Bābeles maukas

Astotā nodaļa, kurā lauvu medības aiziet par tālu

Medību nometne atradās savu divdesmit minūšu gā­jiena (vai piecu minūšu jājiena) attālumā no Olimpa strauta. Tas bija viens iemesls, kāpēc nometnes iemītnieki bija - un palika - netīri. Olimps bija vienīgais ūdens avots visā apkaimē, bet nometne pie paša avota būtu aizbai­dījusi biklos zvērus un sakaitinājusi niknos.

Paši dzīvnieki ievēroja tādu kā dzeramās vietas etiķeti: neviens nenogalināja pie avota, un mednieki pakļāvās Bābeles likumam par trofeju skaitu, ko drīkstēja iegūt. Nejaušam jātniekam medību parks, kurā ietilpa pusdu­cis attālu oāžu, šķita bezgalīgs, bet nesaprātīgas medības iznīcinātu lauvu un ziloņu krājumu pāris gados. Reizēm mednieki, kas par īpašajām tiesībām maksāja bargu naudu pils kasē, skaitīja tikai pieskārienus zvēram, nevis lielo medījumu ādas; tāpēc Muzī bija tik pateicīgs par izcilo iespēju nodurt ar šķēpu satrakotu ziloni.

Pusducis milzu telšu, viena karaliskā purpura krāsā, bija nostiprinātas kailā zema pakalna virsotnē, ko pus­lokā ieskāva citi pakalni, apauguši ar meskito un palo- verde kaktusu mežģīnēm, sīku kanjonu izroboti. Šur tur klinšainas atlūzas iesniedzās līdzenumos, kur kreozota krūmus drīz aizstāja kaktusi, lūr, labu gabalu no nomet­nes, ganijās mežonīgās kazas. Vientuļš meža ēzelis reizēm iezviedzās augstā balsī; četras asragu antilopes satrūkās un aizlēkšoja prom.

Bābele (pamatā - Bābeles tornis) bija redzama pie ho­rizonta, tīta dūmu un lauku zaļuma dūmakā. Daudz tālāk rietumu pusē bija Arābijas tuksnesis, nešķērsojamas izde­gušas platības. Ja stāvēja pakalnu pusloka augstākajā virsotnē, austrumos nevarēja saskatīt pat neauglīgo Per- sijas Zagrosa kalnu virsotnes.

Tā kā šis bija pirmais valdnieka izklaides pasākums vairāk nekā pēdējo divu gadu laikā, medībām atļauju deva pats Antipaters, galvenais Medibu inspektors un Galma Medību Parku uzraugs. Drīkstēja nogalināt lauvu tēviņu un mātīti. Saskaņā ar tradīciju, atšķirībā no pie­skārieniem, zvērus drīkstēja nogalināt tikai kājnieki, vē­lams - gandrīz kaili mednieki; tad nu bija iespējams, ka neviens lauva tā arī netiks nogalināts. Tā kā gadījums bija ļoti ievērojams - Aleksandrs atgriezies dzīves mutuļos - bija nepieciešams, lai vismaz puse medību plāna tiktu iz­pildīta.

Kalpotāji zirgu mugurās bija devušies izlūkos mēļajā rītausmas pustumsā. Tagad, stundu vēlāk, kad ēnas kļuva tumšākas no lecošās saules, izlūki atgriezās nometnē. Viņi nebija atraduši lauvu praidu netālu no Olimpa, bet Irra ziņoja, ka redzējis maitasputnu riņķojam pakalnu otrā pusē, aiz austrumu līdzenuma.

Medību dalībnieki drīz vien izjāja savās gaitās. Alekss palika nometnē lidz ar citiem vergiem un kalpotājiem. Saule pakāpās augstāk, cepinādama kalna galu. Drīz visi rīta darbi bija padarīti. Karaliskajā ēdienkartē todien bija sālītas zivis, vēršu mēles želejā, selerijas un siers, alus un vīns. Tika uzmeklēta valdnieka telts nojumes paēna; zemē iezīmēts sarežģīts tiklots raksts; salasīti dažādu krāsu kvarca gabaliņi; parādījās metamie kauliņi un dažādu krāsu diegu murskulis - un varēja sākties Bābeles spēle, lai īsinātu dienu.

Noteikumi bija šādi. Katrs spēlētājs kļuva par vienu dievu pēc izvēles: Marduku vai Ištaru, Šamašu vai Sinu, vai kādu citu. Katrs dievs sāka spēli no sava tempļa ar mērķi pieskarties visu tempļu (izņemot vienu) pakājēm, bet nekur nešķērsojot tā spēlētāja ceļu, kura templi izvē­lējies sasniegt pirmo. Pašās beigās viņam bija jāieņem Bā­beles torņa virsotne.

