Pavadonis met ēnu

10.

— Ko tas nozīmē — mēdijs? — Mardžorija vaicāja čukstus.

— Persona, ar kuras starpniecību cilvēki sarunājas ar gariem.

Lai neizgāztos Mardžorijas priekšā, Deilijs uz ātru roku bija izstudējis spiritistu terminoloģiju. Par mā­cības līdzekli kalpoja kioskā iegādatais izdevums «Viņ­pasaules balss».

— Lūk, tā tur! Minerva Zingera! — Deilijs ar acīm norādīja uz kādu jaunu sievieti.

Minerva izskatījās tieši tā, kā piedienas īstam mēdi­jam — izdēdējusi, ar gandrīz caurspīdīgu ādu.

Atlika vienīgi minēt, vai šādā ārienē vainojami sistemātiski sakari ar viņpasaules būtnēm vai siste­mātisks pusgavēnis.

Pie misis Lanoveras pulcējās galvenokārt sievietes. Vienīgais vīrietis bija pārtikas preču tirgotavas īpaš­nieks.

— Vai jūs ticat spiritismam? — Deilijs apvaicājās, kad tirgotājs izgāja priekšnamā uzpīpot.

— Un jūs? Kāpēc jūs esat šeit!

— Tāpat, aiz ziņkāres. Ceru, ka izrāde nav pārāk garlaicīga.

— Tad varu runāt ar jums vaļsirdīgi. Redziet, es

personīgi domāju, ka tā ir tikai tāda māžošanās. Pie­mēram, mis Minerva. Ja vien viņa varētu atrast nodar­bošanos, kas dotu iespēju samaksāt misis Lanoverai par istabu… — viņš paraustīja plecus. — Un es? Ko es šeit meklēju? Pircējus. Kopš sāku apmeklēt šos va­karus, visas apkaimes spiritistes iepērkas tikai pie manis. Un mūsu laikos tas ir liels ieguvums…

Deilijs atgriezās viesistabā un apsēdās blakus Mar­džorijai. Meitene izskatījās vīlusies. Viss bija ļoti pa­rasti. Dzēra tēju ar apelsīnu džēmu, krustmāte Rollija cienāja ar pašceptiem biskvītiem, tērzēja par visādiem niekiem. Tikai pēc otrās tasītes sarunas kļuva saisto­šākas. Krustmāte Rollija pastāstīja par seansiem, kur gari ne tikai dancinājuši galdiņu, bet pat šķindi­nājuši traukus un likuši zvanīt modinātājam. Misis Lanovera padižojās, ka viņas klātbūtne kāds gars gandrīz materializējies. Viņa pat varējusi saskatīt tādu kā palsu migliņu …

Mardžorija klausījās ar aizrautību. Deilijs pacentās pievērst uzmanību sev.

— Tas vēl nav nekas! — viņš pašapzinīgi teica. ■— Man reiz gadījās tāds numurs! Uz galda stāvēja pilna džina pudele, pie tam aizkorķēta. Un iedomā­jieties, kad uzdedzinaja gaismu, pudele bija tukša! Bet sifons ar sodas ūdeni stāvēja kā stāvējis — neskarts. Vislabākais pierādījums, ka mūsu vidū patiešām cie­mojies nelaiķa Herijs, dzīvam esot viņš bija īsts šņab- degunis.

Atskanēja satrauktas balsis. Nevienam neienāca prātā apšaubīt šo pārdabisko parādību. Deilijs no sāniem bažīgi uzlūkoja Mardžoriju. Kā gan viņš varēja aizmirst, ka Mardžorija ir stingra alkoholisku dzērienu pretiniece. Taču, acīm redzot, viņa uzskatīja, ka viņ­pasaules iemītnieks var atļauties daudz ko tādu, kas šajā pasaulē nosodāms.

— Tas mani iepriecina, — čukstēja krustmāte Rol­lija. — Ja jūsu klātbūtnē viņi devuši tik taustāmus savas eksistences pierādījumus, tad tas nozīmē, ka jums pašiem, mister Deilij, ir stiprs astrāls fluīds.

