Seifam vajadzīgs kramplauzis

«ZELTA EKSPRESIS»

Peronu, no kura atgāja «Zelta ekspresis», ielenca poli­cija.

Pat daudz pieredzejušie «Universālas panoramas» ope­ratori kā apburti vēroja ložu drošās stiklaplasta kastes, kas pa slīdlentu pārceļoja no bankas bruņotās mašīnas bruņotajā pasta vagonā numurs viens. ^

Aiz caurspīdīgām sienām matēti dzeltens spīdēja zelts, zelts tādā daudzumā, ka neviļus apreiba galva. Vagonā, ko apstaroja gandrīz neciešami spilgta gaisma, kastes ar stieņiem cita pēc citas pazuda lielajos — līdz pašiem gries­tiem —, bruņotajos seifos «Garants-Supers-83».

Metāliskās kasetes ar banknotēm un vērtspapīriem jau bija iekrautas. Taču Apvienoto apmaiņas kasu ierēdņi, pārbaudījuši iekraušanu, nebūt netaisījās iet projām. Arī viņus vilktin pievilka zelta mirdzums. Beidzot zelts bija droši noglabāts seifos. Taču ierēdņi vēl nesteidzās — ne mazāk interesantas par zeltu rādījās slavenības, kuras, dzīvi tērgādamas, ieņēma savas vietas vilcienā.

Grūti būtu atrast kādu pasažieri, kas nefigurētu sabied­rības elites savdabīgajā katalogā — izziņu krājumā «Kurš ir kurš». Ikviens reprezentēja kādu reālu vai vismaz ima- gināru, tomēr tikpat ietekmīgu spēku.

Viens otrs personiski uzraudzīja savas vieglās automa­šīnas iekraušanu vagonā-garāžā, kur divos stāvos varēja ietilpināt četrdesmit mašīnu. Citi, jau paguvuši iekārtoties guļamkupējā (ar vannu un tualeti), apstaigāja vilcienu,

iepazīdamies ar restorānu, salonu smēķētājiem (ar nelielu grilbāru), peldbaseinu un citām labierīcībām.

Pasta vagonā numurs'divi ar tajā izvietotiem individuā­lajiem seifiem gluži kā priesteris svinīgi rosījās pats Eli­sons. Ikvienam pasažierim, kas vēlējās nodot glabāšanā savas vērtslietas, viņš ceremoniāli pasniedza miniatūru, no zelta darinātu seifa atslēdziņu.

Pats pēdējais pienāca senators Validons, kurš, vai nu aiz laipnības, vai citu apsvērumu dēļ, bija palaidis priekšā Van Lembrahtu ar kundzi un vēl kādu duci miljonāru.

Nogaidījis izdevīgu brīdi (operators nupat iemūžināja Kac-Astoras kundzes slaveno pērļu kaklarotu, kas tieši no tās uzblīdušā kakla pārceļoja elegantajā miniseifā «Ga- rants-Privāts-83»), viņš mudīgi izvilka no smagā senato- riskā portfeļa vairākas filmu kasetes. Pirms tās pazuda metāliskajā slēptuvē, Deilijs paguva izlasīt: «M. P. Pin- tiks. Populārzinātnisku filmu studija».

— Redzējāt? — viņš pamirkšķināja Mūnam. — Intere­santi, vai vienā no šīm lentām nav tās divas jaunkundzes, kas pārpratuma dēļ toreiz ieklīda pie manis?

— Pavaicājiet pašam senatoram! — Mūns skaļi norūca.

— Kas jūs interesē? — noglabādams zelta atslēdziņu modernas puķotas vestes kabatā, viņiem pievērsās Vali­dons.

— Deilijs brīnījās par jūsu filmotēku, — uzsvērti pie­klājīgi sacīja Mūns.

— Ak tā! Tās nav nekāds noslēpums — kāda reklāmas aģentūra uzfilmējusi manas veiksmīgākās publiskās uzstā­šanās, — senators paskaidroja ar vaļsirdīgu smaidu. — Zināt, tāds nu ir mans paradums — gatavodamies no jauna satikties ar saviem vēlētājiem, pēc šīm lentām iepriekš izanalizēju auditorijas reakciju uz vienu vai otru žestu…

Vagona durvīs parādījās Deizija Mārča.

Elisons pusvārdā pameta Van Lembrahtu, lai steigtos tai pretī.

