Bābeles maukas

Pirmā nodaļa, kurā alekss ierodas Bābelē un paceļ to, kas nokritis ēzelim

Kad Aleksam bija trīspadsmit gadu, viņš un citi šīs vecuma grupas puikas mācījās cīnīties ar nažiem. Ilgus mēnešus viņi katru sestdienu trenējās gan divkaujā, gan divi pret diviem, gan divi pret vienu. Aleksam tas riebās. Nažu asmeņi bija izgatavoti no cietas gumijas, bet atstāja īstus zilumus.

Asmeņiem vajadzēja būt no gumijas, lai viņam neras­tos ieradums vilcināties un uzreiz vēl neiedurt savu ieroci pretinieka kaklā vai vēderā. īstā cīņā šāda veida smalk­jūtība varētu kļūt liktenīga.

Sākumā Alekss to neapjēdza. Viņu ieroču arsenālā bija pietiekami daudz M-16 šauteņu, pistoļu, granātu, dažāda kalibra automātu, mīnmetēju un pat raķešmetēju. Bet privātskolotājs Mičs bija tālredzīgāks. Kādu dienu munī­cija izbeigsies, turpretī asie naži viņiem paliks vienmēr.

Tā nu Alekss mācījās mest nažus. Tagad tie bija no tērauda. Bah! Naži drebēja, iecirtušies mērķī, kuram bija cilvēka auguma apveidi. Mičs bija pierīkojis ķēdi, ar kuru vilkt šo mērķi uz priekšu un atpakaļ, bet Aleksam šķita, ka šādā nažu mešanas treniņā ir kaut kas neīsts. Jāšau­bās, ka iebrucējs skries virsū pa taisno. Un ja nu Alekss viņam netrāpīs, tad būs pats sevi atbruņojis un uzdāvi­nājis savam pretiniekam ieroci.

Viņam riebās šī nažu mešana.

Piektdienas pēcpusdienās Mičs puikām mācīja ģeo­grāfiju. Vislabprātāk Mičs darbojās ar Amerikas teritorijā esošo militāro mērķu karti. Primāro kodoluzbrukuma mērķu apgabali bija noklāti ar lieliem, melniem punktiem. Otršķirīgas nozīmes mērķu apgabalus klāja melni aplīši ar tukšu vidu. Dažas šis kartes daļas bija viens vienīgs melns plankums, it kā tur kāds būtu izlējis tintes pudeli.

Oregona, kur dzīvoja Alekss, bija tikpat kā tīra. Port- lenda un citi mērķi gar krastmalu bija sekundāri, bet citādā ziņā - ja pienāktu kodolsprādzienu pastarā diena - ar šo pavalsti viss būtu kārtībā, pat labāk nekā Ziemeļ- kalifornijā, kur slēpās citas izdzīvošanai noskaņotas ko­pienas.

Ja pastardiena neiestātos ar blīkšķi, bet gan pasaules ekonomiskās un politiskās sistēmas vienkārši sairtu, arī tad Oregonā daudzi tiktu galā ar situāciju, kamēr citur visi iedzīvotāji mirtu badā, dumpotos, laupītu un saltu.

Alekss bija audzināts ticībā Izdzīvošanai un tās dvīņu­brālim Sabrukumam.

Dažus gadus vēlāk Alekss atteicās no tā izdzīvošanas veida, kurā trenējās kaut kur… kaut kur Kaskādu kalnos. Alekss nevienam neteica, kur tieši. To viņš bija apguvis savā agrīno apmācību kursā. Nekad neved svešiniekus uz savu mītnes vietu.

Un tā Alekss šajās - kā mēs mēdzam to teikt - civilizā­cijas vecumdienās mēģināja atrauties no Oregonas.

Kas par vecumdienām?

2000. gads bija iestājies tāpat kā iepriekšējie. Debesīs neparādījās Kristus, lai parautu gaisā visus patiesi ticīgos. Tomēr, lai gan Krievija un Amerika varbūt ari beidzot bija sarokojušās, tik daudzas valstis kā vēl nekad agrāk bija apbruņojušās ar vēl lielāku kodolieroču daudzumu. Tās ienīda Ameriku vai vismaz grasījās ienīst, kad būs no­mainījušās to valdības, un 2001. gadā sagrāva Dvīņu tor­ņus. Vai tā tika uzdots tonis jaunajai tūkstošgadei?

Alekss neticēja pasaules galam, bet iztēloties tādu iz­nākumu viņš spēja. Droši vien kaut ko līdzīgu dažādos veidos izjuta miljoniem citu cilvēku. Tie, kas ticēja Iedves­mai. Tie, kas ticēja izdzīvošanai kaut kur Kaskādu kalnos. Plānotāji un politiķi. Antiglobālisti. Parastie cilvēki, kuriem civilizācija uzdzinusi nelabumu. Jā, daudzi. Vai gan citādi Bābeles pilsēta būtu uzcelta no jauna?

Alekss Vīnters bija skarba paskata puisis ar viļņotiem, nepakļāvīgiem matiem. Šķita, ka ādu viņam - kā senai akmens statujai - noslīpējušas smiltis, dažviet nogludinot kādu izcilni. Tomēr āda neizskatījās slimīga, tikai radās iespaids, ka viņš nesen izsoļojis cauri smilšu vētrai. Mā­cīdamies koledžā, viņš pāris gadus tika lietojis taukainu sejas krēmu, bet tad no tā atteicās. Viņš secināja, ka viņa āda vienkārši straujāk nekā citiem zaudē vecās šūnas un audzē jaunas.

Viņam bija nekautra seja ar romiešu degunu un spē­cīgu - pat uz priekšu izvirzītu - žokli. Zilās acis bija blāvas, it kā izbalējušas. Viņa matu krāsa nebija vienmērīga, brū- numā vīdēja sarkani laukumi, it kā reižu reizēm matu saknes izdalītu dažas šūnas ar košāku pigmentāciju. Kad viņš sēdēja, tad bija ļoti rāms un izskatījās kā pieņēmis kādu nelokāmu lēmumu. Kad viņš kustējās, kustības bieži bija straujas un pēkšņas, bet ne vienmēr mērķtiecīgas. Viņš cerēja, ka briedumā sasniegs līdzsvaru starp mieru un pēkšņumu.

Viņš bija pametis socioloģijas studijas Oregonas Uni­versitātē Eiženā; šai sakarā viņš mēdza prātot par to, cik dīvaina no psiholoģijas viedokļa ir viņa noliedzošā attiek­sme pret savām mājām un radiniekiem. Viņš godīgi bija ticējis, ka, nopūlēdamies Eiženas vidusskolā, ir dumpojies pret nažu mētāšanu un tamlīdzīgām lietām. Viņš grasījās objektīvi pētīt savu audzināšanu, izmantojot tādus jēdzie­nus kā attiecību veidošana, grupu dinamika un ideoloģija. Viņš bija nolēmis noskaidrot, kāds ir tas mehānisms, kurš liek šai kalnu kopienai darboties. To paveikdams, viņš iegūtu savā mantojumā visu ārpasauli, kā tas piederas cilvēciskai būtnei, kas sasniegusi pilnību, atbrīvojusies no bailēm, saklausījusi likteni.

Un te nu viņš bija - sagatavojies pievienoties daudz dīvainākai kopienai nekā jebkurš izdzīvošanai sagatavo­jies ciemats, kopienai, kas radīta, lai noskaidrotu, vai izdzīvošana kā tāda vispār ir iespējama - civilizācijas iz­dzīvošana.

Te nu viņš bija, izbēdzis no jaunās tūkstošgades, pāršķi­rot kalendāru atpakaļ līdz pat 323. gadam pirms Kristus.

Te nu viņš bija, tuvodamies Bābeles vārtiem. Protams, šeit viņš atradās daudz tuvāk kodolsprādziena centram nekā jebkad agrāk dzīvojot Oregonā. Uz Miča militāro mērķu kartes Arizonas dienvidaustrumi bija izskatīju­šies kā viens vienigs liels melns traips.

Alekšu tas neuztrauca. Viņa domās viss šis apgabals, kas tagad pavērās skatam, bija ietverts maģiskā burbulī.

Varbūt beidzot Aleksam bija izdevies pārvarēt sevis audzi­nāšanu.

Pastāvēja vēl otra iespēja - varbūt kādā daudz bū­tiskākā esibas līmeni viņš beidzot ir pakļāvies šai audzi­nāšanai.

Tad jau redzēsim, viņš domāja.

Un viņš ir tas pats Alekss, kas raksta šīs piezīmes: grie­ķiski un uz dēlīšiem, kas sastiprināti ar eņģēm un no­klāti ar vasku.

Uzmodināti no snaudas, viņi šķērsoja Arizonas tuksnesi un viņu galvās dūca kopīgā, universālā valoda: grieķu valoda.

Amfībijā uz gaisa spilvena brauca četrdesmit pasažieri; pēc valodas ātrmācības kursa viņu smadzenes joprojām putoja un kūsāja. Vienu nedēļu viņi tika pakļauti narko­tiku un hipnozes iedarbībai un piesaistīti pie datoriem. Apmācība ielauzās pat viņu miegā. Balsis no ierakstiem lielā ātrumā spiedza kā svilpojoši delfīni.

Pasažieriem bija paziņots, ka ap to laiku, kad viņi iera­dīsies Bābelē, viņu galvās viss būs noskaidrojies. Stabilas grieķu valodas nogulsnes būs nosēdušās prāta dzīlēs. Viņu ikdienišķā apziņa būs nesaduļķota, dzidra un atiska.

Garām pazibēja daži virs krūmāja izslējušies saguāro kaktusi. Trauslie, jūras dibenā augošiem koraļļiem līdzī­gie okatillo krūmi izskatījās nedzīvi, tie bija kaltuši tik ilgi, ka gandrīz pārvērtušies putekļos. Vai varbūt tā tikai šķita - pēc Oregonas sulīgās audzelības. Tālāk priekšā vairs nebija pat krūmu. Viss tuksneša klajš tik kails un bakurētains kā Mēness virsma, it kā ainava būtu speciāli attīrīta, lai radītu neitrālo joslu starp Amerikas un Babi- lonas augu valstīm. Alekss atcerējās, ka šis ir vecais Lūka- Viljamsa Gaisa spēku poligons. Raķetes, artilērijas šāviņi un trasējošo ložu zalves ilgus gadus bija noplicinājušas augu valsti.

Blakus poligonam atradās vēl viena tukša pavalsts daļa - papago indiāņu rezervāts. Mēģinājums ierīkot ga­nības tā ziemeļos bija cietis neveiksmi. TUvējos ciematos - Hikivanā un Vaiahinā - māla kleķa būdas ar velēnu jumtiem stāvēja tukšas jau vairākus gadus. Tas Aleksam bija palicis prātā no instruktāžas, kas notika, pirms viņi pa nopietnam ķērās pie valodas mācīšanās. Bija palicis prātā, bet neko daudz neizteica.

Tālumā viņš ievēroja robainas kalnu galotnes, tās šķita nebabiloniskas. Ja tālāk dienvidrietumos pie Adžo jopro­jām pilnā sparā degtu ugunis vara kausētavās, viņš nemaz nespētu saskatīt šos kalnus, jo debesis aizklātu dzelteni kā sērs dūmi.

Adžo vara raktuvju karjeri, kas savulaik piederēja Fīlpsa Dodža korporācijai, ASV Gaisa spēki, papago indiāņi - tas viss neko īpašu vairs nenozīmēja. Tā bija daļa no Ame­rikas, nevis no Bābeles, un Amerika bija palikusi ceļotā­jiem aiz muguras.

