Bābeles maukas

Septītā nodaļa, kurā pēc zināmām gaidībām parādās lietņi, vilkazobi un aprikozes

Pēc drudžainas darbības bieži seko ilga atpūta; kā tas notiek karā, tā - arī dzīvē. Straujai kampaņai seko nebei­dzamas nedēļas nometnē. Vai arī, tā kā vairums babilo­niešu vairāk uzmanības pievērš naudai nekā karam, varētu teikt: kapitālieguldījumiem sekoja lēna procentu uzkrāšanās.

Tā varētu teikt, ja neņem vērā faktu, ka baņķieris lords Gibils aizdeva naudu uz zvērīgiem procentiem; viņa fi­nansista prasmes drīz piedalīsies mūsu stāstā. Metafo­ras sabrūk. Tāpēc apmierināsimies ar teicienu, ka temps bija nomainījies no allegro uz adagio, iestājusies ilga, lēna kustība.

Pa dienu Alekss galvenokārt strādāja dārzā vai ar ūdens ķerru no netālā kanāla veda ūdeni virtuvei, tua­letei un staļļiem, kā ari, lai aplaistītu rozes.

Visapkārt dārzos auga plūmes un bumbieres, ābeles un mespila mežeņi. Gaisā zumēja bites. Pa ceļam uz kanālu Aleksam bija jāiet garām skolai bagātiem bērniem, lūr bija dzirdamas jaunas balsis korī atbildam par juvelieru žargonu, dziesmu kategorijām, kā vislabāk sadalīt laukus, vārdu slepenām nozīmēm un citu noderīgu informāciju.

Pa šķērsielu uz rietumiem atradās pienotava, kur piens karājās teļu kuņģos gar sienām, kuņģa enzīmu ietekmē pārvērzdamies staipīgā sierā. Mama Zabala divreiz ne­dēļā viņu turp sūtīja.

Un mājās? (Kur viņam tagad bija sava mazītiņa ista­biņa nost no acīm.)

Niedru žalūzijām aizklātie logi mājas aizmugurē atvē­rās uz staļļiem un suņaudzētavu, un dzelkšņainu melnu mūri, ko aizsedza sēru vītoli; divi bija nokaltuši un nu raudāja sausiem zariem. Skatienam pavērās nevis ainava ar rozēm, bet gan ar zirgiem un suņiem, kas, saskaņā ar Muzī, māju padarīja gandrīz vai ideālu. Apmēram des­mit dienas pēc ievākšanās viņš bija uzlēcis mugurā mel­najam Gailam un devies medībās. Viņu pavadīja Irra ķēves mugurā ar veselu varzu suņu un draugu. Muzī bija prom trīs naktis, kas bija pirmais laulības pārkāpšanas strēķis torņa istabā, kur bija ievākusies Tesānija.

Viņi ar Alekšu apmierināti gulēja nakts tumsā.

- Es laikam gaidu bērnu, - viņa murmināja, - citādi man būtu jāsākas tām dienām, bet es neesmu ne pārlieku jūtīga, ne nelaimīga.

Alekss paskrubināja viņai auss ļipiņu.

- Pārāk agri, lai zinātu. Visa tā jezga ar jauno māju…

- Jauns virs manā gultā. Vai ari es viņa gultā.

- Kā tu viņu pārliecināji, ka jums vajag atsevišķas istabas?

Viņa iesmējās.

- Es teicu, - Muzi, vai man tagad būs jāatsakās no puses savas dzīves - jādzīvo kā nabaga īrniecei? Nē, mans pavēlniek un mans vīrs, tu manu dzīvi esi divkāršojis. Mums vajadzīgas divas mīlestības istabas. - Es viņu mazliet satraucu, pieminēdama mēnešreizes un pārag­ras dzemdības un vemšanu no rītiem, un citas noslēpu­mainas lietas.

- Kas notika starp tevi un Dr. Kasandru?

- Ak to. Viņš iedeva Muzī šķidrumus, kas man jādzer pirmajā un pārējās naktīs. Man pirms katras saiešanās jāuzdzer tosts dēlam un mantiniekam. Dabiski, tikko Muzī uzgrieza man muguru, es tos izlēju pa logu un ielēju pudelītēs ūdeni.

Mājā bija sava kapela, kur uz pjedestāla atradās Muzī jaunā nama dieveklis, kam uz muguras kā tādam robež- akmenim bija uzrakstīts lāsts, lai to neviens neizkus­tinātu no vietas. Sekodams Muzī instrukcijām, skulptors bija no māla veidojis karotāju ar suņa galvu, kuras pro­totips bija Tiki. Kapela mājas ziemeļu galā bija tikai pa pusei zem jumta. Atšķirībā no nama Rakstvežu ielā, kur Marduks varēja maģiski parādities un neciestu sāncen­šus mājas dieva amatā, šeit bija nepieciešams centrālais tēls. Pāris dienas pēc kāzām kādu pēcpusdienu bija iera­dies taumaturgs, lai tēlu iesvētītu ceļos nometušos nama iedzīvotāju priekšā.

Muzī un Tesānija bija nometušies ceļos un sadevušies rokās pār māla suņa galvu. Taumaturgs, kura bālam mē­nesim līdzīgo seju klāja bakurētu krāteri, šūpoja vīraka trauku un dziedāja formulas, lai aizbaidītu sīkos dē­monus.

Viņš apkaisīja ar saberztu kaltētu mārsilu viņu sado­tās rokas un suņa galvu.

- Tagad jūsu dievs atdzīvojas, - viņš pavēstīja maza­jai draudzei. Nama saimniecei pienākas viņu barot ik rītus, lai viņš nejustu vēlmi aizbēgt. Ja dzīvs dievs aizbēg, viņš kļūst bīstams un pamazām zaudē prātu, jo viņam vairs nav māju. Katram jārūpējas par saviem dieviem, citādi klaiņojošie dievi izraisa laupīšanas un slepkavības, un izvarošanas. Tie ir apskaitušies uz laimīgajiem cilvēkiem mājās, kur tie gan var ieskatīties, bet citādi kā ar spēku un viltu ieiet nevar.

Tesānija piešķieba galvu.

- Vai daudzi dievi aizbēg no mājām, ja par tiem ne­rūpējas?

- Tā var notikt, kundze. Kas gan cits iedvesmo cilvē­kus uz laupīšanu un citiem ļauniem noziegumiem?

- Ja nu visa ģimene nomirst no slimības. Kas tad no­tiek ar dievu?

- Tad taumaturgam dievs nekavējoties jāsasit, tam jāiet bojā tāpat kā ģimenei. Nebaidieties. Jūsu dievs jūs sargās pret slimību, cik vien būs viņa spēkos.

- Vai viņam drīkst dot kaulus?

Mēnessģīmis izskatījās apjucis.

- Tā kā viņš ir suns, - piebilda Tesānija.

- Miežu plācenis ir vispiemērotākais, kundze. Un bļo­diņa ar ūdeni, kur nomazgāt pirkstus. Kāpēc jūs to nezināt?

- Redziet, - lēni novilka Tesānija, - es esmu Marduka meita. Mums mājā bija cita dievkalpojuma kārtība. Skaidrs. Kaulus ne, un beigtus kaķus arī neliksim uz altāra.

Muzī bija sajūsmā par sievas asprātību.

Dažas dienas pēc konsekrācijas Gupta pirmo reizi iera­dās no otra pilsētas gala, lai vairākas stundas pasniegtu Tesānijai ezoteriskās mākslas. Tā viņš tagad darīs ik ne­dēļu. Tesānija esot teikusi Muzī - tā viņš vēlāk paskaidroja

Aleksam - ka Gupta ir viņas Austrumu deju skolotājs. Visām labākajām precētām lēdijām vajadzīgs kāds hobijs. Muzī nedrīkstēja saīgt par šādu piedāvājumu, jo viņš pats arī grasījās izklaidēties - attiecīgi vajādams meža zvē­rus. Viņa gan neminēja, ka Gupta māca dejas striptīza salonā.

Muzī sirdī neradās nekādas aizdomas, iespējams, par vilšanos lordam Gibilam, kura banku darbus viņš kādreiz mantos. Tāpēc, lai neradītu veltas aizdomas, Tesānija un Gupta noturēja nodarbības lejā viesistabā. Manevri, kurus indietis Tesānijai mācīja, bieži vien loti lēnām, tie­šām atgādināja eksotiskas dejas, ja nepievērsa uzmanību detaļām. Protams, dejas galamērķis nebija vis atklāt, bet gan apslēpt.

Laiks plūda kā Eifratas ūdeņi, ko Alekss tikpat kā ne­redzēja. Viņš nejuta arī laika plūdumu. Viņš nesa ūdeni. Mama Zabala gatavoja ēst. Netičins sargāja vārtus. Muzī staigāja pa krogiem kopā ar draugiem - bet dzēra ne­daudz. Dievs ar zvirbuļu palīdzību, kas ieradās pa vaļējo jumtu, apēda pa miežu plācenim dienā.

Saskaņā ar pēdējām ziņām, pilī valdnieks Aleksandrs arvien tuvojās nāvei. Valdnieka favorīts Hēfaistions te grima dziļās sērās, te skrēja pa pilsētu kails, kā tāds Fidipids nesdams vēsti par nāves nenovēršamo uzvaru. Vairāki garnizona zaldāti, nemierā ar drīzo Aleksandra nāvi, bija vecpilsētā saķērušies ar magiem, saplacinādami viņu koniskās cepures ar visām galvām.

Tad Tesānija paziņoja, ka gaida bērnu. Ieradās pār- laimīgs lords Gibils, kuram uz pēdām sekoja Dr. Kasandrs. Kasandrs pasniedza Tesānijai augu novārijumus, kas sastādīti, lai nostiprinātu augli un pasargātu no spontāna aborta (šos šķidrumus viņa neapšaubāmi izlēja).

Ar mīlestību Netičins dāvināja saimniecei vienkāršu māla perētājvistas amuletu.

- Tas maksāja kādu šekeli, kundze, bet man tāds prieks. Jūs zināt, kuru šekeli.

Amuleti maksāja vairāk, nekā bija vērti, bet tas tikai tāpēc, ka to vērtību nevarēja izmērīt.

- Es to valkāšu un glabāšu, - pavēstīja Tesānija, - it kā tas būtu no tīra zelta.

Pārsteidzoši drīz, kādus sešus mēnešus pēc kāzām, grūtniecībai attīstoties, par spīti Guptas papildstundām, Tesānija kļuva visai pamanāma.

Viņa sūdzējās Muzī par risku, ka viņa loceklis varētu izkustināt nedzimušo mantinieku. Bet kad Muzī bija prom, uz pāris naktīm aizjājis lauku zvaigžņu gaismā, viņa lika Aleksam apciemot torņa istabu, un tādi iebildumi ne­radās. Tomēr tagad Tesānija vienmēr bija virspusē, kur šūpojās, līdz sasniedza pilnīgu baudu.

- Esmu atradusi jauku veidu, kā apmierināt manu dzī­vesbiedru, - viennakt viņa teica. - Tū zini to lauvenes ādu šajā istabā, to, kas uz rāmja? Nu, tad es palienu zem tās, nometos ceļos un rūcu ar seju pret tās aizmuguri, kur es paplašināju konkrētu caurumu zem astes un apšuvu to ar mīkstu satīnu. Viņš lec tai mugurā. Es izmantoju rokas, kuras ieziežu ar smēri. Vai muti, ja man tā ienāk prātā. Viņam tas patīk. Tā ir karstāk un mitrāk. Viņš reiz nodūra lauveni ar šķēpu. Tagad viņš to caururbj ar savu ieroci.

- Nē, es viņu nenicinu, saproti? - viņa turpināja, kad Alekss klusēja. - Šķiet, ka viņam tā patīk vairāk. Ar zirgu starp kājām viņš ir karotājs. Ar lauveni sev apakšā viņš ir Zvēru Valdnieks. Gandrīz dievs. - Viņa apmierināti no­pūtās. - Es attīstu viņa iztēli. Es viņu apmācu.

- Lai viņš būtu labāks baņķieris?

- Domāju, ka Gibils pamanīs izmaiņas.

- Viņš būs pārsteigts par metodi.

- Vai tu esi greizsirdīgs, mīļākais? Zini, viņš ir mans vīrs. - Viņa ar degunu pakutināja Alekšu. - Cik bagātīgi tu mani uzturētu, mīļais vergs? Bet šādi viņš uztur mūs abus, Aleks.

- Kamēr viņš sapratīs un uzdurs mani uz šķēpa.

- Ja es varēju tevi aizsargāt pret Marduku, no Muzī es tevi pasargāšu.

- Par laimi, es nejūtos kā izlutināts žigolo. Pēc visa tā ūdens, kas man katru dienu jānes.

- Tici man, vēl grūtāk ir mācīties palikt neredzamai.

- Ak, jā! Atskārsmes mokas. Vai Gupta domā, ka tu jau iegūsti caurspīdīgu skaidrību?

- Man nevajadzēja tev teikt par lauveni, mīļais.

