Pavadonis met ēnu

I

Gar mašīnas logu paslīdēja Svētā Krusta kapsēta. Aiz pazema akmens žoga rēgojās apsūbējuši pagājušā gadsimta kapu pieminekļi — lielāko tiesu marmora eņģeļi ar izplestiem spārniem.

Inspektors Mūns pārlaida tiem rāmu skatienu, kas atbilda viņa nosvērtajai dabai, gludajai, omulīgajai sejai, neuzkrītošajam, tumšajam uzvalkam. Turpretī viņa palīga seržanta Deilija lūpu kaktiņos pavīdēja ironisks smīns.

Mašīna iegriezās Van Strātena ielā un apstājās pie nama numurs 30.

Pie durvīm inspektoru Mūnu un seržantu Deiliju sagaidīja Nisons.

— Doktors un fotogrāfs jau augšā, — viņš ziņoja.

— Paldies! Nu, Deilij, ko jūs varat teikt par šo namu? — inspektors vaicāja.

Pašaurā Van Strātena iela bija gandrīz tukša. Pāris namu tālāk rosījās ceļa strādnieki. Tur, kur stāvēja Mūns, jau zvīguļoja svaigs asfalta segums.

Uzmanīgi balansēdams pa dēju laipu, Mūns atkāpās dažus soļus un nopētīja ēku. Laika zoba krietni ap­grauztā divstāvu māja ar neapmestām ķieģeļu sienām atstaja padrūmu iespaidu. Tikpat nožēlojams izskatī­jās pretējais nams ar izkārtni «Mēbelētas istabas» otrā stāva logos. Līdzīgā stāvoklī atradās gandrīz visi Van Strātena ielas nami.

Uzmetis paviršu skatienu televīzijas antenu izrai­binātajam jumtam, Mūns iegāja namā numurs 30. Pie pirmā soļa kāpnes vecīgi iečīkstējās un turpināja čīkstēt visu laiku, kamēr viņš kāpa otrajā stāvā.

Katrā pusē kāpņu laukumiņam bija divas durvis.

Nostājies pie vienām, Nisons paaicināja inspektoru tuvāk:

— Pielieciet ausi!

Iekšā varēja saklausīt klusu, vienmērīgu ūdens čalu.

— Duša! — seržants Deilijs konstatēja.

— Jocīgi, vai ne? — Nisons turpinaja. — Ierados deviņos un…

— Precīzāk! — Mūns palūdza.

— Piecas minūtes pirms deviņiem. Ieklausos — kāds mazgājas zem dušas. Zvanu, bungoju — nekā. Durvis ciet.

— Vai kaimiņi neatsaucās? — Deilijs apvaicājās.

—• Viens gan iznāca laukā. Šis te! — Nisons norā­dīja uz vizītkarti «G. F. Hičpokers». —• Jauns puisis, izskatījās tāds kā uztraucies …

— Uztraucies, tu saki? — Deilijs pārjautāja.

— Likās, viņš kādu gaidīja. Uzdevos par apdro­šināšanas aģentu, jautāju, vai kaimiņš mājās. Šis kaut ko norūca — kaimiņu nepazīstot, pašam savu rūpju gana … Ne visai laipns tips.

— Interesanti, — Deilijs noņurdēja.

— Turpiniet! — Mūns mudināja Nisonu.

— Neparasta situācija — dzīvoklis tukšs, bet duša darbojas. Un, ja kāds iekšā, tad kāpēc neatsaucas? Neatlika nekas cits kā atmūķēt. Skatos, tik tiešām — līķis. Simtprocentīgs.

— Vai slēdzene bija atslēgas caurumā?

— Jā. Nācās izstumt laukā.

— Atslēgu pārbaudījāt?

— Grehems nofotografēja. Nekādu pēdu.

Mūns atvēra durvis. Patumšajā priekštelpā nebija nekā ievērības cienīga. Uz vadža karājās gluži jauns pabiezs rudens mētelis. Platmale izskatījās krietni ap­valkāta. Gaišs plankumiņš uz tās oderes ļāva secināt, ka tur vēl nesen atradusies monograma.

Aiz portjeras bija dzirdami smiekli — pie visvisā­diem skatiem pieradušais policijas ārsts, fotogrāfs un vēl kāds, acīm redzot, žurnālists, kavēja laiku ar anek­dotēm. Apstājies uz sliekšņa, Mūns ar vērīgu skatienu nopētīja istabu.