Līdz šim, pieminēdama «Zelta ekspresi» savā augstāko aprindu dzīves notēlojumā, viņa, izsakoties profesora La­tona vārdiem, bija maigi ņurrājusi kā kaķenīte. Taču ne­drīkstēja aizmirst lakotos nadziņus, kuru māku nāvīgi ieskrāpēt izjutis ne viens vien, reizumis diezgan augsti stāvošs upuris.

— Vai jūs ērti iekārtojāties? — Elisons noraizējies vai­cāja.

— Esmu apmierināta. Butu jauki, ja jūs nodotu manā rīcībā masieri. Citādi bīstos, ka jūsu paradīzes vilcienā pieņemšos svarā.

— Pats par sevi saprotams! Atļaujiet pasniegt jums atslēgu no jūsu seifa, — Elisons čivināja, ar visu savu izskatu demonstrēdams gatavību darīt viņas labā nezin ko.

— 0, nē, pateicos! Savus briljantus es glabāju te, — un Deizija Mārča piedūrās savai bērnišķīgajai pierītei. Pāri tai slējās supermoderns matu sakārtojums.

— Starp citu, — viņa piebilda ar naivi apburošu smaidu, — ja es tā rūpīgi parakņātos savā juvelierizstrā­dājumu kolekcijā, droši vien atrastos arī kāda vērtīga anekdote par jums, Elison, — viņa jokodamās padraudēja viņam ar pirkstiņu. — Bet pagaidām jums nav ko rai­zēties.

Elisons saspringti pasmaidīja, mēģinādams atminēt, kādus kompromitējošus materiālus par viņu savākusi šī ārēji tik mīlīgā klaburčūska.

— Runā, ka jūs ņemot līdzi heļojumā savu burvīgo Antiniku? — Deizija Mārča jautāja. — Mana ziņkāre iz­skaidrojama ar tīri profesionālu interesi. Jūsu jaukais zvē­riņš krietni atdzīvinās m^nus brauciena notēlojumus.

— Protams! Esmu viņam tā pieķēries. Pie tam mans sulainis Džonsons pavada mani, un Antinikiņš nevar pa­likt mājās viens bez uzraudzības un kopšanas.

— Cik aizkustinoši! — Deizija Mārča sasita plaukstas. Jāsaka, viņai piestāvēja jebkurš infantilisma izpaudums, kas tikai pastiprināja bīstamās lellītes reputāciju. — Cik tēvišķīga gādība! Kā Dzīvnieku aizsardzības biedrības goda locekle varu apliecināt, ka jūs esat lielisks cilvēks… Jā, vai zināt pašu jaunāko? Dziedonis Roberto Mauritāno diez vai pagūs ierasties līdz vilciena atiešanai. Laineris «Karaliene Elizabete Otrā», ar kuru viņam jāatbrauc, cik­lona dēļ aizkavējies …

Pretēji Deizijas Mārčas pareģojumam Roberto Mauri­tāno tomēr ieradās. Gan pašā pēdējā brīdī. Viņu pavadīja profesors Latons. Kamēr nesēji iestiepa vagonā pārdimen- sionālo čemodānu-skapi, ko no vienas vietas klāja Eiropas pirmšķirīgo hoteļu etiķetes, profesors sniedza īsu interviju.

Mauritāno kungs uzticējis «Universālajai panorāmai» savas koncertturnejas propagandu. Mauritāno kungs, vāji pārvaldīdams angļu valodu, pilnvarojis viņu, profesoru Latonu, atbildēt uz visiem jautājumiem. Mauritāno kungu pagalam nomocījusi jūras slimība, tāpēc viņam nepiecie­šama atpūta.

Dziedoņa āriene sakrita ar viņa plaši pazīstamo portretu uz skaņuplašu apvākiem. Gara, spilgti melna, zīžaina bārda, tādas pašas krāsas gari, gludi sasukāti mati, oranži dūmainas acenes — tāds viņš uz dažām sekundēm pavī­dēja pavadītāju un televīzijas skatītāju acu priekšā un tūdaļ pazuda savā guļamkupejā.

«Zelta ekspresis» izbrauca cauri Līvlendai. Garām aiz- traucās nakts tumsā nogrimušas lauku ainavas.

Smēķētāju salonā, kas aizņēma veselu vagonu, valdīja omulīgs mijkrēslis, blāvi mirgoja stāvlampu raibie japāņu abažūri. Griestu ventilators griezās vienā laidā, taču bez sevišķiem panākumiem — kāršu galdiņu apņēma blīvas dūmu grīstes.