- Cik noprotu, tev patīk kaķīgās izdarības.

- Vispār, jā. Tas mani uzbudina. Kāpēc nepapriecā- ties? Droši vien jūs, vīrieši, tā jūtaties, kad aizejat uz labu bordeli.

- Kā lai es to zinu?

- Aleks, mīļais, te, starp mums - šajā gultā - ir īsta mīles­tība. Un bērniņš ir mūsu, tavs un mans. Es tev pastāstīju par izklaidēm tāpēc, ka tu esi daļa no manis; es - daļa no tevis.

- Un godīgums ved pie skaidrības, kas ļauj palikt ne­redzamai.

- Pareizi. Kaut gan godīgums nav tas pats, kas tikums. To pierāda Gupta ar savu striptīza salonu; tomēr tās tikai tādas metafizikas nianses. Tikums ir trūkums tiem, kas nesaprot, kam trūkst iztēles. Tāpēc tikums bieži ir būtībā ļauns. Nevarētu teikt, ka Bābelē ir pārāk daudz tikumu - un tāpēc te tik maz dziļa ļaunuma, lai gan ir daudzi no­pietnāki grēciņi.

- Bērnu upurēšana šķiet gana ļauna.

- Tētim vienmēr bijušas problēmas ar iztēli. Tū dzir­dēji, kā viņš tonakt kapelā izrunājās par manu māti? Viņš nespēj iztēloties, ko nozimē būt viņas ādā vai ma­nējā. Viņš noteikti spēj desmitiem reižu iztēloties, ko no­zīmē būt paša ādā. Lūk, pilsēta, kur, ja paveicas, var kļūt par to, ko vien spēj iztēloties, ja vien taviem līdzcilvēkiem nav dzīvāka iztēle. Es domāju, ka tagad iztēlošos, ka esmu neredzama, un tu varēsi atklāt manu apslēpto formu.

Viņš iesmējās.

- Šobrīd ir piķa melna nakts.

- Jā? Vārbūt pēc tam, kad es iemācīšos būt neredzama dienā, es varētu mācīties būt redzama tumsā.

- Tesa, tu Guptas mācības ņem nopietni?

- Aleks, ja mēs par nopietnām lietām nevaram jokot - ha-hā! - tad mēs tās nekad neapgūsim. Nu kā tu nesa­proti?

- Nesaprotu. Tikai sajūtu. - Un viņš juta.

Viņa baudā kunkstēja.

Vēlāk tajā pašā rītā Alekss pašķīra Muzī istabas niedru durvis un aplūkoja lauvenes ādu, kas bija uzvilkta uz rāmja, lai atainotu dzīvības formu, ko Muzī bija izdzēsis, iespējams, riskēdams ar savējo.

Kādu brīdi Alekss stāvēja, iztēlodamies, kā uzliek roku uz dzeltenbrūnās muguras, tad paceļ asti kā garu rokturi, atsedzot apšūtu eju kā milzīgu pogcaurumu. Viņš fanta­zēja, ka istaba ir tumša, un ka viņš ir Muzi, kas pazīst Tesā- niju citādāk, nekā Aleksam dots, vienlaikus nepazīdams viņu nemaz, jo nakts tumsas aizsegam viņa vēl papildus pievienoja ādu.

Vai drīkst piezagties tuvāk? Izlikties taustāmāk, nestā­vēt tur pie durvīm?

Viņš atcerējās, kā iztēlojies vairākas lietas par Deboru; tad saprata savu muļķību. Tāpēc viņš devās lejup pa kāp­nēm ar nodomu pastrādāt dārzā.

Kad viņš apakšstāvā atvēra ieejas durvis, viņš sastapa Netičinu, kas lielā ātrumā slampāja viņam pretī, rokā sagrābis vēstules plāksnīti, kuru bija tikko izlasījis pats vai licis izlasīt sev priekšā.

- Lords Gibils sūta ziņu! Lords Hēfaistions ir miris! Valdnieks pavēlējis rīkot lielākās bēres visā pasaules vēs­turē! Paziņo saimniecei! Pasaki visiem!

Hēfaistions: valdnieka favorīts, mīļš Aleksandram kā Patrokls - Ahilejam. Alekss nekad nebija Hēfaistionu re­dzējis, vismaz apzināti - nē. Pirms visiem daudzajiem mē­nešiem, kad viņš bija pili un satika valdnieku, un vēlāk, kad sākās kāzu laiks, Hēfaistions nebija spēlējis nekādu redzamu lomu galma afērās. Bet pēdējā laikā, kad vald­nieka veselība pasliktinājās, Hēfaistiona vārds arvien biežāk parādījās sarunās un tenkās. Hēfaistions - pie­dzēries, drūmi gaidīdams valdnieka aiziešanu mūžībā. Hēfaistions - absurdu atlētisku varoņdarbu izpildītājs.

Cik ironiski, ka jaunais spēkavīrs, kas varēja rekord- Isā laikā apskriet pilsētas mūrus, tagad gulēja bez dzīvī­bas, kamēr lielais, satrunējušais, uz nāvi slimais Aleksandrs viņu pārdzīvoja. Ja nu vienīgi Hēfaistiona sirds no pār­pūles būtu gluži burtiski pārplīsusi.

Tā rīta vēstule bija pils paziņojums, sūtīts lordam Gi- bilam, ko tas ar steigu bija pārsūtījis tālāk. Tesānija uz- skrāpēja, ka ziņojums saņemts, izsakot nožēlu, ka mājas saimnieks Muzī atrodas medībās. Tā kā Gibila ziņnesis nebija palicis, jo tam bija jānes citas vēstules, viņa aizsū­tīja Anšaru uz lorda Gibila namu ar atbildi. Vēlā pēcpus­dienā kļuva zināms vairāk - kaut gan informācija bija visai apšaubāma - jo no tirgus ieradās Mama Zabala. No mutes mutē, no tirgus plača uz tirgus placi, no ielas ielā jau tecēja tenkas.

Vakarā kapelā Tesānija pateica lūgšanu par Hēfaistionu, tad lūdza, lai pavāre pieceļas un pastāsta, ko dzirdējusi - ar lielāku skaidrību, jo bija pagājis kāds laiks.

- Ai, visa pilsēta kā zumēt zum, - pavēstīja Mama Zabala. - Un jāzum tur bija, lai skanētu pāri upei līdz mūsu tirgum! Nabaga lords Hēfaistions, kas bija skaistākais pui­sis pilsētā un tik pilns ar dzīvību. Viņš vakar cīnījās arēnā, it kā cīnītos ar pašu nāvi par valdnieka dzīvību, vienu pēc otra pieveikdams piecus pretiniekus. Tad, vienās putās, karsts kā mūrītis, viņš pa taisno steidzās uz valdnieka gultu, lai sasildītu Aleksandru ar savu ķermeni - lai izsvīstu vald­nieka drudzi. Un tā vietā izsvīda pats savu dvēseli. No rīta, joprojām valdnieka Aleksandra gultā, lords Hēfais­tions bija miris. Es domāju, viņam bija apstājusies sirds.

Valdnieks ir pavēlējis viņam parādīt pēdējo godu, kādu neviens vēl nav redzējis. Viņš vēlas, lai tiktu nojaukti tūk­stošiem metru pilsētas sienas un no ķieģeļiem celts pa­mats Hēfaistiona sārtam. Pats sārts būs tik milzīgs, ka tas maksās apmēram gada ienākumus. Tas viss izkūpēs gaisā - dūmu mutuļos, kas būs pietiekami biezi, lai Hēfaistiona ēna tos saostu tālu aizkapa pasaulē. Tad tas, kas paliks pāri, tiks aplikts ar marmoru un kļūs par pieminekli.

Tonakt Alekss iekāpa Tesānijas gultā, lai viņu sasil­dītu. Viņi īsti necīnījās, bet arī neatturējās.

Pēc pirmā maiguma raunda viņš čukstēja:

- Hēfaistiona nāve ir pārņēmusi tautas prātu ne ma­zāk, kā tas būtu par valdnieka nāvi.

- Vairāk gan, - viņa atbildēja. - Daudz vairāk. Vald­nieka nāve būtu cilvēkus nobaidījusi un skumdinājusi. Hēfaisteona nāve viņus priecē.

- Viņš mira Aleksandra vietā, vai ne? Viņš ir aizvietotājs.

- Jā, es arī tā domāju. Tagad Aleksandrs atlabs. Sa­deram, ka viņš nometis segas un ķersies pie bēru lietām.

- Vai šo jauno izdzīvošanas stratēģiju izdomāja Alek­sandrs pats, hmm?

- Tas ir labāk nekā slepkavot mazus bērnus. Ir jābūt nāvei. Skaistai, priekšzīmīgai nāvei.

- Tad tā ir variācija par upurnāves tēmu?

- Laikam gan.

- Laicīgā iespēja… Es kādreiz iedomājos, ka valdnieku var nožmiegt paša galminieki; ielikt jaunu cilvēku par Aleksandru.

Viņa klusītēm iesmējās.

- Tū domāji, ka jaunais cilvēks varētu būt tu? Slepens princis, kas no trimdas ieradies Bābelē. Ak, mīļais!

- Bet varbūt valdnieks ir miris - nosmacēts ar spil­venu - un viņa vietu ieņem Hēfaistions?

- Un tāpēc runas par to, kā viņi kopā pavadījuši nakti? Nevis homoseksuālas terapijas karstos sviedros veselības uzlabošanai, bet viens no tiem noslāpē otru un tad uzvelk viņa karalisko purpura naktskreklu? Laba doma. Es vald­nieku neesmu redzējusi gadiem ilgi. Esi tik mīļš, pasaki man, ja bērēs piedalīsies neīstais valdnieks.

- Vai mums būs iespēja redzēt Hēfaistiona mirušās miesas?

- Nedomāju, ka pārāk tuvu. Tās tiks iebalzamētas, tā vajadzētu būt. Sārta uzcelšana prasīs vismaz mēnesi. Kā­das iespējas!

Tiešām, tas, ka bēres pavēra iespējas, kļuva acīmre­dzams, kad nākamajā dienā ieradās lords Gibils un nepa­cietīgi gribēja zināt, kad atgriezīsies viņa dēls.

Gibils pat neienāca mājā. Viņš nemierīgi soļoja pa dārzu, kamēr divriči gaidīja uz ielas. Kad vedekla iznāca pie viņa ārā, viņš lika tai staigāt līdzi, lai arī lēnāk. Alekss cītīgi stādīja un nostiprināja jaunu papeli. Lords Gibils un Tesānija riņķoja viņam apkārt kā zirgs ar grūtu jātnieku, kas vingrinās pirms nopietnām sacensībām.

- Sārts būs sešus stāvus augsts, salikts ap ķieģeļu serdi, katru vainagu balstīs palmu baļķi. Pie pamata būs zelta trīsstāvu galeru priekšgali, kuru starpā būs nostiepts spilgti sarkans filcs. Nākamajā līmenī būs milzu lāpas, no kuru liesmām celsies ērgļi. Augstāk - medību ainas - zelta ken­tauru, buļļu un lauvu kauja, visi dobi, protams. Tālāk, ieroču rinda. Pašā augšā būs sirēnu kvartets. Tajā ielīdīs koristi un dziedās žēlabu dziesmas caur sirēnu zelta lū­pām. Korim vajadzēs glābšanās eju, kad visa padarīšana ies gaisā.

Te paveras lieliskas darījumu iespējas. Tāpat būs iespēja aizdot naudu, lai varētu nopirkt visu nepieciešamo. Pils būs spiesta aizņemties krietnu summu, vismaz man tā šķiet. Tikai netici muļķībām par pilsētas sienas nojauk­šanu, lai uzbūvētu serdi. Ar drupu gabaliem nevar būvēt līdzenu sienu. Es jau esmu aprēķinājis ķieģeļu tirgus pa­pildu apgrozījumu. Pēc sadegšanas vajadzēs arī ļoti daudz marmora, lai nosegtu apdegušo serdi.

Viņš bija aizelsies.

- Man vajag manu zēnu - lai no paša sākuma viņš redzētu, kā es veicu tik lielu darījumu.

- Viņš būs atpakaļ kaut kad rit, tā viņš teica.

- Kur viņš īsti ir? Kāda tam jēga?

Tesānija priecīgi sacīja:

- Tātad: jūs gatavojaties aizdot pilij naudu, lai viņi nojums pērk preces, ko pēc tam iznicināt? Tas pats prin­cips kā karam, tikai mazāk kaitīgs. Un jūs gatavojaties piedāvāt cenas, kas ir pietiekami atraktīvas - bet tomēr izraisīs zināmu nacionālu parādu, kas pieaugs, kad pils sāks kavēt procentu maksājumus?

- Tā gan. Tū visu saprati.

- Es varētu doties jums līdzi.

- Bet mans puika…

- Nav manāms. Jūs ari kaut ko nepamanījāt.

- Ko?