Katrs spēlētājs meta kauliņu, tad pārvietoja savu kvarca gabalu par attiecīgo īkšķa platumu skaitu pa pilsētas ielām un noieto maršrutu iezīmēja ar krāsainu diegu. Tikko bija sasniegts pirmais templis - tikko Šamašs sa­sniedza, piemēram, Ištaras templi - Šamašam bija jāņem vērā arī ceļš, ko bija izvēlējusies Ištara, lai nākotnē viņa nenosprostotu viņam ceļu; Ištara, savukārt, izvēlējās ceļu tā, lai viņu maksimāli kavētu un, ja iespējams, iespun­dētu vienā kvartālā, jo viņš viņai nespēja traucēt.

Bet viņai, savukārt, būs jāpieskaras cita tempļa pakā­jei - ne Šamaša, jo tas viņu bija sasniedzis pirmais, bet, teiksim, Marduka - un kamēr Ištara mēģina kavēt Ša­mašu, viņai pašai būs jāveido ceļš tā, lai tiktu pie visiem pārējiem tempļiem (izņemot Šamaša), bet netrāpītos pa ceļam Mardukam. Pa to laiku Marduks mēģināja apturēt Ištaru, vienlaikus izvairīdamies no Sina, kura templi bija apmeklējis pirmo.

Līdztekus, protams, Šamašam jāuzmana Marduka ceļš, jo Marduks var viņam palīdzēt apturēt Ištaru, un tamdēļ ir jāvēro ari Sina ceļš, jo tas kavēs Marduku.

Alekss pirmo reizi piedalījās Bābeles spēlē, kuru bija redzējis ļaudis spēlējam spēļu istabās, pulciņos satupu­šiem ap koka karšu dēļiem. Bet, pārvietodams ametista kvarca gabaliņu, kas pārstāvēja gaisa dievu Enlilu, viņš juta, ka šo spēli spēlējis gandrīz visu iepriekšējo gadu. Nikni saspīlēto klusumu retumis pārtrauca tikai zvēresti, lamuvārdi un vilšanās nopūtas.

Diezgan bieži šajā spēlē - tā bija sacījis pils kalpotājs, kas jaunpienācējam paskaidroja noteikumus - neviens dievs Bābeles torni nesasniedza. Bābeles spēles meistari, kam bija īpaši trenēta atmiņa, spēlēja bez krāsainajiem diegiem, lai apzīmētu maršrutus. Ceļus pieraksdja neredzami šķīrējties­neši uz vaskotiem dēlīšiem. Spēles meistari necieta nejau­šības elementu, ko spēlei piešķīra metamie kauliņi, viņi vienkārši pārvietojās par īkšķa tiesu, kad pienāca viņu kārta.

Pirmā spēle beidzās ar neizšķirtu īsi pirms pusdien­laika, lai gan Alekss jau krietni pirms tam tika ieslodzīts Zababas rajonā, kur tad bezmērķīgi klīda šurpu turpu. Tā kā zirnekļa tīkls, ko viņš pina sava rajona ielās, vēl varēja aizkavēt dievu, kas pirmais bija sasniedzis Enlila templi, bija aizliegts izstāties no spēles.

Spēlētāji atsvaidzinājās no ūdens maisiem un uzkoda mazliet miežu maizes ar augļiem. Viņi apsprieda, vai ne­vajadzētu nosnausties, bet tomēr sāka jaunu spēli. Arī tā visai ātri beidzās ar neizšķirtu.

Tāpat beidzās arī trešā.

Tomēr ceturtā spēle stiepās garumā, kamēr dīvainā kārtā visi dievi, izņemot divus, nespēja pārvietoties, un brīvi bija palikuši Ištara - ar kuru spēlēja Alekša bijušais padomdevējs, un Enlils, ar kuru spēlēja Alekss pats.

Nu Ištarai un Enlilam bija jāatrod ceļš pamatīgi sarež­ģītā dažādu krāsu diegu mudžekli; viņi abi gatavojās sākt galīgo spirālveida kāpienu Bābeles tornī, Enlils no Bor­sipas vārtiem, bet Ištara - no Ištaras vārtiem.

Ar diviem kauliņiem Alekss uzmeta deviņi.

No klajuma puses atskanēja klusa dunoņa.

- Viens jātnieks, - sacīja kāds vergs.

- Hirpinām.

Pakavu troksnis drīz pieauga, tad pēkšņi zaudēja ritmu, jo zirgs sāka kāpt augšup pa nogāzi. Alekss pārvietoja savu kvarca gabalu prom no Borsipas vārtiem, klusībā vēlēda­mies, kaut varētu izmantot kanalizācijas tuneli kā sle­penu ieeju Bābeles tornī.

Pēc pusminūtes putās nodzīts zirgs sprauslodams apstā­jās pie teltīm. No tā nokāpa pārkarsis, putekļains Anšars.

- Aleks! Kur saimnieks Muzī?

- Kas noticis, Anšar? - Alekss baidījās, ka jau zina.