Elisons neieredzēja dūmus tāpat kā azarta spēles, kuras pārmērīga nervu sasprindzinājuma dēļ uzskatīja par pos- tīgām veselībai. It kā tīšām kaitinādama viņu, Deizija Mārča kūpināja bez mitas. Augumā tik sīciņa viņa rija nikotīnu tādā daudzumā, kas pat krokodilu padarītu par hronisku astmatiķi.

Taču Elisons, par spīti visam, ari šoreiz neatkāpās no zelta likuma — turēt veikala intereses augstāk par perso­nisko labsajūtu. Pieklājīgi aizsargādamies ar plaukstu no dūmu mutuļiem, viņš ar īsta stoiķa iecirtību turpināja spē­lēt kārtis, iemanīdamies neuzkrītoši zaudēt Deizijai Mārčai par labu.

Lai izdabātu viņai, Elisons piekāpās pat žurnālistes pil­nīgi neiedomājamam untumam. Deizija Mārča bija piepra­sījusi, lai jaukais, jocīgais zvēriņš Antiniks pastāvīgi uz­turētos viņas tuvumā. Diezin kas bija par iemeslu šai neizprotamajai kaprīzei — patiesa dzīvnieku mīlestība vai apslēpts sadisms.

Viņas dēļ Antinikam, tik tīrīgam, tik visādā ziņā slimīgi higiēniskam, nācās nepārtraukti šķaudīt tabakas, cigarešu un pīpju dūmu pretīgajos mākoņos. Sēdēdams klēpī Džon- sonam, zvēriņš visu laiku centās izrauties tam no rokām.

Vienreiz Antiniks, rīstīdamies klepus lēkmē, nošķaudījās tik žēlabaini, ka Elisonam gandrīz vai pamira sirds. Būtu viņš noteicējs par augstāko aprindu dzīves hroniku, gan viņš prastu atriebties šai kustoņu bendētājai.

Klusībā apcerēdams atriebības plānus, JElisons pat ne­manīja, ka sācis laimēt.

— Man neveicas, — Deizija Mārča nopūtās pēc nākamā zaudējuma. — Varbūt vairāk laimēsies citā vietā? Vali- dona kungs, mainīsimies vietām!

— Paldies par piedāvājumu, bet man arī tepat nav slikti, — atsmaidīja senators Validons,'turpinādams stās­tīt kādu, pēc viņa domām, visai amizantu politisku anek­doti.

— Vai jums tiešām jāstāsta Van Lembrahta kundzei savas pliekanības pāri visam galdam? — iedzēla Deizija Mārča. — Apsēdieties manā vietā-blakus viņai. No tādas maiņas visi tikai iegūs.

. — Atļaujos ticēt, ka šis pikantais atgadījums interesē ne tikai Van Lembrahta kundzi, — senators aizvainots at­cirta.

— Jums tā liekas? Mani, piemēram, tas it nemaz nein­teresē. Bet tas, kas man stāstāms, noteikti sagādās jaut­rību visiem … Kaut vai par filmām, kuras jūs pētāt pirms katras jaunas tikšanās ar vēlētājiem!

Draudi līdzēja. Senators Validons, kaut ko nesaprotamu murminādams, padevīgi pārsēdās.

Tādējādi Deizija Mārča, atlaidusies senatora krēslā, iz- • rādījās Elisona vistuvākā kaimiņiene.

Kādu minūti viņš cietās. Beidzot, pieklājīgi atvainojies, piegāja pie loga un parāva to uz leju.

Spirgtais nakts gaiss, izskriedams cauri vagonam, ap­ņēma ar savu auksto dvesmu pie bāra letes sēdošos Mūnu un Deiliju.

— Man tāds iespaids, ka noskaņa jums nav nekāda spožā, — Deilijs bilda, paceldams glāzi.

— Un kāpēc tai jābūt spožai?

— Kaut vai tāpēc vien, ka jūs, pat nokļuvis debesīs, par ko es stipri šaubos, tur nebaudīsiet tādas "ērtības. Dievs tas kungs ir pārāk nabadzīgs, lai nodrošinātu kā­dam tik pasakaini izšķērdīgu dzīvi. Visdārgākie alkoho­liskie dzērieni jebkurā daudzumā! Maltītes, kādas dabūsiet tikai vislabākajos restorānos! Kino, peldēšanās, masāža …

*

Un viss par velti! Nemaz nerunājot par unikālo iespēju gluži tuvu pavērot augstākās aprindas.

