Baltkrēpis

IX NODAĻA Svētki Arlē

Pienāca svētdiena. Kā solījies, Antonio agri no rīta apturēja zirgu pie būdiņas sliekšņa.

— Mēs nejāsim tūdaļ tieši uz svētku vietu, — vecais zirgu uzraugs sacīja. — Mēs jāsim nelielus ceļa gaba­lus. Vispirms vajag pabarot Frankī.

— Un pa ceļam tu apstāsies pie draugiem, — vecais­tēvs noteica.

— Nu kā tad, Eusebjo.

— Es jau nu gan nekad vairs nenokļūšu līdz Arlei, — vecais zvejnieks nopūtās. — Vai tu atceries, Antonio, pēdējo reizi, kad mēs abi devāmies turp?

— Kā nu ne!

— Tu nebaidījies neviena pretinieka spēlēs un skriešanās sacīkstēs.

— Lai nu paliek, — Antonio viņu pārtrauca. — Tas laiks sen pagājis. Tagad es ņemu Folko līdzi. Tu zini, ka tavs puika būs drošās rokās. Es viņam parādīšu pilsētu.

— Laimīgu ceļu, Antonio!

Folko uzlēca zirgā uzraugam aiz muguras. Mazais brālītis noraudzījās, kā viņi aizjāj. Viņam bija smagi ap sirdi. Pirmo reizi vecākais brālis būs projām vai­rākas dienas, tas dosies līdz pasaules galam.

Kā jau Antonio bija noteicis, viņi jāja nelielus ceļa gabalus. Vakarā viņi atrada pajumti un naktsmājas pie zirgu uzraugiem. Veco Antonio visi pazina.

Zirgu uzraugiem arī vajadzēja doties uz Arli, un viņi rosīgi gatavojās lielajai svētku parādei. Bija jāpa­rūpējas, lai vara rotājumi uz zirgu iejūgiem spīdētu. Tika spodrināti laužņi un laužņu važiņas. Kāpšļi un pieši mirdzēja kā sudrabs.

Vajadzēja arī paraudzīties staļļos. Visi jātnieki lepo­jās ar saviem jājamlopiem. Antonio, kā jau lietpra­tējs, atzinīgi novērtēja tos.

Nākamajā dienā viņi uzsāka ceļu cauri retām priežu audzītēm. No tālienes viņi reizumis pamanīja baru tumšu vēršu ar smailiem ragiem. Viņi jāja cauri pla­šām pļavām, kur auga vienīgi sīki ūdens augi.

Frankī jautri nesa savu jātnieku un Folko, kas, aizmugurē sēdēdams, kuļāja kājas un tērgāja ar veco draugu.

— Es netiku brīdinājis Džuzepi, — Antonio sacīja. — Gribu sagādāt viņam pārsteigumu.

Džuzepe dzīvoja zemā mājiņā Aries laukos akme­ņainā nogāzē. Jau no tālienes Antonio ar pirkstu parā­dīja to zēnam. Mājiņa ar nobalsinātajām sienām skaidri izcēlās starp olīvkoku sudraboto zaļumu.

Džuzepe, ieraudzījis jātniekus uz šaurās taciņas, panācās tiem pretim uz terases, ko ieskāva akmeņu siena.

— Kāds pārsteigums, Antonio! Un kas ir šis mazais? Laikam kāds audzēknis… Kāds, kuram tu māci zirgus pazīt?

Visas šīs dienas, ko Folko pavadīja pie Džuzepes, abi vecie zirgu uzraugi dalījās atmiņās, un viņš citu neko nedzirdēja runājam kā vienīgi par zirgiem.

— Šogad mums būs skaisti svētki, Antonio, — Džuzepe apgalvoja. — Mazliet atpūtīsimies un tad dosi­mies uz pilsētu. Bet vispirms jāparūpējas par tavu zirgu. Nu, Folko, ved Frankī stallī!

Frankī priecīgi iezviedzās. Aiz durvīm tūdaļ viņam atbildēja kāda cita zirga balss.

— Tā ir Rita, — Džuzepe sacīja. — Jā, mana ķēve. To bija nolaupījuši čigāni. Tie nevarēja iedomāties, ka šī mājiņa, kas atrodas ceļa malā, ir senākā ķēves īpaš­nieka māja. Es ieraudzīju ķēvi. Neticēju pats savām acīm. Tā bija Rita. Es saucu…

— Un viņa tevi pazina pēc balss… — Antonio noteica.