Logam priekšā aizvilkts biezs aizkars. Pie vienas

sienas neuzklāta gulta. Uz tās nevīžīgi nomesta svīt­raina pidžama. Blakām krēsls ar kārtīgi saliktām drēbēm. Pie otras sienas — skapis. Netālu no loga kaut kas vidējs starp rakstāmgaldu un ēdamgaldu. Uz tā — pelnu trauks, tintes pudele, pildspalva, blok­nots. Sienas pilnīgi kailas. Palika iespaids, ka cilvē­kam, kas te mitinājies, dzīvoklis bijis tikai pagaidu patvērums.

Mūna skatiens beidzot apstājās pie apgāzta krēsla, kas mētājās starp gultu un logu. It kā novēlies no tā, blakām gulēja pusmūža vīrietis, basās kājas izstiepis pret durvīm. Sastingusī seja pauda izbrīnu. Vīrietim mugurā bija vienīgi rītasvārki. Pašķīrusies uz krūtīm, tie atklāja tumšu brūci. Līdzās līķim gulēja avīze — rīta laikraksta speciālizdevums. Visu pirmo lappusi aizņēma milzīgi kliedzoši burti: «Ap zemeslodi riņķo divi mēneši! Palaists krievu mākslīgais pavadonis!»

Mūns pacēla apdrukāto lapu. Zem tās melnoja au­tomātiskā pistole.

— Palieciet tādā stāvoklī, inspektor! Paldies! — noknikšķēja fotoaparāts, un apmierināta balss pazi­ņoja: — Paraksts zem uzņēmuma: Inspektors Mūns atrod ieroci, ar kuru pastrādāta slepkavība!

Mūns pavērās svešiniekā.

— No kādas avīzes?

— Bliss Trolops no «Morning Sun»… Inspektors Torents piezvanīja man uz redakciju… Cerēsim, tā ne­būs parasta ģimenes drāma. Pašlaik mums kā ēst vaja­dzīgs noslēpumains noziegums. Tāds, kas spētu saviļ­ņot, uztraukt lasītājus, paši saprotat — līdzsvara labad. Nevar taču pieļaut, lai krievu sputņiks aizpil­dītu visas slejas.

— Tā, tā, no «Morning Sun». Jums veicies, tieši mana avīze.

Puisis likās patīkams. Pelēks tvīda uzvalks, zaļgani pelēks neilona krekls ar sarkanu tauriņveida kakla­saiti. Atklāta, simpātiska, saulē iedegusi seja. Gaiši mati. Nekā uzkrītoša, ja neskaita krokodila ādas kurpes.

— Jo labāk. Ceru, mēs sapratīsimies. — Trolops pakratīja inspektoram roku.

— Tas pilnīgi atkarīgs no jums. Brīdinu — reportieri, kas visur bāž savu nolādēto degunu un tēlo detektīvus, nav manā gaumē. Galvenais — bez izgud­rojumiem. Ja rakstīsiet tikai to, ko pastāstīšu, apsolu jums monopoltiesības uz visu informāciju.

Trolopa smaids kļuva starojošs.

— Norunāts!

— Un tagad pie lietas… Deilij, vai esat ko pa­manījis?

— Tieši tā! Džentlmeņi, vai kāds no jums te smēķējis?

— Gribēt jau gribēju, — Trolops pasmaidīja. — Bet doktors, paldies dievam, brīdināja, ka jūs man to nekad nepiedotu. Tagad, cerams, drīkst?

Trolops izvilka portsigāru.

Deilijs uzmeta viņam greizu skatienu, tad atkal pie­vēra acis un ievilka nāsīs gaisu.

— Bet kāds te noteikti smēķējis … Šorīt… Cester- fīldu un … — Deilijs mirkli vilcinājās, — lai velns mani parauj, ja te nav smēķētas īstās «Simon Arzt»! — Pēdējos vārdus viņš izrunāja tik svinīgi, it kā būtu atklājis jaunu Ameriku.

— «Simon Arzt»? Dīvains nosaukums tabakas šķirnei.

Seržanta atklājums tā ieinteresēja Trolopu, ka viņš pat aizmirsa atvērt portsigāru.