— Būtu jūs attapīgāks, Deilij, tad saprastu, par ko es domāju kopš Līvlendas. Nezinu, kādu ēdamo un dzeramo piedāvā debesīs, bet mēs, iespējams, pašlaik diez cik tālu no tām neatrodamies.

— Kas jums prātā? Džeks, vai?

— Pats nezinu. Vienkārši baidos uzlidot gaisā ar visu šo pārsmalcināto dzīves veidu. Kas par to parūpēsies — Džeks vai personas, par kuru esamību pat viņam nav ne jausmas, — tas nav no svara… Vai jums atgādināt, kā saucas nākamā pietura?

— Delfosa!

— Bet Delfosa — tas ir vidējais atzarojums. Elisonu piespieduši mainīt maršrutu… Kurš šajā maiņā tā ieinte­resēts?

— Starp citu, arī Van Lembrahts, — Deilijs pavīpsnāja, noraudzīdamies uz dzelzceļu karali, kurš tāds kā norūpē­jies dalīja kārtis.

— Šaubos… Atcerieties, Deilij, Dienvidu atzarojumu paralizēja, uzspridzinot Merionas staciju. Ziemeļu atza­rojumu tādos pašos nolūkos mīnēja. Tiesa, mīnas joprojām nav atrastas, iespējams, toreizējais brīdinājums kalpojis vienīgi iebiedēšanai. Pieņemsim, tā ir šantāža. Bet kādā nolūkā?

— Nolūks skaidrs, — Deilijs paraustīja plecus. — Ja būtu izdevies pietiekami iebaidīt Elisonu, viņš atceltu šo reisu.

— Bet varbūt tā nemaz nav šantāža, drīzāk slazdi, — Mūns domīgs runāja it kā pats ar sevi. — Kādam ārkār­tīgi svarīgi, lai «Zelta ekspresis» brauktu tieši cauri Del- fosai. Pie tam diez vai tas ir Van Lembrahts… Pamēģi­niet iztēloties cilvēku, kurš nezināmu iemeslu dēļ pieteicis karu visam dzelzceļa transportam. Un pirmkārt «Zelta ekspresim», kura gaisa spilvens draud iznīcināt viņa pūles.

— Atzīstieties, Mūn, jūs to tīšām izgudrojāt, lai sabo­jātu man prieku par bezmaksas iedzeršanu?

Mūns nepaguva atbildēt. Kāds draudzīgi paplikšķināja viņam pa plecu. Tas bija profesors Latons.

— Cik patīkami redzēt cilvēkus, kas var atļauties bez­rūpīgi sēdēt bārā! Bet es skrienu kā vāvere ritenī. Roberto Mauritāno turneja vien prasa milzums oriģinālu ideju. Jā, jūs taču vēl neesat pazīstami! — viņš atkāpās sānis, at­brīvodams vietu savam spāņu ciemiņam.

— Mūna kungs! Deilija kungsj Mauritāno kungs!

— Ļoti prieks pazīšana! — tas atsaucās patīkamā te­norā un gaužām kroplīgā valodā. Apmierināti nobraucī- damš izcili kuplo zīžaino bārdu, dziedonis pamāja bār­menim.

— Viens glāze konjaks!

— Mans draugs Roberto Mauritāno lūdz glāzīti kon­jaka, — profesors ar smaidu papildināja. Pēc tam, pavil­cis Mūnu mazliet nostāk, čukstus mēļoja:

— Jūs pat nevarat iedomāties, kādas grūtības rodas va­lodas neprašanas dēļ. Izmantot tulka starpniecību negri­bas — klientam nepieciešami just personiskā kontakta siltumu… Nu, kāda labsajūta manam draugam? — viņš pievērsās spānietim, kurš nepacietīgi grozīja tukšo glāzīti pirkstos.

— Ļoti labskaņa! — tas atsaucās. — Bārmen, viens glāzīt konjaks!

— Ei, kur tad jūs? — profesors pēkšņi uzsauca spānie­tim, kas ar konjaka glāzi rokā devās pie atvērtā loga.

— Elpot svaigs gaiss! — priecīgi atņirdzis zobus, tas atsaucās pāri visam vagonam.

Tikai tagad Deizija Mārča atļāvās ievērot viņa klāt­būtni.

