Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi

Astotā nodaļa Ceļā

Beidzot balons bija piepildīts ar siltu gaisu. Zinītis lika no­vākt katlu un pats savām rokām ar aukliņu aizsēja gumijas caurulīti, lai siltais gaiss neizplūst no balona. Tad viņš pavē­lēja visiem kāpt grozā. Pirmais iemetās Skubiņš, pēc viņa trau­sās Apalītis un tikko neuzkrita uz galvas pārējiem knēveļiem. Viņš bija resns, visas kabatas tam bija piestūķētas ar ko kura: gan ar cukuru, gan ar cepumiem. Turklāt viņš katram gadīju­mam bija uzāvis galošas un rokās turēja lietussargu. Ar kopī­giem pūliņiem Apalīti iedabūja grozā, un pēc viņa sāka rāpties pārējie knēveļi. Saharīns Saharīna dēls Sīrupiņš rosījās ap grozu un visiem palīdzēja iekāpt.

— Kāpiet iekšā, lūdzu, — viņš mudināja, ērtāk. Vietas balonā visiem pietiks.

— Kāp tu pats arī, — viņu vedināja.

'— Gan pagūšu, — Sīrupiņš atvairīja.

— Galvenais, ka jūs sakāptu. — Viņš pakal­pīgi pieturēja iekšā kāpējus zem rokām, pa­stumdams no apakšas. Pēdīgi visi atradās grozā. Sīrupiņš viens pats bija palicis lejā.

— Kāpēc tad tu nekāp? — viņam jautāja.

— Varbūt man labāk ne­maz nekāpt, — Sīrupiņš atbil­dēja. — Es esmu ļoti resns.

Jums tur ari bez manis būs šauri. Baidos, ka neiznāk pārslo- gojums.

— Nebaidies, nekāda pārslogojuma nebūs.

— Nē, draugi, lidojiet vien bez manis. Es jūs te pagaidīšu. Ko es jūs apgrūtināšu!

— Nevienu tu neapgrūtināsi, — Zinītis atbildēja. — Kāp iekšā! Ja reiz visi nolēmuši lidot, tad kopā arī lidosim.

Sīrupiņš negribīgi trausās grozā, un te nu iznāca nepare­dzēts gadījums: grozs kopā ar balonu uzreiz nolaidās zemē.

— Te nu bija lidotāji! — iesmējās Mikrobiņš uz žoga.

— Un ko tu smejies? — Cāpiņš viņu aprāja. — Notiek ne­laime, bet šis smejas!

— Nekādas nelaimes nav, — iejaucās Ķīķerītis. — Vienkārši šis gaisa balons aprēķināts piecpadsmit knēveļiem. Sešpadsmit tas nespēj pacelt.

— Tātad nelidos? — Cāpiņš vaicāja.

— Nāksies vienu atstāt, tad pacelsies, — Ķīķerītis paskaid­roja.

— Droši vien atstās Nezinīti, — nosprieda Mušiņa.

Sīrupiņš, kuram bija bail lidot gaisa balonā, kļuva priecīgs

un sacīja:

— Āre nu, es taču teicu, ka radīsies pārslogojums! Labāk es kāpšu laukā.

Viņš jau cēla kāju, lai kāptu ārā, te Zinītis ņēma un izsvieda no groza vienu'smilšu maisu. Balons uzreiz kļuva vieglāks un no jauna pacēlās gaisā. Nu tikai visi attapa, kādēļ Zinītis licis iekraut grozā maisus ar smiltīm. Visi sāka sist plaukstas, bet Zinītis pacēla roku un teica knēveļiem runu.

— Uz redzēšanos, draugi! — viņš sauca. — Mēs aizlidojam uz tālām zemēm. Pēc nedēļas būsim atpakaļ. Uz redzēšanos!

— Uz redzēšanos! Uz redzēšanos! Laimīgu ceļu! — sauca visi knēveļi un vicināja ar rokām un platmalēm.

Zinītis izvilka no kabatas nazīti un pārgrieza virvi, ar ko grozs bija piesiets pie lazdas. Balons slaidi cēlās gaisā, aizķērās ar sāniem aiz lazdas zara, taču tūdaļ atkal attika vaļā un strauji traucās augšup.

— Urā! — kliedza knēveļi. — Lai dzīvo Zinītis un viņa biedri! Urā-ā!

Visi sita plaukstas un svieda cepures gaisā. Knīpas apkampās aiz prieka. Mušiņa un Podziņa -«.

pat saskūpstījās, bet Mārpuķīte apraudājās.

Balons pa to laiku cēlās aizvien augstāk un augstāk. Vējš nesa to sāņus. Drīz vien tas pārvēr­tās par mazu punktiņu, kas tikko ņirbēja zilajās debesīs. Ķīķerītis uzrāpās uz mājas jumta un sāka aplūkot šo punktiņu ar savu tālskati. Viņam līdzās uz pašas jumta kores stāvēja dzejnieks Ziediņš. Rokas uz krūtīm sakrustojis, viņš vēroja vispārē­jās gaviles un, likās, par kaut ko domāja. Pēkšņi viņš plati izpleta rokas un pilnā balsī iesaucās:

— Dzejolis! Klausieties dzejoli!

Apkārt uzreiz iestājās klusums. Visi pacēla galvas un pie­vērsa skatienus Ziediņam.

— Dzejolis! — čukstēja knēveļi. — Tūliņ lasīs dzejoli. Ziediņš nogaidīja, līdz iestājās pilnīgs klusums. Tad izstiepa

rokas pret aizlidojošo balonu, mazliet nokāsējās, pateica vēlreiz:

— Dzejolis.

Un sāka lasīt, ko tikko bija sacerējis:

Te milzu balonu kā maisu Redz aizpeldam pa zilo gaisu. Kaut knēvelim nav putna gaitas, Viņš lidotājos tomēr skaitās. Un iespējams mums — saproties! — Ir tagad viss, ko vēlamies!

Tad* nu gan sacēlās kņada! Visi atkal sāka plaukšķināt. Knauķi novilka Ziediņu no jumta un uz rokām nesa mājup, bet knīpas plūkāja no puķēm ziedlapiņas un svieda tās Ziediņam. Todien Ziediņu sumināja tā, it kā viņš pats būtu izgudrojis gaisa balonu un aizlidojis ar to debess dzīlē. Viņa dzejoli visi iemācī­jās no galvas un dziedāja uz ielām.

Vēl ilgi todien drīz te, drīz tur varēja dzirdēt skanam:

Un iespējams mums — saproties! — Ir tagad viss, ko vēlamies!