Bābeles maukas

Ceturtā nodaļa, kurā Alekss dodas uz kalna virsotni, tad atrod slikti apmaksātu darbu pašā sasodītā pakājē

Divi bandīti noplukušos apģērbos neuzkrītoši sekoja Aleksam, kad tas iegāja Esagila kvartālā, beidzot uzņēmis kursu uz Bābeles torni. Ardievu, Kamberčaniana viesnī­cas rēķins. Ardievu, grieķu dzīvesveids.

Bābeles tornis kļuva arvien augstāks, vienlaikus pie­pildīdams telpu un iesūkdams Alekšu sev klāt. Tas bija augstākais zikurāts, debesskrāpis starp zikurātiem zem dzidri zilām debesīm. Ar balustrādi segta terase vijās aug­šup tam apkārt un apkārt, pietiekami plata, lai pa to bla­kus varētu braukt vairāki ēzeļu pajūgi, kā tas patiešām arī notika. Ja spirāli atritinātu, tad ceļš šķērsotu visu pil­sētu un iesniegtos tālu laukos aiz tās.

Kāpiens līdz virsotnei varētu aizņemt kādas pāris stun­das, un tur viņam vajadzēs pieteiksies uz iesvētīšanu. Viņš nebija pārliecināts, vai šeit drīkst izmantot verti­kālās kāpnes. Katra līmeņa sienās atvērās durvju arkas. Virs tām bija logi vēl divos stāvos, tātad iekšējām kāpnēm jābūt, bet, iespējams, viena līmeņa kāpnes nemaz neveda uz nākamo līmeni.

Viņš nolēma nemeklēt īsāko ceļu. Šis kāpiens bija ceļš uz iesvētīšanu un šim nolūkam veidots. Šķita, ka ir nepieciešams kājām mērot ceļu ap katru torņa līmeni, līdzīgi tam, kā vēlāk Kristum būs svarīgi visā pilnībā iz­baudīt krusta ceļa pieturas. Nebūtu vēlams krustu pār­vērst par trepēm, lai ātrāk nokļūtu Golgātā.

Sasniedzis trešo līmeni, viņš atspiedās pret margām, lai atgūtu elpu, un pamanīja, ka pussimt metru zemāk abi bandīti apmetas pie iekšējās sienas un sāk spēlēt kauliņus.

Cilvēki, izejvielas un produkti plūda viņam garām. Izejvielas - uz augšu. Produkti - lejup. Pilsēta un lauku rajoni no apakšas piegādāja pārtiku un jēlmateriālus. Tir­gotāji tos veda augšup, mainot vienas preces pret citām, uzturot sakarus starp līmeņiem. Tornis bija milzu liela Arhimēda skrūve ar neskaitāmiem durvju caurumiem, kuros pazuda preces un materiāli un no kuriem iznāca līdzvērtīgas preces - kā rezultātā kāpostu krava torņa apakšā līdz nokļūšanai virsotnē būs pārvērtusies par saldumu, tīstokļu, smalku pinumu, smaržu un šaļļu kravu. Tomēr dažiem kāpostiem bija jānonāk arī virsotnē, ci­tādi Olimpa iemītnieki dabūs cingu.

Lielāku un mazāku tautu kultūras turējās pie savām robežām, ko iezīmēja valodas barjeras. Alekss jau bija iz­gājis cauri valodu ciemiem, to skaitā - cik labi to visu zināt jau iepriekš - šumeru, akadiešu, asīriešu, hurriešu, hetu, feniķiešu un aramiešu.

Skatoties uz ņudzošajiem kvartāliem, kas izpletās lejā, viņam radās spocīga sajūta. Šķita, ka Bābeles tornis kļūst resnāks, nevis tievāks, kāpjot uz augšu. Tā vietā, lai sašau­rinātos līdz smailei, tornis tiecās izplesties pāri Bābelei - kā Pizas tornis, tikai daudz lielāks, draudēdams sagraut visu pilsētu.

Viņš sagrīļojās un, pakāpies atpakaļ, kādam uzdūrās. Izpalīdzīga roka lāva noturēties kājās.

- Mīļais, vai reibonis?

Tas bija Gupta. (Un abi bandīti aši - lai arī neuzkrītoši - piezagās tuvāk.)

- Gupta, ko tu te dari?

- Neapšaubāmi dzenos pakaļ savam pusotram šeke- lim, ha-hā! Patiesībā esmu izlēmis, kāda būs mana nodar­bošanās šajā pilsētā. Līdz ar to man ir jākļūst par pilsoni, jo atlikusi tikai trešdaļa no tūristam atvēlētā mēneša. Kāpēc veltīgi izšķiest naudu viesnīcās, ja es varētu to pel­nīt? Tev laikam ir līdzīgi plāni, tikai nav naudas.

Alekss nodomāja, ka vajadzētu dot bandītiem kādu zīmi, bet Gupta to noteikti pamanītu. Žestu valodā pa­teikt, ka indietis negrasās pārmest Alekšu pāri margām - ka, gluži pretēji, viņš bija tā parādnieks, taču no Guptas jāuzmanās - prasītu ārkārtīgi sarežģītas slepenas pirkstu kustības. Alekss aprobežojās ar galvas pakasīšanu.

- Kādi tad ir tavi plāni? - viņš jautāja.

- Ha-hā, vai gan uzņēmējs, lai arī cik vienkāršs, atklāj savus noslēpumus pat draugam? Atļaušos tikai pateikt, ka tam ir kāds sakars ar burvju mākslu un lielisko izrādi, ko mēs vērojām tonakt. A, bet tu jau labāko izlaidi. Kā es to varēju aizmirst.

- Nesaki man, ka tu grasies kļūt par Kamberčaniana partneri!

- Kā tu to uzminēji?

- Hi nevari atļauties atvērt pats savu striptizklubu - ja vien tu esi turīgāks nekā izliecies.

- Tu gan man redzi cauri. Es atzīstos. Būšu vecā Kam­bera otrā uzņēmuma mākslinieciskais vadītājs.

- Hi atdarināsi Plīvuru namu? Apmācīsi metafiziskas striptīza dejotājas?

- Atdarināšu? Pārspēšu, mans draugs. Es uzburšu ve­selu jaunu dimensiju. Kailā patiesība, ha-hā. Kāpsim tālāk kopā. Ja tev atkal uznāks reibonis, nekavējies ņemt mani pie rokas. Es to sapratīšu pareizi.

Un notika tā, ka nākamajā ceļa posmā bija apmetu­šies indieši, tur valdīja karija sautējumu un cepešu mari­nāžu smaržas.

- Laiks pēcpusdienas uzkodām! Es saožu samosu. - Žestikulējot un grieķiski vāvuļojot, Gupta vilka Alekšu uz pārtikas galdu pusi.

- Tev nav manis dēļ šeit jārunā grieķiski. Ja vēlies, runā savā valodā.

- Mīļais draugs, viņi šeit runā sanskritā. Es, protams, esmu pazīstams ar mūsu dižajiem indiešu klasiķiem, bet nevaru teikt, ka protu valodas pamatus.

Uzkoduši piparotas jēra samosas, klāt malkojot vēsu piparmētru jogurtu, viņi devās tālāk, bieži apstādamies, lai apmierinātu ziņkārību, kas Guptam piemita neizsme­ļamā daudzumā. Tā viņi izgāja cauri Mazajai Ēģiptei, Mazajai Armēnijai, Mazajai Itālijai, Mazajai Skitijai un Mazajai Ķīnai (karojošo valstu vīna buķete). Alekss ne vārda neminēja par savu vizīti pie karaļa.

Septītajā Bābeles torņa līkumā Gupta pēkšņi iesaucās:

- Skat! Vai tur priekšā nav mūsu jaukā draudzene Debora?

Nu jau pēcpusdiena sliecās uz vakaru. Viņi tiešām bija aizkavējušies. Rietumos aiz fermām un tuksneša, saule bija nolaidusies un izskatījās pēc trīsoša kausēta zelta maisa, kas mirkli šūpojās pie horizonta, apklāts ar pāris saraustītu melnu mākoņu timekli. Gaisma apzeltīja De­boru, kas bija tērpusies dzeltenā linu ģērbā. Viņu pava­dīja divi magi koniskās cepurēs.

- Viņa laikam nākusi caur iekšpusi, - teica Gupta, - pa īsāko ceļu.

- De-bo-ra! Ei, Deb!

Uz aurojošo Alekšu blenza vairāki japāņi, lai gan šai sektorā neviens japāniski nerunāja. Šai nebeidzamajā 323. gadā pr. Kr. Jamato valsts vēl nebija noslēgusi savus līgumus. Japāņi arvien vēl bija imigranti no Korejas kopā ar vietējiem matainajiem ainiem. Tādējādi Japāna bija Ķīnas sastāvdaļa, no kuras tā vēl tikai aizgūs rakstību. Bā­beles japāņi runāja Konfūcija laika ķiniešu valodā.

- Deb! Ei! - Alekss sāka skriet, cenzdamies izvairīties no sadursmēm ar cilvēkiem.

- Pagaidi mani! - Gupta centās viņu panākt, sapinies atvainošanās un pārmetumos.

- Deb!

Šoreiz viņa dzirdēja un paskatījās. To pašu darīja arī magi. Debora vilcinājās, tad pamāja, taču magi aizrāva viņu sāņus uz tuvāko durvju pusi.

Pieskrējis pie tām pašām durvīm tikai dažus mirkļus vēlāk, Alekss nonāca augstā zālē, kur notika vairākas madžonga spēles. Dega lampas. Tālāk veda divas arkas, ko sedza zīda aizkari; neviens no tiem nekustējās. Koka kāpnes veda uz galeriju, no kuras tālāk bija vairākas at­vērtas durvis, tad kāpnes turpinājās uz nākamo stāvu. Tik īsā laikā Debora un magi nevarēja sasniegt augšējo stāvu! Vai nu viņi bija izgājuši caur aizkarotajām arkām, vai arī izmantojuši mezonīna durvis.

- Kungi! - viņš lūdza. Iztraucētie madžonga spēlētāji paskatījās uz viņu. - Sieviete un magi. Uz kuru pusi?

Neviens neatbildēja, lai gan spēlētāji čivināja viens ar otru.

Alekss pieskrēja pie vienas no arkām, pašķīra aizkarus un ieraudzīja krēslainu zāli, guļamos paklājus uz grīdas, un vēl divas ar aizkariem klātas arkas uz torņa iekšieni.

Viņš metās pie otras arkas. Zāle aiz aizkara bija pie­krauta ar rīsa maisiem. Atkal divas arkas tālumā. Nekādu bēgošu figūru.

Alekss traucās uz kāpnēm - sadūrās ar Guptu, nogāza viņu - un skrēja tālāk pa diviem pakāpieniem augšā.

