Bābeles maukas

Piektā nodaļa, kurā nopērts suns vēlas kļūt neredzams

Zem vīģes koka zariem, segā ietinies, Alekss nemierīgi grozījās uz salmu paklājiņa. Rītausmai apdzēšot zvaig­znes, viņš drebēdams pamodās, ciešāk ietina plecus vil­nas siltumā un nervozēja. Viņš mēģināja sev iegalvot, ka nav vērts nervozēt par dzīvi nakts beigās vai rīta agrumā, kad ķermenis ir smags un slinks, un prāts sliecas uz pesi­mismu. Tomēr viņa prāts turpināja uztraukties par to, ko Tesānija teica par tīstokli - pat ja viņa tikai būtu jokojusi.

Kādā ziņā visi Bābeles iedzīvotāji bija maukas? Kādā ziņā visa pilsēta bija bordelis?

Kas tad ir prostitūta? Cilvēks, kuru citi izmanto. Sek­suāli. Nē, ne vienmēr tā. Izmantots cilvēks. Tāds, kurš ļauj sevi izmantot. Tāds, kuram bieži nav iespējas izvē­lēties. Spaidu kārtā. Tad viņš pieņem situāciju un, iespē­jams, pat no tās gūst kādu labumu.

Cilvēki labprāt nāca uz Bābeli. Vai tie ieradās ar mērķi (kāds mērķis bija Aleksam?) izdzīvot savas fantāzijas diktētas lomas konceptuālā bordelī, kam piešķirtas milzu proporcijas un saturs? Ieradās pasaulē, kur visi nākot­nes likumi, tikumi un morāles normas ir atcelti, jo vēl nav izdomāti?

Varbūt Bābele bija viņa paša prāta radīts bordelis, kuram viņš pats no brīva prāta atdevās - nabadzībai, verdzībai, ieslodzījumam, pazemojumiem? Vieta, kur viņš gribēja izzināt seno gudrību, pārciešot traumas, kas no­ārda bezjēdzīgo moderno personību, kura nespēj izdzīvot pasaulē? Kāda bija patiesā viņa pārdzīvoto notikumu loģika? Vai notikumi bija nejauši, vai arī tos noteica kāda neredzama programma vai shēma? Programma, kas psihē ieraksta pilsētu - bet varbūt otrādi?

Vai tīstoklis no nākotnes kādā dīvainā veidā viņu patie­šām kontrolē? Kā tāds dārgs talismans sapnī, kas mūžīgi izslīd caur pirkstiem, kā grāmata sapni, ko tā arī nevar atvērt un izlasīt,- vai tas pastāv nevis kā situācijas risi­nājums, bet kā taustāms situācijas iemiesojums? Varbūt tīstoklis dkai simbolizē kādu programmu, kas darbojas viņa Bābeles delīrijā, nevis satur pašu kodēto programmu?

Cauri tumšajiem vīģes zariem viņš blenza debesīs uz dziestošajām zvaigznēm, tad - uz pelēkajiem logiem pagalma sienās, kas pamazām parādījās no nekurienes. Tad viņam prātā ienāca doma:

Un ja nu es nemaz neesmu cilvēks no miesas un asi­nīm? Ja nu es neesmu būtne no nerviem un siekalām, un sēklas, bet rēgs - kāda cilvēka, vārdā Alekss Vinters, kopija?

Doma šķita savādi pazīstama, kā ilgi zudusi atmiņa; likās, ka viņam tā kādreiz bijusi, bet tad pavēlēts visu aizmirst.

Kāpēc celt Arizonas tuksnesī veselu Bābeles pilsētu un izšķiest tādus līdzekļus, ja to visu var vienkārši simu­lēt? Var taču saprogrammēt multipieļāvumu datoru, kas spētu veikt biljons operāciju sekundē?

Kur tāds dators atrastos?

Zem Bābeles torņa? Nē, jo Bābeles tornis ir daļa no simulācijas.

Heiristikas centrā. Nākotnes institūtā, kaut kur zem zemes, prom no putekļiem, vienmērīgā temperatūrā, drošībā.

Un ja nu šis dators ne tikai vienkārši novēro Bābeli, bet būtībā savās mikroshēmās ģenerē Bābeli un tās iedzī­votājus?

Varbūt arī bija tāda Bābele - pilsēta tuksnesī, tālu no Heiristikas centra, bet ja tā, tad tā būtu tikai holographos, pilsētas attēls, ļoti komplicēta reālā laika holographos, kas tiek projicēts tādā veidā, ka eksperimentatoriem nav jāpaļaujas uz izdrukām vai grafiskām simulācijām, bet viņi paši varētu ienākt pašā holographos un novērot no­tikumus. Viņi būtu neredzami, taču blīvi spoki rēgu pil­sētā, pilsētā, ko radījusi briesmīga gaisma, pilsētā, kura kļūst reāla tikai tiem, kas paši veidoti no tāda paša trausla materiāla.

Cik tālu datori bija attīstīti? \fai tie spēja simulēt cilvēka apziņu? Un ja var vienu apziņu, tad kāpēc ne daudzas?

Kad īsti viņš bija pametis Oregonu un ieradies Bā­belē? Varbūt tas bija noticis vēlāk, nekā viņš domāja, un kā volontieris vai upuris viņš ir kādas fašistu valdības spēles upuris? Vai jautājums bija bezjēdzīgs, jo viņš ne­kad nebija pastāvējis ārpus Bābeles, ārpus Institūta? Vis­maz ne pašreizējā Alekša versija.

Varbūt Debora varēs rast atbildi, kad viņa pēc gada dosies uz pazemi Marduka svētās maukas lomā? Kaut gan mēģinājums viņu tad satikt būs līdzīgs dzīvo mēģi­nājumiem sarunāties ar mirušiem, lai pajautātu, kā iz­skatās aizkapa pasaulē.

Iespējams, Alekss nekad neuzzinās tīstokļa noslēpumu. Noteikti ne, ja tīstoklis ir tikai zīme, iekšējs simbols, kas pārstāv programmu, kas kontrolē Alekšu.

Un varbūt Bābelei nebija nekādas daļas gar izdzīvo­šanu! Varbūt Bābelē pētīja cilvēka apziņu. Varbūt Bābele bija dators, kas programmēts iegūt apziņu: intuitīvos simboliskos lēcienos kļūt par dzīvu būtni, izmantojot par datnēm savus iedzīvotājus, prāta prostitūtas, kas bija īstu cilvēku kopijas, kuri bija pieteikušies vai piespiesti kļūt par modeļiem.

Drebuļi kļuva pārāk stipri, un Alekss piecēlās.

Visas šīs domas bija neprātīgas. Cik stindzinoši iedo­māties, ka viss apkārtējais nav īsts, tomēr savā ziņā - cik mierinoši! Mēnessērdzīgie ari droši vien vienlaikus stingst un rod mierinājumu īstenības noliegšanā. Bet tik un tā visa personības bagātība, visi dziļumi izzudīs, līdz viņu dzives pastāvēs tikai kā diagrammas, kā dzīvības skices.

Lai sasildītos, Alekss apskrēja pusduci riņķu ap pa­galmu, tad, atcerējies Nabū, vairākas reizes atspiedās uz rokām. Vingrinājumi atdzīvināja; drīz vien viņš atguva sejas krāsu un ķermeņa siltumu.

Mama Zabala izbāza pa virtuves durvīm galvu.

- Vergs! - viņa mīļi iebrēcās. - Atnes ūdeni!

Viņš skriešus devās pēc ūdens, priecīgs, ka ir ko darīt; darbs šķīstīja no bailēm.

Tīstoklis varētu būt iespēja atgūt brīvību no Tesāni­jas, bet viņš vēl nebija pārliecināts, ka šobrīd gribētu būt brīvs.

It kā par apstiprinājumu Alekša lēmumam palikt, kur bijis, viņam velkot no lietus ūdens mucas otro spaini, pa­galmā iekliboja durvju sargs un zīmīgi uz viņu paskatījās.

Sarga galvas mājiens vēlreiz norādīja, kurš šai namā sargā izeju. Te ir viens balts vergs, kurš nu nekur neies vienpa- tus. Nē, Tesānij's jaunkundzi

Alekss domāja par kapelas aizkaru. Kas slēpās aiz aiz­kara tumsā? Niša, kur ierīkots holographos projektors, kas ar burvju saiti savienots ar templi ielas otrā pusē? Kas vairāk? īsts apslēpts ceļš uz lauvas midzeni…?

Alekša dienu piepildīja mājas apstākli, kas tā arī ne­kļuva par notikumiem. Kapelā tovakar melnais aizkars palika neatvērts. Galu galā Alekss aizsnaudās zem vīģes, pie sevis kā mantru atkārtodams: līdz pusnaktij, līdz pusnaktij, līdz pusnaktij…

Viņš pamodās stundā, kas šķita pietiekami tuvu pus­naktij, lai gan spožie zvaigznāji debesjumā vēl nevarēja aizstāt pulksteni ar tūkstošiem dārgakmeņu. Izlīdis no zem savas segas nosacītā siltuma, viņš to sagumzīja, lai tā izskatītos pēc gulētāja, tad klusītēm lavījās uz kapelas durvju pusi.

Iekšā, ja viņš pareizi atcerējās, uz plaukta bija eļļas lampa. Viņa pirksti pārmeklēja plauktu, uzšķīla smirdošā sēra sērkociņu un aizdedza dakti. Kapelā kļuva mazliet gaišāks.

Iedegt vēl gaismas? Nē. Tā vietā viņš paņēma vairā­kus sērkociņus rezervei, ja nu pēkšņs pūtiens lampu no­dzēstu.

Pacēlis aizkaru, viņš aizgāja aiz tā, netērēdams laiku, lai izpētītu, kādi mehānismi parasti pavelk smago audumu sāņus. Viņš atradās dziļā nišā. Tās dibenā stāvi akmens pakāpieni veda lejup. Stikla atspīdums sienā norādīja uz holographos sistēmu. Nepievērsdams tai uzmanību, viņš skaitīdams nokāpa divdesmit pakāpienus un tagad atra­dās apaļā ejā, kas lēzeni pazuda tumsā. Grīdu veidoja noblietēta zeme.

Tagad tā. Marduka zikurāta dienvidu siena varētu būt apmēram tūkstoš kubitu no tās vietas, kur viņš stāvēja, kaut gan kripti un katakombas sniedzas tālāk nekā tempļa pagalmi. Grūti teikt, bet šis tunelis laikam neved parei­zajā virzienā.

