Baltkrēpis

IV NODAĻA Baltais princis

Dižmanis… — tā bija teicis Antonio. Vecais uzraugs bija pavadījis visu mūžu kopā ar Kamargas zirgiem. Kad zirgi rotaļājās, sacentās skriešanā vai cīnījās, viņš prata izšķirt, kurš no tiem ir tīrasiņu, no vadoņu dzimtas.

Baltkrēpis atbilda visām prasībām. Viņš bija staltāks nekā pārējie kumeļi. Viņa krūtis bija platas, labi vei­dotas. Viņa nemierīgās kājas — viens vienīgs muskuļu kamols.

«Dzelzs zirgs,» Antonio lepni sacīja.

Bīstams zirgs — it īpaši, kad to satracina un tas kļūst šausmīgi nikns. Cilvēki bija atrāvuši to no mātes tai vecumā, kad kumeliņi baidās no visa, kas vien pur­vājā pakustas, pat no savas ēnas. Tas bija tikai gluži jauns, mazs kumeliņš, kad to piemeklēja šī lielā ne­laime.

To kumeļš nevarēja aizmirst. Cilvēki bija viņa ienaidnieki. Kā visi īstie savvaļas dzīvnieki, kā meža cūkas vai lapsas, arī Baltkrēpis prata jau no tālienes saost cilvēku.

Ja vien līdzenumā parādījās kāds zirgu uzraugs, Baltkrēpis, kas tagad vadīja jauno zirgu baru, iezviedzās un deva zīmi, ka jābēg. Pat pašam Antonio nekad nebija izdevies tuvoties zirgam.

Bet Folko Baltkrēpis pazina.

Vairākas reizes, aiziroties līdz purvāja viņam galam, zēnam bija palaimējies piestāt krastā pie plašajiem klajumiem, kur mīt zirgu bari.

Pievakarē zirgi dodas pie upes dzert.

Zēns tūdaļ barā ieraudzīja savu draugu. Viņš pa­sauca Baltkrēpi… Jaunais zirgs atbildēja ar mazliet aizsmakušu zviedzienu, kuru viņš būtu gribējis izdvest ļoti maigi. Zēna balss zirgu gan valdzināja, gan vēl arvien biedēja, tomēr zirgs, gaisu ostīdams, nāsis iepletis, nāca tuvāk.

Viņš, protams, atcerējās pirmo tikšanos ūdens malā, kad viņi abi, kā kumeļš, tā zēns, bija vienā augumā.

Tagad zirgs bija izaudzis. Viņš raudzījās no augšas šai sīkajā cilvēkbērnā, kas tikai ar savu maigo runā­šanu vien viņu aizturēja no bēgšanas.

Kaut arī šī draudzīgā balss skanēja glāstoši, Balt­krēpis, apstājies dažus soļus no Folko purva malā, kas bija it kā robeža zirgu valstībai, likās sakām: «Tu esi no cilvēku sugas. Mēs neesam no vienas un tās pašas brālības.»

Ritēja vasaras un ziemas.

Paklausīdams vectēvam Eusebjo, Folko salīga pa sezonas laiku uz dažiem mēnešiem pie Ronas zvej­niekiem.

Līdz pat naktij viņi meta smagos tīklus, kas savainoja viņiem rokas.

Vakarā viņi piestāja dumbrainā krastā pie kādas mazas saliņas, kas bija tāda pati kā visas citas — ar tamariska birzītēm un ūdens augu puduriem. Šķita, ka, vieglas straumes nesta, saliņa peld uz jūras pusi.

Zvejnieki iekūra ugunskuru un vārīja zivju viru. Tad, segās ietinušies, tie gulēja zālē zem klajas debess.

Kaut arī garā zvejas diena Folko bija nogurdinājusi, viņš tomēr ilgi nevarēja aizmigt. Viņš domāja par Baltkrēpi. Tālu prom no mājām, no purvāja, no zirgu bariem — viņš nemitīgi domāja par savu draugu, balto princi.

Reiz vakarā, kad mazās zvejas laivas komanda pie­stāja pie kādas peldošas saliņas, Folko pamanīja dubļos svaigus zirga nagu nospiedumus. Viņš pastāstīja par to laivas vecākajam. Pēc vakariņām, sēžot ap uguns­kuru, vīri aizsmēķēja pēdējo pīpi.

— Es gan neko lielu nesajēdzu par zirgiem, — ierunājās vecākais, — bet esot tādi zirgi, kam uznākot untumi.

— Untumi?

— Nu jā, dēliņ… Zirgiem uznāk niķi. Tad tie cīkstas kā traki. Tie kļūst tik briesmīgi, ka pārējie zirgi niķīgos padzen no bara. Un vēl ir savrupnieki… Tie ir lepni. Tiem vajag vieniem pašiem visu zemi, kur rikšot. Un kādu dienu tie aizbēg. Pamet baru.

— Vai jūs, kaptein, esat tādus redzējis?

— Jā. Atceros lielu, vecu zirgu… Viņš devās prom uz salām… Metās peldus kādas upes pietekā. Sai salai vajadzēja kļūt par viņa valstību… tomēr vēlāk viņš atgriezās pie bara.

Folko domāja par savu draugu, lepno, tramīgo, ne­valdāmo Baltkrēpi. Par Baltkrēpi, kas bēg no cilvēkiem un patiesi spēj nesaudzīgi uzspiest savu gribu pārējiem zirgiem.

Un, iemiegot smilšainajā krastā, mazais zvejnieks domās iztēlojās balto princi, kas peld pa Ronu līdz pa­mestai salai, kur tas viens pats var dot kājām vaļu.