— Nevis tabakai, bet cigaretēm. Visdārgākajām Ēģiptes cigaretēm! Šī marka pastāv kopš simt gadiem. Khedivam Fuadam I bija galma ārsts vārdā Simons, musulmaņu ticībā pārgājis vācu ebrejs, kas visu mūžu lietojis tikai paša izgudrotu labāko Ēģiptes tabaku maisījumu. Lūk, no kurienes nosaukums. Un bez tam …

— Un bez tam, seržant, šo lekciju Trolopam nola­sīsiet ārpus darba laika… Man bija prātā gluži kas cits1 . Skatieties! Rītasvārki uzvilkti ačgārni, — Mūns noliecās pār mironi un pasita rītasvārkus vaļā.

Trolops iebāza portsigāru kabatā un arī noliecās.

— Neparasts musturs, — Deilijs konstatēja.

Tiešām, auduma raksts bija neikdienišķs — nesimet­riski raibi plankumi bez jebkādas sistēmas viļņveidīgi plūda pa rītasvārkiem.

— Eksotika! — Nisons noteica.

— Āfrika, vai Āzija, — fotogrāfs sacīja.

— Katrā ziņā kaut kas austrumniecisks, — Mūns piebalsoja.

— Varbūt Ēģipte? — Trolops minēja.

— Vai es neteicu, ka te ož pēc vāraviem? — Dei­lijs ar gandarījumu iesaucās. — Tūlīt pierādīšu! — Viņš piesteidzās pie pelnu trauka. Bet tajā atradās tikai divi smēķu gali, abi ar Cesterfīlda markas spie­dogu.

— Šoreiz izgāzāties, seržant! Oža pievīla? — Mūns pasmīnēja.

— Nevar būt. Esmu pārliecināts … Tikai jāpameklē, kā nākas …

— Vēlāk. Nu, doktor, ko teiksiet?

Uailders, izšķērdīgi bārstīdams medicīniskus ter­minus, izklāstīja savu slēdzienu.

— Tātad klīniskā un faktiskā nāve iestājusies vien­laicīgi, pēc jūsu domām starp astoņiem un pusde- viņiem?

— Kādēļ pēc manām domām? Tas ir neapstrīdams fakts, — ārsts aizvainoti atcirta.

— Neburbuļojiet, doktor! Šoreiz fakti runā jūsu labā, — Deilijs norādīja uz avīzi, kas bija nomesta netālu no miroņa. — Šis speciālizlaidums iznācis ap astoņiem, bet pusdeviņos mums jau piezvanīja, tātad šāviens nosprakšķēja starplaikā.

— Ja esat gaišreģis, tad kāda velna pēc vispār esmu jums vajadzīgs, — doktors norūca ar teicami notēlotu niknumu. — Vai viss, inspektor?

Mūns pamāja. Doktors apbrīnojami ātri savāca sa­vus instrumentus un devās uz durvīm. Pašķīris port­jeru, viņš norūca:

— Novēlu patīkami pavadīt laiku!

Mūns pievērsās fotogrāfam.

— Tagad jūsu kārta!

Grehems izņēma no somas veselu kaudzi uzņēmumu. Ar viņa fotokameru varēja iegūt uzreiz gatavus at­tēlus.

— Māja no priekšpuses, no mugurpuses, kāpņu telpas, parādes durvis. Pārējo vēl neesmu paguvis …

— Tad ko jūs te trinat zobus? Sāciet ar ieroci!

Grehems nometās uz ceļiem un uzkaisīja pulveri me­tāla virsmai, uz kuras tūdaļ parādījās koncentriskas līnijas. Tad citu pēc cita nofotografēja miroņa pirk­stus. Varēja manīt, ka šī nodarbība sagādā Grehemam profesionālu baudu. Viņš strādāja ar pārsteidzošu āt­rumu, un jau pēc dažām minūtēm Deilijs varēja salī­dzināt pirkstu nospiedumus.

— Sakrīt, — viņš teica. — Parasta pašnāvība.

— Manuprāt, diezgan neparasta, — Mūns iesmē­jās. — Aptvere pilna. Un te, ja nemaldos, atstājis pē­das viesis. Nison, vai jūs ienākot noslaucījāt kājas?

