Pavadonis met ēnu

26.

— Pie telefona, Mūn!

— Kas prasa, Torent!

— Kāda sieviete, šausmīgi uztraukusies!

Mūns paņēma klausuli un sarāvās. Kā geizeris ausī iešļāca verdošs vārdu mutulis.

— Inspektor Mūn, paldies dievam, ka sastapu jūs, es viņu redzēju, Spituela slepkavu… Kas runā?… Es runāju, misis Lanovera… Brauciet ātrāk šurp, savām acīm redzēju, tieši viņu, to pašu, kas toreiz stāvēja uz jumta un turēja revolveri rokā, pēc žaketes pazinu… Nu, protams, kā jūs domājat, protams, nobijos, es taču esmu galvenā lieciniece, par laimi viņš mani nepazina, citādi ar jums vairs nerunātu… Jā, jā, viņš iegāja tai

namā, kur dzīvoja Spituels, brauciet ātrāk, es visa trīcu, nez kuru nelaimīgo viņš šodien taisās slep­kavot! …

Beidzot Mūns varēja iestarpināt kādu jautājumu:

— Kur jūs atrodaties?

— Pie loga, savā dzīvoklī.

— Kad viņš iegāja?

— Nupat, paguvu tikai pieskriet pie telefona.

— Un vēl nav iznācis laukā?

— Vēl nav, bet es …

— Palieciet pie loga, vērojiet ielu. Tūlīt būšu klāt.

Mūns nosvieda klausuli un pagriezās pret Diku.

— Sazinieties ar iecirkni Van Strātena ielas rajonā. Visām policijas mašīnām, kas atrodas tuvumā, neka­vējoties doties turp un ielenkt māju. Lai pievērš uzma­nību jumtiem… Seržant Deilij, sapulciniet brīvos vīrus!

Pēc trim minūtēm mašīnas, kā ar katapultu mestas, izšāvās no garāžas un, pašķirdamas sev ceļu ar grie­zīgiem sirēnu kaucieniem, aizjoņoja uz Van Strātena ielu.

— Runājiet skaļāk, Deilij! —'Mūns kliedza. Sirēnu dēļ nebija iespējams sarunāties normālā balsī.

— Tā vien liekas, ka raksts tomēr ticis uzrakstīts- un pēc tam paslēpts kaut kur tai mājā …

— Tad jūs cerat tur ieraudzīt Trolopu?

— Ko gan citu? Ne jau pašu misteru Alisonu.

Mašīnas aizdrāzās gar kapsētu un strauji apstājās

pie nama numurs 30. Ielas pretējā pusē jau stāvēja policisti un skatījās uz jumtu.

Atstājis Deilija ziņā policistus, Mūns uzskrēja p; e Lanoveras.

— Vai nav vēl aizgājis?

— Nav, bet es …

— Kas viņam mugurā?

— Zila žakete, tāda pati kā toreiz …

Mūns uzmeta skatienu Spituela dzīvokļa logiem. Abi bija aizvērti, bet vienam aizkars atvilkts vaļā. Mūns zināja, ka dzīvoklis aizzīmogots, un atcerējās, ka pēdējo reizi aizvilcis visus aizkarus.

— Paldies! — un Mūns pagriezās uz iešanu.

Misis Lanovera grasījās sekot, bet inspektors ar spēku iegrūda viņu atpakaļ istabā.

— Ja ievajadzēsies, pasaukšu. Stāviet pie loga un nemaisieties pa kājām.

Lejā detektīvi joprojām turēja rokas labajā svārku kabatā. Apkārtējos logos parādījās ziņkārīgas galvas.

— No mājas neviens nav iznācis, — Deilijs ziņoja. — Tikai kāda meitenīte ar suni. Caur garāžu viņš arī nevareja iziet, vārtus apsargā.

Mūns devās pa kāpnēm augšā. Apstājās pie Spituela dzīvokļa durvīm. Zīmogs bija norauts. Durvis aizslēg­tas. Deilijs izvilka no kabatas sarežģītu mūķīzeri un atslēdza. Viņi uzmanīgi iegāja. Uz putekļainās grīdas bija skaidri saskatāmas kādas pēdas. Rievotas pazo­les ar spilgtu rakstu. Pēdas veda uz logu, no turienes uz vannas istabu, tad atpakaļ pie durvīm.

