Bābeles maukas

Devītā nodaļa, kurā Alekss daudzvārdīgi izplūst un dāma izgaist

Ar ko nobeigt? Vislabākais nobeigums ir lauvas nāve un dāmas nāve.

Sākumā Tesānijas nāve bija kā visas milestības nāve un pat dzives jēgas nāve. Pie mīlestības viņš bija nonācis pavisam savādā ceļā, un nu - to pazaudējis. Un tomēr tā nebija zudusi pavisam. Mīlestība vienmēr palika pie Alekša kā bultas uzgalis, kas nekaitīgi iestrēdzis netālu no sirds; tā bija sāpes, kas uzliesmoja un sūrstēja visu pārējo dzīvi vai varbūt nākamos piecus vai divdesmit gadus, līdz uz­galis atrada izeju, laiku pa laikam nēsātājam ar sāpēm atgādinādams, ka viņš ir vēl dzīvs, ka Tesānija bija dzī­vojusi, ka viņi viens otram bija pieskārušies.

Alekss šo raksta grieķiski uz daudziem vaskotiem dē­līšiem. Ja šī būtu tradicionāla pasaka, tai vajadzētu beig­ties vai nu ar katarsi, vai svētkiem - būtu izdarīts liels atklājums.

Nāve noslēdz mūsu personīgos nesakarīgos stāstus, tā noslēgs ari pasaules vēsturi. Mēs nekad neredzēsim savu nāvi, tāpēc mēs nekad nevaram zināt, kāds būs gals, kāds - viss kopums. Kad cilvēks nomirst, viņš nevar pa­skatīties atpakaļ un kopumā aplūkot savu dzīves gājumu. Tāpat arī mirusi kultūra nevar uz sevi atskatīties.

Kādu laiku pēc atgriešanās Bābelē Alekss domāja par pašnāvību. Varbūt tā būtu glābiņš viņa dvēselei, mieri­noša, iecietīga elēģiska melodija, ko spēlēt uz dvēseles stīgām: pēcnāves dziesma Tesānijai, kas liek spēlētājam palikt dzīvam, lai dziesma skanētu mūžam?

Vai viņam aiziet pie ūdeņiem, kur raudāja ebreji? Vai mesties no Bābeles tilta lejup, iegrimt upes dzīlēs starp virpuļojošajām laivām?

Ja viņš tā izdarītu, vai viņš atmostos citā vietā?

Noslīkšana (pretstatā saraustīšanai gabalos vai nodur- šanai ar nazi) ietvēra ari iespēju vēlāk atmosties citā vietā, kas pastāv kaut kur vēl, teiksim, kā cita esmes kārta, kurā tu vari atdzimt.

Nebija šaubu, ka tu neatmostos. Nebija šaubu, ka tu neuzzināsi vairāk par sevi un pasauli kā kādreiz dziļā miegā nakts tumsā.

Tesānija bija atstājusi testamentu, kas tika apstipri­nāts tiesā. Testamentā viņa atdeva Aleksam brīvību. Šī dāvana bija apšaubāma, jo viņš juta, ka paliks viņas vergs uz mūžiem, ja izvēlēsies dzīvot. Testaments nozīmēja, ka Muzī vairs nevarēja Aleksam neko nodarīt, bet viņam pret Alekšu nebija arī nekādu pienākumu. Alekšu izmeta no Muzī mājas, pat neļaujot aplūkot meitu, ja tā tiešām bija viņa.

Gupta aizveda Alekšu atpakaļ uz Kamberčaniana iebrau­camo vietu, apsolīdams, ka viņš varēs tur dzīvot par velti tik ilgi, līdz spēs palīdzēt pie darbiem Hora Acī turpat blakus. Indietis deva mājienu, ka klusītēm iešņaucis nāsī pāris zelta lietņu no Hēfaistiona kapa.

Pavisam drīz Aleksam ienāca prātā, ka Tesānija tāpat kā Hēfaistions ir pelnījusi diženu pieminekli. Hēfaistiona piemineklis bija no balta marmora, bet viņai Alekss gribēja radīt pieminekli no vārdiem, kas gan prasītu mē­nešus, lai tas būtu labi veidots, bet ar tā palīdzību Tesā­nija atdzimtu no jauna.