- Saimniecei Tesānijai ir sākušās dzemdības! Mama Zabala apgalvo, ka dzemdību sāpes ir pārāk agri. Nemaz nav normāli! Kundze ir slima. Mēs pasaucām Dr. Kasandru.

- Vai viņai sāp?

- Viņas ķermenis mokās. Tas nevar izgrūst bērnu. Briesmīgi!

- Vai Gupta guru ir mājā?

- Tas? Viņš bija vakar. Kāpēc viņam būtu jānāk šo­dien? Kur ir saimnieks Muzī?

- lūr, aiz kalniem, - sacīja spēlētājs, kas bija Šamašs.

- Būs noteikti atpakaļ līdz krēslai, - sacīja Ištara. - Pa­liec te, citādi tu viņu palaidīsi garām.

- Atvainojiet, bet es nevaru spēlēt tālāk, - sacīja Alekss. - Es nespēju koncentrēties.

- 1b gandrīz esi uzvarējis, - iebilda viņa pretinieks. - No tevis iznāktu labs spēlētājs.

- Vai ne? Man liekas, dzīve man tikko uzmetusi divus tukšos.

- Tas ir kā? Uz šiem kauliņiem nav tukšo.

- Uz manējiem šodien ir. - Alekss stingi blenza uz smilšu zīmējumu, kas bija piekaisīts ar diegiem, vēlēda­mies, kaut varētu ielēkt pilsētas attēlā un acumirklī nokļūt mājās. Bet arī ja viņš būtu mājās, kāds no viņa labums?

- Nolādēts, nolādēts, - viņš rūca un pārlaida roku zimējumam, izdzēsdams veselu rajonu, saputrodams ceļu diegus.

- Eu, - ieņurdējās viņa pretinieks.

Anšars skatījās uz viņu ar līdzjūtību, bet izbrīnā.

Mednieki atgriezās pēc stundas, nikni un bez lauvas.

- Vīnu valdniekam! Vīnu mums visiem! - ierēcās ģe­nerālis Perdikass. Vergi un kalpotāji metās saņemt zir­gus, pasniegt atspirdzinošus dzērienus. Suņi pacēla kājas pret telšu mietiem, kas kopš rīta palikuši neapslacīti, tad izkāra garas mēles.

Anšars bija pieskrējis Gailam un sagrābis seglus, ne­ļaudams Muzī nokāpt.

- Kungs, jums šovakar jājāj uz Bābeli! Jūsu sievai pēk­šņi un briesmīgi ir sākušās dzemdības!

- Ko?

- Viņai sākušās dzemdību sāpes, viņa mokās.

- Ak dievi. Kad?

- Sāpes sākās pusdienas laikā. Drīz spazmas kļuva briesmīgas.

- Kas tevi atsūtīja? Ārsts? Mans tēvs? Kas ir pie viņas?

- Saucām abus. Es jāju pats.

Valdnieks jau bija nokāpis no zirga un iegrīļojies pur­pura teltī, viņam uz pēdām sekoja Antipaters. Viņš bija kā noputējis dusmu mākonis. Ģenerālis Perdikass apgrieza zirgu uz viņu pusi.

- Nepatikšanas, Muzī jaunskungs?

Kad Muzī viņam pastāstīja, ģenerālis sarauca pieri. Viņš bija cilvēks ar īsu kaklu un pelēkiem, iespējami īsiem matiem un pavisam šauru pieri. Viņa bārda bija sirma un apgriezta četrstūraina.

- Jums neveicas, Muzī jaunskungs. Un nav arī trofe­jas, ko viņai parādīt. Rīt nāksies jāt nopietnāk un tālāk.

- Nav Irras vaina, ka lauvas aizšmauca.

- Viņš bija jūsu izlūks, kungs. - Tātad Muzi bija netieši vainīgs pie beigtas lauvas trūkuma. Smieklīgs mednieku etiķetes fragments; lepnuma jautājums, domāja Alekss.

- Man… ē… man jābrauc uz pilsētu.

- Uz pilsētu? - norēcās ģenerālis. - Tū nedrīksti at­stāt valdnieka svītu.

- Es varu lūgt viņa atļauju.

- Muļķības! Viņš nav noskaņojumā, kamēr neizdzers pāris kausu. Un tad varbūt viņš būs citā noskaņojumā. Klausies mani: tev tika parādīts liels gods.

- Es to ļoti labi saprotu, ģenerāli.

- Ja tu aizbrauksi, viss izgāzīsies. Dzirdi, jaunais cil­vēk? Savādāk būtu, ja tu mums nodurtu lauvu. Tev tas neizdevās. Nevienam neizdevās. Mums vajag vismaz vienu lauvu rokā. Līdz tam laikam tu nedrīksti izkāpt no pa­sākuma un samazināt mūsu izredzes. Es tev dodu labu padomu - kā to darītu tavs tēvs.