— Dzīvoklis tukšs, — Deilijs teica. — Aizlaidies!

— Ja viņš nav spoks, tad slēpjas kaut kur šajā namā … Bedstrep, jūs paliksiet šeit.

— Kas man jādara?

— Košļājiet savu gumiju! Tikai nesabradājiet pēdas. Jāizsauc Grehems, lai nofotografē… Seržant, saksim ar mistera Šipa dzīvokli.

Deilijs pacēla roku, lai piezvanītu, bet tad pārdomāja un paraustīja rokturi. Durvis bija vaļā.

Pūlēdamies netrokšņot, viņi iegāja dzīvoklī. Pir­majā istabā neviena. Otrajā tas pats. Durvis uz trešo tikai pievērtas. Deilijs atrāva tās vaļā.

Pār Šipa rakstāmgaldu bija noliecies kāds cilvēks spilgti zilā žaketē.

Durvīm veroties, svešais izslējās un ar strauju kus­tību pagriezās pret ienācējiem. Rokā viņam bija pistole.

Mūnam nepatika dramatiski izteicieni, tomēr šoreiz viņš bija spiests pavēlēt:

— Rokas augšā! Nomest ieroci!

— Varbūt pie viena pacelt arī kājas? — svešais ironiski teica. Vienu kāju viņš tiešām izslēja gaisā, ļaudams apbrīnot rievoto gumijas pazoli. Nevarēja būt šaubu, ka tieši šī kurpe atstājusi pēdas Spituela dzī­voklī.

Deilijs palūkojās pretējā namā. Pie loga stāvēja mi­sis Lanovera un izmisīgām roku kustībām deva saprast, ka viņi noķēruši īsto.

— Neākstieties! — Mūns teica. — Kas jūs tāds esat? Ko jūs te darāt!

— Tīrīju ieroci pirms kārtējās slepkavības… Nē, nē, nedomājiet nekā ļauna, uz jums es netaisījos šaut, tikai uz zvirbuļiem… Vai jūs neapsēstos? Varbūt iedzersiet kādu glāzīti brendija?

Pēkšņi svešais zibenīgi pieliecās, pacēla nomesto pistoli un notēmēja.

— Ķepas gaisā! Priecājos, ka beidzot esmu jūs sa­stapis vaigu vaigā, inspektor Mūn! Tā bija sena vēlē­šanās, atļausiet stādīties priekšā — misters Sips, juniors!

Šipa dels nometa ieroci un sāka smieties.

— Neņemiet ļaunā, tas bija tikai mazs revanšs par to, ka tonakt garāžā izjokojat manu veco. Ja būtu zinā­jis, būtu speciāli atbraucis no koledžas, lai noskatītos.

Humors ir mana stiprākā puse. Un tagad- — Šipa

dēls pastiepa rokas, — varat mani iekalt važās! Ne­gribu, lai aizdomas kristu uz nevainīgiem cilvēkiem, tāpēc atzīstos — es esmu bijis tas… kas… nē, nē, es tikai norāvu šodien zīmogu no Spituela durvīm!

Istabā ielauzās misis Lanovera. Viņas varenās mie­sas drebēja no ātrās skriešanas un uzbudinājuma.

— Tas ir viņš! Viņš! Es viņu pazīstu! Paldies die­vam, inspektor, ka paguvāt laikā, citādi viņš būtu mūs visus apšāvis, tāpat kā nabaga nelaiķi misteru Sinisti…

— Nomierinieties, misis Lanovera, jūsu dzīvībai nekas nedraud, varbūt vienīgi infarkts no uztrau­kuma, — Mūns pievērsās Šipa dēlam. — Kā jūs iekļu- vāt Spituela dzīvoklī un ko tur meklējāt?

— Pavisam vienkārši, ar slēdzeni. Manam vecajam, kā jau nama īpašniekam, ir lieka atslēga no visiem dzīvokļiem. Kas attiecas uz otro jautājumu, vaļsirdīgi atzīšos, es neko nemeklēju. Gribēju, lai jūs meklētu. Mans vecais, ieraudzījis norauto zīmogu, tūlīt ziņotu jums. Es pats šai laika jau būtu dažu stundu braucienā no šejienes. Pirmīt iztēlojos, ka jūs mērīsiet un pētīsiet

noslēpumainā noziedznieka pēdas. Kolosāla mis­tifikācija!