— Vai jūs tiešām domājat, ka es …

— Labi, labi, — Mūns izvilka no pagultes kurpes.

— Tīras. Tā jau domāju. Vai redzat uz grīdas šo zemes piku un oli? Tie bija pielipuši slepkavas apaviem.

— Kā jūs varat to tik noteikti apgalvot? — Trolops šaubījās. — Es gan arī centos notīrīt kājas, bet var­būt tomēr vainīgs kāds no mums?

— Iela bruģēta. Zeme un oļi ir tikai tur, kur strād­nieki uzlauzuši veco segumu. Esmu drošs, ka slepka­vības brīdī asfaltētāji strādāja tieši pie šī nama.

— Skan pārliecinoši, — Trolops piekrita. — Bet… cik noprotu, dzīvokļa saimnieks šodien nav bijis ārā?

— Tā gan. Pazoles pilnīgi tīras un sausas.

— Tad no kurienes šī avīze?

— To varēja atnest slepkava.

— Atnest un atstāt? — varēja redzēt, ka Trolops tam netic.

— Uztraukumā cilvēks spēj aizmirst ne tādus nie­kus vien. Turklāt avīze vēl nav lietisks pierādījums, — Mūns pamācīja. — Ja tikai mūsu draugam Grehemam nelaimēsies kaut ko uz tās atrast.

— Nupat gribēju jums parādīt, — atsaucās foto­grāfs, kas tikmēr bija cītīgi turpinājis meklējumus.

— Bija gan tam zellim netīra ķepa! Neviena līnija nav saredzama.

Deilijs uzmeta skatienu avīzes pēdējai lapai, uz kuras melnoja pieci pirksti.

— Pārāk reljefi, — viņš noteica.

— Gan redzēsim. Pagaidām lā ir tikai tāda taustī- šanās, — un inspektors sāka metodiski pārmeklēt dzī­vokli.

Blakus telpā ūdens aizvien vēl tecēja, atsizdamies pret vannas skārdu. Arī te dega elektrība, bet loga stikls bija matēts, tādēļ kontrasts ar ārpasauli ne­likās tik spilgts. Vispirms inspektors pārbaudīja logu — tas bija cieši aizvērts. Tikai pēc tam nogrieza dušu. Tūdaļ kaut kā pietrūka. Klusums it kā skaidrāk lika izjust, ka blakus guļ mironis. Telpa kādreiz bija kalpojusi citām vajadzībām, vēlāk mājas īpašnieks, piemērodamies laika prasībām, bija to pārbūvējis par virtuves un vannas istabas kombināciju. Tomēr trauku plaukts bija tukšs. Elektriskā pavarda spodrais izskats liecināja, ka tas jau sen nav lietots. Mūns pacēla atkri­tumu kastes vāku. Tukša. Būs Deilijam jāatvadās no cerībām atrast noslēpumaino cigareti.

Tad pienāca dzīvojamās istabas kārta. Skapī atradās tikai čemodāns ar drēbēm, veļu un sīkumiem, kādus parasti ņem līdzi ceļā.

— Varu derēt, ka viņš grasījās aizbraukt. Uz zie­meļiem, — Mūns piezīmēja un, neielaizdamies tuvākos paskaidrojumos, ņēmās pārmeklēt uz krēsla pakārtās drēbes. «Česterfīlda» paciņa, šķiltavas, dažas bank­notes, sīknauda, ne visai tīrs kabatlakats, kārbiņa ar patronām, kuru kalibrs atbilda atrastajam ierocim, kabatas portfelis. No tā Deilijs vispirms izvilka ār­zemju pasi uz Džona Džordža Smisa vārda.

— Paldies dievam, — seržants atviegloti nopūtās. — Beidzot zinām, kā godināt nelaiķi. Iedomājieties, ka simt reižu nāktos atkārtot protokolā «nezināmais, kura personību neizdevās noskaidrot». Un turklāt, inspektor, varu jūs iepriecināt — jums bija taisnība.

— Seržant, neaizmirstiet piebilst «kā allaž», kad uzrunājat priekšniecību… — Mūns pasmaidīja.

— Mūsu misteram Smisam bijis nodoms laisties uz Vankūveru. Tieši šodien. Tepat arī biļete.