- Tāds sarežģīts bēru sārts. Tādas detaļas, tādas pra­sības! To nevarēja izdomāt pēkšņos iedvesmas uzplūdos.

- Un ja nu tomēr?

- Diez vai. Es teiktu, ka to vajadzēja izplānot iepriekš. Iepriekšēja plānošana nozīmē notikumu gaitas paredzē­šanu. Visu cieņu, vīratēv, jūs varējāt kaut ko tādu pare­dzēt - ja jums galmā būtu kārtīgs algots informators nesakarīgu drauģeļu vietā. Tiešām, jūs varējāt ko tādu paredzēt jau tad, kad mana tētiņa mēģinājums kļūt par dzimtdievu uzskrēja uz sēkļa.

Gibils iepleta acis.

- Tū gribi teikt, ka tev bija aizdomas, un tu mani ne­brīdināji?

- Man neviens nejautāja. Mani apprecēja, lai es kļūtu par sugas mātīti. Jūsu trauksmes signāliem vajadzēja noskanēt, kad pils sāka atbalstīt Hēfaistionu.

Gibils izvilka drāniņu un noslaucīja pieri.

- Jā, es saprotu. Tas ir visai gudri.

- Paldies. Un ļaujiet man teikt vēl ko gudru. Marduks vēlējās upurēt bērnu, kas ir ārkārtīgi saviļņojoša darbība. Hēfaistions bija pieaudzis vīrietis, tad, kas dara viņa nāvi par tikpat saviļņojošu notikumu? Kremācijas apmēri un izmaksas, protams. Cik talentu zelta tiks patērēts?

- Desmit, divpadsmit.

- Kas notiks ar visu to zeltu, kad sārts aizdegsies pil­nās liesmās? Daļa pazudis daļiņās, kas aizies līdzi dūmiem. Lielākā daļa izkusīs.

- Tas iejuks serdē, un pēc tam to apklās ar marmoru.

- Iedomājieties, ka sārts ir ļoti viltīgi ierīkots ar kanā­liem vai caurulēm, kas iet serdei cauri…

- Pasaulīti

- Jūs varat pilij aizdot naudu, lai dedzinātu zeltu - kas atgriežas jūsu rokās jauku zelta gabalu veidā. Jūs būsiet divkāršojis ienākumus, vīratēv. Kāpēc lai zelts nāk kādu kapu aplaupītāju rokās pēc kādiem simt gadiem? Vai drīzāk, ja mums gadās alkatīgs valdnieks, kuru uz­trauc procentu atmaksa?

- Mīļā pasaulīt, jā. Caurules, kanāli, zelta gabali, kas gatavi lietošanai. Es varu visu iedomāties. Tū esi ģeniāla.

Alekss bija pārsteigts. Tesānijai būs pilna kontrole pār lordu Gibilu uz mūžu mūžiem: zināšanas, ka viņš pie­krāpis pili un aplaupis Hēfaistiona kapu.

Gibils aprāvās.

- Ei, vai tas vergs mūs noklausās?

- Nē, - steidzīgi sacīja Tesānija, - viņš bieži tāds iz­skatās. Viņu bieži pārsteidz visa dzīvā skaistums.

- A, labi. Tesānij, tikko būsi gatava, mēs iesim kopā. Mēs divi vien. Es pats vadīšu divričus. Mans vedējs var tecēt mājās.

- Esmu gatava jau tagad, viratēv. Es turēšu grožus, ja jūs vēlaties. Es protu. Protams, - viņa piebilda, - atdzi­sušo zelta gabalu slepena aizvešana būs ļoti delikāta pro­blēma, jo tur būs arī godasardze. Jums vajadzēs kādu, kas ir acīm neredzams.

- Kad tu grasies Gibilam pateikt, ka tu pati esi nere­dzama? - Alekss viņai jautāja nakti; iespējams, ka tā viņiem būs pēdējā nakts kopā uz ilgu laiku. - īpaši, ja tu uz to laiku būsi jau septītajā mēnesī?

- Zini, sievietes arī stāvoklī var kustēties.

- Esmu pamanījis. Tesa, zelta lietņi ir smagi. Un būs jāstaigā diezgan daudz.

- Īstenībā es nedomāju, ka būšu jau gatava kļūt nere­dzama. Es neteicu, ka pieteikšos kļūt par neredzamo.

- Burvju vārda metode nedarbojas pārāk ilgi. Efekts pazūd.

- Taisnība. Tas nozīmē, ka tu neskaities.

- Gupta? Taču nē.

- Pasākums var viņam likties interesants. Tas nevienu neievaino; un tam tiešām piemīt dēkas īpašības. Vairumam cilvēku patiesi interesē tikai tris lietas: zelts, sekss un nāve. Laupīšana būs simboliska, varbūt pat metafiziska.

- Ja neskaita plānu par kapa aplaupīšanu, kā tu sa­tiki šodien ar lordu Naudasmaisu?

- Lieliski. Viņš atbrauks man pakaļ arī rīt. Manam va­ronīgajam vīram nāksies pieņemt atvainošanās notu, kad viņš būs atpakaļ.

Tā nu notika, ka Muzī atgriezās no medībām pēcpus­dienas vidū, noķepis vairāk ar putekļiem nekā asinīm, un viņam nācās sievas vietā satikt Anšaru, kurš viņam pasniedza vaskā rakstītu Tesānijas atvainošanos.

Anšars nekavējās saimniekam pavēstīt skopas ziņas par skumjo Hēfaistiona nāvi un gatavošanos bērēm. Pa­runājies ar Irru, Muzī salika abus stāstus kopā un steidzās uz pirti, no turienes uz savu istabu, lai būtu tīrs, labi ģēr­bies un izskatītos pēc censoņa. Irra pasauca Alekšu palīgā ievest zirgus stalli, apkopt un pabarot; tad - papildināt nama ūdens krājumus.

Pēc dažām stundām lords Gibils atveda Tesāniju līdz mājām; tur viņu sagaidīja sakopies, samierinājies dēls, kurš viņu ielūdza uz glāzi vīna.

- Nav laika, puis. Vesela kaudze darāmā. Man būtu derējusi tava palīdzība šais dienās. Pateicies zvaigznēm, ka tava sieva ir tik brīnumgudra.

- Nav Muzī vaina, ka lords H. negaidīti mira, - mīļi iejau­cās Tesānija. - To taču neviens nevarēja iepriekš paredzēt.

- Hmm, - sacīja Gibils.

- Es arī domāju, ka Muzī pamatoti lūdz jūs ienākt uz glāzi vīna. Lords H., šķiet, mira no pārpūles. Arī darījumi ir kā sacīkstes. Reizēm vajadzētu samazināt tempu.

- Tu gan nemirsi no pārpūles, vai ne, dēls?

- Esmu pārliecināta, ka Muzī pēdējās dienās ir strā­dājis kā lauva. Kas zina, cik ietekmīgi savā laikā būs viņa draugi?

- Tas gan.

Muzī uzmeta Tesānijai pateicīgu skatu, tad samulsa un tad izplūda smieklos.

- Kā lauva! Kā lauva. Man patīk.

- Par ko bija jāsmejas?

- Neko, tēvs, neko. Ienāc, atpūties kādu pusstundu.

Gibils tā ari darīja.

Alekss domāja, ka ir sapratis joku - privātas vīra un sievas erotiskas vārdu apmaiņas fragmentu - kamēr An­šars iemurmināja viņam ausī:

- Kamēr Lauvas Kundze medī, slinkais Lauvas Kungs vārtās pa migu.

Tad Alekss sāka domāt, par kuru joku ir smējies Muzī un par kuru - Tesānija.

Desmit dienas vēlāk Alekss stūma ķerru ar ūdens spai­ņiem no kanāla uz māju, kad satika Guptu, kurš gāja prom.

Bija Guptas mācību diena, un šajā reizē bija ieradies lords Gibils, lai novērotu stundu. Laikam taču Tesānija bija viņam atklājusi mācībstundu patieso saturu. Pēdējā laikā Aleksam nebija gadījusies iespēja parunāties ar Tesāniju divatā. Gibils bija ieguvis pasūtijumu celt sārtu aiz mūriem pilsētas ziemeļaustrumu stūrī, tādēļ Tesānija bieži bija prom darīšanās. Vīratēva pavadībā viņa devās pie arhitektiem, celtniekiem, ķieģeļu ražotājiem, kokap­strādes meistariem, zeltkaļiem, filca izgatavotājiem, deg- maisījuma pārdevējiem, kā arī pārbaudīja jaunbūvi un uzturēja sakarus ar pili. Muzī parasti bija komandas tre­šais loceklis, jo centās būt tikpat noderīgs kā sieva.

- Aha, Aleks, man nupat piedāvāja plānu, par kuru tu noteikti esi dzirdējis. - Gupta pasmīnēja. - Neuztrau­cies! Lords Gibils man apliecināja, ka tu esi verdziski lojāls, visai līdzīgs sunītim Tiki. Vēl vairāk - tev patīk transpor­tēt mazas smagas lietiņas no vienas vietas uz otru. - Viņa pirksti pabungoja pa spaiņa malu. - Muzī, protams, ir vairāk muskuļu nekā tev, bet viņš nedrīkst neko zināt.

- Nedrīkst zināt? Kad viņš ar Tesu un Gibilu visur brauc kopā un kārto lietas?

- Muzī tiek atstāts neziņā par izšķirošajiem pasāku­miem. Viņš var viendien piedzerties kādā medību teltī un palaist muti. Gibils piekrīt. Es domāju, ka Tesānija to viņam visai uzmanīgi iestāstījusi. Kas no tava viedokļa ir jauks, glīts paņēmiens, ja Muzī jelkad ko nojautīs par tevi un Tesāniju.

- Kuš!

Gupta aplūkoja savu atspulgu ūdenī, tad samaisīja to ar pirkstu.

- Ja Muzī kaut ko nojauš un saka tēvam, tētuks viņu mie­rina: "Neesi muļķis, dēls. Vergs ir uzticams. Tava sieva arī."

- Varbūt tas ir visa pasākuma mērķis?

- Ka Gibils nesaodīs žurku, kamēr viņa deguns saož zeltu? Domāju pieņēmums nav ticams. Gibilam tu nekad neesi interesējis.

- Vēlāk Tesa varētu Gibilu publiski iznīcināt, ja viņš tai sagādātu neērtības. Es būtu liecinieks.

- Muļķības. Viņa ar to sagrautu arī sevi.

- Blefs, Gupta. Blefs.

- Runājot par blefu, Aleks, mans draugs, tu man tā arī neesi pastāstījis, kāds īsti ir plāns. Esi labs, atgādini man detaļas.

- Ja nu gadījumā es nezinu un grābstos kā pa miglu?

Gupta pamaisīja spainī.

- Te arī gluži duļķains. Ha-hā.

- Galvenā doma ir aplaupīt Hēfaistiona bēru sārtu.

- Samērā precīzi. Lieku tev pieci.

- Un tu būsi neredzamais cilvēks, kas slepeni iznesīs zelta gabalus, kad atdzisīs ķieģeļu serde.

- Un mugurā man būs īpašs mētelis ar stiprām iekš­kabatām, mētelis, kas mulsina acis. Es rēķinu - ducis gājienu šurpu un turpu. Man vajadzēs būt labākajā formā. Vai nav jauki, ko? - Gupta ķiķināja. - Un ja nu es pēc tam pavicinu zizli un parādu lordam Gibilam, ka pēc visa riska esmu nozadzis vienīgi apzeltītus ķieģeļus? Tā būtu lieliska mācība par drosmi un muļķību. Es patiešām būtu filozofiskākais zaglis Bābelē, varbūt pat Bagdādē. Tāds šoks tad kļūtu par ievērojamu blīkšķi pa galvu, kas pēk­šņi apgaismo Tesāniju - kā dzenbudismā.

- Kāpēc tu to padari par joku? Lai mani kaitinātu?

- Varbūt lai saglabātu savu pašcieņu.

- Tū negribi zagt? Tomēr tu esi gatavs to darīt, jo jūti, ka Tesānija ir pavisam tuvu apskaidrībai?

- Svētumam, - sacīja Gupta. - Kā grēcinieku aizstāve.

- Tie strādnieki ir spaidu darbos, vai ne, tēt?

Lords Gibils pamāja.

- Malacis, ka pamanīji, dēls.

Viņi stāvēja un vēroja augošo celtni. Cilvēki gurnau- tos tekalēja pa to līdzīgi skudrām, kas būvē pūzni no ķie­ģeļiem, kas uzlasīti no netālās kaudzes. Dubulta skudru rinda veidoja līkumainu celiņu starp piegādes vietu un sārta topošo serdi. Uz vienu pusi plūda ķieģeļi, atpakaļ atgriezās tukšām rokām - un tā bez gala. Līdzīgi skud­rām, kas seko iepriekšējā gājēja smaržas pēdām, pat ja ceļā gadās nelietderīgas cilpas, nosvīdušie strādnieki šķita piekalti pie sākotnējā, ne pārāk veiksmīgā maršruta. Tie, kas atgriezās uz kaudzi, turēja tukšās rokas izstieptas priekšā; tās raustījās kā skudru taustekļi.