— Tev tik to vajadzēja redzēt… Viņa gandrīz vai sarāva ilksis un atsaites. Iedomājies, viņi bija to iejūguši…

— Vai tu viņiem to atņēmi?

— Tūdaļ salasījās vesels bars ļaužu, — Džuzepe sacīja. — O! es vis gari nerunāju! Saproti, es atdabūju Ritu… Tad es sacīju šiem neliešiem, šiem zirgu zag­ļiem, lai viņi meklē karātavas citur. Viņi arī nelūdza, lai ļauj tiem palikt. Tā, te būs ko paknibināt Frankī, bet mēs iesim pie galda.

Folko noglāstīja Baltkrēpja māti. Zēns bija laimīgs, ka ķēve atkal atgriezusies pie sava vecā saimnieka.

* * *

Svētki zēnam bija īsts brīnums. Koši rotātajās ielās vējā plandījās sīki karodziņi.

— Ceļu… ceļu!…

Melnie vērši, kurus jātnieki tik tikko varēja saval­dīt, ragus zemu nodūruši, izskrēja ielai cauri kā bul­tas. Putekļus saceldami, tie aizdrāzās uz arēnu pusi, kur vajadzēja notikt sacīkstēm.

Spožas saules apspīdēti, jātnieki drasēja savus izne­sīgos, mazos zirdziņus; jājējiem aizmugurē sēdēja arlēzietes izrakstītās galvassegās, rotājušās kā madonnas.

Notika rotaļas, skriešanās pēc kokardēm.

Folko, mazais zvejnieku zēns no Kamargas purviem, bija pārsteigts par neredzēto skatu, par līksmo pūli, par velnišķīgi aizrautīgajām tautas dejām — farandolām, par mūziku, kas skaņi plūda no spožajiem vara instrumentiem… bet it īpaši par jātnieku apbrīno­jamo veiklību.

— Lai svētki būtu pilnīgi, Antonio, — Džuzepe sacīja, — pēc pusdienām aizvedīsim tavu puiku uz cirku.

Cirka telts bija uzcelta uz liela laukuma. Vakarā pēc spēlēm parādes braucienā pa ielām ripoja pušķoti rati.

Folko nekad nebija bijis cirkā.

Sēdēdams starp Antonio un Džuzepi pēdējos amfi­teātra solos, viņš, acis iepletis, skatījās apžilbinošo uzvedumu gaismas pielietajā arēnā.

Klauni, ziloņi, akrobāti, žonglieri…

Beidzot — zirgi!…

Kāds jātnieks, tērpies kā princis, demonstrēja aug­stākās klases vingrojumus. Viņš sēdēja milzīgā, melnā zirgā, daudz lielākā par tiem, kādus Folko bija redzējis zirgu baros.

Pēc tam sekoja kovboju spēles. Ādas tērpos, garos zābakos, kas sniedzās līdz vēderam, milzīgām platma­lēm galvā — viņi dzinās pakaļ lieliskam, baltam ērze­lim ar kuplām krēpēm.

Bez kādām zirgu lietām, vienīgi pats savā sniegbal­tajā tērpā — šis savvaļas zirgs bēga no vajātājiem un vairījās no laso. Celiņa vidū, kur kovboji to ielenca, zirgs saslējās stāvus, gatavs cīnīties.

Tas bija gatavs cīnīties un izmest no segliem preti­nieku, tāpat kā to bija darījis Baltkrēpis, kad tas lēca krūtīs zirgu īpašnieka ķēvei.

Folko apslāpēja kliedzienu. Un, žņaugdams Antonio roku, viņš drebošā balsī izdvesa:

— Antonio… vai tu redzēji?

— Tas nav iespējams! — norūca vecais zirgu uz­raugs, arī pārsteigts par šo neparasto līdzību.

— Antonio… tas ir viņš! Tas ir Baltkrēpis!

— Nav vis, manu dēliņ… nav vis.

Arēnā norisinājās gūstīšanas rotaļa.

Pēdējo reizi iesvilpās laso. Brīnišķīgais, baltais zirgs ar sasaistītām priekškājām nogāzās zemē.

— Viņi to nobeigs, — Džuzepe īgņojās.

