Baltkrēpis

VI NODAĻA Kad sapņi kļūst īstenība

Nākamajā rītā, kā jau ik rītu, Folko piecēlies sasil­dīja kafiju. Tad, pirms vēl vecaistēvs nav pamodies, viņš ātri pārlaida slotu pāri klona grīdai.

Spalviņas sabozis, cīrulītis gulēja uz lielās, vara ka­lumiem rotātās lādes līdzās vecā drauga galvgalim.

— Tu jau augšā, Folko!…

— Saule ir lielā gabalā, vecotēv.

— Redzi nu, kļūstu vecs. Un kājas ar man lauž, tāpat kā Antonio. Šorīt tev atkal vajadzēs doties uz zveju bez manis. Tev pietiks ar mazo tīklu. Otrs ir saplīsis driskās. Vajadzēs lāpīt katru valdziņu.

— Kad Antonio dosies uz Arli, varbūt varētu palūgt, lai viņš nopērk jaunu, — Folko ieminējās.

— Jauns tīkls maksā dārgi, dēliņ. Nu, gan jau redzēsim.

— Kafija ir galdā. Vai mazulim ļaut pagulēt?

— Jā, ļauj vien.

— Es varbūt aizbraukšu tālāk par lielo purvu, — Folko sacīja.

— Pareizi, tur ir vairāk zivju. Bet tad jau tu uz bro­kastlaiku netiksi atpakaļ.

— Paņemšu ēdienu somā līdz, — Folko noteica.

— Labi… lai nu tev gadās krietns loms!

Folko uzmeta tīklus plecos un izgāja laukā no būdi­ņas. Laivā pa nakti atkal bija sakrājies diezgan daudz ūdens. Folko to izsmēla. Tad, atgrūdies no krasta, viņš sāka stumt laivu ar kārti.

Droši vien murdos, ko viņš vakar nebija izcēlis, būs salīdušas zivis. Un, ja lielā purva ūdeņos drusku lai­mēsies, tad divās stundās spainis būs pilns. Pēc tam Folko būs brīvs līdz vakaram. Un viņš piebrauks malā tur, kur stiepjas plašās ganības. Viņš dosies apciemot Baltkrēpi…

Zēns nevarēja ne iedomāties, ka sastaps draugu daudz tuvāk būdiņai.

Folko īrās klusi uz priekšu starp baltajiem ūdens ziediņiem, kādi klāj dīķu virsmu. Viņš priecājās par garo dienu, kas vēl bija priekšā.

Zēns nokļuva līdz dūņainajām saliņām. Apstājās tur, lai izvilktu divus murdus, kas ņudzēja no zivīm. Kāds skaists baltvēderis zutis tik tikko neizspruka viņam no rokām. Par laimi, tas iekrita laivā un ielocījās dēlu spraugā.

Folko izlika murdus tālāk. Iroties pāri zilajam grā­vim, viņš divreiz izmeta tīklu: abas reizes bagāti lomi…

Diena sākās labi.

Folko nogriezās ieslīpi no lielā, baltiem ziediņiem rotātā ūdens klajuma. Sīkās ziedlapiņas šķita kā izkai­sītas sniega pārslas.

Aizlidoja kāds putns. Sekodams tam ar skatienu, Folko pēkšņi pamanīja slaidu, baltu stāvu, kas iezī­mējās uz tumšā krūmu fona.

Baltkrēpis!…

Tas bija Baltkrēpis. Viņš atpūtās pēc vakardienas nogurdinošā skrējiena un pēc cīņas ar cilvēkiem. Droši vien viņš bija pārlaidis nakti šeit, biezokņa pavēnī, iebridis ūdenī līdz puslieliem. Viņa krēpes bija galīgi sajukušas. Biezais saru kušķis, kas tam krita uz pieres pār acīm, aizsedza pusi galvas.

Baltkrēpis juta kādu tuvojamies. Viņš pagrieza galvu uz Folko pusi. Laikam gan viņš pazina draugu, jo nemē­ģināja bēgt projām.

Piepeši zirgs pameta galvu atpakaļ, tā ka krēpes noplanda vien. Kājas saspringa, augums izslējās. Viņš bija lielisks!…

Zirgs nupat bija saklausījis tālumā kādu brienam ūdenī.