— Tad tādēļ čemodāns, — Trolops piebilda. — Un Vankūvera tiešām atrodas ziemeļos. Stāstiet, inspektor, kā jūs to uzminējāt?

— Par ziemeļiem? Tas taču skaidrs — pie mums pasilts, bet uz pakaramā …

— Biezs rudens mētelis. Saprotu. Baidos, inspektor, ka jūsu atjautība nebūs pa prātam ne man, ne redak­cijai. Lasītājam patīk, ja viņu patirda tā labi ilgi…

Trolops pēkšņi apklusa un noliecās, lai aplūkotu fotogrāfiju, kuru Deilijs nupat kā bija izvilcis no ka­batas portfeļa.

— Kāda viņa izskatās, kā jums šķiet? — Mūns vai­cāja.

— Sī kosmētika, dekolte, sejas izteiksme… Droši vien no tām sievietēm, ko sauc par bārdāmām, — Tro­lops secināja.

— Tieši manas domas. Mūsu zēniem būs jāapstaigā visas šīs iestādes … Ņem ciet un pavairo! — Deilijs pasvieda fotogrāfiju Grehemam.

Mūns pavēlēja ķprties pie rakstāmgalda. Atvilktne izrādījās bāztin piebāzta ar avīžu izgriezumiem — lie­lāko tiesu akciju kursiem. Dažas vietas bija pasvīt­rotas.

— Hei, Blis, ko jūs darāt? Turiet savas ķepas ka­batās! — Deilijs negaidot iekliedzās, pamanījis, ka žurnālists šķirsta Smisa bloknotu. Seržantam bija licies, ka Trolops izplēsis kādu lapu.

— Rāmāk, rāmāk! Jums ir neapvaldīta un krimi­nāla fantāzija, — Trolops cirta pretī. — Jā, gribēju izraut lapiņu, lai kaut ko pierakstītu, — viņš izrāva lapiņu un parādīja to seržantam. — Varat pārlieci­nāties, abas puses baltas.

— Un tagad parādiet otro roku. Pietiks tēlot!

— No jums tiešām pat blusu nenoslēpsi, — Trolops pasmaidīja un atvēra plaukstu, kurā atradās neliela vizītkartīte:

P. M. Botlmeikers Zvērināts mākleris Vērtspapīru birža.

— Blis, ko mēs pirmīt norunājām? — Mūns pār­meta. — Vai gribējāt izdarīt izmeklēšanu uz savu roku?

— Turpmāk labošos, inspektor, goda vārds.

— Pirmo reizi dzirdu, ka mušu žurnālisti zina, kas ir gods, — Deilijs pasmaidīja.

— Jānoskaidro šī Botlrneikera personība, — inspek­tors domīgi teica. — Laikam Smiss interesējas par biržas darījumiem.

Viņš pagrozīja rokā Smisa pildspalvu. Pārliecinā­jies, ka tajā nav gandrīz ne pilītes tintes, Mūns ņēmās pētīt bloknotu.

Parasti piezīmju grāmatiņas sniedz šādus tādus no­rādījumus par īpašnieka personību. Bet šī, ka par spīti, bija pilnīgi jauna un tikpat kā tukša.

Nevienas adreses, neviena talruņa numura, nevienas atzīmes par veikala darījumu vai romantisku tikša­nos. Visas lapiņas tīras. Tikai uz pirmās bija daži ieraksti:

12.631 6.711 21.300 10.000

Chase National New-Jersey Morning

— Personīgi konti, — Deilijs tūdaļ uzminēja. — Labi, ka bankas nosauktas, atliek tikai pārbaudīt.

— Pamēģināt var, tikai man tāda nojauta, ka vel­tīgi.

— Domājat, ka viņš noguldījis naudu uz cita vārda? — Nisons jautāja.

— Ko? … Jā, jā, — Mūns izklaidīgi nomurmināja, pārlapodams bloknotu.

— Blis, vai jūs izplēsāt tikai vienu lapiņu?

— Nu, protams. Deilijs redzēja. Kas tad ir?

— Bloknotā, spriežot pēc noplēsuma vietas, trūkst deviņpadsmit lapiņas. Interesanti, kas tur bija rak­stīts… Nu, zēni, liekas, vairāk nekā neatradīsim. Ne­varētu teikt, ka loms sevišķi bagāts.

— Jāatrod Ēģiptes cigarete, — Deilijs atgādināja.

