Pavadonis met ēnu

23.

Pulkvedis Mervins, kā allaž, smīnēja. Bet acis bija nogurušas.

— Nomocījos… Spītīgs kā velns, neko teikt. Atsa­kās atklāt sakarus. Pie tam nemaz nenoliedz, ka viņam tādi ir.

— Vai varat aizdot kādu no saviem tulkiem?

— Nav vajadzīgs. Ivanovs runā angliski ne sliktāk par jums. Protams, ar akcentu, bet ko no krieva var prasīt?

Ivanovs jau gaidīja īpašā, pratināšanai paredzētā telpā, kuru no ārpasaules šķīra restoti logi un tērauda durvis. Turpat atradās melu detektors ar operatoru.

Ivanovs bija stiegrains, plecīgs, ar gaišiem, saulē izbalējušiem matiem, mazliet uz āru izspiestiem vaigu kauliem. Apmēram tādu Mūns iedomājās krievu.

— Pulkvedi Ivanov?

Ivanovs piecēlās.

— Apakšpulkvedis. Mēs, padomju cilvēki, nemē­dzam dižoties ar to, kas nepienākas pēc nopelniem.

«Pirmais vārds un jau aģitācija,» Mūns nodomāja. «Tipisks sarkanais.»

Mūnam ne visai gribējās lietot melu detektoru. Viņš tam neuzticējās. Pietiek ieņemt nomierinošu tableti vai teicami valdīt pār saviem nerviem — un tas neko ne­rādīs …

Pratināšana nevirzījās uz priekšu. Ivanovs ar pilnīgi bezjēdzīgu stūrgalvību noliedza savu līdzdalību Spi­tuela slepkavībā. Nelīdzēja arī pilsētas plāns ar krus­tiņu, kas apzīmēja slepkavības vietu.

— Tā ir provokācija! Tādas kartes starp manām mantām nekad nav bijis. Jūs to paši esat ielikuši. Tas ir jūsu kapitālistiskās sistēmas parastais neģēlīgais paņēmiens.

— Pietiek aģitēt! Jūs neesat mītiņā. Spituels nošauts ar krievu pistoli, un tā ir jūsu pistole.

— Kāpēc mana? Varbūt viņš to pats atvedis no Pa­domju Savienības.

Mūns deva operatoram mājienu ieslēgt detektoru. Tikmēr viņš pārdomāja uzbrukuma stratēģiju. Detek­toram bija paredzēta dūmu aizsega loma — saistīt Ivanova uzmanību. Kontakti un piesūkļi jau bija apti­nuši Ivanova ķermeni, bet Muns arvien vel sēdēja un domāja.

— Labi, apakšpulkvedi. Beigsim šo spēlīti. Jūsu pirkstu nospiedumi atrasti Spituela dzīvoklī. — Mūns nolēma pielietot viltību. — Tātad jūsu atzīšanās būtu tikai formāls apstiprinājums tam, kas jau pierādīts.

Ivanovs neiekrita.

— Nožēlojama provokācija! Vai jūs tiešām domājat, ka padomju izlūki ir tādi muļķi, ka atstāj nospiedumus? Nezaudējiet velti laiku, iegāzt mani jums neizdosies. Protams, varu atļauties jums kaut ko pastāstīt, bet tikai vēlamajā izteiksmē, saprotat? «Ja es būtu Spitu­ela slepkava»… Ko es tādā gadījumā būtu darījis?… Ceturtā oktobra rītā es būtu devies uz Van Strātena ielu. Pa ceļam būtu nopircis avīzi. Kapsētas ielā uz­rāptos kokā, pa jumtiem nokļūtu līdz Spituela namam, no jumta nolaistos istabā pa vaļējo logu. Ņemot vērā treniņus desantnieku skolā, man nebūtu bijis grūti ieķerties dzegā, sašūpoties un ielēkt istabā. Pec tam būtu aizvēris logu un aizvilcis aizkarus. Spituels, pro­tams, būtu izlēcis no vannas, paķēris no krēsla revol­veri, bet būtu jau par vēlu. Ar pirmo lodi viņš jau būtu beigts. Pēc tam es būtu noslaucījis visas iespējamās pēdas un nospiedumus un aizcirtis aiz sevis durvis. Kāpņu telpā es nevienu nebutu sastapis. Pēc tam būtu atlicis tikai sīkums — ziņot, ka uzdevums izpildīts.

Kamēr Ivanovs stāstīja, Mūns laiku pa laikam ieska­tījās detektora ekrānā. Zaļās līnijas mierīgi viļņoja, atgādinot viegla vēja glāstītu ūdeni.