Pirmās durvis veda uz saulrieta pielietu istabu, pilnu ar aizslietņiem, uz kuriem bija attēloti gārņi, vītoli un rozes; otrās - uz spoži izgaismotu guļamistabu. Uz ķeb­līša jāteniski sēdēja kaila aziāte, ķemmēdama garus, mel­nus matus. Ķemmi nometusi, viņa aizlika roku mutei priekšā. Alekss steidzīgi atkāpās, pirms viņa sāk kliegt.

TVešā noplukuši telpa bija praktiski tukša, ja neskaita lielu, apēnotu vāzi uz lakota postamenta.

Elsdams viņš pārvarēja pēdējos pakāpienus. Kāpņu augšgalā bija vēl viena zāle, mazāka par iepriekšējām; to pildīja rietošās saules dzintara stari. Pudeles, bungas un burkas bija sakrautas plauktos un kaudzēs: pulveri, tinktūras, ziedes, marinētas čūskas, žeņšeņa saknes, zāļu kušķi, dzīvnieku orgāni. Vēl divas arkas un atkal kāpnes. Viņš izvēlējās kāpnes un nonāca karstos, miklos bēni­ņos, kur drīz vien atradās starp simtiem aukliņu, kurās uzvērtas no sijām līdz grīdai karājās čokurainas sēņu virtenes. Nekādu izeju, izņemot durvis, pa kurām viņš bija ienācis.

Viņš devās atpakaļ caur zāļu noliktavu. No galerijas bija dzirdamas niknas melodiskas balsis - un Gupta, kas lūdzās un kādu pierunāja grieķiski.

Paskatījies lejup, viņš ieraudzīja, ka jaunākie madžonga spēlētāji ir metušies vajāt iebrucējus. Viens vicināja izro­tātu damaskas gaļas cirvi. Vēl tālāk lejā spēļu galdi bija pamesti un zāli pildīja nikni ķīnieši (vai japāņi).

- Aleks, nāc tūlīt lejā! - sauca Gupta.

Alekss negribīgi paklausīja. Tiklīdz viņš bija rokas attā­lumā, Gupta sagrāba viņu un norāva pa pēdējiem pakā­pieniem, vienlaikus apstrādādams Alekša galvu un plecus ar dūrēm.

- 1ū, idiota dēls! - kliedza indietis. - Manas dzīves muļ­ķīgais lāsts! Mūsu senču plānprātīgais kauns!

Enerģiski un neskopodamies viņš sita un pļaukāja Alekšu, bet vienlaikus arī pamanījās to novest pa kāp­nēm lejā un ārā no madžonga zāles. Tā kā aizkaitinātie ķīnieši joprojām sekoja, Gupta turpināja dzīt Alekšu palēk- šus sev pa priekšu, laiku pa laikam iesperdams viņam ar celi pa pakaļgalu, līdz briesmas bija garām.

Tad Gupta apstājās.

- Nu tā, man izdevās tevi izglābt. Tagad tu esi mans dēls. Es uzņemos atbildību.

Jau krēsloja un pie daudzām durvīm mirgoja eļļas lampas. Dienas komerciālā satiksme bija beigusies, ēzeļi ratus nevilka un Bābeles torņa iemītnieki pamazām nāca ārā, lai izklaidētos. Alekss pamanīja savus bandītus slēp­jamies netālā sienas stiprinājuma ēnā. Kāda joda pēc viņi neiejaucās agrāk? Izmisumā viņš nosodoši pakratīja galvu.

- Es tevi izglābu, vai ne? - turpināja uzstāt Gupta.

-Jā.

- Ā. - Gupta palūkojās apkārt. - No tavu darbu se­kām tevi vajadzēja glābt kādam citam?

- Nē taču, - Alekss steidzīgi noteica.

Bez šaubām, sekotājus bija pārsteigusi viņa ārprātīgā ielaušanās ķīniešu kvartālā. Iespējams, viņš tos iepriekš bija samulsinājis ar savu gauso virzīšanos virsotnes vir­zienā. Lai maldinātu Guptu, Alekss ilgi un klusi lādējās par Deboras pazušanu.

- Interesanti, kāpēc viņa bija ar tiem magiem? - Gupta jautāja.

- Viņa gatavojas kļūt par Marduka sievu.

- Kā tu to zini?

- Nu… es dzirdēju.

- No tā puikas, kas bija mūsu viesnīcā un paņēma tavu naudu?

- Varbūt.

- Un tu esi greizsirdīgs uz Marduku? Tas izklausās bīstami. Kā persona, kas nesen kļuvusi atbildīga par tavu drošību, ha-hā, es iesaku tev uzmanīties. Nevajag vajāt sievieti, kas tūdaļ kļūs par dievieti.

- Tev laikam taisnība.

- Tomēr tu negrasies neņemt vērā manu padomu. Var­būt man vajadzētu atteikties no atbildības par tevi.

- Dari tā.

- Vēl ne. Vispirms mums jāatrod vieta, kur pavadīt nakti.

- Kādu nakti?

- Tas tumšais diennakts laiks, kas tuvojas. Vai ir vēl labāks laiks, kad ierasties tempļa virsotnē, kā līdz ar rīt­ausmas stariem? Mums nav jābaidās, ka ierēdņi mums pievērsīs uzmanību tādā agrumā. Neuztraucies, es sa­maksāšu par tavu naktsmītni. Tu arvien vēl esi mans nomaldījies, muļķīgais dēls, līdz es tevi droši nogādāšu tempļa virsotnē.

- Paldies.

Viņi iegāja huņņu teritorijā, kas 323.g. pr. K. arvien vēl robežojās ar Ķīnu, un ātri atrada iebraucamo vietu. Izkārtne, par laimi grieķiski, to zīmīgi dēvēja par Bezdi­beņa Malu. Tomēr vieta bija viesmīlīga, nepavisam ne līdzīga vēlāku laiku vācu alus zālei, lai arī par rotājumiem kalpoja izbāztas sērīgas zirgu galvas. Drīz pēc tam, kad Gupta ar Alekšu bija apsēdušies pie zirga gaļas steikiem un norūguša piena, telpā ieslīdēja arī abas ēnas.

Agri cēlušies, Alekss un Gupta sasniedza virsotni tūlīt pēc rītausmas, Deboru tā ari neredzējuši.

Terases pēdējais līkums izveda apaļā ķieģeļiem bru­ģētā laukumā. Tā centrā pacēlās strups ķieģeļu tornis ar dzelzs šķēpu virsotnē, kas kalpoja par zibensnovedēju. Koka durvis bija plati vaļā. Ārpusē pie galda sēdēja melnā ģērbies mags un šķiroja vaskotas plāksnītes ar ierakstiem.

Gupta noskūpstīja viņa pirkstu galus un paklanījās. Alekss darīja tāpat.

Ar zināmu patosu Gupta pavēstīja:

- Lūk, mēs esam atnākuši! Mēs kārojam kļūt par pil­soņiem dižākajā pilsētā, Dievu vārtos!

Abi bandīti bija nonākuši līdz ķieģeļu laukumam un tagad izklaidējās, vērodami panorāmu no balustrādes.

- Hmm, - sacīja mags. - Vārdus, lūdzu. Ierašanās da­tumus.

Tos viņi nosauca un tie tika ieskrāpēti vaskā.

- Gaidiet. - Viņš iegāja tornī - apskatīties datora ierak­stus? Parādījās sargs, bruņojies ar divasmeņu cirvi, un atslējās pret stenderi. Mags driz atgriezās un ar mājienu aicināja Guptu un Alekšu iekšā.

- Neskaties atpakaļ, - murmināja Gupta, - bet mums seko. Tie divi cilvēki, kas bija iebraucamā vietā.

- Varbūt viņi ari vēlas kļūt par pilsoņiem.

- Viņi jau izskatās pēc babiloniešiem. Aleks, es nekad neesmu sastapis cilvēku, kurš neskatītos, ja viņam to liedz. Tti pat acis nepagriezi uz to pusi, kur nu vēl palūrēji.

Alekss ar steigu uzrunāja magu:

- Kungs, vai šeit nav gājusi garām sieviete ar tumšiem matiem ķiveres frizūrā divu magu pavadībā?

- Magu lietām ar tevi nav nekāda sakara, grieķi.

Mags veda viņus gar iekšējās sienas izliekumu, līdz

tie ieraudzīja kaut ko tādu, ka Aleksam vairs nebija Gup­tam jāatbild. Izliektā gaiteņa galā bija krātiņa durvis - lifta durvis. Mehānisks pacēlājs! Varbūt to pārvietoja zemes pievilkšanas spēks un tas bija grūti jāvelk augšā pēc katras nolaišanās? Bābeles torņa virsotnē bija šahta, kas iesniedzās zemes dzīlēs. Liftā varēja ieiet ap divdes­mit cilvēku. Iekšā dega trīs eļļas lampas.

Mags atvēra durvis. Lai arī no plāksnes pie durvīm rēgojās dažādas sviras, nekādu pogu iekšpusē nebija.

- Nolaidieties Pazemē! Mirstiet kā grieķi; atdzimstiet par babiloniešiem! Kustieties, nu. Mums te nav jāpa­vada vesela diena.

Alekss ar Guptu iegāja liftā un mags aizslēdza durvju režģi. Lifts sāka krist. Lampu ugunis plaiksnījās, ēnas de­joja uz sienām; augšup traucās nokvēpusi ķieģeļu klints.

Reiz vakara (ja tiešām tas bija vakars) atpūtas stundā Alekss klida pa Bābeles iekšējiem pagalmiem. Viņa smadzenes dunēja no babiloniešu valodas. Jaunā va­loda ātri vien iedzima viņā, veidojot locekļus un sajūtu orgānus. Kā sparigs auglis tā spārdija viņa galvaskausa sieniņas. Viņš bija apdullis, apmulsis, apreibis. Ja ticēt sajūtām, tad viņš staigāja miegā.

Dučiem kandidātu staigāja viņam līdzās pa velvēta­jām, lāpu apgaismotajām alām un ejām dziļi Bābeles kalna iekšienē. Viņu kustības atgādināja vēlāku laiku mūkus lūgšanā vai somnambulistiskus virves dejotājus. Reizu­mis kāds sāka dejot, palēcās vai virpuļoja. Tā notika, kad vārdu gūzma pēkšņi uzsprāga cilvēka galvā, satricinādama nervus. Spazmas atbrīvoja nogurušos locekļus.

Ja neskaita pusstundu pirms pamošanās un stundu pirms naktsmiera, pilsoņa kandidāti visu laiku pavadīja siltās, tumšās cellēs, pieslēgti mācību termināliem. Par viņiem rūpējās magi - zāļoja, hipnotizēja, baroja; izdzina uz pastaigām vai mazgāties.

Atpūtas periodi visiem nebija vienlaikus, tāpat šeit lejā nevarēja zināt, vai diena patiešām bija diena un cik tā gara. Alekss bija saticis Guptu tikai reizi, kad indieti veda uz viņa celli. Debora nebija redzama. Jau cik dienas? Piecas?

Vēl divas dienas, un viņš būs babilonietis.