Ķieģeļu serde jau bija uzcelta par trīs ceturtdaļām; salīdzinājumā ar haotisko kaudzi uz pakalna, tā izskatījās pēc mākslas darba, lai gan abās bija vērojama būtiska līdzība. Ēzeļu vilkti rati piegādāja ķieģeļus kaudzei; skud­ras steidzās samazināt kaudzi un palielināt tās ģeomet­risko kopiju. Piramīda bija četrstūraina, divtik platumā kā garumā, ar - līdz šim - četriem skaidri saskatāmiem pakāpieniem.

Lords Gibils ar Muzī sēdēja vienos kaujas ratos, Tesā­nija ar Guptu - otros. Vergs Alekss bija ar dzīvības bries­mām pieķēries otrajiem ratiem, par laimi sastrēgumi bija palēninājuši kustību.

Saule karsēja būvlaukumu un lielo pilsētas sienu aiz tā, kura kalpos vispirms par fonu ar frīzēm un statujām rotātam mākslas darbam, tad ugunīgai speltei, tad - mier­pilnam, milzīgam marmora mauzolejam, kas tiks mū­žīgi apsargāts.

- Es saprotu, ka spaidu darbi iznāk lētāk, tēvs. Bet kāpēc neizmantot īstus mūrniekus? Vai tad nebija tā, ka visi izdevumi tiks atmaksāti? Pils segs rēķinu, tad kāpēc to ne­palielināt? Vai mēs ietaupām pilij īstu mūrnieku darbu?

- Kur tev pēkšņi tāds ass prāts parādījies? Uzmanies, ka nesagriezies.

- Mēs negribam, lai serde sabruktu mūrnieku nepras­mes dēļ. Izveidotos nogruvumi vai kas tāds.

- Nebūs nogruvumu. Redzi, kā mans arhitekts uzmana, lai ķieģeļus liek pareizi. - Gibils norādīja uz sīku figū­riņu, kas kāpelēja pa sastatnēm saulessarga ēnā, ko ar mainīgiem rezultātiem turēja kalpotājs.

Muzi aizēnoja asās mednieka acis. - Vai tās sīkās caurulītes ir celtnes kauli? Tādi kā putniem… tukši. Es būtu domājis, ka serdei nevajadzētu dobus stiprināju­mus, ka…

- Tās, - viņu pārtrauca Gibils, - ir domātas, lai ugu­nij pievadītu gaisu. Tās arī kalpos kā stiprinājumi, kad ķieģeļi sāks karstumā izplesties - noņems lieko spriegumu.

'- Tiešām?

Lords Gibils sāka svīst.

- Esmu pārsteigts, ka tu tās vispār pamanīji.

- Es varu saskatīt lapsu slēpnī pusjūdzes attālumā.

- Tas ir labi, jā, ļoti labi.

Tesānija ierunājās:

- Varbūt Muzī varētu aprēķināt, cik ķieģeļu vēl vaja­dzēs, pirms varam droši pārtraukt piegādi? Pa to laiku pārējie varēs apskatīt būvi tuvāk.

- Laba doma. Ķeries klāt, Muzi. Un pieskati zirgus.

- Pie ratiem var palikt vergs.

- Nē, mums viņš ir vajadzīgs.

- Priekš kam, tēv? Es nesaprotu arī, kāpēc Tesānijas deju skolotājs ir mums līdzi. Vai viņš organizēs kaut kādas dejas pie sārta?

- Nē. Muzī, man tiešām pārāk daudz par ko jādomā.

- Tēvs, es mēģinu palīdzēt. Bet kā lai es palīdzu, ja nezinu, kas notiek?

- Hi pēdējās dienās esi labi palīdzējis. Es lepojos ar tevi, dēls. Ir svarīgi zināt, cik īsti ķieģeļu vajadzēs. Mums viss pārpalikums būs jāved prom, jo tur stāvēs skatītāji.

- Jā, bet var nolīgt kādu, kas saskaita ķieģeļus.

- Dēls, ja tu nevēlies pats piedalīties vienkāršā ķie­ģeļu skaitīšanā laiku pa laikam, tad vari atvadīties ari no šekeļiem.

- Tēvs, tu esi baņķieris, nevis celtnieks.

- Baņķierim precīzi jāzina, ko viņš finansē. Vai beigsi ar mani strīdēties?

Gibils noslaucīja pieri un izkāpa no ratiem; viņam se­koja Gupta un Tesānija, kas pasvieda grožus Muzī. Apskai­ties, bet paklausīgs, Muzī abus kaujas ratus aizvadīja uz ķieģeļu kaudzes pusi. Pārējie devās uz celtnes aizmu­guri. Alekss anonīmi vilkās viņiem pakaļ.

Patiesais iemesls, kāpēc netika izmantoti profesionāli celtnieki, bija tas, ka tie noteikti būtu pamanījuši dīvai­nības ķieģeļu serdes konstrukcijā. Šādā veidā vajadzēja piekukuļot tikai galveno arhitektu. Neviens pils ierēdnis neatbrauca pārbaudīt vienkāršu ķieģeļu krāvumu. Viņi parādīsies, kad sāks veidoties dārgās dekorācijas: zelta kuģa priekšgali, lāpas ar zelta vainagiem, zelta buļļi un kentauri. Tie būs piestiprināti pie bieza degošā slāņa: sveķainiem kokiem un niedrēm, kas būs piesūcinātas ar eļļu. Kad būs sasniegts šis darba posms, visapkārt būv­laukumam būs karavīru posteņi, lai sargātu vērtības un kontrolētu dīkdieņus, kas nāca vērot procesu no pilsētas. Ap to laiku lords Gibils varēs atpūsties. Caurules kūsto­šajam zeltam jau būs labi apslēptas.

Beidzot pienāca bēru dienas saulrieta stunda. Dzies­tošās saules stari krāsoja sarkanus zeltitos pakāpienus, kas vēl pēcpusdienā bija spoži zaigojuši, dunējuši acis kā gongi, žilbinājuši lielo pūli, kas nu bija sasniedzis - cik? - kādus simt tūkstošus? Svētku tempļa ēna meta garu ķīļveidīgu ēnu pār laukiem - lielu norādījuma zīmi kavētājiem, kas joprojām plūda caur Sina vārtiem.

Zaldāti bija nostājušies godasardzē ap zelta sārtu un svarīgo pilsoņu pūlīti, kas tam stāvēja vistuvāk. Te sīk­pilsoņi jaucās ar magiem, galminiekiem un "vēstniekiem" no Bābeles torņa. Pār izredzētajiem tālumā slējās vien­tuļa ziloņa stāvs, kuram drošības apsvērumu dēļ visas četras kājas bija piekaltas zemei. Palankinā ar purpura aizkariem zilonim uz muguras neapšaubāmi sēdēja pats valdnieks savās privātajās sērās.

Augšā pie pašas sārta virsotnes zelta sirēnas dziedāja žēlabu dziesmas, koristu balsis dobajās statujās pastiprināja sirēnu taures. Aiz kora kalpotāji nemitīgi lēja mucu pēc mu­cas dedzināmās eļļas gar sārta iekšpusi, piesūcinot niedres un malku. Pār sirēnām un kalpotājiem, debesu pārklāts, stā­vēja katafalks, kurā atradās iebalzamētais ķermenis. Bija domājams, ka tas piederējis Hēfaistionam: tur vaskainā kai­lumā atdusējās adēts. Pirms tam katafalks tika nests cauri pū­lim un tur tiešām varēja gulēt vaska figūra, kaut gan pavisam drīz visi redzēs, ka tā sadeg kā miesa, nevis izkūst kā svece.

Agrīnas zvaigznes jau dūrās cauri tumšzilajam satinam, kas tagad apklāja visu Bābeles pilsētu. Šķita, ka zvaigznes vēlas uzņemt Hēfaistiona dvēseli debesīs, savā pulkā.

Ziloņu dzinējs, kas sēdēja uz dzīvnieka pleca, pēkšņi uzrāpās tam uz muguras un ar savu līko zizli atvēra ķē- nišķos purpura aizkarus, un visi ieraudzīja…

… Aleksandru sēžam palankinā. Valdniekam blakus karājās laterna, kas viņu apgaismoja, lai visi krēslā varētu viņu redzēt.

Jā, tas bija tas pats Aleksandrs: drukns, slābans, smag­nējiem žokļiem, sārtināti vaigi un lūpas, sacirtoti mati. Zīdā tērpies, dārgakmeņiem klāts. Valdnieks bagātīgi rau­dāja, asaras plūda pār vaigiem, sajaukdamās ar krāšļiem, tā, ka drīz šķita viņš raud šķidras, ūdeņainas asinis.

Bet raudādams viņš nekļuva vājāks, bet stiprāks, stin­grāks - it kā ar asarām viņš no ķermeņa izvadītu indi. Viņa ļenganums šķita uzbriestam par muskuļiem, tā, ka drīz vien palankinā nesēdēja mīkstmiesis mirstīgais, bet mar­mora dievs.

Valdnieks pacēla roku atvadām, tas bija signāls. Sirē­nas steidzīgi apklusa. Pēc mirkļa lāpas pieskārās sārta pamatam. Liesmas traucās augšup pa izgreznotajiem pa­kāpieniem, laizīdamas zelta kentaurus un lauvas, izlauz­damās starp čūskām un buļļiem. Šķita, ka visas dārgās figūras dejo. Uguns strauji pārņēma visu celtni.

Aleksandrs rāva gredzenus no pirkstiem un meta tos ugunīgās pekles virzienā; karstums jau bija sasniedzis skatitājus. Kailām rokām valdnieks norāva savu zīda tērpu un piecēlās no to skrandām. Zem zīda viņš bija uzvilcis bronzas krūšu bruņas un ar dzelzi apkaltu ādas strēmeļu bruncīšus. Labajā rokā viņš vēzēja zobenu. Pēkšņi viņš bija varoņspēka iemiesojums.

Vai tikai viņš negrasijās izdarīt pašnāvību? Nē. Viņš trieca ieroci pretim liesmām, pēc tam - debesīs.

Uz Alekša pleca nolaidās roka. Pirms viņš spēja ap­tvert, kam tā pieder, viņu jau vilka cauri pūlim uz piesietā ziloņa pusi. Viņam bija jālec sāniski, lai nenogāztos.

Viņu aiz rokas vilka grieķu virsnieks. Tas bija tas ban- dits, viltus ubags. Pēc mirkļa Alekss jau stājās Aristandra priekšā.

- Kungs, tas ir tas cilvēks, kurš jums stāstīja par tīs­tokli un tad kļuva par Marduka meitas vergu.

Futurologs pašņaukājās, it kā lai saostu Alekšu.

- Tas dešām ir viņš! - Šoreiz viņa deguns nepilēja. - Hi mani apbēdināji, puis. Hi neieradies uz tikšanos.

- Vai viņu apcietināt un nopratināt, kungs? Neviens nepamanīja, ka es viņu sagūstiju. Visi blenž uz uguni. Tikai sakiet, un mēs viņu aizrausim prom.

Ellišķā uguns apdullinoši rēca. Pār pilsētas melnajām debesīm klājās vēl melnāki dūmu mutuļi, it kā degtu ve­sels kvartāls.

Zilonis pārbijies pacēla snuķi un ietaurējās. Tas mēģi­nāja izrauties brīvībā. Siekalas karājās tam no mutes. Dzinējs sita tam pa galvu ar savu koku, bet no tā nebija nekādas jēgas; tad viņš sniedzās zilonim pie galvas, lai saķertu snuķi. Valdnieks Aleksandrs stāvēja, uzvaroši smie­damies, izstiepis roku salūtā ugunīgajam vājprātam, kas jau sāka kausēt dobos buļļus un kentaurus.

- Hēfaistion, ardievu! - viņš sauca. - Ardievu, labā­kais draugs!

Aleksandrs nepievērsa ne mazāko uzmanību ziloņu dzinējam, kas lēkāja dzīvniekam riņķi kā mērkaķis. Zilo­nis gan matīja ar dzelzi apkaltā koka dūrienus. Pagriezis snuķi, tas satvēra dzinēja roku un aizmeta viņu pāri galvai. Tad atbrīvoja vienu kāju, jo pārtrūka ķēde, un kāja no­laidās zemē nepilnus divus sprīžus no neveiksmīgā dzinēja galvas. Zilonis nolaida ilkņus; diemžēl tie bija apzāģēti pavisam īsi. Tad tas no jauna rāvās uz priekšu. Pamazām izkustējās stabi, kas turēja ziloņa otru priekškāju. Blīk­šķis, otrai kājai atsitoties pret zemi, lika apdullušajam dzinējam parauties malā ar vardes lēcienu. Tad viņš vēl­reiz saļima.