Drīz viņš sāka rakstīt; Gupta iecietīgi novēroja procesu, tad periodiski izsmēja rakstnieku.

Līdz ar vēl-ne-gluži-svētās Tesānijas nāvi Gupta laikam pārtrauca emocionālo atbalstu Alekša aizdomām, ka Bā­bele ir nākotnes tekhne rēgs, elektronik klones bordelis.

- Kam tu raksti? - Gupta jautāja. - Kad tu beigsi savu Hērakla darbu, vai tu būsi uzrakstījis ziņojumu kādam citā vietā?

Sava darba laikā Alekss reizumis jutās kā sajukusi pro­gramma, kas sevi realizē sajukušā mašīnā, kas savukārt atdarina sajukušo mašīnu, kas ir pasaule, visums. Alekss bija pie Bābeles klints piekaltā Andromēda, ko plosa ne­žēlīgais laiks.

Andromēda. Prometejs. Kristus. Svētā trīsvienība - skais­tums, zinātne, dvēsele - pienagloti pie akmens bluķa, ap kuru traucas gadu vētras. No viņu pagātnes un nākotnes brūcēm pilēja asinis un iezīmēja vēstures aprises.

Doma par pašnāvību kā izeju uz citurieni pamazām izgaisa. Ja Alekša grieķiski uz dēlīšiem sarakstītais bija tikai stāsts par īstenības atdarināšanu un kaut kur pastā­vēja īstāka īstenība, tad ar ko tas atšķīrās no lielākās da­ļas literatūras, pat vēstures, kas veidoja alternatīvas, labi izplānotas pasaules, kur lasītājs drīkstēja aizbēgt? Leģen­dārā Bābele bija daudz īstāka, jo bija daudz ideālāka, pa­tiesāka, izturīgāka, nekā pasaule, kas to bija dzemdējusi, no kuras bija aizbēguši Bābeles iemītnieki, varbūt atstā­dami oriģinālus, kas varbūt reiz sajutīsies, ka paši ir at­balsis un kopijas.

Cilvēks bieži vēlas ticēt labākai, skaistākai pasaulei, pat bez pierādījumiem vai balstoties uz nepilnīgiem pie­rādījumiem un minējumiem. Tā rodas ticība. Bet šeit, Bābelē, bija īstenība. Šī bija vienigā dzīve un citas nebija. Nebija citas vietas kā tikai Bābele; tāpat kā vēsturiskajiem babiloniešiem nebija citas pasaules. Tāpat bija senajiem romiešiem Cēzara Romā. Vāi amerikāņiem Amerikā. Vieta, kur tu esi, ir vienigā vieta. Tā ir pati dzīve.

Dzīve reizēm šķiet sastāvam no zīmēm un simboliem, it kā tā būtu atslēga uz kādu citu īstenību. Tomēr dzīve ir vienīgais, kas pastāv. Tagad, pēc Tesānijas nāves, Bābele Aleksam bija vienīgā dzīves vieta. Viņa saimniece tagad bija Bābele. Viņš bija Bābeles-netikles-vergs.

Viņš rakstīja uz vaskotiem dēlīšiem ne tikai mirušās Tesānijas dēļ, bet ari Tesānijas meitai, kas bija arī viņa bērns. Viņu meita bija vienīgi Bābeles bērns. Viņam priekšā bija daudz laika izdomāt labāko veidu, kā viņu atrast, kā satikt, kā uzdāvināt viņai savu un viņas mātes stāstu. Viņa izaugs. Alekss viņu pieskatīs. Pēc kādiem sešpadsmit gadiem viņa dosies uz Ištaras templi, un viņš varbūt viņu tur satiks; ne tādēļ, lai notiktu incests. Ja vien viņa ne­būs tikpat kaprīza kā māte.

Viņš rakstīja, lai pastāstītu meitai par pagātni, kas ir nā­kotne. Ja vien viņa ticēs šim stāstam, ja viņa to spēs saprast.

Pagaidām - ardievu muļķīgām vēlmēm par mešanos no Bābeles tilta. Gluži pretēji, viņš varētu aizkāpt līdz Ištaras templim - kaut vai rīt! - lai atjaunotu sakarus ar Bābeles īstenību.