Viņu amfībija virzījās virs betona lentes, - šis ceļš kād­reiz veda uz būvlaukumu. Tagad pa to vairs nevarēja braukt ar mašīnām vai autobusiem, tas bija slēgts. Viņi li­doja dažu collu augstumā. Amfībiju balstošā gaisa plūsma un aizmugures rotoru saceltais vējš noslaucīja no betona visu granti. Zemes virsmai ceļinieki nepieskārās. Viņi bija atšķirti no tās - gluži tāpat kā no Amerikas. Smadzenēs murmulējošās balsis traucēja viņiem orientēties. Bet, kā jau bija solīts, balsis sāka pieklust, tās nogrima aiz apzi­ņas apvāršņa.

- Aleks…

Debora viņam kaut ko teica grieķiski, sengrieķu valodā ar paplašinātu vārdu krājumu - daudzus vārdus lingvisti bija izdirājuši no mūsdienu grieķu valodas.

Viņš pamāja ar galvu, tomēr nepievērsa īpašu uzma­nību viņas sacītajam. Jebkas no tā, ko viņi varētu pateikt, šobrīd nenozīmēja itin neko. Viņi joprojām atradās pārejā.

Viņš bija vēlējies, lai starp viņu un Deboru uzplauktu attiecības. Viņiem pirmoreiz tiekoties, izšķīlās dzirkstele, izveidojās saskaņa, tika uzbūvēts trausls tilts. Alekss ap­zinājās šīs dzirksteles, šī tilta esību - kamēr viņš pats un Debora vēl nebija apdullināti ar narkotikām un hipnozi. Viņš vēlējās, lai viņi varētu kļūt par draugiem un mīl­niekiem. Viņš bija pārliecināts, ka arī Debora to vēlas. Te nu viņi bija un sēdēja viens otram blakus, augumiem gandrīz vai saskaroties. Viņš sēdēja ļoti rāmi. Lai ko viņi arī justu viens pret otru, šīs jūtas jau bija izķēmojis tas, kam vēl tikai vajadzēja notikt. Viņi nekad nevarēs sa­stapties kā tie cilvēki, kas bijuši agrāk; sastapšanās iespē­jama tikai tiem cilvēkiem, par kādiem viņi kļūs.

Vai tas bija pēdējais saguāro pirms Bābeles? Hir slejās salauzīts kaktusa stumbrs, rādīdams savu kokaino karkasu; to bija saplosījis vai nu zibens, vai lielgabala šāviņš.

Amfībijas rūkoņas izbiedēts, prom aizdrāzās vientuļš zaķis. Lai apmulsinātu ienaidnieku, zvēriņš meta cilpas pa labi un kreisi, zibinādams savus raibos sānus - zaķa kažokā sarkanbrūnas spalvas mijās ar baltām. Bet ienaid­nieks nepievērsa zaķim nekādu uzmanību. Zvēriņš pēkšņi apstajas un pagriezās pret ziemeļiem, cenzdamies izpurināt no milzīgajām ausīm amfībijas lidojuma sakarsēto gaisu.

Debora Teita: vidēja auguma un neapšaubāmi gracioza, lai gan ne gluži parastā veidā. Viņas pleci bija uzkrītoši slīpi. Vispirms Alekss ievēroja tieši šo Deboras fizisko īpat­nību: šo plecu līnijas dīvaino, gandrīz kā citai pasaules daļai piederīgo, straujo tiekšanos lejup no gara, vāzei līdzīga kakla. Debora izskatījās pēc kādas Āfrikas cilts sievietes, kurai misiņa kaklarotu gredzeni izstiepuši kaklu un nospieduši plecus. Protams, šīs afrikāņu skaistules gan nevar pašas - bez kaklarotu atbalsta - noturēt savas galvas virs izstaipītā mugurkaula, viņām nepieciešami izturīgie metāla cilindri ap kaklu. Bet Deboras balto ādu neaizsedza metāls. Savā ziņā viņa izskatījās pēc citas - ne cilvēku - rases pārstāves, kā sieviete no citas galaktikas, ar kaklu un pleciem kā nevainojami veidotai skulptūrai. Tā kā neviens cits par Deboras ārieni nebrīnījās, Alekss bija secinājis, ka viņas kakls un pleci atbilst kādam ideāla modelim viņa paša priekšstatos, kādai personiska emo­cionāla vienādojuma ģeometrijai.

Viņas acis bija tumšas un vizuļojošas; īsi apgrieztie, biezie kraukļa melnuma mati ieskāva galvu kā ķivere un šūpojās pār skaustu kā melna, sargājoša mēle. Viņa bija ģērbusies garā balta linaudekla tunikā ar platu balta lin- audekla apmetni, un no tunikas apakšmalas vīdēja ādas sandalēs ieauto kāju pirksti. Viņas rokas bija kailas, ar vara rokassprādzēm ap plaukstas locītavām.

Savā grieķietes tērpā viņa izskatījās šķīsta. Bet viņa jau bija ieminējusies, ka drīz pēc ierašanās Bābelē dosies uz

Mīlas templi un sēdēs tur, gaidot, kad atnāks kāds sveši­nieks un iemetīs viņai klēpī monētu. Vienalga, vai viņš būs vecis vai jauneklis, skaistulis vai neglītenis, kaulains vai resns, tīri nomazgājies vai smirdošs, Deborai vajadzēs iet viņam līdzi un gulēt ar viņu. Katrai Bābeles sievietei bija pie­nākums tā rīkoties vairākas reizes - līdz brīdim, kad viņa būs sasniegusi trīsdesmit gadu vecumu; tiesa, ja sieviete bija neglīta, ar šo paražu vien nepietika, varēja gadīties, ka sie­vietei jāsēž un jāgaida nedēļām ilgi. Iespējams, ka tad viens no priesteriem uzpirka kādu ubagu, lai tas iemet monētu.

Šķita, ka šīs izredzes Deboru savaldzinājušas.

Bet varbūt viņa bija to pastāstījusi tikai Aleksam - toreiz universitātē - un vairāk nevienam citam? Varbūt viņa cerēja, ka šis svešinieks būs viņš? Lai varētu vispirms izjust satraukuma un gaidu trīsas, bet pēc tam tomēr izvairīties no nepieciešamības būt kopā ar pilnīgi svešu vīrieti?

Alekss jau zināja, ka viņš nebūs tas, kurš iemetīs De­borai klēpī monētu ar valdnieka Aleksandra galvu. Viņš ne; šoreiz vēl ne. Ja viņš to izdarītu, tas nebūtu godīgi pret Bābeli. Viņš cerēja, ka Debora to sapratīs.

Varbūt vēlāk - pieņemot, ka viņi abi kļūs par Bābeles pilsoņiem - varbūt tad viņš piedalīsies vairāksolīšanā par Deboru Bābeles laulību tirgū. (Šo paradumu ievēroja gadī­jumos, kad sievietei nebija pūra.) Varbūt.

Alekss nešaubījās, ka būs kļuvis par Bābeles pilsoni jau līdz pirmā pārbaudes mēneša beigām. Viņš ieies Bābeles tornī, lai iemācītos babiloniešu valodu, lai narkotiku un hipnozes izraisītā miegā gulētu akmens kamerā torņa dziļumos. Pēc tam viņš iznāks no torņa, ataudzēs garus matus, valkās turbānu, smaržosies ar parfīmiem un pa­staigājoties moži vicinās spieķīti.

Viņš nevēlējās būt vienkāršs, grieķiski runājošs tūrists, kurš jau pēc mēneša - vai nu labi izklaidējies, vai riebuma pārņemts - dodas projām, lai universitātes profesori varētu viņu iztaujāt. Bābelei joprojām vajadzēja pilsoņus - vai­rākus desmitus tūkstošu.

Pilsēta bija pabeigta tikai pirms pieciem gadiem. Alekss kļūs par vienu no šiem pilsoņiem, viņš tur iederēsies.

- Man ausīs rīb bungas, - Debora maigā balsī teica grieķiski.

Alekss vieglītēm pieskārās viņas rokai, tikai pavisam vieglītēm un žigli.

- Gan tās apklusīs, tas pāries.

\forbūt tā nebija pareizā atbilde? Varbūt viņa runāja par savu uztraukumu tāpēc, ka gribēja tajā dalīties ar Alekšu?

Vai tad šai ceļojumā vispār varēja kaut ko pateikt pareizi vai nepareizi? Vislabāk bija klusēt. Pārējie pasa­žieri bija iegrimuši sevī, kā sakopojot spēkus, lai noveltu no ceļa lielu klints bluķi, lai iesprauktos pavisam jaunā pasaulē. Tikpat kā nedzirdēja tūristiem raksturīgu tērgā- šanu; viņu galvās skanēja tikai rimstošā dūkoņa.

Debora grieķiski noskandināja:

- Mēle man kā piesieta, miesu manu Tirpas pārņem, uguni visa tvikstu, Acis tumšas. Nevaru redzēt, ausīs Dārdina bungas…

Pirmajā mirklī Aleksam šķita, ka Debora atsaukdamās atbalso viņa paša domas. Bet nē, viņa laikam gan citēja kādu dzejoli. Jā, patiešām. Viņa skandēja vienu no Sapfo mīlas dziesmām. Sapfo no septītā gadsimta; šeit tas ne­bija anahronisms.

Dunoņa galvaskausā bija apklususi; kāpēc tad viņas galvā joprojām dārdēja bungas? Vai Alekša dēļ, vai Bābe­les dēļ, vai Ištaras tempļa - svētās prieka mājas dēļ?

Debora bija no Ņujorkas; viņas un Alekša dzimšanas vietas atradās pretējās debespusēs. Varbūt Ņujorka viņai bija piešķīrusi tādas kā pirmtiesības uz Bābeli? Savā Ņujorkas dzīvē viņa strādāja par datoristi. Bijusi ari vēlme kļūt par aktrisi, bet šis sapnis iznīka, un to bija aizstāju­šas alkas beidzot izdzīvot vismaz vienu lomu.

Neko vairāk par Deboras iepriekšējo dzīvi Alekss ne­zināja, un arī pats viņš Deborai par sevi bija stāstījis tik­pat maz. Visi tie, kas pirms desmit dienām ar starppilsētu autobusu Nr. 8 ieradās supermodernajā Heiristikas cie­matā dienvidos no Kasagrandes, bija atstājuši savu pa­gātni aiz muguras. Viņu nolūks bija sastapt nākotni, kas radīta pagātnē - bet ne viņu pašu privātajā pagātnē.

Abi ar Deboru viņi bija nolaidušies Fēniksas Debess- ostas lidostā, lai pēc tam kopā ar vēl kādiem trīsdesmit citiem autobusā brauktu uz Nākotnes institūtu tuksnesī pie Heiristikas ciemata. Tās, ka viņi apsēdās blakus, nebija gluži nejaušs gadījums, bet par savām iepriekšējām dzī­vēm viņi tika runājuši vienīgi autobusā.

Heiristika: pats par sevi šis vārds neizklausījās ne vai­rāk, ne mazāk dīvains kā dažu citu turienes ciematu no­saukumi. Hir bija ari Acteka. Un Meka. Salome un Bagdāde. Tagad gan Alekss jau zināja, ka "heiristika" ir sengrieķu va­lodas vārds un nozīmē jautājumu uzdošanas prasmi.

Heiristikas ciemats bija supermoderns, tāpēc galveno­kārt neredzams. Vai tikpat neredzams kā nākotne? Gan­drīz visas ciemata celtnes atradās pazemē, ar logiem griestos. Šī enerģiju uzkrājošā plānojuma īstais mērķis bija slēpt institūta patiesos apmērus. Iespējams, ka insti­tūts bija vai nu mazāks, vai daudz lielāks, nekā varēja spriest pēc šīm stikla oāzēm, pēc mazajiem, vizuļojoša­jiem ezeriņiem, kas pavērās skatam no augšas: šaha dēlis, kur lauciņu vietā mirāžas vai spoguļi. Drīzāk tomēr spo­guļi. Nākotnes institūts īstenībā bija daudzšķautņains spogulis, kas iesviež pagātnes atspulgu nākotnē. Bet ko pauda institūta absolventu sejas? To Alekss vēl nezināja. Vai tobrīd, kad viņš to zinās, viņam joprojām būs tā pati sejas izteiksme? Un Deborai?