— Misis Lanovera apgalvo, ka jūs ceturtā oktobra rītā stāvējāt uz jumta ar pistoli rokā. Vai tā ari bija mistifikācija?

— Uz jumta? Kādreiz šauju zvirbuļus. Pagaidiet, ceturtajā, kad krievi palaida pavadoni? Ha! Tas taču lielisks joks! Noturēt binokli par pistoli? To savā laikā nopirku, lai redzētu mūsu «Avangardu», tagad noderēja vismaz sputņikam.

— Jūs uzkāpāt uz jumta, lai vērotu pavadoni? Ci­kos?

— Tikko pa radio paziņoja, ka lidos pāri pilsētai, tas bija ap astoņiem. Augšā notupēju pusstundu un…

— Un laikam ieraudzījāt sputņika vietā pigu? — Deilijs minēja.

— Neņemiet ļaunā, man ir teleskopisks binoklis ar speciālu saules filtru. Redzēju ne tikai sputņiku, redzēju pat, ka atvērās garāžas vārti. Varat iedo­māties, kā smējos. Pirmšķirīgs humors.

— Mister Sip, — Mūns pārtrauca, —• vai gadījumā neredzējāt cilvēku, kas tūlīt pēc tam izgāja pa garā­žas vārtiem?

— Cilvēku? Pa vārtiem? Protams, redzēju.

— Vai varat aprakstīt viņa izskatu.

— Varu, bet, manuprāt, tas ir pilnīgi lieki.

— Kādēļ lieki? Mums katrs sīkums …

— Tādēļ, ka varu jums pateikt kaut ko daudz dro­šāku. Es pazīstu šo cilvēku!

— Tas bija Trolops?

— Nepazīstu tādu.

— Kas tad?

— Džoness Spituels alias Smiss!

Mūns un Deilijs apstulba.

Tikai, kad Šips juniors sāka raustīties smieklos, viņi saprata, ka tā bijusi kārtēja mistifikācija.

— Te nu bija vīrs uz jumta, — Deilijs drūmi teica.

— Un tomēr jāsaka paldies par šo atgadījumu. Pirmkārt, tagad zinām, kas bijis uz jumta. Otrkārt, tai brīdī, kad šodien iegāju Spituela dzīvoklī, kā fotogrā­fijā atcerējos sīku, bet ļoti svarīgu detaļu. Vai tintes pudele bija vaļā, kad toreiz ienācām?

— Zinu tikai, ka protokolā atzīmēta aizkorķēta pu­dele.

— Bet es pirmīt skaidri atminējos, ka redzēju vaļēju!

— Ciet vai vaļā, viens pīpis. Jūsu detaļai, manuprat, tikai mākslinieciska vērtība.

— Nebūt ne, tā pierādītu, ka Spituels uzrakstījis apsolīto rakstu un pie tam īsi pirms nošaušanas! Atce­rieties lielā formāta bloknotu, no kura bija izrautas astoņpadsmit lappuses?

Atgriezies pārvaldē, Mūns ieslēdzās savā kabinetā. Atvēra aktu vākus ar Spituela lietu. Mūns atrada pro­tokolā attiecīgo vietu un pārlasīja: «bez tam vaļēja tin­tes pudele, vaļēja svītrot, pareizi: aizkorķēta.» Mūns ilgi nolūkojās šajā rindiņā. Kāpēc gan toreiz, diktējot protokolu, viņam atgadījusies šī kļūda?

Mūns iegaja operatīvajā istabā.

— Deilij, Nison, uzmanību! Uz Spituela galda stā­vēja pudelīte ar pildspalvu tinti. Vai kāds no jums to neaiztaisīja?

— Neatceros, — teica Nisons.

— Cik atceros, es ne, — Deilijs paziņoja.

— Papūlieties atcerēties! Tas ir ļoti svarīgi.

— Ne, noteikti ne! — Deilijs teica.

— Un jūs, Nison?

— Manuprāt, ne.

— Tad maldījies esmu es. Neko darīt!

