Pavadonis met ēnu

4.

Ieraudzījis milzīgo uzbudināto pūli, kas viļņoja starp biržas marmora kolonām un bronzas statujām, pamanījis policistus, kas centās radīt vismaz kārtības ilūziju, Mūns saprata, ka te kaut kas notiek.

Pāri ļaužu galvām slējās rokas ar avīzēm, tām pretī stiepās rokas ar sīknaudu. Ar elkoņiem lauzdams sev ceļu uz ieeju, kur avīžu puika, ierāpies komercijas dievietei klēpī, iztirgoja ekstraizlaidumu, inspektors uzgrūdās vīrietim, kas izrāva laikrakstu zēnam no rokas. Pāri viņa sarkani pietvīkušajam pakausim Mūns ieraudzīja virsrakstu «Vai sputņiks ietekmēs biznesu?». Avīzē bija ievietota galvenā diplomātiskā korespon­denta intervija ar padomju līderi. «Patlaban notiek sava veida lūzums. Militārie speciālisti domā, ka lid­mašīnas, lai tās būtu bumbvedēji vai iznīcinātāji, atro­das savas pastāvēšanas norietā.»

Vestibilā Mūns negaidot sadūrās ar Blisu Trolopu. Abi saķērās rokās, lai drūzmā nepazaudētu viens otru, un kopīgiem spēkiem izlauza sev ceļu. Galvenā straume mutuļoja uz zaļi. Tikai ar lielām pūlēm viņiem izdevās izrauties un atvilkt elpu kādā marmora nišā.

— Ir gan traka dieniņa! — Muns aptaustīja pogas un atviegloti nopūtās.

— Man patīk, — Trolops pasmaidīja. — Iznāks lie­liska reportāža.

Mūns atvēra durvis, kuru spoguļgludajā virsmā greznojās mākleru firmas izkārtne:

«P. M. Botlmeikers un Ko. Vērtspapīru biržas zvē­

rinātie locekļi, veikala starpnieki un izpildītāji. Pa­sūtījumi pa telefonu Sitihola 3-9177.»

— Kurš te būtu misters Botlmeikers? — pūlēdamies pārkliegt izmisīgus tālruņu zvanus un satrauktu balsu jūkli, Mūns griezās pie kāda klerka. Bet tam nebija laika atbildēt, nebija pat iespējams noraust lielas sviedru lāses, kas mērcēja krekla stīvināto apkakli. Nometis vienu klausuli, tas jau stiepās pēc citas.

— Pārdot?… Labi… Par cik?… Par astoņdesmit ar pusi? — klerks uzmeta paviršu skatienu televizo­ram, kas pārraidīja kursus no operāciju zāles. — Ne­kas neiznāk, jau kritis uz septiņdesmit septiņi trīs ceturtdaļas… Par septiņdesmit seši? Kārtībā! — viņš aši ierakstīja pasūtījumu blankā un ar automāta precizitāti jau sniedzās pēc citas tālruņa klausules:

— Pārdot?… Par cik?… Par jebkuru cenu? Kārtībā.

Mūnam ienāca prātā spīdoša ideja.

— Pērku! — viņa balss nodimdināja.

Izbrīnējušās sejas pagriezās pret Miinu.

Šo apjukuma mirkli viņš izmantoja, lai apvaicātos pēc Botlmeikera.

— Šefs ir zālē. Pirms pārtraukuma neatradīsiet. Paši redzat, kas notiek …

— Aizkāpsim uz turieni! — Trolops ierosināja.

— Palūkosimies, kā iet bojā finansu dievi. Pacilajošs skats!

Atradis zālē kādu puslīdz mierīgu vietiņu, Mūns ieklausījās neskaitāmajās balsīs, kurām kopējs bija tikai viens — panika. Pāri milzīgam ekrānam slīdēja bez­kaislīgi skaitļi. Kursi nemitīgi mainījās, skaitļi šaudī­jās un ņirbēja. Nespēdams orientēties šajā ciparu dru­dzī, Mūns pievērsa uzmanību «Apvienotā tērauda» kursam. Šis akcijas parasti dēvēja par «Zelta tēraudu». Katrs otrs kara kuģis, lidmašīna, tanks, šāviņš tika darināts no šīs sabiedrības metāla. Pagaidām «Apvie­notā tērauda» akcijas turējās labāk par saviem konku­rentiem. Bet drīz arī šī stabilitāte izrādījās mānīga. Kurss sāka krist — lēni, bet neapturami, kā malārijas slimnieka temperatūra pēc krietnas hinīna devas: 82 3/4 — 82 3/6 — 82 2/5… Un katru pieturu šai ceļa uz leju pavadīja spradzienarn līdzīgs simtbalsīgs kliedziens: «Pārdodu Tēraudu … Kas pērk Tēraudu?» Kliedzieni savukārt ietekmēja kursa dēli. «Zelta tē­rauds» noslīdēja zem sudraba vērtības, pēkšņi gāzās bezdibenī un apstājās tikai pie 54 punktiem. Mūns sa­prata, ka te vairs nav ko skatīties — «Apvienotais tērauds» bija mironis.