- Skat, - viņa grieķiski teica.

Sākumā Bābelē visi runā grieķiski. Grieķu valoda ir pa­saules valoda, to lieto ceļotāji. Tā bijusi sava laika angļu valoda. Šis laiks bija Aleksandra Lielā laiks, un šīs bija pēdējās viņa valdīšanas dienas. Tieši tagad Alekša vārda­brālis gulēja Nebukadnecara pili un mira no drudža.

- Skat, Aleks!

Priekšā pa labi un pa kreisi tuksnesi izraibināja koši zaļi lauki. Vizēja kanālu tīkls, kas apūdeņoja tīrumus…

Gluži ielauzusies papago indiāņu rezervātā Babilona nebija, tikai pienākusi pavisam tuvu, lai atrautos pēc iespējas tālāk no modernās civilizācijas: no dārdošajām, purkšķošajām komerciālās Arizonas iekšām. Ja papago - šie spilgto grozu pinēji - nebūtu atkāpušies dziļāk savu zemju vidienē, kur pārtika no pabalstiem, kamēr viņu nedaudzie badā sprāgstošie mājlopi nograuza pēdējo zāli nokaltušajās pļavās, viņi droši vien justos aizvainoti, re­dzot zaļojošo Babilonu un nojaušot, cik daudz naudas iztērēts, lai caur pazemi iesūknētu šurp ūdeni no rezer­vuāra viņpus Džilas upes krācēm, kas bija paredzēts upes straumes kontrolēšanai. Bet tuvāko papago ciematu no Bābeles šķira piecdesmit jūdzes, kuras vajadzētu noiet kājām. Indiāņiem viņu tukšaine joprojām piederēja bez­termiņa valdīšanā. Robeža starp Babilonu un papago īpa­šumiem bija un palika svēta, neaizskarama; to šķērsoja vienīgi klijāni.

Skatoties uz šo jautājumu reāli - tā Alekss sev teica - Bābeles dēļ kaimiņos esošo indiāņu dzīvē nav mainījies itin nekas. Ja nebūtu Bābeles, neviens tik un tā netērētu naudu, lai iesūknētu upi indiāņu zemē. Tātad nekāda netaisnība nav notikusi.

Bet kāpēc šī doma vispār iešāvās viņam prātā? Vai vi­ņam, trenētam izdzīvot, būtu uznākusi augstsirdības lēkme?

Ja tā, tad viņš ir muļķis. Tad viņš nav gatavs tam, kas viņu sagaida Bābelē.

Lai nu kā, papago indiāņu bija rikai kādi četri vai pieci tūkstoši. Bābeles iemītnieku - trīsdesmit vai četrdesmit reizes vairāk. Ļoti iespējams, ka daži no progresīvākajiem indiāņiem jau kļuvuši par Bābeles grozu pinējiem vai lopu ganiem.

Beidzot! Tālu priekšā Alekss ieraudzīja pilsētas mūrus; aiz tiem slējās Bābeles tornis.

Šoreiz viņš satvēra Deboras roku, taču, kad palaida to vaļā, Debora purināja plaukstas locītavu tā, it kā tur būtu nosēdusies muša. Viņas vara rokassprādzes nošķindēja vien.

Lupatsegas fragmentiem lidzīgajos lauciņos gar pil­sētas mūriem auga puravi un sīpoli, rāceņi un kāposti. Laukus citu no cita atdalīja grāvji, gar grāvju malām ēnas meta dateļpalmas. Augstas, nobriedušas palmas - im tādu tur bija tūkstošiem; droši vien tās pārstādītas šeit jau kā lieli koki. Vairāki duči vīriešu un sieviešu gausā tempā noņēmās ar ikdienas darbiem: daži sūknēja ūdeni ar ro­kas pumpjiem, lielākā daļa nesa un iztukšoja ūdens spai­ņus. Sievietes valkāja platas, ap vidukli sajoztas tunikas no kokvilnas auduma vai flaneļa. Gandrīz visi vīrieši savu kailumu bija pieseguši tikai ar gurnautiem.

Eifratas upe plūda tuvu gar pilsētas mūriem, savos ūdeņos nesdama kārklu pītas laivas. Dažās laivās bija piesiets viens vienīgs ēzelītis, bet citas milzu laivas veda pat trīs vai četrus aplokā sadzītus ēzeļus un vēl arī pasa­žierus, pārtikas kravas, vīna mucas vai kazas. Liela, no ķieģeļiem mūrēta cietokšņa tornī stāvēja daži sargi, vēro­dami un uzskaitīdami laivas.

Pītās laivas nebija nekāds ērts transporta līdzeklis. Pat ar airiem priekšgalā un aizmugurē un mastu vidū - tur plivinājās bura, kurai vajadzēja palīdzēt ieturēt kursu - pat ar visu to šīs pavisam apaļās laivas tiecās straumē griezties uz riņķi kā mašīnītes atrakciju parkā.

Tomēr tieši šādā veidā preces no Babilonas apgabaliem upes augštecē atkļuva līdz Bābelei - tās atnesa nerimtī­gais ūdens. Tad laivu ādas apvalkus noplēsa no zaru kar­kasiem un uzkrāva ēzeļiem, kuriem tad tie bija jānogādā atpakaļ ziemeļos. Lai atpakaļceļā nezaudētu spēkus, ēzeļi gremoja salmus, kas bija izmantoti laivu polsterējumam, bet zari tika pārdoti iekuriem.

Tam visam bija sava jēga.

Ari Eifratai bija savs atpakaļceļš, lūr, kur upi vairs nevarēja saskatīt ne no pašas pilsētas, ne no augstmaņu muižām, kas atradās aiz tās dienvidu robežas, visa mil­zīgā ūdens masa tika izfiltrēta un attīrīta, un tad pa apakš­zemes caurulēm aizsūknēta atpakaļ uz savu pirmavotu - aptuveni divdesmit jūdzes uz ziemeļiem no Bābeles. No turienes, papildināta ar ūdeni no Džilas krācēm, upe at­sāka savu tecējumu lejup caur zaļojošo Babilonu.

Alekss zināja, ka apmeklētājus nelaiž ne pie šīm iekār­tām, ne apakšzemē ierikotā kodolreaktora, kurš darbi­nās automātiskos ūdenssūkņus vēl vismaz simt gadus. Bābeles pilsoņi nelikās zinis par Eifratas izteku; viņi bija to aizmirsuši. Saskaņā ar Hammurapi likumiem, runāšana par aizliegtiem tematiem bija noziegums; par to sodīja kā par apmelošanu - vainīgo nodeva verdzībā templim. Vai pat vēl ļaunāk: grieķu ceļotājus brīdināja, ka aizvaino­jošo melu stāstītājs var tikt publiski sodīts ar nāvi.

Tieši šī iemesla dēļ platā Eifrata plūda pa savu gultni no tālās Armēnijas līdz pat jūrai.

Vai es esmu jucis? Alekss uz mirkli aizdomājās. Vai mēs visi šeit esam jukuši?

Nē! Kas attiecās uz Eifratas upi - šī izlikšanās bija lo­ģisks vājprāts. Šo vājprāta formu izvēlējās, lai apspiestu smagākas vājprāta izpausmes: tās, kas saistītas ar laiku, sabrukumu, pagrimumu un civilizācijas nāvi. Šis vājprāts bija tikai viena daudz dižākas izlikšanās sastāvdaļa; tik dižas izlikšanās, ka tā jau bija kļuvusi par realitāti.

Pietiks domāt par viltoto Eifratu. Par īsto Eifratu.

Vai Alekss bija jucis? Vai varbūt viņš sajuks prātā tikai tad, kad būs kļuvis par Bābeles pilsoni?

Nē. Viņš bija vājprātīgs pirms tam. Vājprātīga bija pārējā pasaule. Ilgus gadus šī vājprātīgā pasaule gaidīja savu galu.

Tagad Alekss būs vesels.

Un nu amfībija bija sasniegusi savu mērķi. Betonē- tais ceļš jau labu laiku bija pagaisis, dodot vietu zemes ceļam.

Citadeles pakājē amfībija nolaidās ārējo mūru aizvējā. Motori apklusa. Putekli uzvirmoja un atkal nosēdās. Pa­sažieri izkāpa.

Starp ārējo mūri un citadeli bija tunelim līdzīga iela, pa kuru varēja iekļūt pilsētā un izkļūt no tās. Tālumā vīdēja iekšsienas mūris - biezāks par ārējo un Ištaras vārtu caururbts. Tālāk atbraucēji netika, no sardzes telpām izsteidzās kareivju nodaļa un aizšķērsoja viņiem ceļu ar saviem šķēpiem. Kareivji bija bārdaini, ģērbušies tuni- kās - vietējie, nevis maķedonieši.

- Kas lēcies?

- Kaprālis mūs skaita, - noteica Debora. - Tas arī viss.

Tomēr gluži tā gan nebija. Kaprālis jau bija ticis skaid­rībā par atbraucēju kopskaitu, bet kareivji joprojām ne­laida viņus prom. Ik pa mirklim kaprālis pameta nepacie­tīgu skatienu uz ielu. Drīz tālumā parādījās mazs grieķu pulciņš - ne vairāk par kādu pusduci. Divu šķēpnešu mudināti, grieķi naski rikšoja uz gaidošās amfībijas pusi. Visi kareivji atgriezās savā patvērumā, bet neviens no viņiem neizrādīja, ka apzinātos no divdesmit pirmā gad­simta atceļojušā braucamrīka eksistenci. Dzinēji iedūcās, strauji atdzīvodamies amfībija piepūta savu gaisa spil­venu un sacēla dūmu mākuļus, kas ieskāva visus gaido­šos atbraucējus.

Viņi bija ieradušies tīri un kārtīgi, bet tagad, amfībi­jai apgriežoties un aizbraucot, tos pēkšņi noklāja ceļa netīrumi, it kā viņi būtu visu ceļu līdz Bābelei nogājuši kājām - cauri Mazāzijai, Kilikijai, Kapadoķijai un Mezo- potāmijai.

- Sūdu būšana, - kāda balss skaļi teica angliski un kareivja šķēps salēcās, kā grasīdamies caurdurt šos vārdus.

Angļu valoda bija mirusi valoda; tā vēl nemaz nebija piedzimusi.

Kaprālis pagājās uz priekšu.

- Tagad jūs ieejat Bābelē. Pa Dievu vārtiem, - viņš grie­ķiski nokliedza.

Pie istaras vārtiem jaunatnācējiem atkal pienācās ap­stāties - ne kareivju dēļ, bet tādēļ, lai apbrīnotu šos vārtus.

Ar apdedzinātiem kleķa ķieģeļiem mūrētais iekšējais valnis nesatricināmi slējās augšup no aizsarggrāvja stāvā krasta; krasta krauja arī bija izklāta ar ķieģeļiem un bitumenu. Uz vārtiem veda noņemamu dēļu tilts, bet torņi abpus vārtiem bija grezni vāpēti un izrotāti. To augšā un apakšā bija frizēs ar kaujas ratu riteņiem līdzīgām roze­tēm - šķita, ka riteņi griežas. Starp frīzēm uz spilgtas tirkīzzilas pamatnes viens virs otra stāvēja no glazētiem īpašas formas ķieģeļiem izlikti zvēri: zili un balti vērši ar dzelteniem ragiem un nagiem un pūķi.

