Pavadonis met ēnu

22.

Mūns gulēja gultā un šķirstīja avīzi. Tā bija nere­dzēta greznība. Dienu pēc dienas, gadu pēc gada viņš cēlās, mazgājās, skuvās, sēdās pie galda un tikai tad ņēma rokā laikrakstu. Bet nu jau dažas dienas inspek­tors vairs necēlās laikā un, pats trakākais, lasīja avīzi gultā. Džīna nekā nesaprata, un Mūns arī necentās paskaidrot. Nevar taču sacīt, ka darbā viņam nav ko darīt.

— Kas jauns? — Džīna painteresējās.

— «Pie Kentas vietējie iedzīvotāji redzējuši krievu kosmisko kuģi. Fermeris Bils Blaha, vietējais smag- svara čempions boksā, pēc dramatiskas cīņas atbruņo­jis padomju aģentu. Nav šaubu, ka šis aģents nomests no krievu raķetes ar katapultu.»

Mūns lasīja lieliem burtiem saliktos apakšvirsrak­stus.

— Ko tu saki! Labi, ka šoreiz viņu vismaz notvēruši!

— Tu tam tici?

— Ka viņu notvēruši?

— Ka tas vispār noticis. Atceries, pirms dažām die­nām ziņoja par gaisa kuģi prērijā.

— Bet cilvēki taču savām acīm redzējuši!

— Drīzāk svešām acīm! Pie tam pārāk skaidri. Pa­manījuši pat, ka vienam no pilotiem uz pazolēm bijuši krievu burti.

— Nesaki vis, Sem. Nav dūmu bez uguns. Kāpēc, piemēram, viņi nelido pāri Francijai vai Brazīlijai? Pie mums ir tas, kas viņus interesē.

— Strīdēties ar tevi vai Petu pa spēkam tikai robo­tam!

Kad Mūns ieradās pārvaldē, Mardžorija aicināja viņu pie šefa.

— Nekavējoties dodieties lejā, — bez kādiem ieva­diem paziņoja Lafajets. — Pie ieejas gaida zaļš «Pli- muts». Šoferis aizvedīs jūs pie pulkveža Mervina.

— Kāpēc tādas ceremonijas? Ko viņš grib?

— Nezinu, inspektor. Man neviens nekā neteica. No­slēpumainība ir viņu jājamais zirdziņš.

Kara laikā pulkvedis Mervins bija pildījis slepenu uzdevumu okupētajā Francijā. Vācu lode bija viņu ķē­rusi sejā, un kopš tā laika pulkvedis vienmēr likās smīnam. Tikai zilas acis palika nopietnas.

— Sveicināti, inspektor! Pa telefonu negribēju nekā stāstīt, jo pagaidām viss jātur pilnīgā slepenībā. Diem­žēl vakar laikrakstos iekļuvusi īsa ziņa. Bet cerēsim, ka to uzskatīs par kārtējo avīžu pīli… Un tagad izklāstīšu jums materiālus.

— Viņš atzinies, ka ir padomju aģents? — Mūns jautāja, noklausījies pulkveža stāstījumu.

— Pagaidām viņa atzīšanās nav tik svarīga… Zinām, ka apakšpulkvedis Ivanovs iesūtīts izspiegot svarīgus objektus kodoltermiskam uzbrukumam.

— Un attiecībā uz Spituela slepkavību?

— Neesam viņu par to pratinājuši. Atstājām jums… Lūk, ko mēs pie viņa atradām.

Pulkvedis izņēma no seifa pilsētas plānu un pistoli.

Plānā bija ievilkts krustiņš, kas atzīmēja namu Nr. 30 Van Strātena ielā. Pistole, kā to apstiprināja klāt pieliktais ieroču eksperta atzinums, bija TT sis­tēmas.

— Kur jūs viņu notvērāt? Pilsētā?

— Tas iznāca pavisam nejauši. Viņu notvēra kāds puisis, netālu no Kentas …

— Kā, tas bokseris?! Tad tā pasaciņa par krievu kosmosa kuģi tomēr taisnība?

— Ko jūs! Reportieri pārcentušies, — pulkvedis teica, pirmoreiz apliecinādams, ka prot arī pa īstam smaidīt.

— Kad domājat ķerties pie lietas? — pulkvedis no­cēla klausuli. — Robert? Ivanovs jums vairs nav vajadzīgs?… Beidzāt pratināt? Kādi rezultāti?… To varēja gaidīt.

Pulkvedis pievērsās Mūnam.

— Varat kaut tūlīt dabūt savā rīcībā.

— Paldies… Atliksim līdz rītdienai… Man jāpa­domā, jāsagatavojas.

— Kā vēlaties… Līdz rītam būšu viņu padarījis mīkstu. Manuprāt, jums tā būs bērnu spēlīte. Mums gan vēl nāksies krietni nomocīties. Viņa stāvoklī at­zīties slepkavībā ir tas pats kā nospļauties, vairāk par vienu galvu viņš tā kā tā nevar zaudēt.