Un tūdaļ arī atskanēja kliedzieni:

— Tas ir viņš… šoreiz mēs to dabūsim rokā… Visi sekojiet man!…

Pierikšoja zirgu īpašnieks ar saviem vīriem. Ūdens šļakstījās zem uzraugu zirgu kājām, kad viņi ielenca Baltkrēpi.

Folko apturēja laivu. Viņš bija aculiecinieks šim skatam. Tas nevilkās ilgi.

Par lielu izbrīnu uzraugiem, mežonīgais ērzelis pat negrasījās bēgt. Ierunājās viņa dižciltīgās asinis.

Baltkrēpis pagriezās pret jātniekiem. Tie tūdaļ izvei­doja loku un noņēma uz segliem kamolā saritinātos laso.

— Pie manis!… — iesaucās zirgu īpašnieks, kas arī bija sagatavojies mest virvi.

Taču viņš nepaguva to izdarīt.

Mežonīgi iekliegdamies un uz visām pusēm šļakstī­dams dubļus, tā ka notraipīja savu skaisto spalvu, Balt­krēpis metās zirgu īpašniekam virsū.

Uzbrukums bija drausmīgs… Sastapšanās notika uz šaura zemes laukumiņa, kur irdne bija gandrīz sausa.

Abi zirgi saslējās uz pakaļkājām aci pret aci. Koz­dams un spārdīdams Baltkrēpis ar krūtīm atgrūda zirgu bara īpašnieka jājamzirgu. Vīrs bija atlaidis vaļā pavadu un ieķēries ķēvei krēpēs. Šī ķēve bija spēcīga un drosmīga. Tā izturēja triecienu un smagi atkrita at­pakaļ uz priekškājām.

Piesteidzās zirgu uzraugi.

Bet Baltkrēpis, galīgi satrakots, atjaunoja uzbru­kumu. Zirgu īpašnieka ķēve izslējās uz pakaļkājām tik pēkšņi, ka izmeta jātnieku no segliem un kāpšļiem, un viņš novēlās zemē.

Vīrs izgrūda briesmīgu lāstu. Zirgu uzraugi metās pie saimnieka.

— Lieciet man mieru!

— Vai nav kas lauzts?

— Lieciet man mieru, es jums saku!

Viņa balss aiz dusmām drebēja.

Viņam vajadzēja saturēt ķēvi aiz galvas, jo tā bija tik satracināta, ka nebūtu ļāvusi jātniekam kāpt atpakaļ seglos. Beidzot vīrs uzmauca piešus un savāca pavadu.

— Pretīgais lops! — viņš iekliedzās.

Niknums viņu smacēja. Ar krekla piedurkni viņš no­trausa sviedrus no pieres. Tad, vicinādams dūri no­pakaļ Baltkrēpim, kas, izbaudījis atriebes prieku, bija aizbēdzis, zirgu īpašnieks izgrūda:

— Šitas draņķīgais lops… lai to ņem, kas grib, es to atdodu!

Folko dzirdēja šo solījumu. Viņš pienāca klāt. Viņu biedēja šie vīri. Taču viņš atrada drosmi lēnprātīgi pa­jautāt dusmu apstulbotajam zirgu īpašniekam:

— Vai jūs to dotu… pat man?

Zirgu bara īpašnieks, sēdēdams ķēvē, no augšas no­raudzījās uz puisēnu, kurš stāvēja viņa priekšā kailām kājām, izspūrušiem matiem un kura vienīgās drēbes bija šauras, salāpītas bikšeles un vecs, novalkāts krekls.

— Kas ir šis mazais mežonēns? — viņš pavaicāja.

— Tas ir Folko, — atbildēja kāds no uzraugiem.

— Folko… nepazīstu.

— Eusebjo — tā zvejnieka mazdēls…

— Ā, Antonio draugs!!! — saimnieks ņirgājās. — Un šitas sīkais baskājis iekārojis manu zirgu!… Goda vārds, puika nav no kautrīgajiem… Nu labi… No­runāts! Zirgu atdodu pat tev, zeņķi… Bet, kad tu viņu būsi noķēris… tavas zivis būs aizlaidušās!…

Vīri skaļi iesmējās.

