Bābeles maukas

Sestā nodala, kurā skaistule un Šazārs turpina dzīrot, lai gan uz sienas ir parādījies uzraksts

Tā kā Marduka kāzu ceremonija godināja pilsētas ik­gadējo garīgo atjaunošanos, svētku gars plūda no tempļa straumēm vien. Viss lielais pagalms bija pilns ar dejo­jošiem ticīgajiem; dzērāji sūca bezmaksas vīnu un alu; ģimenes bija izgājušas zaļumos; uz iesmiem cepās vērši un cūkas, uz restēm - fazāni un pāvi; spēlēja daudzi orķestri, stāvēja Ištaras un Sina teltis, Šamaša būdiņas; savu mākslu rādija satīras spēlmaņi un brīvsolī palaisti zaldāti; te no Bābeles bija sanākuši ķīniešu dzejnieki jautrā prātā, lokani jogi, feniķieši, kas Marduku pielūdza ar Baāla vārdu, heti, ēģiptieši, itāļi un huņņi. Zikurāta tera­ses bija tik pilnas ar cilvēkiem, ka visa celtne izskatījās pēc tālīnas nākotnes sporta stadiona. Tikai ebreji saskaņā ar savu tradīciju nepiedalījās notikumā un rīkoja anti- svinības piestātnē.

Tesānijas grupa ieradās krietnas divas stundas pirms pusdienas ceremoniju sākuma, līdz ar to šai dienā nebija pusdienas nomidža; labi babilonieši nenogulēja atjaunot­nes ritus. Tesānija gāja roku rokā ar Ningalu-Dameikinu; abas bija tērpušās rozā zīdā un nosmiņķējušās pēc labā­kās sirdsapziņas. Viņām pa priekšu gāja Praksis un zirgupuisis, bruņojušies ar zobenu un rungu. Anšars un Alekss sedza aizmuguri. Rētas uz Alekša muguras bija gandrīz nemanāmas. Zem viņa bruncišiem bija paslēpts tīstoklis un Guptas burvju vārds, kas padara par nere­dzamu.

Gājiens bija lēns. Kad viņi sasniedza zikurāta pirmo līmeni, sargi rūpīgi pārbaudīja ielūguma plāksnīti, ko viņiem izsniedza Praksis, un ielaida drūmi sarkani ap­gaismotajā alā trīs: Tesāniju, viņas tanti un Alekšu. Prak­sis ar Anšaru un zirgupuisi varēja izklaidēties kur citur. Kopā ar citiem viesiem un vasaļiem Tesānija, Ningala- Dameikina un Alekss nokāpa lejā uz plašo Buļļa zāli.

Šodien bija aizdegtas simtiem lāpu un lampu. Cilvēka auguma svečturos buļļa abās pusēs mierīgi dega divas kā­jas resnuma sveces. Zem buļļa un tā iekšienē vēl nedega ugunis, bet bija redzami iekuri un sandalkoka malka, kā arī eļļas podi, lai veicinātu degšanu.

Galdi uz krāģiem bija ieliekušies zem sieru un briež- gaļas, dateļu un vīģu bļodu, lavandā mērcētu zivju, vīna un saldumu traukiem, un maizes kalniem. Daudzas vietas jau bija aizņemtas. Pagaidām neviens neēda, bet dzeršana jau bija sākusies. Lai cik skaļas bija sarunas, tās nevarēja apslāpēt ne timpānus, ne arfu trinkšķus, ne māla stabu­les - okarinas.

Uz troņa buļļa priekšā sēdēja sarkanmataina, šarmanta un glīta sieviete zaļā tērpā. Viņas vaigi bija nokrāsoti sud­rabaini. Viņas ugunīgais matu mudžeklis balstīja di­manta diadēmu. Otrs tāds pats tronis viņai blakus bija tukšs. Starodama viņa pārsvarā raudzījās uz viesiem; tikai reizumis viņas sejai pārslīdēja skābs, sērīgs vaibsts. Viņa bija Marduka pagājušā gada līgava, Marduka kundze uz divpadsmit mēnešiem, dieviete Zarpanita, kas baudīja savas valdīšanas pēdējās stundas.

Viņa dzīru karstumā noraus jaunās Zarpanitas drā­nas - atstājot to kailu uz mirkli - lai visi var apskatīt. Marduks atņems savai bijušajai dzīvesbiedrei diadēmu, un viņa nekavējoties dosies prom uz Pazemi. Dievs- priesteris tad kronēs sev jaunu karalieni un dievieti un uzmetis savu apmetni viņas pleciem. Dzīres turpināsies.

Blakus altāra plāksnei bija klāts neliels galdiņš; tur stāvēja divi izrotāti krēsli, kas gaidīja Šazāru, Sina pries­teri, un nākamo līgavu.

- Te vajadzēja vietu ierādītājus, lai mums ierāda goda vietas! - sūdzējās Ningala-Dameikina.

Tesānija izklaidīgi sacīja:

- Šodien visur ir goda vieta. Pat mans vergs varētu sēdēt mums blakus, ja es to atļautu.

- Tā ir laba doma. Citādi mums blakus var apsēsties kāds rīma. Es domāju… tur! Pie gaļas barona. Nāciet.

Tesānija tā nespēlējās.

- Vergs, - viņa pavēlēja Aleksam, balsī ieskanējās kaš­ķīga Jaunība, - tu nedrīksti sēdēt mums blakus. Ej stāvi pie sienas.

- Cik perversi, - izsaucās tante.

Alekss paklanījās un iejuka pūlī.

Apkārt tekalēja magi, veikdami pēdējos priekšdarbus. Tempļa vergi ar lauvas tetovējumu uz pieres pienesa vīnu un vēl kādus ēdienus, viņiem palīdzēja, acīmredzot, Šazāra vergi, jo viņus rotāja pusmēness tetovējumi.

Ar pieklājīgu "Atvainojiet, kungs," Alekss pacēla iecu- kurotu cidoniju šķīvi un nesa uz galdiem, lai imitētu darbību.

Aleksam šķita, ka viņš gana ilgi klīst gar sienu, apstā­damies dažādās vietās, un pēc iespējas iejukdams pūlī; beidzot viņš ieraudzīja melnbārdaino Šazāru bišu stropa formas turbānā parādāmies no kāda aizkara; viņam se­koja no galvas līdz kājām šķidrautos ievīstīta figūra. Pa galvenajām kāpnēm jau kādu laiciņu viesi nebija nākuši klāt. Alekss piegāja tuvākajam galdam un nolika šķīvi. Kad Sina priesteris un aizplīvurotā Debora bija apsēdu­šies rotātajos krēslos, galerijā atskanēja gongs.