Bet vispirms viņam jāpabeidz stāstījums; tas jāizdara pirmais. Bābelē, kur tiek pārspēts laiks, beigas vienmēr ir sākums.

Šeit. Tagad.

Vēl nav beigas.

Kad Alekss tuvojās vārtiem uz pagalmu, ko apēnoja Libānas ciedri, ārpusē nebija sarga. Viņš varēja dzirdēt, kā abi sargi iekšpusē pļāpā. Alejā nebija ne dvēseles.

Viņam aiz muguras atskanēja balss:

- Aleks!

Viņš pagriezās. Alejā stāvēja Tesānija.

Tātad viņa nebija mirusi? Un visas nāves mokas - tikai nežēlīga - vai nepieciešama! - intriga? Vai Muzī un lords Gibils bija pievilti līdz ar Alekšu? Vai vajadzēja ar traģisko vēsti piemuļķot Marduka templi? Vai mazā mei­tenīte, kas palika Muzī namā, bija ubagu bērns, ko pavi­sam mazu nopircis Gupta, kas iecietīgi vēroja Alekšu rakstām savu stāstu? Gupta, kas bija viszinoši smaidījis, labi zinādams, ka Tesānija ar meitiņu nepazītas dzīvo kaut kur pilsētā?

Vai Dr. Kasandrs ticis piekukuļots ar zelta gabalu, ko Gupta nebija atdevis lordam Gibilam? Alekss tā arī nere­dzēja Tesānijas līķi. Vai to redzēja Muzī un Gibils? Vai ari viņi redzēja mirušu verdzeni, kuras sejas kontūras izmai­nījis vasks? Varbūt ķermeni, kas viss uztaisīts no vaska?

Un briesmīgās mocības, ko redzēja visi kalpotāji?

Alekss skrēja apkampt Tesāniju.

Viņa rokas izgāja viņai cauri. Viņa ķermenis izkrita viņai cauri.

Viņš gandrīz pakrita. Noturējās kājās. Tesānija jopro­jām stāvēja viņa priekšā, greizi smaidīdama.

- Tū esi holographos, viņš apvainojās.

- Nē, neesmu. Tā tiešām esmu es.

- Protams, ka tu esi holographos. Kaut kur te ir stikla acs. Mēs esam netālu no Ištaras vārtiem, vieta ir piemē­rota. Marduks tevi man rāda. Vai kāds cits. Kāpēc?

- Ja es esmu holographos, mīļais, tad vai nu es esmu kāda cilvēka attēls, kurš priecīgi lēkā citā pilsētas daļā - un kāpēc man būtu jāslēpj mans fiziskais veidols no tevis? - vai ari es esmu atmiņu tēls, ko saglabājis kāds tīstoklis, šai gadījumā es nevarētu ar tevi strīdēties. Tātad es nevaru būt holographos, vai ne?

- Kas tu esi?

- Spoks. īsts spoks.

- Bet… spoki nepastāv. Tādi spoki ne.

- Bābelē pastāv viens spoks. Es. Kad es gulēju pie mir­šanas, es atcerējos tavus vārdus ratos, kad mēs apzagām kapu. Pēkšņi es sapratu, kā kļūst neredzams. Es apjēdzu, kā mans mirušais ķermenis varēja palikt uz asinīm pie­mirkušā pīteņa un kā mans raksts var turpināties. Es zināju, kā varu sevi saglabāt Bābeles rakstā; kā es varēju paslēpties, lai sistēma neuzzinātu par manu klātbūtni.

Un es to izdarīju. ŠI tiešām ir brīnišķīga intriga! Lai gan - ari āķīga un bīstama. Man nemitīgi jākustas. Man jāšmaucas un jāslēpjas, un jāizliekas, ka manis nemaz nav. Man jāatrod tukši stūri un šķirbas, jākļūst par hame­leonu. Man jākļūst par stikla gabalu. Veselu mūžību esmu mēģinājusi apgūt mākslu kļūt neredzamai, lai Bābele nezina, ka es dzīvoju. Man nevajadzētu tev parādīties, Aleks, bet es nevaru izturēt - jo es tevi mīlu, un tu mīli mani. Un starp citu, vai spokiem nav reizumis jāspoko­jas? Citādi tie nav īsti! Aleks, tev vajag… Viņa vilcinājās. Paskatījās apkārt.