- Bet mana sieva…

- Jau droši vien ir dzemdējusi. Viņa sāka pirms vai­rākām stundām. Tev vajadzēs vēl pāris stundu, lai aiz­rikšotu līdz pilsētai. Vairāk tu no tā klepera neizspiedīsi, ja negribi sabeigt lopa sirdi. Neesi idiots. Nāc uz vald­nieka telti. Vīns dzēsīs tavas bēdas.

- Ko viņa par mani domās? Ko par mani domās ļaudis?

- Tava sieva ir pārāk aizņemta, lai domātu. Svarīgāk ir padomāt, ko domās valdnieks. Ja viņa ir daudzmaz sa­karīga sieva, es tev pateikšu, ko viņa domās, ja tu aiz­brauksi. Viņa domās, ka tu esi muļķis.

- Viņa var nomirt.

- Tad viņa vispār neko nedomās.

- Viņa ir Marduka meita!

- Un šī ir valdnieka nometne. - Ģenerālis noslīdēja no segliem. - Neapbēdini mūs, Muzī jaunskungs. TU jau reiz iesiti valdniekam metaforisku pļauku.

- Tā nebija.

- Uzskati ir dažādi.

Muzī pagrūda Anšaru malā un nokāpa no zirga. Ģe­nerālis uzsita viņam pa muguru, un abi kopā devās uz valdnieka telti.

Vispirms violeti kļuva pakalni, tad - visa pamale no zenīta līdz pat rietumu horizontam. Purpura teltī aizsā­kās dzīres. Tās turpinājās vēl pāris stundu pēc tam, kad vakara zilganās asinis bija pārvērtušās nakts tumsas mu­tuļos, ko nemaz nekliedēja retās laternas; tās vairāk kal­poja par orientieriem cilvēkiem, kas pārvietojās nometnē. Iepriekšējā dienā bija sakrauta kreozota krūmu kaudze, kas tagad bija labi apvītuši. Šo sārtu aizdedzinās tikai tad, ja lauvas apdraudētu nometni. Kreozots degs ātri. Uz­ausa pusmēness.

Beidzot tika dota pavēle nest aukstos ēdienus, un Alekšu pasauca, lai tas apkalpotu pie galda. Tagad viņš varēja redzēt to, ko līdz šim tikai klausījās. Muzī, Antipaters un ģenerālis Perdikass sēdēja uz apaļīgiem spilveniem uz paklājiem nosegtās zemes. Valdnieks ik pa brīdim vai nu izstiepās uz sava zemā dīvāna kā bijušais slimīgais siba- rīts, vai arī strauji apsēdās uz pašas maliņas, uzmanīgi klausīdamies tā brīža runātājā, kā tiesnesis vai runas māk­slas skolotājs acīm urbdamies pārējos, prasīdams, lai dktu pausts nākamais viedoklis. Alekss drīz saprata, ka trim klātesošajiem valdnieks dod tēmas, par kurām jārunā interesanti, jautri un stingrā balsi, ne mirkli nepārtrau­cot dzert vīnu. Kad valdniekam temats apnika, viņš pār­trauca runātāju un paziņoja jaunu tēmu - tā varēja būt īstā Sfinksas mīkla, krokodilu paradumi, piramīdu noslē­pumi - par kuru kādu laiku runāja ar krāšņu dedzību un iereibušu nesakarību, tad atkal atkrita ļengani dīvānā, sašķiebdams vīna kausu rokā.

Muzī izskatījās priecīgs par atelpu un balastu, ko pie­dāvāja ēdiena nesēji.

- Saderam, - pavēstīja valdnieks, paķerdams seleri­jas kātu, - ka vergs var tikpat labi uzturēt sarunu kā brī­vais! Ko, Antipater?

Izkāmējušais, bet dzīslainais Antipaters diplomātiski sacīja:

- Daži vergi Grieķijā ir labi izglītoti, augstība. Dažus izmanto par skolotājiem. Tāpēc būtu nepareizs siloģisms, kas apgalvotu, ka tādējādi visiem vergiem piemīt šādas spējas. Visumā verdzība nozīmē, ka cilvēkam kaut kā pietrūkst. Varbūt tikai kādas likteņa iegribas dēļ! Tomēr tajā pašā laikā verdzība piedāvā vietu dzīves ēzeļiem pretstatā dzīves ērzeļiem un lauvām. Tādējādi vergiem smagi jāstrādā, un daži no tiem pat pārliecinoši zviedz. Verdzību atcelt būt tikpat neiespējami kā likt lauvām ēst zāli. Demokrātija bieži kļūst vāja tāpēc, ka tiek uzklausī­tas visas balsis, un daudzas no tām ir ēzeļu brēkšana.

- Kā lai pārbauda manu domu? - Aleksandrs uzstāja. - Kāpēc ne eksperimenta ceļā? Es saderēšu uz vienu zelta talentu ar Muzī jaunskungu, ka vergs var mani uzvarēt diskusijā, pateicoties verga paša iedzimtajam saprātam un loģikai.