Cerēdams, ka nerīkojas pārsteidzīgi, Alekss uzmeklēja Guptas doto papīru, salauza zīmogu un skaļi izlasīja:

- Ram-tam-tams,

Esmu neredzams!

Ķermeni raustīja kā strāvas ietekmē. Miesa izlocījās, it kā pa to ložņātu mataini kāpuri. Viņš gorīdamies un vib­rēdams kāpa pa pakāpieniem, kas veda augšā, galerijā. Viņš aizlocījās garām arfistiem, bundziniekiem un okarī- nas pūtējiem. Cik dīvaini, ka neviens pat aci nepamirk­šķināja, kamēr viņš pats jutās kā svētā Vita dejas upuris. Tas tāpēc, ka esmu neredzams. Mani neviens neredz. Man tā jātic.

Blakus gonga sitējam stāvēja mags, visu uzmanību pievērsis tam, kas notiek lejā. Mazliet tālāk bija sienas rotājums, kas pēc Tesānijas vārdiem slēpa tekhne ierīci. Alekss aizraustījās līdz sienai un izpētīja rotājumu. Tajā bija trīs caurumi. Viņš tajos iebāza pirkstus un pagrieza. Rotājums noskrūvējās.

Tad iedunējās gongs - BUMM! - un Alekša sirds salē­cās kā bungu āda. Dunoņa bija tik tuvu! Bumm, humm, bumm, gongs skanēja, kā skaitīdams laiku. Bumm, bumm.

Alekss noriskēja paskatīties, kas notiek. Marduks so­ļoja uz savu troni.

Pēdējais gonga sitiens pamazām izgaisa. Zālē iestā­jās klusums.

Alekss dzirdēja Marduka balsi sveicam viesus, bet vai­rāk uz to pusi neskatījās. Iedobē aiz rotājuma bija tekhne, ko viņš pazina no kāda neskaidra nākotnes laikmeta. Viņš sataustīja spraugu datu kasetei, kas bija piemērota mazajam tīstoklim, un iebāza kastīti melnajā plastmasas mutē. Tad viņš sakņupa, klausīdamies Mardukā. Viss viņa ķermenis joprojām ļodzījās.

- … būs svēts upuris!

Klausītāji skaļi ievilka elpu, bija dzirdamas sarunas, tad - klusums.

- … Bābeles bērns degs manā bullī…

Nē, Alekss nedrīkstēja kavēties. Viņš piespieda pogu, iedegās sarkana actiņa.

Alekss steidzīgi nolika vietā rotājumu. Mags un gonga sitējs raudzījās uz izrādi lejā ar vēl lielāku uzmanību. Alekss ļāva, lai viņa ķermenis viņu aizrausta projām.

Neko daudz no fantoma parādīšanās viņš neredzēja; tās laikā viņš vēl drebinājās garām mūziķiem un izlocī­jās lejup pa kāpnēm. Viņš dzirdēja skaļu kopēju nopūtu, tad pērkondimdošu balsi, kas vēstīja nelaimi.

Kamēr Alekss lavījās prom no aizkara, kas slēpa kāp­nes, visu muguras bija uzgrieztas viņam. Visi nekustīgi raudzījās uz mirdzošo, milzīgo Marduku, kas stāvēja bla­kus bullim, krietnu galvas tiesu garāks par sīko cilvēku blakus.

- … bez varas nekrietnas lietošanas! - pavēstija dievība. Vai balss nāca no buļļa vai kādas citas vietas tuvumā? -

Nesiet nabaga upuri prom nededzinātu, un lai priecā­jamies visi!

Notupies cilvēks rokās turēja sašļukušu bērnu; zēnam bija četri pieci gadi. Zēnam bija iedotas narkotikas, bet samaņu tas nebija zaudējis; viņa galva ļodzījās uz visām pusēm. Tagad arī Alekša nervu drudzis pamazām norima.

- Neviens dievs ar asinīm nebruģēs sev ceļu uz dievu padomes vadītāja krēslu! Es esmu tikai pirmais starp līdzigiem! Priecājieties! Atjaunojiet mūsu pilsētu!

Tesānijas tēvs izskatījās mīlīgs un uzmanīgs. Sapra­tis, ka pārraide beigusies, viņš paklanījās parādībai. Tai pašā mirklī holographos izgaisa, un viņš klanījās tukšam gaisam.

Čuksti un sarunas vēlās pār zāli kā plūdu vilnis. Mar­duks nekavējoties deva pavēli magam, kas steigšus aiznesa ļengano zēnu. Tad Marduks deva zirni galerijas virzienā. Nodunēja gongs, apklusinot viesus.

- Mūsu dievs ir man parādījies, - kliedza Tesānijas tēvs. - Šo upuri dievs pieprasīja, lai pārbaudītu, cik pa­klausīgi mēs esam viņa gribai. Tagad dievs parādījis žēl­sirdību. Marduks gan ir bargs valdnieks, bet viņš ir arī devīgs. Vai viņš jums tikko nelika priecāties? Tad lai sā­kas dzīres! Nākamais gads būs neticami auglīgs!

Viesus, kuri jau pasen bija sākuši kairināt ēstgribu ar vīnu, nevajadzēja daudz mudināt ķerties pie ēdieniem; ēzdami, viņi runājot pārmala arī skandalozo mistēriju.

Marduks apsēdās tronī blakus dzīvesbiedrei, kuru drīz atcels no amata. Viņš iedzēra; tad apspriedās ar ma­giem. Galerijā izcēlās kņada, kaut gan arfas un okarīnas turpināja spēlēt. Marduks pamāja Šazāram; viņi sačuk­stējās. Tad Šazārs atgriezās pie sava galdiņa un metās alkatīgi ēst. Deboras plīvuri - un iespējams, nervi - viņai kavēja piedalīties. Drīz Marduks izslējās.

Alekss uzmanīja magus un tempļa vergus, lai iespēju robežās izvairītos no saskarsmes. Galvenās kāpnes ne­viens neizmantoja, citādi viņš varētu mēģināt pa tām zagties augšā un pazust pagalma pūlī.

Un neredzēt kāzu galveno daļu? Viņš to bija gandrīz aizmirsis.