— Jūs pārējie ejiet prom, — zirgu īpašnieks noteica. — Uz mājām…

Un viņš vēlreiz ļauni pasmīnēja, noraudzīdamies Folko, kas ir nepakustējās, bet, dūņās iestidzis, vērās viņam tieši sejā. Tad, strauji pagriezis zirgu, saimnieks panāca mazo bariņu un aizrikšoja tam pa priekšu.

* * *

Folko kļuva domīgs. Zirgu īpašnieks bija zobojies par viņu. Baltkrēpis bija šo izmetis no segliem. Un tomēr tas bija jātnieks, kas prata apieties ar zirgiem. Skaidrs, ka zirgu īpašnieks drīkstēja pasmieties, ierau­dzīdams mazo zvejnieka zēnu, kas gribēja sagūstīt vis­mežonīgāko ērzeli viņa zirgu barā. Jā, viņš drīkstēja smieties un zoboties…

Bet, visiem uzraugiem klāt esot, īpašnieks bija at­devis Baltkrēpi Folko. Zēns nodomāja: «Ja es noķeršu Baltkrēpi, tad tiešām tas būs mans…»

Un šī doma iepriecināja divpadsmit gadu vecā zēna sirdi.

Vēršu uzraugi vairs nevajāja Baltkrēpi. Varbūt tas neatradās pārāk tālu.

Folko piesēja laivu. Viņš pazina dzīvnieku pēdas. Baltā prinča nagi bija dziļi iespiedušies dubļos. Folko devās pa šim pēdām starp krasta meldrāju, līdz tās uz cietzemes izzuda.

Šeit zirgs bija apstājies. Viņš bija mīņājies. A… viņš būs devies atpakaļ uz baltām ziedlapiņām piebirušo ūdens klajumu.

Pēkšņi Folko ieraudzīja savu draugu. Baltkrēpis izskatījās noguris. Galvu tas bija nokāris, un krēpju gali tam mirka ūdenī. Folko klusītiņām pienāca tuvāk. Viņš maigi labināja zirgu:

— Baltkrēpīt!…

Zirgs izslēja ausis.

Baltkrēpis vēlreiz ļausies sava drauga balss valdzi­nājumam un tad dosies prom pie bara.

«Tu esi mans, Baltkrēpīt…» kā solījumu klusībā no­teica Folko.

Zēns turēja rokā labi saritinātu virvi, ko zirgu īpaš­nieks bija pametis zemē, kad tika izsviests no segliem. Zēns sauca vēlreiz, šoreiz stiprākā balsī, lai zirgs pa­celtu galvu:

— Baltkrēpi!…

Un tūdaļ viņš meta slīdošo mezglu.

Pārsteigtais zirgs izslējās pakaļkājās un salēcās. Viņš skrēja lieliem rikšiem, vilkdams sev līdz dubļos pakri­tušo zēnu, kas nebija izlaidis virvi no rokām.

Ne par ko pasaulē Folko nebūtu palaidis vaļā savu guvumu. Zirgs aiz dusmām šņāca, elsoja, jo virve tam žņaudza kaklu. Lai atbrīvotos no šī smaguma, kas vil­kās līdz, zirgs metās skriet ātrākos rikšos.

Seju ūdenī, dubļu pilnām acīm Folko ar visiem spē­kiem izmisīgi ieķērās virvē, ko bija aptinis sev ap dūri.

Kaņepāju šķiedras griezās iekšā miesā. Bet viņš nejuta sāpju.

Garšļauku izstiepies, nobrāztiem ceļgaliem un elko­ņiem, dubļu pilnu muti un nāsīm — Folko tā ļāva sevi vilkt cauri ūdens klajumam. Beidzot zirgs apstājās. Tas mazliet drebēja. Tas pastiepa kaklu uz zēna pusi, kas joprojām gulēja zemē dubļu apšļāktiem matiem. Šajā gluži melnajā sejā skaidras un mirdzošas spīdēja vie­nīgi acis.