Inspektors lēnām atgriezās istabā. Tātad velti cerēts. Un viņam bija licies, ka uztaustīts jauns pavediens. Nebija nekādas nozīmes ilgāk kvernēt pie galda. Viņš ieslēdza aktu vākus seifā un uzvilka mēteli. Viņš bija jau pie durvīm, kad tās pēkšņi atsprāga vaļā. Uz sliekšņa stāvēja Deilijs un Nisons.

— Sasodīts, — Mūris nošķendējās. — Gandrīz iedra­gājāt man galvaskausu.

— Piedodiet, inspektor, — Deilijs teica. — Nisona sakāmais ir puna vērts.

— Tad tomēr!

— Jā, inspektor, tomēr … Nupat atcerējos, — Nisons stāstīja. — Sieva parasti baras, ka mūžīgi aizveru

visas pudeles, vai vajag vai nevajag. Pie Spituela lai­kam arī mehāniski aiztaisīju un vēlāk aizmirsu.

— Instinktīvs reflekss… Skaidrs. Jādomā, ka ienā­kot biju pamanījis atvērtu pudeli un tā arī diktējis. Pēc tam pārbaudīju un liku izlabot. Paldies, Nison, varat iet… Jūs, Deilij, palieciet.

Tikai pēc brīža inspektors atkal ierunājās.

— Tagad, seržant, paklausieties! Ceturtais oktobris. Spituela dzīvoklis. Uz galda bloknots, no kura izrautas astoņpadsmit lappuses, atvērta tintes pudele un pild­spalva. Pildspalvā ļoti maz tintes. Tātad Spituels tajā rītā izrakstījis visu tinti, steigā — par to liecina neaiz­korķētā pudelīte — iepildījis no jauna un rakstījis tālāk. Ko? Acīm redzot, materiālu par Rotbahu prāvu, ko piedāvājis Trolopam. Kāpēc tāda steiga? Tāpēc, ka viņš gaidīja Trolopu, kuram vajadzēja atnākt pēc raksta.

— Skan ļoti ticami. Un par cik dzīvoklī nekāda raksta neatradām, jāsecina, ka šīs astoņpadsmit blok­nota lappuses pārceļoja pie Trolopa. Bet kad? Pirms vai pēc Spituela nāves? Ja pirms, tad mums vajadzēja atrast tos desmit tūkstošus, kurus Spituels bija piepra­sījis par saviem materiāliem. Viņš nebija tāds cilvēks, kas dod uz krīta.

— Zināt, Deilij, kas man nupat iešāvās prātā? Lai cik sensacionāla būtu Rotbahu prāva, desmit tūkstoši tomēr ir pārāk kolosāla summa par vienkāršu rakstu. Tālāk — ja šis materiāls nokļuvis Alisona rokās, kāpēc tas nav publicēts? Jautājums jautājuma galā.

— Uz mata kā rēbusu nodaļa svētdienas pielikumā. Bet tur vismaz pirmdienās publicē atrisinājumu.

— Pirmdienās? Nu labi, seržant, arī šai gadījumā atbildi saņemsiet tieši pirmdien, — Mūns apsolīja, pievienodams lieku minējumu jau esošajam.

Mūns bija pratis iegrozīt tā, lai Alisons viņu pie­ņemtu redakcijas telpā. Visi Alisona izdevumi bija sakoncentrēti vienā ēkā — sākot ar modes žurnālu «Ieva», kas būtībā bija divu vadošo apģērbu firmu reklāmas prospekts, un tādēļ deva milzīgus ienākumus, beidzot ar zinātnisko «Ekonomikas problēmas», kas nekā neienesa, toties nodrošināja zināmu ietekmi uz rūpniecību un tirdzniecību. Alisona galvenā mītne atra­dās «Morning Sun» telpās.

— Priecājos jūs redzēt, inspektor, — Alisons teica.

— Diemžēl mans laiks ļoti ierobežots. Divpadsmitos man apspriede ar šefredaktoriem. Ar ko varu pakalpot?

— Negribu jūs ilgi kavēt, mister Alison. Atnācu tikai uzzināt kaut ko tuvāku par materiāliem, ko Trolops jūsu vārdā taisījās pirkt vai arī nopirka no Spi­tuela.