Malku aplēja ar eļļu un aizdedzināja. No buļļa iekšie­nes plaiksnīja krāsns gaisma, pa nāsīm nāca dūmi bet neatskanēja nāves moku kliedzieni no slēptuves bron­zas briesmonī.

Dejotāji draiski lēkāja, kratīdami varavīkšņainas len­tes un baltus plīvurus.

Piecpadsmit minūšu laikā galdi bija tukši kā pēc si­seņu uzbrukuma. Sēdvietu trūkums nekavēja stāvošos viesus uzbrukt apkrautajiem galdiem. Alekss novēroja Ningalu-Dameikinu karstā vārdu pārmaiņā ar badainu vilku, kas bija uzbrucis viņas ganāmpulkam. Ja apzīmo­gots vergs mēģinātu nočiept ēdienu, tas pievērstu uzma­nību. Pietiek jau ar vienu tanti Dameikinu, lai saceltu traci. Alekss vienkārši kustināja tukšo muti, it kā košļādams. Viņš parēgojās te pie viena, te - otra masīvā pīlāra, bet nekur nepalika pārāk ilgi. Viņš centās saplūst ar jebkuru lielāku cilvēku grupu. Pamanījis netālu apsēdušos lordu un lēdiju Gibilus ar Muzī, viņš no tiem izvairījās.

Mags pienesa pie altāra melnu apmetni. Marduks pie­cēlās. Noskanēja gongs. Šazārs piecēlās un pastūma savu aizplīvuroto pavadoni uz priekšu. Sarkanmatainā sie­viete piecēlās no troņa, ar vienu roku to noglāstīdama uz atvadām.

- Es atsakos no Zarpanitas, - sauca Marduks, - un es atgūstu Zarpanitu!

- Es ar lepnumu sniedzu tev Sina dāvanu, - pavēs­tīja Šazārs.

Kā dusmās sarkanmate sāka raut savai sāncensei un pēctecei nost plīvurus. Debora pavisam drīz stāvēja kaila. - Ah, - vietumis ieskanējās balsis. Visi sanākušie pār­svarā bija klusi un uzmanīgi. Alekss paskatījās apkārt, lai redzētu, vai Tesānija zin, kur viņš atrodas; vai viņa redz, kā viņš skatās uz Deboru. Viņa to nedarīja - viņa pati vēroja Deboru. Tā gadījās, ka Alekss nokavēja izrā­des svarīgākās sekundes. Diadēma jau bija Deborai galvā, Marduks jau pacēla melno apmetni. Pārāk īsu mirkli Alekss uzlūkoja kailo sievišķību. Viņam nebija laika attīs­tīt iespaidus, izpētīt detaļas, patiesi izbaudīt Deboras kailumu, pirms Marduks tai bija aplicis apmetni un aiz­vedis uz tukšo troni.

Alekss dziļi nopūtās.

Kaimiņš viņam iebakstīja sānā:

- Forša, ko?

- Es nezinu, - sacīja Alekss. - Sasodīts, es nezinu.

- O, tu bez olām?

- Nē, - viņš dzēlīgi atteica, - esmu tuvredzīgs.

Kur bija sarkanmate? Tā jau bija prom.

Debora izskatījās ar sevi apmierināta, kad nu pub­liskā atkailināšana bija garām. Viņa sapņaini uzsmaidīja Mardukam. Viņš noliecās viņu noskūpstīt, un viņa bārdas taustekļi izpētīja viņas krūtis kā vilnaini pirksti. Viņš ap­sēdās savā vietā, un kādu bridi pāris pļāpāja, līdz Marduks iegrima drūmā klusēšanā. Tad nodunēja gongs, un, dzī­rotāju saucienu pavadīts, viņš aizveda savu karalieni.

Tikko Marduka kungs ar kundzi bija atvadījušies, dzī­res izjuka. Alekss atkal pievienojās Tesānijai, kas viņam nepievērsa nekādu uzmanību. Viņi ar tanti pievienojās pūlim, kas grūstījās uz izeju.

Ningala-Dameikina bija aizrāvusies ar neparasto iespraudumu kāzu ceremonijā.

- Nudien, nezinu, ko domāt! Kāds notikums! Man gan­drīz sirds apstājās no bailēm par to nabaga bērnu; kaut gan - tas noteikti bija kāds ubagu puika.

- Kā lapsēns, ko nogalināt, - sacīja Tesānija. - Lūk, kur lords Gibils, man viņam kas jāpasaka.

Neviens nebija pārsteigts, kad Tesānijas tēvs neparā­dījās vakara lūgšanās. Pēc lūgšanām, jau krēslainajā pa­galmā, Tesānija pasauca savu vergu malā.

- Tev izdevās, Aleks. Lords Gibils rīt sūtīs vēstuli uz templi. Es paredzu, ka būs izmaiņas jautājumā par to, kur jaunlaulātie dzīvos pēc lielās dienas.

- Labi. Bet es padomāju, ka tas būtu noticis arī ne­atkarīgi no mums.

- Ja tīstoklis būtu sasniedzis savu īsto adresi, tu domā? Ja tas nebūtu nonācis mūsu rokās?

- Tieši tā.

- Jā, bet tad man nebūtu iespējas izmantot šo situā­ciju savā labā. Jebkurā gadījumā, varbūt saņēmēji būtu visu sabojājuši. Varu saderēt, ka viņi neprot kļūt neredzami.

- Bet viņi ari nezināja, ka mēs tīstokli izmantosim. Mags, kuru piekukuļoja Moriēls, nevarēja ar viņiem sadarbo­ties, jo tad tas nebūtu mums tīstokli atdevis pat uz mirkli.

- Kāds pārsteigums sazvērniekiem! Tagad viņi brīnī­sies, kā viņu sapnis tomēr piepildījies.

- Hmm.

- Kas ir?

- Ja es būtu savas cerības saistījis ar kādu tīstokli, un tas būtu pazudis, es būtu ieplānojis alternatīvu.

- Kādu alternatīvu? Nekas cits dīvains nenotika.

- Tieši tas mani mulsina. Šodienas galvenajam noti­kumam bija jābūt upurēšanai, vai ne? Iedomāsimies, ja es nebūtu izmantojis tīstokli, kā viņi būtu pasākumu sa­botējuši?

- Uguns dega pietiekami stipri. Eļļas krūkās ūdens nebija.