Gabaliņu pagājis, viņš nonāca pie masīvām dzelzs dur­vīm, kas aizšķērsoja ceļu. Durvīm bija īpaša atslēga, līdzīga vēl neizgudrotā velosipēda patentatslēgai. Četri mazi gravēti dzelzs ritenīši ar grieķu alfabēta burtiem. Ritenīši griezās viegli, tos nevajadzēja ieeļļot no lampas snīpja.

Tātad - kāda ir pareizā kombinācija?

Viņš izmēģināja Marduka vārda fragmentus un Tesā­nijas vārda fragmentus. Rezultāta nebija.

Vai Tesānija kombināciju zināja - Varbūt viņa zināja, bet nezināja, ka zina. Vakar lūgšanās viņa skandēja ve­selu vārdu lērumu, vismaz piecdesmit epitetiem uzskai­tīdama visus Marduka tikumus. Varbūt tie der? Vārdam jābūt īsam. Četri burti. Galu galā, burvju vārdam jābūt tādam, lai Marduks to atcerētos.

Alekss pacēla lampu un raudzījās liesmā, lai attiecīgi noskaņotu savu prātu. Liesma dejoja līdzi viņa elpai, aiz­segdama dzelzs durvis, liekot domās no jauna ienākt kapelā, kur tā bija nesen degusi. Turēdams lampu acu aug­stumā, viņš nometās ceļos un kustināja lūpas, līdz atmiņā atausa dziesmu fragmenti un vārdi.

- Burvība, kas ieaijā… kas dzīvu atkal dara… Tutu ir jaunā dzīvība!

Uzmanīgi, lai nepārtrauktu atminēšanās brīnumu, viņš divreiz uzgrieza tau epsilon: nekā.

Vai nebija vēl viens vārds, ļoti līdzīgs? Nolādēts. Jā.

- Murmina lāstus… vārdu vara… dvēseles saista… tas it Tu, Tu, TU… Tas ir Tuku\

Apmainām otro tau uz kappa.

Klik.

Durvis padevās grūdienam.

Lampai neizdevās izgaismot daudz lielāko spraišļoto ķieģeļu tuneli. Marduka tunelis tam pievienojās asā leņķī. Alekša deguns un ausis vēstīja par netīra ūdens skaloša- nos, un drīz viņš stāvēja tuneļa vidū pie kanāla. Kloākas dziļums nebija nosakāms, bet tas bija pietiekami šaurs, lai to varētu pārlekt. Jau otrā pusē stāvēdams, viņš pār­domāja leņķus un virzienus. Ja lielais tunelis ir taisns, tad tas sasniegs upi apmēram tur, kur upe iztek no pilsē­tas. Tātad kanāls tek cauri Marduka tempļa zemēm. Sar­gādams lampas liesmu, viņš devās uz to pusi, un drīz nonāca pie otrām durvīm tuneļa sienā, kas mats matā līdzinājās pirmajām. Tūnelis turpinājās, acīmredzami sniegdamies dziļi Bābeles torņa iekšienē.

Pagriezis ritenīšus, lai burti veidotu vārdu TUKU, viņš atvēra durvis.

Gaitenis viņu aizveda līdz smagam melnas vilnas aizkaram; viņš to mazliet pabīdīja malā, lai paskatītos tālāk.

Viņš raudzījās milzīgā četrstūrainā zālē, kur valdīja tumsa, izņemot dažus lāpu gaismas pleķus. Sienas slīpi slējās uz augšu. Ja iztēlē turpinātu sienu līnijas, tās sa­tiktos zikurāta nošķeltajā smailē. Biezu kleķa ķieģeļu pīlāri līdzīgi palmu stumbriem pacēlās līdz griestiem, lai

balstītu kronšteinus. Diezgan lielā augstumā gar vienu sienu stiepās spraišļota galerija.

Šī nebija spocīgās mūzikas, sarkanīgās gaismas un stalagmītu pīlāru pilnā telpa, kurā viņš bija ieskatījies pa ceļam uz tempļa virsotni. Šī zāle bija daudz, daudz ze­māka un tāpēc - daudz, daudz plašāka.

Tālumā vairākas figūras melnās mantijās ar konis­kām cepurēm galvā - nakts magi - stāvēja milzīgas sta­tujas priekšā. Uz altāra plāksnes sēdēja bullis. Pat zem ķermeņa salocītām kājām barokālais bronzas veidojums - bija divreiz augstāks par garāko cilvēku. Elka iekšienē vai apakšā dega uguns, liesmas plaiksnīja caur atvērumiem ķermenī.

Magi drīz vien devās prom pa platām kāpnēm, atstā­dami zāli tukšu. Alekss gaidīja ne vienu vien minūti, bet neviens neatgriezās. Nolicis lampu zemē, viņš to izdzēsa un iznāca no slēpņa.

Vietumis karājās dažādi melni vilnas palagi, iespē­jams, aiz tiem slēpās vēl citas ieejas un izejas. Aši un klusu Alekss piezagās sienai, pie kuras atradās galerija. Arī te atradās aizkars, kurš noteikti aizklāja pakāpienus vai tre­pes augšup. Viņam nebija šaubu, ka galerijā neviena nav, bet, no otras puses, tā varēja vest strupceļā. Nebūtu prā­tīgi kāpt augšā.

Viņš varētu mēģināt uzzagties pa lielajām kāpnēm, šai nakts stundā nemanīts izslīdēt caur templi un izbēgt pilsētā.

Kādā nolūkā? Meklēt patvērumu pilī?

Šī dziļākā zāle noteikti bija lielākā visā celtnē, ideāli piemērota greznai kāzu ceremonijai. Te Marduks apņems Deboru par sievu.

Viņš atcerējās, ko Lorels vai Hārdijs, vai nav vienalga, bija teikuši par kāzu dzīru kulmināciju, kad līgavai norauj drānas, un visi klātesošie viņu aprij ar acīm, pirms tā tiek atdota Mardukam. Alekss nespēja šo domu sagremot. Izskatījās, ka tā būs vienīgā reize, kad viņš Deboru re­dzēs kailu. Tas ir, ja vergu ielūgs uz dzirēm. Tesānija va­rētu izdarīt tā, ka viņam tur ir jābūt - vai nu lai kaisītu viņa brūcēs sāli, vai ari, lai spodrinātu viņa dvēseles spoguli.

Ko viņam nozīmēja Debora salīdzinājumā arTesāniju?

Alekss mēģināja iztēloties spožākas gaismas, mežo­nīgu mūziku un dejas, ēdieniem un viņiem apkrautus galdus, viesu pūli, kailo līgavu buļļa altāra priekšā. Sa­jūsma viņa dvēselē cīnījās ar šausmām.

O, kādas maukas mēs visi te esam. Tesānijai bija tais­nība.

Tomēr - kāpēc gan nedot vaļu vēlmēm un fantāzijām? Citādi mēs sevi apslāpējam, kā Alekšu ar saviem aizlie­gumiem apslāpēja kopiena Kaskādu kalnos. Nepeldies kails ar savu māsu, tev nebūs piekopt asinsgrēku un laist pasaulē kroplus bērnus. Nevairo visapkārt homoseksua- litāti ar sava dzimuma glītiem jauniešiem, - mums jā­vairo iedzīvotāji uz zemes. Un nekādu nejaušu laulības pārkāpšanu ar svešiem zēniem un meitenēm; svešinieks ir potenciāls klana ienaidnieks, pārtikas izlaupītājs, izva­rotājs, slepkava, komunists, Jūdass. Bruņoto izdzīvotāju tikumība.

Bet ja cilvēkus neapslāpētu, no kā gan celtos mežonīgā kaislība? Kaislība radīja vēsturi. Sabiedrība, kas vienkārši priecājas par sevi, neatstāj pēdas vēsturē. Polinēzijas lotosu ēdāji palikuši dzīvi tikai tāpēc, ka neviens tos nav atradis.

Bābele sastādīja jaunu vienādojumu: kaislības pie­pildījums plus soda briesmas, verdzība, nāve.

Kamēr Alekss iztēlē skatīja dzīru ainas ar visiem pa­matīgajiem teokrātijas elementiem, viņš bija pietuvojies masīvajam izrotātajam bullim. Bronzas zvēram abās pu­sēs stāvēja neaizdegtas sveces cilvēka augumā. Bullis viņu hipnodzēja, vilka pie sevis, tāpat kā viņu bija saistī­jis Bābeles tornis. Uguns buļļa iekšienē draudīgi zibsnīja.

Aiz muguras atskanēja kliedziens:

- Stāvi, vergs!

Vārdi atbalsojās zālē. Viņš apcirtās. Mags! Mags stā­vēja pie melnā karoga, laikam iznācis no kāda aizsegta gaiteņa vai telpas.

- Vergs! - sauciens atgriezās atpakaļ.

Alekss pagriezās, lai skrietu atpakaļ uz aizkaru, kur bija viņa durvis. Mantijai plīvojot, mags metās viņam ceļā. Pa lielajām kāpnēm dimdēja citi soļi, bet Alekss netērēja laiku, skatīdamies apkārt. Mags traucās uz priekšu un izdarīja māņu kustību; viņa koniskā cepure nokrita zemē. Alekss skrēja, cik spēka un gatavojās izvairīties, ja viņu mēģinās saķert.

Tā vietā mags metās Aleksam kājās kā regbijā, nogāz­dams viņu gar zemi. Pirms Alekss paspēja aizrāpot malā, mags bija augšā un vēlreiz izplāja viņu uz grīdas. Pēc pā­ris mirkļiem divi citi magi jau spieda Alekšu pie zemes.

Sāpīgi izgrieztām rokām viņu uzrāva kājās. Viņš ne­varēja savaldīt kliedzienu.

- Muti! - nošņācās viens no gūstītājiem. - Nedrīkst modināt kungu Marduku.

- Beidziet man lauzt roku, tad…

Sāpes kļuva panesamākas.

- Tas nav mūsu vergs.

- Nav gan.

- Bet viņam ir lauvas zīme.

- Ir gan.

Pēc vairākām stundām Alekšu izvilka no piķa mel­numa celles, kur viņš bija iemests. Viņu aizveda līdz altā­rim. Netālu dega vairākas lāpas.

Uz bazalta plāksnes, atspiedies pret buļļa rumpi un paplikšķinādams bronzu, sēdēja Tesānijas tēvs. Mēģina saprast, cik ilgi tas var turēt karstumu? Alekss varēja re­dzēt, kā ierīkotas spraugas un atveres metāla ādas ielo­cēs. Elks bija dobs, vismaz pa daļai. Mardukam mugurā bija ritasvārki, bet trisragu kroni gan viņš bija uzlicis. Laikam viņā bija modusies ziņkārība.