Pūķu ķermeņus klāja zvīņas. Pakaļkājas tiem bija kā plēsīgiem putniem, priekškājas - kaķu dzimtas dzīvnieku ķetnas. Astes beidzās ar skorpiona dzeloni, uz galvām dižojās divkārši ragi kā arābijas odzēm. Krēpes, zvīņotās ķetnas un šķeltā mēle bija zeltainbrūnas, pārējais augums krēmkrāsas balts. Pūķi lepni soļoja uz priekšu, modri un saspringti, bet nez kāpēc radās iespaids, ka smadzeņu vi­ņiem ir pamaz.

Alekša domas bija asas un skaidras. Tās bija tikpat spo­žas kā šis ķieģeļu mūris. Viņš juta nepieciešamību ziedot pateicības upuri kādam senaizmirstam un atkal atgūtam dievam. Varbūt Šamašam, kura saule bija tik nesaudzīga. Aiznest ziedojumu - tas nozīmētu tikai izturēties pieklā­jīgi, neko vairāk.

- Līksmojies, - teica Debora. - Mēs esam atnākuši.

Viņas balss skanēja kā Fīdipijam pēc maratonskrējiena uz Atēnām - tolaik, kad tika atvairīts persiešu uzbru­kums, kādus simt sešdesmit gadus pirms pašreizējā brīža. Vēstures slāņu jau bija tik daudz; uzplaukuma un bojā­ejas slāņu…

Tik daudz slāņu. Vareno Bābeli, likumu sastādītāja un kanālu būvētāja Hammurapi Bābeli, pakļāva plakande- gunainie, alkatīgie, nekulturālie (un varbūt pat tīši ļaun­prātīgie) kasīti; viņi šo pilsētu pameta novārtā. Vēl pēc kāda laika pirmo Bābeli pilnībā izpostīja asīrietis Sena- heribs. Viņa kareivji apkāva visus vīriešus, sievietes un bērnus, sagrāva namus un lielāko no kanāliem novirzīja jaunā gultnē, lai tas applūdinātu drupas.

Nepagāja vēl ne simt gadu, kad haldeji, kuriem ar persiešu palīdzību bija izdevies sakaut pārmērīgi lielas teritorijas sagrābušos asīriešus, uzcēla Bābeli no jauna - šoreiz kā savu galvaspilsētu. Drīz pie varas nāca Nebu- kadnecars un viņa laikā Bābele bija krāšņāka nekā jebkad.

Dīvainā kārtā šie haldeji neprata dzīvot tikai tagadnē. Katrā ziņā to neprata viņu inteliģence - priesteri un rakst­veži. Pa vidu greznajām pilīm un tempļiem viņi, pat cel­dami astronomiskās observatorijas, lai pētītu planētas un zvaigznes, tai pašā laikā tomēr nostalģiski rakājās arī vecajās drupās, meklējot māla grāmatas un aprakstītas māla plāksnītes. Haldeji izmantoja šos tekstus kā ceļve­žus un sāka aizrautīgi kopēt pagātni savos tērpos, runā un ierašās. (Iespējams, ka tieši tāpēc Nebukadnecars, kā to apgalvo daži grieķi, mēģināja savākt un iznīcināt visas vecās māla plāksnītes ar ķīļrakstiem.)

Drīz persieši - bijušie sabiedrotie - uzbruka haldeju impērijai un guva uzvaru; Bābele atkal lēnām pagrima, pārvērzdamās drupās. Izsakoties tiešāk: vispirms Dārijs Lielais grezni izpušķoja šo pilsētu, pēc tam viņa mantinieks Kserkss aplika to ar mežonīgiem nodokļiem, lai dabūtu naudu saviem kariem pret grieķiem, bet kad pilsēta sa­dumpojās, viņš to aplenca un sagrāva. Taču Dārija III laikā Bābele atguva savu varenību.

Nesen Maķedonijas Aleksandrs bija uzvarējis persiešus (un pielicis degošu lāpu pie persiešu valdnieku ziemas pils). Tad notika kaut kas vēsturē līdz šim vēl nepiedzīvots. Alek­sandram dzima jauns sapnis - viņš nolēma kļūt par visas pa­saules valdnieku. Viņš apvienoja maķedoniešus un persiešus. Radās pasaulē pirmā impērija ar kopīgu valodu un kopīgu ekonomiku, un šīs impērijas centrā bija Babilona. Bābele uz­plauka no jauna - kā visas zināmās pasaules galvaspilsēta.

Bet īslaicīgi, ak vai, cik īslaicīgi. Tagad Alekša vārdabrā­lis Nebukadnecara pilī gulēja uz nāves gultas - trīsdes­mit trīs gadu vecumā.

Atkal bija pienācis Bābeles gals, jaunatgūtā spožuma pēdējās dienas. Uzplaukums un bojāeja. Uzplaukums un bojāeja. Un galīgā bojāeja. Priekšā tikai pelni un pīšļi, un nezināma nākotne.

Kāda nākotne? Nākotne, kas piederēs Romai - šo­brīd vēl gluži nenozīmīgai pilsētiņai. Bizantijas nākotne. Svētās Romas impērijas nākotne. Spāņu impērijas nākotne. Britu impērija. TVešais Reihs. Zvaigznes un strīpas.

Pelni un pīšļi. Zemē ierakti pieminekļi. Kauli. Amnēzija.

Un kurš no ikdienišķajiem ciematiņiem kaut kur Kongo vai Dienvidjūras salās pašlaik caur dumbrāju brien uz nākotni, lai kļūtu par jauno cilvēces galvaspilsētu?

Patiešām, kurš? Pasaulē vairs nebija palicis tukšu stepju, kur varētu sapulcēties jauna Zelta orda, nebija mūžamežu, no kuriem varētu izbrāzties neuzvarami barbari.

Kur atradās jaunā varas un greznibas dzimtene? Vai kaut kas tāds vispār vairs bija iespējams? Vai nākamo laiku Bābelēm - Ņujorkai un Maskavai, Tokijai un Pekinai - ne­vajadzēs savukārt pakāpties malā un dot ceļu? Un ja tā, tad kam tās dos ceļu?

Kāda ir uzplaukuma un bojāejas dinamika? Kur mek­lējams nemirstības eliksīrs? Kādā veidā, gadiem aizritot, tagadnei iemūžināties nākotnē, lai pārmaiņas neaizslau- cītu prom visu, ko cilvēks agrāk pazinis? Kas ir tas futuro- logiem nezināmais, ko apjauš sabiedrības psihe?

Lai atbildētu uz šādiem jautājumiem, Arizonas tuksnesī bija no jauna uzcelta Bābele, atkal atdzīvināta, nobalansēta līdzsvarā uz savas pēdējās greznās kalna virsotnes - ar pilī mūžīgi no drudža mirstošu Aleksandru.

Vai notikumi Bābeles vēsturē virknējās tieši tādā se­cībā, kā to atcerējās Alekss? Varbūt jā, varbūt arī ne. Viņam nebija viegli to visu izkārtot savā prātā. Tik daudz kāpienu un kritumu pirms nonākšanas pašā apakšā. Nē, secība noteikti bija vēl sarežģītāka.

Tam nebija nozīmes. Atjaunotā Bābele bija sinhrona, vienlaicīga; te līdztekus eksistēja gan Hammurapi pilsēta, gan Nebukadnecara pilsēta, gan Aleksandra pilsēta. At­dzīvinātajā Bābelē vienkopus slējās dižās celtnes no visiem atšķirīgajiem gadsimtiem.

Tālab šī pilsēta uzdeva jautājumus pašam laikam, laikam - cilvēces sapņu ražas novācējam.

Bābele nebija Disnejlenda. Tā nebija utopijas arheolo­ģiskais piemineklis. Tā nebija eksperimentāla kopiena, kas tīšuprāt uzgriezusi muguru divdesmit pirmajam gad­simtam, lai piepildītu savu untumu, dzenoties pēc senat­nīga dzīves veida. Ja Bābele būtu tikai kaut kas tamlīdzīgs, vai tad Amerikas valdība piekristu uzņemties milzīgās sākotnējās izmaksas, iztērējot tik daudz naudas, ka par to varētu uzbūvēt apdzīvojamu kosmisko staciju? Vai tad valdība būtu Bābeli atbrīvojusi no pakļautības valsts un štata likumiem?

Kosmoss! Varbūt nākošā Bābele, jaunais civilizācijas centrs - ja tāds vispār vēl būs - atradīsies kosmiskajā telpā… Tad kādu dienu ļaudis no asteroīdiem un planētu pavadoņiem sāks uzvesties kā jaunie, bagātie, sparīgie barbari. Kad Zeme gulēs drupās.

Bet pagaidām Bābele bija vissvarīgākais projekts, šeit ar visplašāko atvēzienu tika pētītas civilizācijas nākotnes problēmas - tādas civilizācijas, kādu viņi pazina šobrīd.

Iespējams.

Bet iespējams arī, ka Heiristikas institūts pats bija ti­kai milzīga neprātība, un šī institūta radītā Bābele - vēl viena, mazliet savādāka neprātība, radniecīga tām de­korācijām, ko bagātie angļu muižnieki astoņpadsmitajā gadsimtā būvēja savos ainavu parkos. Tikai daudzkārt lielāka, ne vairs fasāde vien, bet pilnībā funkcionējoša senatnes pilsēta.

Vai kultūras rudenim raksturīgi milzum lieli, fantas­tiski celtniecības projekti? Vingrinājumi arhitektonikas metafizikā, kuru mērķis ir savaldīt laika plūdumu? Plāni, kas dvako pēc reliģiozām nemirstības ilgām, kuras cen­šas uzdot par kaut ko citu? (Varat saukt to par Ozimanda sindromu!) Kas bija Bābele? Garīgais glābiņš amerikāņu sapnim vai šī sapņa pagrimšanas simbols?

Alekss īsti nezināja, ko domāt. Viņš cereja, ka tiks skaidrībā.

- Nāc!

Pirmā caur Ištaras vārtiem izgāja Debora. Alekss tu­rējās viņai cieši aiz muguras.

Tā bija dīvaina sajūta - it kā viņš ieietu pats savā galvā, it kā, reiz tur ienākušam, viņam paliktu maz izredžu vēl izkļūt laukā. Bet Alekss jutās tikpat kā drošs, ka nemaz negribēs vairs doties prom.

Procesiju ceļš, kuru dēvēja arī par Uzvaras ielu, aiz­stiepās tālumā taisns kā bulta. Ielas vidus bija izklāts ar baltām kritakmens plāksnēm, malas nobruģētas ar sar­kanu drupu iezi - caur akmens gabaliem izlocījās pien- baltas dzīsliņas. No abām pusēm ielu ietvēra augstas, zili vāpētas mūra sienas. Pa abām sienām projām no pilsētas centra soļoja rēcošas lauvas, izliktas no sarkanām, bal­tām un dzeltenām flīzēm.

Labajā pusē lauvu siena aizsedza skatieniem Nebukad- necara pili un Varavīkšņu dārzus. Bet tas nesagādāja ne­kādu smago vilšanos. Alekss juta, ka sākumā - pirms sastap­šanās ar lielākiem brīnumiem - viņam vispirms jānoskaidro attiecības ar parastajām ielām, ar to iemītniekiem. Katram izdzīvotājam vajaga nekavējoties nodrošināt sev pārtiku un mitekli. Vispirms iekārto savu bāzi. Teritoriju bāzes ārpusē izpēti koncentriskos apļos, virzoties arvien tālāk no centra. Stulbu brīnīšanos atstāj vēlākam laikam. Alekss neuzkrītoši paplikšķināja zem tunikas piestiprināto maku ar šekeļiem.