Atpūtas periodos viņam sekoja bandīti. Viņi nemēģi­nāja tuvoties, tikai rēgojās kaut kur netālu. Magi par viņiem nelikās ne zinis, tātad bandītiem bija tiesības atrasties torņa pazemē. Kur viņi ēda? Kur gulēja? Kā pa­vadīja pārējo laiku? Aleksam nebija ne jausmas. Reiz "vakarā" bija palicis tikai viens bandīts, bet nākamajā "rītā" viņa pārinieks atkal bija klāt. Mācību laikā un "nak­tīs" viņi laikam devās kaut kur citur.

Lai ari lāpu apgaismotas, alas izskatījās drūmas. Pāri galvai karājās ēnu masa, kas bija tumši mikla kā negaisa mākoņi. Sienas svečturi šķita radām tumsu vienlaikus ar gaismu. Šī bija mirušo valstība, kur rītos un vakaros dvē­seles spiestas pārvietoties skumjas, apjukušas, murminot savas atmiņas vai nesaprotamus pārmetumus par ne­padarītiem darbiem un nepasacītiem vārdiem.

Zāles un pārejas veda viena otrā - agrāk vai vēlāk cilvēks nonāca sākuma punktā. Pēc kāda laika neviens vairs nepievērsa uzmanību lielajām ar bronzu apkalta­jām durvīm, kas atradās vairāku alu sienās. Durvīs bija aizslēgti režģu vārtiņi. Protams, pa vienām no durvīm varēja nonākt liftā, bet Alekss bija aizmirsis, pa kurām, līdz savā trešajā vai ceturtajā miglainajā pastaigā ierau­dzīja, kā vārtiņi atveras un mags pavada grupu ar jaun- pienācējiem.

Iespējams, citas durvis veda pie datora un tā kalpo­nēm, Marduka iepriekšējām sievām.

Beidzot Alekss ieraudzīja Deboru. Viņa pastaigājās viena pati; viņš to pārtvēra.

- Deb, sveika! Kā tev iet? - Kādā valoda viņš runāja? Grieķu, babiloniešu - vai abu sajukumā? Viņš īsti nezināja.

Viņa apjukusi uz viņu paskatījās:

- Man iet… labi. 1b ari esi te?

- Jā, jā. Klausies, Deb, es zinu, ka tu plāno apprecēt dievu vai vismaz viņa priesteri.

- Šazāru, - viņa vārgi teica.

- Nē, Marduka augsto priesteri. Šazārs ir tikai vidu­tājs.

- Šazāru, - viņa atkārtoja. - Viņš gāja gar Ištaras tem­pli, kad es tur iegāju. Pārsteigts viņš man sekoja. Tikko es apsēdos, viņš nostājās man priekšā, domīgs, gatavs mest man klēpī monētu, lai apsteigtu citus, joprojām neziņā, lād Sina gars iegāja viņā un viņš bija pārliecināts.

Ja viņa arī izklausījās sazāļota un hipnotizēta, tad tā arī bija.

- Jā, bet tu neprecēsi Šazāru. Vai tu esi satikusi Mar­duka priesteri? Vai viņš bija Svētku templī? Vai tu zini, kas ar tevi notiks, kad tu būsi pavadījusi gadu laulībā ar Marduku? 1ū zini, Deb?

- Jautājumi, jautājumi… Viņš bija pārliecināts. Un es arī esmu.

- Pārliecināta par ko? Par vienu dievestības gadu? Kam seko visa dzīve… - viņš uz mirkli pārgāja uz angļu valodu - …kā datora operatoram! Jā, aiz šīm te durvīm. Prom no Bābeles gaismas u dzīves!

- Pēc viena gada … Es došos uz Tiesas Namu.

- Tad tā viņi sauc datortelpu?

- Dievišķais Marduks pats man parādījās briesmīgā godībā no zila gaisa un man tā teica. Tad viņš izgaisa un pazuda.

- Tas droši vien bija hotographos, Debij. Tas ir vien­kārši.

Debora izskatījās nobijusies, it kā Alekss pats būtu rēgs. Viņa metās prom.

Alekss viņu panāca:

- Padomā, Deb, domā!

Viņa nervozi murmināja babiloniešu vārdus:

- Ej prom! Beidz mani mocīt! Liec mani mierā! Hi esi jucis.

- Klausies! Vai tu atceries tekhne ierīci, ko mēs atra­dām?

- Nē!

Piesteidzās divi magi un, saķēruši Alekšu, neļāva tam kustēties. Viņš nespēja pretoties. Viņu turēja profesionāli un tad aizveda atpakaļ uz celli.

Abi bandīti slīdēja kā zivis, kā badainas līdakas no ēnu dīķa uz ēnu dīķi, vērodami.

Septītajā dienā Alekss pamodās ar joprojām dunošu galvu, bet viss kaut kā šķita no jauna sakarīgs un sais­tīts; varbūt tomēr - sakarīgs kā senlaikos. Viņš runāja babiloniski, it kā vienmēr būtu runājis šajā valodā. Babi­loniešu valoda bija senāka par grieķu. Nē, nebija; tā tikai šķita.

Mags izlaida viņu no celles. Drīz viņi pienāca pie vie­nām no bronzā apkaltajām durvīm. Ieradās cits mags, kas pavadīja Guptu. Tika atslēgti vārtiņi. Augšup aizlocī­jās plats ķieģeļu tunelis, kura gals slēpās aiz sienas izlie­kumiem.

- Jūs abi esat atdzimuši, - sacīja viens no pavadoņiem. - Jūs esat pilsoņi. Ejiet un meklējiet savu ceļu Bābelē. Atrodiet savu vietu Bābelē. Ja jūs saista Bābeles tornis, at­griezieties pēc gada un lūdziet pēc pieejas pilsētas pilsētā.

Abi jaunie pilsoņi izgāja caur vārtiņiem un devās augšā pa ķieģeļu slīpni. Kad viņi nonāca līdz līkumam, bija redzams, ka vārtiņi vēl vaļā, iespējams, lai bandīti varētu sekot.

Viņiem priekšā tunelis atvērās lāpu apgaismotā alā, kur valdīja milzīgs troksnis.

Bābeles vēders? Iekšas? Šeit kāds simts valodu strī­dējās - vai varbūt vienkārši nesaskanēja.

No rindās sakārtotām marmora plāksnēm, no akmens paaugstinājumiem, no grīļīgām koka platformām vāvu­ļoja vīrieši, sievietes vaimanāja nesakarīgus vārdus, zēni gārdza nesaprotami. Gar rindām pastaigājās vairāki magi, galvas piešķiebuši, uzmanīgi, it kā tie būtu dzīvi skaņu ierakstu aparāti.

Kas tas bija? Sacensības runas mākslā? Trakomāja? Tirgus, kur pārdod pašas valodas? Vai katedrāle, templis, domāts, lai apmierinātu - vai iepriecinātu - to Laika Dievu, kurš reiz dzirdēs, kā valodas beidzot apklust un visa dzeja, visa filozofija, visa pravietošana kļūst nesa­protama?

Alas akustika pārvērta dedzīgo klaigāšanu par varenu nesaskaņas simfoniju. Atbalsis atlēca no velvēm kā lāpas gaismas apdullināti sikspārņi. Šķita, ka te nu ir Vārdu kausējamais katls, komunicēšanās katls, kurā galu galā izkristalizēsies kāda Virs-valoda, kas visu pasauli aprak- stis, gan bezjēdzīgi, patiesos vārdos - pērkona balsī, ledāju čirkstoņā, sniega šalkšanā, ūdeņu urdzošos patskaņos, kas unisonā satriec, samaļ, sagrauj un plūdos aiznes visu radību un kultūru.

Garām gāja kāds mags. Alekss saķēra viņa piedurkni.

- Kungs, kas ir šī vieta?

- Šis ir Bābeles parlaments, pilsoni! Ja mums jārunā ar nākotni, mums vispirms jāzina, kas ir bezjēdzīgs. Lie­lākā daļa no tā, ko mēs ikdienā runājam, ir bezjēdzīgi. Bet no bezjēdzīgā dzimst jēga. Starp kosmosa nejauša­jiem dabiskajiem trokšņiem ir izdīguši jēgas orgāni. Or­ganisms, organizācija, organons. Te ir simts stabuļu orgāna balss. Šeit ir trallinošs vārdu mātes miesas klēpis. Šeit jēgas māte mokās dzemdību mūzikas sāpēs. Šeit ir Mumu,

Šeit no esmes dzilēm izplūst karstā lava, lai sacietētu uz Bābeles nogāzēm.

Mags aiztraucās tālāk, ausīdamies uz visām pusēm. Viņš bija viens no magiem, kas pārvaldija visus saziņas līdzekļiem… Alekša prātā atausa Aristandra teiktais.

Liels skaits arku šajā parlamentā veda dažādos vir­zienos uz kāpnēm, rampām, tuneļiem, kas zarojās vai strauji nogriezās. Virs katras arkas bija citāds reljefi in- krustēts simbols: saule asu staru ietvarā, pusmēness, vērša galva, mērkaķis, sakniebtas lūpas, bite, lauva, krusts, suns. Cilvēki visu laiku nāca iekšā un gāja ārā.

Šī vieta bija svešāka par pārējām pilsētā redzētām vai pieguļošām pie Bābeles torņa sāniem. Šeit bija skaņu kamera, kas domāta saziņai ar vēl nedzimušām vai vēl neieņemtām būtnēm, kas visai atšķīrās no cilvēkiem. Šķita, ka kambarī saritinājies kāds dižens nedzimis dievs, kurš perē kā bišu māte ņudzošā stropā.

Te, Alekss nodomāja, ir Bābeles zemapziņa…

Un šeit pastaigājās magi, klausīdamies laika rīkļu iz­dvestajās skaņās, izzinādami noslēpumus, bet varbūt slīgstot tajos.

Ieraudams elpu, Alekss paslēpās aiz marmora bluķa, uz kura stāvēja trekns, sasvīdis puisis iedzeltenu ādu un skaļi kaut ko skaitīja.

No arkas, ko apzīmēja mērkaķis, zagšus iznāca Mo­riēls, viņam sekoja Tesānija.

Alekss pavilka Guptu aiz bluķa uz kura stāvēja mur­gainais zēns.

- Kuš. Nerādies viņiem.

- Kuš - Šajā jezgā? Te tak ir pilnigs tohu-bohu - haoss.

- Ššš! Ļauj man paskatīties.

- Vismaz pasaki man, no kā es slēpjos.

- Redzi tur? Maza meitene brūniem matiem. Švīts ar salauztu degunu.

- Kas viņi ir? Kāpēc jāslēpjas?

- Apklusti.

Tesānija apstājās pie skatuves uz krāģiem, kur četri jaunieši, laikam bijušie slāvi, vienlaikus kaut ko dekla­mēja kā absurds bārddziņu kvartets. Pats galvenais bārd­dzinis Moriēls zagās uz priekšu, pielavīdamies visai tuvu Alekša un Guptas slēptuvei, bet nenovērsdams acis no arkas, uz kuras bija attēlotas lūpas.