- Bullis! Tam jābūt saistītam ar bulli! Magam bija jā­kāpj augšā, lai iebāztu puiku cepeškrāsnī.

- Un?

- Bet, kā izrādījās, viņš tur tā ari neuzkāpa. Ja viņš būtu uzkāpis, ko viņš atrastu, atvēris buļļa muguru? Viņš būtu atradis… kaut ko, kas viņam neļautu ielikt tur bērnu! Kaut ko, kas liktu viņam brēkt no bailēm. Kaut ko, kas izrādītos briesmīga zīme.

- Piemēram, ko?

- Es nezinu. Kaut ko bīstamu - piemēram, kobras. Kaut ko pretīgu un nešķistu. Deram, ka viņi slepeni ielika kādu pārsteigumu buļļa mugurā. Tesa, mums nemaz nevajadzēja izmantot tīstokli!

- Hmm. Pils varētu pastāstīt manam tētiņam, ko, viņu­prāt, mēs esam izdarījuši. Tikpat labi kā atrast bariņu ceptu kobru! Kaut gan es domāju, ka čūskas būtu mēģi­nājušas izbēgt pa buļļa nāsīm, kad tām paliktu par karstu. Tas tik būtu skats: indīgi, šņācoši puņķi.

Nākamajā vakarā Marduka tēls tomēr parādījās kapelā.

Bez liekas vilcināšanās viņš teica:

- Esmu saņēmis vēstuli no lorda Gibila, rakstītu pēc manas meitas ieteikuma. Viņš man pieklājīgi dara zināmu, ka Muzī savu līgavu vedīs prom no šī nama.

- Ak, nē! - iesaucās Ningala-Dameikina. - Pēc visa, ko esmu darījusi, lai šai namā Muzī justos ērti. Un pē­dējā brīdī. Tas tiešām ir slikti.

- Apklusti, - sacīja Marduks. - Šajā jautājumā izvēle nepastāv. Ne pēc… dievišķās iejaukšanās manu laulību ceremonijā.

- Tās bija tik pārsteidzoši! - iesaucās Tesānija. - Acīm­redzot Mardukam ir viltīgi ienaidnieki. Vai viņš tiešām gatavojās nogalināt bērnu?

Tesānijas tēvs nicīgi saviebās.

- Tāda riebeklība; un manās paša kāzās.

- Dievišķā iejaukšanās nevar būt riebeklība, tēti.

- Ja ar to viss būtu beidzies!

- Vai kāzas traucēja arī kas cits? Man jāsaka, ka ne­pamanīju.

Marduks brīdi cīnījās ar sevi.

- Tesānija, tev ir ass prāts. Mans elks tika apgānīts.

- A, tie paši, kas organizēja dievišķo iejaukšanos.

Marduks neteica nē.

- Kā tas varēja notikt? Pēc tam, kad tavs vergs ielau­zās manā templī…

- Viņš tika nopērts par nepaklausību.

- Es negribu teikt, ka tas bija viņš. Zināmā mērā es pat esmu pateicīgs. Viņa dēļ es izmainīju vārdu, kas atver durvis uz templi, kā arī tās, kas ved uz šo namu. Visi, kas no Bābeles torņa vai pils mēģinātu pa tuneli ienākt tem­plī, konstatētu, ka ceļš slēgts. Tas ir visdīvainākais.

- Tad viens mags ir nodevējs, tēti.

- Es nevienam vēl nebiju pateicis jauno vārdu. Esmu par to pārliecināts.

Tesānija mirkli domāja.

- Tu noteikti atkārtoji jauno vārdu pie sevis, lai to neaizmirstu.

- Ko tu ar to domā? Ka es miegā staigāju apkārt un apgānīju pats savu altāri?

- Apgānīji ar ko? Tas varētu uzvedināt uz atrisinājumu.

Ningala-Dameikina bija tik pārsteigta, ka turēja roku

mutei priekšā, lai nejauši nepārtrauktu sarunu.

- Ar spitālīgā līķi, ja spriež pēc apdegušās gaļas. Viņa aplupušās rokas bija izstieptas, lai satvertu to, kas at­vērs manu bulli!

- Kā tu zini, ka tas bija īsts spitālīgais? Es nedomāju, ka uguns uzlaboja viņa izskatu. Tas varēja būt jebkurš līķis, kas sakropļots, lai izskatītos pēc spitālīgā. Apcirsti pirksti un tam līdzīgi.

- Nē, tas neapšaubāmi bija spitālīgais! Vai tad Bābe­les tornī nav vairāki spitālīgie? Sazvērnieki būs kādu no­slepkavojuši.

- Kas būtu skāries klāt spitālīgajam? Es domāju, ka viņi apstrādājuši parasta cilvēka līķi. Kaut ko nogriezuši, mazliet piekrāsojuši. Tas izklausās ticamāk.

- Ak mans dievs, - noņurdēja Marduks. - Protams.

- Tad kā nodevējs uzzināja vārdu, lai piekļūtu elkam ar līķi? Atbilde ir, ka tu pats viņam to pateici.

- Es nevienam neko neteicu.

- Tu sev atkārtoji jauno vārdu. Daudzas reizes. Vārds noteikti bija pietiekami aktīvs tavā prātā, lai tu to mur­minātu arī miegā. Vai iepriekšējā Zarpanita bija tavā gultā pēdējo dienu laikā?

- Protams, ka bija.

- Ko viņa domāja par to, ka jādodas uz Pazemes val­stību?

- Viņa bija pieņēmusi neizbēgamo.

- Un ilgojās atriebties? Un cerēja iegūt labu slavu Pazemes valstībā, ja tā būtu pret tevi sacēlusies? Vai var­būt viņa visu laiku gaidīja savu stundu kā maskējies ienaidnieks?

- Es vārdu izrunāju miegā… un viņa to dzirdēja? Tev ir laba galva. Tas saskan. Tas ir ticami.

- Varbūt Mardukam vajadzētu biežāk uzticēties savai meitai?

- Varbūt. Mani plāni ir atlikti, nevis izjaukti. Tū tomēr dzemdēsi dēlu. - Ar šiem vārdiem Marduks izgaisa.

- Tas tik bija brūvējums, Tesa, uzveļot vainu iepriek­šējai Zarpanitai.