Kas viņam jādara? Jāmācās pie Guptas, tad jāizdara pašnāvība? Lai viņi abi varētu mūžam kopā klīst kā divi neganti spoki Bābeles matricē?

Vai viņas balss bija aicinājusi viņu uz pašnāvību?

Viņa nepateica, kas viņam būtu vai nebūtu jādara.

- Ak, es tev varētu tādus burvīgus noslēpumus pastās­tīt! Bet ne tagad. Man jāiet.

- Pagaidi, Tesa. Vai tu parādījies Guptam?

- Nē, tikai tev.

- Vai tu parādīsies mums, kad esam kopā? Tad viņš varētu būt pārliecināts, ka viņa nav halucinācija, iedo­māta persona, kas izveidojusies viņa prātā, kamēr viņš rakstīja; izveidojusies tik pārliecinoši, ka tagad stāv viņa priekšā, pārvērtusies par spoku.

- Lūdzu, Tesa.

- Es neesmu pārliecināta, ka varu droši parādīties diviem cilvēkiem uzreiz. Tad sistēma koncentrē rakstu. Tā varētu mani pamanīt un noķert. Es domāju, ka man pie iespējas vajadzētu parādīties tev vienam. Varbūt tu labāk nesaki Guptam par mani. Nezinu; es par to padomāšu.

- Tātad Bābele tiešām ir elektronik modelis?

Viņa iesmējās:

- Kā gan citādi es kļūtu par spoku? Aiiī…!

Viņa izgaisa viņa acu priekšā, jo gar ielas stūri nāca kāds cilvēks. Garš, tērpies mētelī, melnu bārdu, un tur­bāna vietā viņam bija bišu strops. Braši vicinādams spieķi, cilvēks tuvojās Aleksam un tempļa vārtiem. Tas bija Ša­zārs, kas bija atnācis pārbaudīt Ištaras preci; lai gan ne tādēļ, ka meklētu jaunu līgavu Mardukam.

Nu jau bija pagājuši trīs mēneši, kopš Debora-Zarpanita bija nokāpusi Pazemē, un jauna Zarpanita apprecējusi

Marduku. Jaunās Zarpanitas atrašana vairs nebija Šazāra darīšana; arī nākamo viņš nemeklēs.

Šazārs tikai devās brālīgā apciemojumā - Sins devās pie Ištaras, tieši kā mūžīgajā Bābeles spēlē.

Sargs atgriezās posteni pie ārējiem vērtiem. Steidzīgi nostājās miera stājā. Šazārs pagāja Aleksam garām kā cilvēkam, ko nekad mūžā nav saticis. Starp citu, Alekša mati atkal bija atauguši.

Viņam vairs nevajadzēja skūt galvu, lai atcerētos Tesā­niju. Viņas lauvas zīme vienmēr paliks viņam uz vaiga kā pārāk dziļi iekosts skūpsts.

Autora pēcvārds

Reiz sensenos laikos, kad es augu vecāku mājās, bla­kus kamīnam stāvēja grāmatu sērija Zinību brīnumzeme (The Wonderland ofKnowledge), divpadsmit ilustrēti sējumi no 1920.-1930. gadiem zilos Art Deco spiestos audekla vākos. Grāmatas aizņēma tām īpaši darinātu nelielu plauktu; uz tā bija apmeties liels brūns radioaparāts, uz kura skalas bija atzīmētas tādas stacijas kā Hilversuma un Varšava.

Vienā sējumā vesela nodaļa bija veldta "Diženajai Bā­belei". Nodaļu ievadīja melnbalta gleznas "Bābeles laulību tirgus" reprodukcija. Gleznā attēlotas nabadzīgi ģērbtas meičas, kas gaida uz izsoli. Lielais ceļotājs un vēsturei līdzīgu stāstu vērpējs Hērodots apspriež šo praksi un "kaunpilno" paradumu, kad katrai Bābeles pilsonei reizi mūžā ir jādodas uz "Afrodītes templi", kā viņš to sauc, un jāpiedāvā sevi jebkuram svešiniekam, kas viņu izvē­lētos. Hmm. Skolas laikā Hērodots man ļoti patika (un arī Ovīdija Metamorfozes, kas vēlāk iedvesmoja manu komisko romānu Pievērstie (Converts). Zinību brīnumzemē es at­radu ari zīmējumu, kā varētu būt izskatījušies Bābeles Gaisa dārzi; varbūt arī neatradu, bet tas tur gluži labi varēja būt.