Alekss atbildēja pazemīgi, jaukdams patiesību ar me­liem. Viņš nespēja aizmirst Tesānijas mājienus, ka Mar­duka vīri varētu izmantot spīdzināšanu. Viņa šo to bija dzirdējusi, kā jau labākā pasaku klausītāja pilsētā. Var­būt par spīdzināšanu tika minēts, lai viņu baidītu?

- Kungs Dievs, - smilkstēja Alekss, - es lūdzu piedo­šanu. Es esmu jūsu meitas vergs. Tesānijas kundzes vergs! Tāpēc man ir šī zīme. Mani apsēda ziņkārība, naktī neva­rēju aizmigt. Es iegāju kapelā un paskatījos, kas ir aiz aizkara. Nokāpu pa pakāpieniem, atradu tuneli un…

- Kā tu atvēri aizslēgtās durvis?

Alekss pastāstīja, un dieva ūdeņainās acis pārvērtās zilā ledū. Priestera acis, dieva acis - tas jau bija tas pats.

- Tesānijas kundze man neko nav teikusi. Es visu uz­minēju pats.

- Protams, ka viņa tev neko neteica. Viņa neko nezi­nāja! Kāpēc man būtu jādomā, ka viņa vergam stāstītu tādu noslēpumu?

Alekss nokāra galvu.

- Es nezinu.

- Un varbūt tu nāci no otras puses, no Bābeles torņa? Tikai vājprātīgais mēģinātu izglābties no manas mājas, ielauzdamies manā templi.

- Kungs, es nemēģināju izglābties, nemaz ne. Es tikai gribēju paskatities.

- Varbūt tu esi vājprātīgais, kam prāts nesas uz ni­ķiem. Un varbūt tu esi algots slepkava.

- Man uz sejas ir jūsu zīme, kungs.

- Jebkurš var likt sev uz sejas uztetovēt jebkādu zīmi, ja tam ir pietiekams iemesls. Vienam no magiem Mar­duks sacīja:

- Ej un pieprasi, lai mana meita augšā sagatavojas atpazīt šo personu.

Mags steigšus devās prom.

- Es esmu žēlsirdīgs dievs, - Marduks turpināja. - Jo īpaši tagad, kad esmu labā prātā, kāzas gaidīdams. Man jābūt arī taisnīgam un briesmīgam, lai šo pilsētu pasar­gātu no nekārtībām. Ja mana meita tevi neatpazīs, tad no tevis ar varu izspiedīs patiesību - un tad to patiesību, kas slēpjas aiz tās. Pēc kāda laika tu vairs nebūsi tas pats cilvēks, kas sākumā. Beigās tas, kas no taviem locekļiem būs atlicies, aizpeldēs pa to tur reni uz upi, tavs torss tiem zvalstīsies pakaļ. Ja mana meita tevi tiešām atpazīs - tevi, kuru tā grauž ziņkārība - tad tevi aprīs uguns mana buļļa iekšās! - Marduks uzsita pa elku, un no tā atska­nēja dobja zvana skaņa. - Tavi kliedzieni izskanēs no buļļa nāsīm. Salīdzinājumā ar iepriekšminēto, šī nāve būs diez­gan ātra.

- Kungs, - šaubīgi iemurminājās mags.

Marduks nikni paskatījās uz viņu, tad pasmaidīja.

- Es pajokoju. Cilvēka upuris, protams, tiks izpildīts iespējami humāni. Tev, iespējams, iedos kādas narkotikas, nerātnais vergs, lai apslāpētu sāpes. Mēs jau tāpat pār­domājām, kurš varētu kļūt par mūsu pirmo upuri.

Alekša sirds gandrīz apstājās.

- Upuri?

- Jā, jā, upuri! Lai apliecinātu Marduku, kā Marduks apliecina pilsētu. Tā vajag. Mirstīgais nokauts dieva vē­derā. Un tad mūžīgais Marduks vēlreiz svin kāzas.

Ārprāts.

Un ja nu ne?

Varbūt šausmas par tādu notikumu - un atvieglojums, ko jūt katrs, kas nav kļuvis par upuri, - kļūs par valsts psihisko aizsardzību. Varbūt tā bija daļa no Marduka plāna.

Izdrāzt viņa plānus, domāja Alekss. Izdrāzt psihisko glābšanu. Izdrāzt visu, izņemot izdzīvošanu; izņemot iespēju netikt upurētam tādā trakā, ļaunā, senā veidā!

Vai Debora par viņu aizlūgtu? Vai viņa lūgtu viņa dzī­vību sev par kāzu dāvanu?

- Biju domājis, - Marduks turpināja, - nopirkt negri­bētu bērnu. Kādu bastardu, kādu ubagu bērnu. Bet nu man sevi dāvājis vergs. Varbūt, mani magi, šī ir zīme? Ja viņš tiešām ir vergs. To mēs vēl redzēsim.

Pēc divām stundām Alekšu veda augšup caur stalag- mītu un briesmīgo statuju zāli, tad vēl tālāk uz privātām telpām - telpu rotājumiem viņš gan dotajos apstākļos nepievērsa uzmanību. Tesānija sēdēja un sūca atspirdzi­nošu dzērienu. Marduks, ietinies greznā mantijā, stāvēja, rotaļādamies ar vīna glāzi.

- Hmm, - sacīja dievs. - Vai tu gadījumā nepazīsti šo vergu?

Alekss raudzījās uz Tesāniju, acīm lūgdams, lai tā viņu atzīst, izmisīgi mēģinādams paust, ka viņš nebēga no viņas, ka viņš to nebija nodevis. Varbūt ar divām mēmām acīm tik daudz nemaz nevar izteikt?

Tesānija vilcinājās, tad cieti noteica:

- Jā, es viņu pazīstu. Tas ir mans vergs.

- A. Tādā gadījumā viņš paliks šeit. Paldies, Tesānij. Esmu pārliecināts, ka tev šodien daudz darāmā.

- Vai viņš mēģināja aizbēgt? - viņa laiski jautāja. - Prak­sis gaida ārpusē, mēs vergu vedīsim līdzi. Viņam pienā­kas pēriens un apzīmogošana.

- Nē, viņš paliks šeit.

- Kāpēc viņš šeit paliks?

- Viņi grasās mani nogalināt, kundze! - Alekss vairs nespēja klusēt. Mags iegāza viņam pa muti, pārsizdams lūpas un izkustinādams zobus.

- Nesabojā viņa izskatu, - sacīja Marduks.

Tesānija piecēlās, it kā lai dotos prom, un Alekšu pār­ņēma izmisums. Tomēr viņa nekur negāja. Tā vietā viņa pārsteidza Alekšu.

Pavisam mierīgi viņa teica:

- Tēvs, ja tu paturēsi manu vergu, es pavisam no­teikti - aiz tīras atriebības, protams, - noduršu Muzī kāzu naktī, kamēr viņš krāks pēc tam, kad būs mani paņēmis.

- Ja tu nogalināsi savu vīru, tevi publiski uzsēdinās uz mieta.

- Nē, nē. Redzi, es izdarīšu pašnāvību. Tiešām, kā­pēc gaidit, kamēr mani izvaro lorda Gibila dēls? Ja ne­varēšu šo vergu ņemt tūlīt līdzi, es laikam noindēšos pirms kāzām.

Marduks ierēcās:

- Lai atnāk Praksis! - Un piebilda: - Praksis tevi uz­manīs kā vanags vai arī viņa ciešanas būs lielas.

- Arī vanagi aizver acis, tēvs.

- Tevi ieslēgs vienā istabā, kas būs pilnīgi droša. Ar tevi vienmēr būs kāds no tempļa.

Viņa paraustīja plecus.

- Es jau varu pašnāvību atlikt līdz kāzu naktij. Tad Muzī mirs pavisam noteikti un es viņam sekošu. Un ja Muzī nemirs pirmajā naktī - tāpēc, ka mūsu kopošanos novēros oficiāls pārstāvis, kas gan varētu kavēt mana vīra darbību, - tad viņš mirs kādu nakti vēlāk. Tā kā lords Gibils tevi ļoti ciena, Lielais Marduk, man domāt, atbraucis pakaļ sava dēla līķim, viņš atradis tā vīrišķo locekli nogrieztu un iestūķētu mutē.

Bet, ja es varētu ņemt līdzi savu vergu - manu ne­rātno kaķēnu, manu putniņu - es apsolu, ka Muzī varēs darīt, ko sirds kāro. Vai ļauties kaislībai, kā nu sanāks. Tai pirmajā naktī un naktīs pēc tam. Un tas, - viņa no­beidza, - nu būtu viss.

Marduks stīvi skatījās uz meitu.

- Ņem savu vergu, - viņš beidzot teica. - Un lai viņš tiešām tiek nopērts un apzīmogots. - Viņš izgāja no istabas tai pašā mirklī, kad pa citām durvīm tika ievests Praksis.

Tesānija noklikšķināja pirkstiem.

- Nāc, Aleks. Nāc mājās.

Ar prieku, cenzdamies neizskatīties nošņurcis, viņš tai piebiedrojās. Viņi kopā izgāja caur dažādiem pagriezie­niem un durvju ailēm līdz terasei. Praksis nāca nopakaļ.

- Ej labi tālu aiz mums, - viņa sacīja kalpam. - Es vēlos palikt viena.

Praksis atpalika.

- Es nespēju tev pilnībā pateikties, - stostījās Alekss.

- Viņi grasījās mani dzīvu sadedzināt bronzas bullī. Ta­gad viņi dedzinās bērnu. Varbūt pavisam maziņu.

- Atkārto!

- Viņi nodomājuši sākt cilvēku upurus. Bija paredzēts kāzu laikā sadedzināt negribētu bērnu. Tad tur ieklīdu es. Tā ir daļa no Marduka plāna varas vairošanai.

- Saprotu, - viņa teica, - tu noteikti domā, ka es esmu tikpat laba, jo draudu iestūķēt mana mīļā vīra mantību viņam rīklē.

- Tū to teici, lai mani izglābtu.

- Es to biju domājusi nopietni.

- Tajā brīdī tu to domāji nopietni.

- Jā. Draudiem nav jēgas, ja tos nedomā nopietni ar visu savu būtni - vismaz uz izteikšanas laiku. Kaut gan, ja reiz draudi ir izteikti, tad tiek saistīts cilvēka lepnums.

- lū grasies turēt savu otro solījumu - apmierināt Muzī? Piedod, lūdzu.

- Ka tu mani esi iesaistījis solījumā? - viņa pasmaidīja.

- Vai es lietoju vārdu - apmierināt? Kāpēc tu mani tik pēkšņi uzskati par apmierināšanas ekspertu? Nu, labi, rītvakar tu varēsi ar savu eksperta aci izpētīt Muzī un dot man padomu. Viņi ar lordu Gibilu nāks uz vakari­ņām. Starp citu, kurp tu mēģināji bēgt?