Kad viņi bija sasnieguši vietu, kur lauvu sienas beidzās un Uzvaras iela šķērsoja Libilhegallas kanālu, Alekss pa­meta tikai īsu skatu atpakaļ - tagad varēja redzēt Nebu pils dienvidu fasādi. Alekss paspēja pamanīt garas, dau­dzu koku un ziedošu krūmu ieskautas kolonnu rindas. Gluži kā fotoaparāts Alekss kadru fiksēja, bet neattīstīja. Pagaidām viņš vēl nespēja ietilpināt šo pili reālās kop­sakarībās. Kā teiktu zinātnieki, viņš vēl nebija iejuties eksperimenta rāmjos.

Pārējie atbraucēji bija apstājušies uz tilta un blenza apkārt. Taču ne Debora. Viņa saprata.

Viena aina tomēr piesaistīja Alekša skatienu, uz kādu brīdi viņu apdullinot, un tas bija Bābeles tornis, kurš slē­jās dienvidrietumu pusē. Platā pamatne nebija redzama, aplūkot varēja tikai augšējos spirāles lokus. Tornis izska­tījās varens, daudz lielāks, nekā Alekss bija gaidījis. Šķita, ka gaiss ap torni vizuļo un ņirb, it kā visa torņa apkaime - pareizāk, visa viela, no kā radīta šī pilsēta, - būtu savīta un sagumzīta, lai pietiktu vietas šim milzenim. Alekss šai tornī saskatīja mazāku līdzību ar Babilonas zikurātu, vairāk - ar to celtni, ko savulaik gleznojis Brēgels.

Tikuši pāri tiltam, Alekss un Debora ienira vienā no sānielām. Drīz iela sazarojās, kā pie dārza režģa piesiets persiku koks, kas dzen taisnas, stīvas atvases pa labi un kreisi. Tagad Alekss ar Deboru gāja nevis taisni, bet ma­nījās starp Bābeles iedzīvotājiem - arvien pieaugošā skaitā tie devās savos dienas darbos. Triumfa gājieniem domātais galvenais ceļš bija tikpat kā tukšs, jo tas veda tikai uz izeju. Protams, ka svētku dienās cilvēki soļoja pa šo ceļu, taču pārējā laikā viņu kājas - galvenokārt basas - nepieskārās platajai, kārtīgi nobruģētajai avēnijai.

Šaurās sānielas - pilsētas vēnas - sedza nevis akmens plāksnes, bet blīvi gruži, it kā saplacināta atkritumu izgāztuve būtu sagriezta strēmelēs un šis strēmeles no­klātas starp kailajām namu sienām. Strēmeles bija griez­tas ar dāsnu roku, ārkārtīgi biezas. Augšējais - drīzāk gastronomiskais, nevis ģeoloģiskais - slānis sastāvēja no sakaltušām ābolu serdēm, kāpostu kaceniem, apgrauz­tām cūku ribiņām, zivju asakām, dateļu kauliņiem, podu lauskām, vecu meldru pīteņu driskām; māju durvju priekšā tas sniedzās līdz ceļiem, vietām pat līdz viduklim. Lai varētu iekļūt mājās, šai slānī bija izcirsti pakāpieni, un Alekss prātoja, vai viņa iedoma par šī ielu klājuma izcel­smi maz ir tik fantastiska. Tāds daudzums sablīvējušos gružu nevarēja sakrāties un uzplūst tik augstu nieka pie­cos gados. Tam vajadzētu gadus piecdesmit. Jā, un kas attiecas uz plūdiem - ak, kāda netīrība izceltos, ja Eifrata reiz izkāptu no krastiem un applūdinātu pilsētu! Tad - lejup pa šiem senos sūdos izcirstiem pakāpieniem - ūdens ieplūstu visos vārtos un durvīs.

Šķita, ka Bābele uzcelta no jauna kā reiz jau izman­tota pilsēta, kā pilsēta no lietotu apģērbu veikala, kaut gan visas administratīvās celtnes mirdzēja greznībā.

Ielās valdošā dvaka līdzinājās tai, kāda varētu plūst no smakojošas veģetārieša mutes: spēcīgs rožu kāpostu aromāts ar ēzeļa mēslu un urīna piejaukumu. Kaut kas gluži tīkams un mierinošs - tam, kurš ir trusis. Droši vien visas gaļu saturošās sastāvdaļas no šī maisījuma pa nak­tīm izlaupīja klejojošie kaķi un suņi - varbūt ari žurkas. Ja tā nebūtu, basās kājas soļotu pa tārpu pīteni.

Vai žurkas bija ievestas? Vai varbūt tās kādā noslēpu­mainā veidā pašas atklīdušas caur virpuļojošajām tuksneša smiltīm, saozdamas jaunu Hamelnu, kur varēs zagt pār­tiku, nebaidoties no saindētas ēsmas?

Bābeles kājāmgājēju nāsis, sastopoties ar dzimto ta­ciņu dvesmām, visā visumā gan nemaz nedrebēja satrauktās gaidās kā trušiem. Ielu miesa oda kā komposta kaudze, bet lielākā daļa Bābeles iemītnieku - tie, kuri bija pietie­kami pārtikuši - prettriecienam izmantoja dažādu par­fīmu arsenālu; ožas nervi baudīja gan smaržīgos sveķus, gan aromātiskās eļļas, gan ambru, sandalkoku un pačūliju.

Daudzi vīrieši augšpus jostas vietai bija kaili, tērpušies skotu kiltam līdzīgos bruncīšos. Dažiem bija tikai gurn- auts. Citi greznojās mantijās, kas bija saspraustas uz viena pleca. Kādi pāris lepni soļoja izšuvumiem rotātos talāros. Dažiem vīriešiem bija gludi noskūtas sejas, daudziem citiem - bārdas, turklāt bieži vien ar māksliniecisku cir- tojumu. Dažiem vīriešiem pār pleciem krita viļņoti mati, bet iecienīti bija ari turbāni, un šur tur pavīdēja pa feskai. Grezni tērptie vīrieši moži vicināja spieķīšus.

Sievietes bija ģērbušās tunikās vai platos lakatos, kas nokarājās līdz potītēm. Mati sievietēm bija vai nu sapīti bizēs un aptīti ap galvu kā turbāns, vai saņemti mezglā. Dažas ap saviem milzīgajiem matu mezgliem bija apsē­jušas tīkliņus. Dažām sejas bija dāsni izkrāsotas. Bērni pa ielām skraidīja gandrīz pliki - puikas tāpat kā meite­nes - un viņi jau arī vēl bija pavisam līdzīgi, vienīgā ne­lielā atšķirība slēpās zem linaudekla strēmeles.

- Mums arī vajadzēs aiziet pie smaržu tirgotāja, - teica Alekss. - Vistuvākajā laikā. Vai ne?

Debora uz mirkli sarauca degunu, līdzīgi kā trusis purniņu.

- Grieķi nelieto parfīmus, - viņa teica. - Smaržojas tikai izvirtuļi.

Alekss bija pārliecināts, ka viņa ķircinās.

- Varu saderēt, ka šeit arī grieķi smaržojas. Saderam, Deb, ka šeit viņi to dara.

Visas nobalsināto namu fasādes sargāja iedzīvotāju nošķirtību, vienīgi dažas ēnās iegrimušas velvētas ejas ļāva iekļūt mitekļa dziļumos, un arī šīs ejas bija tikai tajā ielas pusē, kas vērās pret ziemeļiem - pret dzestrāko debespusi. Tomēr mūra žogi, kas stiepās no viena nama lidz nāka­majam, nemaz nebija tik neizteiksmīgi. Tie bija mūrēti kā zāģa zobi - ar izvirzījumiem un atkāpēm, tāpēc, ielā iespīdot saulei, veidojās spožas gaismas un ēnu svītras un radās iespaids, ka saules pusē visa mūra garumā ir ierī­kota ar žalūzijām aizklātu logu virtene, - it kā vajadzētu tikai strauji paraut aiz aukliņas, lai visi māla ķieģeļi pa­grieztos, ļaujot vēja brāzmām un skatieniem piekļūt māju iekšienei.

Protams, ka tādā gadījumā visi nami sagrūtu. Bet jau tagad šķita, ka tās - gabaliņu pa gabaliņam - grūst no augš­puses, tāpēc tur izveidojies kaut kas līdzīgs apbružātiem, drūpošiem cietokšņa mūra izrobojumiem.

Vienam no namiem apkārt bija apbūvētas sastatnes no kārtīm un virvēm. Celtnieki vilka augšā ar māliem pildinis spaiņus. Mālus viņi ņēma turpat blakus no taukaini spīdīgas bedres, kas bija izrakta ielas vidū, pa pusei to aizšķērsojot. Viri laboja sagāzušos jumta un balustrādes daļu. Paaugu­šies bērneļi nopietnām sejām cepa dubļu raušus.

- Varu saderēt, ka viņi saviem remontdarbiem dod garantiju vismaz līdz nākamajam pērkona negaisam, - rādīdams uz augšu, teica Alekss. - Tātad apmēram uz vienu gadu.

- Kleķis ir labs celtniecības materiāls. Tas turas ilgāk par tēraudu un stiklu.

- Vai viņiem tas jāķepē virsū, kamēr vēl slapjš?

- Kļūsti par celtnieku, tad noskaidrosi.

Viņš piebikstīja Deborai ar elkoni.

- Kas attiecas uz vīriešiem, kuri lieto parfīmus, - viņš čukstēja, - tad man stāstīja, ka šejienes maķedonieši visi kļuvuši par persiešiem.

- Un tad?

- 1b teici, ka tas esot izvirtīgi. Domāju, ka tev tas nepatīk.

Debora uz mirkli it kā apmulsa, bet tad iesmējās.

- Klau, Aleks, tur, no kurienes es nāku - tas ir, no kurienes atnācu - čaļi var peldēties ēzeļpiena vannās, ja izdodas atrast piemērotu ēzeli, un daudzi tā arī dara. Manis pēc viņi var nēsāt kaula karekļus degunā un ziest uz vaigiem aveņu ievārījumu. Bet es tagad esmu no Grie­ķijas ieradusies dāma, vai saproti? Ja tev gribas smaržo- ties, dari to. Tiec pats skaidrībā.

Gan jau es tikšu, nodomāja Alekss - un nokaunējās par savu naivumu. Šī nebija pirmā reize, kad viņš atskārta, cik puritānisks uzvedības noteikumu kodekss valdījis viņa dzimtajā kopienā. Vai to pašu varēja teikt arī par Bābeli, kaut gan šeit tas izpaudās mazliet savādāk? Sievieti, kura nogalinājusi savu vīru, jo iemīlējusi citu vīrieti, šeit dzīvu uzsēdināja uz mieta. Tā vismaz bija paredzēts.

Bet šādu likumu jau nepildīja burtiski.

Vai varbūt tomēr?

No tuvākās durvju ailes skanēja dārdoņa un džink- stoņa. No neredzamā pagalma cēlās dūmi, notraipot zilās debesis. Aleksis nosprieda, ka šajā ēkā atrodas kāda darb­nīca, varbūt smēde - ja vien ēka nebija aizdegusies un pārbijušies iemītnieki tagad nemēģināja liesmas apkarot ar šķēpiem, ķēdēm un āmuriem. Bet, izņemot skaņas un dūmus, nevarēja manīt nevienu citu norādi uz to, ka šeit atrodas darbnīca. Pie durvīm nebija ar ķīļrakstiem kā pīles pleznu nospiedumiem noklātas māla plāksnītes. Kā vietējie zināja, kur meklējama smēde? Un kas ir tās īpašnieks?