Tas viss mani vārījās savus trīsdesmit gadus, tad ap­vienojās ar futuroloģiju, ko tolaik lasīju Birmingemas Politehnikuma humanitārajai nodaļai. Bābele, kas bija daudzkārt kritusi un cēlusies, tiks atkal uzcelta Arizonas tuksnesī, lai eksperimentāli pētītu tautu likteņus. Un arī tāpēc, ka es gribēju, lai to uzceļ no jauna, šī doma man bija kopiga ar Sadamu Huseinu (skatīt tālāk).

Bābeles maukas pirmo reizi iznāca 1988. gadā un kļuva par A. Č. Klārka godalgas finālisti. Par spīti tādai atzinīgai uzņemšanai, pārlasot grāmatu desmit gadus vēlāk, es nolēmu, ka to vēl vajadzētu uzspodrināt, jo ne visi tei­kumi perfekti izteica jēgu. Kad raksti, tu zini, ko tu domā, bet pēc kāda laika pats nedaudz par to brīnies. Esmu pievērsis tam īpašu uzmanību.

Arī stilistika reizēm ietekmē rakstniekus grāmatas rak­stīšanas gaitā. Recenzējot kādu no maniem agrīnajiem romāniem, vērīgais Kolins Grīnlends atzīmēja, ka pārāk daudzi teikumi beidzas šādi… Viņaprāt, grāmata izskatī­jās visai punktaina. Tā notiek, kad rakstnieks jūt, ka tei­kumā ir lielāka domas slodze, nekā izteikts vārdiem. Es nekavējoties ieskatījos savā nākamajā grāmatā, kuras korektūras tobrīd lasīju, un sev par vilšanos ieraudzīju, ka tur ari ir trīspunktu pārpilnība. Es izdzēsu daudzus punktus, kaut gan tas man maksāja apmēram Ј39 - es biju pār­sniedzis atļauto bezmaksas labojumu skaitu, kas nebija tipogrāfiskas kļūdas. Es īsti nevarēju izdomāt, vai man justies parādā pateicību Kolinam, vai arī viņš nu man ir trīsdesmit deviņas mārciņas parādā. Lai nu kā būtu, viņš nesen piedāvājās mani uzcienāt krogā.

Pirmajā izdevumā mani piemeklēja kolisms, kas ir pār­lieks divpunktu lietojums. No jaunā, uzlabotā izdevuma ķirurģiskas iejaukšanās rezultātā ir pazuduši daudzi indīgi koli.

Esmu arī uzlabojis pašu romānu. Kad es sāku to rak­stīt, jaunā tūkstošgade vēl bija tālā nākotnē. Tagad mēs tajā esam iegājuši. Grāmata ir par vēstures cikliem un plūsmām, kā arī par to, vai civilizācijai ir kāds iedzimts dzīves cikls, līdzīgs Heiflika ciklam, kad šūna var sevi atražot tikai ierobežotu skaitu reižu. Grāmata ir arī par tūkstošgades krīzēm. Tāpēc bija jālabo detaļas, kas neiz­maina vēstījuma dinamiku. Tāpat ir attīstījušās datorzi­nātnes, kas nozīmē, ka romānā minētās lentes kasetnes mūsdienās par datu nesējiem liekas dīvainas.

Romāni reizēm sākas ar īso stāstu. Arī šī romāna pa­matā ir stāsts, ko potenciāli varēja veidot par garāku darbu. Biju jau uzrakstījis stāstu ar nosaukumu "Mēs atceramies Bābeli", kad Sjūzena Švarca izsūtīja aicinājumu piedalī­ties antoloģijā Mitekļi (Habitats), kurā būtu runa par cil­vēku mitekļiem nākotnē. Trāpīts. Varbūt tieši desmitniekā. Es reti rakstu stāstus pēc īpašiem nosacījumiem; bija jauki, ka nosacījumi tika izvirzīti tieši laikā. Sjūzena stāstu no­pirka, un mana piedalīšanās tika izziņota, varbūt mazliet neprecīzi, uz Mitekļu (1984) vāka: "Zem svešām zvaig­znēm kopā ar Stenu Šmitu, Tanitu Lī, īenu Votsonu un daudziem citiem…" Es domāju, ka cilvēki tiešām zvaigznes tajos laikos uztvēra citādāk.