- Ne no tevis. To es tagad zinu.

- Ticu tev, Aleks. Pastāsti man visu, kas notika, īpaši, kā tu tiki cauri dzelzs durvīm. Tas bija lielisks gājiens.

- Es uzminēju kombināciju. Domāju, ka Marduks var to izmainīt.

Nonākuši līdz zikurāta apakšai, viņi sāka iet pāri pa­galmam uz dienvidu vārtiem.

- Sāc no sākuma. Veicīgi, mums nav pļāpām visa diena. Neaizmirsti, ka tevi vēl jānoper un jāapzīmogo.

- Ko?

- Hir neko nevar darīt. Mans tēvs prasīs. Viņš var tevi novērot kapelā caur stikla aci no liela tāluma. Mēs neva­ram tikai izlikties tevi sodām. Pēršana arī man sāpēs! Es likšu, lai to dara Anšars. Viņa muskuļi jau sen pārvēr­tušies par mīklu. Es viņam skaidri darīšu zināmu, ka ļoti dusmošos, ja viņš tevi sabojās.

- Paldies, - viņš uzdrošinājās viņai tuvoties. - Tesa, kāpēc nepalaist mani brīvībā? Atlaid manu parādu. Tā tu iespļautu sava tēva stikla acī.

Viņa pakratīja galvu.

- Mana uzvedība šķitis dīvaina. Mardukam var ras­ties aizdomas. Turklāt, tev tad būtu jāatstāj mans nams. Mani tas nemaz neapmierina.

Viņa negribēja viņu laist prom. Alekss sajuta, ka viņas vēlēšanās ir saistītas ar kaut ko pavisam citu.

- Te iesaistīts tik daudz kas, - viņa prātoja. - Viņa kā­zas, manas kāzas. Vara un pils - jā, es tev ticu. Tagad ari bērnu nogalināšana. Runā, stāsti!

Viņš stāstīja; stāstījums turpinājās Tesānijas istabā vēl krietnu pusstundu pēc tam, kad viņi bija sasnieguši māju.

Visi namam piederīgie bija sasaukd pagalmā. Pār ak­mens solu bija pārlikts salmu pītenis, lai Alekss nepār- lauztu ribas, mēģinādams izvairīties. Stenēdams Anšars zem sola sasēja Alekša ceļgalus ar elkoņiem. Tad viņš at­kāpās.

Praksis pasniedza zirgu pātagu: garu ādas čūsku īkšķa platumā, bez mezgliem vai asām malām.

- Tā! - sacīja Anšars. - Vergi nebēg. Vergi paklausa. - Pātaga nolaidās.

Pēc ceturtā cirtiena Alekss nolēma, ka labāk būs aurot, kamēr plaušās vairs nav gaisa, nevis klusēt. Viņa brē­cieni arī noslāpēja daļu Anšara pamācošo teicienu, kurus tas izteica arvien vairāk aizelsies.

Piecpadsmit sitieni. Sajūta bija tāda, ka tie klāj visu muguru. Daži nenovēršami krustojās. Pēdējie trīs Alekša brēcieni bija negribēti.

Tad pēršana beidzās. Mama Zabala steidzās uzklāt vēsu ziedi viņa mugurai. Stenēdams un pukstēdams An­šars atsaitēja rokas. Alekss sašļuka. Asaras neļāva neko redzēt. Anšars un Praksis uzstutēja viņu kājās, un pavāre noslaucīja viņa seju lupatā.

Alekša un Tesānijas skatieni sastapās. Viņas lūpas iz­stiepās, it kā lai viņu noskūpstitu, tad tā aizsteidzās prom.

Visu pēcpusdienu viņš gulēja uz tā paša peramā pa­klājiņa uz kapelas grīdas, it kā lai nožēlotu grēkus. Viņš guva labumu no vēsuma un tumsas un no tā, ka te nebija daudz mušu. Kad viņš piecēlās, lai pazemīgi mestos ceļos uz vakara lūgšanām, viņam bija sajūta, ka mugura tikusi izklapēta un pa pusei apcepta. Viņš kustējās ļoti uzma­nīgi, lai brūces no jauna neatvērtos.

Lūgšanas iesākās. Melnais aizkars strauji atvērās. Aiz tā stāvēja Marduka tēls.

- Vergs tika kārtīgi nopērts, - pavēstīja Tesānija. - Pa­rādi muguru, vergs!

Alekss pagriezās, lai gan puskrēsla zināmā mērā slēpa sitienu švīkas uz viņa muguras.

- Viņa brēcieni bija briesmīgi. No tiem nomira kāds zvirbulis. - Tas nu bija par daudz. - To apstiprinās pa­vāre. Zabala!

Satriekta ne tik daudz par to, ka redzējusi pēršanu, bet par to, ka personiski jārunā ar Marduku, Mama Zabala runāja trīsošā balsī un izklausījās patiesi šokēta.

- Briesmigi, Kungs, briesmīgi… jā, tas tiešām bija briesmīgi.

- Rit nāks lopu apzīmogotājs, - apsolīja Tesānija.

Marduks pazuda bez komentāriem.

Tonakt Alekss zem vīģes koka gulēja uz vēdera; dru­dzis no ievainojumiem neļāva aizmigt; viņš pa ausu ga­lam dzirdēja soļus, bet nepievērsa tiem uzmanību. Soļu troksnis izdzisa. Pagalmā kļuva pavisam tumšs. Jaunais mēness bija gluži zemu.

Daudz vēlāk soļi atgriezās un tuvojās.

- Kuš! - Tesānija notupās viņam blakus. Viņa naktī bija atnākusi pie viņa pagalmā! - Aleks, es aizgāju līdz dzelzs durvīm. Viņš jau ir nomainījis kombināciju. Es iz­mēģināju fragmentus no visiem piecdesmit Marduka vār­diem. Tas ilga veselu mūžību.

Aleks pagriezās pret viņu.

- Jaunais kods var būt jebkāds.

- Nē, tam jābūt saistītam ar Marduku, citādi viņš to nespēs atcerēties.

- Varbūt tas ir kāds vārds, ko tu nekad neesi dzir­dējusi.

- Pakustini smadzenes! IU taču uzminēji pirmo kom­bināciju.

- Man paveicās.

- Un pēc tam nepaveicās, - Tesānijas roka pieskārās viņa mugurai. Viņš nodrebēja, bet roka palika turpat. - Es gāju šonakt, jo viņš varēja uz ātru roku izvēlēties citu dieva vārdu, kamēr izdomā īsto kodu. Man šķiet, ka viņš varēja atstāt tempļa atslēgas neizmainītas. Ja viņam Bā­beles tornī ir aģenti, tiem jātiek templī slepeni iekšā. Viņiem nedrīkst pēkšņi slēgt durvis. Tlt teici, ka ūdens tunelī, iespējams, ietek Eifratā?

- Noteikti zem ūdens. Citādi jebkurš, kam nav ko darīt, varētu ieklīst tajā tunelī.

- Hmm. Tū vari nirt un aizturēt elpu?

- Šobrīd nē.

- Kad tev būs labāk, mēs varētu izbraukt ar laivu.

- Tesānij…

-Jā?

- Es negribēju to īpaši pieminēt, bet varbūt topošā līgava…

- Sauc taču to sievieti vārdā. Man vienalga.

- Vai tev šķiet, ka Debora zina, ka viņas kāzas svinīgi atzīmēs ar cilvēka upuri? Es to nevaru iedomāties. Kā viņas attieksme mainitos, ja viņa uzzinātu?

Tesānija sāka ķiķināt.

- Tātad man vajadzētu tevi sūtīt viltīgā uzdevumā uz Sina templi? Der jebkurš iegansts, lai redzētu to sie­vieti - īpaši tavā nožēlojamajā stāvoklī!

- Es nevēlos viņu redzēt. Tū vari iet pati.

- Intrigu pinējs pats dodas izpildīt uzdevumu? Kam tad domāti starpnieki?

- Šeit ir vairāk nekā intriga.

- Bet pret to ir jāizturas kā pret intrigu! Citādi var zaudēt mēra sajūtu un sākt nogalināt bēbjus.

- Viņš atņems tev bērniņu.

- Tikai tad, kad pārliecināsies, ka tas ir puika. Es zinu, zinu. Klausies, Aleks, es tev pastāstīšu par tīstokli. Es do­māju, ka Mori ziņas ir precīzas. Tādi cūkas kā tas mant­kārīgais mags parasti neizceļas ar iztēli.

- Tū to saki par tīstokli, kas kontrolē.

- Mmm, kaut kā tā. Tū saproti, kā Marduks parādās kapelā, vai ne?

- Viņš ir holographos, ko pa stikla vadiem pārraida no tempļa. Nākotnes tekhne radijums.

- Mēs, Bābeles iedzīvotāji, mēdzam aizmirst tādu lietu izcelsmi. Iespējams, ka mēs nemaz to neesam zinājuši. Paskaties uz Mammas Zabala attieksmi - viņai tas ir īsts brīnums. Tāds attēls iedveš dievišķas bailes pavisam ātri. Tā var sarīkot īstu reliģisku uguņošanu. Dievi var perso­nīgi parādīties no nekurienes. Labi, šai gadījumā augstais priesteris iemieso dievu, bet ja attēls noslēpumaini un neizskaidrojami parādīsies cilvēkiem uz kāda ielas stūra, dievs izskatīsies pietiekami ticams. Tū zini, kāda loma zīmēm ir Bābelē.

- Zīmes nozīmē to, kā tās iztulko, - viņš atbildēja, atcerējies Aristandru.

- Tieši tā. Kā cilvēki tās iztulko. Marduks man nav noslēpums, bet ari es reizēm uzķēros - pie tam viņa paša pagalmā, kur viņš pārbauda sava attēla kvalitāti. Lie­lākā dala cilvēku ļoti reti redz tādus attēlus, bet, ja nu tā notiek, tad tas atstāj neizdzēšamu iespaidu. TU Bābelē esi neilgi, bet reizēm var dzirdēt trakus stāstus. Dievi negaidīti, brīnumaini parādās. Dievi klausās un vēro. Lūgšanas var tikt uzklausītas. Reizēm dievs pavēl kaut ko - tad ir bistami nepaklausīt. Tā nenotiek pārāk bieži.

Alekss atcerējās savas pārdomas par to, vai visā pil­sētā varētu izvietot mazas lēcas, kas ieraksta notiekošo. Un ne tikai tā; lēcas varēja izmantot ari, lai pārraidītu attēlus.

- Vai šajā pilsētā ir droši vērpt jebkādas intrigas? Vai visur ir droši? - Viņš čukstēja.