- Es domāju, ka nekļūdījos par spitālīgā līķi. Tagad tētis tic, ka vienas un tās pašas personas ir atbildīgas par līķi un tīstokli; tas ir lieliski. Pils nav tētim pastāstījusi par tīstokli; tas nozīmē, ka viņi ir pārtraukuši netiešo atbalstu, jo tas izgāzās. Aristandrs ir zaudējis ticību plānam.

- Pils pagaidām neko neziņo.

- Varbūt viņi to arī nedarīs. Varbūt viņi paturēs pie sevis ziņu par Marduka meitas nodevību, lai viņu ar to pārsteigtu nākotnē; izmantos to kā rezerves sviru. Varbūt viņi pat nedos grieķu zāles, lai nodrošinātu mana bērna dzimumu. Viņi var piegādāt viltus zāles, kaut ko pilnīgi nekaitīgu - kaut gan neko nevar skaidri zināt.

- Mēs tagad zinām, ka tunelis turpinās līdz pat pilij.

- Tēvs teica, ka riebeklība nākusi vai nu no Bābeles torņa vai no pils. Acīmredzot, viņš tur aizdomās arī pili.

- Kad tu atvēri muti, man šķita, ka tu tūlīt visu lai­dīsi klajā.

- Es viņu pazīstu ilgāk nekā tu. Man viņš izskatījās sa­nervozējies. Viņš īsti nezin, kas ir kas. - Viņa priecīgi sa­sita plaukstas. - Esmu viņam atrisinājusi mīklu. Zarpanita bija muša viņa smaržās, blakts viņa gultā.

- Kurš dievs pagājušajā gadā deva Mardukam Zar- panitu?

Tesānija iesmējās.

- Tā bija Ištara. Es domāju, Aleks, mēs sāksim operā­ciju Ieņemšana jau šonakt. Man ir tāds noskaņojums. Pusnakti ielavies manā gultā. Paplosies manī.

Un tā Alekss pildīja pienākumu un aptuveni pusnakti zagās uz Tesānijas buduāru pa tumšām kāpnēm un nak­snīgiem gaiteņiem.

Viņš ieslīdēja pa durvīm tā, ka niedres nenočabēja, un atdūrās pret biezu iekšējo aizkaru, ko Tesānija bija ierīkojusi, lai apslāpētu nejaušas skaņas. Beidzot ticis tam garām, viņš pavisam skaidri varēja redzēt guļvietu uz grīdas un augumu zem segas. Slēģis bija vaļā, un gan­drīz pilnais mēness vērta istabu pie loga ziloņkaula krāsā, bet tālāk - zilpelēkos toņos.

- Es atnācu, - viņš čukstēja.

Atbildes nebija. Viņa gulēja.

Uz mirkli uzmācās šaubas. Vai tikai Tesānija nebūs likusi kādai kalponei gulēt saimnieces gultā, kamēr saim­niece pati guļ uz jumta un gozējas mēnesstaros? Bet mēnessgaisma atklāja Tesānijas seju. Ko tālāk? Alekss nometa bruncišus un atraisīja gurnautu. Kails nometās ceļos un ar roku aizspieda Tesānijai muti.

Viņas ķermenis zem segas izliecās. Viņš pavilka segu malā - viņa ari bija kaila - un piespiedās klāt. Viņas rokas klejoja pa viņa ķermeni, nepieskardamās mugurai. Viņš nemēģināja atbrīvot muti. Atlaidis roku, Alekss aizvietoja plaukstas spiedienu ar lūpām. Viņi dziļi skūpstījās.

Viņam par pārsteigumu - ņemot vērā, ka viņa bija pieteikusi uzbrukumu - Tesānija izmanījās apgriezties un apsēsties viņam virsū. Viņš gulēja uz vēl jutīgās mu­guras, kamēr viņa saņēma viņa riku un pēc nelielas ņur- cīšanas tam uzsēdās; viņa uzdūrās viņam locīdamās, ieskaudama viņu sevī. Viņa elsoja kā dzemdībās - līdz drīz ierāva sevī viņa spēcīgo, karsto sēklas strūklu. Tad viņa saļima pār viņu, un viņi maigi spēlējas, viņa dun­goja, viņš mazliet rūca - murrāja divi kaķi.

Viņš sajuta mitrumu.

- Iztecēs, - viņš čukstēja.

- Tev virsū, bet ne viss. Mani nenodos pleķis gultā. Kad nu tu vairs neesi tik pilns ar sulu, nāc, paņem mani no aizmugures kā zvērs. - Viņa nometās četrrāpus un izslēja dibenu, kājas papletuši. ļ L \

Alekss darīja, kā pavēlēts. Viņš paliķa pie viņas kādu stundu - uz beigām viņa jau bija pavisam miegaina. Kad viņš mēģināja aiziet, viņa turējās viņam klāt, murminā­dama, ka to nevēlas. Alekss noskūpstīja viņai ausi.

- Man jāiet, citādi aizgulēšos un nezināšu, kad lēks saule.

Viņš apģērbās un uz pirkstgaliem aizlavījās caur tumsu

uz savu salmu pīteni zem vīģes koka perlamutra pagalmā; viņš jutās vairāk nojāts nekā nobrāzts.

Viņš gāja pie viņas nākamajā naktī, un aiznākamajā arī. Viņam bija skaidrs, ka viņi nenodarbojas ar seksu vien - viņi mīlējās.

Pa dienu māja bija kļuvusi mierīgāka, nekā būtu gai­dāms, ja Muzī nolemtu šeit apmesties ar savu mazo galmu, ieskaitot viņa melno medību ērzeli Gailu, kurš bija tā nosaukts par godu velniem, kas nenogurstoši iz­seko savu laupījumu.

Ar visu to Ningala-Dameikina mūžigi skribelēja sa­rakstus uz vaska plāksnītēm un sdvi soļoja šurpu un turpu, it kā viņa būtu par ilgu sēdējusi sedlos. Ieradās tirgotāji, lai piegādātu pārtiku un vīnu, un izrotātu un sakrautu galdu krāģus un dēļus pagalmā: viesistabā visus iespējamos viesus nevarēja uzņemt. Sāka ierasties kāzu dāvanas, ko izstādīja viesistabā: Ķīnas vāze ar drakonu, jašmas figūriņa, kas attēloja valdonīgu sievieti, pusducis kubitu zīda, divas amforas Hiānas vīna, glīti ādas sedli, metamais šķēps, un tā tālāk. Gupta atsūtīja divus viltīgi savienotus spoguļus, tā, ka tie bezgalīgi attēloja viens otru kā laimīgs pāris. No Marduka tempļa pūram tika atsūtīts maiss ar zeltu.