Muzī nervozi pacēla acis no savas vērša mēles.

- Es izsaucu uz sacīkstēm Muzī jaunskungu, - turpi­nāja valdnieks, - jo redzu, ka mūsu vidū ir vergs, ko viņš augsti vērtē. Tādam vergam taču jābūt ar īpašām spē­jām, vai ne?

Alekss nu bija uzmanības centrā.

- Jūsu augstība, - Muzī steidzīgi teica, - vai gan vergs uzdrīkstētos jūs uzvarēt diskusijā, pat ja to spētu?

- Pareizi, - noņurdēja Perdikass. - Patiesi saprātīgs vergs censtos zaudēt. Viņa uzvara varētu sagādāt nepa­tikšanas viņa saimniekam.

Valdnieks sasita rokas.

- Es izdodu likumu! Tāpat kā Olimpiskajās spēlēs un ap Delfu orākulu ir pamiers, tā arī šis vergs uz šo nakti būs brīvs cilvēks. Viņš pievienosies mums pie galda. Uz­lieciet viņam galvā manu zelta lauru lapu kroni.

Pils kalpotājs steidzās pie karaliskās ceļojuma somas, un Alekss sajuta, ka viņam galvā uzliek metāla vainagu, kas iegriežas ādā.

Valdnieks Aleksandrs uzsita pa dīvānu.

- Nāc, sēdi man blakus. 1b man patīc labāk par visiem puišiem, ko esmu redzējis, kopš Hēfaistions devās uz de­besīm. Tava seja pat šķiet pazīstama, it kā es to būtu redzējis savas slimības sapņos.

Tad, re, no kurienes vējš pūš, nodomāja Alekss.

Valdnieks negrasījās atcelt verdzību, kā laikam bai­dījās Antipāters, kas tagad šķībi smaidīja. Tas nebija arī nejauši radīts plāns, lai kaut kāda iemesla dēļ pazemotu Muzī.

Valdniekam patika Alekss.

- Ja šis brīvais cilvēks (šonakt brīvais) mūs ieprieci­nās, - Aleksandrs sajūsmā turpināja, - tad viņš par balvu rīt jās medībās. - Valdnieks aplika Aleksam apkārt roku un uz mirkli piespieda sev klāt. - Izskatās, ka viņam ir pietiekami muskuļu, lai izaicinātu nāvi vai slavu. Nedrebi tik ļoti, brīvais! Šonakt tu esi gandrīz mans līdzinieks.

- Pavēlniek, - domigi sacīja ģenerālis, - lords Aristandrs varētu apšaubīt jauna Hēfaistiona ieviešanu… no tautas masām, ja tā var teikt. Varbūt pat ne no tautas.

- Mēs esam jūdzēm tālu no Bābeles, mans ģenerāli. Un es taču esmu piedzēries, vai ne? Tāpēc uzmani savu mēli. - Valdnieks iedūra ar pirkstu vērša mēles želejā. - Apēd to! Apēd savu lielo vērša mēli! - Viņš muļķīgi ieķiķinājās. - Ja vien mēs šodien būtu nogalinājuši lauvu, cik savādāka man būtu sajūta.

Perdikass paklausīgi nogrieza plānu mēles šķēlīti, bet valdnieks parāva visu paplāti uz savu pusi.

- Tu ēd mēli, brīvais cilvēk! - viņš lika Aleksam. - Lai tavā mutē tiktu veselīga mēle, pirms tu kļūsti par ora­toru. Aprij to, saplosi zobiem.

Alekšu pārņēma dažāda līmeņa nelaimes sajūtas. Viņš paņēma abās rokās visu mēli un sāka grauzt no vidus, cerēdams, ka sliktas galda manieres liks Aleksandram pār­domāt jautājumu par jaunu gultas sildītāju. Valdnieks tikai smējās uz izdzēra kausu sausu.

Viņš noslaucīja lūpas.

- Uz priekšu! Nevaru vien sagaidīt iespēju pārlieci­nāties, vai ari tavs prāts ir muskuļots.

Aleksam drīz kļuva nelabi no pārāk ātras ēšanas, un viņš nolika neapēsto gabalu uz paplātes. Līdz šim Muzi nebija nosaucis Alekšu vārdā; ari valdnieks nebija to pra­sījis. Monarhs bija neparedzamā noskaņojumā, un Alekss baidījās no sekām - pozitīvām vai negatīvām - ja Alek­sandrs uzzinās, ka viņam blakus sēž vārdabrālis.

- Vai esam gatavi? - iesaucās Aleksandrs. - Divas uz­varas no trim. Es izvēlos pirmo tēmu, Muzi jaunskungs izvēlas otro, un mūsu brīvais cilvēks izvēlas pēdējo. Pirmā tēma būs šāda: pasaules lielums saskaņā ar Eratostēna pētījumu. Es aizstāvēšu grieķu gudrā viedokli.

