Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi

Septiņpadsmitā nodaļa Skrūvīša un Ķīlīša gājiens uz Pūķienas pilsētu

Iznāciet pēc kārtas braši, Nostājieties rindā aši! Nodarbībās dienu sāc, Lai uz slinkumu nav prāts!

So dziesmiņu, ko rīta rosmei bija sacerējis dzejnieks Ziediņš, dziedāja Skrūvītis un Ķīlītis.

Bija agrs rīts, un Zaļajā pilsētā visi vēl gulēja, bet Skrūvītis un Ķīlītis jau soļoja pa ielām dziedādami un vingrodami. Zinā­dami jau kopš vakardienas, ka šorīt viņus izrakstīs no slimnīcas, lai viņi varētu salabot mašīnu, tie bija pamodušies mazā gais­miņā un uzstājuši, lai viņus uz pēdām raksta ārā. Medene, kas par visu vairāk pasaulē baidījās no trača, parīkoja, lai viņiem drīzāk izsniedz apģērbu.

Izdzirdušas jau iztālēm dziesmas skaņas, daudzas knīpas pamodās un steidzās pie logiem; dažas pat izgāja uz ielas.

— Ei, knīpas, kur jums te ir garāža? — Skrūvītis sauca.

— Iesim, es jums parādīšu, — atsaucās knīpa sarkanā ka­pucē un zilā mētelī ar pūkainu apkakli, kas bija darināta no tumšbrūna kāpura.

— Nu, parādi, kurp mums iet, pa labi vai pa kreisi! — Skrū­vītis sacīja.

— Pa labi, — atbildēja knīpa, ziņkāri aplūkodama viņu ādas jaciņas.

— Uz la-bo! Soļos, marš! — nokomandēja Skrūvītis un pa­griezies soļoja projām pa ielu. — Iens-div! Iens-div!

Ķīlītis sekoja viņam, turēdamies solī. Knīpa, tikko pagū- dama tikt līdzi, palēkdamās skrēja nopakaļ.

Ieskrējienā Skrūvītis un Ķīlītis aizdrāzās garām īstajiem vārtiem.

— Stājieties, stājieties! — sauca knīpa. — Jūs pagājāt ga­rām.

— Ap-kārt! — Skrūvītis komandēja.

Abi apcirtās un atgriezās pie vārtiem. Knīpa atdarīja vārti­ņus. Visi trīs iegāja pagalmā, kur netālu no mājas atradās ar kārniņiem apjumts šķūnis.

— Tad ta gan garāža! Šķūnis tas ir, nevis garāža, — norūca Ķīlītis, vērdams vaļā platas divviru durvis.

Skrūvītis ielūkojās šķūnī un ieraudzīja mašīnu.

Pie garāžas pienāca vēl dažas knīpas.

— Te ir tumšs, — sacīja Skrūvītis. — Ķerieties klāt, izdzī­sim mašīnu laukā.

— Bet tā jau nav braucama, sabojāta taču, — stāstīja knī­pas.

— Nekas, mēs to ar rokām izdzīsim. Nu, jel stumiet no mugurpuses! Nu vēl, reizē! Vēl re-eizīti!

Mašīna iečīkstējās. Kaukdama un šņirkstēdama tā izripoja no garāžas.

Skrūvītis un Ķīlītis vienā mirklī palīda zem automobiļa. Knīpas stāvēja apkārt un mulsi lūkojās zem riteņiem.

— Ū-ū, — vienā laidā skanēja no mašīnas apakšas, — tver­tne izrūsējusi! O-ū, uzgriežņu trūkst! Ū-ū-ū! Sīrupa padeves caurule pušu!

Pēdīgi viņi izlīda no mašīnas apakšas.

— Nu, aši stiepiet šurp uzgriežņu atslēgu, platknaibles, ve- serīti un lodāmuru, — Skrūvītis rīkoja knīpas.

— Mums nekā tāda nav.

— Kā — nav? Kas tad jums ir?

— Zāģis ir. Un cirvis.

— Ek jūs! Ar cirvi mašīnu nelabo. Vai jums te kaut kur tu­vumā dzīvo knauķi?

— Knauķi ir tikai Pūķienā.

— Vai tas ir tālu?

— Stundas gājiens.

— Jums stundas, bet mēs nokļūsim ātrāk. Izstāstiet, kā ejams.