No arkas iznāca mags: līks deguns, melna bārda, iespiesta tīkliņā kā tāds pāraudzis kākslis. Mags pama­nīja Moriēlu. Moriēls pamāja. Abi satikās trīsdesmit soļu no slēptuves.

Viņi klusi sarunājās, tad mags izvilka sainīti, kas šķita ļoti pazīstams. Viņš to cieši turēja rokā, kamēr Moriēls noskaitīja monētas. Notika apmaiņa, un vīrs ar lielo, ne­glīto bārdas kluci aizgriezās.

Alekss metās laukā no slēptuves, lai atgūtu savu īpa­šumu vai vismaz panāktu, ka Moriēls viņu atpazīst. Viņš bija pavisam tuvu mērķim, kad no nekurienes uzradās divi kārni vīri bruncīšos un apmetņos. Viens sagrāba Moriēla roku, izgrieza to un sainītis nokrita zemē. Īso kliedzienu, kas izlauzās no Moriēla lūpām, neizraisīja izmežģītā locītava - viņš jau ļima pie zemes. No viņa sāna spraucās naža spals - otra uzbrucēja dāvana.

Alekss uzgāzās pirmajam laupītājam, saliecās, paķēra sainīti un paspēja laikus adēkt nost. Vīra rokā iespīdējās nazis. Otrais laupītājs nepievērsa uzmanību sabrukuša­jam līķim un tajā iestrēgušajam ierocim. Izrāvis rezerves ieroci, viņš meta līkumu ap Alekšu, lai nonāktu tam otrā pusē.

Viens pret diviem! Miča iedzītie refleksi uzvirmoja, kamēr Alekss grābstījās pēc sava naža.

Naža nebija.

Vīņš to bija atdevis sardzei Aleksandra pilī, kad viņu pieņēma imperators. Un notikumu jūklī viņš bija aizmir­sis to atprasīt. Viņš bija aizmirsis par nazi līdz pat Bābe­les torņa virsotnei, jo viņu pavadīja miesassargi. Pēc tam viņš nedēļu bija pavadījis apjukumā. Tikai tagad viņš saprata, ka ir gandriz vai kails.

Viņš būtu varējis raudāt, skatīdamies uz tukšajiem labās rokas pirkstiem. Moriēla slepkava pavicināja nazi un viltīgi pasmaidīja.

Pēkšņi parādījās noplucis stāvs. Tas bija viens no ban­dītiem. Pagriezienā viņš nometa apģērbu, palikdams gurnu apsējā. Apģērbs bija apmetnis, ko viņš vicināja kreisajā rokā, kamēr nazis labajā cirta gaisā par mata tiesu no slepkavas rokas. Nē! Pār slepkavas delmu piebrieda asiņaina svītra.

Aleksam aiz muguras dejoja otrs klaidonis, viņu aiz­sargādams.

Trīsdesmit soļu attālumā to visu vēroja mags.

Kautiņš bija straujš - kā geparda uzbrukums, kam spēki beidzas, ja tas savu laupījumu nesaķer pirmajos simt lēcienos.

Izklupiens, un no cirtiena pāri slepkavas uzacīm asi­nis aizmiglo viņam acīs. Mirkli vēlāk bandīts iedūra nazi neredzīgajam pretiniekam vēderā. Mirstošais saļima. Tai pašā mirklī Alekšu gandrīz nogāza no kājām otrs ban­dīts, kas rīstījās un gārdza, velti mēģinādams apturēt asi­ņošanu no pārgrieztās rīkles.

Abi uzvarētāji saskatījās pāri Aleksam. Ar vienu ro­kas kustību palikušais bandīts pagrūda Alekšu malā. Pēc mirkļa nazis atradās dziļi laupītāja vēderā.

Pakritušais bandīts drīz vien gulēja nekustīgs, noslī­cis pats savās asinīs. Abi laupītāji vārstīja mutes kā zivis bez ūdens. Alekss pirmo reizi mūžā redzēja, kā nažus lieto dusmās. Moriēla ātrā un vienkāršā nāve - nejaušības vai aprēķina rezultāts - bija visai maldinoša. Alekss šaus­mās vēroja, kā laupītāji mirst lēnās nāves mokās. Viņam gribējās vemt.

Mags satraukts steidzās prom, bārdas klucim raustoties.

Pāri līķiem kāpa smalkāka figūra.

- Dod to man! - Noskanēja Tesānijas balss. Izrāvusi sainīti no Alekša ļenganās rokas, viņa slīdēja prom. Alekss mēģināja streipuļot pakaļ un gandrīz pakrita, paslīdējis asinīs. Pēkšņa kustība aiz muguras lika viņam pagriez­ties aizstāvēšanās nolūkos, bet tas bija tikai dzīvajos pa­likušais bandīts, jau apģērbies.

- Pazūdi no šejienes, pirms ierodas Bābeles policisti! Ej pa Saules ceļu! Esi rīt pilī - un, ja vari, atgūsti sainīti. Kusties! - Bandīts pazuda.

Kņada tuvējā apkārtnē bija pieklususi, lai gan visapkārt turpinājās elles troksnis. Daudzas sejas pievērsās diviem brūnajiem vīriem, kas turpināja agonijā locīties uz zemes. Alekss stāvēja viens pats, trīcēdams no pārdzīvotā.

Gupta steidzās viņam palīgā.

- Es iesaku nekavējoties doties prom no šī pretīgā skata, - viņš teica babiloniski, sagrābdams un kārtīgi sa­kratīdams Alekšu.

- Jā, pa Saules ceļu, - Alekss atbildēja grieķiski. Ban­dīts - Aristandra aģents - bija runājis šajā valodā.

Kopā viņi sasniedza adataino Saules zirni. Līdzens ķieģeļu gaitenis, visādi locīdamies, beigās abus izspļāva tirgus zālē, ko pildīja priecīgi šumeri apaļām sejām. Galdi bija piekrauti ar augļiem. Zāles galā durvju arku iezimēja žilbinoši balta saules gaisma, netālu vidēja pilsētas cel­tnes. Izgājuši pa durvīm, viņi atradās uz ceļa pašā torņa pakājē. Pavisam īss skrējiens - un viņi būs drošībā Esagila kvartālā. Aleksam no gaismas pārpilnības asaroja acis.

- Pagaidām mums neviens neseko, - sacīja Gupta. - Uz­kavēsimies, kamēr pierod acis. Pa to laiku tu varētu mani apskaidrot. Kas bija sainīti? Kas tā par jaunieti? Kas bija tie kaušļi, kas tevi izglāba? Ko tev teica izdzīvojušais? Mani mulsina šādi sīkumi. Man jārūpējas par savu pus­otru šekeli. Ha-hā.

- Nu, - nopūtās Alekss.

- Es piedāvāju darījumu! Es tev pastāstīšu, ko novēroju, un tu, ja vēlis, vari papildināt. Mags, kas iedeva sainīti švītam, gribēja lielu naudu. Viņš ari kāroja sainīti patu­rēt, ja jau nolīga neliešus, lai tam puisim apgriež kaklu. Tātad sainītis nebija maga īpašums no paša sākuma, viņš to nepārdeva. Sainītis piederēja meičai, un švīts bija viņas līdzzinātājs. Viņa par katru cenu gribēja to dabūt. Ja viņai sainītis piederēja agrāk, tad kāpēc to uzticēt tādam mant­kārīgam magam? Viņai noteikti vajadzēja zināt, ko nozīmē sainītis - kā to varētu saprast. Šo pakalpojumu tad mags viņai arī sniedza. Vai tad viņš neiznāca no arkas ar lūpu emblēmu? Tam gaitenim būtu jāved pie tām tekhne ierī­cēm, kur mēs apdulluši pavadījām pēdējo nedēļu, un ari pie citas, apslēptas tekhne. Ja sainīša noslēpumainais saturs būtu vienkārši uzrakstīts nezināmā valodā, gan jau viņa būtu varējusi atrast drošāku vietu, kur to pārtulkot, nekā Bābeles torņa iekšpusē. Lai atklātu sainīša saturu, bija nepieciešama augsta līmeņa tekhne.

Starp citu, es paredzu, ka sainīša saturs, kad viņš to izrāva tev no rokas, nebija mainīts. Tā kā bija paredzēta slepkavība, audumā varēja būt ietīts parasts koka gabals.

Un vēl, vai mags bija paredzējis, ka sieviete būs lieci­niece apmaiņai? Ja tā, vai viņa nolūks bija sievieti brutāli atbaidīt? Nedomāju, ka viņam bija plāns nogalināt abus, citādi mags būtu iekārtojis tā, lai sieviete un švīts ir tuvāk kopā. Varbūt to meiču nemaz nevar tā vienkārši nobeigt…

Alekss juta, ka viņu ietin kā kāpuru kūniņā. Bez šau­bām, Tesānija bija izrāvusi pāris pavedienus un aizšmau- kusi drošībā. Varbūt labākā aizsardzība bija izaicinājums?

- Vai tu tiešām izliecies, ka nezini, kas bija sainītī? - Guptas tumšās acis iedzirkstījās. - Lūdzu, neiedomājies, ka tāpēc, ka nāku no senākas civilizācijas, es uzreiz esmu viszinošs vai protu lasīt domas! Tava atbilde parāda tavu attieksmi visai skumjā gaismā. Esmu aizvainots. 1ū droši vien iedomājies, ka es nozagu tavus šekeļus, lai spēlētu paslēpes. Bet notikušajam var būt arī cits izskaidrojums. Tavas pēkšņās nabadzības cēlonis gan nav kāds veik­smīgs kabatzaglis, kas darbojas vietās, kur vīriešu uzma­nība tiek īpaši novērsta, un arī manas blēdības tās nav. To ir izplānojis kāds, ar ko tu esi iepazinies, onkulim Gup­tam nezinot. Varbūt mirušais švīts? Varbūt viņš tajā pie­dalījās. Varbūt jauniete, kas tevi aplaupīja kā bērnu ar cepumu rokā? Noteikti viņa!

- Es gribēju teikt, Alekss meloja, - ka tu droši vien zināji, kas ir sainītī, reiz esi tik sasodīti gudrs.

- Ak, jel! To nu gan tu negribēji teikt. Kāpēc tu ignorē to, ko es nupat teicu? Tā meiča pirms pāris minūtēm tevi aplaupīja. Varbūt viņa apzaga tevi viesnīcā, izmantodama to puiku - un tad striptīza izrādē ar kāda cita rokām. Kāds viņai sakars ar tavas apsēstības īsteno mērķi - Deboru, kas drīz kļūs par Marduka līgavu? Kā jūs iepazināties, ja viņa atrodas tādos varas augstumos, kas nav aizsnie­dzami jaunatnākušam grieķim?

- TU man to varētu pastāstīt.

Gupta iesita sev pa pieri.