- Viņš vēl nav piedzimis, - nomurmināja Perdikass.

- Vienalga. Pēc atklāsmju grāmatas tas tā notiks. - "ķild­nieks pagrozīja dibenu un palaida vēju. - Eratostēns apcie­mos Ēģipti. Viņš pamanīs, ka saule vasaras saulgriežu pus­dienā Sjēnes pilsētā stāv tieši virs galvas. Tai pašā laikā manā pilsētā Aleksandrijā, kas atrodas vairākus simtus jūdžu uz ziemeļiem, saule vairākus grādus atpaliek no vertikāles.

Valdnieks vairākas minūtes turpināja lekciju. Kad viņš bija beidzis, visu acis pievērsās Aleksam.

Viņam tas bija jāapstrīd? Izklausījās, ka Eratostēns pa­reizi aprēķinājis zemes lielumu! Vienīgais pretarguments, kas Aleksam ienāca prātā, bija, ka pasaule, kur dzīvoja viņi ar valdnieku Aleksandru, panesībā bija elektronik zīmējums nākotnes tekhne iericē. Bābele bija visa pasaule, un tā nebija lielāka par kasti, kur glabājās.

Vai tā nebūs zaimošana? Vai par tādu zaimošanu ne- uzsēdinās uz mieta?

- Nu? Mēs uzmanīgi klausāmies.

Alekss atvēra muti, nezinādams, ko teikt. Viņu izglāba kņada telts ārpusē.

Kliedziens. Sprakšķošs rūciens.

Teltī iemetās gvards.

- Piedodiet, valdniek! Ģenerāli Perdikas!

Ģenerālis piecēlās, sagrāba zobenu un izsteidzās no telts.

Pa atvērto telts ieeju bija redzams, ka kreozota ugunskurs deg gaišās liesmās. Nakti svilināja sarkanas liesmas.

Valdnieks pakasīja Aleksam zem zoda.

- Argumentum ex machina, kā teiktu gludi skūtie Ro­mas barbari. - Arī viņš piecēlās, paņēma šķēpu un pēkšņi pārvērtās cīnītājā. - Varbūt lauvas atnākušas pie mums! - viņš ierēcās un izgāja straujā solī.

Pie ugunskura Anšars vaimanāja un sita sev krūtīs, lūrpat stāvēja nepazīstams zirgs, trīcēdams, kūpēdams pēkšņajā karstumā. Zirgam blakus stāvēja Netičins.

Ģenerālis pārtvēra valdnieku.

- Tas ir vēl viens Muzī jaunskunga vēstnesis, pavēlniek. Šis muļķis iedomājās, ka viņam pakaļ dzenas mežonīgi zvēri. Kalna pakājē viņš aizdedzināja zaru, ko iemeta mūsu malkā, lai mūs brīdinātu.

- Kādas naksnīgas ziņas tu nes? - ieaurojās Aleksandrs.

Acīmredzot Netičins neatpazina valdnieku vai arī bija

pārāk uztraucies. Viņš smagi panācās uz priekšu un uz­runāja Muzī.

- Sliktas ziņas, saimniek! Tavai meitai klājas labi. Tava sieva ir mirusi.

Muzī vārstīja muti kā zivs.

- Kāda meita?

- Dr. Kasandrs no saimnieces miesām izgrieza mei­tenīti. Saimniece mira no asins zuduma.

Tesānija mirusi? Alekss to nespēja iedomāties. Tajā mir­klī mira arī visas cerības, sasala visa mīlestība, pārtrauca pastāvēt visa nākotne.

- Lords Gibils ieradās mūsu mājā. Es piedāvājos sekot Anšaram, kas man pateica ceļu un orientierus. Lords Gibils piekrita. Es mūžam būšu saimniecei parādā šekeli. Es esmu viņas labais un uzticamais kalps; es tāds būšu ari viņas meitai. Es aizņēmos zirgu un jāju. Palika tumšs, un mežonīgie suņi gaudoja klajumos. Visas dienas vara­vīksnes krāsas izdzisa uz mūžiem. Zeme bija tikpat mirusi kā mana sirds, to saindēja čūskas un skorpioni. Mirušo kaulu putekļi spiedās man nāsīs. Zirgs skrēja kā traks, it kā gribēdams nogāzties no klints par upuri manai miru­šai saimniecei. Kad atausa mēness, tā gaisma bija tumša un sapuvusi. Es dzirdēju, ka man pakaļ dzenas pūķis, lai dzeltu man sirdī. Es nonācu šeit.

Nolādētais miesnieks Kasandrs!

Alekša dusmas pievērsās Muzī. Muzī bija viņu izvilcis no pilsētas šai idiotiskajā prestiža ekspedīcijā, kas beigsies ar to, ka Alekss kļūs par valdnieka piegulētāju uz vienu nakti.