Aizritēja daži mirkļi. Nekustīgs, taču joprojām tramīgs zirgs vēroja šo mazo mežonēnu, kas raudzījās viņā kā draugā.

Folko piecēlās un lēnām piegāja pie Baltkrēpja tik tuvu, ka varēja aizskart tā plecu. Viņš uzlika roku ērzelim uz kakla un iegremdēja pirkstus zīdainajās krēpēs.

Zirga slaidais, baltais purns uz brīdi pieskārās zēna melnajam vaigam.

Pirmo reizi Baltkrēpis ļāva sevi glaudīt.

— Nāc, Baltkrēpīt… nāc…

Zēnam vairs nevajadzēja turēt pavadu. Baltkrēpis viņam sekoja. Viņi soļoja plecu pie pleca gar purva malu pa šauro taciņu, kas aizvijās līdz būdiņai.

Folko veda Baltkrēpi uz savu māju.

* * *

— Vectētiņi… Vectētiņ…

— Kas ir, mazulīt?

Vecais zvejnieks, sēdēdams uz durvju sliekšņa, pina kārklu klūgu murdu.

— Vectētiņ, tas ir Folko… Folko un viņa zirgs!

Mazais brālītis neticēja savām acīm. Viņš bija aizpārsteiguma apmulsis.

Folko brālītim bija pastāstījis brīnišķīgu stāstu: par tikšanos ar sniegbaltu kumeļu, par to, kā čigāni noza­guši ķēvi. Katru vakaru, kad zēni, zem segas palīduši, gulēja blakus, Folko nevarēja vien beigt klāstīt maza­jam par savu draugu savvaļas zirgu Baltkrēpi, ko viņš sastapis purvājā.

Mazulim, kas nekad vēl nebija spēris soli tālāk par būdiņu, šis purvājs šķita kā īsta pasaku zeme, kur mīt rūķīši un fejas.

— Kādudien es paņemšu tevi laivā līdz, — Folko teica… — Un tu redzēsi…

— Tu tik man vienmēr soli, — puisītis nopūtās.

Mazais palika viens krastā, noraudzīdamies, kā lie­lais brālis dodas meklēt piedzīvojumus šai noslēpumai­najā zemē. Tur Folko slepeni tikās ar balto princi, kas mazajam pēkšņi bija parādījies milzīga zirga izskatā, ar liesmojošām acīm. Tas bija zirgs, kas prata runāt, kā pasakās runā rūķīši.

Lūk, tādu savā iztēlē Folko mazais brālītis iedomājās Baltkrēpi.

Folko ļoti labi prata stāstīt jaukus stāstus, kas rosi­nāja sapņus. Bet stāsts par Baltkrēpi bija visskaistākais.

Un, lūk, šovakar lielais brālis atgriezās mājās ar šo pasaku tēlu… Tas bija īsts zirgs ar apbrīnojami tīru, baltu spalvu. Tas bija daudz lielāks, daudz skaistāks par Folko stāstā minēto zirgu, ar kuru viņš tik neparasti bija ticies.

— Nebaidies, — Folko teica, uzsmaidīdams mazulim, kurš neuzdrošinājās viņam tuvoties. — Redzi, tas ir Baltkrēpis. Tagad tas pieder man.

Burvīgajam stāstam vēl nebija gala.

— Saki, Folko, pasaki…

Folko noliecās mazajam pie auss un pavisam klusu teica:

— Jā, Baltkrēpis pieder man. Sākot no šīs dienas, tas ir mans, vai skaidrs? Tas ir mans zirgs. Zirgu īpašnieks man to atdeva. Es tev pastāstīšu…

— Viņš tev to iedeva… — zobgalīgi ierunājās vec­tēvs Eusebjo. — Ko es dzirdu? Man gan tikai viena auss ir dzirdīga, bet ar to man pietiek. Tātad šitādam mazam skrandainim kā tev zirgu īpašnieks uzdāvināja vienu no saviem zirgiem!

— Paklau, vecotēv…

— Tā, tā, tā… Nepūt pīlītes!