Pagalms un vārtu priekša bija nemitīgi jāslauka, ka­pela jāsakārto. Virtuvē Mama Zabala darbojās tvaika un dūmu mutuļos, ražodama kaudzēm atkritumu, kas bija jāaizvāc un kārtīgi jāizkaisa uz ielas.

Pa to laiku saimniece Tesānija sēdēja savā istabā, ne­pievērsdama uzmanību jezgai un rūpēm, radīdama - tā viņa teica ērcīgajai tantei - poēmu.

Naktī pirms kāzām, kad Alekss ar Tesāniju gulēja bla­kus gultā, viņš pajautāja:

- Tū patiešām saceri poēmu?

- Jā, bet pagaidām galvā. To sauks Bābeles maukas.

- TU man to nolasīsi?

- Tā vēl nav pabeigta, Aleks Falleks. Man vajadzēs kādus deviņus mēnešus.

- Ā, bet to nevar skaidri zināt.

- Ja es pietiekami stipri ticēšu, tas palīdzēs man no­turēt īsto augli. Ak, jā, pavisam nejauši liku tantei Da- meikinai ielūgt kāzās Guptu. Ja viņam jākļūst par manu maskēšanās skolotāju, Muzī varētu jau laikus pierast pie viņa klātbūtnes.

- Tavs tēvs ieradīsies personīgi?

- Pēc visiem labajiem padomiem, ko viņš no manis dabūjis, es apvainotos, ja viņš tā nedarītu. Apvainotos arī lords Gibils. Vai tu pilnīgi nejauši gribi jautāt, vai jaunā Zarpanita pavadīs savu dzīvesbiedru?

- Pavisam godīgi, es priecātos, ja viņas nebūtu.

- Viņa droši vien būs.

Viņa bija arī.

Lielajā dienā Marduks un Debora-Zarpanita pēdējie ieradās pie parādes durvīm. Viņi cēli brauca četrriteņu karietē trīs magu un nelielas kareivju nodaļas pavadībā. Pagalmā un viesistabā jau bija pilns ar cilvēkiem. Līga­vainis ar tēvu staigāja apkārt, Ningala-Dameikina bija stūraini ieķērusies pēdējam elkonī. Tesānija vēl bija savā istabā, kārtoja parūku. Kapelā bija apmeties tiesnesis, kurš noturēs laulību ceremoniju. Zemākas kārtas pār­stāvji, kas bija iesaistīti šajā juridiskajā procesā, varēja savstarpēji pieglaimoties. Alekss bija norīkots pie vīna kausiem, bet tagad tikai izlikās tos piepildām, klausīda­mies Guptas tērgāšanā.

- Tā kā esmu pagodināts ar ielūgumu, saprotu, ka tava misija bija veiksmiga. Pastāsti, lūdzu, kas tev bija jādara!

- Nevaru, dižais guru.

- Ha-hā! Ļoti privāts guru, īpaši angažēts kādai lēdi­jai, kura vēlas pārvietoties pa savu māju neredzama. Man jāuzmanās, ka nekļūstu par jautrās dāmas rotaļlietu: par cilvēku sabiedrības ēnas zonā, kurš izpilda šaubīgus uzdevumus, kādos neviens prātīgs cilvēks neielaidīsies. Un izpildītie uzdevumi tikai vairos tiem līdzīgus nā­kotnē. - Indietis uzmanīgi pētīja Alekša seju. - Nu, vai trāpīju mērķī?

Gupta jaunā Moriēla lomā - ja neuzmanīsies? Vai tas bija patiesais iemesls, kāpēc Tesānija vēlas Guptu par savu privātskolotāju? Maskēšanās stundas - kā iemesls, kā aizsegs? Tesānija šķita emocionāli vai morāli mainī­jusies, bet veci paradumi tik vienkārši neizgaist. Varbūt tādi paradumi nepieciešami, lai izdzīvotu - vai vismaz nenomirtu - šis pilsētas vidē?

Gupta iesmējās.

- Aleks, pat ja uz tavas sejas iededzināts lauvas zī­mogs, lai novērstu uzmanību, tā ir pilnīgi atklāta seja! Manis dēļ neuztraucies. Ja reiz ir izdevies apburt kobru no dzīvnieku valsts, tad nav grūtibu apburt ari cilvēkvei­dīgās čūskas, arī pašas viltīgākas. Mēs visi mugurkaula pamatnes līmenī esam kobras - un tas ir ļoti tālu no galvas. Smadzenes, gribēdamas būt pārāk gudras, biežāk mūsu instinktus apslāpē nekā trenē. Lēdija Tesānija iemā­cīsies vairāk nekā kļūt neredzama. Viņai vajadzēs iemā­cīties skaidrību. Lai maskētos, pirmkārt, nepieciešams kļūt par caurspīdīgu stiklu bez kāda netīruma. Kad tas notiks, tu, kas viņu mīli, arī varbūt iemācīsies skaidrību.

- Viņu mīlu? Apklusti. Ko tu runā?

- Ja es klusēšu, kā es tev varēšu pastāstīt? Bet neva­jag jau. Man nav jābūt jūsu mīlas Pandaram - jo tu dzīvo viņas mājā, bet es tikai nāku ciemos.

Tājā mirklī pats dievs-priesteris iesoļoja pagalmā rok­rokā ar Deboru-Zarpanitu, kas bija apmetnī, bet bez plī­vura. Viņiem sekoja tris magi; divi kareivji nostājās abpus vārtiem. No ielas varēja dzirdēt zirgu zviedzienus un kareivju balsis.

Deboras skatiens tiešām pārslīdēja Aleksam, kad viņa pavadīja dzīvesbiedru uz kapelas pusi. Bija pilnīgi acīm­redzams, ka viņai nav nojautas, kas viņš ir - tai viņš bija tikai vergs. Pat ja vēlāk Alekss arī varēja viņai pienākt pietiekami tuvu, lai varētu kaut ko iečukstēt ausī, viņš bija nolēmis neatklāt viņai patiesību. Viņai, viņš domāja, esmu neredzams. Viņā uzmutuļoja prieks. Tajā mirklī viņš juta, ka viņas tēls pazūd no sirds - viņa tagad bija tikai svešiniece.