- Tū, sasodītais pimpi, - viņš uzsprāga. Muzī no pār­steiguma sastinga. - Lauveņu drāzējs. (Muzī acis ieple­tās.) Un tagad savas sievas verga pārdevējs.

Alekss gandrīz pateica; "Un kura bērns, pēc tavām domām, tagad ir piedzimis?"

Muzī atņirdza zobus un strauji pastiepa Aleksam savu zobenu.

- Apbruņojies. Ja Tesānija ir mirusi, tu arī mirsi! Pa­ņem ieroci, vergs.

- Nogalini mani neapbruņotu, - sacīja Alekss. - No­dur mani. Piekās savu godu un solījumu suņu dievam. Man vienalga.

- Tūlīt pārtrauciet! - kliedza Perdikass. - Kauns!

Valdnieku strīds bija uzmundrinājis.

- Kādas kaislības šeit plosās! - viņš diezgan pīkstu- līgi izsaucās. Tad nokrekšķējās, lai iztīrītu kaklu, un tur­pināja normālā balsī: - Tu necīnīsies ar šo cilvēku, Muzī jaunskungs! Lielisks paņēmiens, kā uzvarēt derībās, no­galinot derību objektu! Es jau sāku diskusiju ar šo cil­vēku, un man ir priekšroka.

- Man, protams, ļoti žēl par tavu sievu, - viņš pie­bilda. - Es iepazinu dziļās sāpes ar Hēfaistiona nāvi. Jā, es tās iepazinu - un uzvarēju.

Muzī nolaida ieroci.

- Vai drīkstu jūs atstāt, pavēlniek? Vai pieņemsiet šo vergu kā dāvanu?

- Šonakt tu viņu nevari dāvināt, jo viņš tev nepieder. Rīt mēs visi medīsim kopā. Valdniekam kā dievam ir jālido augstu pāri mirstīgo skumjām. Tas pats attiecas uz viņa sekotājiem. Pastāv tikai viena nemirstīga traģēdija, un visas cilvēku nelaimes ir tās nepilnīgi atspulgi dzīves greizajā spogulī. Tā ir impēriju nāve vārda plašākajā no­zīmē. Pret šo nolemtību mūžam cīnās katrs valdnieks. - No Aleksandra acs izrietēja asara.

Muzī nometa zobenu un pienāca pie Alekša.

- Mums abiem ir, par ko bēdāties, puis. Tā izskatās.

- Es nespēju noticēt, ka viņa ir mirusi, - murmināja Alekss.

Valdnieks nometa savu šķēpu un aplika Aleksam roku ap pleciem.

- Es sāku saprast tavu bēdu patiesi maigo dabu. Un tu tās tik cēli dali ar savu saimnieku. Nāc, es tevi mieri­nāšu. - Viņš sāka vilkt Alekšu uz karaliskās telts pusi.

- Vai diskusija turpināsies? - jautāja Muzī.

- Pie joda sarunas, - sacīja valdnieks. - Mani vairs neinteresē vārdi. - Viņš ievilka Alekšu teltī. Viņiem ne­viens nesekoja.

Kad valdnieks Aleksandrs sasniedza karalisko gultu, viņš tajā iekrita uz mutes. Uzvarēja dzērums, un viņš at­slēdzās.

Alekss sašļuka uz paklāja. Kādu brīdi viņš blenza uz pamesto dzīru galdu, tad rāpoja no viena vīna kausa pie otra, tos iztukšodams. Apreibis viņš saritinājās uz grīdas.

Rit, viņš domāja, es miršu. Mana meita. Ak, mana meita. Domai nebija turpinājuma. Meita bija vienkārši vārds, kas drīz zaudēja jēgu.

Alekss nebija uzvarējis asprātības sacensībās, nebija pat pārgulējis ar valdnieku, bet Aleksandrs uzstāja, ka viņš tik un tā jāņem līdzi medībās.

Nākamajā rītā mednieki traucās kā vējš pār krūmaino līdzenumu aiz kalniem. Tiki un citi suņi skrēja blakus zirgiem. Alekss jāja uz Irras ķēves; Irra bija palicis no­metnē.

Jātnieki iztramdīja kazas, kas grauza salvijas un pelēk- zaļos kreozota krūmus. Antilope, kas skrubināja pelēko āboliņu un altejas, izbīlī palēcās, bet nekur nebija ne zīmes no lauvām. Meskito un sīko krūmāju audzēs lielie kaķi nebija atstājuši nekādas pēdas, kur suņiem aizķer­ties. Galu galā viņi sasniedza pakalnu rindu, kuros bija daži sīki likumaini kanjoni, un kādu brīdi meklēja tur, bet iztraucēja tikai vientuļu lapsu. Pagāja pusdienas laiks.

