Baltkrēpis

VIII NODAĻA Baltkrēpis ir pazudis

Pagāja divas garas nedēļas, taču Folko nelaimējās sastapt Baltkrēpi.

Tomēr katru dienu zēns laivā devās pārmeklēt pur­vāju.

Viņš piestāja malā tais vietās, kur skraidīja zirgu bars. Bet savvaļas zirgu baram pienākt kaut cik tuvāk bija grūti.

Tad kādu vakaru, kad Folko bija pabraucis garām lielajam purvam un īrās gar klajo piekrasti, viņš tālumā rietumu pusē ieraudzīja zirgus. Zēns piesēja laivu un izlēca krastā. Tad, līzdams pa pļavu un slēp­damies aiz ūdensaugu puduriem, viņš pienāca tiem tuvāk.

Šeit nebija neviena krūmiņa, aiz kura varētu paslēp­ties. Par laimi, klajumu šķērsoja sauss, zālēm aizau­dzis grāvis. Zēns ielīda tur un rāpās uz priekšu pa grāvi..

Saule zeltīja zirgu gaišos augumus. Pēkšņi zirgi aiz­rikšoja, tad atkal pienāca tuvāk.

Baltkrēpis droši vien rikšoja sava bara priekšgalā. Folko, kas atšķirtu zirgu pat no ļoti liela tāluma, nere­dzēja sava drauga lepno stāvu.

Labi paslēpies grāvī, Folko ilgi vēroja zirgus. Tie šķita nemierīgi. Cits pie cita cieši piespiedušies, zirgi likās nojaušam briesmas. Tie ganījās, šur un tur noplūk­dami pa zāles kušķim. Taču varēja manīt, ka tie ir nepa­cietīgi un mazākās trauksmes gadījumā gatavi bēgt.

Bara vadonis bija skaists ērzelis kuplām, melnām krēpēm, tik tumšām kā melnkoks. Galvu vējā augstu izslējis, viņš palika nekustīgi stāvam uz savām trauk­smainajām kājām.

Tas nebija Baltkrēpis.

Tikko Folko pabāza galvu ārā no garās zāles, Kamargas zirgu bars aizbēga.

Turpmākajās dienās Folko vēl divas reizes pamanīja zirgu baru. Bet Baltkrēpis nerikšoja biedru vidū.

Viņš bija pazudis. Kas bija noticis ar skaisto bara vadoni?

Būtu labi, ja Folko varētu uzticēt savas bažas Antonio. Bet nu jau pagājis labs laika sprīdis, kopš vecais zirgu uzraugs nebija iegriezies viņu mājiņā.

Folko pārcilāja galvā simtiem domu, citu par citu neprātīgāku. It īpaši viena, ko zēns par katru cenu gribēja atvairīt, nedeva tam mieru: ja nu zirgu uzraugi sagūstījuši Baltkrēpi…

Beidzot kādu vakaru, nevarēdams vairs izturēt, Folko devās nevis, kā parasts, uz plašo klajumu, bet vadīja savu laivu uz uzbēruma pusi. Tur aiz priedulāja atradās zirgu īpašnieka māja, staļļi un zirgu parks.

Aplokā kāds jauns uzraugs mocīja zirgu. Nepieradi­nātais ērzelis izrādīja mežonīgu pretestību, mēģināja izraut jātniekam no rokām pavadu un spēra… Uzrau­gam krekls bija vienos sviedros, un viņš vairākas rei­zes gandrīz vai tika izsviests no segliem. Beidzot viņam izdevās savaldīt jājamo lopu, un viņš to jādīja aplokam apkārt pilnos rikšos, lai tas atpūšas. Tad jātnieks no­lēca no zirga un pienāca pie žoga.

— Ā, tas esi tu, Folko… Tu nāc apraudzīt mūsu veco Antonio. Viņu piemeklējusi liksta. Patlaban viņš veseļojas. Nāc, manu zēn, es tevi aizvedīšu pie viņa…

Folko sekoja uzraugam.