Pamazām Mūnam sāka likties, ka viņš iekļuvis dzir­navās. Kliedzieni mala nervus. Šur tur pavīdēja sani­tāru baltie tērpi.

Pirmos pieprasījumus pēc «Mēness sabiedrības» ak­cijām uztvēra kā labu joku. Viens iesmējās, cits piebal­soja, trešais jau histēriski smējās. Tad smiekli norima tikpat negaidot, kā bija iesākušies. Galu galā ar ko šīs akcijas sliktākas par citām? Krist tās nevar, tā­tad tikai celties. Un cilvēki, kas tikko bija smējušies līdz žokļu krampjiem, pēkšņi ņēmās pārkliegt cits citu: «Pērku! Kas pārdod Mēnesi?! Pērku!» Vēstot pārtrau­kumu, nodimdēja gongs. Skaļruņi pastiprināja skaņu, aiznesa to līdz katram kaktam, tomēr kliedzieni neri­mās. Bet tad ekrāns nodzisa, un ļaudis saprata, ka viņiem dota stunda atelpas. Brīdi viņi stāvēja kā sa­stinguši — likās, nevienam nav spēka izkustēties no vietas. Tikai pamazām pūlis atdzīvojās un sāka plūst uz izeju. Garām aizslīdēja sviedrainas muguras, izvaib- stītas sejas, neprātīgas acis.

Pie durvīm, kuras sargāja divas bronzas statujas, Mūns panāca žurnālistu. Tikko viņi iegāja kantorī, pa­rādījās arī pats Botlmeikers. Ieskrējis savā kabinetā, viņš nometa uz dīvāna caurcauri slapjo žaketi, apsēdās, uzlika kājas uz galda un atbrīvojās no žņaudzošās kaklasaites.

Mūns uzrādīja dienesta apliecību, Botlmeikers atgai­ņājās un pabīdīja sev tuvāk ventilatoru.

— Vienu mirkli, vispirms darīšanas.

Ienāca klerks un nolika uz galda skaitļiem klātu papīra strēmeli. Botlmeikers uzmeta tai paviršu ska­tienu un saķēra galvu rokās.

— Ārprāts! Pusotra miljona zaudējums!.., Četras stundās!

Trolops, sapratis, ka arī te slēpjas viela rakstam, izvilka bloknotu:

— Un jums liekas, mister Botlmeiker, ka vainīgs sputņiks?

— Sputņiks ir tikai dzelzs gabals, ne vairāk. Bet šis dzelzs gabals deva mums pēdējo triecienu. Jau labu laiku jutām, ka tuvojas negaiss. Ja bizness būtu veselīgs, sputņiks ietekmētu tikai dažas akcijas. Bet tā — īsts sabrukums! Kaut man vēl šoreiz izdotos izkul­ties! …

Botlmeikers apklusa, iegrimis smagās pārdomās.

Mūnam šķita, ka šis brīdis kā radīts pēkšņam uz­brukumam — skaidrs, ka Botlmeikers nedomā par no­tikumiem Van Strātena ielā. Jāizmanto pārsteiguma moments.

— Mums zināms, ka jums bija norunāts tikties ar Smisu Kanādā.

— Ar kādu Smisu? Par ko jūs runājat?

Mūns parādīja Botlmeikeram viņa vizītkarti.

— Tā atradās noslepkavotā kabatā. Un šis uzņē­mums, — inspektors nometa māklera priekšā Smisa fotogrāfiju, — cerams, atsvaidzinās jūsu atmiņu.

Kamēr Botlmeikers pētīja Smisa ģīmetni, Mūns ne­novērsa no viņa skatienu. Fotogrāfija neatstāja uz mākleri nekādu iespaidu. Viņš vienaldzīgi pagrozīja to pirkstos, tad noteica:

— Iespējams, kāds no mūsu klientiem. Personīgi neatceros.

— Paskatieties! — Mūns uzaicināja pārējos darbi­niekus. — Varbūt kāds no jums atceras.

Cits pēc cita klerki pienāca klāt, palūkojās un kra­tīja galvas.

— Tā arī domāju, — Botlmeikers paskaidroja. — Pie mums griežas tik daudzi, ka nav iespējams vi­sus iegaumēt, protams, tas neattiecas uz pastāvīgiem klientiem… Varbūt viņš vispār zvanīja mums tikai pa telefonu.

Arī pasūtījumu blanku pārbaude nedeva nekā. Tiesa, tur bija vairāki Smisi, bet neviens nevarēja būt no­galinātais.

Māklera paskaidrojumi likās ticami. Uz Kanādu viņš braucis svinēt sievas dzimšanas dienu, turklāt

sieva dzīvoja Monrealā, tātad tūkstoš jūdžu no Vankūveras.

— Ko nu jūs teiksiet, inspektor? — vaicāja Trolops, kad viņi atradās uz ielas, kur joprojām nemierīgi ban­goja ļaužu jūra.

Muns neatbildēja.