— Rau, pa ielu uz labo, bet tad tikai taisni, taisni vien. Pēc tam būs ceļš pa lauku, pa šo ceļu taisni vien — un nonāksiet tieši Pūķienā.

— Skaidrs, — Skrūvītis atbildēja. — Nu, soļos, marš! . . . Stop! — viņš pēkšņi nokomandēja. — Jūs, knīpas, sadabūjiet šādas tādas lupatas un, kamēr mēs būsim projām, krietni no­slaukiet mašīnu. Mašīna, brāl, viņa grib kopjama.

— Labi, — knīpas bija ar mieru.

— Nu, tagad soļos, marš!

Abi devās pa ielu projām. Pagriezies pa labi, Skrūvītis no­komandēja: — Dziesmu!

Un mūsu draugi rāva vaļā, cik jaudas:

Staigāju pa mežu, pļavu Es ar labo draugu savu, Cintiņos mēs pakāpāmies, Puķītēs mēs lūkojāmies.

Te mums varde ceļā stājās, Naigi aizjozām mēs mājās. Pārskrējuši pūtām — vail Nodvesāmies «ai»!

Kad šī dziesmiņa bija galā, viņi uzņēma citu, tad vēl vienu un vēl.

Drīz vien viņi bija ārā no pilsētas un soļoja pa lauku ceļu. Nebija pagājusi ne stunda, kad tālē jau kļuva redzama Pūķie- nas pilsēta. Taisni tobrīd Skrūvītis un Ķīlītis ieraudzīja ceļa vidū apstājušos automobili. Piegājuši tuvāk, tie pamanīja zem mašīnas knēveli. Galvu un krūtis tam pilnīgi aizsedza kravas kaste, ārpusē rēgojās tikai kājas melnās, ar eļļu notrieptās bik­sēs.

— Ei, brāl, — vai sauļojies? — Skrūvītis viņam uzsauca.

Knēvelis pabāza no mašīnas apakšas melni sprogainu galvu.

— Jā gan, kā redzi, iznāk sauļoties zem mašīnas.

— Un kas noticis?

— Nevelk, nolādētā! Vai nu sīrupa padeves nav, vai ari gā­zes dozējums traucēts. Nekādi nevaru atrast cēloni.

Knēvelis izlīda laukā un dusmās iespēra ritenim ar kāju.

Viņš bija ģērbies melnā jakā, kas, tāpat kā bikses, bija tik neticami notriepta ar eļļu, ka šķita darināta no ādas. Redzams, šim nelaimes putnam šoferim iznāca ne tik daudz braukt savā mašīnā, cik gulēt zem tās, meklējot dažāda veida bojājumus, kā, starp citu, bieži atgadās daudziem gāzes automobiļu īpaš­niekiem.

Skrūvītis apgāja automobilim apkārt, aplūkoja mehānismu un, neatradis cēloni, palīda zem mašīnas. Tur paknibinājies, viņš atkal izlīda laukā un palika stāvam, domīgi kasīdams pa­kausi. Pēc Skrūvlša zem mašīnas palīda Ķīlītis, tad atkal auto­mobiļa īpašnieks. Tā viņi pēc kārtas te līda apakšā, te stāvēja, neizpratnē raudzīdamies uz mašīnu un kasīdami pakaušus.

Pēdīgi Skrūvītim izdevās atrast motora apstāšanās cēloni. Mašīna sāka strādāt. Šoferis bija priecīgs un pateicīgi spieda Skrūvītim un Ķīlītim roku.

— Paldies, brāļi! Bez jums es te līdz vakaram būtu sauļo­jies. Kurp jūs iedami? Sēstieties, aizvedīšu!

Skrūvītis un Ķīlītis izstāstīja viņam, kurp iedami.

— Uzgriežņu atslēga, platknaibles un veserītis man ir, varu jums iedot. Tikai lodāmura nav, — šoferis sacīja.

— Bet vai lodāmuru nevar dabūt no kāda jūsu pilsētā?

— Kāpēc nevar? Pat ļoti var. Mūsu mehāniķim Sprūdiņam ir lodāmurs. Brauksim pie viņa.

Visi trīs sasēdās mašīnā un pēc dažām minūtēm jau bija Pūķienas galvenajā ielā.