Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi

Astoņpadsmitā nodaļa Pūķiena

Pūķienas pilsēta atradās liedagā, upes krastā. Koki te neauga, tāpēc ielās nebija tik skaisti kā Zaļās pilsētas ielās. Toties visās malās auga daudz puķu tāpat kā Ziedu pilsētā. Mājas šeit bija ļoti glītas. Virs katra jumta slējās smaile, ko greznoja vai nu koka gailis, kas grozījās uz visām pusēm atkarībā no vēja virziena, vai arī rotaļu vēj dzir­naviņas, kas nemitīgi griezās. Dau­dzām dzirnaviņām bija pierīkoti koka tarkšķi, kas nepārtraukti tarkšķēja. Virs pilsētas šur un tur plivinājās pa­pīra pūķi. Laist gaisā pūķus bija iedzī­votāju visiemīļotākais izklaidēšanās

bija ieguvusi

nosaukumu. Šos pūķus apgādāja ar speciālām svilpēm. Tāda svilpe iekārtota visai vienkārši. Tā darināta no parastā papīra sloksnītes, ko uzvelk uz diedziņa. Vējā tāda papīra sloksnīte šūpojas, radīdama diezgan pretīgu šķindu vai dūkoņu.

Pūķu daudzbalsīgā dūkoņa saplūda ar dzirnaviņu tarkšķu sprakstoņu, un tas viss kopā radīja virs pilsētas nerimstošu dunu.

Ikviena nama logiem bija pierīkoti speciāli režģu aizvirtņi. Kad pilsētas ielās sākās futbola spēle, ar kuru arī iedzīvotāji visai aizrāvās, aizvirtņus parasti mēdza aiztaisīt. Šādi uzlaboti režģu aizvirtņi ļāva istabā ieplūst pietiekami daudz gaismas un tai pašā laikā lieliski aizsargāja rūtis no futbola bumbas, kas aiz neizskaidrojamiem iemesliem vienmēr nez kāpēc lido nevis turp, kurp vajag, bet katrā ziņā logā.

Pabraukuši pa galveno ielu, mašīna nogriezās šķērsieliņā un apstājās pie dēļu vārtiem ar durtiņām. Virs vārtiem slējās koka smaile, un tās galu greznoja spoža stikla bumba, kurā kā spo­gulī atainojās apgrieztā veidā visa iela ar namiem, žogiem un mašīnu, kas piebrauca pie vārtiem.

Šoferis, ko, blakus minot, sauca par Baranciņu, izkāpa no mašīnas un, piegājis pie vārtiņiem, piespieda žogā slepenā vietā ietaisītu podziņu. Vārtiņi bez trokšņa atdarījās.

— Nāciet iekšā! — Baranciņš aicināja Skrūvīti un Ķīlīti. — Es jūs iepazīstināšu ar Sprūdiņu. Tā ir inte­resanta personība. Redzēsiet.

Trīs draugi iegāja pagalmā un, pagriezušies pa kreisi, devās uz namu. Uzkāpis pa nelielām akmens kāpnēm, Baranciņš sameklēja pie sienas podziņu un piespieda to. Durvis nedzirdami atvērās, un mūsu draugi atradās istabā.

Istaba bija gluži tukša, bez jebkādām mēbelēm, ja neskaita šūpuļtīklu, kurš karājās pie sienas un kurā apaļiski saliektām kājām un rokas dziļi kabatās sabāzis zvilnēja knēvelis zilā kom­binezonā.

— Un tu aizvien vēl guli, Sprūdiņ? — Baranciņš sveicināja. — Ir taču sen jau rīts.

— Es nepavisam neguļu, es domāju, — atņēma Sprūdiņš, pagriezdams galvu pret viesiem.

— Lūk, iepazīstieties, tie if meistari Skrūvītis un Ķīlītis. Vi­ņiem vajadzīgs lodāmurs.

— Sveicināti. Lūdzu, sēstieties! — Sprūdiņš atbildēja.

Skrūvītis un Ķīlītis apjukuši pavērās apkārt, neredzēdami

visā istabā nekā, uz kā te varētu apsēsties, bet Sprūdiņš pa­stiepa roku un piespieda podziņu sienā šūpuļtīkla tuvumā. Tūliņ pie pretējās sienas atvāzās trīs krēsli, kas bija darināti pēc teātra atvāžamo krēslu parauga.

Skrūvītis un Ķīlītis apsēdās.

— Vai esat ievērojuši, ka man viss ir uz podziņām? — Sprū­diņš jautāja. — Piespiedīsi vienu podziņu — atvērsies durvis, piespiedīsi otru — atvāzīsies krēsls, un, ja jums vajadzīgs galds, tad, lūdzu . . .

Sprūdiņš piespieda citu podziņu. No sienas atvāzās galda virsa un tikko neķēra pa galvu krēslā sēdošajam Skrūvītim.

— Vai nav tiesa, tas ir ļoti parocīgi? — Sprūdiņš vaicāja.

— Brīnišķīgi! — apliecināja Skrūvītis un skatījās apkārt, baidīdamies, ka vēl kas neuzkrīt viņam uz galvas.

— Tehnika uz fantastikas robežas! — lielīgi noteica Sprū­diņš.

— Vienīgā neērtība, ka sēdēt var tikai pie sienas, — iebilda Baranciņš.

— Lūk, patlaban es par to domāju, kā ierīkot, lai krēslus varētu pārvietot, — izgudrotājs atbildēja.

— Varbūt vienkāršāk būtu taisīt parastos krēslus? — iemi­nējās Ķīlītis.