Panika izplatijās. Aristandrs uzgrūdās Aleksam, kamēr grieķi grūstījās un cīnījās, lai tiktu prom no ziloņa. Eli­tes gvardi - maķedonieši - metās uz priekšu, lai darītu kaut ko viņuprāt atbilstošu situācijai. Lai gan viņu grūs­tīja šurpu un turpu, Alekss nespēja izrauties no virsnieka tvēriena.

- Paliec, kur esi!

No visa spēka parāvies sāņus, zilonis atbrīvoja otru priekškāju, pie kuras karājās ķēdes un stabi. Palankins sāka šķiebties. Beidzot valdnieks atļāvās pievērst uzmanibu paša drošībai. Ar mežonīgu smīnu, zobenu rokā, viņš iz­līda no palankina un nezaudējis līdzsvaru, viņš nolēca uz ziloņa muguras. Ir nesaprātigi lēkt, turot rokā garu asmeni; bet laime nenovērsās, viņa dzīvība bija svēta. Viņš nostie­pās zemē, tad piecēlās. Tagad uzgavilēja viņa kareivji, no jauna redzēdami veco varoni Aleksandru, lai gan tādā liesmu un izmisuma kliedzienu, un spiedzienu ārprāta troksnī viņu sajūsmu pauda tikai pavērtās tukšās mutes. Cenzdamies neizrādīt, ka kritiens pret zemi viņu satrici­nājis, valdnieks kliboja Alekša virzienā.

Tagad, kad valdnieks vairs nebija briesmās un pirms satrakojies zilonis paspēja atbrīvot pakaļkājas, lai sabra­dātu pūli, dzīvniekam uzbruka drosmīgākie (vai asins­kārākie) maķedonieši. Viņu zobeni vai nu atlēca no zvēra biezās ādas, vai arī to savainoja pārāk sekli, kas darīja to tikai niknāku. Pāris šķēpu dūrienu bija tikai lapseņu dzē- liena vērtē, nepatīkami, bet pārciešami. Palankins bija vēl vairāk sasvēries uz sāniem. Tas bija labi piestiprināts un nenoslīdēja zem ziloņa vēdera, tikai laterna saplīsa, aizdedzinādama purpura aizkarus. Gaiss smirdēja pēc pelējuma un ziloņu mēsliem.

Pēkšņi centrā izlauzās blonds spēkavīrs. Muzī.

Viņš sagrāba šķēpu. Viņš skrēja un izvairījās, dejodams saniknotā, grīļīgā briesmoņa priekšā. Zilonis domīgi saslē­jās pakaļkājās. Degošs audums skāra tā muguru. Tagad priekškājas nodunēja pret zemi. Beidzot arī aizmugurē­jie stabi neizturēja.

Mirklī, kad dzīvnieks stāvēja uz visām četrām, galvu pieliecis, Muzī metās uz priekšu. Ar visu spēku viņš iedzina šķēpu ziloņa kreisajā acī. Dziļāk, dziļāk.

Zilonis sarāvās. Muzī atlēca nost, kad zvērs sabruka neglītā kaudzē. Viņš bija trāpījis mērķī. Apejot vaigu kau­lus, šķēps bija iegājis smadzenēs.

Panika norima. Neviens īsti nebija pamanījis, cik tuvu Muzī tagad stāvēja Aleksam. Elsodams, viņš skatījās uz Alekšu un virsnieku, kas to turēja. Valdnieks piekliboja tuvāk sargu pavadībā. Viņš vienlaikus šķita noguris un pārvērties.

- 1b esi īsts Hērakls, - viņš sacīja Muzī. - Kā tevi sauc?

- Muzī, Gibila dēls, jūsu majestāte.

- A, tā paša lorda Gibila, kas uzcēla sārtu?

- Tā paša, kungs.

- Un tu biji gatavs ziedot dzīvību, lai traks dzīvnieks neizjauktu ceremoniju. Kā lai tev atlidzina? Prasi jebko. - Kad Muzī vilcinājās, valdnieks piebilda: - Tev jāprasa. Mani tikai saniknos kautrīga atteikšanās.

Muzī pakasīja kaklu, tad norādīja uz Alekšu un virs­nieku. - Kungs, tas jūsu vīrs ir sagrābis manu vergu. Es gri­bētu savu vergu atpakaļ.

- Šis cilvēks ir apcietināts, majestāte, - protestēja Alekša gūstītājs. Aristandrs jau bija novērsies, distancēdamies no notiekošā.

Valdnieks pietvīka.

- Tad to tu lūdz? - viņš nopētīja Alekšu, lūpas saknie­bis. -Vergu, kas reiz jau bēdzis, kas tev jau pieder? - Vald­nieka skatiens nenovērsās.

- Viņš var man piederēt, bet šobrīd viņu tur jūsu cil­vēks. Tas ir manas sievas iemīļots vergs. Tāds ir mans lūgums, dižais valdniek.

- Ko vergs izdarīja? - Aleksandrs jautāja virsniekam, bet pacēla roku, pirms tas paspēja atbildēt. - Nē! Tam nav nozīmes. Esmu apsolījis. Lūgums tiks pildīts. Vergam ir piedots. Atlaid viņu. - Valdnieks aizgriezās.

- Laimīgais maita, - virsnieks nošņāca, pagrūzdams Alekšu Muzī virzienā.

Muzī neteica neko, līdz viņi bija pūļa vidū starp beigto ziloni - kam uz muguras dega personīgs bēru sārtiņš - un vietu, no kuras Alekšu nolaupīja.

Tad viņš ar spēku apturēja Alekšu.

- Un kāpēc es tev palīdzēju - ja tu drāz manu sievu?

- Kungs?

- Domā, ka es esmu muļķis? Ne tik liels, kā tu iedo­mājies. Es tev ko teikšu, puisīt. Es izglābu tavu pakaļu no kaut kādām nepatikšanām tāpēc, ka esmu izpētījis jūs ar Tesāniju. Jā, viņa gan rāda, ka tu viņu nemaz neinte­resē, ka tu esi parasts vergs. Bet tas viss ir baltiem die­giem šūts. Jā, es viņas paņēmienus pētu ar lielu apbrīnu. Un mans tētiņš arī uz viņu kā uzburts. Viņš grib, lai tu drāz Tesu, vai ne? Tāpēc viņi visur vazā tevi līdzi. Tū esi mana tēva apdrošināšanas polise Tesas apmierināšanai.

Būšu nolādēts, ja sačakarēšu jūsu spēlīti - jo es arī mācos spēlītes, un es gribu, lai Tesa spēlējas, kamēr apnīk. Izbrīnījies, ko? Šai spēlītei ir viens labums: es varu mie­rīgi ar zēniem doties medībās. Bet tas nav svarīgi. Sva­rīgi ir tas, ka Tesānijai ir izklaide - un es negribu, lai viņai ir garlaicīgi vai bēdīgi. To es saku no visas sirds. Man šķiet, ka tēvs arī tā domā, īpaši tagad, kad apspriež kar­stas darījumu lietas ar viņu.

Klausies, pienāks laiks, kad Tesa iemācīsies mani mīlēt savā stilā. Tad viņa sapratīs, ka zinu par viņas gājieniem, un viņa mani mīlēs dubultā.

Es arī negribu celt sūdus gaismā, kamēr viņa ir grūta. Bet es tev vienu gan teikšu, vecīt, - Muzī cieši turēja Alekšu aiz rīkles, tomēr pagaidām nežņaudza. - Ja kaut kas no­tiks ar Tesu vai manu tēvu, vai tas indiešu faķīrs vai tu ar savām mardukiešu intrigām ievilksi mūsu namu mēslos, es tevi personīgi nožmiegšu. Es domāju tādus gājienus kā tas, kas beidzās ar to virsnieku. Un sakarā ar ko tas bija?

- Pārpratums, - gārdza Alekss.

- Tū vari vingrināt savu krānu, līdz vienu dienu Tesā­nija sāks mani apbrīnot pietiekami, lai es varētu to krānu tev nogriezt. Līdz tam laikam nebāz degunu nepatikša­nās, skaidrs?

Alekss izgrūda:

-Jā.

- Es nupat kļuvu par nozīmīgu puisi, jo sagādāju tam sasodītajam zilonim fatālas galvassāpes. Valdnieks varbūt mazliet izbrīnījās, ka nelūdzu titulu vai vēl ko, bet tagad viņš mani pazīs. Es vēlos saglabāt viņa cieņu.

Muzī atlaida Alekšu.

- Nu tad, vergs. Uz priekšu, pie savas pavēlnieces.

Muzī bija tik daudz taisnības - un tai pašā laikā nebija. Taisnība, ka Alekss ar Tesāniju ir mīļākie. Kļūda, ka to zina lords Gibils. Uzminēja par sazvērestību; kļūdījās par Mar­duka plānu. Kļūdījās par dzimtas godu, jo viņa paša tēvs gatavojās aplaupīt… labojums, gatavojās savākt zeltu, kas citādi ietu zudumā.

Zināmā mērā situācija bija nožēlojama. Muzī mēģināja pievienoties intrigai, kā nu mācēja. Rezultātā viņš radīja intrigas parodiju, kļūdams par goda vientiesīti.

Tomēr Aleksis pirmo reizi izjuta pret viņu cieņu; cieņa jaucās ar bailēm, visvairāk par to, kur varētu novest Muzī amatieriskie mēģinājumi būt viltīgam un smalkam. Tie­šām, Gibils bija vainīgs, ka ļāva dēlam izaugt par tādu kā garīgu jaunavu, varenu vientiesi. Varbūt tas notika tāpēc, ka Muzī tiešām bija mazliet stulbs, lai gan drosmīgs. Par nelaimi, Muzī bija sācis domāt pats.

Jā gan, Gibils bija vainīgs, ka dēla iesvētīšana dzīves reālijās pienāca tik vēlu. Varbūt Gibils bija tā izturējies pret Muzī nevis tāpēc, ka būtu pārlieku pielaidīgs, varbūt pat ne aiz nicinājuma par klaju atšķirību starp tēvu un dēlu, bet gan lai dēls izpirktu tēva godu un Muzī nebūtu saistīts ar mahinācijām, kas bija tā vairojušas Gibilu bagā­tību. Dzimtas mantiniekam nevajadzēja mantot ļaunprā­tību vai tās brāli - negodīgumu. Bet kā gan Muzī varētu stūrēt dzimtas kuģi bez noslieces uz ļaunumu savā sirdī? Viņš bija jāiesvēta. Bet process bija pārāk ilgi atlikts, un tam joprojām nepievērsa pietiekami uzmanības salīdzi­nājumā ar laupīšanas plānu.

Naudas barons gribēja par mantinieku augstsirdīgu zēnu ar tīrām ķepām. Tāpēc viņš bija piekritis, ka Muzī nezina par zādzību, jo Tesānija lieliski iederējās viņa dēla ne-sirdsapziņas lomā. Par nelaimi, Muzī pašam piemita sava sirdsapziņa un sajēga par lietu kārtību. Vai varbūt bija citādi? Muzī kāre pēc karaliskas cieņas varbūt bija tēva rūpīgi kopta.

Varbūt visā nelaimīgajā juceklī bija vainojamas lau­venes Tesānijas spēles ar sava jaunā vīra emocijām.

Tesānija, Gibils, Gupta un Alekss vēlreiz ieradās kre­mēšanas vietā nākamās dienas vēlā pēcpusdienā, kad ķieģeļu serde jau bija atdzisusi.

Gibils visus veda lielā četrriteņu karietē. Kā sārta celt­niekam, lordam Gibilam bija loģisks iemesls rūpīgi izpētīt, vai lielais karstums nav nodarījis serdei būtiskus bojāju­mus, jo ķieģeļi pēc tam būs jāpārklāj ar baltu marmoru mūžīgai Hēfaistiona piemiņai. Bet lords Gibils nedrīk­stēja būt saistīts ar jebkādu laupīšanu, ja Guptu noķertu grīļojamies zem pārlieku lielas zelta nastas. Tā varētu būt problēma, jo pasākumā piedalījās Gibila meita un viņas vergs…

Gupta gan ar prieku norādīja, ka par zeltu nevajadzētu zināt nevienam, izņemot piekukuļoto arhitektu. Un nekāda zelta varēja arī nebūt, vai tā varēja būt mazāk, nekā gai­dīts. Varbūt lielajā karstumā viss zelts būs iztvaikojis. Tādā gadījumā pilsētas jumti būs mazliet apzeltīti.

Ja viņus pieķers, Gupta ieteica, viņi zvērēs, ka jau no paša sākuma vēlējušies slepeni nogādāt zeltu pilī kā god­bijīgu dāvanu, par ko valdniekam nemaz nav jāzina; bet viņi negribējuši dot veltas cerības mantnīcai. Mantzinis tad noteikti priecātos un turētu muti.

Ieradušies caur Marduka vārtiem, viņi ieraudzīja pār­desmit dīkdieņus pastaigājamies nomelnējušā zikurāta apkaimē, kas visa bija nosēta oglekļa plēksnēm. Kareivji stāvēja sardzē. Citi kareivji droši vien gulēja vairākās armijas teltis turpat netālu, kur plīvoja Aleksandra stan­darts: vienkāršs purpura audums, piestiprināts pie zemē iesprausta šķēpa, kam uzgalis izgriezts no granāta.