- Es nu gan esmu stulbs. Bet, protams! Tai rītā, kad tu sekoji Deborai uz Ištaras templi… tur tas notika.

Alekss novaidējās.

- Viņu sauc Tesānija. Mirušā vārds ir Moriēls.

Gupta sagrāba Alekša elkoni tā, ka sāpes izšāvās cauri

visai rokai un paralizēja mēli.

- Tas pats mags. Un trīs brūnie. Ejam.

Abi steidzās prom pa nedabīgi spožajām flīzēm uz tuvākajiem ēzeļu pārņemtajiem vārtiem Esagilā. Tos viņi sasniedza, neviena nevajāti.

Vārtu iekšpusē viņiem pretī panācās dūšīgs sarkan- matis. Krūtis viņam bija kailas, pie bruncīšu jostas - īss zobens. Tas bija Tesānijas kučieris un miesassargs, viņu pavadīja vēl viens bruņots virs.

Praksis, tā sauca kučieri. Tesānija viņu būs te atstājusi, lai gaida. Tātad viņa vēl nebija pārradusies no Bābeles torņa. Vai viņa slēpās šumeru tirgū? Varbūt viņa aizstei­dzās uz bridi paslēpties Mazajā Akādā vai Mazajā Asīrijā?

Nekā.

- Sveiciens! - sacīja Praksis. Viņš izvilka māla plāksnīti; viņa pavadonis dziļdomīgi glāstīja zobena spalu. - Aleks, mana kundze tevi ir ieguvusi par vergu.

-Ko?

- Iebraucamās vietas saimnieks Kamberčanians pirms trim dienām vērsās tiesā par nesamaksātu viesnīcas rēķinu. Mana kundze žēlīgi samaksāja tavu parādu, domādama, ka tu diez vai vēlēsies kļūt par vergu otršķirīgā iebraucamā vietā, kur tev būs jānes naktspodi, un tava alga tikko segs parāda procentus. Tiesnesis pārrakstīja tevi viņai. Lūk, notāra apstiprināts darījums.

Alekss sagrāba plāksnīti un apskatīja ķīļu rakstus, nu jau tos saprazdams.

Gupta palūkojās viņam pār plecu.

- Lūk, kāpēc tevi apzaga! Man to vajadzēja paredzēt.

- Tū man teici, ka Kamberčanians ir tavs partneris!

- Tās tiesa. Tās ir, viņš drīz tāds būs. Tās notika, kamēr mēs atradāmies tornī, lai kļūtu par pilsoņiem. Acīmredzot, veco Kamberu pārliecināja, ka jārīkojas šādi, un nu vecais draugs neko nespēj ietekmēt, tā ka mana palīdzība nav iespējama.

Praksis nosmīnēja.

- Ejam, vergs. Tetovētājs jau gaida.

Alekss atvēzējās, lai sviestu nejēdzīgo plāksnīti pret vārtu stabu un sasistu druskās. Praksis pat nepakus-tē- jās, bet Gupta sagrāba Alekša roku.

- Neesi muļķis! Te vismaz redzams tava parāda ap­mērs ar visu tiesneša zīmogu. Gupta pastiepa plāksnīti kučierim, kas rūkdams iebāza to bruncīšu jostas kabatā.

- Gupta, tev ir nauda. Pietiekami, lai mani izpirktu.

Izskatījās, ka Guptu piemeklējis īslaicīgs iekšējais kon­flikts.

- Kaut tu to nebūtu teicis, Aleks. Mana nauda ir jau aizlikta partnerlīgumā ar Kamberu. Tici man, es palīdzēšu visos iespējams veidos. Piedod, piedod man.

Un tā viņš aizgāja.

- Mums jāiet uz citu pusi, - sacija Praksis.

- Un bez kumēdiņiem, - piebilda viņa biedrs. - Mīļi un paklausīgi.

Tagad, Alekss skumji nodomāja, viņš vismaz uzzinās, kur Tesānija dzīvo un kas ir viņas tēvs.

Tad viņam ienāca prātā, ka viņš taču bija pieminējis Aristandram par savām naudas grūtībām. Noteikti tā. Kāda joda pēc Aristandrs viņu nebrīdināja, ka parāds var beigties ar verdzību? Kāpēc Aristandrs nepiedāvāja sa­maksāt viesnīcas rēķinu?

Vai Aristandrs bija iecerējis šādu notikumu attīstību - ka Tesānijas namā nonāks viņa potenciālais spiegs? Ja tā, tad kāpēc bandīts bija licis Aleksam parādīties pilī?

Tāpēc, ka bija domājams, ka Alekss paliks brīvībā? Un to­mēr, tai pašā laikā Aristandrs slēpa piedurknē vēl vienu dūzi…

Par nelaimi, Alekss nebija paspējis izstāstīt Guptam par vizīti pie Aristandra. Kā Gupta varēja palīdzēt, ja neko par notikušo nezināja?

Prātā ienāca vēl vien iespēja: ja Aristandrs nebija neko tādu ieplānojis, kā viņš uzņems ziņu, ka Alekss pēc Bābe­les torņa taisnā ceļā nonācis Tesānijas mājā uz palikšanu? (Tas ir, ja viņš par to uzzinās!) Vai viņš varētu iedomāties, ka Alekša stāsts par tekhne ierīci ir daļa no Tesānijas izplānotas intrigas?

Diez vai, ja jau notikuši četri asiņaini nāves gadījumi. Ja nu vienīgi sīko spēlētāju noduršana ietilpa Bābeles intrigu labajā tonī.

Moriēls nebija sīks, vai ne? Taču ne savās acis. Iespē­jams, tāds viņš likās Tesānijai, kuru Moriēls raksturoja kā čūsku bedri.

- Gudrs puika, - noteica Praksis. - Pārdomā visu. Sa­mierinies. Nav jēgas pretoties. Noslauki degunu un ne­baksti zobus sabiedrībā.

Abi kalpotāji grūstīja Alekšu uz priekšu.

Līdz mājai Rakstvežu ielas ziemeļu galā bija tikai piec­padsmit minūšu gājiens, nams atradās netālu no Marduka tempļa. Tā bija cienījamākā iela ceļā uz Borsipas vārtiem. Ja mājām būtu numuri, tad šis būtu pirmais numurs.

Nama milzīgie raupjie bezlogu mūri pacēlās trīs - četru stāvu augstumā. Vairākas tuvākās mājas Rakstvežu ielas abās pusēs ari bija milzīgas, bet tad namu apmēri saruka, un iela pamazām nolaidās līdz sīktirgotāju rajonam tā­lumā. Veidojās dīvains perspektīvas iespaids, kas pada­rīja ielu garāku, nekā tā īstenībā bija. Borsipas vārti ielas galā slējās pāri visaugstākajām celtnēm, vienlaikus šķiz- dami bezgalīgi tālu.

Numur viens bija tiešām iespaidīgs miteklis.

- Kas ir Tesānijas tēvs? - pajautāja Alekss.

- Kas ir manas kundzes tēvs, - Praksis viņu izlaboja. - Iemācies sacīt - kundze.

- Labi. Kas ir manas kundzes tēvs?

Viņi iegāja pa vārtiem, kur viņus sagaidīja tumšā­dains vārtsargs.

- Viņš miesā šeit nedzivo, - atbildēja Praksis. - Tev nav par ko uztraukties.

- Miesā šeit nedzīvo? Viņš ir miris?

Abi pavadoņi iesmējās.

Kā parasti, te bija pagalms, ko no visām pusēm ieskāva sienas ar logiem. Iebraucamās vietas logos bija aizkari vai sakārti meldri, bet šeit koka rāmjus sienās aizklāja

Bābeles žalūzijas - vaskotas niedres, savērtas tā, ka tās varēja pavilkt augšup vai nolaist lejā. Palielajā pagalmā atradās zivju dīķis, trīs dateļu palmas un vīģes koks, kā arī uzsieti cidoniju krūmi un daudzi sarkanu un rozā rožu podi, ko patlaban laistīja kalpotāja. Tā kā māja atradās ielas rietumu pusē, puse pagalma bija saules gaismas pie­lieta, kamēr otru pusi vēl pildīja ēna. Uz akmens sola ēnā snauda pavecs vīrs, viņam blakus bija vaļēja kaste.

Kalpotāji pieveda Alekšu pie sola, un Praksis uzbuk- ņīja vīru. Kastē atradās nelieli papirusa tīstokļi, spalvas, dažādu krāsu pudeles un adatu arsenāls.

Alekss sajuta vērotājus logos. Pāris sievietes sāka ķiķi­nāt, kad viņš uz tām pacēla acis. Pa logu palūrēja vien­tuļa meitene. Meitas, kalpones. Un no trešā stāva loga visu ar interesi vēroja Tesānija. Alekss mēģināja viņai pa­māt, bet Praksis viņam iesita pa roku. Tesānija turpināja nekustīgi viņu vērot.

- Kas? Ko? A, - saausījās vecis. - Beidzot ir klāt. Uz ceļiem, puis. - Negribīgi Alekss nometās ceļos. - Pielien tuvāk, es negribu staipīties!

- Ko jūs grasāties darīt?

- Tetovēt tevi, ko tad vēl? Ar glītu lauvas galvu zilā un sarkanā krāsā, kas ir šī nama zīme. Uz tava kreisā vaiga.

- Vaiga?

- Kundze Tesānija tā vēlējās. Iespējams, ka vaigs sā­pēs mazliet vairāk nekā piere, bet es centīšos neskart gal­venos nervus. Kad izpirksies brīvībā, atnāc pie manis, lai izdzēstu krāsas. Tad paliks tikai grūti pamanāms lauvas siluets. Protams, ja tu pa vidu aizbēgsi, tad tev pēc noķeršanas šai vietā iededzinās zīmi, un to nu neviens kalējs tev neizdzēsīs.

Tetovētājs parakņājās papirusa paraugos un atrada lauvas galvu. Hirēdams paraugu blakus Alekša vaigam, viņš paņēma ogles stienīti.

- Kāda stunda paies, kamēr pabeigšu.

- Un tu nemēģini kustēties, - norūca Praksis. - Man ir citi darbi, bet Anšars tevi pieskatīs.

- Pods klausīs podniekam, - sacīja tumšādainais lam­zaks. - Iti taču negribi adatu acī?

Pāris minūtēs zīmējums bija uzlikts uz vaiga, un tad Aleksam nācās stāvēt uz ceļiem vēl vismaz stundu, kamēr tetovējumu meistars ar dažādām adatām pacietīgi bak­stīja caurumus viņa sejā un tajos ieberzēja vielu, kas aiz­domīgi izskatījās pēc indīgā kobalta un kadmija. Alekss mēģināja neraustīties pārāk bieži vai citādi izrādīt sā­pes. Viņam pa zodu tecēja sviedri un asinis, ko laiku pa laikam noslaucīja ar netīru lupatu. Viņam nebija ne jaus­mas, vai Tesānija vēro visu procesu. Viņam bija sajūta, ka adatas pieslēdzas viņa nervu sistēmai, izsūc prātu un to kopē.