Sākot no vietas, kur viņi stāvēja, gandrīz no visām ar fasādi pret ziemeļiem pavērstajām ēkām cēlās dūmi kopā ar sodrējiem un no pagalmiem skanēja nemitīga nībe- lungiska dārdoņa. Vismaz pusducis namu bija bezvārda metāllietuves vai smēdes.

- Šai jābūt Kalēju ielai, bet kā cilvēkiem izdodas atrast īsto kalēja kungu? Nekur neredzu izkārtnes.

- Man šķiet, ka tie, kam šeit darīšanas, zina, kur jā­iet, - noteica Debora.

- Bet jaunatnācējam tas neko daudz nepalīdz.

- Kāpēc visam jāpieliek izkārtnes? Katra lieta pati ir sava izkārtne. - Debora papurināja plaukstu. - Vai tev vajag, lai pie katra pirksta būtu uzraksts ar pirksta no­saukumu? Ja tā ir, tad tu esi iekūlies nepatikšanās. Un nepatikšanas būs katram, kurš ies ar tevi kopā.

Aleksam šķita, ka Deboras vārdos jaušami neskaidri draudi. Viņš noskurinājās, tomēr pacentās, lai viņa balss skanētu bezrūpīgi.

- Var jau iztikt bez izkārtnēm, bet vai tu ievēroji, ka visi iet vienā virzienā? Un tā visās ielās - jau sākot no tilta. Neviens neiet uz pretējo pusi.

- Vai tad nav skaidrs, kāpēc? - viņa vaicāja. - Ja ielas ir tik šauras?

Alekss atkal jutās kā piedzīvojis nelielu sakāvi. Viņam bija bail, ka pārāk daudz šādu sakāvju varētu Deboru izdzēst no viņa dzīves - kā elektroniskā pasta ziņu, kas pārāk daudzu kļūdu dēļ zaudējusi jēgu.

No mulsuma viņu paglāba ēzeļi. Un Deboru, tikko vēl tik dzedru un rāmu, nākamajā mirkli šie dzīvnieki pārbie­dēja - gluži tāpat kā pēc nieka divtūkstoš gadiem ēzeļdzi- nēju puišeļu palaidnības un viņu ļaunprātīgie četrkājaini līdz neprātam iztrūcinās Deivida Koperfīlda krustmāti Betsiju Trotvudu.

Bars ēzeļu - vienīgie iemītnieki, kas bija izlaisti ārā no māju noslēgtības - rikšoja pa ielu, atbīdot gājējus; saiņi, ar kuriem ēzeļi bija apkrauti, līgojās, un viņiem aiz mu­guras pusaugu ēzeļdzinēji spēlēja sunīšus bez cerībām uzvarēt, mēģinādami satvert ēzeļu astes un vienlaikus iz­vairīties no neizbēgamajiem pakavu spērieniem. Gaba­liņu tālāk kāds nepietiekami attapīgs puisis jau gulēja izstiepies slidenajā mālu bedrē, kas bija sašaurinājusi ielu, likdama puikām šķirties no pieskatāmajiem ēzeļiem un ēzeļiem šķirties no ēzeliskās saprašanas.

Priekšgalā soļojošais ēzelis uzgrūdās Aleksam ar sa­viem izgāztajiem sāniem, kas bija uztūkuši kā milzīga, spalvām noauguša, ar cūciņām slimojoša bērna vaigi; uzblīdumu vēl divkāršoja zem aitādas pārsega piestipri­nātās paunas ar kāda tirgotāja precēm. Izslīdējis no pār­sega apakšas, Aleksam pie kājām nokrita plāns, netīrā drānā ietīts un ar auklu pārsiets sainītis.

Laika apdomāties nebija, juceklis apkārt pieņēmās spēkā, no visurienes izvirda skaļi babiloniešu lāsti, nā­kamais ēzelis smagnēji aizstreipuļoja garām, un Alekss žigli pacēla sainīti. Citādi jau tas vienalga tiktu iemīts dziļi drazu, palagu skrandu un kāpostu kacenu kārtā.

Vēl divi dzīvnieki mēģināja rikšot blakus, tā aizņe­mot visu ielas platumu no viena žoga līdz otram. Varbūt vainīgs bija svārciņos tērptais vīrietis, kurš abus turēja satvertus aiz kakla un centās piespiest apstāties, bet ēzeļi rāva viņu sev Līdzi. Šim ēzeļu duetam priekšā pagadīju- šies cilvēki skrēja, ko kājas nes, un dzīvnieki sekoja viņu piemēram.

- Palīgā! - kliedza Debora, nemaz nemēģinādama glābties. Kāpēc ne? Vai bēgšana apkaunotu smalkās grieķu dāmas cieņu?

Alekss nekavējās izmantot izdevību, saķēra Deboru pie rokas (otrā rokā joprojām turēdams sainīti) un aizvilka līdz nākamajam ielu krustojumam - laimīgā kārtā tas bija turpat netālu. Viņi iegriezās citā ielā tai pašā mirklī, kad garām aizdārdēja pakavi; izmukušo ēzeļu pārim bija daudz sekotāju - pirmie skrēja vēl daži ēzeļi, aiz tiem spiedzošie pusaudži, un visbeidzot kāds nejauka paskata drukns puisietis, kurš lamājās un zvetēja ar pātagu pa puišeļu mugurām.

Izbaudīdams iespēju būt par līderi, Alekss aizrāva De­boru krietnu gabalu uz priekšu pa viņu patvēruma ielu, bet tad vīna iecirta papēžus smiltīs - vai nu palikusi bez elpas, vai nevēloties spēlēt piedāvāto lomu. Plaši ieples­tām acīm viņa vērās uz Alekšu. Nikna? Uzjautrināta?

Vistīrākajā Atikas grieķu valodā viņa teica:

- Uh! Tagad derētu kaut ko iedzert.

Kaut gan iela bija pavisam tukša, neviens netika to izmantojis, lai izvairītos no panikas pārņemtā pūļa. Bet tagad - it kā neredzams Bābeles satiksmes regulētājs būtu pavicinājis karodziņu - viņu priekšā iela sāka pil­dīties ar cilvēkiem.

- Šķiet, ka mēs ejam uz nepareizo pusi, - teica Alekss.

- Šaubos, vai tam kāda nozīme. Nu jā, vienīgi var gadīties, ka mums nomin kāju pirkstgalus.

- TLt domā, ka mūs uzsēdinās uz mieta par iešanu nepareizā virzienā? - Alekss piemiedza aci.

Ļaudis bariņiem spiedās viņiem garām.

- Ak dievs, tu pats būvē būrus sev apkārt.

Viņš uz mirkli atgriezās pie angļu valodas un pajokoja:

- Nu labi, vai mēs meklēsim kādu bāru?

Debora izskatījās šokēta un aizvainota, likās pat, ka viņa tūlīt dosies prom viena. Bet varbūt augstdzimušas dāmas nemēdza staigāt pa šīm ielām vienatnē; tālab viņa palika stāvam.

- Atvaino, Deb. Pavaicāšu, kā nokļūt līdz tuvākajam alus krogam vai vīna paviljonam, vai kam tamlīdzīgam.

Virs, pie kura Alekss izlēma vērsties ar savu jautājumu, bija maza auguma, tumsnējs, līdzīgs spānietim, kailām krū­tīm, tērpies tikai bruncīšos, bet ar ādas sandalēm kājās, tātad nekāds salašņa. Lai saprastu, kas viņš ir, pietika pa­skatīties uz viņa tetovēto pieri. Tur bija redzams saules disks - Šamaša zīmogs. Vīrieša galvas sānu daļa bija gludi noskūta, galvas virsū atstāts jokains cekuls - tā dēļ viņš izska­tījās pēc saulē tumši iedeguša franču komiksu varoņa, jaunā detektīva Tintina līdzinieka. Alekss nostājās viņam ceļā.

- Atvainojiet!

- Esmu aizņemts, - vīrs strupi atcirta, aizslīdēja Alek­sam garām un turpināja savu ceļu. Viņš smaržoja pēc sandalkoka.

- Tu tikko uzdevi jautājumu vergam, - teica Debora.

- Un kas par to?

- Viņš ir tempļa vergs.

- Man vergot viņš nevēlējās.

- Vergs, - Debora atkārtoja, kā izgaršodama šo vārdu. - Zvēru pie dieviem, pavisam īsts vergs.

- Tas tiesa. Bet mūsu vecā valsts jau arī bija no jauna ieviesusi verdzību. Balto verdzību, ne tikai melno.

Debora uzmeta viņam izaicinošu skatienu:

- Kas tā par veco valsti?

- Nu labi, izliksimies, ka tā nemaz nepastāv. Pagaidām.

Tā. Alekss atklāja, ka pats nevēlas - vai nespēj - minēt

Amerikas vārdu. Garām pagāja vēl viens tetovēts vergs. Alekss ar Deboru vērīgi viņu nopētīja un vergs aizkaiti­nāts nospļāvās uz viņu pusi.

Pēkšņi Alekss pa īstam ieraudzīja šos garāmejošos cil­vēkus, ne tikai pamanīdams viņus, bet arī sajuzdams.

Vergi. Cilvēki, kuri pieder citiem cilvēkiem - tāpat kā pieder zirgs vai suns. Tiesa, zirgi gan nesmaržojas…

Varbūt Bābelē itin visi bija vergi - vienalga, ar teto­vējumiem vai bez? Vai viņi visi vergoja sapnim, visi bija varenās izlikšanās vergi, fikcijas vergi? Vai visi brīvie grieķi, kas šeit ieradās, bija nolemti dīvainu apmierinājumu snie­dzošai verdzībai - neatkarīgi no tā, vai viņiem izdosies kļūt turīgiem, vai būs jācieš grūti laiki?

- Ja tie būtu neisti vergi, - prātoja Alekss, - tas pada­rītu neīstu visu pilsētu.

Kas notika, ja vergi aizmuka? Vai kareivji medīja tos tuksnesi, dzenot pēdas ar suņiem un trenkājot ar šķē­piem? Vai bija iespējams pāri Babilonas valsts robežai aizbēgt uz Ameriku un atkal būt brīvam?

Amerikas vēl nebija. Amerika bija nepazīstama zeme. Jebkura robežlīnija bija nepilnīga - rikai laikā ievilkta līnija, aiz kuras Bābele ieslīgusi pagātnē, kā valis ienirusi vēstures bezdibeņa dzīlēs. Vai tad var iedomāties, ka iespē­jams izbēgt no šāda vaļa vēdera? Valis ieniris zem ūdens, tāpēc tas izdzīvos - vismaz garīgā ziņā, bet Amerikas zemes virsma izbalēs zem mūžīgās, pār laikmetiem smejošās saules - Šamaša - staru pātagām; Šamašs spriež tiesu par visiem cilvēku darbiem, viņš iedibina karaļvalsti pēc karaļvalsts tukšajā, dobajā tumsībā, kas ir pēcnāves dzīve un vienlaikus nākamība.

- Manuprāt, - teica Alekss, - daži cilvēki mīļu prātu piekritīs atteikties no brīvības, ja tādā veidā varēs kļūt īsti. Varbūt cilvēki tā rīkojušies vienmēr. Šķiet, tas mazliet interesē arī tevi, ko?

Debora neatbildēja; varbūt viņa klusēja tāpēc, ka viņš jau nemaz negaidīja atbildi. Viņa sāka iet tālāk pa ielu, kas atkal bija kļuvusi tukša. Alekss viņu panāca. Viņi nogriezās gar stūri un gandrīz uzgrūdās virsū ubagam - baskājainam lupatu saišķim. Tūdaļ nopratis, ka viņi ir grieķi, šis radijums grieķiski ieķērcās:

- Atmetiet kaut ko!