— Tā ir laba doma! Vajadzēs izgudrot visvienkāršāko pa­rasto krēslu! — Sprūdiņš līksmi uztvēra. — Viss ģeniālais taču ir vienkāršs. Tu, brāl, redzams, arī esi mehāniķis.

— Mehāniķis gan, — Ķīlītis apstiprināja. — Mēs abi esam mehāniķi.

— Jums tātad vajadzīgs lodāmurs?

Sprūdiņš piespieda vēl kādu podziņu, un, skatītājiem par pārsteigumu, šūpuļtīkls sāka lēni slīdēt lejup. Tas slīdēja tik ilgi, līdz Sprūdiņš, kas tajā gulēja, izstiepās uz grīdas.

— Kāpjot ārā no parastā šūpuļtīkla, jūs varat aizķerties ar kāju aiz auklas un krītot nodauzīt degunu, — sacīja Sprūdiņš, celdamies augšā no grīdas. — Manā mehanizētajā šūpuļtīklā

šīs briesmas, kā redzat, pilnīgi novērstas. Jūs mierīgi nolaiža- ties uz grīdas un pēc tam pieceļaties. Gluži tāpat, kad jums jā­liekas gulēt, jūs izstiepjaties uz grīdas, piespiežat podziņu, un šūpuļtīkls pats paceļ jūs vajadzīgajā augstumā.

Sprūdiņš sāka staigāt pa istabu un spaidīt dažādas podzi­ņas, kas lika atvāzties aizvien jauniem galdiem, krēsliem un plauktiem, vērties vaļā dažādu skapju un pieliekamo durtiņām. Pēdīgi viņš nospieda vēl kādu podziņu un iegāzās pagrīdē.

— Nāciet šurp! — pēc brītiņa no āra atskanēja viņa balss.

Draugi izgāja pagalmā.

— Te man ir garāža, — sacīja Sprūdiņš, vezdams Skrūvīti un Ķīlīti pie mūra šķūņa ar platām dzelzs durvīm.

Viņš piespieda podziņu, un durvis uzbrauca augšā kā priekš­kars teātrī. Aiz durvīm kļuva redzama kāda ērmota mašīna ar daudziem riteņiem.

— Tas ir astoņriteņu tvaika automobilis ar mandeļu saldē­juma dzesinātāju, — Sprūdiņš paskaidroja. — Četri riteņi tam ir apakšā un četri augšā. Parasti mašīna brauc uz apakšējiem riteņiem; augšējie riteņi taisīti tam gadījumam, ja mašīna pār­met kūleni. Visi astoņi riteņi pierīkoti leņķī, tas ir, ieslīpi, kas ļauj automobilim braukt ne vien tā, kā brauc visi automobiļi, bet arī uz sāniem un pat uz muguras, tas ir, pavisam ar kājām gaisā. Tādā veidā tiek novērsta jebkāda avārijas iespēja.

Sprūdiņš iekāpa mašīnā un nodemonstrēja braukšanu tajā

visos četros stāvokļos, pēc tam turpināja savus paskaidroju­mus.

— Parastās tvertnes vietā, — viņš stāstīja, — mašīnā ir katls gāzētā ūdens sildīšanai. Tvaiks, kas rodas, ūdenim sa­silstot, palielina spiedienu uz virzuli, tāpēc riteņi griežas strau­jāk. Aiz katla atrodas trauks, kurā pagatavo mandeļu saldē­jumu, kas nepieciešams cilindra atdzesēšanai. Sildot izkusušais saldējums pa cauruli nonāk katlā un noder motora eļļošanai. Mašīnai ir četri ātrumi — pirmais, otrais, trešais un ceturtais — un tāpat atpakaļgājiens un sāngājiens. Mašīnas pakaļējā daļā ir ierīce veļas mazgāšanai. Mazgāšana var notikt, braucot ar jebkuru ātrumu. Miera stāvoklī, proti, apstāšanās vietās, ma­šīna skalda malku, mīca mālus un taisa ķieģeļus, kā arī mizo kartupeļus.

Apbrīnojuši šo neparasto mašīnu, draugi pārgāja uz Sprū- diņa darbnīcu, kas bija piegāzta pilna ar dažādām grabažām. Te mētājās veci, salauzti velosipēdi un velosipēdu daļas, skri­tuļi un vesels lēvenis dažādu koka vilciņu un vējdzirnaviņu. Sprūdiņš ilgi vandījās pa darbnīcu, meklēdams lodāmuru, bet tā nekur nebija. Izvandījis visas savas grabažas, viņš pēkšņi iesita ar plaukstu sev pa pieri un iesaucās:

— Ak es lempis! Es taču aizmirsu lodāmuru pie Attapiņa. Jums vajadzēs pabraukties pēc lodāmura līdz Attapiņam.

— Nu, nekas, ar mašīnu viens divi aizriposim, — sacīja Baranciņš.

— Kas tas Attapiņš tāds ir? — apjautājās Skrūvītis, kad mūsu draugi, atvadījušies no Sprūdiņa, izgāja ārpus vārtiem.

— Attapiņš ir rakstnieks, — Baranciņš atbildēja.

— Vai tiešām? — Ķīlītis iesaucās. — Ļoti interesanti ar viņu iepazīties. Es vēl ne reizi neesmu runājis ar dzīvu rakst­nieku.

— Nu, lūk, jūs ar viņu iepazīsieties. Arī savā ziņā intere­santa personība, — noteica Baranciņš, sēzdamies mašīnā.