Galu galā tetovētājs tai pašā lupatā noslaucīja adatas, sakārtoja savu kasti un svilpodams devās savās gaitās.

Alekss mēģināja piecelties no krakšķošajiem ceļiem, bet Anšars viņu nogrūda atpakaļ:

- Pienācis laiks verga frizūrai.

Resna, pavārienes paskata sieva atnesa ūdens bļodu, ziepes, šķēres, dzelzs bārdas nazi un smagi nosēdās tur­pat, kur bija sēdējis tetovētājs. Vispirms viņa apcirpa Alekša lokās. Tad uz siksnas uztrina nazi, tad ieziepēja viņa galvu un skuva, kamēr no matiem bija palikusi šaura sekste.

- Es to darišu reizi mēnesī, - viņa teica, - ja nu vienigi tev mati aug ļoti ātri. Tādā gadījumā - reizi divās nedēļās.

Beidzot viņš drīkstēja piecelties. Viņam atļāva patu­rēt vēl neataugušo bārdu.

Anšars norādīja uz niedru durvīm:

- Noģērbies un visu satīri. Es tev izsniegšu bruncīšus.

Stundu vēlāk Tesānijas istabā ieveda pavisam citu Alekšu. Viņš bija kails līdz jostasvietai, skūtu galvu, brun- cīšos un ar lauvas tetovējumu. Šķita, ka uz viņa vaiga ir nosalis plankums.

Tesānija priekā sasita plaukstas:

- Cik glīts babilonietis no tevis iznācis! Anšar, vari iet. Es vergam paskaidrošu viņa pienākumus.

Tikko viņi palika divatā, Alekss sacīja:

- TU neizskaties noskumusi par Moriēla nāvi.

- Tas mani nokaitināja gan. Vismaz savus apakšnie­kus viņš ir apmācījis kārtīgi. Mana kāzu parūka izska­tīsies lieliski.

- Tev būs kāzas?

Viņa spēlējās ar sudraba ķemmi.

- Labāk parunāsim par kāzām, nevis beigtiem frizie­riem. īpaši, ņemot vērā viņa… viņa… hmm…

- To, ka viņu nodeva tas pretīgais mags? Kuram tu samaksāji manu naudu - lai uzzinātu, kas atrodas manā tīstoklī.

- Tavā?! Hi to vienkārši atradi uz ielas! - viņa iesmē­jās. - Lai kā tur būtu, ja tas ir tavs, tad kam piederi tu? -Viņa tomēr nenoliedza, ka zina tīstokļa saturu, lai gan Moriēlu nogalināja, pirms viņš tai varēja sniegt ziņas. Alekss ievēroja šo faktu.

- Ņemot vērā, ka varu izpirkt savu brīvību, es saprotu, ka vergu īpašumu sargā likums?

- Tā gan. Tomēr neviens nezina, kā likumu iztulkos.

- Es nedomāju, ka tu gribi, lai par to sūdzos tiesne­sim. Vai tavam tēvam.

Viņa nometa ķemmi.

- Jāpaziņo kāzu datumi, tāpēc es domāju, ka tu šo­dien redzēsi manu tēvu vakara lūgšanas laikā. Viņš parā­dīsies personīgi! Tad tev daudz kas kļūs skaidrs, Morī.

- Kā tu mani nosauci?

Viņa skatījās pa logu.

- 1b mani nosauci par Morī. Sava mirušā drauga mīļ- vārdiņā. Es nebūšu tev jauns Moriēls.

Viņa pagriezās:

- Nē, tu zini daudz mazāk nekā viņš. - Viņa pienāca viņam klāt, acīs dzalkstīja auksta liesma, un pieskārās lau­vas zīmei uz viņa vaiga. - Man būs jāiztiek ar otro šķiru un pa ceļam jāizglīto tevi intrigu mākslā. Jauka intriga, - viņa nolaida roku.

- Tātad Praksis nepilda tavus viltīgos uzdevumus?

- Praksis savā sirdī ir mazliet puritānis. Mīl skaidrību. Pat vairāk nekā Anšars, kurš lasa morāli tikai tāpēc, ka neko citu nemāk. Praksim tu nepatiksi, un viņš pats nezi­nās, kāpēc. Ja tu izliksies paklausīgs, viņš tevi tīši nesodīs.

Aleksam sažņaudzās kakls. Viņas pieskāriens lika jē­lumam sūrstēt.

- Tātad es neesmu pietiekami tīrs, lai apmierinātu Praksi?

- 1b esi neuzticības, nodevības un ambīciju juceklis. Nepiepildīta gudra nodevība, neapmierinātas iekāres pil­nas ambīcijas. Tev arī kopīga… pats zini, ar ko… zināma tieksme uz mazohismu, vēlēšanās, lai cilvēki tevi nodod un soda; tavā gadījumā tāpēc, ka neesi attaisnojis cerības - piemēram, sava klana cerības, kas no tevis gaidīja kaut ko citu. Un tu ari iedomājies, ka likteņa sods, ko tu pats izraisi, tevi atbrīvo no personīgās atbildības, tādējādi atļaujot apspiestās amorālās tieksmes, ko šī pilsēta va­rētu piepildīt.

- Vai tas ir viss?

- Nē. Vēl tu sevi aizsargā ar zināmu asprātību - auk­stu ironiju - lai izliktos stiprs, kaut gan patiesībā tu esi jaunulis, kam trūkst jebkādas dzīves pieredzes. Galvenais iemesls, kāpēc tu neuzticies cilvēkiem, un tu to nespēj atzīt, ir tas, ka tavs egoisms nepieļauj neviena cita pastā­vēšanu. Citi cilvēki ir tikai lietas. Vienīgi tu esi persona, vienīgais "es". Citi cilvēki ir izdomājumi, kas parasti ar tevi negrib sadarboties.

- Vai tik es nebūšu tavs spogulis, Tesānij?

- 1ū mani uzrunāsi kā - "kundze". Tagad tu esi mana lieta. Hi nespēji sevi atdot, bet es tevi paņēmu. Es tev Ištaras templi teicu, ka lūdzos par tevi. Tagad tu man piederi.

- Runājot par sevis atdošanu, tas vīrs…

- Prāta tev nav vairāk kā naudas.

- Kas viņš ir?

Viņa pasmaidīja:

- Man šķiet, mēs esam vienas sugas.

- Tū ar viņu?

Viņa iešņācās:

- Tū, vergs, un es. Tū esi mans spogulis, un es tevi spod­rināšu. Mans nākamais virs ir Muzī, finansista lorda Gibila dēls. Gibils ir bagāts un rupji viltīgs. Muzī ir pastulbs, ko viņš kompensē ar bravūru. Viņa kaislība ir mežonīgu dzīvnieku medības. Viņš ir atlētisks, glīts jauns ērzelis, ko būs interesanti pieradināt un iejāt. Un ja viņš pārāk sasprings, es vienmēr varu viņu palaist medībās. To, ko nespēs iekarot manī, viņš varēs kompensēt, slepkavo­dams lauvenes.

- Riskanta aizraušanās. Lauva var noraut viņam galvu, atstājot bagātu atraitni.

- 1ū esi bezkaunīgs.

- Atvainojos. Lūdzu, turpini mani spodrināt. Pastāsti, kas bija tīstoklī, kas ir dzīvības vērts.

- Pagaidi, kamēr redzēsi manu tēvu. Viens notikums ir labāks par tūkstoš vārdiem. Tāpēc es liku, lai tevi tetovē kā tempļa vergu. Citādi tu nebūtu pareizi sapratis apstākļu maiņu. Tetovējums ir mūsu personīgā līguma zīme.

- Lauvas galva, - sacīja Alekss. - Un Muzī ir lauvu mednieks.

- Tas taču ir ļoti vietā! Es domāju, ka viņš mani uzskata par trofeju, ko ieguvis, pateicoties savai iznesībai.

Alekss pēkšņi jautāja:

- Vai tu zini stāstu par Andromēdu? Eiripīda Andro- mēdul

- Nē. Un tad?

Cik labi mācēdams, Alekss noskaitīja saistītās Andro­mēdas runu, uzsvērdams vietas par varonību un cēlumu pret sievietēm.

Kad viņš bija beidzis, Tesānija aplaudēja.

- Labais un izcilais vergs! Man tiešām būs tev jāpie­šķir lauta, lai tu šādas runas varētu man dziedāt. Pro­tams, - viņa turpināja, - sīkākie egoisti vienmēr tiecas pēc augstākstāvošo atzinības. Viņiem ir svarīga apbrīna, lai viņi varētu attaisnoti apbrīnot sevi. Vergs, vari iet.

Aleksam izsniedza gultas piederumus un ļāva naktī gulēt pagalmā vai virtuves durvju ailē. Viņam nebija savas istabas, lai gan mājā tādas bija. Pavāre Mama Zabala gu­lēja pašā virtuvē uz grīdas, vienmēr blakus maizes krāsnij un ķieģeļu plītij ar paaugstinātajām silēm ogļu pannām, kur tika cepta gaļa.

Pēc viegla azaida, kas sastāvēja no lēcu viruma, miežu plāceņa un šķīvja ar nepatīkamām dažu upes krabju da­ļām. Pēc īsa launadža vīģes koka ēnā Alekss pārējo die­nas daļu pavadīja, nesot ūdeni, beržot kapara cepešpannas, mizojot un maļot graudus vulkāniska akmens rokas dzir­navās. Mama Zabala nemitīgi pļāpāja, vārdiem uzbur­dama nama attēlu, vismaz, kas attiecās uz kalpotājiem, kalponēm, mazliet klibo, bet spēcīgo vārtnieku, zirgu aiz mājas un abiem kaķiem.

Kad Alekss pieminēja jauno saimnieci, cerēto anekdo­tiska rakstura pastāstu vietā iestājās cieņas pilns klusums. Tos tad viņš cerēja sagaidīt no mātišķās pavāres, jo citu matronu mājā nebija.

Tesānijas tēva pieminēšana acumirklī pildija Mama Zabala ar māņticīgu cieņu un uztraukumu. Viņa mīcīja rokās savu māla amuletu. Pateicoties gadiem ilgai ņur- cīšanai pa rokām, amulets vairs nemaz neizskatījās pēc ziloņa.

Tajā vakarā Alekss uzzināja, kāpēc pavāre tā vairījās no nama saimnieka.

Nodunēja gongs.

- Jāiet uz svētnīcu, - pavēstīja Mama Zabala. - Ejam! Pēc tam ēdīsim.

Viņa veda Alekšu pāri pagalmam uz platām durvīm no sakārtām niedrēm. Vairākas eļļas lampas nespēja pienācīgi izgaismot plašu, velvētu telpu bez logiem. Meitas, durvju sargs un Anšars jau bija nometušies ceļos uz paklājiem, sejas pavērsuši pret sienu, kurai pa vidu karājās smags, melns aizkars. Uz grīdas pie aizkara atradās melns, apaļš paklājs, kas izskatījās pēc melnas šahtas uz zemes dzī­lēm. Nebija nekādu statuju, nekādu dievu attēlu, ceptu jēru vai vīna, vai miežu plāceņu upurdāvanu. Vienkārši aizkars, paklājs un vīraka trauks.