Šis nebija Amerikas ubags, nekā kopiga ar kādu mai- šelnieku vai klaidoni uz parka sola. Šis bija Āzijas ubags, sens, pārlaicīgs. Uz kauliem viņam nebija ne zīmes no treknuma. Viņš vairāk līdzinājās pērtiķim ar bojātiem zobiem. Uz apakšlūpas - strutojoša čūla.

Alekss vērsās pie ubaga:

- Esi sveicināts! Vai vari parādīt ceļu uz tavernu?

- Augstais dievs! - Debora protestējoši iesaucās, bet Aleksam jau arī nemaz nenāca prātā sekot šī vīra norā­dījumiem un iekļūt kādā zagļu midzenī. Alekss tikai gribēja apmierināt savu ziņkāri. Viņam kārojās pierādit, ka šis vīrs tikai piedalās maskarādē. Viņš gribēja, lai šķietamais ubags piemiedz viņam ar aci.

Nē, tā nebija taisnība. Alekss negribēja, lai vīrs pamirk­šķina; labāk lai tas viss ir pa īstam.

Ubags smirdēja. Viņš nevarēja atļauties parfīmu vai eļļainās sārma ziepes. Vii šāds vīrietis jebkad varēja ietau­pīt monētu, lai Ištaras templi to iesviestu starp kādas sie­vietes gurniem? Tikai tad, ja kāds cits viņam šo monētu iedos. Tikai ja kāds speciāli viņam samaksās, lai viņš aiziet uz templi un izraugās vienu noteiktu sievieti? Alekss mir­kli rotaļājās ar šo domu, pats sev sagādādams sāpes.

Vīrietis atieza lūpas ļaunā, dzeltenzobainā smaidā. Viņš pacēla savu plaukstu vēl augstāk, kļuva vēl uzbāzīgāks. Kā pērtiķis, prasīdams zemesriekstus. Kad viņš sakustē­jās, Alekss ieraudzīja, ka aiz auduma lentes, kas aptīta ap vidukli, viņam aizbāzts nazis. Šis ubags valkāja skrandas nevis siltumam vai tāpēc, lai pieklājīgi piesegtu kailumu - Bābele bija karsta pilsēta; skrandas viņam vajadzēja, lai paslēptu ieroci. Ar to Alekss nebija rēķinājies. (Varbūt Mičam tomēr izrādījusies taisnība?)

Debora vilka Alekšu aiz rokas, mudinot doties tālāk. Vergi. Ubagi. Bet šie cilvēki nebija nekādi statisti kaut kur tālumā pie sānu kulisēm. Arī viņi stāvēja uz lielās ska­tuves, gluži tāpat kā valdnieks Aleksandrs. Viņi piedalī­jās darbībā.

Un videokameras šeit nebija.

Bet iespējams, ka visu vēroja sīkas lēcas, neatšķira­mas no plankuma mūri.

Šī iela bija platāka nekā iepriekšējā, bet arī te cilvēki gāja tikai vienā virzienā. Negaidīti pa ielu aizdārdēja kau­jas rati, zirgu pātagoja maķedoniešu virsnieks bronzas krūšu bruņās un svārkos no ādas strēmelēm, viņa ķivere ar cietu seksti pa vidu līdzinājās kāda izmiruša korito- zaura galvaskausam. Kājāmgājēji spiedās pie sienām, lai netiktu sabraukti. Bet neviens neizrādīja sašutumu.

Pēc kāda brīža viņi atrada restorānu. Pa platajiem, atvērtajiem logiem plūda spēcīgas smaržas. Hir smaržoja auzu cepumi ar medu, pupu zupa, sautēta kazas gaļa, zirga gaļas bifšteki. Ēdienu paraugi bija izlikti iekšā uz ķieģeļu letes. Virtuve atradās aiz letes - piedūmots ūķis, kaut gan bez pārjūma.

Apmeklētāji sakumpuši sēdēja uz ķebļiem pie zemiem galdiem. Gandrīz visi dzēra alu no māla podiem. Daži vīrieši caur garu caurulīšu filtriem sūca krūkās iepildītu vīnu, izskatīdamies uz mata kā opija smēķētāji, kas pak- šķina savas pīpes.

Alekss pasūtīja medus cepumus, šķīvi ar datelēm un alu. Attālākā kaktā viņi atrada brīvus ķebļus un apsēdās.

Saldenskāņais alus ari garšoja pēc datelēm. Par daudz saldumu? Nē, tieši šobrīd viņiem derēja asinīs pacelt cu­kura līmeni.

- Nu ja, nu ja, - Alekss noteica.

Atcerējies par sainīti, kuru bija pacēlis un vēlāk iebāzis piedurknē, viņš to izvilka laukā.

- Kas tas tāds?

- Tas nokrita vienam no tiem sasodītajiem ēzeļiem.

- Un tu to paturēji sev?

- Biju pavisam aizmirsis.

- Tagad tu skaities zaglis!

- Diez vai. Tā ir tikai lupata.

- Kāpēc tad tu to paņēmi?

- Sasodīts, es atdošu to atpakaļ.

- Kādā veidā? Kam? Tagad tu runā blēņas. Kāpēc ne­atdevi uzreiz?

- Kas šeit notiek? Vai mana tiesas prāva? Kurš tagad būvē būrus?

- Kāpēc tu to neatdevi?

- Vai neatceries, ka mums bija jāglābjas no samīšanas?

- Bet tev pietika laika pacelt šo mantiņu. Būtu varē­jis izdarīt pakalpojumu Bābeles pilsonim.

- Varbūt to nemaz nav vērts dot atpakaļ. - Alekss rū­pīgi atsēja mezglu un attina netīro drānu.

Drānā bija ievīstīts caurspīdīgs plastmasas futrālis ar mazu, melnu kasetīti; caur oranžu stikliņu varēja redzēt magnētisko lenti un spoles.

- Ak, mans Dievs! - Debora čukstēja. - Kā šeit gadī­jusies datora kasetne?

Alekss steigšus noslēpa futrāli.

- Nezinu, - viņš čukstēja. - Varbūt tā ir datorpro­gramma. Vai novērojumu rezultāti.

- Kāpēc tu tā domā?

- Tāpēc, ka šeit viss tiek novērots, ierakstīts un izvēr­tēts. To dara institūts. Mēs visi esam informācijas sniedzēji.

- Labāk tiec no tās vaļā. Iemet tuvākajā kanālā.

- Tai jābūt vērtīgai. To man lēmis liktenis. Dāvātam ēzelim zobos neskaties.

- TU domā, ka varēsi to izmantot? - Debora pakratīja galvu. - Fu-fū! Nejau tāpēc mēs esam šeit, ne tāpēc, lai sacenstos elektroniskās spēlītēs ar sistēmu. - Viņa nosku­rinājās. - Hi esi muļķis. Ar to vien, ka zinu par šo mantiņu, jau pietiek, lai ari mani uzskatītu par noziedznieci. Es negribu neko par to zināt. Negribu, lai mani uzdur uz šķēpa. Vai pataisa par verdzeni.

- Negribi kļūt par verdzeni pat ne uz vienu dienu?

- Tev no šīs mantiņas nebūs nekāda labuma.

- Bet kādam taču no tās tiek labums?

- Varbūt tā ir tukša?

- Tātad kāds grib tajā kaut ko pārrakstīt? Grib nozagt informāciju un slepus izdabūt to laukā? Tādā gadījumā atdot šo mantiņu īpašniekam - tā nemaz nav tik spoža doma. Var izrādīties, ka tā ir sasodīti bīstama doma.

- Hi vari teikt, ka sainīti nemaz neesi atvēris?

- Ja nu es pēc taustes sapratu, kas tur iekšā? Varbūt tam uzraugam ar pātagu tieši tā būs izlicies? Iespējams, ka mūs izsekos un nogalinās.

Debora klusi iesvilpās.

- 1b patiešām pats sevi dzen postā. Lūdzu, tiec vaļā no šīs mantiņas.

- Es nevaru. Kādam tā ir svarīga, bet kurš tas ir? Hi taču saproti, ka tas attiecas arī uz tevi. Arī tu esi iejaukta.

- Neesmu vis. Tev neizdosies tik vienkārši mani pie­saistīt sev.

Izdosies, viņš nodomāja, izdosies, ja neaizmetīšu ka- setni prom. Un es neaizmetīšu.

Tātad es esmu jucis, vai ne? Vai Alekss būtu zaudējis prātu? Iespējams. Šai kļūšanā par Bābeles pilsoni bija jā­būt kaut kam šizofrēniskam.

- Paņemsim vēl vienu alu, - viņš ierosināja. - Atslā­bināsimies. Vai varbūt labāk nomēģināt vīnu?

- Sūdu būšana, - teica Debora. Uz ko īsti tas bija attie­cināms?

Vēlāk viņi atrada īrējamas istabas plašā, trīsstāvu iebrau­camajā vietā starp Sina ielu un Marduka ielu, netālu no Grieķu teātra.

Viesnīca saucās "Starp ādām". Vienā pusē smirdēja vadmalas vēlēju un ādmiņu darbnīcas, kur tikko no austu­ves atnestu audumu tīrīja un biezināja no sadedzinātām niedrēm iegūtu sārmainu pelnu šķīdumā, bet cūku ādas tika mērktas alaunā un žultsriekstu sulā, mīkstinātas kūstsmēslos un ziestas ar eļļu. Ielas otrā pusē bija striptīza salons. Divu veidu ādas, katra sava rakstura. Tā omuligi paskaidroja kalpotājs, kurš veda viņus augšā pa kāpnēm.

Alekša istaba bija maza un trūcīgi iekārtota, logs vē­rās uz pagalmu, kur bezmērķīgi klaiņāja četri ēzeļi un auga vientuļa dateļpalma, ar saviem augšējo lapu vēdekļiem apēnodama daļu jumta. Logam priekšā bija niedru aiz­kars, sasiets vienā malā ar auklu. Ja Aleksam labāk pa­tiktu gulēt ārā zem zvaigznēm, viņš varētu iznest savas salmu cisas uz jumta. Daudzi nama iemītnieki tieši tā arī rīkojās, lai izbaudītu nakts dzestrumu, jo istabā mēdza būt smacīgs. Vēl istabā bija koka lāde, kuru nevarēja aiz­slēgt, naktspods - kārtīga ateja atradās apakšstāvā, dēļu platforma virs bedres, apgādāta pat ar tādu greznību kā bitumena sēdeklis; uz plaukta rindojās vairākas eļļas lampiņas, tās izskatījās pēc mazām kurpītēm, kas pildī­tas ar sezama eļļu, no caurumiņa augšpusē rēgojās dakts. Izdobtā akmenī bija iebērta riekšava sēra sērkociņu.

Visām koplietošanas telpām lejasstāvā durvju ailes sedza niedru aizkari, bet viesu istabām bija biezas koka durvis. Tās aizvēris, Alekss vispirms izvilka no savas tuni- kas asu, Grieķijā kaldinātu nazi, izvēlējās nošmulētāko no istabas sienām un izskrubināja ārā vienu no apakšē­jiem ķieģeļiem. Caurumā viņš izveidoja padziļinājumu un iestūma tur drānā ietīto datora kasetni. Atlicis ķieģeli vietā, viņš saslaucīja māla drupačas kaudzītē, tad iečurāja naktspodā un samitrināja siltajā urīnā auduma gabalu, lai tiktu pie dubļiem un varētu aizziest savu izrakumu vietu. Viņš jutās lepns par savu atjautību. Šo slēptuvi ne­varētu uziet nejaušā pārbaudē. Atlikušos pierādījumus - sausās māla drupačas - viņš izsvaidīja pa istabas grīdu un tad notīrīja rokas.