Pēc tam Dons Volheims izraudzījās "Mēs atceramies Bābeli" savai antoloģijai 1985: Gada labākā pasaules zināt­niskā fantastika. Tas mani uzmundrināja, un es viņam aizsūtīju Bābeles maukas, tiklīdz biju romānu pabeidzis. Atzinības vietā saņēmu stingru rājienu. Dons bija gluži pārskaities. "Kāpēc," viņš man rakstīja, "kāds gribētu lasīt par Bābeles atjaunošanu visā tās pretīgajā netik­lībā?" Piedod, es kļūdījos.

Šķiet, ka "Mēs atceramies Bābeli" un tam sekojošais romāns pareģo notikumus reālajā pasaulē. 1988. gadā Sadams Huseins paziņoja, ka atjaunot Bābeles pilsētu ir "patriotisks, nacionāls un starptautisks pienākums". Tika izmantoti putubetona bluķi un oriģinālie Bābeles akmeņi, ko kopā salika Sudānas melnstrādnieki, lai atjaunotu Marduka vārtus, uzceltu jaunu Bābeles torni un robotos karaliskos apartamentus.

1997. gadā es lasīju New Scientist par to, kā Ņūmek- sikas štata Santafē institūta zinātnieki veido datorsimu- lāciju par Amerikas iedzimto Anasazi kultūras izplatību un sabrukumu, kā arī par zinātniekiem, kas Romas Uni­versitātē mēģināja simulēt Asīrijas impērijas uzplau­kumu un krišanu, kas notika trijos gados starp 612. g. pr. Kr. un 609. g. pr. Kr. Viņu galvenais mērķis bija pare­dzēt problēmas, kas rastos mūsu pašu kultūrā, un piedā­vāt iespējamos risinājumus - tieši tā kā manā Arizonas Bābelē.

Un ja kāds domā, ka iebāzt cilvēkiem galvā seno Bā­beles valodu ir maķenīt dīvaini, tad 1999. gadā Associated Press ziņoja, ka profesors Jukka Ammondts no Jivāskilas Universitātes Somijā ierakstījis Elvisa Preslija dziesmas seno šumeru valodā. Viņu nespēja kavēt ne zamša, ne pašu kurpju trūkums laikā, kad pēdējo reizi tika runāts šumeru valodā. Tā nu lingvistikas rokeris Preslija Zilās zamša kurpes (Blue suede shoes) pārtulkoja kā Esir Kus Za-gin, "ādas sandales zila dārgakmens krāsā". Tagad Elviss dzīvo Bābelē (vai tās tuvumā!).

Šādi atklājumi man dod drosmi.

Grāmatas trešajā nodaļā Alekss dodas uz grieķu teātri Bābelē, kur notiek Eiriplda Andromēdas izrāde. Par ne­laimi, šī Eiripīda luga ir zudusi, tāpēc man pašam nācās sacerēt garo monologu, ko romānā runā pie akmens piekaltā Andromēda. Desmit gadus vēlāk saņēmu ielū­gumu uz konventu Telavivā (1998. gada oktobris). Vecā Jafa, kas atrodas Telavivas dienvidos, ļoti nopietni pre­tendē uz Andromēdas klints patiesās atrašanās vietas nosaukumu. Kad es organizētājiem pieminēju, ka esmu sarakstījis Andromēdas monologu, likās piemēroti kon­ventu atklāt pašā Vecajā Jafā. Izraēliešu aktrise deklamēja runu ebreju tulkojumā tumšajiem jūras ūdeņiem, un es uzstājos ar angļu oriģinālu. Oriģinālu tajā ziņā, ka es biju tā autors. Tas bija tik rosinoši un maģiski. Kad es pirms desmit gadiem rakstīju Bābeles maukas, kas to būtu varē­jis iedomāties?

īens Votsons Moreton Pinkney

2003. gada 30. decembrī