Pavadonis met ēnu

13.

Seržants Deilijs izlēca no autobusa un iejuka drūzmā. Ap kvartālu, kas piederēja «Arsisi» sabiedrībai, ban­goja cilvēku un mašīnu paisums, pāri liesmoja burtu plūdi. Deilijs gribot negribot apbrīnoja plašo vērienu, kuru bija demonstrējuši šī kvartāla cēlāji. Kādā dienā novāca visus namus starp 48. un 52. ielu, un viņu vietā gada laikā izauga vesels ēku komplekss, kura vienīgais uzdevums bija sniegt maksimālu izpriecu maksimālam ļaužu daudzumam.

Šoreiz Deilijs par savu pētījuma objektu bija izrau­dzījis «Veco pasauli». Tās restorāni aizņēma neskaitā­mas zāles vairākos stāvos. Katrā zālē bija atveidots kāds Eiropas stūrītis. Lūk, Rivjera, zila jūra, baltas jahtas, iedeguši peldētāji, zaļas palmas — viss kā dabā. Šo ilūziju radīja stereopanorāma. Bet, kad Deilijs, ga­rām ejot, piegrūda roku, izrādījās, ka palmas ir īstas. Viņš pārsteigts apstājās un pieskārās jūrai, pārliecināts, ka sataustīs stiklu. Bet nekā — arī ūdens bija īsts. Tikai aiz tā sākās butaforija. Spoguļsienas, atstaroda­mas jūras ainavu, radīja iespaidu, it kā apmeklētāji sēdētu uz salas. Glītās meitenes ar paplātēm rokās šķita iznirstam no ūdens.

Blakuszālē bija atveidota Bavārija: kalnu ainavas, māla krūkas ar īstu Minhenes alu un apkalpotājas vācu tautas tērpos.

Nākama bija krievu zāle. Pirmais cilvēks, ko Deilijs te ieraudzīja, bija Bliss Trolops. Žurnālists patlaban cēlas kājas.

— Sveiki, seržant! Ko jūs te meklējat?

— Un jūs?

— Te pasniedz īstu Smirnova vodku. Ieteicu uz valsts rēķina pasūtīt krievu bļinas ar sarkano ka­viāru… Žēl, ka nevaru pakavēties, steidzos uz lidostu.

— Uz kurieni tad lidosiet, Blis?

— Uz Ciktaunu, redakcijas uzdevumā. Pēc nedēļas ceru but atpakaļ. Ja gadīsies kas ārkārtējs, telegrafē­jiet uz mana rēķina, — žurnālists uzrakstīja savu ad­resi un pasniedza Deilijam bloknota lapiņu.

— Labi.

Deilijs pavadīja Trolopu ar aizdomu pilnu skatienu. Protams, kādēļ lai žurnālists necienītu krievu vodku un bliņas? … Un tomēr …

Iebāzis kabatā zīmīti ar viesnīcas adresi, Deilijs de­vās uz bāru. Tēlodams iereibušo, piestreipuļoja pie letes, aiz kuras stāvēja bāra meitenes. Viņas bija dažā­das — platīnblondas un ugunīgi melnas, slaidas kā kokteiļa salmiņš un varenam miesām. Kopējs viņām bija tikai viens — neviena nelīdzinājās sievietei uz fotogrāfijās. Neatlika nekas cits kā notēlot parasto komēdiju. Deilijs ar piepūli uzrāpās augstā trijkājl un vienā paņēmienā izdzēra kokteili līdz ar visu ledus gabaliņu. Tad ņēmās gausties par savu likteni.

— Sai nolādētaja miestā nevar ticēt nevienam cil­vēkam, — viņš sūdzēja savas bēdas tuvākajai meitenei. Pa gabalu Deilijs atgādināja zirgu puisi no talas pro­vinces.

Meitene mēģināja tikt vaļā no viņa ar parastajiem izsaucieniem: «Ko jūs sakāt!», «Iedomājies tikai!» Bet Deilijs nerimās. Pastāstīja par kādu meiteni, ar kuru visai romantiskos apstākļos iepazinies šajā pil­sētā, par to, kā viņa izvilinājusi visu naudu un tā tā­lāk, un tā joprojām. Teikusi, ka strādājot barā, bet bāru šeit tik daudz, cik dzimtajā novadā zirgu. Bei­dzot Deilijs izvilka no kabatas fotogrāfiju:

— Skatieties, kas par purniņu! Pati nevainība! Kas varēja domāt, ka viņa tikai rotaļājas ar mani…

Meitenes smejas, bet neatteicas apskatīt fotogrāfiju.

— E, puisīt, parādi arī mums savu sirsniņu, — ar­vien jaunas rokas izstiepās pēc fotogrāfijas. Un tad atskanēja sauciens:

— Tā taču mūsu Pegija!