Ieradušies uz vakara maltīti lejasstāvā, Alekss un De­bora sastapa vēl pusduci iebraucamā nama viesu. Maltīti pasniedza lielā telpā, kuras griestus balstīja spirālveida kolonnas. Tomēr ceturtdaļa ēdamzāles bija bez griestiem, lai apmeklētāji varētu lūkoties tumstošajās, bet miermī­līgajās debesīs.

Četri no pārējiem viesiem bija tirgoņi no Augšbabilo- nas, nākamajā rītā viņi grasījās uz saviem ēzeļiem doties mājup. Tirgoņi sarunājās babiloniski un tikpat kā neli­kās zinis par jaunpienācējiem. Vēl viens no viesiem bija labi noaudzis, muskuļots melnādains virs, kurš apgal­voja, ka esot nūbietis, kaut gan stieptie patskaņi viņa grieķu valodā lika domāt, ka viņš ieradies no Džordžijas vai Alabamas. Sestais viesis bija indietis - no pašreizējās Indijas, persiešu tirgotāju darbības sfēras tālās nomales. Šī vīrieša vārds bija Gupta; pateicoties saskarsmei ar ieka­rotājiem - ar Aleksandra armijas pulkiem - viņš runāja grieķiski. Viņš un nūbietis Neibu bija ieradušies Bābelē pirms kādas nedēļas.

Vakariņu gaitā Aleksam iepatikās Neibu, bet kārnajam, brūnādainajam Guptam viņš neuzticējās; Guptas skatiens šaudījās apkārt, visbiežāk apstājoties pie Deboras. Izvai­rīgs un vienlaikus uzbāzīgi ziņkārs, Gupta šķita viens no tiem, kas mēdz ielavīties otra cilvēka istabā, kad cilvēka paša nav klāt - protams, tikai negadījuma pēc! Viņš sa­jaucis durvis! Jūsmas brižos (tādi gadījās vēlāk) Guptas tumšās acis vizēja, viņa glītie, baltie zobi zibsnīja un mēle līdzinājās sārtai rozes ziedlapai. Pārējā laikā viņa sejas vaibsti bija noslēgti un neizteiksmīgi - maska bez jebkā­dām raksturīgām īpatnībām. Viņš nemitīgi visu vēroja un nezaudēja modrību. Dīvainā kārtā likās, ka Debora dod priekšroku viņam, nevis brašajam Neibu.

Maltītē pasniedza nesagrieztu maizi un biezu lēcu zupu, ko salēja šķīvjos ar terakotas pavārnīcu; pēc tam nāca sīksts aitas gaļas cepetis ar kunkuļainu rāceņu biezeni, desertā - vīģes un jogurts. Viesi ēda ar kaula karotēm un kaula dakšiņām, kurām bija tikai viens zars, ēdiens tika pasniegts māla bļodās un koka šķīvjos. Divas lāpas no bitumenā iegremdētām niedrēm savās liesmās sadedzi­nāja visus naktstauriņus, kas, uguns pievilināti, ielidoja pa spraugu, ko neaizsedza jumts. No dīķa kāda tuvīna nama dārzā skanēja varžu kora kurkstēšana.

Pie galda apkalpoja kāda pusmūža sieviete ar savda­bīgu uzvedību. Kamēr viesi ēda, viņa šļūkāja gar sienām, apstājās, pašļūkāja vēl sešus soļus uz priekšu un atkal ap­stājās, visu laiku lallinot "Hummum, hummum, um-hum, um", it kā piedalīdamās dīvainā rituālā. Brižam viņa pie­steidzās pie kāda no viesiem, pārliecās pāri, vērīgi nopē­tīja, tad atgriezās iepriekšējā vietā. Alekss nosprieda, ka sievieti vajā kāda uzmācīga ideja, ka viņa ir neirotiķe, kas kritusi par upuri mistiskām bailēm. Ap kaklu viņai bija vairāki aukliņās iesieti amuleti, mazas māla figūri­ņas: govs, suns un bungas.

- Es grasos kļūt par rakstvedi, - tīksmi plikšķinādams sev pa vēderu, savus nodomus atklāja Neibu. - Rakstve­žiem ir jauka dzīve. Esmu redzējis šos pie darba, un varat man ticēt, ka šiem tiek arī krietna daļa makten svarīga darāmā.

Deboras skatienā jautās izsmiekls.

- Nu ja, viņi sastāda pilsētas atskaites. - Alekss pie­krītoši palocīja galvu. Informācija nozīmē varenību.

- Kādas atskaites? - Gupta žigli vaicāja. - Kā tu zini, ka šeit ir raksta atskaites?

- Protams, - piebilda Debora. - Vienīgās atskaites te varētu būt par to, cik vakar tirgū maksāja gurķi.

- Mīļie brāļi, mīļā mās, - turpināja Neibu. - Mēs visi zinām, ka te jābūt dažāda veida atskaitēm, kaut ari mēs par to nerunājam. Citādi, kamdēļ mēs visi šeit esam.

- Mum-mum, mum-mum, - lallināja apkalpotāja. Viņa pavirzījās tuvāk un tad uzsvērti un brīdinoši noteica: - Mum!

Pēkšņi Guptas roka pašāvās uz priekšu. Viņš satvēra sievieti aiz tērpa un piespieda noliekties.

- Ha-hā! - viņš iesaucās. - Izklausās, ka tu esi izsal­kusi. Vai tu dabū vakariņas tikai tad, kad visi beiguši ēst? Vai tev jāpārtiek no atliekām? - Ar diviem brīvās rokas pirkstiem kā ar ēšanas irbulīšiem viņš satvēra mazu, cietu sīpolu, kas bija palicis viņa zupas bļodā. Ar pārējiem pirk­stiem viņš veikli atpleta sievietes muti, iestūma tajā sī­polu un tikai tad palaida viņu vaļā.

Sieviete taisnā ceļā pieskrēja pie tuvākās lāpas un iz­spļāva sīpolu degošajās, darvotajās niedrēs. Tad viņa klu­sējot atsāka savu soļošanu. Viens no babiloniešiem pateica kaut ko nesaprotamu, parādīja ar pirkstu un visa četrotne iespurdzās.

- Cilvēk, kāpēc tu tā dariji? - iesaucās Neibu.

Debora izskatījās uzbudināta un satraukta, un tieši

viņai Gupta teica:

- Es izdarīju tā, lai varētu ieskatīties viņai mutē.

- Vai tu esi ārsts? - vaicāja Debora.

- Nē. Bet būtu varējis tāds būt. Visas šīs desmit die­nas ne reizes netiku dzirdējis šo sievieti pasakām kaut vienu jēdzīgu vārdu. Un tagad es zinu, kāpēc.

- Kā tu vari zināt, ja neesi ārsts?

- Augsti godātā dāma, jebkurš spētu ieraudzīt, ka viņai izrauta mēle - līdz pašai saknei.

-Ko?

- Ha-hā! Es tikai pajokoju. - Viņa acis dzalkstīja. - Ap- vedu tevi ap stūri, vai ne? Bet tu taču nedusmojies. TU neesi apvainojusies. Tev tas uzdzen asinis, vai ne? - Viņš izbāza savu mēli, pasliedams to lokā pret degunu. Mēles galiņš pieskārās pie degungala. Tad pēkšņi - strauji kā krupis vai hameleons - viņš ierāva mēli atpakaļ mutē.

- Manā zemē, - Gupta turpināja, - mēs ar mēli da­rām visādas brīnumu lietas. Daži gudri vīri ar nazi sa­dala mēli uz pusēm - labajā pusē un kreisajā. Tad viņi abas mēles iebāž katru savā nāsī, tā, ka organismam vairs nepieplūst skābeklis - un tādā stāvoklī viņi meditē. Citi gudri viri norij savas mēles uz desmit minūtēm. Jā, tieši rīklē lejā. Pēc tam viņi atrij tās atpakaļ. Protams, lai tā kļūtu garāka, līdz tam ir mēnešiem un gadiem jāvin­grinās staipot mēli kā ādas siksnu, uz kuras trin nažus. Burvīgā dāma, es neesmu ārsts, es esmu mags. Un ma­gam nepieciešams daudz zināt par cilvēka ķermeni. Rei­zēm viņam jānoslēpj savā ķermenī dažādas mantas un vēlāk jādabū tās laukā. Es varu paslēpt lielu pērli aiz sava acs ābola. Dažkārt magam vajag liekties un locīties visā­dos neticamos veidos. Ak, ķermeņa brīnumi! Un visi tā noslēpumi! Daiļā dāma, arī tavs augums ir brīnums. Tavs kakls ir kā zoss balta izliekta rīkle, kad tā kliedz augstu debesīs; tavi pleci ir zoss sniegbaltās krūtis. Es tev varētu iemācīt norit visādas garas lietas: stīvas čūskas, tērauda asmeņus, bambusu stumbrus - norīt līdz pat vēderam.

Debora smīnēja.

Tad Gupta pievērsās Aleksam:

- Kungs, vai tu gribi kaut ko paslēpt? Gupta var to priekš tevis izdarīt.

Alekss juta, ka pietvīkst.

- Jebkurā vietā! - Gupta sasita plaukstas, taču dienas­gaismā neparādījās ne dārglieta, ne monēta. - Es varu to noslēpt tavu acu priekšā, un tu pat nemanīsi. Īstenībā, - viņš parādīja savas tukšās plaukstas no abām pusēm, - es jau esmu to noslēpis.

Ja sākumā Gupta bija šķitis bikls, tad tagad izturējās ne­kautrīgi; it kā līdz šim būtu bijis aizņemts, ar skatiena spēku pārkārtojot ēdamzāli, un tagad justos ar visu apmierināts.

- Kas ir tas, ko es noslēpu? A-ha, tas ir mistisks no­slēpums.

Alekss ierunājās:

- Es savulaik biju žonglieris. Žonglēju ar nažiem. Metu nažus mērķi - un iztēlojos, ka mērķis ir cilvēks, kurš iz­turējies izaicinoši.

Neibu steigšus iejaucās dialogā:

- Klau, Gupta, vai vari mums parādīt, kā tu žonglē?

Indietis turpināja lūkoties uz Alekšu, viņa sejā nožēla

jaucās ar pārmērīgu līksmību un - jā, ar apziņu, ka viņš drīkst rīkoties, kā pats grib.

- Kas ticis paslēpts? Kur paslēpts, un kāpēc? Gupta vienmēr zina visus noslēpumus. Viņš skatās, - ar skatienu ieurbdamies Deborā, Gupta turpināja, - ar acīm, kas redz cauri sienām, cauri niedrēm, cauri ķieģeļiem. Cauri ak­meņiem, cauri drēbei, cauri ādai.

Vai pārsteidzošas apstākļu sakritības dēļ indietis būtu gadījies uz tās pašas ielas - brīdī, kad satrakojās ēzeļi? Vai viņš pamanījis, ka Alekss paceļ sainīti, un iegaumējis Alekša ārieni? Vai varbūt viņš prata ari tādu triku kā domu lasīšana, vadoties pēc sejas muskuļu saraušanās un pie- tvīkuma?

Lai kā arī būtu, Alekss nolēma jau nākamajā rītā, tikko būs ataususi gaisma, izņemt kasetni no slēptuves. Viņš nēsās to sev līdz, kamēr atradīs jaunu slēptuvi kaut kur pilsētā. Varbūt no kāda mūra būs izbiris akmens, varbūt pie kāda tempļa būs piemērots caurums.

- Nu gan pietiks, - teica Neibu. - Beidz ķircināties, nebojā omu šiem krietnajiem ļaudīm. Izbeidz!

- Mana oma nav sabojāta, - atbildēja Debora.

- Protams, ka tev nav, - Gupta piekrita. - Un vai tavs ceļabiedrs nav tas gudrinieks ar nažiem, kurš nezina, kā ar to tikt galā?

- Um-hum, MUM, teica apkalpotāja.