Pavadonis met ēnu

31.

Pulksten astoņos Van Strātena iela šķita kā izmirusi. Tie, kuri pārtika no dienišķā darba, jau stāvēja pie konveijeriem, mazgāja automobiļus, spodrināja zāba­kus, laboja ledusskapjus, pārdeva avīzes. Pārējie bro­kastoja vai vēl redzēja sapņus.

No Strebsa dzertuves, paslepšus atskatīdamās, iz­slīdēja misis Lanovera un ātri nozuda nama parādes durvīs. Pie viņas dzīvokļa durvīm stāvēja vīrietis. Rokā viņam bija neliela ceļa soma.

— Misis Lanovera, vai ne? Man ieteica jūsu mēbe­lētās istabas. Es arī esmu spiritists.

— Lūdzu, nāciet iekša, mister…

— Smiss.

— Ļoti priecājos, mister Smis. Tātad jums istabu?

— Jā, bet tikai saulainu. Saule jums no ielas puses, vai ne? Par maksu vienosimies, tas mani neuztrauc.

— Jūs uz pastāvīgu dzīvošanu?

— Nē, uz dažām dienām. Redziet, esmu te caurbrau- cot no Bostonas uz Kvebeku. Mantas esmu nodevis stacijā.

— Labprāt gribētu jums palīdzēt… Arī pašai būtu patīkami, mēs varētu apmainīties pieredzē.

— Pieredzē? — vīrietis caur pieri paskatījās saim­niecē.

— Spiritiskajā.

— Protams! — vīrietis izvilka kabatas portfeli. — Maksāju skaidrā! Cik?

— Es tiešām nezinu… Man ielas pusē tikai viena istaba, bet tur es pati…

— Maksāju dubultu cenu! Cik?

— Runa nav par naudu, mister Smis, es vienkārši nezinu, ko darīt. Faktiski šī istaba jau izdota.

— Pasauciet īrnieku! Viņš varētu tikmēr pārvākties uz viesnīcu. Es gribu apmesties tieši pie jums un nekur citur! Paši saprotiet, kā spiritistam man …

— Bet, mister Smis, nelaime tā, ka savu īrnieku neesmu redzējusi.

— Tad viņš ir gars, vai?

— Ko jūs? Vienkārši nodzīvoja vienu dienu. Va­karā ievācās un no rīta aizgāja. Tas bija tieši tai rītā, kad nogalināja nabaga misteru Spituelu. Starp citu, šīs istabas logs ir tieši pretī mistera Spituela logam.

— Policijai ziņojāt?

— Par misteru Spituelu? Kā tad! Es esmu galvenā lieciniece!

— Par pazudušo īrnieku!

— Nē, viņš man pateica, ka, iespējams, aizbraukšot uz nenoteiktu laiku.

— Bez mantām?

— Mantas viņam, tāpat kā jums, bija atstātas stacijā.

— Tātad istaba brīva?

— Faktiski brīva, bet viņš man samaksāja uz priekšu par trim mēnešiem, un es nezinu, vai man ir tiesības.,. Ja nu viņš pēkšņi pārrodas?

Vīrietis paskatījās uz griestiem, tad, it kā kaut ko atcerējies, uz misis Lanoveru.

— Zināt, misis Lanovera, man pēkšņi uzausa gaisma … Vai viņa vārds nebija … misters…

— Misters Lekness… Pēc vārda amerikānis, bet ru­nāja ar vieglu akcentu, tāpat kā jūs. Laikam ilgi dzī­vojis ārzemēs.

— Pilnīgi pareizi. Viņš tikai nesen atgriezies no Eiropas. Tieši viņš arī ieteica apmesties pie jums. Viņš pašlaik ir Bostonā, atbrauks tikai nākošajā mēnesī.

— Tad jau pavisam skaisti! Jūs tikai nestāstiet viņam, lai nerastos pārpratumi.

— Es neesmu pļāpa. Cik?

— Tiešām nezinu …

— Saņemiet! — vīrietis izņēma no maka simts do­lāru zīmi un nometa uz galda. — Tikai ātrāk! Man nav laika!

— Kā tā — nav laika? — nobrīnījās misis Lanovera.

— Gribēju teikt, ka ātrāk jātiek gultā. Vilcienā tra­koti noguru.