Bet arī cirka jātnieki prata valdīt zirgus. Viņi ātri atbrīvoja ērzeli no saitēm. Vienā lēcienā tas bija augšā. Zemi spārdīdams, tā ka zāģu skaidas lidoja pa gaisu, tas pazuda aiz sarkanā priekškara, kas aizsedza uzeju arēnā.

— Es tomēr gribētu pārliecināties, — Antonio klu­siņām noteica.

Bija starpbrīdis. Soli kļuva tukši. Folko un viņa draugi devās ļaudīm līdz apskatīt zvērnīcu.

Zirgu staļļi atradās pašā telts viņā galā, kur rindojās sprosti.

— Nāciet man līdz, — Antonio teica.

Aiz lielā, melnā zirga varēja manīt ērzeļa balto stāvu, nu jau ērzelis sāka nomierināties.

Pukstošu sirdi Folko pienāca klāt.

Tas nebija Baltkrēpis.

Gluži līksms zēns to gribēja pateikt Antonio, bet tad pamanīja, ka draugs izskatās norūpējies. Antonio neiz­laida no acīm trīs vīrus, kas aizrautīgi sarunājās dažu soļu atstatumā no baltkrēpainā zirga steliņa.

Vienam no tiem kājās bija iesarkani ādas zābaki un rokā pātaga, tas bija cirka direktors. Folko tūdaļ pazina abus pārējos — zirgu īpašnieku un jauno uz­raugu, kas dresēja zirgu, kad Folko bija devies apcie­mot Antonio.

— Par ko gan šie vīri varētu runāt? — Antonio čuk­stēja. — Vai tagad sāks pārdot mūsu kamargiešus cirkiem?

Direktors un zirgu īpašnieks dedzīgi par kaut ko strīdējās un plātījās rokām. Zirgu īpašnieks piesauca jauno uzraugu par liecinieku. Tas norādīja ar roku uz zirgu, kas līdzinājās Baltkrēpim.

— Es te neko labu neparedzu, — Antonio norūca starp zobiem.

Bet Folko neievēroja drauga nelāgo omu. Viņam sirdī ielija kā balzams. Baltkrēpis joprojām brīvs skrai­dīja Kamargas purvos. Drīz vien viņi abi atkal sastap­sies. Šoreiz viņi vairs nešķirsies.

Folko un Antonio vēl pakavējās divi dienas Džuzepes namiņā. Tad bija jādomā par došanos mājup.

— Kad tu būsi izlēmis šķirties no zirgu īpašnieka, tad atceries, ka mana māja tevi gaida, — Džuzepe sacīja.

— Pateicos, Džuzepe, — Antonio atbildēja. — Es nesaku — nē… Bet tu jau zini, ko nozīmē pamest zirgus!

— Tas ir smagi, Antonio. Es zinu… Laimīgu ceļu!

— Paldies!

Atceļā, tāpat kā dodoties projām, Frankī jau no tālienes sveica koku zaļumā paslēptos zirgu īpašnieka staļļus, pirms vēl bija tur nonācis.

Pēc pēdējās apstāšanās kādā mazā būdiņā Ronas krastā viņi visu rītu bija rikšojuši, līdz Folko atkal ieraudzīja pazīstamos plašos klajumus, vecos, izsusē­jušos grāvjus un krūmājiem apaugušās kāpas.

Arī Frankī zināja, ka atgriežas mājās. Ar skaļu zviedzienu viņš sveica kādu tālumā rikšojošu zirgu baru. Varbūt tas bija Baltkrēpja bars?

Beidzot vakarā abi jātnieki nokļuva pie niedrēm jumtās būdiņas. Uz durvju sliekšņa Eusebjo un mazais brālītis vareni māja viņiem pretim.

— Nu tik būs ko viņiem pastāstīt, — smaidīdams noteica Antonio. — Nakti es pārlaidīšu pie jums. Frankī ir pamatīgi noguris. Folko, tu pamet man salmu klēpi kādā stūri. Un, ja iedosi vēl segu, tad es dusēšu kā karalis.

Vakarā viņi ilgi nevarēja aiziet gulēt. It īpaši jau vecajam Antonio bija ko stāstīt.

Bet Folko, tagad atgriezies savos purvos, domāja tikai par to, ka laiva ir pieķēdēta tepat pie durvīm. Un rīt, vēlākais, parīt viņš atkal ņems kārti rokā. Viņš brauks meklēt Baltkrēpi, kas varbūt būs atradis savu baru.