— Jūs mums varētu kaut ko nodziedāt, Roberto, — viņa uzaicināja.

— O, nē, mana kungs! — tas pašūpoja galvu. — Mans angliski nedzied!

— Roberto visu laiku jauc sieviešu un vīriešu dzimti, — ar labsirdīgu smaidu paskaidroja profesors.

— Tas nav nekas jauns, — nevērīgi piezīmēja Dei­zija Mārča. — Pazīstu vienu otru, kas tāpat jauc vīriešus ar sievietēm. Nodziediet mums vismaz kaut ko spāniski, Roberto!

— Mans draugs mazliet apaukstējis balss saites, — pro­fesors viņu aizbildināja.

— Tiešām? — Deizija Mārča nopētīja viņu ar savām debeszilajām, naivajām acīm. — Bet varbūt viņš nemaz neprot dziedāt?

— Deizij, pietaupiet savu indi mūsu tautiešiem! Kā nekā Roberto Mauritāno ir viesis, — sabozās profesors.

— Jā, starp citu, reiz jau runa par jūsu viesiem … — it kā tīri nejauši ieminējās Deizija Mārča. — Baumo, ka jūs protežējat kādu aktieri.

— Aktieri? Kuru aktieri? — profesors nobrīnījās.

— Šķiet, viņu sauc Lekers vai uz to pusi…

— Pirmā dzirdēšana! Un kādas lomas šis tēlo?

— Raksturlomas, lielākoties klasiskus bandītus! — viņa pagriezās uz atvērtā loga pusi. — Roberto, jūs, tur stāvē­dams, vēl vairāk apsaldēsiet kaklu.

— O, ļoti labskaņa! — ar žilbinošu smaidu tas atsau­cās.

— Viņš droši vien domāja, ka jūs apvaicājāties par viņa labsajūtu, — profesors paskaidroja.

— Viņa labsajūta man ir pilnīgi vienaldzīga, — Deizija Mārča sarauca degunu. — Bet kas attiecas uz jūsējo…

Izrunāt līdz galam viņai neizdevās. Atvērtajā logā ielau­zās piesmacis preču lokomotīves svilpiens, kas pieņēmās skaļumā un neapšaubāmi tuvojās.

Van Lembrahts nobālēja. Viņš pirmais saprata, ko tas nozīmē. «Zelta ekspresim» tieši pretim traucās kāds cits sastāvs.

Atmeties krēslā, viņš ar visu augumu apcirtās pret logu. Galvā sagriezās .drausmīgs kaleidoskops. Neskaitā­mas vilcienu avārijas, sprādziens Merionas stacijā, tele­fona zvans par lēnas iedarbības mīnām, Den-Grab-Hisiba asistentes nogalināšana — tas viss, cits citu papildinot, haotiski savijās ar asiņainiem filmas kadriem, ar kādiem Elisons bija izklaidējis publiku savā preses konferencē.

Spriežot pēc trokšņa, otrs vilciens jau bija, pavisam tuvu.

— Kas tas par troksni? — nevērīgi jautāja Deizija Mārča, ar vienu aci ielūkodamās Van Lembrahta kārtīs, kuras trīcēja viņa rokā.

— Mums draud sadursme! — Pārvarējis baiļu stin­gumu, Van Lembrahts uzlēca kājās, nomezdams kārtis ūz galda.

Kurš gan cits, ja ne viņš, šīs līnijas īpašnieks, labi zina, ka «Zelta ekspresis» pašlaik brauc pa viensliežu ceļu. Ga­diem ilgi ticis spriests par paralēlas stigas nepieciešamību, bet nerentabilitātes dēļ šī iecere aizvien atlikta.

— Jābremzē! Jābremzē! — viņš kliedza, traukdamies pie iekšējā telefona, kas savienoja vagonu ar lokomotīvi. — Ko tas vājprātīgais nebremzē! Mēs visi būsim beigti!

Sie pēdējie vārdi bija mazliet pārspīlēti, jo smēķētāju salons kā nekā atradās sastāva pašā galā. Tomēr visus pasažierus sagrāba šausmas. Pat Deizija Mārča nometa kārtis, tiesa, neaizmirsdama apgriezt tās otrādi.

Tikmēr pretī traucošās lokomotīves svilpiens izvērtās drausmīgā kaukoņā. Pēkšņs grūdiens atsvieda Van Lem­brahtu pret sienu, viņš izlaida no rokas klausuli.