Misis Lanovera ierādīja jaunajam īrniekam istabu.

— Lūdzu! Pat divi spļaujamtrauki. īrnieku labā neko nežēloju. Bet vai tie prot to novērtēt! Hegertons, piemēram, dzīvo kā pa cūku kūti, piespļauj visu grīdu! Staigā tikai nopakaļ un mazgā. Būtu vismaz vēl kār­tīgi maksājis. Jūs paši redzēsiet, kas tas par tipu! Vienreiz, ienāku …

Jaunais īrnieks paskatījās pulkstenī un skaļi nožā­vājās.

— Nu labi, netraucēšu jūs, mister Smis, atpūtieties!

Misis Lanovera aizgāja, bet īrnieks nedomāja iet pie miera. Vispirms viņš iebāza mutē standziņu zelējamās gumijas. Tad aizslēdza durvis. Aizsedza atslēgas cau­rumu ar svārkiem. Atvēra logu. Piebīdīja krēslu un novietojās tā, lai redzētu pretējo namu, bet pats pa­liktu neredzams. Apsēdās. Paskatījās pulkstenī. Astoņi un deviņpadsmit minūtes.

No Svētā Krusta kapsētas puses atskanēja soļu troksnis. Vīrietis piecēlās un, slepdamies aiz aizkara, nopētīja nācējus.

Tie bija inspektors Mūns un Bliss Trolops. Abi no­zuda pretējā namā.

Vīrietis atkal apsēdās. Izvilka no kabatas revolveri.

Novietoja uz ceļiem. Izņēma no otras kabatas binokli. Pielika pie acs. Noregulēja. Asi iezīmējās Spituela dzī­vojamās istabas logs. Bija saredzams katrs aizkara raksts.

Vīrietis apmierināti pamāja un izspļāva košļājamo gumiju. Spļaujamtrauks atradās blakām. Bet jaunais īrnieks nebija labāks par Hegertonu. Viņš spļāva tieši uz grīdas.

Mūns bija iecerējis trīskāršu eksperimentu.

Tieši pulksten astoņos un divdesmit minūtēs viņš palaida pa priekšu Blisu Trolopu, tad arī pats iegāja namā. Kāpņu telpā valdīja krēsla. Kaut kur, droši vien Šipa dzīvoklī, skanēja radio.

— Parādiet, Blis, kā tas bija! Papūlieties atkārtot katru kustību, katru pauzi. Es uzņemšu laiku ar hro­nometru. Sākam?

Bliss paklausīja. Kāpnes iečīkstējās kā veca auto­mobiļa bremzes.

Mūns lika lielas cerības uz šo eksperimentu. Ne velti viņš bija atvedis Blisu Trolopu šurp tai stundā un minūtē, kad tika nošauts Spituels, inscenējis tos pašus apstākļus, liekot Blisam soli pa solim nodemonstrēt visu, ko viņš darījis ceturtajā oktobrī. Tā taču nebija neitrāla istaba, kur varēja skatīties vienā punktā un mierīgi stāstīt pasaciņas. Mūns nekad nebija redzējis noziedznieku, kuru šādi vai citādi neietekmētu nozie­guma vieta. Viens atklāti nervozēja, otrs mēģināja slēpt satraukumu aiz mākslota miera — taču reaģēt reaģēja katrs. Arī Bliss nevarēja nereaģēt. Tas, luk, bija otrais eksperiments.

Bija paredzēts arī trešais — visbīstamākais. Mūns skaidri apzinājās risku. Savu nodomu viņš bija uzticē­jis vienīgi Deilijam un Bedstrepam. Deilijs mēģināja atrunāt. Bedstreps ar savu parasto skandināvu mieru pateica: — Jūsu darīšana!

Un, lūk, uzkāpuši, nokāpuši un atkal uzkāpuši, viņi stāvēja pie Spituela dzīvokļa durvīm.

«Un tagad — uzmanību!» — Mūns sev pavēlēja un pagriezās pret Blisu.

— Pirmais tests — izpildīts. Laiks sakrīt. Sāksim otro. Es ieiešu, bet jūs mazliet pagaidīsiet aiz durvīm. Skaitiet līdz simtam. Tad varat nākt! Jūs darīsiet mats mata to pašu, ko toreiz — smēķēsiet, aizvērsiet logu, nolaidīsiet aizkaru, meklēsiet rakstu un tā tālāk. Skaidrs?