— No Spituela?… Trolops?… Ak tā… Miglaini atceros… Bet kas tur īsti bija, tiešām nezinu. Kāpēc tas jūs interesē?

Alisons runāja vienaldzīgā tonī. Vienaldzība atspo­guļojās arī viņa sejā. Bet Mūns skatījās uz Alisona kājām — tās nervozi šūpojās.

— Kāpēc? Mēs, kriminālisti, reizēm pieķeramies pat salmiņam. Man tāds iespaids, ka šis raksts spētu dot kadu papildu izskaidrojumu Spituela nāves apstākļiem.

— Diemžēl Spituels nomira, tā ir neuzrakstījis mums šo rakstu. Vai jums viss? Tādā gadījumā lūdzu piedošanu, pēc… — Alisons palūkojās pulkstenī,

— pēc divām minūtēm sāksies apspriede.

Redaktori jau gaidīja priekštelpa. Izejot Mūns at­stāja durvis pusvirus. Gaitenī viņš varēja saklausīt Alisona neapmierināto balsi:

— Vel neesmu atbrīvojies! Sēdiet un gaidiet. Mis Džekson, Trolopu pie manis! Nekavējoties! Nav redak­cijā? Aizsūtiet mašīnu. Lai dabū rokā, vienalga, kur. Pēc pusstundas viņam jābūt šeit, dzīvam vai mirušam.

Sekretāre paskrēja Mūnam garām. Inspektors lēnām devas lejā. Uz ielas viņš vēlreiz paskatījās augšup.

— Paldies, mister Alison, — Mūns teica, pavēries kādā logā. — Uzzināju tieši to, kādēļ biju nācis.

Ceļā uz parvaldi, Mūns iegriezās banka, lai noņemtu no konta kādu simtu. Džīnas jaunais viesību tērps bija cirtis jūtamu robu budžetā. Gaidīdams savu rindu pie lodziņa, Mūns nodomāja, ka nežēlotu par Spituela pa­zudušo rakstu divreiz desmit tūkstošus, ja vien būtu tik bagats.

Deilijs sagaidīja viņu ar jautājošu skatienu:

— Šodien ir apsolītā pirmdiena! — viņš atgādi­nāja.

— Te būs atbildes. Pirmā — raksts ir pie Alisona. No tā izriet otrā — desmit tūkstoši ir pie Trolopa. No šīm abām varētu izlobīt trešo — Spituelu nogalinājis Trolops, lai piesavinātos šo naudu. Bet nezinu nevienu gadījumu, kad vienu personu ar vienu lodi nogalinājuši reizē divi cilvēki. Tātad radies ceturtais jautājums — Trolops vai Ivanovs?

— Trolops! — Deilijs kategoriski sacīja.

— Es par to neesmu tik drošs. Ivanovs tikpat kā at­zinies, un kāda velna pēc viņam tas jādara, ja viņš ir bez vainas? Tiesa, mani joprojām mulsina krievu pistole. Bet, piemēram, itāļu «Melnā roka» vai īru slepenā militārā organizācija, sodot nodevējus, par bie­dinājumu citiem allaž atstāja blakus līķiem savu vizīt­karti. Neaizmirstiet, ka no krievu viedokļa Spituels tiešām bija nodevējs. Tas ir, ja viss ir tā, kā viņš stās­tīja tiesā.

Deilijs paraustīja plecus.

— Kopš piedalījos spiritiskajā seansā, esmu kļuvis ciniķis. Man sāk likties, ka gandrīz visur notiek tas pats — viens paslēpis zem galda radioaparātu, bet cilvēkiem iestāsta, ka runā gars. Un pats jocīgākais, ka viņi tam tic.

Mājās pārnācis, Mūns ilgi stagāja no viena istabas kakta otrā. Astoņpadsmit bloknota lappuses ar Spituela rakstu neļāva domāt ne par ko citu. Kāpēc Alisons nav publicējis šos materiālus? Desmit tūkstoši ir iespaidīga summa, tai jādod peļņa. Kāpēc tad viņš aizlaida šo naudu pa skursteni? Un kāpēc viņš mēģināja iegalvot, ka nav saņēmis rokrakstu, ka nezina ta saturu? Lūk, kur jāmeklē atrisinājums! Neviļus Muns atcerējās sa­runu ar profesoru Holmenu.