Par «viņiem» krustmāte dēvēja garus. Šo vārdu viņa izrunāja familiāri, kā labus paziņas pieminot.

'— Manī nostiprinās cerība, ka jūsu fluīds labvēlīgi ietekmēs misteru Smisu, — piebalsoja misis Lano­vera. — Mums līdz šim nav ar viņu veicies. Brīžiem mis Minerva juta, ka gars tuvojas, bet katru reizi viņš atkal izgaisa.

— Nav nekāds brīnums, — piebalsoja cita dāma. — Mēs taču esam viņam sveši. Kad kjūšu par garu, es arī nedošos pie svešiem. Tas būtu vienkārši nepie­klājīgi. Bet jūs, mister Deilij, vai esat viņu redzējis?

— Redzēju gan, tikai mirušu.

— Tam nav nekādas nozīmes. No medicīniskā vie­dokļa viņš bija miris, bet gars bija dzīvs, — čukstēja krustmāte Rollija. — Viens no vislielākajiem speci­ālistiem spiritiskos jautājumos, psihisko pētījumu insti­tūta vadītājs doktors Lakruss apgalvo, ka astrālais otrinieks vēl divdesmit četras stundas pēc nāves uzturas ķermeņa tuvumā. Nav šaubu, ka misters Smiss jūs pazīst.

Krustmāte paskaidroja to gluži lietišķi, taču čuksti vērta viņas balsi tik spokainu, ka Mardžorijai pār muguru pārskrēja šermuļi.

— Kā jūtaties, Minerva? — misis Lanovera uzru­nāja bālo meiteni. — Vai varam sākt?

— Esmu gatava, dārgā misis Lanovera, — Minerva padevīgi atteica.

Sākās seanss. Mazā drebošā liesmiņa tik tikko ap­gaismoja rokas, kas izveidoja uz galda magnētisku ķēdi. Katrs turēja savu kaimiņu rokas. Deilijam pa kreisi sēdēja Mardžorija, pa labi tirgotājs. Mardžo- rijas drebošie pirksti ar spēku iespiedās Deilija plauk­stā. Magnētiskās ķēdes centrā atradās mis Minerva. Viņas rokas bija saliktas kopā — vienu turēja krust­māte Rollija, otru misis Lanovera.

Krustmāte Rollija uzaicināja klātesošos nodziedāt pusbalsī dažas dziesmas, tās palīdzēšot radīt vaja­dzīgo noskaņu.

— Vai baznīcas korāļus? — apjautājās Mardžorija.

— Vienalga, ko. Dziedāšana viņus pievelk. Kādēļ tas tā, līdz šim nav noskaidrots.

— Cik varu spriest, Smisa garam saksofons būtu vairāk pa prātam, — norūca Deilijs.

— Nē, nē, tikai dziedāšana, — gluži nopietni iebilda krustmāte Rollija. — Dziedāšana palīdz mēdijam ātrāk iegrimt transā.

Saskatījis spirta lampiņas uzliesmojumā mis iVliner- vas galvu, Deilijs satrūkās. Plaksti cieši aizdarīti, uz pieres spīdīgas sviedru lāses, vaibsti it kā sastinguši nedabiskā piepūlē.

— Tagad varam sākt, — pēkšņi paziņoja krustmāte Rollija. —- Nedomāsim ne par ko citu, tikai par misteru Smisu. īpaši jūs, mister Deilij. Koncentrējiet savas domas, iztēlojieties, ka viņš stāv jūsu priekšā tāpat kā toreiz.

— Toreiz viņš gulēja uz grīdas, — atteica Deilijs.

— Nu, tad iedomājieties viņu guļošu.

■— Kārtībā! Esmu iedomājies!

— Tagad piesauciet viņu!

Deilijs ieklepojās, uz mirkli atbrīvoja roku no tir­gotāja sviedrainā tvēriena un piebungoja pie galda apakšas…

— Mister Smis, es jūs izsaucu! Atsaucieties, ja esat starp mums! Jūs izsauc seržants Deilijs! Mister Smis, atsaucieties! Pāreju uz pieņemšanu!