- Ak, jā! Ne jau katrai sienai ir ausis. Ne katram lo­gam ir acis. Citādi vajadzētu vēl tikpat lielu pilsētu, lai kontrolētu, kas šeit notiek.

- Vai tiešām? Un ja nu tekhne ir radījusi mākslīgu prātu, kas var pieņemt lēmumus un domāt tik ātri, cik mēs pat nevaram iedomāties?

- Mīļais Aleks, tev parādās slimības simptomi, kuru grieķi sauc para-noia. Stikla acis ir tikai dažās vietās. Ja neskaita tās, mēs esam brīvi kā putni vīt visādas intrigas.

- Mēs nevaram izbēgt no tekhne, Tesa, pat ja mēs izmantojam eļļas lampas un pielūdzam Marduku un pe­ram vergus.

Visu laiku viņas roka bija palikusi viņam uz muguras.

Tagad viņa sažņaudza dūri un tuvākā pātagas brūce iesmeldzās. Viņš skaļi ievilka elpu. Viņas lūpas pieskārās viņa ausij:

- Klausies. Tīstoklī bija Marduka attēls. Marduks pie­sauca nelaimi pār savu templi. Marduks nožēloja, ka sa­grābis pārāk daudz varas. Attēls ir ļoti labi uztaisīts - izspļauts mans tēvs. Tā man apgalvoja par mūsu abu naudu, - viņas pirksti atlaidās. - Un tad mēs ieliekam tīstokli kādā noteiktā tekhne ierīcē Marduka templī kāzu dzīru laikā… saproti? Es tur bērnībā reizēm spēlējos, kad mēs ar tēvu tikko ieradāmies, pirms mūsu dzīve no­kārtojās. Esmu visai pārliecināta, ka tekhne ierīce ir augšā galerijā virs altāra, kur ir bullis. Izmanto tīstokli - un viņš neuzdrošināsies upurēt bērnu.

- Bet viņa kāzas?

- Tiks pārtrauktas, bet ne atceltas. Mans tēvs neat­ļausies zaudēt augstā priestera lomu. Gan jau viņš tiks galā. Bet viņa galvenās cerības izjuks.

- Kopā ar tavām kāzām?

- Teiksim tā, šis negadījums varētu ieviest skaidrību, kur īsti dzīvos Muzī kungs ar kundzi, - viņa noskūpstīja Alekšu. Viņas mēle mirkli parušinājās viņa ausī, tas ku­tēja; tad viņa pavirzījās tālāk. - Rīt pirms apzīmogoša­nas Mama Zabalā tev iedos kaut ko iedzert, lai palīdzētu. Esi drosmīgs, nerausties. Pēc mirkļa tas būs galā. Izbēgt nav iespējams.

Ak, dievs! Apzīmogošana.

Dievs bija Marduks. Dievs, kas gribēja redzēt, ka visi viņa rīkojumi ir izpildīti, pirms viņa nama ļaudis uzņem viesus - Muzī un lordu Gibilu.

Kā bija solīts, tūlīt pēc putras bļodu novākšanas pa­vāre izsniedza Aleksam podiņu ar kādu dziru.

- Ārprāts, - viņa teica ar mākslotu jautrību. - Šodien tak brauc tādi viesi, un tāda steiga! Tik daudz darbu. Nevar ļaut, ka tu paliec slims.

- Es tāpat knapi kustos, - pavisam patiesi sacīja Alekss.

- Tev vajag kustēties, kā ziemā kalnos kustas strauti, citādi tu iekaltīsi un nevarēsi nekur kustēt līdz pat pa­vasarim.

Viņš iztukšoja trauku līdz dibenam. Dzērienā viņš sa- garšoja stipru alu, daudz alkohola un stipru zāļu pie­garšu. Viņam sāka reibt galva. Viņš jutās kā lidojam. Viņa acis nefokusējās, un priekšmeti dubultojās. Viņa galva bija kāposts, nejūtīgs dārzenis. Pārējais ķermenis kņu­dēja, it kā degtu no iekšienes, un mugura sāpēja trakāk nekā jebkad. Varbūt profilakse bija tikpat briesmīga kā sāpes nākotnē. Šis dzēriens viņam nebūtu palīdzējis pie vakardienas pēršanas.

Mama viņu nopētīja.

- Kā ir?

- Ķēmā. Saindēts.

- Es tik ceru, ka tas nav gājis nepareizi. Kad zāles sajauc ar dzērieniem, tā reizēm notiek.

- Kur ir mana galva? Tā tikko nokrita.

- Jā? Tas labi. Līdz pēcpusdienai ar tevi viss būs kārtībā.

Tad ieradās Anšars, lai pavadītu Alekšu pie tā paša

nelaimīgā sola, kur gaidīja muskuļains sārtvaidzis vīrs, tērpies bruncišos un garā ādas priekšautā, pa rokai sakār­tojis savus darba rīkus: pārnēsājamo ogļu krāsniņu, plē­šas, akmens trauku ar ūdeni, zīmoga dzelzi. Zīmogā bija attēlota lauvas galviņa, tāda pati kā tetovējums, kas Aleksam jau bija uz sejas.

Apkārt salasījās klusējoši skatitāji. Tesānija kodīja lūpu. Alekss apsēdās, un kalējs piemēroja viņa sejai vēl auksto zīmogu. Anšars apsēja Aleksam ap galvu lupatu, lai aiz­klātu acis.

- Gadījumā, ja tu raustīsies un dzelzs paslīdēs…

Anšars cieši sagrāba neredzīgo Alekšu aiz ausu ļipi­ņām. Pirkstu kauliņu spiediens ausīs izraisīja troksni, līdzīgu vēja dārdoņai dziļā alā, tā, ka Alekss gandrīz ne­dzirdēja, kā dzelzi ierok oglēs un uzpūš plēšas.

Karstums apņēma viņa notirpušo vaigu. Mirklis bries­mīgu sāpju, it kā sejā kostu žurkas, un viņš saoda degošu gaļu, un tad mocības bija beigušās. Anšars palaida vaļā ausis. Noņēma acu apsēju. Čūskas šņāca, kad dzelzs sa­skārās ar ūdeni traukā. Mama lipināja kādu ziedi vai dub­ļus viņam uz vaiga.

Uz vakara pusi Alekša pātagu rētas sāpēja vairāk nekā apdegums uz vaiga. Vaigu viņš vismaz varēja nekustināt; ar muguru tā nebija. Tiklīdz viņš pakustināja roku, mu­guru dzēla kā tūkstošiem bišu. Kāpostgalvas sajūta bija pārgājusi ne pārāk smagās paģirās.

Viņš bija apmeklējis lūgšanu, lai parādītu Marduka attēlam zīmogu uz sejas. Tagad ar jaunu ziedes kārtu uz vaiga un agrīnu maltīti vēderā viņš pakalpīgi tupēja uz ceļiem (bet neapkalpoja pie galda) istabas malā, kamēr pārējie kalpotāji vētraini darbojās, un godājamie viesi vakariņoja kopā ar Tesāniju. Tesānijas tante uzraudzīja, lai nenotiek nekas nepiedienīgs.

Šī sieviete, Ningala-Dameikina, no saviem lauku īpa­šumiem ieradās pēcpusdienā, lai komandētu gatavošanos brāļameitas kāzām. Aleksam riebās uz viņu skatīties. Ningala-Dameikina bija gara, kārna, ar seju kā cirvi. Žok­lis viņai bija izvirzīts uz priekšu, balss - kultivēts ķēr­ciens; viņa staigāja pa māju tik kokaini, it kā viņai nebūtu ceļgalu. Viņas sejas āda bija saulē nocepināta sārti brūna, bet to rotāja mirdzoši sarkana un zelta krāsas kosmētika, it kā viņa būtu liela skaistule tāpat kā viņa bija dižena lēdija, žēl, ka no laukiem. Bet varbūt viņas sejai bija gangrēna. Viņas aizraušanās bija lapsu un citu pūkainu zvēriņu medības; viņai patika noskatīties, kā tos sarausta gabalos. Bija acīmredzams, ka Ningala- Dameikina neatrod, par ko parunāties ar Muzī, kurš me­dīja lielākus dzīvniekus.

Muzī miesas būve bija kā futbola pussargam, viņš nē­sāja garus blondus matus līdz pleciem; vismaz šai vakarā mati bija labi izmazgāti, tos kopā saturēja varavīkšņains galvas apsējs. Ap delmu viņam bija rokassprādze no kaut kā, kas atgādināja pelēku, cietu stiepli.

- Tas uz laimi! - viņš lepni stāstīja tantei. - Ziloņa pakaļas mati! Atvainojiet, kundze.

Muzī tēvs bija mucveidīgs spēkavīrs ar pasaules va­renā manieru glazūru. Viņa sieva bija sīka, izsmalcināta un grūtsirdīga persona, kuras ciešajā copē saspraustie mati bija piena balti un zīdaini. Viņa tikai knakstījās gar dzīru galdu, uz kura bija salikti piena sivēni, krabju gaļa cepumu čaulās, kas izskatījās uz mata kā krabju bruņas, aitu smadzenes, strausu olas, maize ar garšvielām, ar pelēniem pildītas irbes un pašā centrā - cepts pāvs, kura asti veidoja vārīti, uz pusēm pāršķelti puravi, bet acu vietā bija marinētas sēnes. Grīda bija piesūcināta ar smar­žām. Dega daudzas aromātiskās lampas. Nolīgts mūziķu kvartets klusītēm spēlēja lautas un flautas.

Gibils ēda nesteidzoties, viņa dēls - aizrautīgi; un Ningala-Dameikina - alkatīgi, lai gan, protams, tikai pa­reizā piemēra dēļ.

Tesānija, kas notikumam par godu bija ģērbusies sudrabainās drānās, nenoraidīja nevienu ēdienu; vīnus ari ne, kaut gan salīdzinājumā ar Muzī šķita gluži skaidra.

- Hei, - Muzī viņai uzsauca, rādīdams ar īkšķi. - Gri­bēju jautāt. Tas vergs kaktā. Ko viņš izdarīja? Aizlaidās no tādas lellītes kā tu?

- Viņš izgāja pastaigā bez atļaujas.

- Un tu liki viņu nopērt un iededzināt zīmi?

- Dabiski.

- Eu, tu taču esi lauvene! Kāpēc viņš ir šeit? Viņš neko nedara.

- Vai viņš tev izraisa nelabumu?

- Man? Nu tak ne. Pagājušā nedēļā es redzēju, kā sa­trakotam ziloņtēviņam nocērt snuķi ar divasmeņu cirvi.

- Zilonim nepaveicās.

- Tesānij! - protestēja Ningala-Dameikina. - Tādu darbu var veikt tikai ļoti drosmīgs vīrietis.