Pēc sarunas ar pulkvedi, Mūns ilgi sēdēja mazā bārā un raudzījās tukšā glāzē. Vai tiešām Spituela lieta beidzot noslēgta? Un visu to izdarījuši citi. No­ķēruši, sagādājuši pierādījumus, bet viņam žēlīgi atļauj parakstīties zem protokola. Vienkārši un skaidri. Pat pārāk skaidri…

Mūns aizbrauca uz policijas lidlauku. Pēc stundas viņš izlidoja uz Kentu.

Motora rūkoņa nomierināja. Mūns aizsnaudās. At­modās tikai tad, kad helikopters stāvēja pļavā pie Bila Blahas fermas. Bils nebija mājas. Māte teica, ka viņš ar draugiem aizbraucis uz pilsētu. Droši vien tupot Toma Stepdeila krodziņā. Atrast vieglāk par vieglāku. Galvena iela dažus soļus no baznīcas.

Helikopters nolaidās pilsētas liclakajā laukumā. Pi­lots palika mašīnā, kuru tūdaļ ielenca puiku bars. Muns devās meklēt Bilu. Krodziņš bija pārpildīts. Tūlīt re­dzēja, ka, neskaitot kino, tā bija vienīgā vieta, kur pul­cējas apkaimes jaunieši. Daži izmēģināja laimi spē|u automātā, citi ielenca mūzikas automātu un svinīgi no­klausījās Pelvisa ritmiskos izsaucienus. Vienīgi alu izsniedza nevis automāts, bet pats saimnieks.

Atrast Bilu nebija grūti. Pats pirmais, kuram Mūns • apvaicājās, norādīja uz kādu galdiņu. Pie tā sēdēja septiņi puiši, bet varēja nemaldīgi saprast, kurš no viņiem Bils. Sparīgi žestikulēdams, izteiksmīgi vaib­stīdams seju, viņš kaut ko stāstīja. Skaidrs — dižojas, kā ar lielisku «āķi» notriecis zemē sarkano aģentu.

— Hallo, Bil! Man ar jums jāaprunājas. Jusu drau­giem droši vien jau apnicis klausīties, bet man būs in­teresanti.

— Kas jūs tāds esat?

— Neuztraucieties, pateikšu.

Bils pameta draugus un apsēdās ar Mūnu pie letes.

— Tom, man vēl vienu, — Bils pasūtīja.

Saimnieks nolika viņam priekšā lielu glāzi ar oranž-

krāsas šķidrumu, kurā peldēja salmiņš.

— Slāpst, — teica Bils un vienā paņēmienā iztuk­šoja glāzi.

— Vai nebūs par daudz?

Mūns jau nožēloja, ka atlidojis. Šis dzērājs spējīgs nez kādas pasakas izgudrot.

— Augļu kokteilis! — Bils nosmējās. — Ne grama alkohola nelietoju, pat svētkos ne. Jāsaglabā sportiskā forma.

Mūnam kļuva vieglāk ap sirdi.

— Esmu no policijas. Es gaidu no jums precīzu, patiesu stāstu par šo notikumu. Nevis to, ko teicāt žur­nālistiem, bet to, ko tiešām redzējāt.

— Faktiski tur nav daudz ko stāstīt, — inspektora klātbūtnē Bils neuzdrošinājās tēlot varoni. — Atgrie­zāmies no dančiem, es un vēl daži puiši. Ceļš veda caur mežu. Viņi pļāpāja par meičām, man tāda lielīšanās ne visai patīk, tāpēc gāju kādus desmit soļus pa priekšu. Izdzirdējis lidmašīnas motoru rūkoņu, nepiegriezu tam vērību, jo tuvumā atrodas armijas lidlauks. Pēkšņi redzu virs meža spilgtu gaismu. Raķete! Ko tas varētu nozīmēt? Drāžos caur biezokni un, tik tiešām, tur stāv šis puisis un šauj raķetes gaisā. Bet rūkoņa arvien tuvojas. Tūdaļ sapratu — dod ziņu nolaisties. Nav vairs laika domāt, kas un kāpēc, tikai jūtu, te kaut kas nav kārtībā. Pieskrienu, bet šis izrauj pistoli. Uz- ķēries uz īstā — sadevu, kā nākas, noslēgumam zibe­nīgs āķis, un tā lieta darīta. Tikmēr piesteidzās pārē­jie. Varbūt arī tad vēl nebūtu sapratuši, kas viņš par putnu, bet skatāmies — raidstacija un tā tālāk. Butu mēs nākuši desmit minūtes vēlāk, viņš jau būtu gaisā …

— Bet kosmiskais kuģis, par kuru rakstīja avīzes?

Bils nosarka.

— Kāds tur kuģis, nekā tamlīdzīga nebija. Uz to mani vedināja reportieris, un es ielaidos. Iztēlojos, kā tas izskatīsies pirmajā lappusē: «Bils Blaha no Olg- stonas fermas redzējis sarkano kosmosa kuģi…» Rū­koņa kā vienkāršam reaktīvajam bumbvedējam.

— Paldies, Bil! Mans padoms — ja gribat palikt čempions boksā, nejaucieties citās sacensībās, piemē­ram, melu konkursā. Vilinoši, bet nedroši.