Grūdiens netaupīja nevienu. Dažs izlidoja no krēsla, cits, zaudējis līdzsvaru, uzkrita virsū kaimiņam. Van Lem­brahta sievu trieciens nez kādēļ bija iesviedis senatora Validona apkampienos. No pelnu trauka izkritušie cigāru gali svilināja paklāju. Kāds klusītēm stenēja, kāds histē­riski smējās. Taču visus pārspēja Van Lembrahta gavilē­jošā balss:

— Nobremzēja! Velna puika! Nobremzēja! Tagad mēs esam glābti!

Pretim braucošā vilciena neprātīgais kauciens spēji ap­rāvās. Aprāvās tieši tad, kad jau varēja skaidri sadzirdēt riteņu dārdoņu.

Tajā brīdī no kakta, kur sēdēja Džonsons, atskanēja izbaiļu kliedziens.

Bļāva viens no «Zelta ekspreša» cienījamākiem brau­cējiem — lielas transporta firmas īpašnieks Kortēns, jau­nākais. Sirdīgi izlamājies pēc nupat pārciestā trieciena, viņš bija aizkūpinājis cigāru. Tieši tad viņam uz galvas uzkrita kāds nezvērs, zobiem un ķetnām plosīdams nevai­nojami pieglausto frizūru.

— Piedodiet, Elisona kungs, viņš man izrāvās no ro­kām — paūzē starp diviem nelabiem bļāvieniem iestarpi­nāja Džonsona pieklājīgi apslāpētā balss. Būdams labi izskolots sulainis, viņš nekādos apstākļos neatļautos skaļi runāt.

— Nomierinieties, kungi, nomierinieties! —Elisons pū­lējās mazināt paniku. — Tas ir tikai mans Antiniks! Nekas ļauns nav noticis!

Jau paredzēdams, ka līgums ar Kortēnu, jaunāko, par pārvadājumiem miljonu vērtībā izčibēs kā ziepju burbulis, Elisons tomēr pašaizliedzīgi steidzās tam palīgā.

Taču Antiniks, histēriski šķaudīdams un sprauslodams, ar saboztu vilnu un nikni uzskrullētu asti jau pārlēca no pleca uz plecu, reizumis pilnīgi pazuzdams dūmu plīvurā, kas viņu vēl vairāk sakaitināja.

Pa pēdām, pieklājīgi brīvēdams sev ceļu starp panikas pārņemtajiem pasažieriem, skrēja Džonsons, saukdams:

— Nekas, Elisona kungs, nekas! Tūlīt es viņu noķeršu!

Viņš jau gandrīz sagrāba Antinīku, bet tas, manīgi iz­vairījies, aizjoņoja tālāk pa kuplajām frizūrām un plika­jiem galvvidiem. Cietēju vaidiem un palīgā saucieniem pa vidu brīžiem ielauzās Elisona nelaimīgā murmināšana:

— Kungi! Es jums zvēru! Lūdzu, nomierinieties! Jūs taču paši dzirdējāt — Džonsons viņu tūlīt noķers!

Tikmēr Antinika ceļā patrāpījās Deizija Mārča, kas, drosmīga pēc dabas, pamēģināja atkauties no nezvēra ar koncentrētu dūmu strūklu. Taču tas izrādījās aplam darīts.

Satracināti spiegdams, Antiniks uzlēca viņai uz galvas un, ieķēries ar nagiem tās pūderētajā vaigā, ar brīvo ķepu ņēmās raut ārā garo iemuti ar kūpošo cigareti.

— Glābiet! — viņa mežonīgā balsī iebļāvās, mezdamās pie tuvumā stāvošā senatora Validona.

Antiniks, turēdams nicīgi izstieptajās priekšķepās iemuti ar cigareti, pārlēca no Deizijas Mārčas galvas uz sena­tora Validona pleca, kur Džonsonam beidzot izdevās viņu notvert aiz astes.

— Viss kārtībā, Elisona kungs! — priecīgi paziņoja su­lainis. Viņa rokā kozdams un spiegdams locījās zvēriņš.

Pēkšņi kliedzieni un vaimanas aprima.

Tikai tagad līdz panikas pārņemtajiem smēķējamā va­gona pasažieriem nonāca kāds baismīgs, agrāk neapjausts fakts — kauca sirēna, pie tam nevis kaut kur ārā, bet iekšā, kauca acīmredzot jau labu brīdi.