Sekojot Guptas norādījumiem, Gibils apturēja zirgus tur, kur kareivji viņus vairs nevarēja saskadt. Alekss iedzina mietiņu grožiem, un četri sazvērnieki braši devās pētīt austrumu sienu.

Drīz viņi varēja atzīmēt patruļu maršrutus. Viens sargs stāvēja katrā izdzisušā sārta stūrī. Aptuveni ik pēc četrām minūtēm viens sargs lēnā solī devās uz nākamo stūri pulksteņa rādītāja virzienā un minūtes laikā to sasnie­dza. Apmēram pusminūti divi sargi bija vienā stūrī, at­stādami citu bez uzraudzības. "Nomainītais" sargs tad devās uz priekšu pulksteņa rādītāja virzienā un tā tālāk.

Gupta smiltīs uzzīmēja plānu un ievilka krustiņus, apzīmēdams dažādas kareivju kombinācijas: vienu ka­reivi, pāri, tukšās vietas. Kādu brīdi viņš to pētīja, tad pie­cēlās uz izdzēsa zīmējumu.

- Labāk, nekā es biju cerējis! Mums ir regulāri neap­sargāti laukumi. Sargu rotācija nemaz neliek tiem vairāk uzmanīties, viņi vienkārši pierod pie zināmām pārmai­ņām. Iesim nu.

Lords Gibils cienīgi aizsoļoja, uzsvērti vicinādams spieķi, lai novērstu uzmanību. Viņš devās pie ziloņa atliekām. Labā gaļa un iekšas jau bija aizvestas. Vairāki kaķi, klai­ņojoši suņu un maitasputni rakņājās lielu kaulu un saplēs­tas ādas pakalnā.

Tesānija bija grūtniecības pēdējos mēnešos, tāpēc pa­lika sargāt ratus. Alekss paņēma pāris ādas maisu. Gupta uzvilka mēteli ar daudzām kabatām; mētelis bija šūts no daudzām vienkrāsainām pelēcīgām lupatiņām un pa gabalu atgādināja samudžinātu zirnekļa timekli. Viņi ar Alekšu mierīgi aizklīda līdz bijušajam sārtam.

Dienvidu skaldne bija ēnā. Tieši tur dažādie kanāli iz­spļāva savu saturu veidnēs, kas bija paslēptas, kā viņi cerēja, zem vaļīgiem ķieģeļiem.

Gupta apstājās netālu no pilsētas sienas un ar papēdi ievilka zemē apli.

- Te ir psiholoģiskā robeža, kur sargi pārstāj tevi igno­rēt un sāk interesēties. Tālāk ne soli. Kad es aiziešu, sēdi šai aplī ar muguru pret sārtu.

Žilbinošā saule jau gāja uz rietu, tumšs bija tikai no­melnējušās ķieģeļu kaudzes ēnā. (Gibils gribējis visu darīt tumsas aizsegā, bet Gupta bija ļoti nicinoši izturējies pret šādu domu. Ko gan viņi teiks, ja viņu redzēs vazājamies ārpus pilsētas sienām nakts tumsā?)

Kareivis dienvidaustrumu stūri pameta posteni un devās uz dienvidrietumu stūri. Gupta mežģīgi noraus­tīja locekļus un nesakarības mēteli un… ko viņš darīja tālāk? Par ko viņš pārvērtās? Viņa ēna aizsteidzās prom no Alekša, kurš aši apsēdās, skaddamies uz otru pusi.

Pagāja minūtes: desmit, piecpadsmit, vesela mūžība.

Tad:

- Paver maisu!

Nobira zelta gabali.

- Tagad otru.

Vēl zelta stieņi.

- Ej; un nāc atpakaļ.

Ar grūtībām Alekss piecēlās un stiepa maisus uz ka­rieti. Tie tiešām bija smagi. Viņš gandrīz juta, ka rokas izstiepjas. Kā gan Gupta varēja tādu svaru panest mētelī? Stiegrains nelietis, sasodīti stiprs mētelis. Alekss izgāza maisu saturu uz karietes grīdas, kur Tesānija to apsedza ar salmiem.

Pēc trīs gājieniem Guptas balss sacīja:

- Vairāk nenāc.

Šoreiz Alekss vienkārši iesvieda pilnos maisus karietē, tad atsēja zirgus un iekāpa arī pats.

Viņi gaidīja.

- Tesa?

- Kas?

- Es reiz dzirdēju, ka viss visums pastāv tikai kā doma dieva prātā. Tas ir attēls kā holographos - mums tas šķiet pietiekami īsts, bet patiesībā tas ir kaut kas dieva iedo­māts. Cilvēki, kas to saprot, var darīt to, ko mēs saucam par brīnumiem.

- Piemēram, Gupta var kļūt neredzams?

- Kaut ko tamlīdzīgu, bet es domāju, lūk, ko… vai tev jebkad ir ienācis prātā, ka varbūt visa Bābele, mūs ieskai­tot, pastāv kā attēls kaut kādā tekhne ierīcē Nākotnes Akadēmijā? Kā mēs varētu uzzināt, vai tas tā ir? Kad mēs paņēmām tīstokli - kad tu to nosauci par kontroles tīstokli - es iedomājos, ka tas varbūt ir daļa no sistēmas, kas kontrolē mūsu pasauli, daļiņa, kas kaut kādu iemeslu dēļ materializējusies Bābelē, kā dievs varētu pastiept roku savā iedomātajā pasaulē un ielikt tajā brīnumainu lietu. Es iedomājos, ka varbūt Bābele ir holographos, ko redz visi akadēmijas cilvēki. Varbūt viņi šobrīd staigā cauri mūsu rēgiem, novērodami, kā mēs zogam zeltu!

Un varbūt tikai neredzams cilvēks var viņus pieķert mūs vērojam. Tikai tāds, kas sasniedzis pilnīgu skaidrību un nošķirtību no pasaules. Tikai cilvēks, kas var piemuļ­ķot kā acis, tā prātu.

Tesānija sarauca uzacis.

- Tas izklausās pēc pavisam simpātiskas intrigas. Bet, Aleks, kas gan ir Nākotnes Akadēmija, par ko tu runā? Vai tā ir kāda slepena biedriba, par ko tev pastāstījis Gupta?

- Heiristikas Akadēmija, Tes.

- Kur tā atrodas?

- Es zinu, ka šeit ir pretlikumīgi to pieminēt! Bet mēs taču drīkstam par to runāt divatā?

- Ja es vēl zinātu, par ko mums jārunā. Es nekad ne­esmu dzirdējusi par vietu, kas saucas Heiristikas, kā arī par šo akadēmiju.

- Bet Tesa! 1b taču ieradies Bābelē kopā ar tēvu… pirms pieciem sešiem gadiem? No kurienes, pēc tavām domām, jūs ieradāties?

- Es… jā, mēs atbraucām no tālienes. No citas valsts, bet es vairs neatceros, no kuras. Tas šķiet tik sen.

- 1b atbrauci no Amerikas.

- Nekad neesmu dzirdējusi par tādu vietu.

Alekss nodrebēja par spīti karstumam.

- Tesa, kaut kas ir mainijies. Kaut kas tevī; kaut kas pilsētā. Kaut kas ir mainījies.

- Protams, ka esmu mainījusies. Es gaidu bērnu.

- Es nedomāju tādas pārmaiņas. Pasaki man - no kurienes radās tempļa tekhne? Un tas, kas ir tavas mājas svētnīcā?

- Tos izdomāja kaut kāds grieķu zinātnieks… Aristote­lis.. vai varbūt Arhimēds? Varbūt tas bija Arhimēds. Viņa vārds norāda, ka viņa senči bijuši mēdiešu valdnieki un magi. Bet nē, tas noteikti bija Aristotelis, valdnieka skolotājs.

Alekss saņēma viņas roku.

- Tesa? Padomā par grieķiem: tūkstošiem grieķu iero­das kā tūristi. Kā viņi te nokļūst? Viņi atbrauc tekhne ratos, kas iet pa gaisu. Tie rati nāk no Heiristikas.

Viņa priecīgi iesmējās.

- Man šķiet, ka tevi ietekmējis mūsu nodarbošanās iz­raisītais uztraukums. Daudzi maķedonieši un citi grieķi ieradās līdz ar Aleksandra armiju un apmetās pilsētā. Bet tas nebija nesen.

- Viņi ierodas ik dienas pie Ištaras vārtiem tajā lido­jošajā karietē.

- Es tev atļauju iet un nedēļu stāvēt pie Ištaras vār­tiem un mēģināt ieraudzīt tādu dīvainu braucamo. Tu to tā arī neredzēsi, jo tādas lietas nav. Cilvēki ierodas Bā­belē laivās, uz ēzeļiem. Kājām vai zirga mugurā.

- lū smejies par mani, vai ne, Tesa?

Viņa iesmējās vēlreiz.

- Nē, bet tu gan smejies par mani. - Viņas sejā parādī­jās mulsuma grumba. - Kaut gan, man šķiet, ka es atceros… man bija tāds sapnis. Kaut kas līdzīgs tavām dīvainajām iedomām. Nē, es neatceros. Sapņus tik viegli aizmirst. Tie neko nenozīmē.

Kaut kas tiešām bija izmanījies pilsētā un tās iedzīvo­tājos, bet nebija izmainījies Aleksā. Viņš atcerējās, kā bija apšaubījis savu saprātu. Vai viņš reiz tiešām bija traks? Vizionārs, kas sapņo par tālu nākotni?

Kā viņš tagad centās atminēties tās nākotnes tekhne. Ja Tesānija viņu nemāna (un viņa pēc tādas neizskatījās), tad pēdējā pusgada laikā pilsētas plāns ir ticis pabeigts. Pirms tam sistēmā tika ievadīti jauni dati un jauni cil­vēki. Cilvēki bija pareizi jāiesaista sistēmā. Katram bija sava atslēga, lai atvērtu aizslēgto pilsētu, lai tajā iekļau­tos. Pilsētas sistēmai jābūt spējīgai uzņemt ieplūstošos. Bet tagad Bābele bija pilna. Atslēgas - loģiskās saites ar bijušo - bija izdzēstas.

Bet ne no Alekša prāta. Viņš joprojām zināja. Viņš at­cerējās.

Kāpēc Alekss bija izņēmums? Vai viņš bija klaidonis, mobila zīme, kas sadiedza Bābeles dzīves tīklu? Varbūt par viņu bija vienkārši aizmirsuši.

Vai bija arī citi aizmirstie? Un Gupta, neredzamais cilvēks?

Vai varbūt izskaidrojums bija tāds, ka pilsēta tagad bija uzkrājusi notikumus piecu gadu garumā? Un Bābeles spēja pārstrādāt informāciju bija pārlādēta? Nevajadzīgās atmi­ņas bija izdzēstas vai tika glabātas citā vietā?

Izņemot viņa atmiņas.

Tesānijas klēpi auglis domāja augļa domas, klausījās noslēpumainās skaņās, kad nesaprotama valoda vibrēja uz viņas vēdera bungu ādas. Bērns mātes klēpī: jauna, plaukstoša apziņa, kas ieņems vietu Bābeles sistēmā. Tāpēc māte bija zaudējusi daļu savas atmiņas? Varbūt tāpēc Tesānija bija aizmirsusi Ameriku un atcerējās to kā stipri padzisušu sapni?

Varbūt visi izskaidrojumi bija patiesi un kopā radīja esošās izmaiņas.

Vai viņa mīļoto, kura nesa viņa bērnu, varētu pārlie­cināt atminēties to, ko viņa tagad noliedza?

- Lūk, arī es! - Gupta ierāpās ratos, tērpies blāvajos tīmekļos, kas bija piebāzti ar pēdējiem zelta gabaliem.

Zelts likās stulbs: muļķu zelts. Ar savu neredzamo darbu Gupta nebija ieguvis īsto zeltu. Patiesā zelta balva būtu redzēt neredzamo, uzlūkot izzudušo, pamanīt sle­penos vērotājus.

Varbūt starp Bābeles rēgiem nestaigāja neviens nere­dzams vērotājs, kas priecājās, brīnījās un interesējās par viņu ikdienas gaitām. Tādā gadījumā zelta balva būtu atrast tekhne-prātu, kas bija Bābeles dievs-radītājs; atrast prātu, kurā mita cilvēku analogi, kuru oriģināli joprojām dzīvoja savas dzīves kaut kur Oregonā, Ņujorkā vai Kalkutā.

- Izdarīts viss iespējamais. Pasauksim tavu tēvu.

Tesānija noplīkšķināja grožus: - Nū!

- Gupta?

- Kas ir, Aleks?

- Es uztraucos.

- Man jāatpūšas. Pateiksi vēlāk.

Un Gupta atsāka elpošanas vingrinājumu.