Zēns atrada draugu guļam uz saliekamās gultas. Vecais vīrs izskatījās noguris, un viņa skatiens bija drudžains,

— Sveiks, dēliņ… es tevi gaidīju. Redzi nu, man jau drīz būs jāšķiras no zirgiem… Piesēdi…

Folko tuvojās gultai.

— Lēnām atkopjos, — vecais zirgu uzraugs stāstīja. — Man piesities nelāgs drudzis. Bet parunāsim par tevi.

Paraugies manī mazliet… Tu izskaties tāds satriekts. Kas tev kaiš? Vai mājās kaut kas noticis?

— Nē, — Folko atbildēja.

Antonio noglauda ar savu garo, kalsno roku Folko izpūrušo matu cekulu.

— Pastāsti, manu zēn… Kas tev nedod mieru?

— Baltkrēpis… — Folko čukstēja. — Baltkrēpis ir pazudis.

Un zēns uzticēja savas bažas vecajam zirgu uzrau­gam, kas, galvu grozīdams, klausījās viņā. Zēns pastās­tīja, ka izpētījis visus purvus un vairākas reizes sa­stapis zirgu baru, kas pazaudējis savu vadoni.

— Es nojaušu, par ko tu domā, — Antonio sacīja. — Šo divu nedēļu laikā, kuras es te pavadu, saistīts pie gultas, zirgu īpašnieks licis sagūstīt pāris jaunu zirgu. Bet Baltkrēpis nav saķerts. To es zinātu. Tad jau uz­raugi būtu par to runājuši.

— Vai tu esi par to pārliecināts, Antonio?

— Manu puisīt, nekad jau nevar būt gluži drošs ne par ko.

— Redzi nu, Antonio! Ja nu zirgu īpašnieks licis sagūstīt Baltkrēpi… Ja viņš to pārdevis…

— Viss ir iespējams. Taču, atklāti sakot, es nedo­māju, ka tas tā būtu. Manuprāt, redzi, tavam Baltkrēpim ir trakas asinis. Un tas ir tādēļ, ka viņš, būdams vēl kumeļš, tika bargi piemeklēts. Tālab viņš izaicina citus zirgus. Viņš kaujas… Un tad viņš aiziet iztrakoties viens pats. Viņš nevar paciest citu zirgu sabiedrību. Viņš aizbēg. Skrien pakaļ vējam, kā mēdz teikt…

Folko klausījās, ko stāsta vecais zirgu uzraugs.

— Tādas ir manas domas, dēliņ. Gribi — tici, gribi — ne. Es domāju, ka tavs Baltkrēpis nav pazudis. Viņš slēpjas un drīz vien pārradīsies savā barā.

Folko tomēr nebija pārliecināts. Viņš joprojām bai­ļojās, vai tikai ar Baltkrēpi nav kaut kas ļauns atga­dījies.

— Paklau, — Antonio sacīja. — Man ir kāds priekš­likums. Tad tev nebūs tik daudz par to jādomā… Nedēļas beigās es varēšu celties, un tad es tevi pa­ņemšu līdz uz Arli.

— Uz Arli, Antonio!

— Nu protams, manu puisīt. Eusebjo būs ar mieru, par to es parūpēšos. Tur notiks svētki. Tu neko citu nezini kā tikai šos purvus. Tad tu redzēsi pilsētu, cirka

spēles, skriešanās sacīkstes, vēršu cīņas… Nu, tātad norunāts. Svētdien es aiziešu uz būdiņu un paņemšu tevi līdz. Vai esi ar mieru?

— Ai, protams, Antonio!

— Neraizējies. Vai skaidrs?

— Skaidrs, Antonio.

— Kāds dīvains puika tu esi! Tātad līdz svētdienai. Gaidi mani.

Taču, atgriežoties uz būdiņu purva malā, Folko vis nedomāja par svētkiem Arlē. Nē… Visas zēna domas kavējās pie Baltkrēpja, pie šī tramīgā drauga, kuru viņš baidījās pazaudēt uz visiem laikiem.