Mama Zabala lika Aleksam nomesties ceļos, tad nolai­dās pie zemes pati, kā liels neveikls zilonis. Atsteidzās zirgu puisis, kam sekoja Praksis; abi nometās ceļos. Pēc pāris minūtēm ieradās Tesānija, ģērbusies baltā zīda tērpā. Viņa apgāja pulciņam apkārt un nometās ceļos priekšā, pāris kubitu no tumšās ejas. Alekss acīm meklēja viņas tēvu, bet vairāk neviena nebija.

Tad Tesānija iesaucās:

- Nāc, Kungs Marduk, magu Mags, mūsu visu Tēvs! Luhaluga, Dumduku, Bel Matati, Šazu, Tūtu, Surim, Zā- rīm! Uzklausi mūs, svētī mūs, apciemo mūs!

Melnais aizkars pēkšņi atvērās. Mama Zabala klusi ievaidējās. Aiz aizkara mutuļoja melns tukšums. Nāka­majā mirklī uz melnā paklāja stāvēja žilbinošs stāvs. Tas nebija iznācis no tumsas. Viņš bija parādījies pēkšņi, lik­dams acim sāpēt. Viņa sejā izcēlās bārda, kas bija cieši sapīta trīs bizēs. TVīs viļņaini kastaņbrūni taustekļi stie­pās no viņa zoda līdz krūtīm; viņš neizskatījās pēc cil­vēka, bet gan pēc kādas citas sugas radījuma - kaut kā sena un briesmīga, kas barojas ar tādiem matainiem pie­dēkļiem. Galvā viņam bija triju ragu kronis, kas har­monēja ar bārdas stariem. Viņa acis bija ūdeņaini zilas, deguns - plakans, lūpas - pilnīgas un jutekliskas.

Sudraba lauvām izšūtā tērpā viņš nekustīgi stāvēja un skatījās telpā.

Stāvs noteikti bija holographos, tāds pats, kā parādījās Deborai. Nākotnes tekhne parastā Bābeles mājā! Un vēl - tas nevarēja būt neviens cits kā Tesānijas tēvs. Tai pašā laikā tas noteikti bija dievs Marduks augstā priestera veidolā!

Šis bija tas cilvēks, kurš apprecēs Deboru, tāpat kā viņš precējis citas jaunas sievietes katru gadu.

Pēkšņi daudz kas kļuva skaidrs. Tesānija pārvaldīja sava tēva namu. Marduks šeit nedzīvoja - vai nevarēja dzīvot. Katru gadu ar krāšņām kāzām viņš atgrūda atmi­ņas par Tesānijas māti, lai arī kas viņa būtu bijusi. Viņš simboliski atgrūda savu vienkāršo meitu. Bet viņš val­dīja pār Tesāniju - viņš bija iemiesota vara.

Kā Tesānija priecātos, ja izdotos izjaukt tēva kāzas! Viņa noteikti ir greizsirdīga uz jauno līgavu - sievieti, ko Alekss tā apbrīnoja, un to viņa jaunā pavēlniece bija sa­pratusi par spīti visiem viņa mēģinājumiem to apslēpt. Pazemojot Alekšu, Tesānija uzbruka Deborai, vismaz savu emociju līmenī.

Savu viltīgo izlēcienu gaitā Tesānijai bija izdevies sa­durties ar dziļāku, asiņaināku intrigu, kur bija iesaistīta tekhne un varas dalīšana.

Tesānija salika rokas.

- Kunma, Tūku, Aranunna, Irkingu, Luhaldurma! Uz­klausi mūs, svētī mūs visus!

Marduks pārnesa sava rēga svaru no vienas kājas uz otru. Viņš izstiepa rokas, it kā aptverdams visu pasauli un samaldams apskāvienā.

- Es ņemšu līgavu pēc desmit dienām. Pilsēta tiks at­jaunota. -Viņa dziļais, dobjais baritons skanēja kaut kur no tēla aizmugures. - TU, mana zemes meita Tesānija, ņemsi par vīru Muzī, Gibila dēlu, vienu nedēļu vēlāk; un dzīvosi šai namā ar savu vīru. Viņš ir labas sugas. Dzī- velīgs! TU dzemdēsi dēlu, ko audzinās manā templī, lai tas mantotu Marduka godu pēc manas nāves.

Pat blāvajā gaismā no Marduka tēla Alekss redzēja, kā Tesānija nobāl dusmās un pārsteigumā.

Viņa piecēlās kājās.

- Kungs, - viņa sacīja (un visi kalpotāji ierāva galvas plecos), - lai gan mani uzjautrina iespēja precēties tik drīz pēc mana tēva ikgadējās izlaidības lēkmes ar kādu skaistuli, vai tad uzreiz es kļūstu par vaislas govi? Un vai es nedrīkstu pat sev izvēlēties kūti, kur dzīvot ar savu jauno bulli? Un vai manu pirmdzimto dēlu - ja tas būs dēls, tiešām man atņems? Tāpat kā mani reiz atņēma mātei!

- Tava māte nebija piemērota, - sacīja Marduks. - Viņa dzēra un lietoja narkotikas.

- Dzīvojot ar jums, Pasaules Lielskungs, kurš gan uz­drošināsies viņu tajā vainot?

- Klusē! Viņa traucēja tavu izaugsmi. Mana mīlestī­bas uz tevi bija liela, tāpēc es tevi izglābu.

- Nolaupīji mani! Aizvedi bez jebkāda likumīga pamata.

- Principā es esmu likums. Tavas bērnības atmiņas nav patiesas. Tās ir fantāzijas, izdomājumi. Tava māte bija gandrīz traka noziedzniece.

- Tad arī es tāda esmu! Gandrīz! Jo esmu viņas meita.

- Tū esi arī mana meita. No manis tevī ir spēks, no viņas - vājības.

- Es noteikti esmu mantojusi jūsu daiļumu, kungs.

- TU pati zini, ko esi mantojusi. Tev ir prāts. Muzī, Gibila dēlam, ir ķermenis - glīts un spēcīgs. Neizliecies, ka tevi neapmierina līgumi. Es tevi pazistu. Un šādi lī­gumi ir nepieciešami.

- Tiešām? Kāds kauns, ka visas jūsu sievas bijušas ne­auglīgas, izņemot manu māti. Varētu pat iedomāties, ka Lielais Kungs ir impotents, jo tam ir daudz pierādījumu. Vai arī jūsu sievas slepeni devušas dzīvību nevajadzīgām mei­tām? - Tesānija ar izsmieklu uzsita pa saviem šaurajiem gurniem. - Es miršu dzemdībās, laižot pasaulē nedzīvu meitu.

- Hi laidīsi pasaulē dēlu. Grieķu ārsts no pils ir gādā­jis par viltīgu eliksīru. Kad pienāks tavs laiks, viņš tevi bez­samaņā atbrīvos no dēla tieši caur vēderu, neapdraudot bērnu vai tevi. Būdams Luhaldurma, pasaules naba, kā tu mani nosauci, to es tev varu apliecināt.

Tesānijas noskaņojums izmainījās. Viņa atkal noslīga ceļos.

- Lielais Marduk, kā gan es varu nepaklausīt? Viss no­tiks pēc tavas pavēles. Es pat sagatavošu jauku dāvanu ta­vai jaunajai līgavai. Es mīlu tevi, Marduk. Es tevi godinu un tev pakļaujos. Bez vārdiem.

- Labi. Lai Praksis informē lordu Gibilu. - Marduka attēls izgaisa, un telpa ieslīga tumsā. Kamēr acis pierada, melnais aizkars jau bija atgriezies vietā.

Tesānija lepni izgāja no telpas. Alekss pielēca kājās un viņai sekoja. Viņu pārņēma liels žēlums. Viņš meiteni panāca krēslainajā pagalmā; pāri galvai jau iedegās di­manta zvaigznāji.

Viņa apcirtās riņķi.

- Kā tu uzdrošinies man sekot! Es likšu tevi nopērt!

- Nē, lūdzu, paklausies. Es saprotu!

- Saproti mani? Neko tu nesaproti! Ar katru sitienu tu skaidrāk redzēsi, cik stulbs esi.

- Es saprotu politisko intrigu. Es zinu, kāpēc noslep­kavoja Moriēlu. Un kas notiek Tiesas namā.

Viņa vilcinājās.

- Hirpini.

- Mēs šeit esam tikai tāpēc, lai atklātu labāko izdzīvo­šanas veidu. Kā šī pilsēta varētu izdzīvot. Kā kultūra - kā pati vēsture - izdzīvos. Dažādas civilizācijas ir mēģinā­jušas iet dažādus ceļus. Beigās visas cieta sakāvi. Putekļi pārklājuši civilizācijas, jo tās nesaprata, kā norit iesais­tītie procesi. Tās nebija pietiekami uzmanīgas. Ēģiptie­šiem bija griba un enerģija. Viņi tik daudz bagātības un darba ieguldīja nākotnē. Viņu dinastijas izdzīvoja visil­gāk. Bet viņi bija apsēsti ar nākotni pēc nāves. Tāpēc arī viņu civilizācija sabruka.

- Man neinteresē lekcija. Pasaki galveno. Ja nemā­cēsi, turpmāk tiksi pērts katru dienu.

Alekss norīstījās.

- Marduks ar līdzbiedriem ir nolēmuši, ka izdzīvoša­nas atslēga ir mantojams dieva amats. Dievs ar cilvēka ģenealoģiju. Marduka un viņa viena gada sievas dēls var kļūt tikai par priesteri. Zēns nevar kļūt par dievu. Bet mazdēls no dzimtas var.

- Tātad mans tēvs vēlas turpināt ietekmi ari pēc nāves?

- Jā, bet tas vēl nav viss - lai gan iespējamā Marduka varas pieaugšana izraisījusi spēcīgu slepenu pretošanos. Dinastisks augstākais dievs kombinācijā ar militāru pa­saulīgo varu: tā izskatās jaunā formula. Karalis un galms - un vienvaldnieks dievs, kuram ir viena vienīga dinastija. Šobrīd dažādie dievi - dažādās interešu grupas - ir zi­nāmā līdzsvarā.

Katrs dievs pēc kārtas piedāvā Mardukam nākamo sievu. Bet es nedomāju, ka Marduks gribētu kļūt pat mo- noteistu dievu - kā faraons Ehnatons mēģināja vienkār­šot sistēmu.

- Pārējie dievi darbosies, bet mazākā apmērā?

- Tā būtu jābūt. Pamanīji, kā Šazārs, Sina priesteris, atbalsta tavu tēvu?

- Vai tad?