Zelta novietošanā Alekss nepiedalījās. Pagāja vēl sep­tiņas dienas, kamēr viņš varēja parunāt ar Guptu vienatnē pēc indieša iknedēļas apciemojuma, lai apmācītu Tesāniju slepenajās zintīs. Pa to nedēļu Muzī darbības gandrīz lika Aleksam visu aizmirst.

Muzi ar lielāko interesi bija pamanījis noslēpumaino četrinieka ekskursiju tieši dienu pēc tam, kad bija izglābis un nopratinājis Alekšu. Muzi neuzdeva Aleksam nekādus jautājumus un, Aleksam dzirdot - arī Tesānijai un viņas tēvam ne. (Lords Gibils nu izstaroja apmierinājumu, kam piejaucās pavisam neliela daļiņa uztraukuma.) Un tomēr, Muzī visu vēroja kā vanags un ausījās kā zaķis.

Alekss bija nolēmis neteikt Tesānijai, ko Muzī viņam bija teicis, īpaši tādēļ, ka tas, par ko viņi bija runājuši karietē, gaidīdami pārējos, bija izraisījis tādu neticību. Mājās viņš izvairījās skatīties viņai acīs un mēģināja uzvesties ne­manāmi. Viņš rūpīgi kopa savu neredzamības paveidu, lai gan tādu uzvedību varēja iztulkot nepareizi.

Viens tāds nepareizs tulkojums bija, kad Tesānija sāka domāt, ka viņš sajucis prātā un atņem viņai morālo at­balstu tieši tad, kad tas visvairāk vajadzīgs. Replikas, ar ko apmainījās Tesānija un viņas vīratēvs, liecināja, ka Dr. Kasandrs rēgojas kaut kur tuvumā kopā ar draudiem sagriezt Tesānijas vēderu, kad pienāks laiks. Tesānija da­rīja, ko varēja, lai ar šiem draudiem cīnītos, atgādinādama lordam Gibilam, atsaukdamās uz Hēfaistiona bērēm, ka viņai pār lordu ir zināma vara. Lords Gibils, apmierināts ar panākumiem, izrādīja ietekmei pretošanos, vismaz jau­tājumā par gaidāmo mazdēlu.

Iespējams, ka Muzī nepareizi iztulkoja Alekša uzvedību, domādams, ka pēdējais vai nu pārpratumā baidās no greizsirdīga vīra uzbrukumiem, vai arī nolēmis tīši ne­paklausīt Muzī neizteiktajai pavēlei: lai Tesānija būtu apmierināta. Tādējādi Alekss izglābtu savu galvu vai vis­maz locekli.

Nedēļu pēc laupīšanas Alekss čāpoja pa ceļu ar ūdens ratiem.

No vārtiem parādījās Gupta. Pārdesmit soļu viņu no­veda līdz vietai, kur atradās Alekss.

- Mans draugs, vai esi pārvarējis bailes, kad redzi, ka viss labi izdevies?

- Es nesatraucos tāpēc.

- Tad varbūt satraucies par Tesāniju? Es domāju, ka mani vingrinājumi viņai palīdzēs dzemdībās.

- Tū domā, ka viņai izdosies izgaist un dzemdēt tālu prom no dakteru nažiem? Vai tu esi arī vecmāte?

- Uzmanies, ko tu runā. Kas zina, vai šobrid Irra ne­klīst gar sienas otru pusi?

- Vai Netičins.

- Par Netičinu nav jāuztraucas.

Alekss čukstēja:

- Vai jūs ar Tesāniju kaut ko plānojat? Vai tu viņu sle­peni aizvedīsi drošībā? Vai viņa dzemdēs neredzami un klusi dārzā? Un neviens neko nezinās, kamēr bērniņš nesāks brēkt? Viņa noteikti lūdza tev palīdzību - kaut kā izmantot to, ka tu spēj palikt neredzams.

- Vieglāk nozagt zelta kalnu nekā izdarīt to, ko tu saki. Es par to nerunāšu.

- Klausies, Muzi ir uzminējis par mani un Tesāniju. Tikai nesaki to viņai! Viņš tur aizdomās arī tevi, viņš tevi vēro.

- Es jau pamanīju. Aleks, tu par daudz domā. Pārlieka domāšana reizēm rada ilūzijas.

- Vai tas nozīmē, ka Tesa tev atstāstīja, ko es teicu lau­pīšanas laikā?

Gupta pacēla uzaci.

- Baidos, ja tu viņai pastāstīji kaut ko nopietnu, to aiz­ēnojis lielais vēders. Viņai ir spiedīgas rūpes. Tās spiežas laukā turpat, kur iegāja tavs loceklis. Tātad tevi nenospiež nedz zādzība, nedz dzemdības?

- Nē. Klausies taču reiz. Vispirms es gribu tev, Gupta, uzdot vienu jautājumu. Vai tu esi dzirdējis par Nākotnes Akadēmiju Heiristikas centrā, Arizonā, Amerikā?

Uzmanīgi klausījies Aleksā, Gupta sacīja:

- Paklusē uz brīdi.

Viņš aizvēra acis un pāris minūtes stāvēja nekustē­damies un neelpodams. Tad atvēra acis.

- Aleks, es jūtu, ka reiz kaut ko par to zināju. Pirms mēs abi kļuvām par babiloniešiem Bābeles torņa vēderā. Jā.

- Bet tagad vairs nē?

- Neredzamie cilvēki sadarbojas ar pasauli, nevis stāv, izslējušies pret debesim.

- Un ko tas nozīmē?

- Tas nozīmē, ka tu stāvi, izslējies pret debesīm. Tu vari redzēt uz abām pusēm - vienā ielejā un otrā ielejā. Pirmā ieleja ir laiks, pirms tu piedzimi; otrā ieleja ir mūsu pašreizējā dzīve. 1b man esi ieteicis briesmīgu lietu. Ha-hā! Protams, ka es varu būt neredzams - ja tas nozīmē ap­slēpt dalu no sistēmas. Protams, es varēju neredzēts no­zagt zeltu. Ja tas ir patiesība, es pats sevi neredzu. Es nezinu, kas es esmu.

- Pirms vairākiem mēnešiem, - Alekss sacīja, - kamēr es vēl dzīvoju Kamberčaniana iebraucamajā vietā, es vien­vakar aizgāju uz grieķu teātri. Es redzēju Eiripīda lugu par Andromēdu. Andromēda sacīja šādas rindas:

Kā īstā Helēna, kas nedevās uz Troju, Un tālab viri savos kuģos rēgam sekoja, Un Priama dēls savā gultā mīlēja rēgu, Šķietamību, ko dievi sūtīja iedzīt neprātā vīrus…

Alekss tupināja:

- Ir sena leģenda, ka īstā Helēna vispār neaizbrauca uz Ttoju. Viņa devās kaut kur citur - uz kādu salu, uz Ēģipti, es nezinu - un paslēpās. Viņas dubultniece, ne­īstā Helēna devās uz Troju viņas vietā. Rēgs, saka Eiripids.

Gupta iesita sev pa pieri.

- Vai mēs te visi būtu viltus Helēnas? Viltus Aleksi, viltus Guptas? Un sākam pastāvēt šeit ar no īstiem cil­vēkiem aizgūtām atmiņām?

- Daudzi elektronik klones, ko radījusi tekhne…

- Daudzi dzintara stādi?

- Nē, elektronik kā zibens un, un… nolādēts. - Alekšu pārņēma izmisums. - Es domāju, ka nākotnes tekhne var nokopēt cilvēka prātu un atmiņu. Daudzu cilvēku prā­tus un atmiņas! Bābele ir tas katls, kur mēs visi kopā vārāmies.

- Kāpēc es to nevaru atcerēties?

- Tāpēc, ka tagad, kad mēs esam pilntiesīgi babilo­nieši, daļa mūsu oriģinālā atmiņas vaska ir izdzēsta. Šeit bija vajadzīgi īsti uzvedības modeļi. Uzvedība rodas no dzīves pieredzes. Sākumā mums bija jāatceras, kas mēs esam. Tagad, kad mēs pietiekami ilgi esam bijuši Bā­belē, piedzīvojuši jaunus notikumus, mūsu personības pavedieni ir pārtīti no vecās spoles uz jaunu. - Alekss nopūtās. - Spoles, nudien. Es nākotnes tekhne spēju ap­rakstīt tikai grieķiski, un arī tad nepilnīgi. Es domāju, angļu valodā varētu teikt… - sirds sastinga, kad viņš prātā meklēja angļu valodu un atrada tikai nesaistītus vārdus. Daudz vārdu! Ļoti daudz. Tādus vārdus kā "kodol- process" un "šautene" un "dators". "Kristus" un "Dāvids Koperfīds" un "socioloģija" un "radioaktīvs" . Kaudzēm vārdu. Nelaime bija tā, ka viņam nebija sintakses, kas visu saistītu kopā.

- Esmu pazaudējis dzimto valodu, Gupta.

- Es… Es arī. Varbūt tur vainojams hypnos, kad mēs mācījāmies babiloniešu valodu? Hypnos, ko piedzīvoja cilvēki no miesas un asinīm, nevis spoki? - Gupta sarauca pieri. - Miesa un asinis, hmm. Tas nav gluži saskaņā ar manu uzskatu, ka visums ir tikai ilūziju priekškars, ko auž laiks, izmantodams enerģiju par materiālu. Vai vil­tus Helēna - elektronik avatars - ir neīstāka tikai tāpēc, ka sastāv no enerģijas, ka ieslēgta tekhne apvalkā? Arī īstā Helēna ir tikai enerģijas kamols.

- Tas neatrisina mūsu dilemmu!

- Man par to rūpīgi jāpadomā. Jāmeditē.

- Man jāved šis ūdens mājās.

- Jā, mājā vajag lielus ūdens krājumus katram ga­dījumam.

- Kanāla ūdens. Grāvja ūdens.

- Nekaitigs, ja to uzvāra.

- Bērns nedzims vēl kādas piecas sešas nedēļas.

- Ja nu vienīgi Dr. Kasandram ienāk prātā uzasināt nazi pirms laika.

- Vai tu nemaz nevari palīdzēt?

- Varu, ar jogu.

- Kāds labums no jogas, ja Kasandrs operēs tik un tā?

Negaidīti ņipri Gupta sacīja:

- Protams, pastāv alternatīva. Mikstūra, kas izraisa straujas priekšlaicīgas dzemdības, kamēr bērns vēl nav par lielu viņas gurniem. Viņa grib, lai es tādu sagādāju: vilkazoba mikstūru. Es īsti negribu. Vilkazobs izraisa halu­cinācijas un ir indīgs. Viņai vajadzēs stipru devu. Tagad esmu tev pateicis visu; lai man tiek piedots.

- Mums, ilūzijām, jāturas kopā, vai ne?

- Hmm. Cik daudz vieglāk, cik mierīgāk ir runāt par vilkazobu un dzemdībām, nažiem un grāvja ūdeni nekā par to otru jautājumu. Tomēr sāpes, ko rēgi cieš, pašiem rēgiem ir pietiekami īstas. Rēga nāve rēgam ir pa īstam.

Tajā bridi alejas galā parādījās maķedoniešu jātnieks. Viņš aizrikšoja līdz vārtiem, kur apturēja zirgu un sauca pēc Netičina.

Alekss atsāka stumt ūdens ķerru mājup.

Pēc vakara lūgšanām Muzi uzstājās ar paziņojumu.

- Klausieties, visi. Es šodien saņēmu ziņu no pils. Pēc divām nedēļām esmu ielūgts medīt kopā ar pašu valdnieku. Viņš jūtas dzīves spēka pilns. Viņš vēlas redzēt izlietas asinis. Mēs jāsim uz meža zvēru parku un apmetīsimies pie Olimpa avota: valdnieks kopā ar mani un ģenerāli Perīku un Antipāteru. Un zaldāti un kalpotāji. Mani pa­vadīs Irra, bet es gribētu ņemt līdzi ari vergu, ja vien mana sieva to neliegs. Lai izskatītos pieklājīgi. Tas ir pres­tiža jautājums. - Muzī paskatījās uz Alekšu. - Tū, puis, esi vienīgais vietējais vergs.

Tesānija iesaucās:

- Kāds gods, Muzī! Es tā lepojos! Protams, tev jābrauc; un protams, tu vari aizņemties Alekšu. - Viņa izklausījās patiesi iepriecināta un laimīga.

- Es noteikti gatavojos braukt, bet no tavas puses ir mīli ļaut tev atņemt Alekšu. Es to augstu vērtēju. - Muzī uzlika roku uz mājas elka suņa galvas. - Es apsolu sava mājas dieva priekšā, ka tavam vergam medībās nenotiks nekas ļauns.

Un kas ļauns varētu notikt? Saplosīs sakaitināta lau­vene? Šķēps iedursies mugurā? Bet Muzī bija devis goda­vārdu.

Tesānijai laikam prātā Gupta un vilkazobs, un pāris dienu brīvības… Muzi un Alekss atgriezīsies no medī­bām, un bērns būs priekšlaicīgi piedzimis, un Tesānija - izglābta no Kasandra naža. Vai ari Tesānija būs saindē­jusies un Alekša bērns miris viņas miesās, vai piedzimis nedzīvs.