— Es jūtu, viņš ir te, — čukstēja krustmāte Rol­lija. — Viņš runās caur galdu …

Visu skatieni pievērsās Minervas rokām. Pār tām pārskrēja konvulsijas, tad pirksti sāka kustēties, kaut ko izsita, atkal norima.

— Viņš saka «jā», — iesaucās misis Lanovera.

— Šausmīgi garlaicīga procedūra, — Deilijs no­teica. — Mēģināsim piespiest viņu runāt cilvēciskā valodā.

— Krist! — Mardžorija iesaucās.

— Mums tas līdz šim nekad nav izdevies, — atsau­cās kāda skeptiski noskaņota dāma.

— Jūs vēl nezināt, kāds man fluīds, — iebilda Dei­lijs. — Ne tādus vien esmu piespiedis runāt…

— Mister Smis, vai jūs mani sapratāt?

Un tad notika brīnums. Kāda dobja, mazliet čerk­stoša balss atbildēja:

— Jā, es sapratu!

Iespaids bija neaprakstāms. Mardžorija tikko nepa- ģība. Nemaz vairs nedomādama par magnētisko ķēdi, viņa kā slīcēja apvija abas rokas ap Deiliju. Pat mis Minerva, kas atradās transa stāvoklī, šausmās atplēta acis. Viņas pirksti trīcēja, un šīm trīsām vairs nebija nekāda sakara ar spiritiskām spējām, drīzāk ar gluži normālām bailēm.

Misis Lanovera ekstāzē iesaucās:

— Viņš runā! Viņš runā! Turpiniet!… Pajautājiet, kamēr nav izzudis!

Ļāvis uztraukumam mazliet norimt, Deilijs ņēmās izvaicāt garu, gluži tāpat, kā mēdza izprašņāt aizdo­mīgas personas.

— Jūs tiešām esat misters Smiss?

— Nu, protams! — atskanēja atbilde no galda apak­šas.

— Kur jūs dzīvojāt, kad vēl nebijāt gars?

— Van Strātena ielā 30.

— Kad jūs nomirāt?

— Ceturtajā oktobrī.

— Kādā veidā?

— Mani nošāva.

— Ar kādu ieroci?

— Ar krievu pistoli TT.

Deilijs grasījās vēl ko jautāt, bet krustmāte Rollija aizsteidzās viņam priekšā.

— Kur tagad jūsu mājoklis, mister Smis? — viņa čukstēja.

— Drusku skaļāk! Es nekā nedzirdu, — Smisa gars atsaucās.

Krustmāte Rollija atkārtoja jautājumu.

— Debesīs, kur gan citur.

— Bet tieši kurā vietā?

Gars brīdi klusēja.

— Viņš laikam nedrīkst atbildēt, — komentēja misis Lanovera.

— Kas par muļķībām! — atskanēja dusmīga balss. — Kas man var to liegt? Lūdzami, es dzīvoju Sīriusa zvaigznājā, sestajā planētā pa kreisi.

Arī citi, atģidušies no izbīļa, pamazām kļuva dro­šāki. Jautājums sekoja jautājumam, Smisa gars tikko jaudāja atbildēt.

— Vai jūs varat aizlidot arī uz citām pasaulēm?

— Protams! Mūsu kosmisko raķešu vidējais ātrums ir divi gaismas gadi vienā stundā.

Mardžorija atcerējās lidojošos šķīvjus, kas sakarā ar mākslīgā mēness palaišanu atkal bija kļuvuši po­pulāri.

— Vai arī es drīkstu kaut ko jautāt? — viņa kautri teica.

— Lūdzu! Būšu priecīgs jums atbildēt, — laipni atļāva Smisa gars.

— Vai lidojošie šķīvji nāk no jūsu planētas?

— Lidojošie šķīvji? Kas par blēņām! Mēs lietojam tikai lidojošās pudeles.

— Mister Smis, vai jūs atrodaties mūsu vidū kā abstrakts gars vai kā astrāls ķermenis? — painteresē­jās tirgotājs.