Mūns iegāja,'piesardzīgi pievēra durvis, ātri atrāva vaļā dzīvojamās istabas logu un pacēla aizkaru, uz­grieza vannas istabā dušu, bez trokšņa apgāza krēslu, nolika savu revolveri tieši tajā vietā, kur toreiz atradās Spituela ierocis, un visbeidzot pats izstiepās uz grīdas tādā pašā stāvoklī, kādā bija atradies Spituels.

Inspektors prātā visu laiku skaitīja līdzi Blisam… Deviņdesmit. Deviņdesmit viens. Deviņdesmit divi…

Mūns aizvēra acis. Tā gulēdams, viņš arī vaļējām acīm nevarētu redzēt durvis un Blisu. Bija jāpaļaujas vienīgi uz dzirdi un nerviem. Inspektors tīšu prātu ne­bija pārbaudījis, vai Blisam ir klāt ierocis. Guļošais Mūns bija kārdinošs mērķis. Pirms viņš pagūs satvert revolveri, atbalstīties uz elkoņa un izšaut — daudz kas var notikt. Mūns cerēja, ka instinkts viņu laikus brīdi­nās. Bet viss atkarājas no tā, kurš būs ātrāks.

Deviņdesmit septiņi. Deviņdesmit astoņi. Deviņ­desmit deviņi. Tūlīt Blisam jānāk! Simts!

Durvis atvērās. Kluss kliedziens. Bliss sastinga uz sliekšņa.

«Velns, cik tas dabiski viņam iznāk!» — nodomāja Mūns.

Simts vienpadsmit, simts divpadsmit… Visai ne­droša sinhronizācija, bet ko citu darīt, ja nevar skatī­ties pulkstenī. Simts trīspadsmit… Bliss, pārvarējis pirmo pārsteigumu, sakustējās… Aizsmēķēja… Pie­gāja pie galda … Pie loga … Ilgi stāvēja …

Mūnam sajuka skaitļi. Viens, divi, trīs, četri, pieci… Viņš iesāka no gala. Desmit, vienpadsmit, trīspa­dsmit… Blisam jau sen vajadzēja aizvērt logu. «Nu ver taču! Ver! Nolādētais, vai tu beidzot vērsi!» Mūns domās tam uzkliedza. Ar milzīgām pūlēm inspek­tors pavēlēja sev nepakustēties, neattaisīt acis.

Tad Mūns vairs neizturēja. Viņš izstiepa roku pēc revolvera un atvēra acis.

Bliss stāvēja viņam blakus. Bez ieroča.

— Viņš atkal tur, — tas murmināja. — Tāpat kā toreiz.

— Kur?

— Pretēja loga!

Mūns piecēlās un paskatījās.

— Jums tikai tā būs licies. Neviena tur nav.

— Nē, ir. Skaidri redzēju, ka sakustējās aizkari. Es jums nestāstīju, inspektor — toreiz, kad nācu pie Spi­tuela, tūlīt sajutu, ka mani kāds novēro. Tas ir viņš!

Bedstreps atgriezās pārvaldē pusstundu pēc Mūna.

— Vai esat apmierināts ar eksperimentu, inspektor?

— Kādi jūsu vērojumi, Bedstrep?

— Normāli. Satrūkās tikai pirmajā brīdī, kad atvēra durvis un ieraudzīja jūs uz grīdas. Pēc tam izturējās mierīgi.

— Tātad viņam nebija nekādas vajadzības novākt mani no ceļa … Turpiniet!

— Kad pienāca pie loga, sastinga …

— Laikam nosprieda, ka arī toreiz redzējis jūs pre­tējā logā, — Mūns paskaidroja.

— Tad viņš nav tālu no patiesības. Cik nopratu pēc Lanoveras muldoņas, arī toreiz pie viņas bija apmeties tāds šaubīgs īrnieks. Atnāca, pārnakšņoja un pa­zuda . .. Un tieši slepkavības dienā!

— Labi, Bedstrep, tagad apsēdieties manā krēslā un aprakstiet sīkāk visu, ko misis Lanovera stāstīja par šo dīvaino īrnieku …