- Jā, - piekrita Muzī, - ļaujiet man pat to visu pa­stāstīt.

- Mirklīti… Tesānij, vai tam vergam tiešām jābūt ēdam­istabā, ja viņš izskatās tik atbaidoši?

- Bet, protams. Viņš ir mans personīgais vergs.

Lords Gibils piemiedza aci.

- Es domāju jaunkundzīte mēģina parādīt, ka viņa ir tāda sieviete, kas spēs savaldīt manu dēlu. Tas nebija apvainojums, kundze. Es to apbrīnoju. - Viņš atraugājās un atguva augstmaņa manieres. - Un turklāt, - viņš teica, stiepdams vārdus, - jūsu mielasts ir izcils! Galds vai lūst no gardumiem. Vai tā nav, lēdija Gibila?

- Tiešām, tā ir, - sacīja viņa sieva, ar dakšiņu ķeksē­dama pelēnu no irbes.

- Mums nebūs jābaidās, ka, atgriezies no medībām, dēls cietīs badu, kad būs beigušās kāzu dzīres un me­dusmēneši.

- Au, tēt, vai man tiešām jāatmet medības?

- Līdz ieņemšanai, dēls.

- Tas var būt ilgi!

- Muzī, tu esi vīrietis vai neesi?

- Viņš ir lauva, - iesprauda Tesānija, - viņš ir zilonis.

- Jā, es tak grasījos lēdijai Dameikinai pastāstīt par to snuķi.

Tesānija paliecās uz priekšu un uzrunāja lordu Gibilu:

- Vai vienošanās, ka pēc kāzām mēs dzīvojam šeit, jūs pilnībā apmierina?

- Mani? Tam ir iemesli, mīļā.

- Protams, ka ir! Bet tie manai muļķa galvai būs par lielu. Es tikai domāju, ka būtu nežēlīgi tik aktīvam jau­neklim ilgi liegt viņa iemīļoto sportu, un šai namā viņš no medībām ir ļoti tālu. Jūs taču piekrītat, tante Damei- kina? Kustību trūkums var viņam atņemt dzīvesprieku un radīt gluži pretējus rezultātus tam, ko mēs vēlētos redzēt. Viņa draugi varētu par viņu ņirgāties; tas varētu apcirpt spārnus viņa vīrišķībai.

Muzī piesarka.

- Apcirpt, tieši tā. Mēs ķērāmies pie cirpšanas pēc tam, kad bijām apkapājuši snuķi.

- Jāsāk domāt, ka tavā gadījumā tam ir kāda jēga, - sacīja lords Gibils.

- Ou, un kādi tam bija ilkņi!

- Runājot par lielām un mazām lietām, - sacīja tante, - es justos kā invalīde, ja mēnešiem nevarētu doties me­dību izjādēs ar suņiem. Tiešām, es te nesu ievērojamu upuri, tik ilgi iestrēgdama pilsētā. Tomēr abi notikumi -

Marduka un brāļameitas kāzas - tādu uzmanību ir pel­nījuši. Tā, ka es pakļaujos bez kurnēšanas.

- Tēt, varbūt es varētu neiet medībās tikai kādu nedēļu?

Lēdija Gibila nopūtās:

- Dēls… kā lai es to pasaku? Pat visspēcīgākais āzītis nevar darīt brīnumus. Arī kaziņai jāvar viņu uzņemt sevī. Un arī tad neko nevar garantēt; tā dabā notiek.

- Tēvs man teica, ka zāles viņai palīdzēs. Tas astrologs tak noteica kāzu nakti, ne? Viņai vajadzētu būt gatavai.

- Varbūt, - ierunājās Ningala-Dameikina neparastā diplomātijas lēkmē (bet varbūt viņa tiešām alka dzirdēt stāstu par medībām), - Muzī varētu pabeigt stāstu par ziloni?

Muzī uzsāka garu, pārspīlētu stāstu par pārgalvībām mežonīgo dzīvnieku rezervātos dienvidaustrumos no Bābeles, kur brīvi klaiņoja Indijas ziloņi un lauvu praidi rēca starp briežu un kazu bariem.

Tesānija uzmanigi klausījās katrā viņa vārdā.

Četras dienas vēlāk brokastu laikā, par lielu nepatiku Ningalai-Dameikinai, Tesānija paziņoja, ka dodas brau­cienā ar apaļo laivu sava personīgā verga pavadībā. Viņa esot redzējusi sapni par tekošu ūdeni un apaļām laivām, un puisīti pie krūts; tad viņa nokļuvusi tuksnesī, bet puisītis esot pārvērties par meitenīti. Tas taču esot skaidrs, ka neliels brauciens pa upi varot uzlabot viņas auglību.

- Sapnis? - nošņācās viņas tante. - Karti kāda daļa gar sapņiem? Tu vari noslīkt.

- Mans vergs prot labi peldēt.

- Ha. Tad viņš glābs tevi vai sevi?

Alekss, kas nu jau bija visai atguvies, pateicoties pa­vāres muguras ziedei, apkalpoja pie galda. Viņš juta, ka kaut kas jāsaka:

- Kundze, es glābtu kundzi Tesāniju, arī ja tas mak­sātu man dzīvību.

Tesānija paskatījās uz viņu, pacēla uzaci, tad sacīja tantei:

- Redzat?

- Ticēt vergam, un pie tam tādam, kas tikko pērts? Tevi jāpavada kādam citam. Tas vergs ir arī vīrišķis, Tesā­nij, ar visiem atribūtiem, nevis kāds einuhs.

- Kā jūs uzdrošināties…

- Es neko neuzdrošinos, es vienkārši norādu.

- Šobrīd man ir īpašās dienas.

- Ak!

- Tiešām, ak. Pēc nedēļas būs Marduka kāzas. Vēl pēc nedēļas būs manas kāzas, tieši mana mēneša vidū. Vai esat apmierināta? Varbūt vēlaties mani apskatīt?

- Man pat prātā nenāca. Varbūt tāpēc tu sapņo par šķidrumiem?

- Sapnis bija par to, vai man būs dēls vai meita. Lai es varētu patiesi kalpot savam vīram, tēvam un dievam, es vēlos doties galvu reibinošā braucienā pa upi.

- Tad ņem līdzi kārtīgus miesassargus.

- Vergs var ņemt līdzi nazi.

- Vergs, kas nēsā nazi! Neticama muļķība!

- Nepavisam ne. Esmu pārliecināta, ka šis vergs ne­vēlas, lai viņu uzsēdina uz mieta par nodevību. Tūrklāt atšķirībā no jums esmu pieradusi pārvietoties pa pil­sētu. Jūs nākat no laukiem, tāpēc pilsēta jums sveša.

- Tev tiešām ir tās dienas? - Alekss jautāja Tesānijai, kamēr viņi gāja uz upi, kas bija pavisam tuvu Rakstvežu ielai.

Tesānija pamāja.

- Tēvs jau vairākus mēnešus visu pārbauda.

- Kāpēc tu man liki ņemt nazi?

- Kas zin, kādā ķezā mēs varam iekulties, un no ķe­zām vieglāk izkulties ar nazi rokā.

Driz viņi šķērsoja ceļu, kas veda gar upi, tad nokāpa lejup līdz bruģētajai krastmalai. Htr bija piesietas vai­rākas apaļās laivas, no kurām izkrāva pārtiku un vīnu. Zem ceļa padrūms tunelis veda uz kādu tirgu.

Tesānija paskaidroja:

- Šis tunelis ir vistālāk uz dienvidiem. Tas ved uz Gigūnas ielu. Visi tirgus tuneļi ir gana īsi, un es tos esmu izpētījusi. Neviens nesavienojas ar mūsu tuneli. Ā, un tur ir mūsu laiva.

Vienēzeļa laiviņa līgojās pie pāļa. Ēzeļa un laiviņas īpašnieks bija tumsnējs un izskatījās pēc spāņa. Viņš pie­vilka laivu cieši piestātnes malai, lai viņi var iekāpt.

- Jums ir enkurs? - jautāja Tesānija. Laivas īpašnieks pakustināja kādu maisu. - Tā. Es vēlos, lai jūs turētos iespējami tuvu šim krastam.

Laivinieks atgrūdās no krasta un laiviņa sāka peldēt pa straumi, palaikam atsizdamās pret krastmalu, palai­kam mēģinādama virpuļot. Vīrs darbojās ar stūres airi, ielaida laivu pāris metru straumē, tad pievilka airi, lai apturētu griešanos. Ēzelis flegmātiski stāvēja, laiku pa laikam pamīņādamies no vienas kājas uz otru. Varbūt meldru laiva tam šķita kā pārvietojams stallis; laivas stūrmanis ēzeli neinteresēja.

Ūdens nebija tik duļķains, kā Alekss bija gaidījis vai cerējis. Redzamība bija apmēram divi metri. Vairākas pa­lielas zivis - laikam līņi - slinki aizpeldēja garām, ķer­damas kanalizācijas pārpalikums.

Drīz viņi nonāca līdz tornim upes malā, kas kā izsau­kuma zīme noslēdza pilsētas nocietinājumus. Izstiepusi roku saulei priekšā, Tesānija uzmanīgi, Alekss - mazāk uzmanīgi - raudzījās ūdenī. Kaut kas parādījās dzelmē.

- Enkuru!

Abi vīrieši pārsvieda peldošo enkuru pāri malai, kas šobrid bija pakaļgals. Laiva nodrebēja un taisījās apgāz­ties; enkurs to noturēja.

- Redzi, tur! Tā ir ķieģeļu arkas augša. No šejienes nevar redzēt tās apakšu. Redzi?

- Ir dziļš, - sacīja Alekss.

- Jā, tuneļa pirmie piecdesmit kubiti varētu būt zem ūdens.

- Ja vien sākums neiet strauji uz augšu.

Labāk laikus pieteikties nirt nekā izklausīties pēc tāda, kas baidās.

Par laimi Tesānija sacīja:

- Nav nekādas vajadzības straujam kāpumam. Mūsu tunelis tur ir gan, bet tu vari noslīkt kā žurka. Paceliet enkuru, laivinieki Uz priekšu. Izlaidiet mūs pie Borsipas prāmja.

Ēzelis apdullinoši iebrēcās. Sargs no torņa nikni uz viņiem paskatījās, tad nicīgi salutēja. Laivinieks steidzīgi iebakstīja lopam krūtīs ar koku. Ēzelis parāvās atpakaļ uz laivas malu. Tad izlieca asti, un dzintaraini mīzali ieplūda Eifratā.

Kādu gabalu aiz Nebukadnecara ārējās sienas un lielā Jaunā kanāla, kas atšķēlās no upes, viņi izkāpa prāmja piestātnē. Borsipas ceļš šeit perpendikulāri pienāca pie upes, lai turpinātos otrā krastā. Ūdeņiem pāri bija pār­mesta virve, gar kuru ar rokām tika vilkts prāmis.