- Viņam tas jādara. Es pateikšu, kāpēc. Katru gadu līgavu izvēlas konkurējošs dievs, kam bijis ļoti daudz laika meiteni apmācīt un padarīt uzticīgu sev, nevis Mar­dukam. Pēc tam viņa dodas uz Tiesas namu - kur tiek lemti likteņi, ja es pareizi saprotu, lūr tiek sastādīts pil­sētas horoskops; tur tiek salīdzināts plāns ar īstenību; tur tiek eksperimentāli apstiprinātas formulas, lūr bijusī sieva ir mirusi pasaulei, bet joprojām ietekmē notiekošo! Varbūt.

- Kāpēc Šazārs par šī gada līgavu izvēlējās Deboru? Ja neskaita izskatu? Kāpēc viņu, nevis kādu, ko vairākus gadus apmācījis un gatavojis? Šai pirmajā Marduka va­ras pieauguma gadā?

- Acīmredzot tāpēc, ka viņa bija tikko ieradusies. Nevainīga - kaut kādā ziņā. Šazārs citām kandidātēm neuzticējās. Citas sievietes varētu būt savervējuši plā­nam naidīgi magi, kas jau iepriekš zināja, ka šogad ir Sina tempļa kārta. Šazārs to paredzēja, viņš no tā bai­dījās. Tātad viņš sadarbojas ar Marduku.

- Kas vēl sadarbojas šai pārsteidzošajā intrigā?

- Mēģināšu minēt: pasaulīgās finanses lorda Gibila personā. Un varbūt arī pils futurologs? Kādu dienu mū­žam mirstošā valdnieka vietā nāks cits - ne viņa pēctecis, bet kopija. Pasaulīgais valdnieks mirst un mirst, bet dievs mūžam atdzimst. Tāda ir sistēma.

Es domāju, ka pilij vajadzētu atbalstīt tavu tēvu, vismaz heiristikas ziņā, eksperimenta dēļ. Jo Aristandrs acīm­redzot ir izstrādājis nākotnes projektu, kas saskan ar… jā, tagad es saprotu!… ar to, ko mēģina darīt tavs tēvs. Pils devusi tavam tēvam atļauju; bet norāde uz dziļu sazvērestību Aristandram bija jaunums. Tāpēc magi, kas pretojas plānam, nav vērsušies pēc palīdzības pilī.

Tesānija platām acīm skatījās Aleksā, kurš iekarsis turpināja:

- Kas patiesībā atbalsta tos magus? Cits templis? Ārzemnieki Bābelē? Varbūt ārzemnieki ārpus Bābeles? Tesānija, saimniec, man jāzina tīstokļa saturs, tas tika slepeni ievests no ārienes!

Tesānija sagrāba Alekšu, gandrīz nogāzdama to no kājām.

- Ko, - viņa nikni čukstēja, - tu zini par pili? Kā tu zini par Aristandru?

Pārējie kalpotāji bija apstājušies svētnīcas durvīs. Viņi turējās pa gabalu no nelaimes, kaut gan varēja arī mēģi­nāt noklausīties sarunu.

- Kā tu zini? - viņas lūpas tikpat kā nekustējās; vārdi nāca no rīkles kā kluss ņurdiens.

- Kh… pirms es nonācu Bābeles tornī, es aizgāju uz Gaisa dārziem. Tad viss sākās. Es satiku valdnieku un Aristandru. Aristandrs uzzināja par tīstokli.

- Tad, lūk, kas bija tie cīnītāji, kas tevi aizsargāja! Es domāju, ka viņi ir policisti civilā no vāvuļu parlamenta, bet viņi bija no pils. Sasodīts. Man neienāca prātā, ka tu…

Viņa uzlūkoja Alekšu drīzāk ar apbrīnu nekā dusmām.

- Mēs abi kļūdījāmies. Es domāju, ka Praksis gaida tevi, nevis mani. Kā viņš tik precīzi paredzēja laiku?

Viņa nevērīgi teica:

- Es nolīgu ubagu, lai tevi novēro Sina templī. Kad Šazāra magi aizveda Deboru uz Bābeles torni, mans spiegs steidzās to man paziņot. Man ienāca prātā paskatīties pašai. Redzēju, kā tu viens pats kāp augšā, un sapratu, ka neesi nomaksājis rēķinu iebraucamā vietā. Valodas ap­mācības sāktos nākamajā dienā, un vajag noteiktu laiku, lai iedzītu jaunajiem pilsoņiem galvā babiloniešu valodu.

- Skaidrs. Tātad Debora bija man priekšā. Viņa būs kāpusi tikpat lēni kā mēs; vai arī viņa apstājās uz garu pusdienas pārtraukumu.

- Mēs? - pārprasīja Tesānija.

- Mēs ar Guptu. Gupta mani panāca.

- Tū domā indieti, kas bija tev blakus, kad Praksis un Anšars tevi noķēra? Praksis sacīja, ka tev esot indiešu draugs, kas negrasās aizdot pasaulīgas bagātības. - Viņa samiedza acis. - Kas viņš ir?

- Ak, jā. Tū nepamanīji mūs kopā parlamentā, vai ne?

Viņi bija sākuši sarunāties kā sazvērnieki. Tesānija lai­kam atcerējās, ka viņi nav līdztiesīgi, pat ja viņu attiecī­bas nomināli sākušās šādā formā. Viņa atkāpās par soli.

- Kas ir Gupta? Cik daudz viņš zina?

- Es… es iepazinos ar viņu Kamberčaniana viesnīcā. Man nebija iespējas viņam pastāstīt par pili, Praksis visu dzirdētu.

- Kāpēc tu gribēji Guptam pastāstīt par pili tieši tajā vietā, ja tev agrāk bija tik daudz iespēju?

- Nu,… viens no cīnītājiem man lika rīt ierasties pilī.

- Tāpēc tu cerēji, ka Gupta aizies tavā vietā? Lai paskaidrotu, kādā ķezā esi iekūlies, un lūgtu, lai Aris­tandrs tevi izpērk?

- Laikam tā. Es nedomāju pārāk loģiski.

- Tevi izpirktu? - Tesānija papurināja matus. - Aris­tandrs ar prieku ieviestu sev spiegu šajā namā, ja es esmu iesaistīta intrigā, kas principā ir noticis. Viņa padotie nāks medīt informāciju un meklēs tevi.

- Nē. Aristandrs nezina, ka esmu kļuvis tavs vergs. To zina Gupta, bet viņš nezina neko par Aristandru.

- Manuprāt, galma futurologs varētu izdomāt, ka tu esi te, jo iespēju skaits ir visai ierobežots. Un tāpēc tu pa­liksi iekšā. - Izskatījās, ka Tesānija tikko pamanījusi kal­potājus snaikstāmies pie svētnīcas durvju ailes, kad viņa tiem uzbrēca: - Kustieties pie darba! Vai šodien vakariņu nebūs?

Praksis iebukņīja pavāru un kalpones. Viņas ar lielu līkumu steidzās pa pagalmu, vairīdamās no saimnieces.

- Tū, Praksi! Pienāc pie manis vēlāk!

Kliedzieni pēc klusajiem čukstiem bija uz mirkli ap­dullinājuši Alekšu, tāpēc viņš gandrīz nedzirdēja klusos vārdus.

- Ko?

- Es teicu - pateicoties tev, Aristandrs zina, ka tīstok­lis ir pie manis.

- Viņš nezin, kas tajā iekšā.

- Nē.

- Es arī nezinu. Vai tev nav ienācis prātā, ka mags Mo- riēlam iedeva tukšu tīstokli, ja magam bija tāda izdevība?

- Kāpēc nogalināt cilvēku, lai zagtu tukšu tīstokli?

- Lai tiktu vaļā no potenciālām nepatikšanām. Lai tevi aizbaidītu.

- Tīstoklis ir tas pats. Es uz tā uzvilku slepenas zīmes. Tomēr ideja bija laba.

- Paldies. Kas ir tīstoklī?

- 1b domā, ka es tev pastāstīšu, lai tu pie pirmās izde­vības varētu to pastāstīt pilī? Nekā nebūs. - Tesānija vēl­reiz izbrīnīti paskatījās uz Alekšu. - Kāpēc tu domā, ka es zinu tistokļa saturu? Morī nodūra, pirms viņš paspēja man paziņot.

- Tū nebūtu personīgi gājusi pēc tīstokļa, ja nebūtu jau norijusi lielu gabalu ēsmas. Augšā, istabā, pirms kāda laika, pirms tu dzirdēji par pili - tu nenoliedzi, ka zini.

-Jā.

- Cerēsim, ka viņi tev teikuši patiesību par tīstokli.

- Es domāju, ka jā. Neviens nevarētu sacerēt… - Vīna papurināja galvu. - Kā es varu zināt, ko tev drīkst stāstīt?

- Man nav nekādas vēlēšanās kaut ko stāstīt pilī. Man pašam gribas zināt. Kā tu nesaproti, es esmu bijis tā tīs­tokļa… verdzībā kopš pašas ierašanās Bābelē! Tas mani saistījis, likdams darīt tā un šitā, - viņš vieglprātīgi iesmē­jās. - Šķiet pilnīgi piemēroti, ka tagad, kad nolādētā lieta ir pie tevis, tu kontrolē mani!

Viņas lūpas lēni pasmaidīja.

- Tīstoklis, kas kontrolē… lielisks apzīmējums.

- Jā? Kādā ziņā?

Bet vairāk viņa neko neteica. Tomēr šķita, ka viņa at­maigst.

- Es pat nesapņoju, ka tu satiksi valdnieku, - viņa klusu teica. - Pastāsti par viņu.

Saprazdams, ka viņa vārdi kļūst par ēsmu, Alekss visos sīkumos pastāstija par mirstošo valdnieku guļamistabā.

Viņa klausījās uzmanīgi kā stāstniekā, kas mazai mei­tenei stāsta vakara pasaku.

Stāstījuma beigās viņa teica:

- Tā ir mūzika pilsētas mežonīgajai dejai - tas ir mūsu tīstokļa saturs. Partitūra pilsētai.

- Tū teici - "mūsu" tīstoklis, - viņš klusi piezīmēja.

- Mūsu. Tavs un mans. Visu. Bābele ir milzīgs bor­delis - un mēs esam maukas - mēs visi. Saģērbtas, iz- krāšļotas, dejojošas maukas. Tas nav tikai Ištaras templis vai striptīza nami, kur tā arī izskatās. Tu esi mauka. Es esmu mauka, valdnieks ari. Vienmēr. Un arī mans tēvs būs tāds, ja viņš dejos pēc cita stabules.

Jērgaļas smarža no virtuves plūda pāri pagalmam. Mama Zabala parādījās durvis un nepacietīgi sauca tumsā:

- Aleks, tu vergs! Pasteidzies!

- lū ej un pavergo, - teica Tesānija. - Man jārunā ar Praksi, lai pārliecinātos, ka tu nekur nepazudīsi vai ka pie tevis neieradīsies negaidīti ciemiņi.

Un tomēr viņa to teica, kā Aleksam uzticēdamās.