— Tas ir Baltkrēpis, — Folko noteica. — Es tev zvēru, vecotēv, es tev apzvēru, ka zirgu īpašnieks man to atdeva. Nupat, visu zirgu uzraugu klātbūtnē. An­tonio tev to apstiprinās.

— Labi… Atkal šīs pasakas par zirgiem. Tie tev pa­visam sagrozīs galvu. Es parunāšu ar Antonio. Un ko tad tu darīsi ar savu zirgu?

— Es to likšu aplokā, — Folko atbildēja. — Ja tu tā gribi.

— Es jau vairs īsti nezinu, ko gribu. Taču viens ir skaidrs, ka rīt tu man sagādāsi to prieku un aizvedīsi baltiņu pie zirgu īpašnieka. Tu sameklēsi Antonio. Man ir kas sakāms šim trakajam vecim.

— Paldies, vectētiņ, paldies! — Folko iesaucās.

Un viņš aizvilka vēl aizvien apstulbušo brālīti sev līdz uz aploku, kur tiem paklausīgi sekoja Baltkrēpis.

— Es viņu novietošu šeit, — Folko teica. — Nu, Baltkrēpīt, tev te būs labi… tu būsi apkopts un aprū­pēts. Redzēsi.

Zirgs vēl mazliet baidījās.

— Viņam jāpierod, — Folko paskaidroja mazajam. — Redzi, viņš ēd man no rokas. Iedod tu arī viņam kādu kušķi siena. Nebaidies. Viņš tevi osta, tāpēc ka nepazīst. Re, es viņu turu aiz baltās šķipsnas. Tu vari viņam viegli noglāstīt purnu. Uzmanīgi!…

— Viņš baidās no manis, — mazais žēlojās.

— Nē. Viņš osta gaisu. Ej labi žigli aizver vārtus.

Folko tūdaļ nojauta, kāpēc draugs nepacietīgi trīs.

Kaut kur tālu, jo zviedzienus tik tikko varēja sadzirdēt, savvaļas zirgu bars rikšoja uz upi.

Baltkrēpis izlaida no mutes sienu, ko gremoja. Viņš pacēla galvu un, ausis izslējis, klausījās. Nāsis ieplētis, drebošās lūpas pavēris, tā ka kļuva redzami zobi, ērzelis skaļi atbildēja uz sava bara saucienu.

Folko saprata, ka ilgāk nevarēs aizturēt savu draugu.

Arī Baltkrēpis droši vien mīlēja šo zēnu, viņa maigo balsi un glāstus. Bet instinkts bija stiprāks par visu.

Viņš vairs nespēja pretoties ilgām un ātrāk gribēja pievienoties saviem savvaļas brāļiem.

Zirgs pavirzījās, lai neskartu mazo zēnu, kas tam atradās pie kājām. Folko nepaguva tam paskriet priekšā. Nekas nevarēja zirgu aizturēt. Nupat, ienākot aplokā, zēns bija atraisījis zirgam ap kaklu apsieto virvi.

Baltkrēpis metās pret žogu, tas apkrita. Tad, bultas ātrumā joņodams tieši pāri klajumam, viņš bēga uz tālo zemi, kur ganās lepnie savvaļas zirgi, kam nav saimnieka.

Baltkrēpis atgriezās pie savējiem, kuri brīvi mīt zem Kamargas debesīm un noreibst no vēja un ātrajiem, nebeidzamajiem skrējieniem.

Folko pazaudēja savu skaisto zirgu. Viņam bija smagi ap sirdi.

Baltkrēpis nespēja dzīvot pie cilvēkiem. Pat ne pie tāda maza zēna, kāds bija viņa draugs. Viņam vaja­dzēja plašuma.

«Viņš nekad vairs neatgriezīsies,» Folko nodomāja.

Kopā ar mazuli, kas dalījās lielā brāļa skumjās, Folko iegāja būdiņā paņemt katlu, kur vārīt pusdienām zivju viru.

— Es pats tikšu galā, — sacīja vecaistēvs, piemetot sausus zarus ugunij.

Viņš vairāk neko nepiebilda. Vecajam zvejniekam bija laba sirds. Viņš redzēja, ka šovakar Folko un viņa mazajam brālītim ir lielas bēdas.