Tesānija, ievīstīta baltā satīnā, pūderētu greznu pa­rūku galvā, seju izkrāsotu ar sudrabu un zeltu, lēni no­kāpa pagalmā.

Kad svinības bija beigušās, visi kārtojās gājienam. Māja, ko lords Gibils bija nopircis jaunlaulātajiem, - Tesānija to vēl nebija redzējusi - atradās jaunajā pilsētā otrpus upei.

Tesānija ar Muzī brauca vienos lēnos divričos, Gibili seniori - otros. Anšars, Mama Zabala un pāris kalpones gāja nopakaļ aiz ratiem uz veltņiem un ragavām, kurās bija sakrautas mantas un kāzu dāvanas; tās vilka vai stūma algoti nesēji. Kareivji eskortēja vezumus, lai vie­tējiem laupītājiem nebūtu laimīgā diena. Kareivji bija tie paši, kas atbrauca līdzi Mardukam. Viņš ar Zarpanitu bija devušies atpakaļ uz savu templi vienīgi magu pavadībā.

Praksis palika Rakstvežu ielā par tukšās mājas virs- sulaini; viņam bija uzdots nolīgt dažus cilvēkus, lai māja nesabruktu. Lords Gibils pats bija izvēlējies jaunās rezi­dences pārvaldnieku - Muzī personīgo kalpotāju. Gibils bija izraudzījis arī jaunu durvju sargu, jo lēdija Gibila baidījās, ka Tesānijas auglību var ietekmēt skatīšanās uz klibu nēģeri. Pagaidām nebija skaidrs, ko darīs ar veco māju, bet slepenās ejas dēļ uz templi, tai bija jāpaliek Marduka īpašumā. Ningala-Dameikina (kas ari nebrauca jaunajiem lidzi) paziņoja, ka izmantos šo māju par pilsē­tas rezidenci, kad viņa jutīsies spiesta atrauties no medī­bām plašajos laukos.

Gājienā bija arī grieķu ārsts Kasandrs. Viņš bija iera­dies kāzās kā lorda Marduka viesis. Viņš bija ieradies ar visu zāļu somu pār plecu, neiztrūka arī vīna upurtrauks un profesijai piederīgais kvēpeklis. Kasandram bija sid­rabainas sprogas, gludi skūts zods, labsirdīga, tēvišķa izteiksme sejā. Viņa līkais deguns izskatījās pēc kāda instrumenta, ar ko izvilkt tārpus no cilvēku pēdām. Dzīru laikā Tesānija iesaistīja Dr. Kasandru glaimīgā ķircinā­šanā, pret ko viņam nebija nekādu iebildumu. Kasandrs bija izplūdis viedās runās par dzīvi. Iespējamo pacientu atbalsts viņam patika, ja vien tie neapstrīdēja viņa diag­nozes. Opozīcija varēja viņā izraisit visai bargu attieksmi. Tātad šis cilvēks ir atbildīgs par mikstūru, kurai patei­coties dzimst zēni. Šis ir ķirurgs, kas uzšķērdīs Tesānijas vēderu, lai izņemtu jaundzimušo, tad sašūs atpakaļ. Viņš devās savā pirmajā mājas vizītē, lai zinātu, kur māja atrodas.

Gājiens virzījās pa ceļu gar upi, garām Marduka tempļa Eifratas vārtiem uz tiltu. Pa ceļam Muzī meta pa monētai ubagu zēniem, kas plēsās un cīnījās, kamēr labdaris sauca: - Re kur ir! Bloķē un gāz zemē! Zemē! Mauc viņam! Tikuši pāri upei, viņi gāja pa Adada ceļu, kas veda uz Adada vārtiem pilsētas rietumos, vētru vārtiem. Krusto­jumā ar Larsas ielu gājiens pagriezās uz dienvidiem. Atšķi­rībā no īpašumiem pilsētas centrālajā daļā, kur māju sienas atdūrās ielās un dārzi rotāja iekšpagalmus, šeit, priekšpilsētā, augstām, dzelkšņotām sienām apjozti, dārzi ieskāva mājas. (Aiz pilsētas rietumu sienas bija priekš­pilsētu nabaga radinieki, zedeņu žogi, noasinātu mietu rindas vai ērkšķu dzīvžogi, kas aizsargāja dārzeņu lau­kus un kleķa mājeles.)

Jaunā māja atradās šķērsielā labu gabalu no Larsas ielas; tā bija kompromiss starp piepilsētas dzīvi, iespē­jamu tuvumu metropoles sirdij un ērtu izeju no pilsētas, kad Muzī gribēs doties medībās. Viņam tikai jānokļūst līdz Larsas vārtiem dienvidos un Borsipas prāmim.

Gājiena galvgals sasniedza vārtus, kas bija ierīkoti augstā, garā dārza sienā. Mazītiņā nededzinātu ķieģeļu vārtu sarga būdiņa bija tieši tik liela, lai labi noaudzis vīrs tajā varētu gulēt, izstiepies uz grīdas, lūr miera stājā stāvēja drukns vārtu sargs, sveicienam satvēris īsu zobenu šķērsu kailām, muskuļotām krūtīm. Viņa galva pievie­nojās pleciem bez redzamas kakla starpniecības. Viņa cietos melnos matus, iespējams, pļāva ar izkapti, nežēlī­giem vēzieniem notīrot galvu. Sarkans deguns rosināja uz domām, ka viņam piemīt kāds trūkums - viņš varētu būt dzērājs, varbūt no tiem, kas ātri reibst, kļūdams par naidīgu mehānisku radījumu.

Tesānija atteicās iebraukt pa vārtiem. Viņa apsūdzoši rādija ielas dziļumā.

- Kas tā par briesmu zirni?

Visi, ieskaitot vārtu sargu, pētija ielas malu. lūvu, kaut gan ne pārāk tuvu vārtiem, pa pusei aprakts nezālēs, gulēja stīvs kaķa līķis. Uz tā bija apmetušies pāris duču mušu.

- Ko šī riebeklība te dara?

Iejaucās lords Gibils.

- Tūlīt novāc to draņķi, Netičin, un sadedzini. Tev no algas tiks atvilkts viens šekelis par nolaidību.

Kā iedraudzēties ar vārtu sargu, domāja Alekss.

- Nē, - sacīja Tesānija. - Viņš ir mans darbinieks, un es izvēlos nesamazināt viņa algu. Šodien ir mana kāzu diena, un esmu priecīga. Varbūt viņš vairs neredz tik labi kā agrāk.

