju. Zinītim patika, ka knīpām visur priekšzīmīga kārtība un absolūta tīrība. Viņš uzslavēja knīpas, ka tās pat ietves ielās noklājušas ar grīdsegām. Knīpas bija priecīgas un vedināja Zinīti aplūkot arī māju iekšējo iekārto­jumu. Iekšā bija tikpat jauki un tīri kā ārpusē. Kādā dzīvoklī Zinītis ieraudzīja skapi ar grāmatām un teica, ka, atgriezies mā­jās, arī viņš sev pagatavos grāmatu skapi.

— Vai tad jums nav grāmatu skapja? — knīpas vaicāja.

— Nav, — Zinītis atzinās.

— Kur tad jums glabājas grāmatas?

Zinītis tikai ar roku atmeta. Viņam bija kauns atzīties, ka grāmatas tam mētājas tāpat vien uz galda, bet reizēm arī pa­galdē un pat pagultē.

Zinīti, protams, ieinteresēja arī arbūzi. Knīpas viņam pa- stāstīja par Stiebrīti, un Zinītim C-i*^

gribējās ar viņu iepazīties. Knī- '

pas sameklēja Stiebrīti un iepazīstināja to ar Zinīti. Zinītis ņē­mās to iztaujāt par visu, kas viņu interesēja. Stiebrīte tam pa­stāstīja par savu darbu augļu un dārzāju audzēšanā. Zinītis klausījās ļoti uzmanīgi un šo to pat pierakstīja savā piezīmju grāmatiņā.

— Lūk, tas tik ir gudrs knauķis, — sprieda knīpas. — Uz­reiz var redzēt, ka labprāt kaut ko mācās.

Nezinītim, protams, pietrūka pacietības sēdēt pieneņu cerā. Laiku pa laikam viņš izlīda laukā, un te nu viņam gāja plāni. Knīpas viņu galīgi neievēroja, it kā viņa nemaz nebūtu bijis, bet toties no knauķiem nekur nevarēja glābties.

— Nezinītis melis! — viņi klaigāja. — Nezinītis lielības gailis! Nezinītis zaķapastala!

«Nē, redzams, nav vēl aizmirsuši!» Nezinītis nepatikā do­māja un manījās atpakaļ pienenēs.

Pēc kāda laika viņš līda atkal laukā, un viss atkārtojās no jauna. Pēdīgi viņš sacīja:

— Nelīdīšu vairs laukā! Jābūt izturīgam. Sēdēšu te kaut līdz rītdienai. Līdīšu laukā tikai tad, kad sāksies balle.