Tesānija samaksāja laiviniekam. Alekss palīdzēja viņai izkāpt krastā, un laiva aizvirpuļoja uz dienvidiem. Viņi vieglā solī devās pa ceļu, kas aiz pilsētas iekšējās sienas pārvēršas Rakstvežu ielā. Tesānija priecīgi dungoja pupu lauku vidū. Kad viņi pienāca pie koka tilta, kas savienoja jaunā kanāla krastus, viņa pārliecās pār margām. Iekš­zemes virzienā smirdēdama devās mēsliem piekrauta laiva.

Pēc brīža viņa sacīja:

- Tu esi vergs ar lauvas zirni uz sejas, lidz ar to tev nevajadzētu būt pārāk grūti uzlavīties augšā galerijā. Spēlēs mūzika, tas varētu tevi maskēt. Tū ieliksi tīstokli tekne ierīcē, pareizajā laikā nospiedīsi pogu, un raugi! Mene, mene tekel upharsin.

- Ko?

- Vfecs ebreju lāsts; to bieži izkliedz krastmalas rabīni. - "Dievs ir tev pieķēries pa īstam, un spēlīte ir beigusies. Tū esi vieglāks, nekā bija domāts, mīļais tēti." Brīvs tul­kojums. Žēl, ka tevi vajadzēja arī apzīmogot, ne tikai tetovēt: tas tevi atšķir no pārējiem vergiem.

- Dīvaini, bet ari man tas traucē.

Tesānija iesmējās un ielika savu roku viņa plaukstā.

- Mēģini būt neredzams. Pēc tam pamet tīstokli un šmauc prom. Neviens pārāk nemeklēs, kā tas tur no­kļuva, vismaz ne tūlīt. Visi būs pārāk aizņemti ar savas pakaļas glābšanu. - Viņas roka saspieda viņējo. - Aleks, es tiešām vēlos, lai tieku svētīta ar bērnu no tevis, nevis no tā āpša. Nezinu, nudien nezinu. Domāju, ka būšu tikpat auglīga arī naktī pirms kāzām, un tev jau ir zinā­mas iemaņas, kādu nav varenajam medniekam.

Nāves briesmu rēgi lidinājās Aleksam pa galvu.

- Bet…

- Par tanti Dameikinu neuztraucies. Es izdarīšu tā, lai viņa dzērumā snauž. Apsolu, ka nebļaustīšos un ne­uzmodināšu visu māju. Ja vēlies, vari man aizsiet muti. Kaut gan man patiktu, ja tā nebūtu. Un es neskrāpēšu tev muguru. Tū drīksti man sasiet rokas, kaut gan man patiktu, ka tās ir brīvas.

- Mēs taču negribam, lai tas izskatās pēc izvaroša­nas, vai ne?

- Tas nevienam ne pēc kā neizskatīsies. Tas būs mūsu abu noslēpums.

- Un ja bērnam būs mani vaibsti, nevis tavi vai Muzī?

- Es domāju, ka vaibsti nāk arī no sievietēm, un man ir tāda pārliecība, ka bērnam nebūs lauvas uz vaiga. Un pat ja tava sēkla ir tik spēcīga, bērni ļoti ilgi ir saspiesti un izplūduši, un nesaprotami.

- Ne tad, ja to izgriezīs no tevis.

- Es gribu tavu bērnu, Aleks. - Viņa noņēma roku, jo no prāmja nāca pulciņš zemnieku. - Es gribu tevi, kā savu mīļāko, Aleks, par savu vienīgo īsto mīļāko. Es ne­spēlējos, ne tagad. Nu, es spēlēju savu spēli, bet es gribu, lai tu to spēlē kopā ar mani. Tū piekritīsi?

- Esmu pārsteigts, ka tev patīku pēc tās mana rak­stura analīzes, ko tu veici, kad es pirmo reizi apmeklēju tavu istabu.

- Ak toreiz? Es tevi gatavoju. Es gribēju, lai tu man atsaucies. Es laikam toreiz runāju tikai par sevi. Reizēm cilvēki sarunā visu ko. Vārdi kļūst par stāstu, par pasaku. Es tagad tev nestāstu pasakas, lai tu ar prieku ņemtos ar tīstokli. Man bail par tevi. Man sāp par tevi. Ištara mūs reiz jau salaulāja. Nu jau es atkal sāku! Bet es to domāju nopietni.

- Varbūt tā arī ir. Es… es arī tevi gribu.

- Labi, tad tas ir nokārtots. Mēs tā ari darīsim. Un, Aleks, mums tas patiks. Es domāju, ka pieklājības pēc tu labāk tagad ej man pāris soļus nopakaļ. Mums jāizska­tās kā saimniecei un vergam. Savu kāzu priekšvakarā es būšu tev citāda pavēlniece. Un ari vēlāk, kad vien Muzī dosies kropļot savus ziloņus.

Viņi gāja tālāk, Alekss atpalika un vēroja, kā kustas viņas šaurie gurni; tad viņi pienāca pie Borsipas vārtiem un iegāja Bābeles pūlī. Sev pašam par pārsteigumu Alekss jutās gaismas pilns, saprātīgs un laimīgs, it kā no viņa dzīves būtu aizgājis kāds mākonis.

Rakstvežu un Zababas ielas stūri viņš pūlī ieraudzīja Guptu.

Arī Gupta viņu pamanīja.

-Aleks!

Tesānija pagrieza galvu.

- Vai tas ir indieds, kas kopā ar tevi kāpa Bābeles tornī?

- Jā. Viņš ir vienīgais cilvēks, kas tiešām var palikt neredzams.

- Vai tu to nopietni?

- Nu… jā, nopietni.

Gupta bija sapratis, ka Alekss tiek pavadīts vai ari pats ir pavadonis. Viņš ar redzamu nepatiku paskatījās uz iededzināto zīmi Alekša vaigā, uz pātagas atstātajām pēdām un uz Tesāniju.

- Atvainojiet, cienītā kundze, - Gupta izklausījās indīgi sardonisks. - Vai drīkstu lūgt jūsu piekrišanu parunāties ar vecu draugu?

- Jā, bet nomierinieties, - viņa teica. - Viss nav tā, kā izskatās. Jūsu draugs izdarīja kļūdu, ielauzdamies Marduka templī.

- Un viņi to nopēra un iededzināja zīmi? - Gupta izskatījās apjucis. - Aleks, vai tā ir?

- Ne tieši, bet…

- Es jau domāju, ka ne!

- Jebkura cita cienījama kundze, - sacīja Tesānija, - būtu smagi apvainojusies par jūsu skeptisko attieksmi, indieti. Lūdzu, nepieņemiet pārsteidzīgi nepareizus se­cinājumus.

- Mans vārds ir Gupta, nevis indietis.

- Guptas kungs, es atvainojos. Aleks, tā kā … pats zini­es gribu pajautāt: cik daudz tu šai personai uzticies?

- Es viņam uzticos samērā daudz. - Alekss šķībi pa­smīnēja. - Viņš man aizdeva naudu.

- Tiešām? Tū to man neesi teicis. Cik?

- Pusotru šekeli.

Pagrābstījusies apslēptajā makā, Tesānija izvilka divas sudraba monētas.

- Es parasti sevi neapgrūtinu ar skaidru naudu, bet šodien man bija jāmaksā par laivu. Lūdzu, Guptas kungs. Jūsu parāds dzēsts. Ar pateicību. - Viņa iespieda monē­tas Guptam rokā.

Gupta nosvieda sudrabu zemē. - No manis nevar at­pirkties!

Nauda ilgi tur nepalika; kāds ielas bērns izlocījās, sagrāba un aiznesās prom.

- Jūs dodat žēlastības dāvanas nabagiem, Guptas kungs. Apsveicu.

- Nē. To darījāt jūs.

- Lepnais Guptas kungs, vai drīkst jums pajautāt: vai varat kļūt neredzams?

- Tātad, tagad jūs vēlaties, lai es pazūdu. Izgaistu! Lai nekrītu jums uz nerviem. Savu darījumu gaitā esmu par jums ievācis informāciju, ko tagad ari jums daru zināmu.

- Kādu informāciju? No kā?

- Vispārēju informāciju Alekša dēļ. Es viņam apsolīju palīdzēt.

- Jūs varat viņam palīdzēt, Guptas kungs. Iemāciet viņam kļūt neredzamam.

- Jūs jokojat.

- Nē, viņa nejoko, - sacīja Alekss.

- Jūs pamanījis, Alekss nupat sacīja: "Lūk puisis, kas laikam var kļūt neredzams." Es pilnīgi nopietni vēlos zināt, vai jūs to varat. Ja jūs varat un spējat to iemācīt Alek­sam, jūs viņa bīstamo uzdevumu padarīsies daudz vien­kāršāku.

- Kādu uzdevumu?

Šoreiz galvu pakratīja Alekss.

- Mēs nevaram tev teikt. Ir bīstami pat to dzirdēt.

- Nopietni, vai tu vēlies lai es tev šādā veidā palīdzu, Aleks?

- Jūs būsiet turējis solījumu. Jūsu sirdsapziņa būs tīra un sirds viegla, - sacīja Tesānija.

- Un es nepalikšu par sesku nākamajā dzīvē. Ha-hā. Tū esi pārliecināts, Aleks?

- Pilnīgi.

- Lai notiek.

- Varbūt kopā iekodīsim? - ieteicās Tesānija. - Es zinu kādu vietiņu Zababas ielā, kur ir visjaukākais jumta dārzs.

Palmu kroņi noliecās, apēnodami jumta dārzu. Varēja pastiepties un noplūkt svaigas, lipīgas dateles. Muciņās ziedēja Ķīnas rozes. Nokritušo ziedu rozā saulessargi bija izmētāti pa grīdu kā kokteiļu ornamenti. Bija arī ķieģeļu pods ar Āzijas lilijām. Alekss un Tesānija dzēra aukstu alu; Gupta - limonādi.

- Cik savādi, - Gupta klāstīja, - ka šķaudot praktiski nav iespējams noturēt vaļā acis. Šķavas reizēm izraisa ari seksuāla vēlme. Tāpēc daudzas sievietes aizver acis, kad skūpstās, viņas slepeni baidās, ka var nejauši uzšķaudīt partnerim. Ķermeņa skaistuma aplūkošana var uzbudi­nāt, bet tā var izraisīt arī acumirklīgu aklumu. Tā cēlies mīts par kailām dievietēm, kas padara aklus vīriešus, kas viņas izspiego.