— Kāda tam nozīme?

— Ļoti liela. Varu derēt, ka pie mums nav ne pusducis cilvēku, kas smēķē «Simon Arzt». Vairumam nav pa kabatai, šīs cigaretes desmitreiz dārgākas par mūsu labākajām šķirnēm. Bet tie, kas varētu to atļau­ties, pieraduši pie aromatizētām tabakam.

— Nu, lai iet! Pie darba, zēni!

Tomēr meklējumi rezultātus nedeva.

Vienīgi Trolops ar apbrīnojamu neatlaidību turpi­nāja rāpot pa grīdu un bāzt nazi katrā šķirbā. Un tieši viņam veicās. Kad žurnālists iztaisnoja stīvo mu­guru, pirkstos kaut kas iezaigojās.

— Matu sprādze! — Mūns iesaucās. — Ek, ja zi­nātu, kam tā pieder! …

— Žēl, ka sievietes neiegravē uz tām monogram- mas, — Nisons pavīpsnāja. — Ko nu teiksi, Deilij? No tavas «Simon Arzt» ne smakas.

— Smaka ir, tikai cigaretes nav.

— Gan jau atradīsies arī cigarete, ja ne šeit, tad citā vietā, — Trolops uzmundrināja seržantu un notī­rīja putekļainās bikses. — Man laiks doties uz re­dakciju. Kādi būtu secinājumi, inspektor?

— Visai miglaini.

— Bet kaut kas man taču jāuzraksta?

— Nu labi, rakstiet, ka slepkavības motīvs, acīm redzot, bijis personīga izrēķināšanās. Noticis tas tā: kad pie durvīm atskanējis zvans, Smiss mazgājies zem dušas. Iespējams, ka viņš kādu nepacietīgi gai­dījis sakarā ar aizbraukšanu. Smiss steigā — par to liecina ačgārni uzvilktie rītasvarki — meties pie dur­vīm, lai ielaistu šo cilvēku …

— Tātad viņš pats ielaidis slepkavu?

— Kā gan citādi? Pēc tam starp abiem laikam izcēlies strīds … Tā kā Srniss paguvis atšķirt avīzi, jādomā, apmeklētājs nav šāvis tūlīt … Starp citu, vajadzēs sīki pārlasīt avīzi … Nu, pārējais ir skaidrs. Strīda karstumā slepkava izvilka ieroci, Smiss gribēja aiz­sargāties, bet nepaguva un saļima, apgāžot krēslu. Slepkava izskrēja, aizcērtot durvis. Viss. Šoreiz jūsu lasītājiem pietiks.

— Diezgan bāls materiāls, sevišķi, ja to pasniedz vienlaikus ar sputņiku. Ja vien varētu atrast kādu pie­sitienu. Labā reportāžā — galvenais asa mērce.

— Un tālruņa zvans? …

— Kas par zvanu?

— Tur jau tas joks, ka par slepkavību mums pazi­ņoja pa tālruni. Kas to izdarīja? Varbūt pats slep­kava.

— Lieliski! Tieši tas man bija vajadzīgs. «Slepkava atklāj slepkavību.» Intriģējošs virsraksts! Velns pa­rāvis, bet kādēļ viņš ziņojis policijai?

— Prasiet ko vieglāku.

— Vairāk veselīga optimisma, inspektor. Jūs taču zināt, mēs dzīvojam no optimisma un parādiem… Vai lieciniekus pratināsiet šodien? Piezvaniet, ieradīšos ar skaņas ātrumu.

— Nāksies laikam atlikt uz rītdienu. Vēlu sekmes, Blis! Jums ir viegli, noziedznieki jātvarsta tikai uz papīra, — Mūns atvadījās no žurnālista.

— Sapīpēsim? — Nisons piedāvāja.

Viņš pacēla apgāzto krēslu un iekārtojās pēc iespē­jas ērtāk. Arī Mūns apsēdās un aizkūpināja lētu ci­gāru. Tikai izcilais tabakas speciālists nepiedalījās dūmošanā — viņš bija nesmēķētājs. Pēc tā, kā kustē­jās viņa žokļi, varēja spriest, ka seržantu moka doma, sīksta un nesagremojama kā cīpslains bifšteks. Ļāvis inspektoram tikt galā ar cigāru, Deilijs pārtrauca klusēšanu:

— Zināt, inspektor, mēģināju stādīties priekšā, kā tas viss risinājies …

— Un neesat vienis pratis ar mani?