Bērns: dzimis no diviem rēgiem, kas kopā radījuši trešo tikpat dzīvu un īstu kā paši. Bābeles bērniem nebūtu ori­ģinālu, kas izmantoti, lai radītu viņu kopijas vai klones. Par kādiem cilvēkiem viņi kļūs, kad izaugs? Vai viņiem piemitīs savs raksturs, dīvainības, ģenialitāte, izvirtība? Vai viņi būs mazliet kā zombiji? Varbūt viņi izdzīvos visla­bāk, jo viņu dvēseles parādījušās no nebūtības kā pats visums. Viņu uzvedība varētu veidot paradigmu, lai pār- lēktu bezdibenim, kurā iekritušas visas līdzšinējās civi­lizācijas. Varbūt viņi būs pilnīgie cilvēki, jauna evolūcijas pakāpe pēc mainīgā mirstīgā cilvēka.

Alekss pēkšņi juta nepieciešamību aizsargāt vēl nedzi­mušo bērnu un milzīgas bailes par nākamā bērna dabu. Droši vien bērni jau iepriekš bija dzimuši Bābelē, nevis at­vesti šeit vēl zīdaiņa vecumā. Vai tiešām? Kā gan citādi? Piemēram, mazulis, kas bija domāts upurim. Tomēr Alekss nebija pārliecināts. Viņam vajadzēja runāt ar trīs vai čet­rus gadus vecu bērnu. Bet kā vergs varēja uzrunāt zēnu vai meiteni? Viņu par to kastrētu. Viņš nevarēja tikt klāt mazuļiem. Un, galu galā, ko tad viņš cerēja uzzināt? Jaunu pasaules uzskatu, kas nekad iepriekš nav pastāvējis?

Irra nosmīnēja Alekša virzienā pa ceļam ārā no svēt­nīcas.

- Tū māki jāt? Vai varbūt skriesi pakaļ zirgam?

- Es māku jāt, sacīja Alekss. - Es kādreiz dzīvoju lau­kos. Kaut kad sen. Es neizskatītos ļoti prestiži, ja ierastos nometnē vairākas stundas pēc jums kā tāds ubags, viss noguris un pārklāts ar sviedriem un putekļiem?

- Ar sviedriem un putekļiem, puisīt, tu būsi pārklāts tā vai tā.

Mama Zabala cepa aprikožu pīrāgus. Salda smarža plūda cauri mājai, sacenzdamās ar citām ne tik patīka­mām radiniecēm. Iepriekšējā dienā mājā bija ielauzies Dr. Kasandrs un atnesis daudzus maisiņus ar saberztiem mirtes ziediem un asfodeļu gurniem, kurus lika izkārt pa visu māju profilaksei pret neredzamiem slimības gariem. (Muzī, protams, piekrita.) Tagad maisiņi karājās visur, izņemot virtuvi. Mama Zabala bija sadumpojusies pret asfodeļu sīpoliem, kas liktu visam ēdienam smirdēt pēc ķiplokiem. Aiz atriebības viņa bija devusies pīrāgu kara­gājienā.

Alekss pamanīja, ka Tesānija, uzbriedusi no bērna, iestūrē virtuvē, un nekavējoties sekoja. Viņš ienāca, kad Tesānija stūķēja mutē pīrāgu un Mama Zabala staroja vien.

- Tieši tas, ko vajag, saimniec. Jūsu ķermenis zina, ko grib!

Acīmredzot Alekša klātbūtne nebija vēlama, vismaz no pavāres puses.

- Atnes man ķirbi, Aleks. Un mudīgi! - Vīrieša klāt­būtne varētu samaitāt divu sieviešu sazvērestību un ma­zināt Mama Zabala triumfu pār daktera receptēm.

Alekss izgāja, bet palika turpat niedru durvju tuvumā. Aiz mājas varēja dzirdēt sajūsminātā Tiki rejas un Irras un Muzī balsis. Netālu ķiķināja divas kalpones. Anšars bija aizsūtīts uz pili ar ziņojumu par nākamās nedēļas izbraucienu un vēl nebija atgriezies.

Kad Tesānija parādījās ar veselu pīrāgu vienā rokā un pusēstu - otrā rokā, Alekss izmantoja izdevību.

- Tesa!

- Mmm. - Pilnu muti viņa norādīja uz durvīm, kas vēl nebija beigušas čaukstēt pēc viņas iznākšanas.

- Man ar tevi jārunā.

Viņa norija vairākos paņēmienos.

- Ne šeit. Ne tagad.

Pēdējā laikā bija tik grūti ar viņu runāt. Cik muļķīgi, jo viņi bija tik tuvi.

- Gupta būs rīt. Varbūt ar vilkazobu.

Tesānija izskatijās drīzāk apskaitusies nekā izbrīnīta.

- Kāpēc viņš tev pastāstīja?

- Tāpēc, ka es viņam kaut ko pastāstīju. Vai tu atce­ries, ko es teicu, kad mēs gaidijām karietē?

Viņa neatcerējās.

- Par akadēmiju.

- Ak to.

- Mēs ar Guptu par to runājām. Ja tev tiešām patīk intrigas, pajautā viņam, vai viņš domā, ka Bābele pastāv patiesībā.

Viņa pavicināja viņam gar degunu pīrāgus.

- Man tādi garšo. - Viņa izrieza piebriedušo vēderu. - Lūk, mana intriga, kas aizņem mani visu. Šobrīd.

- Kalpones rūpēsies par bērniņu, kad tas būs piedzimis…

- Ššss!

- Tu kļūsi nomākta, ja nedabūsi sevis cienīgu intrigu.

Viņa pasmīnēja.

- Ak, Aleks, tu mēģini man izdomāt intrigu, lai es neriskētu sevi noindēt! Tāpēc tu tā runā!

- Nē, tā nav. Nemaz nav.

- Man jāizvēlas starp Kasandra nazi un šujamām ada­tām un tu zini, ko. Tū zini, kas izskatās daudz drošāk. Tū man nepalīdzēsi, ja mēģināsi mani pārliecināt par pre­tējo. TU tikai uz pāris nedēļām novērsīsi krizi. - Viņa pie­šķieba galvu. - Kāds nāk, - un aizgāzelējās tālāk, tieši laikā, lai satiktu Muzi pie galvenajām durvīm. Alekss žigli iemuka virtuvē, lai noklausītos. Par laimi, Mama Zabala bija aizņemta.

- Dr. Kasandrs teica, ka tev pēcpusdienās vajag at­pūsties, - Alekss dzirdēja.

- Man sagribējās ēst.

- Tev sāpēs vēders.

- Man drīz vēders sāpēs pavisam citā vietā. - Sekoja čāpstināšana.

- Es nedomāju, ka tam Guptam vajadzētu nākt, kamēr viss nav beidzies. Kad Anšars atgriezīsies, es viņu aizsū­tīšu uz to vietu, kur Guptam ir miga, lai pasaka.

- Nē! Gupta man māca relaksējošus vingrinājumus.

- Tev nevajadzēs nekādus vingrinājumus, Tesa.

- Es zinu. Bet ļauj man kādu prieku, Muzi, mīļais, mans lauva; un es tevi patiesi mīlēšu.

- Tū gan māki tīt cilvēkus ap pirkstu.

Tikai šai bridi Aleksam pielēca, ka Muzī nekad tā īsti nav apsūdzējis Alekšu kā bērna tēvu. Hēfaistiona bēru nakti viņš bija tikai uzbrucis Aleksam par to, ka tas drāž viņa sievu, nevis ir autors dzimtas mantiniekam.

Vai Muzī naivi iedomājās, ka viņa pirmā kopošanās ar Tesāniju ir viņu uzreiz darījusi grūtu? Droši vien, ka nē. Lēdija Gibila bija pieskārusies dažiem būtiskiem dzīves jautājumiem tajās vakariņās labu laiku pirms kāzām.

Šajā Ištaras un svētās mīlas pilsētā būtu bezjēdzīgi, ja Tesānija simulētu jaunavību kāzu naktī kaut vai ar dzīvnieka asiņu maisiņu, likdama Muzī saprast, ka viņš ir pirmais, kas nobauda persiku. Droši vien vienkāršā patiesība bija tāda, ka Muzī pats nespēja iedomāties, ka bērns nav viņa. Viņa sieva varēja uzvesties kā padauza, bet viņas klēpim bija jābūt uzticīgam; tā prasīja gods. Muzī kļūdaini iedomājās, ka lords Gibils piever acis uz Tesānijas laulības pārkāpšanu tāpēc, ka tad viņa ir apmie­rināta. Ja tā, tad acīmredzami Gibils nespēja atbalstīt domu, ka paša mazdēls ir verga sēklas produkts. Iespē­jams, ka Muzi loģika nekad nenonāca tik tālu. Emocio­nāli, savā godīgajā dvēselē, viņš zināja, ka ir ciltstēvs. Citādi sabruktu visa pasaule.

Muzī bija ar mieru pieļaut acīmredzamu laulības pār­kāpšanu - pat to, ka viņa sieva liekas gultā ar vergu, bet savos tēvišķās gādības uzplūdos viņš bija iekritis lama­tās, pats to neapjauzdams.

Bija pat iespējams, ka Muzī tiešām bija tēvs. Ko gan nozīmēja pāris naktis, ko Alekss baudīja pirms viņa? Var­būt tās neko neizmainīja. Uz kādu maģisku intuīciju, kādu sava klēpja caurspīdību pamatojās Tesānijas pārliecība? Tās varēja būt tikai iedomas.

Līdz šim brīdim Aleksam nebija ienācis prātā, ka viņš varētu nebūt tēvs. Viņš negribēja par to pat domāt. Tieši tāpat kā Muzī nebūtu ticējis pretējai domai.

Pēc Guptas nākamā apciemojuma Alekss viņu atkal noķēra uz ielas.

- Vai tu atnesi vilkazobu?

- To es tev neteikšu. Parunāsim par otru lietu.

- Kāpēc neteiksi? Vai tagad guru pakļaujas māceklei?

- Šajā gadījumā varbūt tā ir! Jo mācekle ir gandrīz svētā.

- Vai Tesa jautāja par otru lietu?

Gupta papurināja galvu.

- Vai viņai tas būtu jādara?

- Man domāt, svētie ir ieinteresēti savā paša istenibā.

- Ha-ha, cik maz tu zini par svētajiem. īpaši jau grū­tiem svētajiem.

- Un viņu leģendārā skaidrība? Viņu spēja atšķirt pa­tiesību no ilūzijas?

- Hmm. Ja tev būtu taisnība, tad kas notiktu, ja tu mēģinātu fiziski atstāt Bābeli? Vai iejauktos kāds dievs? Vai zaldāti mestos tev pakaļ, lai atvestu atpakaļ? Vai tu sasniegtu ilūzijas malu un iztvaikotu?

- Varbūt atbilde nav aiz horizonta. Varbūt tā ir zem Bābeles torņa.

- Gaidi, ka to pēc dažiem mēnešiem atklās tava De­bora?

- Gaidu, ka to atklās Zarpanita. Mani neinteresē Debora.

- Lai kas arī būtu zem Bābeles torņa, tas ir daļa no Bābeles ilūzijas. Vai ne tā, Aleks? Kā gan Bābeles pazeme varētu vest kur citur?

- Varbūt tur ir kāda tekhne savstarpēja saite starp mūsu pasauli un citu pasauli.

Gupta sarauca pieri.

- Pārāk tehniska pieeja, mans draugs. Tū runā tā, it kā uz ielas varētu atrast atslēgu, kas atver reālas durvis uz debesīm. Atslēga un debesis ir divas dažādas esmes kārtas. - Viņš vilcinājās. - Varbūt mani triki ar redza­mību var ko atklāt. Es varētu kļūt neredzams Bābeles sistēmai un tādējādi neatkarīgs. Varbūt ne es! Tesānija, varbūt; ja viņa kļūs par to, uz ko es ceru - par svēto.

Odeni, Aleks, nevar smelt ar ūdens karoti. Gaisu nevar ieslēgt gaisa kastē. Uguns nededzina uguni. Ledus ne- kausē ledu. Mākoņi negāž klinšainus kalnus. Ja mēs esam rēgi, mēs varam spēkoties tikai ar citiem rēgiem. Varbūt svētajai izdosies. Es dzirdēju, ka tu nākamajā nedēļā do­sies medībās?

- Tā gan. Vai tad jūs izmantosiet vilkazobu?

Guptas vienīgā atbilde bija:

- Atceries, ka lauvas rēgs var nogalināt cilvēka rēgu.

- Neuztraucies par to. Muzī garantē manu drošību. Es vēlētos, kaut tu varētu garantēt to pašu Tesānijai.

- Es arī vēlētos. Es domāju, kam mums patiešām vaja­dzīgs svētais, pat tad, ja viņas amats ir septiņu veidu lī­dzība un sešu veidu acu apmāns. Varbūt vajag tieši tādu svēto!