- Visu acis būs piekaltas Deborai, mirkli viņi neredzēs neko citu…

- Tas ir pārāk vēlu, - Tesānija teica Aleksam.

- Tāpat, - turpināja Gupta, - uz zināmām neestētis­kām darbībām neviens neskatās. Vai jūs cieši pētītu kādu, kas izkārnās vai urbina degunu?

Tesānija sāka ķiķināt.

- Man būs tas jāatceras, ja tante Dameikina man pā­rāk sāks krist uz nerviem.

- Un vēl gribu piebilst, ka cilvēki var atpazīt tikai to, ko viņi jau zina. Ja acs redz ko bezjēdzīgu, prāts uzbrūvē ticamu alternatīvu: bezjēdzīgā vietā tad tiek redzēts kas cits. Lai paliktu nepamanīts, var ģērbties bezformīgā apģērbā, valkāt savstarpēji nesaderīgas krāsas. Tas ir tikai sākums. Ķermenim, redziet, ir sava paša valoda, kurā ir noteikts skaits konkrētu frāžu. Ķermenis nepārvieto­jas līgani, kaut gan mūsu prāts uztver līganu kustību. Patiesībā ķermenis raustās uz priekšu, no vienas pozas pāriedams citā. Žesti un izteiksmes ir rituāli, uz kuriem rituāli atbild, to pat neapjaušot. Ja tavs ķermenis var iemācīties izslīdēt pa šo konkrēto pozu spraugām, tā īstenodams savus patiesos nodomus, tad pārējie cilvēki bieži vien šis darbības nepamana. No otras puses, ja tu izjauc savas uzvedības šķietamās sakarības, tā, ka tavs ķermenis veic savstarpēji pretrunīgus manevrus, vērotāja prāts pielieto Vienkāršības Asmeni un vienkārši izlaiž to, ko nevar saprast. Ja tu nemitīgi maini soļu ritmu un iz­jauc visu atkārtošanos, cilvēkam, kas tevi vēro, tas drīz vien kļūs nepatīkami, lai gan viņš pats nesapratīs, kāpēc. Arī pārlieka kustības atkārtošanās nogurdina aci.

Skaties. Es jums nodemonstrēšu dažus stājas un kus­tību trikus…

Pēc pusstundas Alekss domāja, ka viņam vajadzētu visu gadu (bet labāk - piecus) pavadīt kā indieša mācek­lim, lai iemācītos augšminētās disciplīnas. Sagaidāmā iztrūkumus, normālā pārtraukumus, kuros cilvēks var vienkārši pazust bez pēdām.

Gupta viņu mierināja:

- Mēs abi pavisam nesen bijām Bābeles tornī dziļā hipnozē. Tū joprojām esi ļoti jūtīgs. Es pats varu tevi hip­notizēt, gan ne tik dziļi kā tekhne. Šobrīd esmu aizņemts ar Kamberčaniana stripdza dejotājām, es viņas arī mazliet hipnotizēju. Ja ir pareizi stimuli vai apstākļi, hipnotiskais transs var spontāni atgriezties līdzīgi narkotiku atkarī­bai. Šai pilsētā visi tikuši iepriekš hipnotizēti, tāpēc visiem var potenciāli kaut ko iedvest, tas palīdz.

Es domāju tā: es tevi pāris dienas apmācu vieglā hip­nozē. Tik īsā laikā es nevarēšu tev iemācīt vairāku gadu pieredzi un zināšanas, bet es uzrakstīšu vārdu, kuru pa­slēpšu tev prātā. Kad pienāks briesmu brīdis, atloki papīru un skaļi izlasi vārdu. Tavs ķermenis atcerēsies, nepretojies tam. Tev jātic, ka patiesi esi neredzams, tu nedrīksti šau­bīties. Tev jāstaigā tā, it kā visā pasaulē neviens nevarētu tevi redzēt. Uzmanies, ka tev neviens neuzgrūžas. Ha-hā!

- Hipnozē viņš varētu izstāstīt savu uzdevumu, - pie­zīmēja Tesānija.

- Tikai tad, ja es viņam to liktu. Es apsolu to nedarīt. Zvēru pie savas draudzības ar Alekšu.

Viņa pamāja.

- Labi. Alekss paliks pie jums divas dienas. Jūsu pa­raugdemonstrējumi uz mani atstāja iespaidu, guru Gupta. Nākamajās pāris nedēļās esmu mazliet aizņemta, bet vēlāk es vēlētos pie jums mācīties - patiesi un paklausīgi. Pro­tams, es jums bagātīgi maksāšu - par izpratni, ka esmu vienīgā nopietnā skolniece.

- Viena vai divas striptīza dejotājas var kļūt par no­pietnām skolniecēm.

- Un viens vai divi zagļi? Vai profesionāli slepkavas?

- Ha-hā! Neredzami slepkavas var mani nodurt, un es viņus pat nepamanīšu. Neredzami zagļi var man no­zagt jūsu bagātīgo atalgojumu.

Viņa strauji paliecās uz priekšu.

- Vai gan Skolotājs tikai tad nav patiesi pabeidzis savu darbu, ja viņa skolnieki viņu pārspēj, pārsteidz?

- Par šo domu vien, kundze, es jūs pieņemtu par savu mācekli. Tomēr man šobrīd jāpilnveido stripdza dejotājas.

- Labi. Bet ne augstmaņi vai muižnieki, priesteri vai politiķi.

- Līkop. Man labāk patīk piekopt savu mākslu renstelēs.

- Tādējādi izvairoties no galma šarlatāna, dresēta mērkaķa lomas? Lai pārvērstu mālu zeltā, nevis zeltu - mālā?

- Jūs tiešām saprotat. Es jūs pieņemu.

- Es jums maksāšu bagātīgi, bet jūs jau varat glabāt naudu - vai labāk dārgakmeņus - vecā lupatā mēslu kaudzē, ja jums tā tīk.

- Aleks, mīļais draugs, - sacīja Gupta, - tev ir pavei­cies atrast lielisku saimnieci.

- Jā, jā. Kā tad.

- Un tagad, - Tesānija teica, - dosimies pie rakstveža, lai Aleksam būtu plāksnīte, kas garantē tiesības nebūt mājās. Citādi, pirms viņš kļūst neredzams, policisti var pamanīt, ka viņš nesen pērts un apzīmogots, un arestēt uz aizdomu pamata.

Gupta veda Alekšu sev līdzi - ne uz iebraucamo vietu, bet uz striptīza salonu, kas bija tai blakus.

Tā kā šo divu diennakšu temats bija interesantā māk­sla kļūt neredzamam, arī mācībām, kas notika par Hora Aci pārdēvētajā tetovēšanas darbnīcā, bija jābūt nere­dzamām; tai laikā Alekss bija hipnotiskā transā un ne­apzinājās, ko viņam māca Gupta. Tāpēc turpināsim ar to stundu, kad viņš atgriezās Tesānijas mājā ar aizzimo- gotu papīra gabalu aiz jostas; papīrā viņš vēl nedrīkstēja ieskatīties.

Ķermenis Aleksam sāpēja dīvainās vietās, kas acīm­redzot nebija saistītas ar pērienu. Viņš jutās, it kā būtu ticis ilgstoši masēts bez pieskāriena. Bija ieviesti vai paši uz­auguši vairāki jauni muskuļi, ipaši kāju un gurnu rajonā.

Hivojoties mājai, viņš pamanīja noskrandušu ubagu sēžam sakrustotām kājām pie alejas sākuma.

Tas nebija ubags! Tas bija otrs bandīts - Aristandra aģents.

Alekss divreiz paskatījās uz viņu - iespējams, ka ska­tiens viņu ari nodeva - tad nolēma ignorēt. "Es esmu vergs," viņš sev teica, "vergs jau gadiem. Es vergoju verdziskā ver­dzībā. Mana dzīve sastāv no verdzības. Vairāk nekā nav."

Lai nu kā, bandīts sakustējās.

- Ei, uz kurieni tu steidzies? - Divas jēra astes kus­tības vēlāk viņš jau spieda Alekšu pie sienas: - Skaties man acīs!

- Atšujies, man nav ne pupas pie dvēseles.

- Kaut kas nav kārtibā, tu man atgādini… Kāpēc tu gāji tik lepni izslējies, kaut gan tevi ir pēruši tikai pirms kādas nedēļas? Esi aizlaidies otreiz, vai kā?

- Nebūt ne. Man ir atļauja no manas saimnieces. - Alekss mēģināja sataustīt plāksnīti, bet uzdūrās nazim, ko Tesānija bija viņam atstājusi. Viņa roka sastinga.

- Tā ir kaut kur te.

- Kāpēc tu taisies rādīt savu atļauju ubagam?

- Lai paglābtu tevi no pātagas par muļķīgām kļū­dām. Pātaga sāp.

- Beidz, tu tīri labi zini, kas es esmu. Tu esi nomaskē- jies par vergu. Sasodīts, tev uz vaiga ir zīme. Kas notika? Kāpēc tu nenāci uz pili? Kāpēc tu te spēlē teātri? - Balsī ieskanējās šaubas.

- Es neesmu tas, par ko jūs mani uzskatāt. Jūs vien­kārši izspiegojat manas saimnieces namu! Es domāju, ka jūs esat zaglis; es saukšu pēc palīdzibas!

- Neizšķied velti laiku. - Bandīts parakņājās savās skrandās un izvilka - nē, ne nazi, bet savu māla plāksnīti, aprakstītu grieķiski un ķīļrakstā; uz tās bija Aleksandra zīmogs. - Redzi? Pils policija.

- Nešaubos, ka zagta.

- Tu esi dīvains. Tas taču esi tu? Ja nebūtu tās nolā­dētās zīmes!

- Es neesmu tas, ko jūs domājat.

- Kas ir ar tīstokli?

- Kādu tīstokli?

- Tu zini gan.

- Varbūt kāda Sofokla luga?

- Tū zini, kas tur ir. - Bandīta liktais uzsvars norā­dīja, ka viņš pats to nezin. Acīmredzot visa vēlākā izmek­lēšana Bābeles tornī bija atdūrusies kā pret sienu.

- Tas ir pilnīgi stulbi. Es par jums ziņošu. - Alekss gāja tālāk, viņa mugura bija atsegta uzbrukumam; tomēr līdz durvīm viņš nonāca neskarts.

- Sardze!

No sargbūdas iznāca klibais nēģeris.

- Nē, nudien. Vergs sauc mani, it kā būtu kāds kungs. Sasodīta iedomība!

- Man…

Alekss gribēja teikt uzbruka. Bet bandīts bija izgai­sis; laikam kaut kur alejā.

- Nudien, izsauc te mani kā būtu kāds kungs! Velc savu pakaļu iekšā pa vārtiem, un tūlīt.