— Atceros, kad okupējām Vāciju, man tur bija mei­tēns. Trausla kā stikls, gandrīz caurspīdīga. Dabūja uz savas ādas izbaudīt naciķu režīmu. Ja toreiz nebūtu spēkā aizliegums precēt vācietes, viņa tagad būtu mana sieva … Kad viņa klauvēja pie durvīm — tikko dzirdami, — es jau šāvos augšā kā raķete. Un tomēr neatceros, ka būtu kaut reizi uzvilcis frenci ar kreiso pusi uz augšu.

— Skaidrs! Neviens normāls cilvēks to nedarīs. Ja nu vienīgi deg māja vai kas tamlīdzīgs. — Nisons pie­krita.

— Bet Smiss tikai steidzās ielaist apmeklētāju. Vis­maz dušu būtu nogriezis. Vai ne?

— Jūs apgalvojat, ka Smiss nav ielaidis savu slep­kavu? — Mūns vaicāja. — Kā citādi tas varēja iekļūt? Abi logi bija cieši aizvērti, vienam turklāt vel aizkars priekšā.

— Un ja slepkavam ir sava slēdzene? Es pat pie­ļauju, ka nevis Smiss, bet viņš ir dzīvokļa īstais saim­nieks …

— Jūs šaujat par tālu, Deilij. Vispirms… — Mūns nepabeidza teikumu. Ar stingu skatienu viņš raudzī- jas uz Nisona kurpēm.

— Nison, jūs esat nolādēts melis.

— Ko?

— Jūs apzvērējāt, ka notīrījāt kājas. Bet kas tas? — Un Mūns atdalīja no Nisona pazoles cigaretes galiņu.

— Lai jods mani parauj, inspektor! Tas varēja pie­lipt tikai šeit.

— Mana Ēģiptes cigarete! Beidzot! — Deilijs iesau­cās. — Lūk, kāpēc nekādi nevarējām atrast. Dod šurp!

Visi trīs uzmanīgi aplūkoja atradumu. Uz zīda pa­pīra varēja saskatīt asfalta pēdas — šai gadījumā tas bija pildījis līmes lomu — bet cigaretes markas nebija.

— Droši vien tas pats Cesterfilds, kuru smēķēja Smiss.

Deilijs paostīja tabaku.

— Izslēgts! «Simon Arzt»!

— Nosūtīsim laboratorijai pārbaudīt.

— Pelnus arī, — un Deilijs iebēra pelnu trauka sa­turu celofāna maisiņā.

— Pagaidām mums te vairs nav ko meklēt. Nison, savienojiet ar nodaļu!

Nisons atpogāja portatīvā raidītāja apvāku un, da­būjis savienojumu, nodeva klausuli inspektoram. Vēl­reiz pārlaidis skatienu telpai, Mūns sāka diktēt: «1957. gadā, 4. oktobrī, pulksten 10.00 ieradies Van Strātena ielā 30, dzīvoklis 8, konstatēju sekojošo .. .»

Laimīgi ticis līdz pēdējam punktam, Mūns noslau­cīja nosvīdušo pieri un dziļi atvilka elpu.

— Tā … Paldies dievam, grūtākais darbs aiz mu­guras, atliek tikai atrast vainīgo, — viņš pajokoja. — Sanitārā mašīna tūlīt ieradīsies. Nison, jūs nomai­nīs Bedstreps. Katram gadījumam. Ja ierastos kāds ciemiņš …

Viņš vēl nebija paguvis pabeigt teikumu, kad pie ārdurvīm skaļi ietrinkšķējās zvans. Deilijs un Nisons izslīdēja priekšnamā. Nisons izvilka ieroci un paslēpās. Deilijs, iebāzis roku bikšu kabatā, atrāva durvis vaļa.

Uz sliekšņa stāvēja pastnieks.

— Telegrama misteram Smisam!

— Paldies!

Deilijs paķēra veidlapu un, aizcirtis durvis, metās pie inspektora. Nepacietībā drebošiem pirkstiem Muns atplēsa telegramu. Tajā bija tikai divi vārdi: viss kārtība