— Runājiet skaidrāk! Nekā nesaprotu.

— Es gribēju jautāt, vai jūs mūs tikai dzirdat vai arī redzat?

— Jūs es neredzu, bet vienu otru gan. Es, piemēram, gluži skaidri redzu kādu gaišmatainu meiteni. Viņa nekad nekrāso lūpas, nelasa mīlestības romānus un sapņo par vīru, kas tikumības ziņā pārspētu pat garu. Iesaku apprecēt normālu vīrieti, kaut vai to, kas sēž viņai blakus.

Mardžorija sākumā sarāvās, tad vēl ciešāk piekļāvās Deilijam.

— Vai mani jūs redzat? — čukstēja krustmāte Rol­lija.

— Nē! Un arī negribu redzēt!

— Bet mani? Mani jūs taču noteikti redzat? — uz­stājās misis Lanovera.

— Redzu! Kā var neredzēt tādu blāķi?

Misis Lanovera nesadzirdēja gara pēdējos vārdus. Viņa izrieza varenās krūtis un baudīja savu pārākumu.

— Redzi. Rollij, mani viņš redz! — viņa sauca balsī, kas pauda gan lepnumu, gan nicību pret nelaimīgo Rolliju, kura nespēja darīt sevi redzamu gariem. Gri­bēdama paildzināt savu triumfu, misis Lanovera uz­plijās:

— Jūs mani taču noteikti redzat, mister Smis? Vai ne? Vai varat mani aprakstīt?

— Lūdzu! Jūs esat resna kā muca, pļāpīga kā ža­gata, nenovīdīga kā sātans, pie tam slepena žūpa.

Misis Lanovera pielēca kājās.

— Ko jus uzdrīkstaties? Tā ir nedzirdēta bezkau­nība!

Tikai ar lielām pūlēm izdevās viņu nomierināt. Vai­cātājas lomu uzņēmās krustmāte Rollija:

— Vai jūs nogalināja personīgs ienaidnieks?

— Nē!

— Vai jūs nogalināja veikalniecisks ienaidnieks?

— Nē!

— Vai jūs nogalināja politisks ienaidnieks?

— Varbūt.

— Varbūt sarkanie? — ieminējās tirgotājs.

Acim redzot, garam bija apnikusi saruna. Nožāvājies, viņš teica:

— Jā, sarkanie, tikai lieciet mani mierā! Jūs ar sa­viem idiotiskajiem jautājumiem esat man apnikuši līdz kaklam!… Ja, klausos. Tūlit! — bija tāds iespaids, it ka mistera Smisa gars tālumā sarunājas ar kādu citu garu. Tad balss atkal tuvojās:

— Palieciet sveiki! Mani izsauc augstākā vara!

Tie bija Smisa pēdejie vārdi.

Panākumi bija grandiozi. Sajūsminātie spiritiskā seansa dalībnieki atvadoties ilgi kratīja Deilija roku. Tirgotājs, kas bija nācis aiz komerciāliem apsvēru­miem, paguva pačukstēt Deilijam, ka viņš beidzot izār­stēts no neticības.

— Un zināt, kas mani visvairāk pārliecināja? — viņš teica, vadīdams Mardžoriju un Deiliju pa kāp­nēm lejā. — Misis Lanoveras raksturojums. Neviens dzīvs cilvēks nespētu to izdarīt tik trāpīgi.

Pašu lielāko gandarījumu Deilijs saņēma, pavadījis Mardžoriju līdz mājām. Kad viņš atvadām sniedza roku, viņa to satvēra ar strauju kustību.

— Es šo vakaru nekad neaizmirsīšu! Tas tik bija brīnišķīgi, Krist! Vai atceraties, ko misters Smiss teica attiecībā uz mums abiem?!

Un tad viņa izdarīja kaut ko tādu, ko no tikumīgās Mardžorijas nekādi nevarēja sagaidīt. Bet skūpsts bija tik zibenīgs, ka seržants tā ir netika pie skaidrības, vai to sniegusi meitene pati vai viņas astrālais gars.