— Tad parakstiet kaut vai to. Aplieciniet, ka esat man pastāstījuši noveli ar nosaukumu «Ja es būtu Spi­tuela slepkava».

— Labprāt. Cik zinu, tiesā literāri darbi netiek uz­skatīti par atzīšanos … Starp citu, kad būs tiesa?

— Tas nav no manis atkarīgs. Pie mums tā diezgan sarežģīta procedūra. Pašlaik jūs atrodaties federālā jurisdikcijā. Pēc attiecīgā pieprasījuma jūs nodos štata rīcībā. Te jūs tiesās par Spituela slepkavību… Pēc tam … — Mūns paraustīja plecus.

— Jūs gribat teikt, ka pēc tam mani nošaus? No nāves es nebaidos. Es esmu karavīrs. Ja jūs būtu atstājuši man pistoli, es jums aiztaupītu visas šīs pro­cedūras …

— Starp citu, kā jums ienāca prātā nošaut Spituelu tieši ar krievu pistoli. Vai jūs tīšām atstājāt savu vi­zītkarti?

Ivanovs neatbildēja.

Mūns ieskatījās ekrānā — zaļie viļņi lēkāja, ban­goja, cīnījās savā starpā… Ivanovs nervozēja. Šim jautājumam viņš nebija sagatavojies…

— Kādas jūsu domas, seržant? — Mūns vaicāja, pastāstījis Deilijam par savu tikšanos ar Ivanovu.

— Nekādas. Es neesmu ne Zālamans gudrais, nedz profesors Holmens. Ja Ivanovs būtu atzinies, ka smēķē­jis «Simon Arzt», tad cita lieta. Bet Ivanovs, kā jūs sa­kāt, vispār nav pīpmanis, tāpēc es atkārtoju — dabūjiet man zelli, kas Spituela dzīvoklī smēķējis «Simon Arzt», un pēc sešām stundām pateikšu, kas ir īstais slepkava.

Mūns nolēma aizkāpt pie profesora Holmena.

— Brīnišķīgi! Mans glābējs! Ja jūs zinātu, kā ilgo­jos pēc cigāra, — profesors Holmens nopriecājās, ne­jaudams Munam tikt pie vārda.

Mūns iebāza roku kabatā un reizē ar portsigāru izvilka saburzītas lapiņas. Zīmējumus, kurus viņš bija uzskicējis Trolopa dzīvoklī. Aizsmēķēdams cigāru, Hol­mens ielūkojās lapiņās.

— Cik interesanti! Tas taču marabu! Kur jūs ņē­māt sižetu zīmējumam, inspektor?

— Nokopēju no kādas Trolopa fotogrāfijas… Kas tas par marabu?

— Nu šī celtne, pie kuras garā kārtī plīvo zirgaste.

— Indiāņu svētnīca?

— Jūs pats esat indiānis! Tā ir musulmaņa kapliča. Kārts ar sariem norāda uz viņa radniecību ar pra­vieti… Gribat, parādīšu jums mazu triku? Vai jūs varat pateikt, kur šī kapliča atrodas?

Mūns paskatījās uz tuksneša smiltīm, uz rietošo sauli, uz Blisu Trolopu baltā uzvalkā, uz «Standard Oil» reklāmas pulksteni, kur ciparnīcu aizvietoja lo­dziņš ar datumu un laiku, un noraidoši pakratīja galvu.

— Bet es varu! Kari! — Sekoja attiecīgā komanda, un suns īsā laikā atrada plauktā pieprasīto sējumu. Tā bija astronomiskā gadagrāmata. Tad profesors pats izvilka milzīgu atlantu un atšķīra vajadzīgo karti.

— Viss skaidrs. Varat pajautāt cilvēkam, kas attēlots šajā fotogrāfijā, un jūs redzēsiet, ka man taisnība.

— Patiešām burvju māksla! Bet kā jūs to uzzinājāt?

— Trīs pieturas punkti. Kārti ar zirgasti novieto mi­rušajam galvgalī, bet musulmaņus apglabā ar galvu uz Mekas pusi. Saule vienmēr un visur riet rietumos. Diena un laiks ir zināmi, arī saules stāvoklis attiecī­gajā brīdī. Astronomiskais kalendārs palīdzēja aprē­ķināt, uz kāda platuma un garuma grāda uzņemta fotogrāfija. Viss! Kā redzat, nekas vienkāršāks nevar būt. Mans Karls prot daudz gudrākus stiķus.

— Jūs vēl nepateicāt, kas tā par vietu. Kaut kur Āzijā?

— Kur nu — Ēģiptē.

— Ēģiptē?