— Es neticu Rotbahu vainai, — Holmens bija tei­cis. — Vispirms tāpēc, ka personīgi pazīstu viņus — viscaur godīgi cilvēki. Nekādi komunisti viņi pie tam nebija, tieši otrādi, ļoti lojāli pilsoņi. Arī «Kustībā par atomieroču aizliegšanu» viņi bija iestājušies tikai tā­dēļ, ka vēlēja labu savai zemei.

— Bet liecinieki? Ekspertīze? — Mūns toreiz bija iebildis. — Ari pie mums, protams, iespējamas justī­cijas kļūdas, bet šai gadījumā domāju, ka kļūdās nevis tiesa, bet jūs.

Spituela raksts vajāja Mūnu līdz pašam vakaram. Viņš bija gandrīz vai priecīgs par Peta ierašanos. Pets vicināja kādu avīzi.

— Še, palasi, uzzināsi patiesību par savu Spituelu!

Mūns pastiepa roku, bet izlasījis laikraksta nosau­kumu, pasmīnēja:

— Atkal tava sarkanā propaganda! Tencinu. Kāpēc dievs sodījis mani ar tādiem radiem!

Kad Pets aizgāja, viņa seja izskatījās līksmāka nekā parasti. Sīs jautrības iemeslu Mūns saprata tikai vēlāk. Pets bija paslēpis savu avīzi starp «Evening Star» lap­pusēm, un Mūns savā izklaidībā izlasīja Peta ieteikto rakstu, nemaz nenojauzdams, ka ieelpo kaitīgus mik­robus. Divdesmit divu ievērojamu fiziķu paziņojums sākās ar vārdiem: «Pēc ilgas cīņas ar savu sirdsapziņu nācām pie slēdziena, ka nedrīkstam noklusēt patie­sību.» Visi divdesmit divi fiziķi vienprātīgi atzina, ka tiesai uzrādītie rasējumi, kurus Spituels it kā saņēmis no Rotbahiem, neatklājot nekādus valsts noslēpumus. Tie saturot vienīgi raķešu būves pamatprincipus, kas pazīstami kuram katram šaja nozarē strādājošam zi­nātniekam …

Nākamajā rītā Mūns paziņoja Deilijam:

— Esmu nolēmis pāriet no aizsardzības uzbru­kuma.

— Sen bija laiks! Trolops nekavējoties jāapcietina!

— Ne tik strauji, Deilij! Man liekas, ka beidzot esmu pa pusei atrisinājis mīklu ap Spituela slepkavu. Bet manai hipotēzei vajadzīgs apstiprinājums. Pats nevaru to sameklēt, bet ceru to saņemt no pretiniekiem. Esmu iecerējis rīcības programu ar trim punktiem. Pirmais: piezvaniet reportieriem un kā labu joku pastāstiet mūsu vakardienas piedzīvojumus ar Sipu jaunāko. Pasakiet, kada laikā tas atradies uz jumta. Ko toreiz un tagad liecinājusi misis Lanovera un tā tālāk.

— Tas nav iespējams, inspektor! Tas nozīmē nostā­dīt sevi idiotiskā stāvoklī. Par mums zobosies visa pilsēta!

— Lai! Smejas tas, kas smejas pēdējais.

— Labi, tiks izpildīts. Tikai pēc tam labāk veselu nedēļu nekur nerādīties.

^ Tā ir jūsu darīšana. Programas otrais punkts: tūdaļ došos pie Lafajeta ziņot, ka izmeklēšana no­beigta, un pieprasīšu Ivanova izdošanu.

— Kur jums prāts!… Piedodiet, inspektor! Ja uz jumta no astoņiem līdz pusdeviņiem tupējis Šips jau­nākais, tad no tā izriet, ka Ivanova nostāsts ir tīrā iz­doma.

— No loģikas viedokļa izriet tikai tas, ka Ivanovs nav bijis uz jumta. Bet, cik viņa stāstā patiesības, tas vēl jānoskaidro. Tieši šim nolūkam kalpo manas pro­gramas trešais, pats svarīgākais punkts.

— Un kas tas ir par punktu?

— Neņemiet ļaunā, Deilij. Pagaidām to neatklāšu pat jums.