Pēcpusdienā viņi nonāca līdz oāzei, kur bija ap tūkstoš koku un barojās ziloņu ģimene. Šeit mednieki padzir­dīja zirgus un mazliet atpūtās, kamēr dzīvnieki piebāza vēderus ar zāli. Vīsi uzmanīja lielās pelēkās ziloņmātes un ziloņtēvu, kas ik pa brīdim pavīdēja no lapotnes. Bet lauvas nekur nesaviļņoja garo zāli. Kad viņi atkal uzsāka meklējumus, Antipaters pamanīja klijānu metam slinkus lokus. Divas jūdzes tālāk viņi uzgāja ziloņa mazuļa at­liekas. Mežonīgie suņi bēga, viņiem tuvojoties. Līķis vēl nebija pārvērsts kaulu un ādas kaudzē; mušas ņudzēja uz gaļas paliekām, kas vēl nebija galīgi izkaltusi. Netālu viņi atrada lauvu vēmekļus. Suņi aizlēkšoja uz austru­miem, bet pēc kādas jūdzes griezās atpakaļ, jo bija pa­zaudējuši pēdas.

- Uz priekšu! Uz priekšu! - sauca Aleksandrs. - Līdz pat pasaules galam, kur viļņojas Okeāns!

Tā viņi devās tālāk.

Viņi bija traukušies vēja ātrumā, bet tagad, jo tālāk viņi devās, jo vairāk viņiem pretojās austrumu vējš: no sākuma tikai brīžiem, vēlāk - spējām brāzmām, mez­dams sejā sausas zāles un putekļu čūskas. Vēlā pēcpus­dienā zeme priekšā izskatījās tieši tāda pati kā dūmakā titā zeme aiz muguras, uz kuras bija palikuši zirgu pa­kavu nospiedumi.

Vīni jāja tieši uz sauli, kas sarkani kvēloja, grimdama putekļu mākoņos. Perdikass pieprasīja apstāties. Visi pievilka pavadas. Ģenerālis iedzēra no blašķes ūdeni un nospļāvās.

- Mēs esam nonākuši par tālu, jūsu augstība. Dievi mūs dzen atpakaļ.

- Kā visu manu dzīvi, - skābi piebilda valdnieks. - Vai neviens neies tālāk?

- Apsā? - jautāja Antipāters. - Bezdibeni?

- Nudien! Mēs abi esam grieķi!

- Šeit ir Bābele ar saviem dieviem.

Vai šī vieta tiešām bija tuvu pasaules malai? Vai tai bija mala, liela, dziļa aiza, kur mutuļo migla? Alekss centās saskatīt kaut ko tālumā, bet gaiss bija kā netīrs grum­buļains stikls. Viņš iesita papēžus zirga sānos.

- Es jāšu tālāk.

Kad viņš lika ķēvei iet uz priekšu, tā zviedza un pretojās. Viņš to piespieda kustēties, bet drīz sajuta nelabumu. Zeme pārvērtās daudzos atsevišķos punktos, kas drīz attālinājās viens no otra. Ķēves pakavi sāka grimt. Viņa ar grūtībām at­brīvoja kājas katram solim. Viņa nobijusies sprauslāja. Alekss knapi varēja elpot. No pasauļu savienojuma vietas cēlās tuk­šums un viņu smacēja. Viņš jutās izsūkts sauss, izdobts, tikai čaula bija atstāta. Drīz viņš bezpalīdzīgi saļima uz dzīvnieka kakla. Ķēve ar mokām apgriezās un nesa viņu atpakaļ.

Pievienojies pārējiem, viņš juta, ka viņā atkal ieplūst matērija.

- Viņš noģība, - Alekss dzirdēja valdnieku sakām. Pārējie klusēja.

Beidzot grupa mēnessgaismā sasniedza pakalnu grēdu un nogurumā nespēja kustēties tālāk. Sadalījuši atlikušo pārtiku ar suņiem, viņi nokrita turpat uz zemes, apsegu­šies ar zirgu segām.

Rītausmā viņus pamodināja rēcieni. Pa kreozota līdze­numu pastaigājās krēpains lauva.

Ar steigu visi cēlās kājās un ķēra pēc ieročiem. Viņi devās lejup divās grupās, izsūtījuši suņus uz priekšu, lai tie dzīvnieku nokausē un aptur. Jātnieki izretinājās tā, ka lauva, kas plēsās ar suņiem, bija apļa iekšpusē. Perdikass, Antipaters un Muzi nokāpa no zirgiem un nometa visas drēbes, izņemot gurnu apsējus. Valdnieks palika seglos un vēroja notiekošo.

- Tū arī, cāļa sirds, - Muzī uzsauca Aleksam. - lū arī.

Alekss noslīdēja no ķēves un drīz stāvēja kails, ja ne­skaita auduma strēmeli un zobenu.

Bet viņš nebija īsti apdraudēts. Jo Muzī mežonīgi izrā­vās uz priekšu un trieca šķēpu lauvam kaklā, to nodur­dams.