Un logs, kas vēl nesen stāvēja vaļā, pats no sevis aiz­cirtās.

Van Lembrahts atcerējās preses konferencē rādīto filmu. Gan trauksmes sirēna, kuras griezīgā skaņa lika vibrēt metāla sienām, griestiem, grīdai, gan automātiski nolaidies logs varēja nozīmēt tikai vienu.

Sirēna apklusa.

Van Lembrahts draudīgi'tuvojās Elisonam.

— Kas tas ir? Es jums to prasu, Elison!

— Tas? Laikam taču trauksme, — ar neizprotamu aukstasinību Elisona Vietā atsaucās profesors Latons.

— Nomierinieties, kungi! Droši vien kāds pārpratums! Tūlīt noskaidrošu! — Elisons nocēla klausuli, HaČu uz viņa satrauktajiem saucieniem neviens neatbildēja.

— Varat nepūlēties! Viss tāpat skaidrs! — Deizija Mārča pārlaida nicīgu skatienu Elisona sadugušajam stāvam. Turpinādama vienā mierā sukāt Antinika uzbru­kuma laikā izjukušo frizūru, viņa pievērsās senatoram:

— Tūlīt sāksies panika! Brīdinu jūs, Validon, nemēģi­niet to izmantot, lai pievāktu manu vinnestu! Starp citu, par spīti Elisona pūlēm, tas nav nemaz tik liels, pat ne­pietiks, lai pasūtītu vienu no jūsu priekšvēlēšanu filmām.

Senators nekā nedzirdēja.

Arī neviens cits neklausījās. Visi stāvēja kā sālsstabi, pagriezuši galvas uz Elisona pusi-, kurš grīļojās ar tele­fona klausuli nošļukušajā rokā.

— Neviens neatbild … Nekā nesaprotu … Laikam sa­bojājusies automātika, — viņš šļupstēja.

— Rimstieties, Elison! Mēs tak neesam nekādi zīdaiņi! — Un Deizija Mārča, pūderēdama saskrāpēto vaigu, devās pie bāra letes.

— Vilcienam uzbrukuši? — viņa pagriezās pret pārē­jiem. — Nu un tad? Es par to nemaz neesmu noskumusi. Pirmkārt, atšķirībā no citiem neesmu uzticējusi savas vērtslietas Elisona nepārspējamiem seifiem. Manējās, pal­dies dievam, atrodas manā galvā, bet tā vēl ir vesela, cie­tusi vienīgi frizūra… Otrkārt; pateicoties jums, Elison, man beidzot izdevies dabūt savai ailei vienreizēji pikantu materiālu. Bārmen! Man kaut ko stiprāku! Vienalga, ko, tikai ašāk! Baidos, ka drīz no jūsu pudelēm paliks tikai lauskas.

Augumā sīciņā Deizija Mārča, savā nevīžīgajā bravūrā izslējusies, šķita visai efektīga.

Taču neviens uz viņu neskatījās. Jo tieši tai brīdī, kad viņa piegāja pie bāra, vagons iegrima tumsā.

Tikai tagad pasažierus, kurus straujā dramatisko situā­ciju maiņa bija pārsteigusi un apdullinājusi, pa īstam sagrāba bailes.

Sākās tas, ko bija paredzējusi žurnāliste. Ne jau velti viņa pazina augstāko aprindu dzīvi, no kuras atbalsīm gadu no gada taisīja savus apskatus.

Izcēlās neaprakstāma panika.

Cilvēki dzīrās kaut kur aizbēgt, uzgrūdās cits citam. Van Lembrahts, pūlēdamies sazīmēt tumsā Elisonu, klie­dza:

— Jūs mani ievilkāt šai afērā! Jūs! Jūs ar savu nolā­dēto «Zelta ekspresi»!

— Nomierinieties, kungi! Es jūs lūgtin lūdzu, nomieri­nieties! — no kāda kakta atskanēja Elisona līdz nāvei pār­biedētā balss, liekuļodama paļāvību. — Mēs te esam pil­nīgā drošībā … Ne jūsu dzīvībai, nedz jūsu mantai nekas nedraud!… «Garanta» seifus neviens bandīts nespēj uz­lauzt!… Kungi! Es jūs lūdzu! Kur jūs skrienat, durvis taču automātiski aizslēgušās!

Kaut kas noknikšķēja.

Tās bija Mūna šķiltavas, ko Deilijs pacēla augstu virs galvas.