- Kundze, - Netičins svinīgi teica, - es redzu labi; bet jūsu acis ir asākas par manām, - tāpat kā jūsu laipnība ir lielāka nekā visiem cidem. - Viņš runāja tā, it kā iespiestu savus vārdus mūžības audumā. Viņš pamīņājās no vie­nas ziloņkājas uz otru. - Kundze, varbūt kaķis te nesen atlidis. Dzelkšņi uz sienām ir svaigi ieziesti ar indi.

- To darīji tu?

- Tieši tā, kundze. Kaķis droši vien bija stulbi neveikls.

- Tū tāds neesi. Kā tu tiki līdz dzelkšņiem?

- Ar trepēm, kas glabājas man aiz mājas. Es domāju pie sevis - miera traucētājiem ieeja aizliegta!

Tesānija veltīja viņam smaidu.

- Tū labais un uzticīgais kalps.

Kamēr Netičins aizdimdēja pa ielu savākt beigto kaķi, gājiens devās iekšā sienu ieskautajā, mazliet pamestajā dārzā. Bija redzams, ka neviens ilgi nav apgriezis rozes un apcirpis tamariskus vai izkaplējis virzu un vārpatu; kaut kādi mēģinājumi bija izdarīti pavisam nesen, lielā steigā. Dārza malā slinki gruzdēja nezāļu kaudze. Rozes staipījās ērkšķainām rokām, ziedu bija pavisam maz, lapas - klātas ar miltrasu vai melniem pleķiem. Smil­šainā augsne joprojām bija pilna zāles kumšķiem un sīkziedainām nezālēm, it kā ravētājs pusceļā būtu apjē­dzis, ka ravēšanas beigās viņš iegūs tikai tuksnesi. Dārzs būtu bijis skaistāks, ja nekas nebūtu darīts. Pati māja kādu laiku bija stāvējusi tukša. Tai bija divi pieplacināti stāvi un tornis dienvidu galā. Tornim bija trīs stāvi un logi pašā augšā. Citādi tikai galvenā ieeja sašķēla mājas sienas zigzagus.

Zemē gulēja kaudzes ar zirgu mēsliem. Tesānija sa­rauca degunu.

- Es ļoti atvainojos par šīs vietas stāvokli, - viņai sa­cīja lords Gibils. - Visu rīkojām steigā. Pēc pāris mēne­šiem dārzs būs tikpat lielisks kā māja.

- Tie mēsli palidzēs, - piebilda Muzī.

- Kaudzē, kur mušām uzmesties? - jautāja Tesānija.

- Mēsli baro puķes.

- Tajos nav puķu, vīrs un pavēlniek. Tajos pārsvarā ir nezāļu sēklas. Aleks, - viņa pasauca vergu, - lūdzu, sa­tīri te visu. Sakārto, saliec pa vietām. īpaši aplej nabaga rozes. Tās cieš no nolaidības.

- Tas tev nedraud, mana roze! - pavēstīja galantais Muzī, kamēr viņa skatiens nostalģiski kavējās pie zirg- āboliem.

Ar briesmīgu vaukšķēšanu un rejām gar mājas stūri brāzās liels brūns suns, vilkdams nopakaļ pavadu.

- Tiki - Tiki - Tiki! - Muzī izlēca no divričiem. Viņš pārtvēra dzīvnieku, pirms tas paspēja izraisīt jucekli: apgāzt cilvēkus vai ratus. Nerūpēdamies par savu izšūto kāzu tērpu, Muzī apgāza suni uz muguras un pakasīja tam vēderu.

Suņa pieskatitājs arī bija klāt: vasarraibumainais, gaiš­matainais pusmūža vīrs izskatījās pēc bijušā kareivja. Muzī turpināja ņurcīt suni, kamēr otrais paspēja piestip­rināt pavadu pie apkaltās kakla siksnas.

Muzī uzslējās kājās, novārtījies putekļos un suņa spal­vās. - Tiki pēc manis ilgojās! - Viņš stāstīja līgavai. - Es tik nedomāju, ka viņš jāņem līdzi uz kāzām.

- Kas ir tas cilvēks, kas suni palaida?

- Tas ir mans cilvēks, Irra. Irra, tā ir tava jaunā saim­niece.

- Kundze. - Irra asi pielieca galvu uz vieniem sā­niem. Lēkājošais suns neļāva kaut cik pieklājīgi paklanī­ties - pat ja Irra būtu to gribējis.

Alekss redzēja, ka Tesānija pasauc Irru pie sevis.

- Piesien to lopu, - viņa asi teica. - Un lai viņš neno­rautos, lieto metālu, nevis ādu.

- Tiki tikai spēlējas, - protestēja Muzī.

- Es neļaušu, lai viņš noķēpā man apģērbu vai sakož manu vergu, kamēr tas ievieš šai tuksnesī kārtību. Un tu, Irra, vai tu domā, ka man gribējās, lai mani sveic tāds slienains, zobains ķēms? Es neciešu suņus. Es esmu lau­vas meita.

Irra stāvēja miera stājā, bet uzmanību viņš bija pie­vērsis Muzī.

- Nu, piesien Tiki ķēdē.

Virssulainis sāka vilkt dzīvnieku prom.

- Irra! - Tesānijas balss skanēja kā pātagas cirtiens.

- Kundze?

- Kad es kaut ko saku, Irra, tu dari, ko es saku.

- Jā, kundze. Bet ja - ja nu jūs man liktu pārgriezt Tiki rīki? Piedodiet, lūdzu, es tikai pajautāju.

Lords Gibils steidzīgi pameta savus divričus, piegāja pie Irras un no visa spēka iesita tam pa seju.

- Tu kalpu un vergu priekšā uzdrošinies apstrīdēt savas saimnieces varu? Tev tiks atņemts… - Viņš pagrie­zās pret Tesāniju. - Dārgā vedekla, es pārkāpju savas piln­varas.

- Viņš zaudēs trīs šekeļus no algas… tos saņemot at­pakaļ ar procentiem pēc deviņiem mēnešiem, ja viņš pildīs savus pienākumus tā, ka esmu ar viņu apmierināta.

- Saprātigs spriedums! - pavēstija lords Gibils. - Gudra sieva ir dārgums, - viņš sacīja dēlam, ja nu tas nebūtu pamanījis. Lēdija Gibila nenoteikti pamāja ar galvu.